Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā valdību ekspertu triju darba grupu 2007. gadā publicētos ziņojumus par klimata pārmaiņām(1),

–  ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 17. decembrī pieņemto dokumentu paketi klimata pārmaiņu jomā,

–  ņemot vērā Eiropadomes 2009. gada 29. un 30. oktobra secinājumus attiecībā uz sarunām par klimatu,

–  ņemot vērā ANO augstākā līmeņa sanāksmi par klimatu, kas 2009. gada 7.–18. decembrī notika Kopenhāgenā (Dānijā), un tajā pieņemto Kopenhāgenas vienošanos,

–  ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2010. gada 10.februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences rezultātiem(2) un 2007. gada 29. novembra rezolūciju par tirdzniecību un klimata pārmaiņām(3),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu “Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze” (COM(2010)0265),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. jūnija paziņojumus par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo ilgtspējību(4),

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 4.novembra paziņojumu “Izejvielu iniciatīva − apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā” (COM(2008)0699),

–  ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas ziņojumu un ANO 2008. gada 26.jūnijā uzsākto vides programmu “Tirdzniecība un klimata pārmaiņas”,

–  ņemot vērā valstu vadītāju noslēguma paziņojumu G20 augstākā līmeņa sanāksmē Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī,

–  ņemot vērā 2008. gadā publicēto starptautisko novērtējumu par lauksaimniecības zinātni un attīstības tehnoloģijām(5),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Attīstības komitejas atzinumus (A7-0310/2010),

A.  tā kā Zemes temperatūra pēdējā gadsimta laikā jau ir paaugstinājusies un turpinās paaugstināties un tā kā globālās sasilšanas ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi notiek satraucošā mērogā, un tā kā ir nepieciešams ierobežot sasilšanu līdz mazāk nekā 2°C;

B.  tā kā ANO 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā panāktā vienošanās ir nepietiekama; tā kā Eiropas Savienība nav spējusi īstenot vadošo lomu;

C.  tā kā ANO 2009. gada augstākā līmeņa sanāksmē par klimata pārmaiņām Kopenhāgenā panāktā vienošanās ir nepietiekama un rada vilšanos;

D.  tā kā Kankunas augstākā līmeņa sanāksme sniedz unikālu nozīmīga dialoga iespēju, tajā vajadzētu pieņemt juridiski saistošsus instrumentus un stingrākas pārbaudes procedūras un tai vajadzētu būt īpaši svarīgam posmam ceļā uz visaptverošu un juridiski saistošu darbības nolīgumu, lai varētu saglabāt globālās sasilšanas līmeni par ievērojami mazāk nekā 2°C;

E.  tā kā cīņa pret klimata pārmaiņām ir viens no konkurences faktoriem un Eiropas prioritātes šajā jomā ir enerģijas taupīšana un atjaunojamā enerģija, kas ļauj uzlabot Savienības energodrošību un rada lielas iespējas rūpniecības attīstības, jauninājumu, teritoriju labiekārtošanas un darba vietu izveides jomā;

F.  tā kā subsidēta enerģija un neierobežota CO2 emisija dažām valstīm rada salīdzinošas priekšrocības;

G.  tā kā līdz ar to lēmumi tirdzniecības jomā ir īpaši svarīgi cīņā pret klimata pārmaiņām un tā kā Savienība kā pasaulē lielākā tirdzniecības dalībniece var tos būtiski ietekmēt;

1.  atzinīgi vērtē Eiropadomes apņemšanos līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas Eiropā par 80-95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, kas ir nepieciešams mērķis, lai Eiropas Savienība atgūtu vadošo starptautisko lomu klimata jomā, kamēr citas valstis ir stingri apņēmušās nodrošināt videi draudzīgu ekonomiku, jo īpaši ar ekonomikas atjaunošanas plāniem; stingri atbalsta mērķi līdz 2020. gadam par 30 % samazināt emisijas Eiropā, kam vajadzētu mudināt citas valstis uzņemties vērienīgākas saistības;

