Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2011/2051(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0202/2011

Iesniegtie teksti :

A7-0202/2011

Debates :

PV 22/06/2011 - 15
CRE 22/06/2011 - 14

Balsojumi :

PV 23/06/2011 - 12.23
CRE 23/06/2011 - 12.23
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2011)0297

Pieņemtie teksti
PDF 202kDOC 158k
Ceturtdiena, 2011. gada 23. jūnijs - Brisele Galīgā redakcija
KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas
P7_TA(2011)0297A7-0202/2011

Eiropas Parlamenta 2011. gada 23. jūnija rezolūcija par KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas (2011/2051(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas” (COM(2010)0672),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 43. panta 2. punktu,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu(1) ,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)(2) ,

–  ņemot vērā Padomes Lēmumu 2006/144/EK(3) un Lēmumu 2009/61/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm(4) ,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju(5) ,

–  ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem(6) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par KLP nākotni pēc 2013. gada(7) ,

–  ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”(8) ,

–  ņemot vērā Padomes prezidentūras 2011. gada 17. marta secinājumus par KLP 2020. gada perspektīvā,

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 18. marta atzinumu par kopējās lauksaimniecības politikas reformu 2013. gadā,

–  ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas”,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0202/2011),

A.  tā kā ilgtspējīga, ražīga un konkurētspējīga Eiropas lauksaimniecības nozare dod būtisku ieguldījumu, lai sasniegtu līgumos noteiktos KLP mērķus un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, tā kā tā var arī palīdzēt risināt jaunās politiskās problēmas, piemēram, pārtikas nodrošinājuma, enerģijas un rūpniecības izejvielu, klimata pārmaiņu, vides un bioloģiskās daudzveidības, veselības un demogrāfisko pārmaiņu jomā, un tā kā gaidāmā KLP reforma būs pirmā, attiecībā uz kuru Eiropas Parlaments un Padome kopīgi pieņems tiesību aktus atbilstoši Lisabonas līgumam;

B.  tā kā lauksaimniecības nozares galvenais uzdevums joprojām ir nodrošināt ar pārtiku ne vien ES, bet arī pasaules un jo īpaši jaunattīstības valstis, jo saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas prognozēm līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju skaits no 7 miljardiem palielināsies līdz vairāk nekā 9 miljardiem, un viņu nodrošināšanai ar pārtiku lauksaimniecisko ražošanu pasaulē būs nepieciešams palielināt par 70 %; tā kā vairāk pārtikas būs jāražo, neraugoties uz to, ka palielināsies ražošanas izmaksas, valdīs liela nestabilitāte lauksaimniecības tirgos un palielināsies spiediens uz dabas resursiem, un tas nozīmē, ka lauksaimniekiem būs jāražo vairāk, izmantojot mazāk zemes, ūdens un enerģijas;

C.  tā kā pārtikai ir stratēģiski svarīga nozīme un tā kā visvēlamākais veids, kā panākt nodrošinātību ar pārtiku, ir stabilas un konkurētspējīgas lauksaimniecības nozares saglabāšana; tā kā spēcīga KLP ir ļoti svarīga gan šā mērķa sasniegšanai, gan lai panāktu ES lauku reģionu saglabāšanu, to vides ilgtspēju un ekonomikas attīstību, tādējādi novēršot lauksaimniecības zemju apstrādes pārtraukšanu, lauku iedzīvotāju skaita mazināšanos un ekonomisko lejupslīdi;

D.  tā kā ar 2003. gada KLP reformu un kopējās lauksaimniecības politikas 2008. gada “veselības pārbaudi” mēģināts izveidot jaunu KLP struktūru, kas būtu efektīvāka un pārredzamāka un vairāk orientēta uz tirgu; tā kā šis process ir jāturpina un KLP instrumentu un procedūru pārvaldība praksē ir ievērojami jāvienkāršo, lai samazinātu slogu lauksaimniekiem un pārvaldes iestādēm;

E.  tā kā 2010. gada 8. jūlija rezolūcijā par KLP nākotni pēc 2013. gada Eiropas Parlaments liek pamatus ilgtspējīgai lauksaimniecības politikai, kas ļautu Eiropas ražotājiem būt konkurētspējīgiem vietējos, reģionālos, valsts un starptautiskos tirgos, un tā kā tas atbalstīja koncepciju par daudzfunkcionālu un plašas teritorijas aptverošu lauksaimniecību visā Eiropā, jo īpaši teritorijās ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem un ļoti nomaļos reģionos, kā arī ņēma vērā grūtības, ar kurām sastopas mazās lauku saimniecības;

F.  tā kā KLP ir jānodrošina ar nepieciešamajiem instrumentiem, lai risinātu nopietnas tirgus un apgādes krīzes un novērstu ārkārtīgu cenu nestabilitāti lauksaimniecības nozarē; tā kā jānodrošina, lai šie instrumenti būtu ne vien moderni un efektīvi, bet arī elastīgi, lai vajadzības gadījumā tos ātri varētu piemērot,

G.  tā kā atzinīgi vērtējama atjauninātu un vērienīgu mērķu iekļaušana KLP, jo īpaši attiecībā uz patērētāju un vides aizsardzību, dzīvnieku labturību un reģionālo kohēziju, un tā kā šie augstie standarti būtu jāaizstāv starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimnieku dzīvotspēju un konkurētspēju, jo viņu ražošanas izmaksas ir lielākas; tā kā ilgtermiņa ražīgumu un nodrošinātību ar pārtiku (jo īpaši ņemot vērā klimata radītus traucējumus) var panākt, pienācīgi rūpējoties par dabas resursiem, jo īpaši augsni, ūdens resursu izmantošanu un bioloģisko daudzveidību,

H.  tā kā lauksaimniecības nozarei ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām, jo īpaši samazinot pašas nozares radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, attīstot oglekļa uzkrāšanu un ražojot biomasu un ilgtspējīgu enerģiju, tādējādi radot arī papildu ienākumus lauksaimniekiem;

I.  tā kā ar KLP būtu jāatbalsta arī īpaši pārvaldības pasākumi lauksaimniecības zemēs, kurās ir liela bioloģiskā daudzveidība (piemēram, lauksaimniecības zeme ar augstu dabas vērtību) un lauksaimniecības ekosistēmās 'Natura 2000“ teritorijās, un šajā sakarībā ar KLP jāatbalsta arī pāreja uz mazāku resursu ieguldījuma modeļiem (ieskaitot bioloģisko lauksaimniecību), pastāvīgi neartām pļavām vai lauksaimniecības mitrājiem;

J.  tā kā KLP izdevumu daļa ES budžetā pakāpeniski samazinās no gandrīz 75 % 1985. gadā līdz prognozētiem 39,3 % 2013. gadā; tā kā KLP ‐ senākajai un vienīgajai ES kopējās politikas jomai ‐ tērē mazāk nekā 0,5 % no ES IKP, kaut gan citiem publiskiem izdevumiem tērē aptuveni 50 % IKP, un tā kā pēc pakāpeniskas Eiropas Savienības paplašināšanās lauksaimniecības zemju platība palielinājusies par 40 % un šobrīd lauksaimnieku ir divreiz vairāk nekā 2004. gadā;

K.  tā kā pēc jaunākajiem Eirobarometra datiem 90 % aptaujāto ES iedzīvotāju uzskata, ka lauksaimniecība un lauku apvidi ir svarīgi Eiropas nākotnei, 83 % aptaujāto atbalsta finansiāla atbalsta sniegšanu lauksaimniekiem un ES iedzīvotāji kopumā uzskata, ka par lauksaimniecības politiku jāturpina lemt Eiropas līmenī;

L.  tā kā Eiropas Parlaments jau vairākkārt iebildis pret KLP nodošanu valstu kompetencē un līdzfinansējuma palielināšanu, kas varētu negatīvi ietekmēt godīgu konkurenci ES iekšējā tirgū, un tādēļ sagaida paredzamo reformu, vēlreiz noraidot jebkurus mēģinājumus nodot KLP dalībvalstu pārziņā ar tiešo maksājumu līdzfinansēšanu vai resursu pārvirzi uz otro pīlāru;

M.  tā kā ir jāsaglabā divu pīlāru KLP, skaidri definējot un izstrādājot katra pīlāra struktūru un mērķus tā, lai tie savstarpēji papildinātu viens otru;

N.  tā kā ES mazie lauksaimnieki sniedz būtisku ieguldījumu KLP mērķu sasniegšanā un tā kā šķēršļi, ar kuriem tie saskaras, ir pienācīgi jāņem vērā reformu procesā;

O.  tā kā jaunajās dalībvalstīs piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu un lielai daļai lauksaimnieku, jo īpaši lopkopības nozarē, nav tiesību saņemt tiešos maksājumus, jo viņiem nepieder lauksaimniecības zeme;

P.  tā kā lauksaimnieki saņem arvien mazāku daļu no pārtikas piegādes ķēdē radītās pievienotās vērtības, un tā kā pienācīga pārtikas piegādes ķēdes darbība un pasākumi, lai uzlabotu ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses ir nepieciešami priekšnoteikumi, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki saņem taisnīgu peļņu par saviem ražojumiem;

