Eiropas Parlaments ,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 157. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

–  ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–  ņemot vērā Stokholmas programmu(1) ,

–  ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(2) , 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(3) un 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu(4) ,

–  ņemot vērā Komisijas gada ziņojumus par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2000., 2001., 2002., 2004., 2005., 2006., 2007. un 2008. gadā (respektīvi COM(2001)0179, COM(2002)0258, COM(2003)0098, COM(2004)0115, COM(2005)0044, COM(2006)0071, COM(2007)0049 un COM(2008)0010),

–  ņemot vērā Komisijas 2009. gada 18. decembra ziņojumu “Vīriešu un sieviešu līdztiesība ‐ 2010” (COM(2009)0694),

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija)(5) ,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK(6) ,

–  ņemot vērā Padomes 2010. gada 8. marta Direktīvu 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE , UEAPME , CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK(7) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra paziņojumu “Stabilāks darba un privātās dzīves līdzsvars ‐ spēcīgāks atbalsts profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanai” (COM(2008)0635),

–  ņemot vērā Direktīvu 89/552/EEK par televīziju bez robežām,

–  ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu “Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),

–  ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija ‐ 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

–  ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu un ANO pieņemto Pekinas rīcības platformu,

–  ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Eiropadomes 2006. gada 23. un 24. marta sanāksmē,

–  ņemot vērā atzinumu par darba samaksas atšķirībām starp dzimumiem, kuru 2007. gada 22. martā pieņēma Eiropas Komisijas Padomdevēja komiteja par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem,

–  ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra tematisko dokumentu “Cilvēktiesības un dzimumu identitāte ” (2009),

–  ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ziņojumu “Homofobija, transfobija un diskriminācija seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ” (2010),

–  ņemot vērā 2009. gada 6. maija rezolūciju par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus(8) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009)(9) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem(10) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010. gadam īstenošanas rezultātu novērtējumu un ieteikumiem turpmākai rīcībai(11) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās,

–  ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006-2010)(12) ,

–  ņemot vērā 2008. gada 3. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību ‐ 2008. gads(13) ,

–  ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienādu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(14) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 15. decembra rezolūciju par reklāmas ietekmi uz patērētāju uzvedību(15) ,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0029/2011),

A.  tā kā vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem, kā atzīts Līgumā par Eiropas Savienību un Pamattiesību hartā, un tā kā starp sievietēm un vīriešiem joprojām pastāv nevienlīdzība vairāku iemeslu dēļ;

B.  tā kā arī Eiropas Savienību ir skārusi ekonomikas un finanšu krīze, kas ļoti postoši ietekmējusi gan sieviešu, gan vīriešu nodarbinātību, īpaši sieviešu ekonomisko stāvokli, un ilgtermiņā smagākas sekas tā varētu atstāt uz sievietēm;

C.  tā kā sieviešu un vīriešu vienlīdzība pozitīvi ietekmē ražīgumu un ekonomisko izaugsmi un palīdz palielināt sieviešu līdzdalību darba tirgū, kam savukārt ir pozitīva sociāla un ekonomiska ietekme;

D.  tā kā ir nepieciešami pa dzimumiem apkopoti statistikas dati, lai salīdzinātu krīzes ietekmi uz sievietēm un vīriešiem; tā kā Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts varētu šajā nolūkā dot vērtīgu ieguldījumu un tā kā ir nepieciešami dati, lai novērtētu, kā nabadzība ietekmē sieviešu, īpaši vecāku sieviešu veselību, jo ir nepieciešams nodrošināt sieviešu veselības aizsardzību;

E.  tā kā sieviešu bezdarba līmenis bieži tiek novērtēts zemāk nekā patiesībā, jo ekonomiski neaktīvo sieviešu skaits ir ļoti liels (divas trešdaļas no 63 miljoniem neaktīvo cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem) un daļēja bezdarba līmenis ir augsts;

F.  tā kā lauku apvidos nodarbinātības līmenis ir zemāks; tā kā daudzas sievietes turklāt nav saistītas ar oficiālo darba tirgu un tāpēc nav reģistrētas kā bezdarbnieces vai iekļautas bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālas un juridiskas problēmas maternitātes tiesību un slimības atvaļinājuma, pensijas tiesību iegūšanas un sociālā nodrošinājuma saņemšanas sakarībā, kā arī problēmas šķiršanās gadījumā; tā kā lauku apvidos pastāv vairāk problēmu, jo trūkst augsti kvalificēta darba iespēju;

G.  tā kā sieviešu stāvoklis darba tirgū ir mazāk labvēlīgs nepilnas slodzes līgumu un uzspiestu, īstermiņa līgumu dēļ un īpaši tāpēc, ka viņu atalgojuma līmenis ir zemāks par vīriešu atalgojuma līmeni; tā kā šī nevienlīdzība atsaucas uz pensijām un nosaka to, ka sieviešu nabadzības risks ir lielāks par vīriešu nabadzības risku;

H.  tā kā atšķirības starp sieviešu un vīriešu saņemto atalgojumu joprojām ir vidēji 18 % Eiropas Savienībā un dažās valstīs tās pārsniedz pat 25 %, bet vienā no dalībvalstīm ‐ pat 30 %, un, tā kā, neskatoties uz ieguldīto darbu un panākumiem, atalgojuma atšķirības mazinās ļoti lēni;

I.  tā kā maternitātei nevajadzētu bremzēt sieviešu karjeru un tā kā statistika skaidri parāda, ka sievietes ar bērniem strādā īsāku darbalaiku nekā tās sievietes, kurām bērnu nav, pretēji tēviem, kas strādā vairāk nekā vīrieši bez bērniem;