2.  pieprasa starptautiski saistoša nolīguma noslēgšanu par klimata aizsardzību un īpaši atbalsta mērķi līdz 2020. gadam samazināt ES CO2 emisijas par 30 %, ko ir jācenšas sasniegt, kā arī atbalsta ilgtermiņa ES mērķi līdz 2050. gadam CO2 un citas siltumnīcefekta gāzes emisijas samazināt vismaz par 85 %;

3.  uzsver, ka attīstītajām valstīm ir jābūt CO2 emisiju samazināšanas līderēm; uzskata, ka standartu noteikšana, marķēšana un sertifikācija ir līdzekļi, ar kuriem var ievērojami samazināt enerģijas patēriņu un līdz ar to ‐ arī risināt klimata pārmaiņu problēmu; uzskata, ka, īstenojot Tīras attīstības mehānismu, nav izdevies apmierināt visneaizsargātāko valstu vajadzības;

4.  iestājas par to, ka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana ir jāveicina vēl vairāk un ka dalībvalstu valdībām jāīsteno konsekventa politika un jāizveido saistošs tiesiskais regulējums, ar kuru ilgtermiņā var pieņemt periodiski īstenojamu atbalsta programmu, kas atvieglotu iespējas iekļūt tirgū un palīdzētu radīt minimālu infrastruktūru, kas ir nepieciešama krīzes laikā, kad uzņēmējdarbības jomā nav stabilitātes;

5.  atgādina, ka kopējā tirdzniecības politika ir instruments, kas kalpo Eiropas Savienības vispārējiem mērķiem, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu ES kopējā tirdzniecības politika jāīsteno, “ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”, un ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu tai jo īpaši ir jāveicina “ilgtspējīga Zemes attīstība, solidaritāte un savstarpēja cieņa starp tautām, brīva un godīga tirdzniecība, nabadzības izskaušana un cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzība, kā arī starptautisko tiesību normu stingra ievērošana un attīstība, tostarp, respektējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”;

6.  uzsver, ka Eiropas Savienības tirdzniecības politika gan divpusējā, gan daudzpusējā līmenī ir līdzeklis un nevis pašmērķis un ka tai ir jābūt saskaņotai ar klimata pārmaiņu apkarošanas mērķiem un vajadzētu paātrināt vērienīgas vienošanās pieņemšanu klimata jomā;

7.  uzskata, ka PTO noteikumi ir jāinterpretē un jāizstrādā tā, lai atbalstītu daudzpusējos vides nolīgumos uzliktās saistības; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai panāktu vienprātību PTO nolūkā piešķirt daudzpusējo vides nolīgumu sekretariātiem novērotāja statusu visās PTO sanāksmēs, kas attiecas uz to kompetences jomu, un uzticēt padomdevēja funkciju visās ar vidi saistīto strīdu izšķiršanas procedūrās; uzsver, ka ir jāizstrādā jauni starptautiskie noteikumi nolūkā izskaust salīdzinošās priekšrocības, ko sniedz lētās CO2 emisijas;

8.  pauž nožēlu, ka nevienā no Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumiem patlaban nav tieši pieminētas klimata pārmaiņas, nodrošinātība ar pārtiku un Tūkstošgades attīstības mērķi; pauž nožēlu, ka attīstās bioloģiskais pirātisms klimatizturīgu sēklu jomā; uzskata, ka PTO tirdzniecības noteikumos ir nepieciešamas izmaiņas, lai nodrošinātu saskaņotību un konsekvenci attiecībā uz saistībām, kas izriet no Kioto protokola un daudzpusējiem vides nolīgumiem; steidzami pieprasa reformēt PTO, lai ražojumus varētu atšķirt pēc to ražošanas un pārstrādes veidiem;

9.  atsaucoties uz līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu preambulu un Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) XX panta b), d) un g) apakšpunktu, uzsver, ka starptautiskās tirdzniecības rezultātā nedrīkst tikt noplicināti dabas resursi, un aicina Komisiju un dalībvalstis, darbojoties PTO, vēl vairāk ievērot kopējās preferences principu, it īpaši attiecībā uz ilgtspējīgiem, klimatam draudzīgiem un no ētiskā viedokļa pieņemamiem izstrādājumiem;