Q.  tā kā lauksaimnieku reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir dramatiski samazinājušies aizvadītajos divos gados un pastāvīgas samazināšanās rezultātā tie tagad ir nokritušies zemāk par līmeni, kāds bija sasniegts pirms gandrīz 15 gadiem; tā kā lauksaimniecības ienākumi ir ievērojami zemāki (par aptuveni 40 % par katru darba vienību) nekā pārējās tautsaimniecības nozarēs, un ienākumi uz vienu iedzīvotāju lauku teritorijās ir ievērojami zemāki (par apmēram 50 %) nekā pilsētās, un tā kā Statistikas biroja dati liecina, ka nodarbinātība lauksaimniecības nozarē laikā no 2000. līdz 2009. gadam ir samazinājusies par 25 %;

R.  tā kā pasaules ekonomika kļūst arvien vairāk integrēta un tirdzniecības sistēmas tiek liberalizētas daudzpusējo un divpusējo sarunu rezultātā, un tā kā nolīgumiem daudzpusējā un divpusējā līmenī ir jānodrošina, ka trešās valstīs izmantotas metodes ES paredzētu eksporta preču ražošanā sniedz Eiropas patērētājiem tādas pašas garantijas attiecībā uz veselību, pārtikas drošību, dzīvnieku labturību, ilgtspēju un minimālo sociālo standartu ievērošanu kā tās, ko nodrošina ar ES izmantotām metodēm;

S.  tā kā lauku attīstība ir svarīga KLP sastāvdaļa, ņemot vērā arvien pieaugošās atšķirības, sociālā kapitāla zudumu un kohēziju, demogrāfisko nelīdzsvarotību un iedzīvotāju aizceļošanu, un tā kā lauku attīstības politikai nākotnē jāsekmē labāks teritoriālais līdzsvars un jāpiedāvā mazāk birokrātiska lauku attīstības programmu pārvaldība ar lielāku iedzīvotāju līdzdalību, turklāt šajās programmās iekļaujot pasākumus, lai palielinātu lauksaimniecības nozares konkurētspēju un efektīvi stiprinātu un dažādotu lauku ekonomiku, nodrošinātu vides aizsardzību, veicinātu izglītību un jauninājumus, uzlabotu dzīves kvalitāti lauku apvidos, īpaši mazāk labvēlīgos apgabalos, un cīnītos pret jauniešu nevēlēšanos nodarboties ar lauksaimniecību;

T.  tā kā, no vienas puses, tikai 6 % Eiropas lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem un, no otras puses, nākamajos 10 gados 4,5 miljoni lauksaimnieku sasniegs pensionēšanās vecumu; tā kā paaudžu maiņa tāpēc būtu jāizvirza par vienu no turpmākās KLP prioritātēm;

U.  tā kā KLP būtu jāņem vērā nepieciešamība mazināt īpašās grūtības un strukturālās problēmas, kas izolētā stāvokļa un tāluma dēļ ietekmē lauksaimniecības un mežsaimniecības nozari ES attālākajos reģionos, un tas, ka šo lauku reģionu ekonomiskais stāvoklis ir ārkārtīgi atkarīgs no neliela lauksaimniecības produktu klāsta;

V.  tā kā kvalitātes politika ir turpmākās KLP neatņemama sastāvdaļa, un tādēļ šī politika jāattīsta un jāstiprina, jo īpaši gadījumos, kad ģeogrāfiskajai izcelsmei būs izšķiroša nozīme Eiropas lauksaimniecības nozares ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas veicināšanā,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas”; atzīst nepieciešamību turpināt KLP reformu atbilstoši lauksaimniecības nozares izmaiņām ES 27 dalībvalstīs un jaunajos starptautiskās globalizācijas apstākļos; aicina turpināt stingru un ilgtspējīgu KLP, piešķirot ar jaunajiem uzdevumiem saistītu vērienīgu mērķu īstenošanai atbilstīgu budžetu; kategoriski noraida jebkādas darbības, kas vērstas uz KLP nodošanu dalībvalstu kompetencē;

2.  aicina saglabāt KLP divu pīlāru uzbūvi; uzsver, ka pirmais pīlārs, piešķirot ikgadēju finansējumu, pilnībā jāfinansē no ES budžeta, turpretim daudzgadu programmas, brīvprātīga pieeja un līdzfinansēšana arī turpmāk jāpiemēro saskaņā ar otro pīlāru; uzsver, ka divu pīlāru sistēmai jānodrošina skaidrība, katram pīlāram bez dublēšanās papildinot otru; pirmajam pīlāram jānodrošina tādu mērķu sasniegšana, kuriem nepieciešama vienota rīcība, turpretim otrajam pīlāram jābūt orientētam uz rezultātu un pietiekami elastīgam, lai viegli varētu ņemt vērā valstu, reģionu un/vai vietējās īpatnības; tāpēc uzskata, ka, lai gan pašreizējā divu pīlāru struktūra ir jāsaglabā, izmaiņas ir būtiskas, lai katrā no diviem pīlāriem efektīvāk izmantotu visus vajadzīgos pasākumus un to attiecīgo finansēšanas kārtību;

3.  norāda, ka ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī pasaulē un jo īpaši jaunattīstības valstīs lauksaimniecības nozares galvenais uzdevums joprojām ir nodrošināšana ar pārtiku, jo līdz 2050. gadam būs jāatrisina problēma, kā nodrošināt pārtiku 9 miljardiem cilvēku un vienlaikus samazinātu ierobežoto resursu, piemēram, ūdens, zemes un enerģijas, izmantošanu; aicina veidot ilgtspējīgu, ražīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecības nozari, kas būtiski veicina līgumos izvirzīto KLP mērķu un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi; uzskata, ka lauksaimniecības nozare spēj dod galveno ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām, ar videi labvēlīgas izaugsmes palīdzību radot jaunas darba vietas un piegādājot enerģiju no atjaunojamiem avotiem, vienlaikus turpinot ražot drošus, augstvērtīgus pārtikas produktus un sekmējot Eiropas patērētāju nodrošinātību ar pārtiku;

4.  uzskata, ka ir svarīgi izveidot skaidru noteikumu kopumu ilgtermiņa vajadzībām, lai Eiropas lauksaimnieki varētu plānot ieguldījumus, kas nepieciešami lauksaimniecības prakses modernizācijai un inovatīvu metožu izstrādei, sekmējot agronomiski pareizu un ilgtspējīgu lauksaimniecības sistēmu rašanos, jo šāds process ir ļoti svarīgs to konkurētspējas nodrošināšanai vietējos, reģionālos un starptautiskos tirgos;

5.  uzskata, ka vienkāršošanas, skaidrības un kopīgas pieejas labad par katra KLP pīlāra finansēšanu jāvienojas jau reformas sākumposmā;

6.  aicina nākamajā finanšu plānošanas periodā ES lauksaimniecības budžetu saglabāt vismaz 2013. gada līmenī; atzīst, ka pietiekami finanšu resursi būs nepieciešami, lai risinātu pārtikas nodrošinātības, vides aizsardzības, klimata pārmaiņu un teritoriālā līdzsvara problēmas paplašinātajā ES, kā arī, lai ar KLP varētu veicināt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu;

7.  pauž pārliecību par to, ka šīs jaunās uz ilgtspējīgu pārtikas ražošanu orientētās lauksaimniecības politikas pamatā galvenokārt jābūt lielākai savstarpējai papildināmībai starp pirmo pīlāru, kas paredz tiešos maksājumus, un otro pīlāru, kas paredzēts lauku attīstības atbalsta pasākumiem; uzskata, ka saskaņā ar jauno KLP publisks finansējums jāatzīst par likumīgu maksājumu veidu par tādām sabiedrībai sniegtām sabiedriskām precēm, kuru izmaksas nav iespējams kompensēt tirgū, un ka publiskie līdzekļi ir jāizmanto, lai stimulētu lauksaimniekus piegādāt Eiropas mēroga papildu vides pakalpojumus; uzskata, ka šī mērķtiecīgā pieeja nodrošinās ES mērķu sasniegšanu, vienlaikus piedāvājot nepieciešamo elastību, lai pielāgotos ES lauksaimniecības daudzveidībai; uzskata, ka šāda sistēma sekmētu to, ka ikviens maksājumu elements pārredzamā veidā sniedz nepārprotamu sabiedrisku labumu nodokļu maksātājiem, lauksaimniekiem un sabiedrībai kopumā;

8.  aicina nodrošināt, lai KLP pamatā būtu ilgtspējas, konkurētspējas un taisnīguma principi, saglabājot atsevišķu nozaru un ražošanas vietu raksturīgākās īpatnības, lai iedzīvotājiem sniegtu drošu un veselīgu pārtiku pietiekamā daudzumā par pieņemamām cenām, kā arī nodrošinātu izejvielu piegādi ražīgai Eiropas lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu pārstrādes, kā arī atjaunojamās enerģijas ražošanas nozarei; uzsver, ka ES standarti attiecībā uz pārtikas drošību, vides aizsardzību un dzīvnieku labturību, kā arī minimālo sociālo standartu ievērošanu ir augstākie pasaulē; aicina īstenot tādu KLP, ar kuru garantētu augstus Eiropas lauksaimniecības standartus starptautiskajā konkurencē (ievesto produktu kvalitātes nodrošināšana);