J.  tā kā 2002. gada marta Barselonas Eiropadomē dalībvalstis tika aicinātas līdz 2010. gadam izveidot bērnu aprūpes struktūras vismaz 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu vecumā līdz trim gadiem, bet tā kā vairākās dalībvalstīs valsts finansētu bērnu aprūpes struktūru skaits joprojām ir nepietiekams, kas ļoti negatīvi ietekmē mazāk aizsargātās ģimenes;

K.  tā kā sieviešu nodarbinātības līmeni nosaka viņu pienākumi ģimenē; tā kā vairāk nekā 20 miljoni Eiropas iedzīvotāju (no kuriem divas trešdaļas ir sievietes) aprūpē pieaugušus apgādājamos un tāpēc viņas nevar strādāt pilnu slodzi; tā kā šie skaitļi, iespējams, līdz ar sabiedrības novecošanos palielināsies;

L.  tā kā iespējas izmantot bērnu aprūpes pakalpojumus un palīdzību vecākiem cilvēkiem un citām apgādājamām personām ir īpaši svarīgas, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu dalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

M.  tā kā sievietēm ir vairāk pienākumu mājās nekā vīriešiem un šis darbs netiek novērtēts naudā vai citā materiālā veidā, un tā kā bērnu, slimu vai vecāku cilvēku aprūpe ir grūts un neapmaksāts darbs;

N.  tā kā ir nepieciešams izskaust dzimumu stereotipus izglītības jomā, kuri bieži nosaka to, ka bērnu mācību priekšmetu izvēles pamatā skolā un augstskolā ir noteiktas jomas uztvere par tipiski sievišķīgu vai vīrišķīgu; tā kā ir nepieciešams palielināt mācību un profesionālās izvēles daudzveidību;

O.  tā kā to sieviešu un meiteņu skaits, kuras izvēlas zinātnes jomu, īpaši matemātiku un IT, joprojām ir ļoti neliels, un tāpēc šajā jomā vērojama spēcīga segregācija;

P.  tā kā krīze var saasināt nozaru un profesionālo segregāciju starp sievietēm un vīriešiem, kas dažās valstīs ne vien nav samazinājusies, bet pat palielinās;

Q.  tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” tika uzsvērta ekoloģiska pārveide, atjaunīgās enerģijas jomas un zinātne un “zaļas” darbavietas ar augstu tehnoloģisko intensitāti ar mērķi veidot jaunu ilgtspējīgu ekonomiku; tā kā aktīva sieviešu iekļaušana un reintegrācija darba tirgū ir izšķiroši svarīga, lai sasniegtu mērķi nodarbināt 75 % sieviešu un vīriešu;

R.  tā kā sieviešu izglītības līmenis parasti ir augstāks par vīriešu izglītības līmeni (58,9 % diplomu ieguvušas sievietes), bet tā kā sieviešu atalgojums joprojām ir vidēji par 18 % zemāks nekā vīriešu atalgojums un sievietes retāk ieņem atbildīgus uzņēmumu, valsts administrācijas vai politisku struktūrvienību amatus;

S.  tā kā 2008. gada jūnijā izveidotais Eiropas tīkls to sieviešu sadarbībai, kuras nodarbojas ar ekonomisko un politisko lēmumu pieņemšanu, var veicināt sieviešu un vīriešu līdzsvaru atbildīgos amatos;

T.  tā kā ir nepieciešama lielāka sieviešu pārstāvība Eiropas, valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, lai īstenotu faktisku vīriešu un sieviešu līdztiesību; tā kā dažās dalībvalstīs sieviešu daudzums valsts parlamentā nepārsniedz 15 %;

U.  tā kā sievietēm paredzēta pozitīva rīcība ir apliecinājusi, ka tā veiksmīgi nodrošina viņu pilnīgu iekļaušanos darba tirgū un sabiedrībā kopumā;

V.  tā kā sievietes vairāk nekā vīriešus apdraud nabadzība, jo sieviešu profesionālās gaitas ir saistītas ar pārtraukumiem, zemāku algas un pensijas līmeni; tā kā Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību kontekstā pietiekama vērība nav veltīta dziļākajiem sieviešu nabadzības iemesliem;

W.  tā kā 2011. gads būs veltīts brīvprātīgo darbībai un tā kā ir svarīgi uzsvērt, ka vīriešu un sieviešu līdztiesības principa veicināšanai brīvprātīgo programmās varētu būt pozitīva loma;

X.  tā kā minoritāšu sievietes un īpaši romu sievietes regulāri skar multiplā un krusteniskā diskriminācija un tā kā viņu apstākļi ir smagāki ne tikai salīdzinājumā ar lielāko daļu sieviešu, bet arī salīdzinājumā ar etnisko minoritāšu vīriešiem, un viņas apdraud īpaši liels sociālās atstumtības risks;

Y.  tā kā vardarbība pret sievietēm ir viņu pamattiesību pārkāpums, to nevar apturēt ģeogrāfiskas, ekonomiskas, kultūras vai sociālas robežas un tā ir līdztiesības pamatšķērslis; tā kā tiek lēsts, ka 20 % līdz 25 % sieviešu Eiropā dzīves laikā cieš no fiziskas vardarbības; tā kā psiholoģiska vardarbība ir tikpat postoša kā fiziska vardarbība;

Z.  tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir prasījis noteikt Eiropas gadu, kas būtu veltīts pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai;