10.  aicina Komisiju un PTO dalībvalstis panākt, ka PTO kādā no saviem atzinumiem atzīst klimata pārmaiņu nozīmi un ietekmi, un strādāt pie tā, lai ar PTO noteikumiem globālie centieni novērst klimata pārmaiņas, tās mazināt un tām pielāgoties nevis tiktu mazināti, bet gan atbalstīti;

11.  pauž nožēlu, ka PTO locekļiem vēl jāatrod veids, kā šo līgumu iekļaut ANO iestāžu sistēmā un noteikumos, kuros ir noteikta vides aizsardzība, tostarp klimata pārmaiņu mazināšana, kā arī sociālais taisnīgums un visu cilvēktiesību ievērošana; pieprasa, lai no daudzpusējiem vides nolīgumiem (MEA) izrietošām saistībām un mērķiem, piemēram, ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām un citu ANO iestāžu (Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Starptautiskā Darba organizācija, Starptautiskā Jūrniecības organizācija) aktiem būtu augstāks juridiskais spēks par šauro tirdzniecības noteikumu interpretāciju;

12.  tā kā kopš 1994. gada 15. aprīļa ‐ dienas ‐, kad Marakešā PTO dalībvalstu ministri pieņēma lēmumu par tirdzniecību un apkārtējo vidi, ir pagājuši 15 gadi, aicina Komisiju vēlākais līdz 2011. gada vidum Eiropas Parlamentam un Padomei iesniegt ziņojumu, kurā būtu novērtēts, cik lielā mērā PTO Tirdzniecības un apkārtējās vides komiteja ir veikusi savu uzdevumu, kas ir noteikts minētajā lēmumā, un secinājumus attiecībā uz to, kas vēl būtu jādara, jo īpaši saistībā ar globālo dialogu par klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanu un PTO;

13.  aicina Komisiju un dalībvalstis, risinot sarunas par PTO un divpusējiem tirdzniecības nolīgumiem, stingri rūpēties par to, lai tirdzniecības liberalizācija, īpaši dabisko izejvielu tirdzniecības liberalizācija, nemazinātu resursu ilgtspējīgas pārvaldības efektivitāti un ka nolīgumos iekļautu klimata un sugu aizsardzības mērķus; šajā nolūkā aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai pirms 2011. gadā Johannesburgā paredzētās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC COP) dalībvalstu sanāksmes, PTO notiktu PTO dalībvalstu tirdzniecības un vides ministru kopīga tikšanās; atgādina, ka UNFCCC ir forums, kuru izveidoja, lai noslēgtu starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņu novēršanu;

14.  uzskata, ka šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk ir būtiski nekavējoties uzsākt publiskas debates par pasaules vides organizācijas izveidi;

Spēcīgāka pozitīva saikne starp tirdzniecību un klimata aizsardzību

15.  atzīst starptautiskās tirdzniecības pozitīvo lomu tādu preču un pakalpojumu izplatīšanā, kuras palīdz aizsargāt klimatu; uzskata, ka klimata aizsardzība un tirdzniecības liberalizācija var stiprināt viena otru, atvieglojot vides preču un pakalpojumu tirdzniecību, taču uzskata, ka ir iepriekš jāizstrādā šo preču un pakalpojumu saraksts saskaņā ar stingriem vides kritērijiem un sadarbībā ar PTO dalībvalstīm;

16.  atzīst, ka tirdzniecība ir būtisks līdzeklis tehnoloģiju nodošanai jaunattīstības valstīm; uzsver nepieciešamību ierobežot šķēršļus “zaļajai tirdzniecībai”, piemēram, PTO līmenī atceļot tarifus “zaļajām precēm”;

17.  cer, ka ES būs par paraugu un samazinās tādus šķēršļus tirdzniecībai ar “zaļām” tehnoloģijām un videi un klimatam draudzīgiem produktiem kā muitas nodevas un nodokļi un veicinās tirdzniecību ar ekoloģiskām precēm un pakalpojumiem (EGS), pamatojoties arī uz Bali rīcības plānu un Kopenhāgenas Videi draudzīgā klimata fondu;

18.  uzsver jauninājumu nozīmi videi draudzīgu tehnoloģiju jomā un atzīst, ka tirdzniecībai var būt svarīga nozīme šo tehnoloģiju nodošanā starp valstīm;

