Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

–  ņemot vērā Līguma par ES darbību 153., 191., 207. un 218. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 21., 28., 29., 31. un 32. pantu,

–  ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus ANO cilvēktiesību jomas instrumentus, īpaši paktus par civilajām un politiskajām tiesībām (1966) un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979) un Konvenciju par bērna tiesībām (1989), ANO Deklarāciju par pamatiedzīvotāju tiesībām (2007) un ņemot vērā Ņujorkā 2010. gada 20.–22. septembrī notikušā ANO Tūkstošgades samita nobeiguma dokumentu,

–  ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī Dohā 2001. gada novembrī Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju un īpaši tās 31. punktu,

–  ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (COM(1995)0216)(1), kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(2),

–  ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atvērtību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā(3), kurā PTO tiek aicināta ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata sociālos standartus un ES ‐ pieņemt SDO lēmumus, kā arī iespējamos aicinājumus noteikt sankcijas par smagiem pamata sociālo standartu pārkāpumiem,

–  ņemot vērā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs (COM(2001)0252)(4),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globalizācijas sociālā dimensija ‐ ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

–  ņemot vērā 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem(5),

–  ņemot vērā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu izmantošanu jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību pievēršot bērnu darbam(6),

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu(7),

–  ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību(8),

–  ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā ‐ konkurētspējas ārējie aspekti”(9), atbildot uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem. Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–  ņemot vērā ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes 2006. gada Ministru deklarāciju par ražīgu nodarbinātību, kurā ir konstatēts, ka visiem pieejama pilnīga, ražīga un pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir viens no ilgtspējīgas attīstības pamatelementiem visās valstīs,

–  ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu(10), kurā ar mērķi veicināt pienācīgas kvalitātes darbu ir pausts aicinājums Eiropas Savienības tirdzniecības nolīgumos, īpaši divpusējos nolīgumos, iekļaut sociālos standartus,

–  ņemot vērā Starptautiskajā darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un SDO Pasaules nodarbinātības paktu, kā arī SDO 2008. gada Deklarāciju par sociālo taisnīgumu un taisnīgu globalizāciju,

–  ņemot vērā Briseles 1968. gada konvenciju, kas konsolidēta ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(11),

–  ņemot vērā kopš 2006. gada 1. janvāra spēkā esošo vispārējo preferenču sistēmu (VPS), ar kuru palielinātam skaitam produktu piešķir beznodokļu piekļuvi vai nodokļu atvieglojumus un kurā ir paredzēts arī jauns veicināšanas pasākums mazāk aizsargātām valstīm, kurās pastāv īpašas tirdzniecības, finanšu un attīstības problēmas,

–  ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

–  ņemot vērā partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas loceklēm un Eiropas Savienību, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū, un 2005. un 2010. gadā izdarītos grozījumus,

–  ņemot vērā rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm, un jo īpaši 2002. gada 26. septembra(12), 2007. gada 23. maija(13) un 2007. gada 12. decembra(14) rezolūcijas,

–  ņemot vērā vides jomā pieņemtās starptautiskās konvencijas, piemēram, Monreālas protokolu par ozona slāni noārdošām vielām (1987), Bāzeles konvenciju par bīstamo atkritumu starptautisko pārvadājumu kontroli (1989), Kartahenas protokolu par bioloģisko drošību (2000) un Kioto protokolu (1997),

–  ņemot vērā starp Eiropas Savienību un Dienvidkoreju 2009. gada oktobrī parakstītā brīvās tirdzniecības nolīguma 13. nodaļu,

–  ņemot vērā, ka noslēgušās sarunas starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru par daudzpusēja tirdzniecības nolīguma parakstīšanu,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. janvārī rīkoto uzklausīšanu “Sociālo un vides normu piemērošana tirdzniecības sarunās”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumus (A7-0312/2010),

A.  tā kā saikne starp tirdzniecību, cilvēktiesībām un sociālajiem un vides standartiem ir kļuvusi par ekonomikas un tirdzniecības attiecību pamatelementu un ir sarunu par brīvās tirdzniecības nolīgumiem neatņemama sastāvdaļa;

B.  tā kā arvien biežāk parādās konkurences izkropļojumu un vides un sociālā dempinga risks, kas negatīvi ietekmē īpaši tos uzņēmumus un strādājošos, kuri darbojas Eiropas Savienības teritorijā, jo viņiem ir jāievēro augstāki sociālie, vides un nodokļu standarti;