AA.  tā kā sievietes skar dažādu veidu diskriminācija un viņas ir mazāk aizsargātas pret sociālo atstumtību, nabadzību un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, piemēram, cilvēku tirdzniecību, īpaši ja viņas nepieder sabiedrības vairākumam,

1.  atgādina, ka krīze pirmām kārtām skāra tādas jomas, kurās vairākumā ir vīrieši, piemēram, būvniecība un rūpniecība, bet krīze pārņēma arī citas jomas, kurās ir lielāks dzimumu līdzsvars, un tādējādi palielinājās bezdarbs sieviešu vidū; uzsver, ka atalgojums vairāk ir samazinājies pakalpojumu jomās, kurās sievietes ir vairākumā, un no valsts budžeta finansētās jomās, kurās lielākā daļa nodarbināto ir sievietes, un tāpēc sievietes saņem mazākas pensijas, un rezultātā vecāku sieviešu vidū nabadzības līmenis ir augstāks;

2.  norāda, ka tajās valstīs, kurās nodarbinātības tirgū ir panākta vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm, tā ir pozitīvi ietekmējusi ekonomisko un sociālo attīstību, un to ka vienlīdzības politiku krīzes laikā nevajadzētu atstāt novārtā, un ka, neskatoties uz dalībvalstu un Komisijas pausto gribu, līdz šim vēl nav izdevies konsekventi nodrošināt vienādus nosacījumus; uzsver, ka recesijas rezultātā pastiprinājusies iepriekšējos desmit gados vērojamā tendence un vēl lielāks skaits sieviešu daudz biežāk nekā vīrieši cieš no nabadzības, zaudē savas darbavietas un tiek nodarbinātas uz nedrošu darba līgumu pamata, un ka tādējādi pastiprinās nabadzības “feminizēšanās” ES;

3.  uzsver, ka Lisabonas stratēģija paredz 60 % darbaspējīgo sieviešu integrēšanu darba tirgū, un ka vienlaikus tai vajadzētu būt vērstai uz demogrāfisko problēmu risināšanas pasākumiem ‐ dzimstības palielināšanu, lai nodrošinātu nākotnes uzdevumu veikšanu;

4.  uzsver, ka sieviešu iesaistīšana darba dzīvē ir pozitīvs elements ekonomiskās izaugsmes aspektā; norāda, ka saskaņā ar EDSO rīcībā esošajiem statistikas datiem sieviešu darbs laikposmā no 1995. gada līdz 2008. gadam nodrošinājis vienu ceturtdaļu no ikgadējā ekonomikas pieauguma;

5.  uzsver, ka darbavietas zaudēšanas gadījumā sievietes ir pakļautas lielākam riskam vairs neatrast jaunu darbavietu;

6.  prasa noteikt mērķus sieviešu dalībai pasākumos vai jomās, vai līmeņos, no kuriem viņas iepriekš bija izslēgtas un kuros viņas joprojām ir nepietiekami pārstāvētas, un panākt viņu dalību, informējot darba devējus un motivējot viņus pieņemt darbā sievietes un paaugstināt viņas amatā, īpaši minētajās jomās un kategorijās;

7.  uzsver, ka ir vairāk uzmanības jāpievērš sieviešu pensiju atbilstībai, jo strādājošām sievietēm ir jāpārtrauc karjera daudz biežāk nekā vīriešiem, lai rūpētos par bērniem un slimiem vai vecākiem ģimenes locekļiem, un ģimenes pienākumu dēļ viņas biežāk nekā vīrieši izvēlas strādāt nepilnu slodzi vai uzņemas nestabilu darbu;

8.  prasa noteikt krīzes ietekmes uz sievietēm skaitliskos rādītājus un tos aprēķināt ar precīzas statistikas palīdzību, un pēc dzimumiem apkopotos datus regulāri atjaunināt un pārvērtēt; piebilst, ka, balstoties uz šiem statistikas datiem, būs iespējams precīzāk vērsties pret cikliskām un strukturālām nodarbinātības problēmām un būs vieglāk novērst krīzi, kā arī veicināt labas prakses izplatību;

9.  negatīvi vērtē faktu, ka ekonomikas atveseļošanas plāni ir vērsti uz tādām nodarbinātības jomām, kurās vairākumā ir vīrieši; uzsver, ka, pirmām kārtām atbalstot vīriešu nevis sieviešu nodarbinātības nākotni, dzimumu nelīdztiesība palielinās, nevis samazinās; uzsver, ka ir nepieciešams dzimumu līdztiesības politiku iekļaut valsts, Eiropas un starptautiskajos ekonomikas atveseļošanas plānos, lai pārvarētu krīzi;

10.  uzsver, ka gan vīriešu, gan sieviešu nodarbinātības rādītāji lauku apvidos ir zemāki un līdz ar to laukos dzīvojošie cilvēki ir nelabvēlīgākā stāvoklī tāpēc, ka nav pieejamas kvalitatīvas darbavietas; turklāt daudzas sievietes nepiedalās oficiālajā darba tirgū un neskaitās reģistrētas bezdarbnieces, un tāpēc viņas skar finansiālas un tiesiskas problēmas maternitātes tiesību, slimības atvaļinājuma un pensijas tiesību saņemšanas jomā;

11.  uzsver, ka pašreizējā ekonomikas krīze negatīvi ietekmē darba ņēmējus; norāda ka, kaut arī sieviešu izglītības līmenis iepriekšējos gados ir ievērojami pieaudzis un pašreiz augstskolu beidzēju vidū sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, sievietēm joprojām bieži jāapmierinās ar zemākas kvalifikācijas mazāk apmaksātu darbu;