9.  atzīst, ka daudzi no šiem jaunajiem uzdevumiem un mērķiem ir iekļauti tiesiski saistošās starptautiskās saistībās un līgumos, kurus ES ir akceptējusi un parakstījusi, piemēram, Kioto konvencijā, Kankūnas nolīgumos, Ramsāres konvencijā un Nagojas konvencijā;

10.  uzsver, ka vienkāršošana ir būtiska, un tai jābūt turpmākās KLP svarīgākajam mērķim, samazinot politikas administrēšanas izmaksas dalībvalstu līmenī, un ka ir nepieciešams noteikt skaidru un vienotu juridisko pamatu, kurš jāiesniedz nekavējoties un kuru var izmantot vienveidīgai interpretācijai;

11.  uzsver, ka pārtikas kvalitātes politikas attīstībai, tostarp attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (ACN, AĢN, TSG), jābūt KLP prioritāram aspektam un tā ir jāpadziļina un jāstiprina, lai ES varētu saglabāt līderpozīciju šajā jomā; uzskata, ka šo augstas kvalitātes produktu gadījumā ir jāatļauj izmantot oriģinālus pārvaldības, aizsardzības un veicināšanas instrumentus, lai būtu iespējama to saskanīga attīstība un tos arī turpmāk varētu aktīvi izmantot Eiropas lauksaimniecības ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas veicināšanai;

12.  aicina Komisiju pastiprināt pētniecības un izstrādes centienus, lai veicinātu inovācijas un sekmētu noietu; tāpēc aicina turpmākajās ES pētniecības un izstrādes programmās pastāvīgi pievērst uzmanību pētniecībai lauksaimniecības un pārtikas jomā;

Tiešie maksājumi

13.  atzīmē, ka atsaistīti tiešie maksājumi, uz kuriem tiek attiecinātas savstarpējās atbilstības prasības, var palīdzēt atbalstīt un stabilizēt lauku saimniecību ienākumus, ļauj lauksaimniekiem papildus pārtikas produktu ražošanai sniegt ļoti svarīgas sabiedriskas preces visai sabiedrībai, piemēram, ekosistēmu pakalpojumus, nodarbinātību, ainavas apsaimniekošanu un lauku ekonomiskās dzīvotspējas nodrošināšanu visā Eiropā; uzskata, ka ar tiešajiem maksājumiem zemniekiem jāatlīdzina par šo sabiedrisko preču sniegšanu, jo ar tirgu vien to nevar nodrošinātu un tirgus neatlīdzina lauksaimniekiem par to nodrošināšanu laikā, kad lauksaimnieki bieži saskaras ar lielām ražošanas izmaksām, lai ražotu augstas kvalitātes pārtiku, un saņem nelielu samaksu par saviem ražojumiem;

14.  aicina arī turpmāk saglabāt spēcīgu un pienācīgi finansētu pirmo pīlāru, ar kuru var risināt Eiropas lauksaimniecības jaunos uzdevumus;

15.  aicina KLP paredzētos pirmā un otrā pīlāra resursus sadalīt taisnīgi gan dalībvalstu, gan katras dalībvalsts lauksaimnieku starpā; šajā sadalē pragmatisku pieeju padarot par objektivitātes kritēriju pamatprincipu; noraida lielas atšķirības šo līdzekļu sadalījumā starp dalībvalstīm; uzskata, ka tāpēc pēc pārejas perioda pakāpeniski būs jāaizstāj sistēma, kas balstās uz novecojušām tradicionālajām atsauces vērtībām, ar tādiem atbalsta maksājumiem, kas ir godīgi un tādējādi tiek sadalīti efektīvāk starp valstīm, dažādām lauksaimniecības nozarēm un lauksaimniekiem; norāda, ka tam nepieciešami arī efektīvāki atbalsta maksājumi, kas ir mērķtiecīgāki un piedāvā vairāk stimulu, lai palīdzētu lauksaimniecībai veikt pāreju uz ilgtspējīgām lauksaimniecības sistēmām; līdzīgi kā Komisijas paziņojumā, noraida vienādus vienotas likmes tiešos maksājumus visai ES, kas neatspoguļo Eiropas daudzveidību; uzskata, ka galvenais mērķis ir saglabāt ES lauku saimniecību un ražošanas vietu daudzveidību, un tāpēc prasa cik iespējams ņemt vērā īpašos ražošanas apstākļus dalībvalstīs, izmantojot mērķtiecīgāku tiešo maksājumu sistēmu;

16.  tāpēc atbalsta vienotā saimniecības maksājumu shēmu, kura ietekmē zināmu pārdali, lai tiešo maksājumu līdzekļi tiktu godīgi sadalīti ES kopumā; ierosina, ka katrai dalībvalstij ir jāsaņem obligāta procentuāla daļa no ES tiešo maksājumu vidējā rādītāja un ka būtu jānosaka šī rādītāja maksimālais līmenis; atbalsta pēc iespējas ātrāku īstenošanu ar ierobežotu pārejas periodu;

17.  uzskata, ka tiešo saimniecības maksājumu jomā jāatkāpjas no tradicionālajām un uzņēmuma individuālajām atsauces vērtībām, ko izmanto, lai noteiktu sadalījumu starp dalībvalstīm, un aicina nākamajā finanšu plānošanas periodā pāriet uz platībatkarīgu atsaistīto maksājumu reģionālo vai valsts likmi; tomēr atzīst, ka stāvoklis katrā dalībvalstī ļoti atšķiras, tāpēc vajadzīgi reģiona īpatnībām atbilstīgi konkrēti pasākumi;

18.  uzskata, ka tām dalībvalstīm, kuras šobrīd piemēro vienkāršoto vienotā platībmaksājuma shēmu (SAPS) , pēc ierobežota pārejas perioda būtu jāievieš vienotā saimniecības maksājuma shēma ar maksājuma tiesībām; aicina nodrošināt šai pārejai gan finansiālu, gan tehnisku atbalstu;

19.  atzinīgi vērtē to, ka tiek atzīta mazo lauksaimnieku loma Eiropas lauksaimniecībā un lauku attīstībā; atbalsta īpašu, vienkāršotu atbalsta shēmu izveidi mazajiem lauksaimniekiem, kuri palīdz stabilizēt lauku attīstību; aicina Komisiju pārredzamības un juridiskās drošības interesēs noteikt elastīgus un objektīvus kritērijus mazā lauksaimnieka statusa noteikšanai ikvienā dalībvalstī; aicina saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstis pieņemt lēmumu par to, kuri lauksaimnieki atbilst šim statusam;

20.  aicina turpināt tiešo maksājumu sistēmas vienkāršošanu, jo īpaši vienkāršojot noteikumus par maksājuma tiesību pārnešanu rezerves gadījumā, noteikumus attiecībā uz valsts rezervēm atkarībā no pārejas uz reģionālu/valsts vienotā platībmaksājuma shēmu, attiecībā uz obligāto maksājuma tiesību apvienošana un uz efektīvu un administratīvo slogu mazinošu uzraudzības sistēmu abiem pīlāriem; uzskata, ka, nosakot uzraudzības līmeni, pozitīvi jāvērtē tās pārvaldības sistēmas, kuras apliecinājušas veiksmīgu darbību;

21.  uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi paaudžu nomaiņas veicināšanai lauksaimniecības nozarē, ņemot vērā, ka tikai 6 % Eiropas lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem un tajā pašā laikā 4,5 miljoni lauksaimnieku būs sasnieguši pensijas vecumu tuvāko 10 gadu laikā; atzīst, ka jauniem lauksaimniekiem ir grūti uzsākt darbību, piemēram, veikt lielus ieguldījumus, iegūt pieeju zemei un saņemt kredītu; uzsver, ka jaunajiem lauksaimniekiem paredzētie pasākumi otrajā pīlārā ir izrādījušies nepietiekami, lai apturētu straujo novecošanu lauksaimniecības nozarē, un aicina iesniegt priekšlikumus, lai mainītu šo neilgtspējīgo tendenci, kuros vajadzētu iekļaut arī izmaiņas noteikumos, ar kuriem reglamentē valsts rezervi, lai to labāk varētu izmantot jauno lauksaimnieku atbalstam;

22.  uzsver, ka KLP jāievēro dzimumu līdztiesības princips un ka abiem laulātajiem, kuri kopīgi nodarbojas ar uzņēmējdarbību, jānodrošina vienādas tiesības; uzsver to, ka aptuveni 42 % no 26,7 miljoniem cilvēku, kas Eiropas Savienībā regulāri strādā lauksaimniecībā, ir sievietes, bet tikai vienu saimniecību no piecām (aptuveni 29 %) vada sieviete;