19.  aicina ES uzņemties vadošo lomu lielāko šķēršļu noteikšanā, kas traucē izplatīt tehnoloģijas jaunattīstības valstīs, ar kurām tās spētu risināt klimata pārmaiņu problēmu;

20.  atzīst, ka jauninājumu veicināšanā var būt iesaistītas dažādas atlīdzības sistēmas un ka ne visas šīs sistēmas vienādi sekmē tehnoloģiju nodošanu; arī norāda, ka ir jārisina intelektuālā īpašuma tiesību tehnoloģiju nodošanas problēmas, kuru iemesls ir vājas politiskās institūcijas un tiesiskuma trūkums; tādēļ prasa Komisijai izpētīt visas jauninājumu atlīdzības sistēmas, ņemot vērā risku izslēgt dažās valstis, un iekļaut šā darba rezultātus diplomātiskajos pasākumos klimata jomā;

21.  pauž bažas par subsīdiju fosilajiem enerģijas avotiem kropļojošo ietekmi uz tirdzniecību pasaulē un to ietekmi uz klimatu un izmaksām valsts budžetā; pozitīvi vērtē G20 valstu grupas apņemšanos pamazām izskaust šīs subsīdijas;

22.  vēlas, lai Eiropas Savienība uzņemtos starptautiska līdera lomu šajā jomā, un prasa Komisijai nekavējoties ierosināt grafiku šo subsīdiju pārtraukšanai Savienībā, ņemot vērā, ka šajā procesā būs jāiesaista papildu sociāli un rūpnieciski pasākumi; turklāt atgādina par Eiropas Parlamenta prasību Komisijai un dalībvalstīm informēt Eiropas Parlamentu par aizdevumiem, kas piešķirti eksporta kredītaģentūrām un Eiropas Investīciju bankai projektiem, kuri negatīvi ietekmē klimatu;

23.  iebilst pret fosilā kurināmā subsidēšanu un pieprasa vairāk veicināt videi draudzīgāku atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, kā arī vairāk atklāt un izstrādāt decentralizētos enerģijas avotus ‐ it īpaši jaunattīstības valstīs; šajā sakarībā atgādina par G20 forumā panākto vienošanos pakāpeniski samazināt subsīdijas fosilajam kurināmajam un pieprasa Komisijai izstrādāt tādus Eiropas stratēģijas priekšlikumus, lai šo stratēģiju varētu īstenot atbilstoši precīzam grafikam un lai tajā būtu atsevišķiem gadījumiem paredzēti kompensācijas mehānismi;

Taisnīgākas cenas starptautiskajā tirdzniecībā un CO2 emisiju nepieļaušana

24.  norāda, ka tirdzniecības liberalizācija var būt pretrunā ar klimata aizsardzību, ja dažas valstis, nerīkojoties klimata jomā, mēģina panākt konkurences priekšrocības; līdz ar to iesaka veikt reformas PTO antidempinga noteikumos, lai tajos iekļautu jautājumu par godīgu vides cenu saskaņā ar pasaules klimata aizsardzības standartiem;

25.  pauž nožēlu par to, ka enerģijas cenu subsidēšana un ierobežojumu un kvotu nepiemērošana CO2 emisijām dažām valstīm varētu radīt salīdzinošas priekšrocības; neierobežotās un līdz ar to salīdzinoši “lētās” CO2 emisijas nemotivē šīs valstis pievienoties daudzpusējiem nolīgumiem klimata pārmaiņu jomā;

26.  tomēr norāda, ka sarunu par klimatu pamatā ir “kopējas, taču diferencētas atbildības” princips un ka klimata politikas vājums jaunattīstības valstīs kopumā ir skaidrojams ar to ierobežotajām finanšu vai tehnoloģiskajām spējām, nevis ar vides dempinga mērķi;

27.  šajā sakarībā prasa, lai debates Eiropā par rūpniecības CO2 emisiju saistībā ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un par šā jautājuma risināšanas līdzekļiem notiktu piesardzīgi;

