Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) gada ziņojumiem,

–  ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. septembra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība ‐ cīņa pret krāpšanu ‐ 2010. gada ziņojums” (COM(2011)0595) un tam pievienotos dokumentus (SEC(2011)1107, SEC(2011)1108 un SEC(2011)1109)(1),

–  ņemot vērā OLAF vienpadsmito darbības pārskatu ‐ 2010. gada ziņojumu(2),

–  ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2010. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm(3),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Revīzijas palātai par Komisijas stratēģiju krāpšanas apkarošanai (COM(2011)0376),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ar krimināltiesībām un administratīvu izmeklēšanu ‐ integrēta politika nodokļu maksātāju naudas aizsardzībai (COM(2011)0293),

–  ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā(4), 2010. gada 18. maija deklarāciju par Eiropas Savienības centieniem korupcijas apkarošanā(5) un Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. panta 5. punktu,

–  ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(6),

–  ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību(7),

–  ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ‐ krāpšanas apkarošana ‐ 2009. gada pārskats(8),

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0121/2012),

A.  tā kā par ES finanšu interešu aizsardzību un krāpšanas apkarošanu kopīgi atbild ES un dalībvalstis un tā kā ir svarīgi īstenot ciešu Komisijas un dalībvalstu sadarbību;

B.  tā kā dalībvalstīm ir galvenā atbildība par apmēram 80 % Eiropas Savienības budžeta īstenošanu, kā arī par pašu resursu, tostarp PVN un muitas nodevu, iekasēšanu;

C.  tā kā kontroles sistēmu konstatēto pārkāpumu kopējā finansiālā ietekme 2010. gadā sasniedz EUR 2193 miljonus salīdzinājumā ar EUR 1757 miljoniem 2009. gadā;

D.  tā kā saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas (ERP) datiem pārskatiem pakārtotajos maksājumos nozīmīgu kļūdu īpatsvars bija 3,7 % attiecībā uz ES budžetu kopumā; tā kā ir konstatēts, ka kontroles sistēmas tikai daļēji efektīvi nodrošina maksājumu pareizību, un tā kā galvenie kļūdu iemesli ir saistīti ar kļūdām atbilstīguma un publiskā iepirkuma jomā;

E.  tā kā vairumā gadījumu ERP uzskata, ka dalībvalstu varas iestāžu rīcībā bija pietiekami daudz informācijas, lai pirms maksājumu veikšanas konstatētu un izlabotu vismaz daļu no kļūdām, un tā kā ERP uzskata, ka dalībvalstu korekcijas mehānismi un revīzijas pasākumi vēl ir uzlabojami,

Kopēji apsvērumi

1.  uzsver, ka sakarā ar pasaules finanšu krīzi un jo sevišķi eurozonas krīzi, ar ko patlaban saskaras ES, ir jāīsteno īpaši pasākumi, lai nodrošinātu ES finanšu interešu ‐ ieņēmumu izteiksmē ‐ pienācīgu aizsardzību, jo tās ir tieši saistītas ar dalībvalstu finanšu interesēm; uzskata, ka Eiropu no krīzes spētu izvest stingrāka finanšu politikas īstenošana, jo sevišķi mazinot ES ēnu ekonomikas īpatsvaru, kas tiek lēsts aptuveni vienas piektdaļas oficiālā IKP apmērā(9);

2.  uzsver e-pārvaldības potenciālu pārredzamības palielināšanā, kā arī krāpšanas un korupcijas apkarošanā, tādējādi aizsargājot publiskos līdzekļus; uzsver, ka Eiropa atpaliek no saviem ražošanas partneriem, cita starpā sistēmu sadarbspējas trūkuma dēļ(10); uzsver, ka it īpaši krīzes laikā Eiropai jāpastiprina centieni panākt jaunas paaudzes e-pārvaldību, kas nodrošinātu publisko finanšu labāku pārredzamību;

3.  vērš uzmanību uz to, ka elektroniski, bezskaidras naudas darījumi tiek dokumentēti, tādējādi apgrūtinot līdzdalību ēnu ekonomikā, un ka pastāv cieša korelācija starp elektroniskiem maksājumiem valstī un tās ēnu ekonomiku(11); mudina dalībvalstis pazemināt to noteiktos sliekšņus obligātiem bezskaidras naudas maksājumiem;