12.  uzsver, ka ļoti daudz sieviešu ir nodarbinātas nestabilās darbavietās, piespiedu kārtā strādā nepilnu darba dienu un ir nabadzīgu cilvēku vidū, un tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, lai politika, kas paredzēta stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa sasniegšanai attiecībā uz nabadzību un sociālo integrāciju, būtu pielāgota, ņemot vērā sieviešu daļu nabadzīgo cilvēku vidū;

13.  norāda, ka joprojām pastāv dzimumu nevienlīdzība, lai gan sievietes pakāpeniski arvien vairāk iesaistās darba tirgū; uzsver, ka ekonomikas un finanšu krīze būtu jāuzskata par iespēju paust jaunus un novatoriskus ierosinājumus nodarbinātības, atalgojuma, darba laika un atbildīgu amatu ieņemšanas jomā;

14.  uzsver sieviešu un vīriešu līdztiesības labvēlīgo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi; norāda, ka vairākos pētījumos ir aprēķināts, ka IKP palielinātos par 30 %, ja sieviešu nodarbinātības, nepilnas slodzes nodarbinātības un produktivitātes rādītāji būtu tādi paši kā vīriešiem;

15.  norāda, ka, izstrādājot nodarbinātības politiku, ir jāņem vērā tādu jaunu jomu rašanās, kurās ir iespējams veidot daudz darbavietu, piemēram, ekoloģija, vide un jaunās tehnoloģijas; uzsver šajā sakarībā, ka sievietēm šajās jomās ir jāuzņemas īpaša loma; aicina dalībvalstis mudināt jaunietes nenoniecināt šāda veida specialitātes; mudina Eiropas Komisiju nodrošināt pastāvīgu komunikāciju par šīm jaunajām iespējām;

16.  aicina dalībvalstis ar Komisijas atbalstu un saistībā ar pašreizējo pasākumu izvēršanu gādāt par to, lai vairāk sieviešu ar mūžizglītības starpniecību izmantotu profesionālās apmācības piedāvājumus, un tādējādi veicināt sieviešu nodarbinātības iespējas, ņemot vērā to, ka nepieciešama pāreja uz noturīgu ekonomiku, īpašu uzmanību pievēršot MVU;

17.  prasa atbalstīt sieviešu izglītības, arodizglītības un nodarbinātības iespēju paplašināšanu netradicionālās jomās un ar augstāku atbildības līmeni;

18.  aicina Komisiju veicināt dialogu ar sociālajiem partneriem par tādiem jautājumiem kā atalgojuma pārredzamība, nepilna darba laika un uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu noteikumi sievietēm, kā arī sieviešu mudināšana iesaistīties videi nekaitīgās un novatoriskās nozarēs;

19.  norāda, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem (fondiem, savstarpējām sabiedrībām, kooperatīviem) ekonomikas atveseļošanā var būt galvenā loma un ka tajos galvenokārt nodarbinātas ir sievietes; aicina dalībvalstis, izstrādājot ekonomikas atveseļošanas politiku, rūpīgi apsvērt šāda veida darbību;

20.  uzsver, ka ir svarīgi pilnveidot dalītu īpašumtiesību juridisko konceptu, lai panāktu sieviešu tiesību pilnīgu atzīšanu lauksaimniecības jomā, atbilstošu sociālo drošību un viņu darba atzīšanu, kā arī nepieciešamību grozīt regulu par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), lai ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstu būtu iespējams paredzēt sievietēm labvēlīgus pasākumus nākamajā plānošanas posmā (2014–2020) ‐ tas bija iespējams iepriekšējos posmos, bet šajā nav iespējams, toties šie pasākumi ļoti labvēlīgi ietekmēs sieviešu nodarbinātību laukos;

21.  uzsver, ka atalgojuma atšķirību novēršana ir prioritāte un tāpēc pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija nav pietiekami aktīvi atsākusi debates Eiropas līmenī, īpaši, pārskatot pašreizējo regulējumu, kurš nosaka principa par vienlīdzīgu atalgojumu piemērošanu vīriešiem un sievietēm, kā to Eiropas Parlaments ir pieprasījis savā 2009. gada 18. novembra rezolūcijā;

22.  aicina dalībvalstis aktīvāk vērsties pret darba tirgus segregācija pēc dzimuma principa, kā arī pretdarboties tendencei, ka sievietes bieži strādā sliktāk apmaksātās profesijās, jau skolā modinot zēnu un meiteņu interesi par visu veidu profesionālo darbību un paplašinot sieviešu apmācības iespējas, lai viņas darba dzīves laikā spētu pielāgoties izmaiņām darba tirgū; pauž lielas bažas par pašreizējo netaisnīgo situāciju, jo ir pagājis pusgadsimts, kopš Kopiena cenšas īstenot principu “vienāda alga par vienādu darbu”, bet ES pilsonei gadā ir vidēji jāstrādā 418 kalendārās dienas, lai kalendārā gada laikā nopelnītu tikpat daudz, cik pelna vīrietis;