28.  norāda, ka saskaņā ar jaunāko Komisijas 2010. gada 26. maija paziņojumu (COM(2010)0265) par šo jautājumu dažas rūpniecības nozares ir īpaši jutīgas attiecībā uz CO2 emisiju, un uzskata, ka to noteikšanai ir vajadzīga sīka nozares analīze; aicina Komisiju tuvākajā laikā izmantot šādu pieeju, nevis dažus kvantitatīvus kritērijus, kas ir vienādi visās rūpniecības nozarēs;

29.  uzsver, ka nepastāv vienots risinājums visām attiecībā uz CO2 emisiju jutīgām rūpniecības nozarēm un ka produkta īpašības vai tirgus struktūra ir īpaši būtiski kritēriji, lai izvēlētos pieejamos līdzekļus (bezmaksas kvotu piešķiršana, valsts atbalsts vai pielāgošanas pasākumi uz robežām);

30.  uzskata, ka daudzpusējs nolīgums klimata jomā būtu labākais instruments, lai nodrošinātu negatīvos ārējo vides faktoru internalizāciju attiecībā uz CO2, taču pastāv risks to nepanākt tuvākajā nākotnē; līdz ar to uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāturpina pētīt iespējas rūpniecības nozarēs, kuras būtiski skar oglekļa emisiju pārvirze, ieviest atbilstīgus Kopienas CO2 emisiju tirdzniecības kvotu nodošanai vairāksolīšanā sistēmu papildinošus vides līdzekļus, jo īpaši “oglekļa dioksīda piesaistes mehānismu”, ievērojot PTO noteikumus; šāds mehānisms ļautu cīnīties pret risku nodot CO2 emisiju tiesības trešām valstīm;

31.  pauž viennozīmīgu viedokli, ka robežšķērsošanas nodokļa pielāgošanu nedrīkstētu izmantot kā protekcionisma līdzekli, bet drīzāk kā emisiju samazināšanas veidu;

Veicināt produktu diferencēšanu atkarībā no to ietekmes uz klimatu

32.  uzskata, ka ES kā starptautiski lielākā tirdzniecības apvienība var pasaulē noteikt standartus, un atbalsta tādu sertifikācijas un marķēšanas sistēmu izstrādi un plašāku izmantošanu, kurās ir ņemti vērā sociālie un ekoloģiskie kritēriji; norāda, ka starptautisko nevalstisko organizāciju darbs, izstrādājot attiecīgās etiķetes un sertifikātus un veicinot to izmantošanu, ir bijis sekmīgs, un iestājas tieši par šo etiķešu un sertifikātu plašāku pielietojumu;

33.  atgādina, ka PTO sistēma ļauj veikt tirdzniecības kvalifikācijas pasākumus, ja tie ir nepieciešami, samērīgi un nediskriminē valstis, kurās ražošanas apstākļi ir vienādi; tomēr norāda, ka ir vajadzīgi steidzami paskaidrojumi, lai varētu piemērot šos pasākumus, pamatojoties uz klimata kritērijiem attiecībā uz šo produktu ražošanas procesu un metodēm (RPM);

34.  prasa Komisijai veikt pasākumus, lai atjaunotu diskusijas PTO par RPM un iespēju diskriminēt līdzīgus produktus atkarībā no to CO2 emisijām, enerģijas patēriņa un tehnoloģiju normām; uzskata, ka šādu iniciatīvu varētu apstiprināt PTO dalībvalstis, ja to papildinātu pasākumi, kas atvieglo tehnoloģiju nodošanu;

35.  tomēr pauž cerību, ka pašreizējais skaidrības trūkums par RPM Pasaules Tirdzniecības organizācijā nepadarīs Savienību neaktīvu, jo tai gluži pretēji būtu jāizmanto šīs rīcības iespējas;

36.  uzsver ‐ ir jācenšas nodrošināt, ka cenās iekļauj arī tirdzniecības radīto negatīvo ietekmi uz vidi un ka panāk principa “maksā piesārņotājs” piemērošanu; attiecībā uz vides standartiem mudina panākt marķēšanas un informācijas sistēmu sinhronizāciju;