4.  uzsver, ka ir vajadzīgi uzticami statistikas dati par krāpšanas un korupcijas apmēriem, it īpaši par apmēru, kādā notiek izvairīšanās no nodokļu un muitas nodevu maksāšanas, kā arī ES līdzekļu ļaunprātīga izmantošana, ko veic organizētā noziedzība; pauž nožēlu, ka Komisija, neraugoties uz atkārtotiem Parlamenta uzaicinājumiem, nav varējusi sniegt šādus datus;

Vispārējas piezīmes

5.  atgādina, ka krāpšana ir apzinātas ļaundarības piemērs un noziedzīgs nodarījums un ka pārkāpums ir tiesību normu neievērošana, un pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas pārskatā nav detalizēti izvērtēta krāpšana un pārkāpumi ir apskatīti ļoti vispārīgi; atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pants attiecas uz krāpšanu, nevis pārkāpumiem, un aicina nošķirt krāpšanu un kļūdas; aicina līdz ar krāpšanu apkarot arī korupciju;

6.  norāda, ka 2010. gadā pārkāpumu finansiālā ietekme izdevumu daļā ir pieaugusi un veido EUR 1,8 miljardus (jeb 1,27 % piešķīrumu) salīdzinājumā ar EUR 1,4 miljardiem (jeb 1,13 %) 2009. gadā; pārkāpumu finansiālā ietekme ir palielinājusies arī ieņēmumu daļā, t.i., EUR 393 miljoni (jeb 1,88 % no visiem iekasētajiem tradicionālajiem pašu resursiem, neatrēķinot izdevumus) salīdzinājumā ar EUR 357 miljoniem (jeb 1,84 %) 2009. gadā;

7.  pauž nožēlu par to, ka joprojām lielas ES līdzekļu summas tiek nepareizi izlietotas, un aicina Komisiju aktīvi rīkoties, lai atgūtu pēc iespējas vairāk kļūdaini izmaksātu līdzekļu, pieprasītu no dalībvalstīm lielāku pārskatatbildību par nepareizi izmaksātajām summām, kas vēl jāatgūst, un sekmīgāk nepieļautu un atklātu pārkāpumus un krāpšanas gadījumus, kā arī ES līdzekļu ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos nekavējoties apturētu maksājumus un piemērotu efektīvas sankcijas;

8.  norāda, ka 2010. gadā paziņoto pārkāpumu skaits ir palielinājies visās nozarēs, izņemot pirmspievienošanās fondu un tradicionālo pašu resursu jomu, un ka šis pieaugums ir saistīts ar kohēzijas fondu 2000.–2006. gada īstenošanas perioda noslēgumu, kā arī pārkāpumu pārvaldības sistēmas (PPS) pilnveidošanu;

9.  uzsver ‐ neraugoties uz to, ka pārkāpumu pārvaldības sistēma (PPS) ir modernizēta un uzlabota un lielākā daļa dalībvalstu arvien vairāk ziņo par pārkāpumiem, un šo ziņojumu kvalitāte un uzticamība ir uzlabojusies, dalībvalstu pieeja ziņošanai par pārkāpumiem atšķiras, un tas rada šaubas par valstu ziņojumu sagatavošanas sistēmu piemērotību; aicina visas dalībvalstis pilnībā ieviest PPS un uzlabot ziņošanas prasību ievērošanu, kā arī ātrāk ziņot par pārkāpumiem;

10.  turklāt pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis elektronisko ziņošanas sistēmu vēl neizmanto pilnā apmērā; aicina minētās dalībvalstis steidzami labot šo situāciju;

11.  atkārtoti pauž nožēlu saistībā ar nopietnajām bažām par dalībvalstu sniegtās informācijas kvalitāti un norāda, ka atsevišķas dalībvalstis vēl arvien ziņo tikai par nedaudziem konstatētiem pārkāpumu un krāpšanas gadījumiem, un aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu, vai vietējās kontroles sistēmas šajās dalībvalstīs ir efektīvas;