23.  uzskata, ka atsaistīšana ir bijusi lietderīga, jo palielinājusi lauksaimnieku lēmumu pieņemšanas brīvību, nodrošinot lauksaimnieku spēju reaģēt uz tirgus signāliem un novirzot lielāko daļu KLP PTO “zaļās kastes” subsīdijām; piekrīt Komisijas ierosinājumam, ka piemaksu piesaiste būtu jāsaglabā konkrētos reģionos, kuros nav iespējami alternatīvi risinājumi tradicionālajām ražošanas metodēm un produktiem; tāpēc atzīst, ka atbilstīgi ražošanai noteiktās piemaksas stingrās robežās varētu būt attaisnojamas arī pēc 2013. gada;

24.  tādēļ aicina dalībvalstis izmantot iespēju, kas ļauj PTO noteiktajās robežās daļu no tiešajiem maksājumiem joprojām pilnībā vai daļēji saistīt, lai finansētu pasākumus atsaistīšanas ietekmes mazināšanai īpašās jomās un nozarēs, kas ir ekonomiski, ekoloģiski un sociāli jutīgas; turklāt uzskata, ka šie maksājumi varētu sekmēt teritoriālus vides aizsardzības pasākumus un teritoriālo kohēziju un veicināt, atbalstīt un sekmēt svarīgākās nozares, tostarp kvalitātes uzlabošanu, lauksaimniecības izejvielu ražošanu, atsevišķus īpašus ražošanas veidus vai noteiktus lauksaimniecības veidus;

25.  atgādina, ka vēsturisku iemeslu dēļ Eiropas Savienības lauku saimniecības ir izveidojušās ļoti daudzveidīgas uzņēmuma lieluma, darba ražīguma un juridiskā statusa ziņā; apzinās, ka tiešie maksājumi ir tikuši piešķirti tādā veidā, kas ļāva apšaubīt to leģitimitāti; ņem vērā Komisijas priekšlikumu ieviest tiešo maksājumu maksimālo līmeni un atzinīgi vērtē šo mēģinājumu risināt jautājumu par KLP leģitimitāti un sabiedrības atbalstu; aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest līdzīgus mehānismus, kas veicinātu šo mērķu sasniegšanu, piemēram, tiešo maksājumu regresijas sistēmu atkarībā no lauku saimniecības lieluma, kurā tiktu ņemti vērā nodarbinātības un ilgtspējīgu metožu izmantošanas objektīvi kritēriji;

26.  aicina Komisiju iesniegt praktiskus priekšlikumus, kas vidējā termiņā un ilgtermiņā palīdzētu lopkopības nozarēm risināt ar izejvielu cenu pieaugumu saistītās problēmas; uzskata, ka starp tiem varētu būt stimuli zālaugu sistēmu un proteīnaugu nomaiņai augsekā, kas varētu sniegt lielākas ekonomiskās priekšrocības lauksaimniekiem, ļautu reaģēt uz jauniem uzdevumiem un mazinātu atkarību no proteīnaugu importa un kam varētu būt labvēlīga ietekme uz dzīvnieku barības izmaksām; aicina Komisiju ierosināt dalībvalstīm ieviest elastības elementu saistībā ar pašreizējā 68. panta noteikumiem, lai izvairītos no to lopkopības saimniecību izslēgšanas no jaunās atbalsta shēmas, kuras galveno uzmanību pievērš kvalitātei un ilgtspējai, un lai ņemtu vērā to īpašo raksturu;

27.  uzskata, ka tiešie maksājumi jārezervē tikai aktīvajiem lauksaimniekiem; turklāt apzinās, ka atsaistītu tiešo maksājumu sistēmā tiešie maksājumi jāsaņem katram uzņēmuma īpašniekam, kurš lauksaimniecības zemes izmanto ražošanai un uztur tās labā lauksaimniecības un vides stāvoklī; tāpēc aicina Komisiju izstrādāt jēdziena “aktīvs lauksaimnieks” definīciju, kas neradītu dalībvalstīm papildu administratīvo slogu vai izdevumus, nodrošinot arī, lai tradicionālie lauksaimnieciskās darbības veidi (pilna laika lauksaimnieciskā darbība, lauksaimniecība kā dažāda līmeņa papildu nodarbošanās) neatkarīgi no juridiskā statusa tiktu uzskatīti par aktīvu lauksaimniecības darbību, un lai tiktu ņemti vērā arī dažādi zemes valdījuma un zemes apsaimniekošanas veidi, kā arī zemes kopēja apsaimniekošana; uzskata par nepieciešamu norādīt, ka aktīva lauksaimnieka definīcijai nebūtu jāattiecas uz gadījumiem, kad administratīvās izmaksas maksājuma veikšanai ir lielākas nekā pats faktiskais maksājums;

28.  atbalsta kompensāciju par nelabvēlīgiem dabas apstākļiem izmaksu no otrā pīlāra un administratīvā sloga pieauguma dēļ noraida papildu maksājumus no pirmā pīlāra;

Resursu aizsardzība un vides politikas komponenti

29.  uzskata, ka pilnveidota dabas resursu aizsardzība un pārvaldība ir galvenais elements ilgtspējīgā lauksaimniecībā, un saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” jaunajiem uzdevumiem un mērķiem ar to pamatojami papildu stimuli, lai mudinātu lauksaimniekus ieviest videi draudzīgu praksi, kas pārsniedz savstarpējās atbilstības pamatprasības un ar kuru papildinātu jau esošās agrovides programmas;

30.  uzskata, ka dabas resursu aizsardzība būtu ciešāk saistāma ar tiešo maksājumu piešķiršanu, un tādēļ ar vides komponenta palīdzību aicina ieviest ES mēroga ierosmju shēmu ar mērķi nodrošināt lauksaimniecības ilgtspēju un ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku, īstenojot efektīvu ierobežoto resursu (ūdens, enerģijas, augsnes) pārvaldību, vienlaikus ilgtermiņā ar mazāku resursu ieguldījumu samazinot ražošanas izmaksas; uzskata, ka ar šo shēmu būtu jānodrošina maksimālu atbalstītu lauksaimniekiem, kuri ir iesaistīti vai kuri vēlas pakāpeniski iesaistīties tādā lauksaimniecības praksē, kuras mērķis ir panāktu ilgtspējīgākas ražošanas sistēmas;

31.  uzsver, ka šai shēmai vajadzētu būt cieši saistītai ar savstarpējās atbilstības sistēmas vienkāršošanu tiešo maksājumu saņēmējiem, ka tā būtu jāpiemēro, izmantojot vienkāršus pasākumus, ka ar to būtu jālīdzsvaro vides un ekonomiskie rādītāji, ka tai jābūt lietderīgai no agronomiskā viedokļa un ka tā nedrīkstētu pieļaut diskrimināciju pret lauksaimniekiem, kuri jau aktīvi piedalās agrovides programmās;

32.  noraida jaunas papildu maksājumu sistēmas ieviešanu attiecībā uz vides pasākumiem, jo tas radītu papildu kontroles un sankciju sistēmas; uzstāj, ka ir jāizvairās no praktiskiem šķēršļiem lauksaimniekiem un administratīvās sarežģītības iestādēm; turklāt uzstāj, ka, lai racionalizētu administratīvās procedūras saistībā ar šiem pasākumiem, visas lauksaimniecības kontroles pēc iespējas jāveic vienlaikus;

33.  tāpēc aicina Komisiju pēc iespējas drīz iesniegt ietekmes novērtējumu par praktiskajām administratīvajām norisēm, kas saistītas ar vides pasākumu komponenta īstenošanu; uzsver, ka vides pasākumi var palielināt lauksaimnieku ražošanas efektivitāti, un uzstāj, ka būtu jāsedz visas iespējamās izmaksas un neiegūtie ienākumi, kas izriet no šādu pasākumu īstenošanas;

34.  uzskata, ka vides pasākumi dalībvalstīs jāīsteno, nosakot prioritārus platībatkarīgus un/vai saimniecību līmenī īstenojamus pasākumus, kuriem piešķirts ES finansējums 100 % apjomā; uzskata, ka ikvienam šo īpašo maksājumu saņēmējam ir jāīsteno noteikts skaits vides pasākumu, kuri būtu balstīti uz esošajām struktūrām un kuri jāizraugās no valsts vai reģionu saraksta, ko izveidojusi dalībvalsts, pamatojoties uz plašāku ES sarakstu, kas ir piemērojams visiem lauksaimniecības veidiem; uzskata, ka šādi pasākumi varētu būt, piemēram:

   atbalsts zemām oglekļa emisijām un pasākumi, lai ierobežotu vai uztvertu siltumnīcefekta gāzu emisijas;
   atbalsts nelielam enerģijas patēriņam un energoefektivitātei;
   buferjoslas, lauku robežas, dzīvžogu esamība u.c.;
   pastāvīgās ganības;
   precīzas lauksamniecības metodes;
   augsekas izmantošana un kultūraugu daudzveidība;
   barības efektivitātes plāni;

35.  uzskata, ka ES ir jāuzņemas zināma loma nodrošinātības ar pārtiku un energoapgādes drošības problēmu risināšanā, un tāpēc tai jānodrošina, lai lauksaimniecībai būtu ievērojama loma šo problēmu risināšanā; tāpēc uzskata, ka nav pareizi ilgtspējas pasākumu sarakstā iekļaut obligātu zemes atstāšanu atmatā, kā to ierosinājusi Komisija;