37.  tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība ir ieviesusi ilgtspējības kritērijus ES ražotām un importētām agrodegvielām; prasa Eiropas Komisijai izpētīt iespējas paplašināt šo pieeju, piemērojot to arī biomasai un lauksaimniecības produktiem; prasa, lai tiktu ņemtas vērā netiešās izmaiņas zemes izmantošanā saistībā ar agrodegvielām, un sagaida, ka Komisija līdz 2010. gada beigām iesniegs priekšlikumu saskaņā ar tās apņemšanos Eiropas Parlamentam;

38.  iestājas par to, ka attiecībā uz biodegvielas un biomasas ražošanu tiek izstrādāti īsteni un saistoši ilgtspējības kritēriji un standarti, kuros ņemtu vērā klimatu pārveidojošo gāzu un sīko daļiņu emisijas, kas radušās zemes izmantojuma (ILUC) netiešo izmaiņu un visa ražošanas cikla dēļ; uzsver, ka nodrošinājuma ar pārtikas līdzekļiem garantēšanai ir jābūt prioritārākai par biodegvielas ražošanu un ka ir steidzami jānodrošina zemes izmantošanas politika un prakse, piemērojot visaptverošāku pieeju;

39.  uzskata par ārkārtīgi svarīgu, ka starptautiskajai biodegvielas tirdzniecībai tiek noteikti stingri ilgtspējības standarti, jo tai ir pretrunīga ietekme uz vidi un sabiedrību;

40.  atzinīgi vērtē Eiropas līmenī panākto vienošanos par nelegālo koksni un sagaida panākumus attiecībā uz brīvprātīgajiem partnerattiecību nolīgumiem;

Tirdzniecības liberalizācija nedrīkst apdraudēt vērienīgus klimata politikas virzienus

41.  pauž bažas par Komisijas vēlmi ar tirdzniecības nolīgumiem veicināt koksnes tirdzniecības liberalizāciju un jo īpaši tās eksporta ierobežojumu atcelšanu, neskatoties uz pieaugošo mežu izciršanas risku un tās negatīvo ietekmi uz klimatu, bioloģisko daudzveidību, attīstību un un vietējiem iedzīvotājiem;

42.  īpaši uzsver, ka vajadzīga saskaņa starp klimata un bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanu un tirdzniecības nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka, piemēram, pret atmežošanu vērstie pūliņi ir rezultatīvi;

43.  uzskata, ka starptautiskajos klimata aizsardzības nolīgumos jāiekļauj stingras garantijas par starptautiskās kokmateriālu tirdzniecības radītās negatīvās ietekmes uz vidi mazināšanu un par to, ka ir jānovērš mežu izciršana, kuras mērogs rada bažas;

Pilnībā iekļaut transportu tirdzniecības un klimata jautājumu problemātikā

44.  pauž bažas par to, ka pašreizējā tirdzniecības sistēma rada globālu darbaspēka un ražošanas sadalījumu, balstoties uz ļoti lielu transporta ieguldījumu, kurš nespēj tikt galā ar savām vides izmaksām; vēlas, lai starptautiskā transporta klimata izmaksas tiktu internalizētas tā cenā un tas notiktu, ieviešot nodokļus vai maksas kvotu tirdzniecības sistēmas; atzinīgi vērtē to, ka aviācija drīz tiks iekļauta ES kvotu tirdzniecības sistēmā, un līdz 2011. gadam sagaida no Komisijas līdzīgu iniciatīvu attiecībā uz jūras transportu, kura stāsies spēkā līdz 2013. gadam, ja līdz tam laikam izrādīsies neiespējami izveidot pasaules līmeņa mehānismu; pauž nožēlu par to, ka degvielu, kas tiek patērēta preču aizjūras transportam, neapliek ar nodokļiem; atbalsta šīs degvielas un produktu, jo īpaši to, kuri tiek pārvadāti ar gaisa transportu, aplikšanu ar nodokļiem; turklāt sagaida, ka Komisija uzņemsies iniciatīvu apšaubīt palīdzību, kas piešķirta vispiesārņojošākiem transporta veidiem, piemēram, atbrīvojumu no nodokļa par petroleju;