12.  atgādina, ka Savienības tiesību aktos ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāziņo par visiem pārkāpumiem ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tā ceturkšņa beigām, kurā par šo pārkāpumu pieņemts pirmais administratīvais lēmums vai tiesas nolēmums un/vai kļuvusi zināma jauna informācija par paziņoto pārkāpumu; aicina dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, tostarp vienkāršot valstu administratīvās procedūras, lai ievērotu noteiktos termiņus un samazinātu laikposmu starp pārkāpuma konstatēšanas un paziņošanas brīdi; aicina dalībvalstis to centienos apkarot krāpšanu darboties galvenokārt kā nodokļu maksātāju naudas sargātājam;

13.  uzsver, ka ir vajadzīgi uzticami statistikas dati par krāpšanas un korupcijas apmēriem, it īpaši saistībā ar nodokļu un muitas nodevu nemaksāšanu un organizēto noziedzību, ļaunprātīgi izmantojot ES fondu resursus; pauž nožēlu, ka Komisija, neraugoties uz atkārtotiem Eiropas Parlamenta aicinājumiem, šos datus nav sniegusi;

14.  pauž nožēlu, ka Komisija nevar noteikt faktisko pārkāpumu un krāpšanas līmeni un līdz ar to nav iespējams novērtēt kopējo pārkāpumu un krāpšanas apjomu atsevišķās dalībvalstīs, kā arī noteikt un disciplinēt tās dalībvalstis, kurās šādu pārkāpumu un krāpšanas gadījumu ir visvairāk, ‐ kā Eiropas Parlaments aicināja to darīt jau 2009. gadā;

15.  norāda, ka beidzamo pāris gadu laikā ir izstrādātas jaunas metodes korupcijas un krāpšanas novērtēšanai, un aicina Komisiju nevilcinoties sākt šo jauno novērtēšanas instrumentu piemērošanu un sniegt novērtējumu par korupcijas un krāpšanas apmēru saistībā ar ES līdzekļu izmantošanu un ES ieņēmumu izšķērdēšanu; tas ļaus izvērtēt, cik efektīvi ES līdzekļi ir pasargāti no ļaunprātīgas izmantošanas, un aizsargāt ES ieņēmumus no izšķērdēšanas;

16.  aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, Eiropas Revīzijas palātu un citām ES revīzijas un kontroles iestādēm uzņemties atbildību par krāpšanas un korupcijas novērtēšanas instrumentu izstrādi;

17.  norāda, ka lauksaimniecības jomā piemērojamais t.s. “50/50 noteikums”(12) ir efektīvs pamudinājums dalībvalstīm paātrināt un pabeigt līdzekļu atgūšanas procedūras; aicina Komisiju novērtēt, vai šo līdzekļu atgūšanas mehānismu varētu piemērot arī citās (kohēzijas un pirmspievienošanās fondu) jomās un vai, pamatojoties uz šo noteikumu, būtu mērķtiecīgi uz pusi samazināt līdzekļu atgūšanas termiņus, t.i., attiecīgi līdz diviem vai četriem gadiem;

18.  norāda, ka Eiropas Revīzijas palātas 2010. gada pārskatā (ERP pārskatā) ir norādīts, ka 2010. gada finanšu pārskatos minētie maksājumi, uz kuriem attiecas liels kļūdu skaits, veido 3,7 % no visiem ES budžeta izdevumiem, t.i., aptuveni EUR 4,5 miljardus;

19.  norāda, ka ERP pārskatā tiek arī apgalvots, ka dalībvalstu iestāžu rīcībā pirms izmaksu apstiprināšanas ir bijis pietiekami daudz informācijas, lai konstatētu daļu no kļūdām, tās izlabotu vai arī nepieļautu;

Ieņēmumi ‐ pašu resursi

20.  atgādina, ka pienācīga PVN un muitas nodevu iekasēšana tieši ietekmē gan dalībvalstu ekonomiku, gan ES budžetu; uzsver, ka visu dalībvalstu galvenajai prioritātei ir jābūt ieņēmumu iekasēšanas sistēmu uzlabošanai, jo īpaši tajās valstīs, kuras pašreizējā ekonomiskajā situācijā saskaras ar vislielākajām grūtībām;

21.  uzsver, ka galvenā uzmanība turpmāk būtu jāpievērš efektīvākai ieņēmumu iekasēšanai; uzsver, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada pārmērīgus zaudējumus ES budžetam un dalībvalstu ekonomikai, tādējādi padziļinot parādu krīzi; atgādina, ka pašreizējās ēnu ekonomikas izmaksas sedz tie iedzīvotāji, kuru ienākumus ir viegli dokumentēt un izsekot;