36.  aicina KLP iekļaut ilgtspējīgu enerģijas avotu izmantošanas mērķus; uzskata, ka lauksaimniecības sektorā līdz 2020. gadam varētu izmantot 40 % atjaunojamās enerģijas un līdz 2030. gadam pārstāt izmantot fosilo enerģiju;

37.  norāda, ka nākamās paaudzes biotehnoloģija jau ir izstrādāta, un tādēļ mudina Komisiju KLP reformas ietvaros izstrādāt starpnozaru biomasas politiku nākamās paaudzes biotehnoloģijai, tostarp biomasas ilgtspējas kritērijus, lai varētu attīstīt ilgtspējīgu lauksaimniecības, lauksaimniecības uzņēmumu un mežsaimniecības saražotās biomasas tirgu, stimulējot pieejamo atlikumu savākšanu bioenerģijas ražošanai, vienlaicīgi novēršot emisiju palielināšanos un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

38.  uzsver, ka ar tādiem racionālas Eiropas politikas pasākumiem kā, piemēram, lētāka dīzeļdegviela lauksaimniecības vajadzībām, akcīzes nodokļa atvieglojumi enerģijai un degvielai, kas ražota lauksaimniecības vajadzībām, un jo īpaši ar elektroenerģiju darbināmiem apūdeņošanas sūkņiem, varētu palīdzēt Eiropas lauksaimniekiem ražot vairāk un apgādāt gan pašmāju, gan eksporta tirgu ar lauksaimniecības produktiem; uzsver arī to, cik svarīgas ir invovatīvas apūdeņošanas sistēmas, lai nodrošinātu Eiropas lauksaimniecības ilgtspēju, ņemot vērā klimata pārmaiņu postošo ietekmi, piemēram, sausumu, karstuma viļņus un to lauksaimniecības zemju pārtuksnešošanos, kuru varētu izmantot iedzīvotāju apgādei ar pārtiku;

39.  uzsver, ka ir jāattīsta efektīvas apūdeņošanas sistēmas, lai nodrošinātu efektīvas lauksaimniecības metodes dalībvalstīs, kuras spēj apmierināt vietējo pieprasījumu pēc pārtikas un apgādāt eksporta tirgu ar lauksaimniecības precēm, turklāt ņemot vērā, ka nākotnē būs novērojams ūdens, un jo īpaši dzeramā ūdens, trūkums;

40.  pauž nožēlu par to, ka ES bioloģiskās daudzveidības mērķi vēl nav sasniegti, un cer, ka KLP veicinās centienus sasniegt gan šos, gan Nagojas konferencē noteiktos bioloģiskās daudzveidības mērķus;

41.  aicina ar jauno KLP veicināt ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu, nodrošināt Direktīvas 98/58/EK par dzīvnieku labturību ievērošanu un atturēties no tādas pārtikas ražošanas finansēšanas, kurā izmanto klonētus dzīvniekus, to atvases vai pēcnācējus;

42.  uzskata, ka arī dzīvnieku labturības ziņā labvēlīgu ražošanas metožu izmantošanai ir pozitīva ietekme uz dzīvnieku veselību, pārtikas kvalitāti un nodrošinātību ar pārtiku un vienlaicīgi tās ir arī videi draudzīgākas;

43.  uzsver to, cik svarīgi ir izpētīt visas pieejamās dalībvalstu sadarbības iespējas un iesaistīt visas ieinteresētās personas, lai nodrošinātu augsnes aizsardzību;

Savstarpējā atbilstība un vienkāršošana

44.  norāda, ka savstarpējās atbilstības sistēmā tiešos maksājumus var piešķirt, ja tiek ievērotas normatīvās prasības un lauksaimniecības zeme tiek uzturēta labā lauksaimniecības un ekoloģiskā stāvoklī, un ka šī sistēma vēl aizvien ir viens no vispiemērotākajiem instrumentiem lauksaimnieku sniegto ekosistēmas pamatpakalpojumu optimizēšanai un jaunu, ar vides jautājumiem saistītu problēmu risināšanai, nodrošinot sabiedrisko preču sniegšanu; tomēr atzīmē, ka savstarpējās atbilstības prasību ieviešana ir saskārusies ar vairākām problēmām, kas saistītas ar administratīviem jautājumiem un lauksaimnieku gatavību tās pieņemt;

45.  uzskata, ka tiešie maksājumi bez nosacījumiem nav attaisnojami un tādēļ savstarpējās atbilstības sistēma būtu vienādi jāattiecina uz visiem tiešo maksājumiem saņēmējiem, jo šī sistēma, kas radusies KLP pastiprinot vides pasākumus, ir vienkāršota un efektīva gan praksē, gan administratīvajā līmenī; uzsver, ka savstarpējai atbilstībai jābūt saistītai ar riska novērtējumu un samērīgai, savukārt kompetentām valstu un Eiropas iestādēm jānodrošina, ka tā tiek pienācīgi ievērota un piemērota;

46.  uzskata, ka lauksaimniecības jomas savstarpējās atbilstības prasībās jāiekļauj arī uzlabotas resursu aizsardzības un pārvaldības pasākumi, kas paredzēti vērienīgāku vides mērķu īstenošanai; aicina savstarpējās atbilstības kontroles racionalizēt, padarīt efektīvākas un iedarbīgākas, kā arī īstenot mērķtiecīgu pieeju savstarpējās atbilstības jomai; aicina maksājumu aģentūras un uzraudzības struktūras apmainīties ar labāko praksi un ieviest labākās prakses sistēmas, piemēram, nodrošinot datu bāžu sadarbspēju un izmantojot vispiemērotākās tehnoloģijas, lai pēc iespējas samazinātu birokrātisko slogu lauksaimniekiem un administrācijas iestādēm; uzskata, ka savstarpējā atbilstība būtu jāattiecina tikai uz standartiem, kuri saistīti ar lauksaimniecību un ar kuriem nodrošina sistemātisku un tiešu uzraudzību, un kuri ir balstīti uz pienākumu sasniegt rezultātu, turklāt uzskata, ka šie noteikumi būtu jāsaskaņo; uzsver to, cik svarīgi ir noviržu līmeņi un samērīguma piemērošana jebkurā jaunā sodu sistēmā;

47.  uzskata, ka savstarpējās atbilstības uzraudzība būtu vairāk jāsaista ar darba rezultātu kritēriju un tai būtu vairāk jāmudina lauksaimnieki sasniegt rezultātus; turklāt uzskata, ka, ņemot vērā lauksaimnieku zināšanas un praktisko pieredzi, viņi paši būtu vairāk jāiesaista šajā uzraudzības darbā, un uzskata, ka tas sniegtu pozitīvu piemēru un palīdzētu motivēt lauksaimniekus, kuru darbība nav tik efektīva;

48.  noraida no Ūdens pamatdirektīvas izrietošo apgrūtinošo un neskaidro prasību ieviešanu savstarpējās atbilstības sistēmā līdz brīdim, kad tiks noskaidrots pašreizējais stāvoklis saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu visās dalībvalstīs;

49.  atzīst ievērojamo darbu, kas jau veikts pašlaik grūtību skartajā lopkopības nozarē, lai uzlabotu ēku un iekārtu atbilstību higiēnas un veselības standartiem; neskarot pārtikas drošības un izsekojamības pamatprincipus, aicina kritiski izvērtēt noteiktus higiēnas, dzīvnieku veselības un dzīvnieku marķēšanas standartus, lai novērstu nesamērīgo slogu, kāds uzlikts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); jo īpaši aicina Komisiju pārskatīt ES higiēnas standartus, sevišķi attiecībā uz vietējo vai tiešo tirdzniecību un produktu glabāšanas laiku, lai tie būtu samērīgi ar risku un varētu izvairīties no nesamērīga sloga mazajiem ražošanas kanāliem, piemēram, ražotāju un patērētāju tiešās attiecības un īstermiņa pārtikas piegādes ķēdes;

Tirgus instrumenti, drošības tīkls un riska pārvaldība

50.  uzskata, ka ir svarīgi spēt rīkoties, lai novērstu pārmērīgas cenu svārstības un savlaicīgi reaģētu uz krīzes situācijām, ko izraisa tirgus nestabilitāte saistībā ar KLP un pasaules tirgos; atzīst tirgus atbalsta pasākumu svarīgo nozīmi, reaģējot uz krīzēm lauksaimniecības nozarē pagātnē, jo īpaši intervenču un privātās uzglabāšanas nozīmi; uzsver, ka tirgus atbalsta pasākumiem ir jābūt efektīviem un tie jāaktivizē nekavējoties, kad tas ir nepieciešams, lai izvairītos no nopietnām problēmām ražotājiem, pārstrādātājiem un patērētājiem, un lai ļautu KLP sasniegt galveno stratēģisko mērķi ‐ nodrošinātību ar pārtiku;