45.  konstatē, ka starptautiskajā tirdzniecībā radušās CO2 emisijas var ievērojami samazināt; aicina ar transportu un vidi saistītās izmaksas iekļaut izstrādājuma cenā (ārējo izmaksu internalizācija), un to galvenokārt darīt, Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) attiecinot arī uz kuģniecību, kas veido 90 % no visiem starptautiskās tirdzniecības pārvadājumiem;

46.  aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā panāktu juridiski saistoša nolīguma noslēgšanu par kuģniecības radītajām emisijām;

47.  uzskata, ka starptautiskās obligātās normas par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu ir jāpiemēro arī starptautiskajam gaisa transportam un kuģniecībai;

48.  uzsver, ka tādu CO2 emisiju palielināšanās, ko izraisa transporta līdzekļi un kas rodas starptautiskajā tirdzniecībā, mazina ES klimata pārmaiņu stratēģijas efektivitāti; uzskata, ka tas ir labs arguments, lai mainītu orientāciju no attīstības stratēģijas, kura ir vērsta uz eksportu, uz iekšējo attīstību, kuras pamatā ir dažādots un vietējs patēriņš un dažādota un vietēja ražošana jaunattīstības valstīs; atgādina, ka šāda stratēģija labvēlīgi ietekmētu nodarbinātības situāciju gan ES, gan jaunattīstības valstīs;

49.  uzskata, ka tiktāl, cik klimata izmaksas neatspoguļojas transporta cenā, ir jāveicina ilgtspējīga vietējā ražošana, jo īpaši labāk informējot patērētājus;

Pastiprināt tirdzniecības un klimata saskaņošanas līdzekļus

50.  nolūkā nodrošināt saskaņu starp Eiropas Savienības tirdzniecības un klimata politiku prasa aprēķināt oglekļa bilanci visā tirdzniecības politikā, iespējams, grozīt šo politiku, lai uzlabotu šo bilanci, un obligāti īstenot papildu pasākumus – politisko, tehnoloģisko un un finanšu sadarbību – gadījumā, ja bilance ir negatīva attiecībā uz klimatu;

51.  mudina ES divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos izmantot visaptverošus vides noteikumus kā attīstības instrumentu, uzsverot vajadzību pareizi īstenot vides klauzulas un sadarbības mehānismus, ar kuriem veicina tehnoloģiju nodošanu, tehnisko palīdzību un veiktspējas palielināšanu;

52.  aicina Komisiju ar trešām valstīm noslēgtos tirdzniecības nolīgumos regulāri iekļaut vides klauzulas, īpaši nosakot CO2 emisiju samazināšanu un zemu oglekļa emisiju līmeņa tehnoloģiju nodošanu;

53.  atzinīgi vērtē klimata pārmaiņu aspektu ietveršanu tirdzniecības nolīgumu ietekmes uz ilgtspējību novērtējumos (IIN); tomēr pievērš uzmanību apstāklim, ka dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības nolīgumu IIN rezultāts liecina, ka nolīgums negatīvi ietekmēs klimatu, jo klimata apsvērumus neņēma vērā pirms nolīguma slēgšanas; uzskata, ka, īstenojot tirdzniecības nolīgumus, nebūtu jāmazinās MEA efektivitātei;

54.  uzskata, ka VPS reformā ir jāiekļauj vides kritēriji;

55.  uzskata, ka Komisijai sarunu stratēģijās attiecībā uz tirdzniecības un vides politiku vajadzētu izmantot saskaņotu shēmu, lai neradītu partneriem nekādu pamatu bažām par tirdzniecības barjerām, tajā pašā laikā nodrošinot atbilsmi tās saistošajiem mērķiem klimata pārmaiņu apkarošanas jomā;

56.  uzskata, ka ES tirdzniecības attiecībās ar valstīm, kurām nav saistošas daudzpusējās vienošanās vides aizsardzības jomā, ir singrāk un konsekventāk jāīsteno “klimata diplomātija”;

Eiropas Savienības tirdzniecības un klimata politikas saskaņa no jaunattīstības valstu viedokļa

57.  atzīst, ka Eiropas tirdzniecības un klimata politikas saskaņošanu partnervalstis var izmantot vai uztvert kā apvedceļu, lai samazinātu mūsu importu un palielinātu mūsu eksportu;