22.  norāda, ka dalībvalstu sniegtie dati par pārkāpumiem tradicionālo pašu resursu (TPR) jomā ievērojami atšķiras, tādēļ uzskata, ka pārkāpumu un krāpšanas gadījumu klasifikācija pašu resursu datubāzē OWNRES nav pilnībā uzticama; aicina Komisiju noskaidrot, kā būtu iespējams šo datubāzi uzlabot, lai nodrošinātu sniegto datu uzticamību un salīdzināmību;

23.  aicina Komisiju arī turpmāk lielu uzmanību pievērst dalībvalstu muitas kontroles stratēģijas īstenošanai, it īpaši ar lielu risku saistītajā importa sfērā, un uzlabot pasākumus pārkāpumu un iespējamo krāpšanas gadījumu TPR jomā konstatēšanai;

24.  pauž bažas, ka kontrabanda, it īpaši cigarešu kontrabanda, joprojām ir būtiska ES problēma, kuras dēļ tiek zaudēti lieli valsts un ES budžeta līdzekļi; atzinīgi vērtē Komisijas izstrādāto rīcības plānu cigarešu un alkohola kontrabandas apkarošanai uz ES austrumu robežas, kā arī 2010. gada beigās atsākto muitas sadarbību ar Ķīnu un Krieviju un apstiprināto stratēģisko sistēmu muitas sadarbībai ar abām šīm valstīm;

25.  pauž gandarījumu par rezultātiem, kas gūti 2010. gada jūnijā veiktajā kopīgajā dalībvalstu muitas operācijā “Sirocco”, kuru koordinēja Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) un kuras laikā konfiscēja aptuveni 40 miljonus cigarešu, 1,2 tonnas ar rokām uztītas tabakas, 7000 litrus alkohola un 8 miljonus citu viltotu preču;

26.  norāda, ka iekasējamā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summa veido lielu ieņēmumu daļu, tāpēc Komisijai un dalībvalstīm būtu jākontrolē pašreizējās un jaunās krāpšanas tendences un uz tām efektīvi jāreaģē; atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par PVN nākotni un aicina iesniegt konkrētus priekšlikumus saistībā ar PVN reformu;

Zaudējumi saistībā ar PVN neiekasēšanu

27.  atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas pasūtītu pētījumu(13) aprēķinātais vidējais neiekasētā PVN apmērs Eiropas Savienībā(14) ir 12 %; vērš īpašu uzmanību uz to, ka Grieķijā un Itālijā ‐ valstīs, kuras pārcieš sevišķi smagu parādu krīzi un kuru stāvoklis apdraud ekonomisko stabilitāti visā 27 dalībvalstu ES, ‐ šā neiekasētā PVN apmērs ir satraucoši augsts, t.i., attiecīgi 30 % un 22 %;

28.  uzsver, ka līdz ar nodokļu apiešanu un zaudējumiem maksātnespējas dēļ kopējo neiekasēto PVN apmēru palielina arī krāpšana un ka EUR miljardos izsakāmie PVN zaudējumi pamatā tiek kompensēti tikai ar taupības pasākumiem, kas skar tos ES iedzīvotājus, kuru ienākumi ir viegli izsekojami;

29.  norāda, ka PVN iekasēšanas modelis nav mainījies kopš tā ieviešanas; uzsver ‐ ņemot vērā notikušās izmaiņas tehnoloģiskajā un ekonomiskajā vidē, tas ir novecojis;

Zaudējumi saistībā ar muitas nodokļu neiekasēšanu

30.  uzsver, ka ieņēmumi no muitas nodokļiem ir svarīga ES tradicionālo pašu resursu (TPR) daļa un ienākumu avots dalībvalstu valdībām, kas patur 25 %, lai segtu iekasēšanas izmaksas; atkārtoti uzsver, ka efektīva pārkāpumu un krāpšanas novēršana šajā jomā aizsargā Savienības finanšu intereses, kā arī būtiski ietekmē iekšējo tirgu, novēršot negodīgas priekšrocības uzņēmējiem, kuri apiet nodokļus, salīdzinājumā ar tiem uzņēmējiem, kuri savas saistības šajā jomā pilda;