23.  uzstāj, ka nepieciešami neatliekami pasākumi, lai cīnītos pret diskrimināciju atalgojuma jomā, vai nu grozot spēka esošo direktīvu, vai nu izstrādājot pakāpeniskus nozaru plānus ar konkrētiem mērķiem, piemēram, līdz 2020. gadam samazināt algu nevienlīdzību, lai tā nepārsniegtu 0,5 %, novērst tiešu un netiešu diskrimināciju, radīt stimulus darba koplīgumu slēgšanai, apmācīt īpašus pārstāvjus, kas nodarbotos ar līdztiesības jautājumiem, risināt dzimumu nelīdztiesības jautājumu neapmaksāta darba jomā un nodrošināt līdztiesības plānu ieviešanu uzņēmumos un citās darbavietās; uzskata, ka par vispārēju praksi jākļūst algu aprēķināšanas pārredzamībai, lai nostiprinātu nodarbināto sieviešu pozīcijas darba pārrunās;

24.  aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ieviest pasākumus, lai novērstu paradoksālo situāciju, kad sievietes, neskatoties uz augstāku izglītības līmeni, joprojām ir mazāk atalgotas nekā vīrieši; uzsver, ka sieviešu profesionālais potenciāls ir jāizmanto pilnībā, lai panāktu optimālu ekonomikas izaugsmi un patiešām ilgtspējīgu attīstību;

25.  uzsver, ka sieviešu personiskie ienākumi un kvalitatīvs, labi atalgots darbs joprojām ir svarīgs viņu ekonomiskās neatkarības un lielākas vīriešu un sieviešu līdztiesības faktors sabiedrībā kopumā;

26.  aicina dalībvalstis piemērot dzimumu līdztiesības principu valsts pensiju sistēmā gan attiecībā uz vecumu, gan atalgojumu;

27.  aicina ES dalībvalstis pienācīgi īstenot tiesību aktus, kuri attiecas uz principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu” un aicina Komisiju piemērot sankcijas dalībvalstīm, kuras to neievēro;

28.  ○uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir ne tikai daudzveidības un sociālā taisnīguma jautājums, bet arī priekšnoteikums, lai īstenotu stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētos mērķus ‐ ilgtspējīgas izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un sociālās kohēzijas mērķus; tādēļ aicina Komisiju nostiprināt dzimuma dimensiju visās stratēģijas “Eiropa 2020” daļās, īpaši ņemot vērā dzimumu īpatnības un nosakot īpašus pasākumus un mērķus dzimumu līdztiesības panākšanai attiecībā uz visām darbībām, kas sekmē Eiropas nodarbinātības stratēģijas uzlabošanu;

29.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis dzimumu līdztiesības jomā vairāk par nesaistošām stratēģijām un politikas dokumentiem atbalstīt saistošus priekšlikumus;

30.  ir pārliecināts, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāizveido apmācības un īstenošanas instrumenti, lai visas iesaistītās puses savas kompetences jomā pienācīgi ņemtu vērā sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības perspektīvu, tostarp novērtētu politikas specifisko ietekmi uz sievietēm un vīriešiem;

31.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus un ar dzimumu saistītu ticamu, salīdzināmu un vajadzības gadījumā pieejamu statistiku, kas jāizmanto, lai uzraudzītu dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu visās politikas jomās;

32.  uzskata, ka vienai no prioritātēm vajadzētu būt nabadzības izskaušanai, pārskatot tās pamatā esošo makroekonomisko, monetāro, sociālo un nodarbinātības politiku, lai sievietēm nodrošinātu ekonomisko un sociālo taisnīgumu; uzskata, ka būtu jāpārskata nabadzības līmeņa noteikšanas metodes un ka būtu jāveido stratēģijas, lai taisnīgi sadalītu ienākumus, garantētu vismaz minimālus ienākumus, algu un pienācīgu pensiju, izveidotu vairāk kvalitatīvu darbavietu ar tiesībām sievietēm, nodrošinātu iespējas saņemt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus visām sievietēm un meitenēm un uzlabotu sociālo labklājību un attiecīgos vietējos pakalpojumus, īpaši silītes, bērnudārzus, dienas centrus, sabiedrības un atpūtas centrus un ģimenes atbalsta pakalpojumus;

33.  atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto ES mēroga kampaņu, kuras uzdevums ir palīdzēt novērst dzimumu atalgojuma atšķirības; tomēr norāda, ka joprojām pastāv vīriešu un sieviešu atalgojuma nevienlīdzība un tāpēc prasa Eiropas mērogā uzsākt diskusiju par stereotipu apkarošanu, kas saistīti ar vīriešu un sieviešu lomu; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi rīkot informētības uzlabošanas kampaņas skolās, darbavietās un plašsaziņas līdzekļos, lai apkarotu noturīgos dzimumu stereotipus un jo īpaši pazemojošus tēlus; uzsver, ka kampaņās būtu jāizceļ vīrieša loma ģimenes pienākumu veikšanā un labs darba un privātās dzīves līdzsvars;

34.  uzskata, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas, ir nepieciešams aktivizēt sieviešu potenciālu un palielināt viņu nodarbinātību, lai panāktu, ka sieviešu un vīriešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis sasniedz 75 %, kā tas paredzēts stratēģijā “Eiropa 2020”; vienlaicīgi uzskata, ka cilvēkiem jānodrošina brīva izvēle audzināt bērnus un ka taisnīgas iespējas apvienot darbu un ģimenes dzīvi ir galvenais priekšnoteikums sieviešu līdzdalībai darba tirgū;

35.  aicina paust konkrētus ierosinājumus ar mērķi saskaņot darba un privāto dzīvi, īpaši tādās jomās kā apgādājamo personu un bērnu aprūpe;