58.  tādēļ uzsver, ka sarunās ar šīm valstīm ir svarīgi, lai Savienība varētu jo īpaši veikt pielāgošanas pasākumus uz robežām, un ka Savienībai ir jāpilda apņemšanās attiecībā uz jaunattīstības valstīm klimata palīdzības jomā;

59.  tādēļ pauž bažas par to, ka daļu no Kopenhāgenas augstākā līmeņa sanāksmē par klimatu Eiropas valstu apsolītā “priekšlaicīgā” finansējuma ir paredzēts nodrošināt no saistībām saskaņā ar oficiālo attīstības palīdzību un tā tiks sniegta aizdevuma veidā pretēji Parlamenta prasītajam; prasa Komisijai izstrādāt ziņojumu par šo finansējumu, lai varētu novērtēt, vai reālā situācija atbilst saistībām un Parlamenta prasībām; arī aicina labāk koordinēt finansējumu tā tematiskā un ģeogrāfiskā izmantojuma jomā;

60.  atgādina par rūpnieciski attīstīto valstu, tostarp ES dalībvalstu, apņemšanos apsvērt iespēju piešķirt finansējumu jauninājumiem, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām;

61.  ir pārliecināts, ka cīņai pret klimata pārmaiņām ir jābalstās uz industrializēto valstu un jaunattīstības valstu solidaritātes principu, un, iespējams, tā jāīsteno, ciešāk sadarbojoties ar ANO, PTO un citām Bretonvudsas iestādēm; tāpēc pieprasa kopīgi ar jaunattīstības, jaunietekmes un industrializētajām valstīm radīt visaptverošu koncepciju emisiju kvotu tirdzniecībai un enerģijas un siltumnīcefekta gāzu emisiju aplikšanai ar nodokļiem, lai, no vienas puses, novērstu uzņēmumu aizplūšanu (oglekļa emisiju pārvirze) un lai, no otras puses, nodrošinātu finanšu līdzekļus nolūkā cīnīties pret klimata pārmaiņām, tās mazināt un pielāgoties to sekām;

62.  uzsver, ka tehnoloģiju ‐ līdzekļu, lai atrisinātu oglekļa emisiju pārvirzes problēmu ‐nodošana aizvien lielākā apjomā jaunattīstības valstīm kļūs par izšķirošo elementu klimata problēmu risināšanā pēc 2010. gada; pauž nožēlu, ka tehnoloģiju nodošana ir tikai maza daļa no oficiālās palīdzības attīstības jomā; mudina dalībvalstis sniegt papildu tehnisko un finanšu palīdzību jaunattīstības valstīm, lai tās tiktu galā ar klimata pārmaiņu sekām, nodrošinātu ar klimatu saistīto normu ievērošanu un iekļautu iepriekšēju novērtējumu par standartu, marķējuma un sertifikācijas ietekmi uz attīstību;

o
o   o

63.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei un Komisijai, valstu parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām izpildsekretāram un pušu 16. konferencei.

(1) Klimata pārmaiņas 2007: Kopsavilkuma ziņojums; publicēts Rajendra K vadībā. Pachauri un Andy Reisinger, Ženēva, 2007. g., http://www.ipcc.ch/pdf/assessment-report/ar4/syr/ar4_syr_fr.pdf; un darba grupas ziņojumi: Zinātniskie elementi, I darba grupas ieguldījums, publicēts S. Solomon, D. Qin, M. Manning, Z. Chen, M. Marquis, K. Averyt, M. Tignor un H.L. Miller, Jr vadībā; Sekas, pielāgošanās un neaizsargātība, II darba grupas ieguldījums, publicēts O. Parry,J. Canziani, J. Palutikof, P. van der Linden un C. Hanson vadībā. Klimata pārmaiņu ierobežošana, , II darba grupas ieguldījums, publicēts B. Metz, O. Davidson, P. Bosch, R. Dave un L. Meyer. (2) Tajā dienā pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0019. (3) OV C 297 E, 20.11.2008., 193. lpp. (4) OV C 160, 19.6.2010, 1. un 8. lpp. (5) http://www.agassessment.org/