31.  uzsver, ka pareiza muitas darbība tieši ietekmē pievienotās vērtības nodokļa aprēķināšanu;

32.  šajā sakarībā atgādina, ka Īpašajā ziņojumā Nr. 13/2011(15) ERP konstatēja, ka 2009. gadā revidētajās septiņās dalībvalstīs 42. muitas procedūras(16) piemērošana vien ir radījusi ekstrapolētus zaudējumus aptuveni EUR 2200 miljonu apmērā(17), kas atbilst 29 % no PVN, kuru teorētiski uzliek ar nodokli apliekamajai summai attiecībā uz visām importētajām precēm, kas minētajās valstīs 2009. gadā ievestas saskaņā ar 42. muitas procedūru;

33.  atgādina, ka ERP ir atklājusi būtiskus trūkumus vienkāršoto muitas procedūru (kas atbilst 70 % no visām muitas procedūrām) kontrolē; norāda, ka šie trūkumi ir radījuši neattaisnojamus zaudējumus Savienības budžetā un ir ES tirdzniecības politikas normu pārkāpums; uzsver, ka konstatētos trūkumus cita starpā ir veidojušas zemas kvalitātes vai slikti dokumentētas revīzijas un automatizētas datu apstrādes tehnoloģiju nepietiekama izmantošana, veicot pārbaudes vienkāršoto procedūru laikā;

Izdevumi
Lauksaimniecība

34.  norāda, ka 2010. gadā ir palielinājies ziņojumu skaits par pārkāpumiem vai iespējamiem krāpšanas gadījumiem, un to finansiālā ietekme palielinājās no EUR 13 miljoniem 2009. gadā līdz EUR 69 miljoniem 2010. gadā;

35.  pauž nožēlu, ka kopējo atgūto līdzekļu apmērs joprojām ir neapmierinošs: 2010. finanšu gadā dalībvalstis atguva EUR 175 miljonus, kas ir 42 % no 2007. gada un nākamo gadu Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda parādiem, taču kopējā neatgūto līdzekļu summa 2010. finanšu gada beigās bija EUR 1,2 miljardi, savukārt dalībvalstis, pamatojoties uz “50/50 noteikumu”, no sava budžeta ES budžetā ieskaitīja tikai EUR 300 miljonus; pauž nožēlu, ka Komisija 2010. gada ziņojumā par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību nav ņēmusi vērā Eiropas Parlamenta prasību un nav sniegusi Eiropas Parlamentam informāciju par minētajā jomā sasniegto; atkārtoti mudina Komisiju darīt visu iespējamo, lai ieviestu efektīvu sistēmu līdzekļu atgūšanai, un par to regulāri informēt Eiropas Parlamentu;

36.  pauž nožēlu, ka atsevišķas dalībvalstis, ziņojot par pārkāpumiem 2010. gadā, neievēroja noteiktos termiņus; atbalsta Komisiju, ka visām dalībvalstīm ir jāuzlabo iesniedzamie ziņojumi; atgādina, ka tādas valstis kā Somija, Austrija un Nīderlande ir apņēmušās ievērot uz ziņojumu iesniegšanu attiecināmās prasības, un aicina Komisiju gada ziņojumā par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību un krāpšanas apkarošanu informēt par panākumiem, kādus šīs dalībvalstis ir sasniegušas 2011. gadā;

37.  pauž bažas sakarā ar to, ka Itālija un ES 12 dalībvalstis 2010. gadā vairāk nekā 90 % paziņoto pārkāpumu ir kvalificējušas kā “iespējamu krāpšanu”; aicina dalībvalstis darīt visu nepieciešamo, tostarp cieši sadarboties ar Eiropas institūcijām, lai novērstu visus iemeslus krāpšanai, kas saistīta ar ES līdzekļu izmantošanu;