51.  uzsver, ka KLP ir jāiekļauj noteikts skaits elastīgu un efektīvu tirgus instrumentu, kas darbojas kā drošības tīkls un kas ir noteikti attiecīgos līmeņos un pieejami gadījumos, kad notiek nopietni tirgus darbības traucējumi; uzskata, ka šos instrumentus nevajadzētu izmantot pastāvīgi un tos nedrīkst izmantot, lai nodrošinātu pastāvīgu un neierobežotu noietu ražošanai; uzsver, ka daži no šiem instrumentiem jau pastāv, bet tos var pielāgot, savukārt citus var izveidot pēc vajadzības; uzskata, ka, ņemot vērā atšķirīgos apstākļus dažādās nozarēs, diferencēti nozaru risinājumi ir labāki nekā vienota pieeja; vērš uzmanību uz grūtībām, ar kādām lauksaimnieki sastopas, mēģinot plānot nākotni ārkārtīgas nestabilitātes apstākļos; uzskata, ka, ņemot vērā pieaugošo tirgus svārstīgumu, tirgus instrumenti ir jāpārskata, lai uzlabotu to efektivitāti un elastību, panāktu ātrāku ieviešanu, nepieciešamības gadījumā attiecinātu tos arī uz citām nozarēm un pielāgotos pašreizējām tirgus cenām, kā arī nodrošinātu efektīvu drošības tīklu, neradot traucējumus;

52.  uzskata, ka šajos instrumentos ir jāiekļauj īpaša piedāvājuma pārvaldības instrumenti, kuri, ja tos izmanto godīgi un bez diskriminācijas, var nodrošināt efektīvu tirgus pārvaldību un novērst pārprodukcijas krīzes, turklāt neradot izmaksas Savienības budžetam;

53.  aicina paplašināt daudzpakāpju drošības tīklu un attiecināt to uz visām nozarēm, turklāt šim tīklam būtu jāsastāv no vairākiem instrumentiem, piemēram, valsts un privātās uzglabāšanas, valsts intervences, tirgus darbības traucējumu novēršanas instrumentiem un ārkārtas klauzulas; aicina ierobežota ilguma tirgus darbības traucējumu gadījumos konkrētās nozarēs atļaut izmantot privātu uzglabāšanu un valsts intervenci; turklāt aicina visās kopīgajās nozarēs ieviest tirgus darbības traucējumu novēršanas instrumentu un ārkārtas klauzulu, lai Komisija krīzes situācijā noteiktos apstākļos un uz ierobežotu laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, varētu veikt pasākumus, kuriem vajadzētu būt efektīvākiem, nekā līdz šim veiktajiem; tāpēc uzskata, ka turpmākajos ES budžetos jābūt pieejamai īpašai rezerves budžeta pozīcijai, ko varētu ātri aktivizēt, lai nodrošinātu ātras reaģēšanas rīku nopietnas krīzes situācijā lauksaimniecības tirgū;

54.  uzskata, ka intervences instrumentu izmantošanu ietilpst Komisijas kā izpildiestādes pilnvarās; tomēr uzsver, ka Eiropas Parlamentam ātri jāinformē par paredzētajām darbībām; šajā sakarībā uzsver, ka Komisijai ir pienācīgi jāņem vērā Parlamenta paustā nostāja;

55.  aicina uzlabot intervences sistēmas efektivitāti, izmantojot ikgadējo novērtējumu, ko veic pragmatiski un ņemot vērā stāvokli tirgū;

56.  uzskata, ka, ņemot vērā paredzamās vides, klimata un epidemioloģiskās problēmas un ievērojamās cenu svārstības lauksaimniecības tirgos, ir ļoti svarīgi tādi papildu un efektīvāki riska novēršanas pasākumi Eiropas Savienības, dalībvalstu un atsevišķu saimniecību līmenī, kuri pieejami visiem lauksaimniekiem dažādās dalībvalstīs un ar kuriem aizsargā viņu ienākumus;

57.  atgādina, ka visu riska novēršanas pasākumu pamatā ir uz tirgu vērsta ražošana, tiešie maksājumi un konkurētspēja un ka arī lauksaimnieku pienākums ir ņemt vērā un paredzēt risku; šajā sakarībā atbalsta dalībvalstis, kuras lauksaimniekiem dod pieeju valsts riska apdrošināšanas instrumentiem, taču neveicot KLP pārņemšanu valstu kompetencē un nepieļaujot tirgu traucējumus; tāpēc uzskata, ka Komisijai ir jāizstrādā vienoti noteikumi par dalībvalstu papildu atbalstu riska pārvaldības sistēmām, iespējams, izstrādājot vienotus noteikumus, kas atbilst PTO noteikumiem vienotajā tirgus organizācijā, lai novērstu jebkādus konkurences traucējumus iekšējā tirgū; turklāt aicina Komisiju paziņot par visiem riska pārvaldības ieviešanas pasākumiem un iesniegt atbilstīgu ietekmes novērtējumu ar likumdošanas priekšlikumiem;

58.  uzskata, ka sakarā ar risku palielināšanos kā iespējas dalībvalstīs varētu izstrādāt un reklamēt privātā sektora apdrošināšanas shēmas, kā arī vairāku risku apdrošināšanas shēmas (piemēram, apdrošināšana pret klimatiskajiem apstākļiem, apdrošināšana pret ieņēmumu zaudēšanu), nākotnes darījumu līgumus un kopieguldījumu fondus, kurus daļēji finansē no publiskiem līdzekļiem; šajā sakarībā jo īpaši atbalsta lauksaimnieku kopīgu rīcību, veidojot apvienības un kooperatīvus; atzinīgi vērtē jaunu inovatīvu instrumentu izstrādi; tomēr uzsver, ka tiem jāatbilst PTO prasībām un ka tie nedrīkst kropļot ES iekšējās konkurences apstākļus un tirdzniecību; tādēļ aicina dalībvalstis, kuras īsteno šos pasākumus, nodrošināt ar attiecīgu sistēmu, kura būtu jānostiprina Vienotā kopējā tirgus organizācijā;

59.  aicina Komisiju pārbaudīt, cik lielā mērā ražotāju grupu, nozaru asociāciju vai starpnozaru profesiju lomu risku novēršanā un kvalitātes veicināšanā var attiecināt uz visām ražošanas nozarēm;aicina šāda veida pasākumos īpaši ņemt vērā produktus, uz kuriem attiecas kvalitātes marķējuma sistēmas;

60.  aicina Komisiju kā daļu no KLP reformas ierosināt īpašus pasākumus jaunu ražotāju organizāciju izveides veicināšanai, lai stiprinātu šo organizāciju tirgus pozīciju;

61.  aizstāv viedokli, ka 2006. gada cukura tirgus režīms pašreizējā formā būtu jāpagarina vismaz līdz 2020. gadam, un prasa arī īstenot piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu cukura ražošanu Eiropā un ļautu ES cukura nozarei uzlabot tās konkurētspēju stabilā sistēmā;

62.  {0> Insists on the need to assess the specific situation in the milk and milk products sector, before March 2015, so as to ensure the smooth functioning and stability of the milk market; <}0{> uzsver ka līdz 2015. gada martam ir jāizvērtē īpašā situācija piena un piena produktu nozarē, lai nodrošinātu piena tirgus nevainojamu darbību un stabilitāti tajā;

63.  uzskata, ka Komisijai vajadzētu apsvērt ierosinājumu saglabāt stādīšanas tiesības vīna nozarē arī pēc 2015. gada, un ņemt vērā to savā novērtējuma ziņojumā par vīna kopīgās tirgus organizācijas 2008. gada reformu, kas jāiesniedz 2012. gadā;

64.  Uzsver piena ražošanas izšķirošo nozīmi Eiropas lauksaimniecībā un lauku rajonu, jo īpaši pļavu apgabalu, kuros ražo pienu, un dabas apstākļu nelabvēlīgi ietekmēto reģionu iztikas un uzturēšanas nodrošināšanā, un uzsver nepieciešamību garantēt piena produktu piegādes drošumu Eiropas patērētājiem; ir pārliecināts, ka piena produktu piegādes drošumu vislabāk var garantēt ar stabilu piena produktu tirgu, kurā lauksaimnieki var saņemt pienācīgu cenu par saražoto produkciju; aicina Komisiju pārraudzīt piena tirgu un sekmēt ilgtspējīgu tā attīstību, paredzot pietiekamus politikas līdzekļus piena un piena produktu nozarei laika posmā pēc 2015. gada un godīgas konkurences ietvaros nostiprinot sākotnējo ražotāju pozīcijas un ieguvumu vienlīdzīgāku sadali visā pārtikas ražošanas ķēdē (no lauku saimniecības līdz mazumtirdzniecībai);

65.  uzskata, ka jāpastiprina pārvaldības sistēmas augļu un dārzeņu (citrusaugļu un visu attiecīgo produktu) un vīna un olīveļļas nozarē un ka nepieciešams efektīvāks krīzes fonds augļu un dārzeņu nozarē, labāka krīzes pārvaldība vīna nozarē un atjaunināta privātās uzglabāšanas sistēma olīveļļas nozarē;