C.  tā kā ES attiecībās ar trešām valstīm ir jāpieņem uz abpusējību balstīta tirdzniecības stratēģija, kam ir jābūt diferencētai atkarībā no partneru attīstības līmeņa gan attiecībā uz prasībām sociālajā un vides jomā, gan attiecībā uz tirdzniecības liberalizāciju, lai radītu priekšnosacījumus taisnīgai un godīgai starptautiskai konkurencei;

D.  tā kā divpusējas instances ir kļuvušas par galveno platformu darbam pie šo politisko mērķu sasniegšanas, jo PTO ietvaros nav lielu cerību ieviest daudzpusējus noteikumus par attiecībām starp tirdzniecību, darbu un vidi;

E.  tā kā tomēr ir svarīgi rūpēties par tirdzniecības tiesību un pamattiesību līdzsvarošanu un stiprināt dialogu starp galvenajām starptautiskajām organizācijām, īpaši SDO un PTO, ar mērķi uzlabot starptautiskās politikas konsekvenci un pārvaldību pasaulē;

F.  tā kā cilvēktiesību normu un sociālo un vides standartu iekļaušanai starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos ir daudzi iemesli, sākot ar vēlmi izveidot taisnīgu un godīgu tirdzniecību un nodrošināt zināmu vienlīdzību tirdzniecībā (“level playing field”) un beidzot ar prasīgāku pieeju ‐ aizstāvēt Eiropas Savienības virzītās universālās vērtības un ievērot konsekvenci Eiropas politikā;

G.  atgādina, ka 1986. gada ANO Deklarācijā par tiesībām uz attīstību apliecināts, ka “tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēka tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību”; tādēļ uzskata, ka ES pienākums ir neierobežot šīs tiesības un iekļaut tās starptautiskos nolīgumos, kā arī uzskatīt tās par Eiropas politikas jomu vadlīniju;

H.  tā kā ar Lisabonas līgumu ir atkārtoti apliecināts, ka Eiropas Savienības ārējā darbība, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī tirdzniecība, ir jāpārvalda, ievērojot tos pašus principus, kuri iedvesmojuši tās dibināšanu; tā kā Eiropas sociālais modelis, kurā ir apvienota ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme un labāki darba un dzīves apstākļi, var kalpot par paraugu arī citiem partneriem; tā kā tirdzniecības nolīgumiem jāsaskan arī ar citām starptautiskām saistībām un konvencijām, kuras dalībvalstis ir apņēmušās ievērot atbilstoši valsts tiesību aktiem;

I.  ņemot vērā to, cik svarīgi ir saglabāt Eiropas Savienībā spēkā esošo sociālo un vides standartu līmeni un panākt, lai Eiropas vienotajā tirgū strādājošie ārvalstu uzņēmumi tos ievērotu;

J.  tā kā cilvēktiesību un sociālo un vides standartu iekļaušana tirdzniecības nolīgumos var kļūt par šādu nolīgumu pievienoto vērtību, nodrošinot plašāku sadarbību ar pilsonisko sabiedrību, pastiprinātu atbalstu politiskai un sociālai stabilitātei un vienlaikus arī tirdzniecībai labvēlīgāku apstākļu izveidi;

K.  tā kā tirdzniecības joma un cilvēktiesību, kā arī sociālo un vides standartu ievērošana ir svarīgs aspekts miera un labklājības nodrošināšanā pasaulē, bet to nevar uzskatīt par visu problēmu starp visām pasaules valstīm risinājumu; tā kā politiskās situācijas stagnāciju tomēr var pārvarēt, konfliktu risināšanai izmantojot tirdzniecības attiecību stiprināšanu un kopēju interešu definēšanas nodrošinājumu, jo īpaši vides aizsardzības jomā;

L.  tā kā citas valstis ir sniegušas pozitīvu piemēru, tirdzniecības nolīgumos iekļaujot sociālos standartus;

M.  tā kā vispārējo preferenču sistēma ir tikusi izstrādāta tā, lai nodrošinātu starptautisko cilvēktiesību konvenciju un darba pamatstandartu ievērošanu valstīs, kuras šo sistēmu izmanto, un tā kā ir paredzēta īpaša papildu tarifa preferenču sistēma, lai veicinātu starptautisko cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības pamatkonvenciju īstenošanu; tā kā nosacījumu neievērošanas gadījumā tirdzniecības režīms var tikt apturēts,