36.  uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jāceļ, jāatbalsta un jāstiprina sieviešu loma sociālās ekonomikas jomā, jo tajā ir nodarbināts ievērojams skaits sieviešu un tās piedāvātie pakalpojumi būtiski uzlabo darba un privātās dzīves līdzsvaru;

37.  aicina Komisiju nodrošināt, lai dažādi Eiropas tiesību akti par darba un privātās dzīves saskaņošanu būtu pareizi transponēti dažādās dalībvalstīs un tiktu pielāgoti vīriešu un sieviešu darba apstākļi;

38.  konstatē, ka nodarbinātība uz nepilnu slodzi var radīt negatīvas personiskas sekas, piemēram, ierobežojumus karjeras izaugsmē un nabadzību vecumā, vai arī nelielo ienākumu dēļ var nākties prasīt papildu valsts atbalstu iztikas līdzekļiem vai slimības un bezdarba gadījumā;

39.  uzsver, ka komunikācijas kampaņas ir svarīgas, lai nodrošinātu tradicionālo vīriešu un sieviešu profesiju vai darbību dzimumneitralitāti; šajā sakarībā aicina arī dalībvalstis uzsākt debates par valodas lomu stereotipu noturībā, īpaši saistībā ar dažu profesiju nosaukumu feminizāciju vai maskulinizāciju;

40.  aicina valsts uzņēmumus un privātuzņēmumus savos iekšējos noteikumos iekļaut līdztiesības plānu, nosakot stingrus īsa, vidēja un ilgāka termiņa mērķus, kā arī katru gadu novērtēt šo mērķu sasniegšanā paveikto;

41.  aicina paust konkrētus ierosinājumus ar mērķi saskaņot darba, ģimenes un privāto dzīvi, veicinot plašāku darba, ģimenes un sociālo pienākumu dalīšanu starp vīriešiem un sievietēm, īpaši tādās jomās kā apgādājamo personu un bērnu aprūpe;

42.  aicina dalībvalstis atbalstīt nelabvēlīgos apstākļos esošu iedzīvotāju grupu, piemēram, grūtnieču un māšu, kas vienas aprūpē ģimeni, nodarbinātību un censties izveidot viņām cilvēka cieņai atbilstošas un noturīgas darbavietas, kas šīm sievietēm dotu iespēju apvienot ģimenes dzīvi un nodarbinātību;

43.  uzskata, ka darba un aprūpes apstākļu uzlabošanai ir nepieciešams pilnveidot bērnu aprūpes atvaļinājumu; tāpēc aicina Padomi nekavējoties pieņemt kopēju nostāju par Parlamenta 2010. gada 20. oktobra nostāju par Padomes Direktīvas 92/85/EEK pārskatīšanu(16) ;

44.  aicina dalībvalstis atbalstīt bērnu aprūpes struktūru, piemēram, silīšu vai bērnudārzu un vecākiem vai citiem apgādājamiem cilvēkiem paredzētu struktūru izveidi vai pilnveidošanu, lai to sniegtie pakalpojumi būtu kvalitatīvi un cenas ‐ pieņemamas, savukārt to darba laiks atbilstu pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, kas strādā pilnu slodzi; uzskata, ka šīs struktūras ir milzīgs atbalsts vecākiem un ka tās palīdzētu viņiem iesaistīties darba tirgū;

45.  uzsver, ka ģimene ir mūsu sabiedrības pamats un tā ir nesaraujami saistīta ar vērtību nodošanu un solidāru sadarbību; uzsver, ka svarīgs pasākums veiksmīgai profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanai, kā arī sieviešu un vīriešu vienlīdzīgai līdzdarbībai darba tirgū un izglītībā un apmācībā ir elastīga darba laika ieviešana un tāldarba iespēju nodrošināšana, kā arī bērnu aprūpes iespēju paplašināšana un veco ļaužu mājas aprūpes profesionalizēšana; pauž nožēlu par attiecīga abiem vecākiem paredzēta atvaļinājuma piešķiršanas regulējuma un elastīga darba laika modeļu trūkumu, kas bieži neļauj sievietēm iesaistīties darba tirgū un strādāt pilnu darba dienu; uzskata, ka tādēļ ir jāmaina arī uzņēmējdarbības kultūra attiecībā uz sieviešu pieņemšanu darbā un nodarbināšanu; aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis novērst bērnu, gados vecāku cilvēku un neaizsargātu cilvēku grupu aprūpei paredzēto pabalstu vai sociālo pakalpojumu samazināšanu finanšu un ekonomikas krīzes dēļ;

46.  atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka jāpieņem pozitīvi pasākumi, kuru mērķis ir atvieglot to sieviešu un vīriešu atgriešanos darbavietā, kuri kādu laikposmu veltījuši ģimenei (bērnu vai kāda slima ģimenes locekļa vai invalīda aprūpei), atbalstot pasākumus (atkārtotai) iekļaušanai darba tirgū, lai attiecīgās personas varētu kļūt finansiāli neatkarīgas;

47.  uzsver, ka izglītībai ir būtiska nozīme, bērniem jau agrīnā vecumā veidojot izpratni par dzimumu līdztiesības nozīmi un atvērtību dažādām kultūrām, kā arī veidojot zināšanas par diskriminācijas un aizspriedumu ietekmi; aicina dalībvalstis izveidot visiem skolas vecuma bērniem paredzētas izglītības programmas, kā arī informācijas un izpratnes veidošanas programmas, lai popularizētu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas vērtības un īpaši tās 23. pantu;