Starptautiskā tirdzniecība

66.  prasa ES nodrošināt saskaņotību starp KLP un attīstības un tirdzniecības politikas virzieniem; jo īpaši mudina ES pievērst uzmanību jaunattīstības valstīm un neapdraudēt to pārtikas ražošanas spēju, ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku šajās valstīs un to iedzīvotāju spēju pašiem nodrošināt sevi ar pārtiku, vienlaikus ievērojot attīstības politikas saskaņotības principu; tādēļ uzskata, ka ES tirdzniecības nolīgumiem lauksaimniecības jomā nevajadzētu traucēt tirgu vismazāk attīstītajās valstīs;

67.  atgādina par saistībām, kuras PTO dalībvalstis uzņēmās 2005. gada ministru konferencē Honkongā, proti, panākt visu eksporta subsīdiju veidu likvidēšanu, vienlaikus nodrošinot to, ka tiek īstenoti visi līdzvērtīgas iedarbības eksporta pasākumi, jo īpaši attiecībā uz eksporta kredītiem, valsts tirdzniecības uzņēmumiem lauksaimniecības nozarē un pārtikas palīdzības noteikumiem;

68.  aicina Komisiju sniegt detalizētu ietekmes novērtējumu par visām notiekošajām tirdzniecības sarunām, jo īpaši par ES un Mercosur asociācijas nolīgumu, jo tas nedrīkstētu negatīvi ietekmēt jaunattīstības valstis un traucēt KLP efektīvai darbībai 2020. gada perspektīvā;

69.  norāda, ka pārtika nav tikai prece, bet pārtikas pieejamība ir būtiska cilvēka pastāvēšanai; aicina ES izmantot tirdzniecības un attīstības politiku, lai veicinātu ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi un nodrošinātību ar pārtiku vismazāk attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs, ņemot vērā pieaugošo pieprasījumu un pieaugošās pārtikas cenas;

70.  aicina Komisiju noskaidrot, kāda loma cenu svārstību pieaugumā bijusi koncentrācijai starptautiskajā labības tirdzniecībā;

Pārtikas piegādes ķēde

71.  prasa īstenot pasaules mēroga risinājumus, lai novērstu spekulācijas ar lauksaimniecības precēm un ārkārtīgas cenu svārstības, jo tie var apdraudēt nodrošinātību ar pārtiku; tomēr atzīst, cik svarīgs ir pareizi strādājošs lauksaimniecības preču nākotnes līgumu tirgus; uzskata, ka saskaņoti starptautiskie pasākumi ir vienīgais efektīvais līdzeklis, lai ierobežotu pārmērīgas spekulācijas; šajā sakarībā atbalsta G20 valstu grupas Francijas prezidentūras priekšlikumu, ka grupai jāvienojas par pasākumiem cīņai pret lauksaimniecības izejvielu pieaugošo cenu nepastāvību; aicina izveidot globālu izziņošanas un saskaņotas rīcības sistēmu par lauksaimniecības produktu krājumiem, lai panāktu nodrošinātību ar pārtiku; atzīmē, ka tāpēc jāapsver iespēja izveidot svarīgāko lauksaimniecības preču uzkrājumus; uzsver, ka šo mērķu sasniegšanai būtu jāpalielina uzglabāšanas jaudas un jāizstrādā tirgus kontroles un uzraudzības instrumenti; īpaši uzsver satraucošo ietekmi, kādu pasaules cenu svārstības atstāj uz jaunattīstības valstīm;

72.  uzsver to, ka lauksaimnieku un lauku mājsaimniecību vidējais ienākumu līmenis aizvadītajās desmitgadēs ir nepārtraukti samazinājies salīdzinājumā ar pārējām ekonomikas nozarēm, turklāt šī tendence ir pretēja lauksaimniecības pamatražošanas iepriekšējā posma vai nākamā posma nozarēm, un lauku saimniecību ienākumi sasniedz tikai pusi no pilsētu mājsaimniecību ienākumu līmeņa, turpretim tirgotāji un mazumtirgotāji būtiski palielinājuši ietekmi tirgū un peļņu pārtikas ķēdē;

73.  aicina veikt pasākumus, lai stiprinātu pamatražotāju un ražotāju organizāciju pārvaldības spēju un spēju aizstāvēt savas intereses attiecībās ar citiem tirgus dalībniekiem pārtikas ķēdē (galvenokārt mazumtirgotājiem, pārstrādes un izejvielu piegādes uzņēmumiem), vienlaikus nodrošinot iekšējā tirgus pareizu darbību; uzskata, ka ar likumdošanas iniciatīvām ir steidzami jāuzlabo pārtikas piegādes ķēdes darbība, lai panāktu lielāku pārredzamību attiecībā uz pārtikas cenām un īstenotu rīcību negodīgas komercprakses novēršanai, ļaujot lauksaimniekiem iegūt viņiem pienākošos pievienotās vērtības daļu; aicina Komisiju stiprināt lauksaimnieku pozīcijas un veicināt godīgu konkurenci; uzskata, ka būtu jāapsver ombuda iecelšana, lai risinātu strīdus starp pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem;

74.  turklāt uzskata, ka ir jāattīsta instrumenti, kuri palīdzēs lauksaimniekiem izmantot īsas, pārredzamas un efektīvas ražošanas ķēdes ar ierobežotu ietekmi uz vidi, veicinās kvalitāti un sniegs informāciju patērētājam, iesaistot mazāk starpnieku un veicinot godīgu un pārskatāmu cenu veidošanu, lai tādējādi nodrošinātu lauksaimniekiem stingrākas pozīcijas pārtikas ķēdē;

75.  aicina saglabāt shēmu, saskaņā ar kuru tiek sniegts atbalsts nabadzīgākajām sabiedrības locekļiem;

Lauku attīstība

76.  atzīst lauku attīstības politikas nozīmi, kā tā noteikta otrajā pīlārā un tiek finansēta no šā pīlāra līdzekļiem, ņemot vērā tās ieguldījumu vides jomā, modernizācijā, jauninājumos, infrastruktūrā un konkurētspējā, kā arī nepieciešamību turpināt lauku ekonomikas, lauksaimniecības pārtikas un nepārtikas preču nozares attīstību un nodrošināt labāku dzīves kvalitāti lauku teritorijās; uzsver arī nepieciešamību sasniegt politiskus mērķus, tostarp stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi, kas arī nāks par labu lauksaimniekiem un lauku kopienām;

77.  uzskata, ka lauku attīstības pasākumiem ir jāreaģē uz problēmām pārtikas nodrošinātības, dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas, klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ūdens un augsnes auglības samazināšanās jomās, kā arī jāveicina līdzsvarota teritoriālā kohēzija un nodarbinātība; uzskata, ka ar šiem pasākumiem būtu jāveicina arī lauku saimniecību pašpietiekamība atjaunojamās enerģijas ražošanā, jo īpaši no lauksaimniecības atkritumiem; apstiprina, ka ar lauku attīstības pasākumiem vajadzētu palīdzēt saglabāt lauku apvidu lielāku pievienoto vērtību, veicinot lauku infrastruktūras uzlabošanu un pieejamu pakalpojumu sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

78.  uzskata, ka šajā sakarībā īpaša uzmanība būtu jāvelta atbalsta pasākumiem jaunajiem lauksaimniekiem; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas lauku iedzīvotāju straujo novecošanu, ir ļoti svarīgi pievilcīgi pasākumi jaunu lauksaimnieku un citu jaunu lauku iedzīvotāju atbalstam, un ka būtu jāpaplašina otrā pīlāra atbalsta shēmas, piemēram, piekļuve zemei, dotācijas un aizdevumi ar labvēlīgiem noteikumiem, jo īpaši jauninājumu, modernizācijas un ieguldījumu attīstības jomā, un cer, ka šādu mehānismu īstenošana tiks veikta visās dalībvalstīs;

79.  ierosina, ka uz ievērojamu lauksaimniecības zemes daļu būtu jāattiecina agrovides shēmas, kas sniegtu finansiālus un tehniskus stimulus lauksaimniekiem pāriet uz ilgtspējīgākiem un resursu izmantošanas ziņā efektīvākiem lauksaimniecības modeļiem, kuriem nepieciešami mazāki ieguldījumi;

80.  uzsver, ka ar lauku attīstības politiku jādod iespējas īstenot visu lauku apgabalu dabas un cilvēku potenciālu, tostarp arī kvalitatīvas lauksaimnieciskās ražošanas veidā, piemēram, izmantojot tiešo pārdošanu, produktu veicināšanu, vietējo tirgu apgādi un diversifikāciju, kā arī biomasas tirdzniecību, energoefektivitāti u.c.;

81.  uzsver, ka ir nepieciešama atbilstoša infrastruktūra lauksaimniecības zināšanu un jauninājumu sistēmu attīstīšanai un izplatīšanai, tostarp izglītības un apmācības iespējas, konsultāciju pakalpojumi lauku saimniecībām un labākās prakses apmaiņa, lai tādējādi modernizētu lauksaimniecību, palīdzētu novatoriskiem lauksaimniekiem nodot savu pieredzi un uzlabotu pievienotās vērtības ķēdes lauku apgabalos; uzskata, ka šādu programmu pieejamība būtu jānodrošina visās dalībvalstīs;