38.  pauž bažas par aizdomīgi zemo iespējamo krāpšanas gadījumu skaitu Francijā, Vācijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē, it īpaši ņemot vērā šo valstu lielumu un saņemto finanšu atbalstu, kā minēts Komisijas ziņojumā par Savienības finanšu interešu aizsardzību; uzskata, ka rodas pamatotas šaubas, vai tiek ievēroti ziņojumu iesniegšanas principi; mudina Komisiju ziņojumā iekļaut detalizētu informāciju par šo valstu izmantoto ziņošanas metodiku un veiktspēju krāpšanas konstatēšanā; atkārtoti aicina Komisiju cieši uzraudzīt dalībvalstīs izmantoto uzraudzības un kontroles sistēmu efektivitāti un nodrošināt, lai informācija par dalībvalstīs konstatētajiem pārkāpumiem atspoguļotu reālo stāvokli; aicina Komisiju ziņojumā par ES finanšu interešu aizsardzību sniegt informāciju par pasākumiem, kas šajā jomā veikti 2011. gadā;

Kohēzijas politika

39.  norāda ‐ pamatojoties uz 2010. gada ziņojumā par ES finanšu interešu aizsardzību sniegtajiem datiem, aptuveni 70 % no visiem paziņojumiem par konstatētajiem pārkāpumiem bija saistīti ar kohēzijas politiku, un 2010. gadā kohēzijas politikas jomā bija vislielākie izdevumu atgūšanas rādītāji (vairāk nekā 60 %); uzsver, ka saskaņā ar sniegtajiem datiem faktisko pārkāpumu un krāpšanas gadījumu skaitu šajā jomā nav iespējams objektīvi novērtēt, jo lielais to pārkāpumu un/vai krāpšanas gadījumu skaits, par kuriem ir sniegti ziņojumi, var būt saistīts ar 2009. gadā uzsākto pārkāpumu pārvaldības sistēmas īstenošanu;

40.  pauž gandarījumu par 2010. gadā gūtajiem panākumiem saistībā ar 2000.–2006. gada plānošanas periodā atgūtajām summām, kas veidoja 70 % jeb EUR 2,9 miljardus no nelikumīgi izmaksātajiem līdzekļiem salīdzinājumā ar 2009. gadu, kad izdevās atgūt tikai 50 %;

41.  norāda, ka 2010. gadā Dānija, Francija, Malta, Nīderlande, Zviedrija un Slovēnija neziņoja ne par vienu pārkāpumu šajā jomā, un tas liek šaubīties, vai pārkāpumu pārvaldības sistēma tiek pienācīgi piemērota; pauž bažas saistībā ar līdzekļu zemajiem atgūšanas rādītājiem Ungārijā, Čehijā un Slovēnijā (aptuveni 20 % un mazāk); aicina Komisiju veikt pasākumus, noskaidrot iemeslus un nākamā gada ziņojumā par ES finanšu interešu aizsardzību informēt Eiropas Parlamentu par sasniegto;

42.  uzsver, ka saskaņā ar 2010. gada ziņojumā par ES finanšu interešu aizsardzību sniegtajiem datiem to pārkāpumu analīze, par kuriem tiek ziņots visbiežāk, liecina, ka pārkāpumi visbiežāk tiek konstatēti projekta īstenošanas posmā un ka vislielākā finansiālā ietekme vērojama atlases un publiskā iepirkuma posmā; uzsver ‐ izmantojot pārredzamu, skaidru un elastīgu publiskā iepirkuma sistēmu un aktīvāk izmantojot elektronisko publiskā iepirkuma sistēmu, kā arī ES līmenī nosakot vispārējus publiskā iepirkuma principus, būtu iespējams nodrošināt dalībvalstu un ES līdzekļu efektīvāku izlietojumu; sagaida, ka Komisija efektīvāk īstenos publiskā iepirkuma sistēmas reformu;

Pirmspievienošanās fondi

43.  pauž bažas, ka pirmspievienošanās fondu jomā izdevumu atgūšanas rādītāji ir viszemākie: 2010. gadā tie bija nepilni 10 %, salīdzinot ar 27 % 2009. gadā; ar bažām norāda, ka 2002.–2006. gadā atgūšanas rādītāji ir zemi (aptuveni 30 %), it īpaši Bulgārijā, Turcijā, Lietuvā un Latvijā, un aicina Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu to, ka saņēmējvalstis paskaidro zemo atgūšanas rādītāju iemeslus, uzlabo savus rezultātus un papildina nepilnīgo informāciju par pabeigtajām līdzekļu atgūšanas procedūrām;