48.  uzsver, ka ir jāļauj jauniešiem brīvi izdarīt profesionālo izvēli; atgādina šajā sakarībā, ka ir svarīgi, lai skolotāji nemudinātu savus audzēkņu izvēlēties profesiju pēc pastāvošajiem dzimumu stereotipiem un lai tiktu izcelts visplašākais nodarbinātības iespēju klāsts;

49.  aicina dalībvalstis izglītības iestādēs ar izpratnes veidošanas programmu palīdzību rūpēties par to, lai meitenes automātiski neizvēlētos nozari un karjeru, kas tradicionāli tiek uzskatīta par sievišķīgu;

50.  uzsver nepieciešamību uzlabot Eiropas līmeņa pasākumus, kuru mērķis ir palielināt sieviešu pārstāvību politikas jomā; uzskata, ka būtu vēlams, lai vairāk sieviešu strādā visās Eiropas iestādēs, bet īpaši atbildīgos amatos; uzsver, ka papildu darbs ir nepieciešams valsts, reģionālā un pašvaldības līmenī; prasa noteikt saistošus mērķus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu pārstāvību; šajā sakarībā norāda, ka kvotu izmantošana pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību; tāpēc norāda, ka vēlēšanu kvotas pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību;

51.  norāda, ka tikai 3 % lielo uzņēmumu vadībā ir sievietes; uzsver tāpēc Norvēģijas piemēru, kurā kopš 2003. gada tiek veiksmīgi piemērota kvotu politika, lai nodrošinātu paritāti uzņēmumu valdēs, un to, ka šim piemēram tagad seko arī Spānija un Francija; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, piemēram, noteikt kvotas, kas efektīvi nodrošinātu labāku sieviešu pārstāvību lielos biržas sarakstā iekļautos uzņēmumos, un uzņēmumu valdēs vispār, īpaši uzņēmumos ar valsts kapitāla daļu;

52.  uzsver, ka netaisnības novēršanai pret dzimumiem attiecībā uz nodarbinātību dalībvalstīs būtu jāizstrādā ar likumu noteikti uzņēmumu un nozaru līdztiesības nodrošināšanas plāni, kurus ierosinātu un kontrolētu gan darba devēji, gan darbinieki;

53.  uzsver, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, jo īpaši ar tiesību aktu palīdzību, lai noteiktu saistošus mērķus paritātes nodrošināšanai starp vīriešiem un sievietēm atbildīgos uzņēmumu, valsts administrācijas un politisku institūciju amatos;

54.  aicina dalībvalstis identificēt uzņēmumus, kuri veicina dzimumu līdztiesību un darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanu, un plaši informēt par labāko praksi, īpaši ar tirdzniecības palātu starpniecību;

55.  atzinīgi vērtē vispārējās debates par sieviešu daļas palielināšanu vadošajos amatos rūpniecības nozarē un mudina šajā sakarībā uzņēmumos ieviest brīvprātīgu kvotu, kuras pamatā ir darbinieku dzimumu sadalījums;

56.  prasa veikt pasākumus valsts un Eiropas līmenī, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbību, izveidojot mācību un profesionālu un juridisku konsultāciju struktūrvienības, kā arī uzlabojot piekļuvi valsts un privātam finansējumam;

57.  mudina dzimumu līdztiesības veicinātājus veikt regulāru informācijas un pieredzes apmaiņu ar mērķi visā sabiedrībā Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmenī gan privātā, gan valsts sektorā ieviest labāko praksi;

58.  aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu vērību veltīt mazāk aizsargātajām sieviešu grupām ‐ sievietēm ar invaliditāti, vecākām sievietēm, migrantēm, lesbietēm, biseksuālēm un transpersonām, un minoritāšu pārstāvēm, kā arī mazizglītotām vai neizglītotām sievietēm un sievietēm, kuras atbild par apgādājamiem cilvēkiem ‐ grupām, kurām ir nepieciešams izveidot īpašus viņu stāvoklim piemērotus pasākumus; aicina Komisiju paplašināt Eiropas brīvprātīgo gada (2011) vērienu un tajā ietvert arī dzimumu līdztiesības veicināšanu;

59.  aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai, veicinot piekļuvi izglītībai un profesionālai apmācībai, uzlabotu nelabvēlīgos apstākļos esošu sieviešu, piemēram, migranšu, etnisko minoritāšu pārstāvju, invalīžu, vientuļo māšu profesionālās perspektīvas un tādējādi arī palielinātu iespējas dzīvot ekonomiski pastāvīgu dzīvi; norāda uz multiplo diskrimināciju, kurai pakļautas migrantes, kas tiek diskriminētas ne tikai dzimuma, bet arī etniskās piederības, rases un bieži vien arī vecuma dēļ;

60.  aicina valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kas atbild par līdztiesību, noteikt integrētu pieeju, lai uzlabotu pasākumus, kas veicami multiplas diskriminācijas gadījumā, kā arī tās radīto problēmu risināšanai; uzsver arī, ka šīm iestādēm būtu jāpiedāvā mācības tiesnešiem, juristiem un personālam, lai viņi varētu atpazīt multiplu diskrimināciju, laikus pret to vērsties un risināt tās radītās problēmas;

61.  atgādina, ka sievietes ar invaliditāti bieži tiek diskriminētas sociālajā, kultūras, politiskajā vai darba dzīvē; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt konkrētus priekšlikumus, lai uzlabotu viņu stāvokli;

62.  aicina Komisiju un dalībvalstis, piemērojot romu integrācijas Eiropas stratēģiju, īpašu uzmanību veltīt romu sievietēm;