82.  tādēļ piekrīt, ka otrajā pīlārā jāiekļauj mērķtiecīgi dalībvalstu noteikti pasākumi, lai sasniegtu ES kopīgos lauku attīstības mērķus (stratēģija “Eiropa 2020”); uzsver to, cik svarīga ir mērķtiecīga un uz rezultātiem orientēta Eiropas līmeņa sistēma, vienlaikus atzīstot, ka dalībvalstu un reģionālās iestādes ir vispiemērotākās, lai izlemtu par programmām, kuras vietējos apstākļos var sniegt vislielāko ieguldījumu Eiropas mērķu sasniegšanā; tādēļ lauku attīstības programmu izstrādē aicina piemērot subsidiaritāti un elastību, kā arī īstenot partnerības pieeju, kas nodrošina plašu vietējo un apakšreģionu līdzdalību, piemērojot LEADER metodi turpmāko Eiropas un valstu līmeņa lauku attīstības programmu izstrādē un īstenošanā; uzskata, ka samazināts valstu ieguldījums, ko piemēro mērķtiecīgākiem pasākumiem, būtu jānosaka, pamatojoties uz ietekmes novērtējumiem un detalizētām simulācijām;

83.  saistībā ar lauku attīstību atbalsta mērķtiecīgu pasākumu veikšanu kalnu mežu aizsardzībai;

84.  aicina Komisiju izstrādāt jaunus finansēšanas instrumentus, lai atvieglotu izdevīgu aizdevumu pieejamību jo īpaši tiem lauksaimniekiem, kuri uzsāk darbību šajā nozarē, vai arī jaunu sistēmu Lauku attīstības fondā, kuras nosaukums varētu būt, piemēram, JERICHO (“Vienota lauku ieguldījumu izvēle”, 'Joint Rural Development CHOice“) , un kura balstītos uz iniciatīvas 'JEREMIE” pieredzi struktūrfondu ietvaros;

85.  uzsver, ka mazāk labvēlīgiem reģioniem bieži vien ir augsta vērtība pievilcīgas ainavas, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un vides labumu nodrošināšanas, kā arī lauku reģionu dinamikas ziņā; šajā sakarībā atbalsta ierosinājumu, ka jāsaglabā otrā pīlāra kompensācijas pabalsts mazāk attīstītiem reģioniem un aicina palielināt tā efektivitāti; uzskata, ka mērķtiecīgam atbalstam lauksaimniekiem, kas darbojas mazāk labvēlīgos reģionos ir ļoti būtiska nozīme lauksaimniecības darbību turpināšanā tajos, tādējādi novēršot lauksaimniecības zemju apstrādes pārtraukšanu; uzsver, ka kritēriji jāprecizē dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām iestādēm ES sistēmas ietvaros;

86.  uzsver to, ka dalībvalstu lauku struktūras ir ļoti atšķirīgas un tāpēc vajadzīgi atšķirīgi pasākumi; tādēļ aicina nodrošināt lielāku elastīgumu, lai ļautu dalībvalstīm un reģioniem pieņemt brīvprātīgus pasākumus, kuriem būtu jānodrošina ES līdzfinansējums ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir jāpaziņo Komisijai un tai tie jāapstiprina; norāda, ka līdzfinansējuma likmes noteikšanā arī turpmāk būs jāņem vērā konverģences reģionu īpašās vajadzības un nosacījumi laika posmā pēc 2013. gada;

87.  aizstāv viedokli, ka attiecībā uz otrā pīlāra pasākumiem, kas ir īpaši svarīgi dalībvalstīm, pašreizējo līdzfinansēšanas likmi turpina piemērot pēc 2013. gada; tomēr uzsver, ka jebkādam papildu valsts līdzfinansējumam nevajadzētu sekmēt otrā pīlāra nonākšanu valstu kontrolē vai palielināt atšķirības dalībvalstu spējā līdzfinansēt savas prioritātes;

88.  atgādina, ka modulācijas ‐ gan obligātās, gan arī brīvprātīgās ‐ visā tās daudzveidībā kā lauku attīstības pasākumu finansēšanas instrumenta termiņš beidzas 2012. gadā, un uzsver, ka jānodrošina piemērots finansējums otrā pīlāra pasākumiem nākamajā finansēšanas periodā;

89.  aicina izvairīties no pēkšņiem grozījumiem, sadalot apropriācijas saskaņā ar otro pīlāru, jo dalībvalstīm, vietējām iestādēm un lauku saimniecībām plānošanai nepieciešama stabilitāte un nepārtrauktība; uzsver, ka diskusijām par šā finansējuma piešķiršanu ir jānorit vienlaikus ar diskusijām par pirmā pīlāra finansējuma sadali; tāpēc aicina Komisiju pragmatisku pieeju noteikt par pamatprincipu otrā pīlāra līdzekļu pārdalei; atzīst nepieciešamību taisnīgi sadalīt otrā pīlāra līdzekļus starp dalībvalstīm saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kuros jāatspoguļo ļoti atšķirīgās vajadzības dažādos Eiropas apgabalos; aizstāv viedokli, ka šīs izmaiņas sasniedzamas pēc ierobežota pārejas perioda, paralēli veicot izmaiņas pirmā pīlāra līdzekļu sadalē;

90.  atbalsta tādus noteikumus par līdzfinansējumu lauku attīstībai, kas ļautu reģionālā vai vietējā līmenī valsts līdzfinansējuma daļā panākt papildināmību starp valsts un privātajiem līdzekļiem, tādējādi pastiprinot pieejamos veidus, lai sasniegtu valsts politikā noteiktos mērķus lauku apgabaliem;

91.  aicina veikt vienkāršošanu visos otrā pīlāra programmu plānošanas un pārvaldības līmeņos, lai palielinātu efektivitāti; aicina arī ieviest vienkāršotas, efektīvas un iedarbīgas sistēmas savstarpējās atbilstības pasākumu uzraudzībai un novērtēšanai un pārskatu sniegšanai par tiem; uzskata, ka pārbaudes un uzraudzību attiecībā uz pirmo un otro pīlāru vajadzētu saskaņot un padarīt vienveidīgākas, paredzot līdzīgus noteikumus un procedūras, lai samazinātu kopējo pārbaužu slogu lauksaimniekiem; aicina elastīgāk piemērot piecu gadu saistību periodu agrovides pasākumiem;

92.  aicina uz kooperatīviem neattiecināt Komisijas Ieteikuma 2003/61/EK noteikumus, kas paredz, ka lauku attīstības finansējums un atbalsta maksājumi, kas pārsniedz noteiktu summu, nav pieejami uzņēmumiem, kas pārsniedz MVU noteiktas robežvērtības;

93.  uzskata, ka turpmākajā lauku attīstības politikā ir jāturpina pievērst īpaša uzmanība nomaļākiem reģioniem, jo ar to ģeogrāfisko stāvokli saistītās grūtības un nelielais lauksaimniecības produktu skaits, no kura ir atkarīga lauku ekonomika šajos reģionos, attaisno ierosinājumu saglabāt Kopienas līdzfinansējuma likmi līdz pat 85 % apmērā, lai segtu to lauku attīstības programmu izmaksas;

94.  atzinīgi vērtē virzību uz lielāku koordināciju ES līmenī starp lauku attīstības programmām un kohēzijas politiku, jo īpaši, lai izvairītos no dublēšanās, pretrunīgiem mērķiem un pārklāšanās; tomēr atgādina, ka ES kohēzijas politikas un lauku attīstības programmu projektu mērogs ir atšķirīgs, un tāpēc aizstāv viedokli, ka to līdzekļiem arī turpmāk ir jābūt nodalītiem, ka lauku attīstības programmu uzmanības centrā jābūt lauku kopienām, un ka šīs programmas jāsaglabā kā politiski patstāvīgi instrumenti;

95.  uzskata, ka kohēzijas politika kopā ar jaunu un spēcīgu KLP palīdzēs īstenot lauku apgabalu ekonomisko potenciālu un radīt stabilas darba vietas, tādējādi nodrošinot šo reģionu ilgtspējīgu attīstību;

96.  uzsver to politikas virzienu nozīmi, kuri izstrādāti, lai veicinātu pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm un trešām valstīm un lai pieņemtu praksi, ar kuru aizsargā vidi un nodrošina dabas resursu ilgtspēju gadījumos, kad lauksaimniecības darbībām, it īpaši ūdens izmantošanai, ir pārrobežu raksturs;

o
o   o

97.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 209, 11.8.2005. 1. lpp.
(2) OV L 277, 21.10.2005. 1. lpp.
(3) OV L 55, 25.2.2006. 20. lpp.
(4) OV L 30, 31.1.2009. 112. lpp.
(5) OV L 299, 16.11.2007. 1. lpp.
(6) OV L 30, 31.1.2009. 16. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0286.
(8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2010)0223.

Pēdējā atjaunošana - 2012. gada 18. decembrisJuridisks paziņojums