44.  norāda, ka ‐ tāpat kā 2009. gadā ‐ visvairāk pārkāpumu un krāpšanas gadījumu ir saistīti ar SAPARD fonda līdzekļu izmantošanu Bulgārijā un Rumānijā; pauž gandarījumu, ka Bulgārija ir guvusi lielus panākumus valsts kontroles sistēmas stiprināšanā, par ko liecina tas, ka 2010. gadā lielu daļu pārkāpumu un iespējamas krāpšanas gadījumu konstatēja nevis ārvalstu, bet gan Bulgārijas valsts kontrolieri un inspektori; pauž nožēlu, ka Rumānijā lielākā daļa pārkāpumu un iespējamas krāpšanas gadījumu tiek konstatēti ES dienestu veikto pārbaužu laikā vai pārbaudēs, kuras veic pēc šo dienestu pieprasījuma; aicina Komisiju cieši sadarboties ar Rumānijas valsts iestādēm, lai uzlabotu šo situāciju;

45.  atzinīgi vērtē Komisijas mērķi atbalstīt jauno saņēmējvalstu (Turcijas, Horvātijas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Melnkalnes) centienus ieviest pārkāpumu pārvaldības sistēmu;

OLAF

46.  atkārtoti norāda, ka arī turpmāk jāstiprina OLAF neatkarība, kā arī efektīva un lietderīga darbība;

47.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pēc OLAF veikto lietu izmeklēšanas sniegto ieteikumu un priekšlikumu efektīvu un laicīgu īstenošanu;

48.  uzskata, ka dalībvalstīm jāuzliek par pienākumu ik gadu ziņot par turpmāko attīstību lietās, kuras OLAF nosūtījis to tiesu iestādēm, tostarp par šādās lietās piemērotiem sodiem un finansiālām sankcijām;

Publiskais iepirkums, labāka pārredzamība un korupcijas apkarošana

49.  aicina Komisiju, attiecīgās Savienības aģentūras un dalībvalstis veikt pasākumus un nodrošināt resursus, lai nepieļautu korupciju ES finanšu līdzekļu izmantošanā, piemērot preventīvas sankcijas gadījumos, kad tiek konstatēta korupcija un krāpšana, un aktīvāk konfiscēt noziedzīgi iegūtus aktīvus, kas saistīti ar tādiem noziedzīgiem nodarījumiem kā krāpšana, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana;

50.  uzsver, ka Komisijas 2011. gada paziņojumā “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” ir lēsts, ka korupcija Eiropas Savienībā ik gadu rada EUR 120 miljardus zaudējumu, nodarot finansiālu kaitējumu, mazinot publisko finanšu apjomu un mazinot uzticēšanos demokrātiskām institūcijām; turklāt uzsver, ka Parlamenta 2011. gada rezolūcijā par ES centieniem korupcijas apkarošanā ir norādīts, ka korupcijas dēļ tiek ļaunprātīgi izmantoti gan publiskie līdzekļi kopumā, gan nodokļu maksātāju nodrošinātie ES līdzekļi un tā kropļo tirgu, tādēļ, tāpat kā iepriekšminētā deklarācijā, aicina Komisiju un attiecīgās Savienības iestādes nodrošināt to, ka ES līdzekļu izmantošanā korupcija netiek pieļauta;

51.  atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta lēmumu izveidot īpašu komiteju ar organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu saistītu jautājumu izskatīšanai;

52.  atzinīgi vērtē to, ka Malta 2011. gada 20. janvārī ratificēja Konvenciju par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību; pauž nožēlu, ka Čehija konvenciju vēl nav ratificējusi, un aicina šo dalībvalsti pēc iespējas drīzāk labot situāciju; aicina arī Igauniju ratificēt 1996. gada 29. novembra protokolu par konvencijas interpretāciju Eiropas Kopienu Tiesā, izmantojot prejudiciālus nolēmumus;

53.  atgādina, ka Hercule II programma ir Komisijas (OLAF) pārvaldīts finanšu instruments ES finanšu interešu aizsardzībai un saistītu noziedzīgu darbību, tostarp cigarešu kontrabandas, novēršanai; norāda, ka Hercule II programmas termiņa vidusposma novērtējums apstiprināja tās pievienoto vērtību; uzskata, ka ar programmu, kas nomainīs šo instrumentu, t. i., Hercule III programmu, jāturpina uzlabot dalībvalstu tehnisko aprīkojumu, jāfinansē piekļuve datubāzēm, kuras nepieciešamas dalībvalstu iestāžu un OLAF izmeklēšanām, kā arī atbilstīgi juridiski saistošajiem līgumiem ar tabakas ražotājiem jāapkaro cigarešu kontrabanda un viltošana;