1.   aicina tāpēc jaunajā Eiropas Savienības tirdzniecības stratēģijā tirdzniecību vairs neuzskatīt par mērķi kā tādu, bet par līdzekli, kas dod iespēju atbalstīt Eiropas vērtības un tirdzniecības intereses un arī par taisnīgas tirdzniecības nodrošināšanas instrumentu, kas var par parastu praksi padarīt efektīvu sociālo un vides normu iekļaušanu un īstenošanu kopā ar visiem ES tirdzniecības partneriem; uzskata, ka Eiropas Savienībai šajās sarunās vajadzētu izmantot ne vien pozitīvu, bet arī juridiski saistošu pieeju; uzsver, ka īpaši divpusējos nolīgumos iekļaujot ilgtspējīgas attīstības nosacījumus, ieguvējas būs visas puses;

2.  atgādina, ka tirdzniecības politika ir līdzeklis, ar kuru veicina Eiropas Savienības vispārējo mērķu sasniegšanu, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu Eiropas Savienības tirdzniecības politiku īsteno, “ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tā veicina arī “ilgtspējīgu Zemes attīstību, solidaritāti un savstarpēju cieņu starp tautām, brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību, kā arī starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību, tostarp respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti daudzpusējās tirdzniecības attiecībās

3.  aicina daudzpusējā līmenī pastiprināt sadarbību starp PTO un svarīgākajām ANO iestādēm cilvēktiesību jomā; uzskata, ka ciešākas attiecības ar ANO Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos, kā arī īpašas procedūras būtu ļoti noderīgas, lai daudzpusējās tirdzniecības vide veicinātu cilvēktiesību ievērošanu; uzskata arī, ka Augstā komisāra kompetenci varētu ņemt vērā PTO paneļos un apelācijas instancē, ja tiktu konstatēti smagi cilvēktiesību pārkāpumi;

4.  uzskata, ka regulāras universālas pārbaudes Cilvēktiesību padomē varētu būt noderīgs instruments ar cilvēktiesībām saistītu noteikumu ievērošanas uzraudzībai starptautiskos tirdzniecības nolīgumos;

5.  uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir padziļināt sadarbību ar SDO, kura atbild par starptautisko darba standartu noteikšanu un apspriešanu, kā arī par to transponēšanu tiesību aktos un piemērošanu praksē, un ka vienlīdz svarīga ir arī SDO pilnīga dalība PTO darbā;

6.  atkārtoti apliecina, ka kopīgi ir jāstiprina gan mērķis saglabāt un aizsargāt atvērtu un nediskriminējošu daudzpusēju tirdzniecības sistēmu, gan mērķis rūpēties par vides aizsardzību un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; uzsver, ka saskaņā ar Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 20. pantu dalībvalstīm ir jāpieņem tirdzniecības pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt vidi, bet šos pasākumus nedrīkst piemērot tā, ka tie radītu patvaļīgu vai neattaisnojamu diskrimināciju; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot šo noteikumu;

7.  atzinīgi vērtē PTO tirdzniecības un vides komitejas pastāvēšanu, kam vajadzētu būt svarīgam forumam saiknes starp vidi un tirdzniecību iekļaušanai un padziļināšanai; pauž cerību, ka šīs komitejas loma un darbs pilnveidosies tā, lai tā pozitīvi varētu vērsties pret lielākajām tirdzniecības un vides problēmām, kas skar starptautisko sabiedrību;

8.  uzsver, cik svarīgi ir uzlabot piekļuvi zaļajām precēm un tehnoloģijām, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus, un aicina visas sarunās iesaistītās puses pastiprināt darbu, lai būtu iespējams ātri noslēgt sarunas par tarifu un beztarifu ierobežojumu samazināšanu vai atcelšanu vides precēm un pakalpojumiem ar mērķi atbalstīt jaunus nodarbinātības politikas veidus un tādu darba vietu radīšanu, kas atbilst SDO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības standartiem, un Eiropas rūpniecības un MVU izaugsmes iespējas;

9.  uzsver nepieciešamību virzīt uz priekšu sarunas par citiem Dohas deklarācijas 31. panta punktiem par saikni starp pašreizējiem PTO noteikumiem un daudzpusējos vides nolīgumos noteiktajiem īpašajiem tirdzniecības pienākumiem un veicināt ciešāku sadarbību starp daudzpusējo vides nolīgumu sekretariātiem un PTO komitejām, kas ir svarīgs priekšnosacījums tirdzniecības un vides režīmu konsekventas attīstības nodrošināšanai;