63.  norāda, ka transpersonas joprojām ir īpaši atstumta un vajāta grupa, kuru skar spēcīga stigmatizācija, atstumtība un vardarbība, kā pausts Pamattiesību aģentūras ziņojumā; aktīvi aicina Komisiju un dalībvalstis ievērot šīs aģentūras ieteikumus ‐ stiprināt un padarīt skaidrāku aizsardzību pret diskrimināciju dzimuma identitātes dēļ;

64.  atbalsta viedokli, ka sievietēm un vīriešiem ir jābūt pieejamai adekvātai informācijai par reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī palīdzībai šajā jomā, un uzsver, ka sievietēm ir jābūt tādām pašām tiesībām kā vīriešiem izmantot šīs jomas pakalpojumus; uzsver, ka sievietēm ir jābūt brīvām īstenot savas seksuālās un reproduktīvās tiesības, īpaši izmantojot ērtu piekļuvi kontracepcijas līdzekļiem un abortiem; aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt pasākumus un īstenot izpratnes veidošanas kampaņas vīriešiem par viņu atbildību seksuālo un reproduktīvo jautājumu jomā;

65.  norāda, ka vardarbība pret sievietēm ir būtisks šķērslis dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; aicina Komisiju sākt izstrādāt vispusīgas direktīvas priekšlikumu par visu veidu pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanu, neskatoties uz to, vai vardarbība ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska, bet īpaši par sieviešu tirdzniecības apkarošanu;

66.  atzinīgi vērtē Kopienas un valsts līmeņa veikumu pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanas jomā, bet uzsver, ka šī parādība ir smaga problēma, kas joprojām nav atrisināta, un mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu piekļuvi atbalsta pakalpojumiem, kas paredzēti ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai un sieviešu aizsardzībai pret šādu vardarbību, neskatoties uz viņu juridisko statusu, rasi, vecumu, seksuālo orientāciju, etnisko izcelsmi vai reliģiju; atzinīgi vērtē debates, kuru tēma ir šādas vardarbības apkarošana, īpaši izveidojot Eiropas aizsardzības rīkojumu un direktīvu par cilvēku tirdzniecību; aicina pašreizējo un nākamo Savienības prezidentūru turpināt šo darbu; uzsver, ka Padomei un Komisijai ir jāpieņem Eiropas Parlamentā panāktā vienošanās par Eiropas aizsardzības rīkojumu, lai minētā direktīva varētu pēc iespējas ātrāk stāties spēkā;

67.  atkārtoti aicina Komisiju nākamo četru gadu laikā pieņemt lēmumu par Eiropas gadu, kas veltīts pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai; uzsver šajā sakarībā, ka tas palielinās Eiropas pilsoņu izpratni un liks valdībām aktīvāk apkarot pret sievietēm vērstu vardarbību;

68.  uzsver nepieciešamību veikt plaša mēroga aptauju visās ES valstīs, lai ar vienotu metožu palīdzību noteiktu reālo šīs problēmas izplatību; uzsver to svarīgo darbu, kas šajā jomā jāveic Eiropas centram ar dzimumu saistītas vardarbības novērošanai, kurš sniegs kvalitatīvus statistikas datus, lai atbalstītu šīs sociālās problēmas apkarošanas pasākumus;

69.  aicina dalībvalstis nodrošināt medicīnas nozares darbinieku, sociālo pakalpojumu sniedzēju, policijas, tiesību aizsardzības un tiesu iestāžu sagatavošanu un sadarbību un nodrošināt piemērotas struktūras no jebkāda veida vardarbības cietušām sievietēm, tostarp sievietēm, kas cietušas no smagas un reti sastopamas fiziskas un psiholoģiskas vardarbības, piemēram, aplaistīšanas ar skābi;

70.  uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes palīdzētu no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu, cietušām sievietēm atgriezties darba tirgū, izmantojot tādus instrumentus kā ESF vai programmu PROGRESS ;

71.  uzsver, ka ir jāuzlabo sistēmas, kas palīdz sieviešu organizācijām un pilsoniskajai sabiedrībai kopumā sadarboties un piedalīties dzimumu aspekta integrēšanas procesā;

72.  uzsver, ka Eiropas Savienības ārpolitikā un attīstības sadarbības politikā ir jāiekļauj dzimumu aspekts un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošana;

73.  aicina Eiropas Komisiju mudināt dalībvalstis, lai tās plašsaziņas līdzekļos vispār un jo īpaši reklāmas materiālos atbalstītu tāda sievietes tēla atspoguļošanu, kas veicina cieņu pret sievieti, pret viņas lomu daudzveidību un identitāti;

74.  aicina Komisiju un budžeta lēmējiestādi, izstrādājot budžetu un ES jauno daudzgadu finanšu shēmu, ievērot dzimumu līdztiesības kritērijus; mudina dalībvalstis ņemt vērā šo piemēru, izstrādājot valsts budžetu;

75.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

(1) Eiropas Savienības Padomes 2010. gada 3. marta dokuments Nr. 5731/10. (2) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (3) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (4) OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp. (5) OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp. (6) OV L 180, 15.7.2010., 1. lpp. (7) OV L 68, 18.3.2010., 13. lpp. (8) OV C 212 E, 5.8.2010., 23. lpp. (9) OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp. (10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0231. (11) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0232. (12) OV C 301 E, 13.12.2007., 56. lpp. (13) OV C 295 E, 4.12.2009., 35. lpp. (14) OV C 16 E, 22.1.2010., 21. lpp. (15) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0484. (16) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0373.