10.  uzskata, ka daudzpusējs nolīgums par klimatu būtu labākais instruments ar CO2 saistīto ārējo vides faktoru internalizācijai, bet iespējams, ka šādu nolīgumu nevarēs noslēgt tuvākajā nākotnē; uzskata tāpēc, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina meklēt iespējas, lai tām nozarēm, kuras patiešām skar oglekļa emisiju pārvirze, izveidotu vides instrumentus, kas ir piemēroti emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas CO2 kvotu nodošanai vairāksolīšanā, bet īpaši lai izveidotu “oglekļa dioksīda piesaistes mehānismu”, ievērojot PTO normas, jo šāds mehānisms dotu iespēju apkarot CO2 emisiju novirzīšanu uz trešām valstīm;

11.  ierosina pēc sarunu pabeigšanas par starptautisko klimata nolīgumu un pēc tā parakstīšanas izveidot īstu Pasaules vides organizāciju ar mērķi nodrošināt noteikto saistību un vides standartu ievērošanu; pie šīs iecerētas organizācijas būtu, piemēram, obligāti jāvēršas vides dempinga sakarībā;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti divpusējos tirdzniecības nolīgumos

12.  stingri atbalsta juridiski saistošu cilvēktiesību klauzulu iekļaušanu Eiropas Savienības starptautiskajos nolīgumos, bet atgādina, ka joprojām pastāv lielas problēmas šo klauzulu pārraudzības un īstenošanas jomā; atkārtoti apliecina, ka šīm klauzulām jābūt iekļautām arī visos tirdzniecības un nozaru nolīgumos ar skaidra un precīza konsultāciju mehānisma palīdzību pēc Kotonū nolīguma 96. panta parauga; šajā sakarībā atzinīgi vērtē šādas klauzulas iekļaušanu jaunās paaudzes brīvās tirdzniecības nolīgumos;

13.  uzsver, ka tāda pati sistemātiskas iekļaušanas sistēma būtu arī jāpiemēro divpusējos nolīgumos nodaļās par ilgtspējīgu attīstību;

14.  konstatē, ka turpmākos tirdzniecības nolīgumus varētu noslēgt, ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi; uzskata, ka tiecoties īstenot citus mērķus, nepietiekama uzmanība tiek veltīta sociālajiem un vides standartiem, īpaši pievēršoties siltumnīcefekta gāzu emisijām un bīstamo atkritumu apsaimniekošanai;

15.  ņemot vērā iepriekšminētos mērķus, aicina Eiropas Komisiju sistemātiski visos brīvās tirdzniecības nolīgumos, kurus tā apspriež ar trešām valstīm, iekļaut virkni sociālo un vides standartu, tostarp:

16.  uzsver, ka šo standartu ievērošana ir jāsaprot vienlaikus gan kā to ratifikācija, gan kā transponēšana valsts tiesību aktos un efektīva īstenošana visā valsts teritorijā;

17.  pieprasa, lai visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos būtu paredzēts aizliegums izmantot bērnu darbu, it īpaši dabiskā akmens iegūšanā un pārstrādē, un iekļauta vienota Eiropas sertifikācijas sistēma, kas nodrošinātu to, ka par ievesto dabisko akmeni un no tā gatavotajiem izstrādājumiem tiek uzskatāmi pierādīts, ka visā to vērtību ķēdē nav izmantots bērnu darbs SDO 182. konvencijas nozīmē;

18.  uzsver, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu gadījumā varētu tikt izskatīta liberalizācija uz nosacījumu ievērošanas pamata, kas ietvertu tarifu atcelšanas vai papildu tirgus piekļuves termiņu saīsinājumus atkarībā no tā, vai būtu ievēroti vides un sociālie standarti;

19.  uzsver, cik svarīgi ir pastāvīgi pārraudzīt nolīguma īstenošanu, visos posmos piemērojot atvērtu un iekļaujošu pieeju:

20.  attiecībā uz ES tirdzniecības nolīgumiem prasa, lai tie efektīvi nodrošinātu visaugstāko pārredzamības līmeni, stingrus standartus publiskā iepirkuma jomā un uzņēmumu iesniegtus pārskatus katrā konkrētā valstī gan attiecībā uz rūpnieciski attīstītām valstīm, gan jaunattīstības valstīm ar nolūku apkarot nelikumīgu kapitāla aizplūšanu;

21.  prasa, lai Savienība sarunās par tirdzniecības nolīgumiem nekavējoties ņemtu vērā piekļuves tiesības dabas resursiem, kā arī liktu uzsvaru uz pamatiedzīvotāju un vietējo iedzīvotāju tiesībām piekļūt galvenajiem dabas resursiem; aicina Komisiju sarunās un starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos integrēt zemes pirkšanas un zemes īpašuma problemātiku trešās valstīs, jo īpaši mazāk attīstītajās un jaunattīstības valstīs;

22.  atzīst, ka ilgtspējīgas attīstības nodaļa divpusējos nolīgumos, par kuriem pašlaik notiek sarunas, uzliek pienākumus, bet to būtu iespējams pastiprināt, nosakot:

23.  uzsver, cik svarīgi ir papildināt nolīgumus ar papildu pasākumiem, tostarp tehniskās palīdzības pasākumiem un sadarbības programmām, kuru mērķis būtu uzlabot īstenošanas spēju, īpaši pamata konvencijas cilvēktiesību un sociālo un vides standartu jomā;

Cilvēktiesības un sociālie un vides standarti vienpusējās tirdzniecības attiecībās: VPS un VPS+

24.  uzskata, ka visas 27 konvencijas, kuru ratifikācija un efektīva īstenošana tiek pieprasīta, lai varētu izmantot VPS+, ir unikāls cilvēktiesību, darba tiesību, vides un labas pārvaldības standartu konvenciju salikums; uzsver, ka līdz šim VPS+ bija redzama pozitīva ietekme uz šo konvenciju ratifikāciju, taču mazāka ietekme uz šo konvenciju īstenošanu, un tāpēc vēlas vairāk uzsvērt papildu pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot īstenošanas spēju; uzskata arī, ka Komisijai, lai nodrošinātu VPS+ ticamību, ir jāveic apsekošana, ja atbilstoši elementi liecina, ka atsevišķas valstis neīsteno visas 27 konvencijas, un nepieciešamības gadījumā preferences jāatceļ;

25.  uzskata, ka varētu izveidot cilvēktiesību klauzulu un VPS+ ciešāku saiti Eiropas Savienības nolīgumos ar trešām valstīm, īpaši pārraudzības jomā;

26.  aicina Komisiju VPS+ režīma pārskatīšanas procesā panākt to, lai tas būtu labvēlīgs īpaši tām valstīm, kurām tas ir visvairāk nepieciešams un vienkāršot izcelsmes noteikumus, lai valstis, kuras piemēroja iniciatīvu “Viss, izņemot ieročus” un VPS+ sistēmu, varētu gūt maksimālu labumu no tām piešķirtajām preferencēm; aicina šajā režīmā ieviest pārredzamus atskaites punktus, piešķiršanas mehānismus un kritērijus preferenču piešķiršanai un atcelšanai; prasa arī pilnīgu Eiropas Parlamenta iesaistīšanu visā šajā procesā, īpaši attiecībā uz Padomes priekšlikumu par valstīm, kuras izmantoja minēto iniciatīvu, uz apsekošanas uzsākšanu un uz VPS+ pagaidu atcelšanu;

27.  aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu regulai, lai aizliegtu tādu preču importu ES, kas ražotas, izmantojot modernās verdzības formas, piespiedu darbu, īpaši neaizsargātāko grupu darbu, un pārkāpjot cilvēktiesību standartus;

28.  aicina Komisiju saskaņā ar pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām vienmēr sniegt Parlamentam vispusīgu informāciju par visām nozīmīgām tēmām saistībā ar sarunām par starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem;

29.  aicina Komisiju, ņemot vērā Parlamenta pilnvaru paplašināšanu saskaņā ar Lisabonas līgumu, nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu un vienoties ar Parlamentu par novērotāja statusa piešķiršanu, attiecinot to uz Parlamenta deleģētajām personām un garantējot jebkurā laikā piekļuvi visām svarīgākajām sanāksmēm un dokumentiem;

o
o   o

30.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp. (2) OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp. (3) OV C 112 E, 9.5.2002., 326. lpp. (4) OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp. (5) OV C 280 E, 18.11.2006., 65. lpp. (6) OV C 157 E, 6.7.2006., 84. lpp. (7) Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumi par bērnu darbu 10937/1/10. (8) OV C 303 E, 13.12.2006., 865. lpp. (9) OV C 102 E, 24.4.2008., 128. lpp. (10) OV C 102 E, 24.4.2008., 321. lpp. (11) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. (12) OV C 273 E, 14.11.2003., 305. lpp. (13) OV C 102 E, 24.4.2008., 301. lpp. (14) OV C 323 E, 18.12.2008., 361. lpp.