54.  atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt, īstenot un periodiski izvērtēt vienotas iepirkuma sistēmas, lai novērstu krāpšanu un korupciju, noteikt un ieviest skaidrus nosacījumus dalībai publiskajā iepirkumā un kritērijus, kuriem atbilstīgi tiek pieņemti lēmumi par publisko iepirkumu, pieņemt un īstenot sistēmas publiskā iepirkuma lēmumu pārskatīšanai valstu līmenī, lai nodrošinātu publisko finanšu pārredzamību un pārskatatbildību, kā arī pieņemt un īstenot riska pārvaldības un iekšējās kontroles sistēmas;

55.  atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada janvārī apspriešanai tika nodota Komisijas Zaļā grāmata par ES publiskā iepirkuma modernizāciju “Virzība uz efektīvāku Eiropas iepirkuma tirgu”; norāda, ka 2011. gada jūnija beigās tika pieņemts šīs apspriešanas novērtējuma ziņojums un ka 2011. gada decembrī Komisija pieņēma tajā izteiktos priekšlikumus par ES publiskā iepirkuma pamatnoteikumu reformu (Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK);

VII.Turpmākie pasākumi

56.  aicina Komisiju informēt Parlamentu par to, kādus citus rādītājus, avotus vai metodes papildus ziņotāju un informatoru sniegtajai informācijai tā var izmantot, lai noteiktu, kurās ES līdzekļu piešķiršanas vai ES ieņēmumu gūšanas jomās ir paaugstināts krāpšanas līmenis;

57.  aicina Komisiju aizsargāt un veicināt pētniecisko un neatkarīgo žurnālistiku, kas ir svarīgs elements cīņā pret noziedzību, krāpšanu un korupciju Eiropas līdzekļu izmantošanā;

58.  aicina Komisiju novērtēt, vai izmeklētie krāpšanas gadījumi, par kuriem informācija iegūta no ziņotājiem vai informatoriem, atbilst tām jomām, kurās, izmantojot neatkarīgus kritērijus vai rādītājus, tiek lēsts augsts krāpšanas iespējamības līmenis; ja tas nav iespējams, izvērtēt citas metodes izmeklēšanas uzsākšanai tādās jomās, kurās iespējamo krāpšanu slēpj krimināltiesībās paredzētās tiesības klusēt, kas neļauj informācijai noplūst ar ziņotāju vai informatoru starpniecību;

59.  ņemot vērā situāciju, kas atkārtojas jau daudzus gadus, t.i., dalībvalstis savlaicīgi neiesniedz datus vai arī to iesniegtie dati nav precīzi un salīdzināmi, līdz ar to nepastāv iespēja objektīvi novērtēt reālo krāpšanas apmēru dalībvalstīs, un ņemot vērā to, ka Eiropas Parlaments, Komisija un OLAF nespēj pienācīgi veikt savas funkcijas saistībā ar situācijas novērtējumu un turpmāku priekšlikumu izstrādi, uzsver, ka šāda situācija nav pieļaujama, un aicina Komisiju uzņemties pilnu atbildību par nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanu no dalībvalstīm, apkopot homogēnus un salīdzināmus nepieciešamos datus un izstrādāt visās dalībvalstīs piemērojamus ziņošanas principus;

o
o   o

60.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Eiropas Revīzijas palātai, OLAF uzraudzības komitejai un OLAF.

(1) http://ec.europa.eu/anti_fraud/documents/reports-commission/2010_en.pdf (2) http://ec.europa.eu/anti_fraud/documents/reports-olaf/rep_olaf_2010_en.pdf (3) OV C 326, 10.11.2011., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0388. (5) OV C 161 E, 31.5.2011., 62. lpp. (6) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp. (7) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp. (8) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0142. (9) Ēnu ekonomikas apjoms un attīstība 31 Eiropas valstī un 5 citās ESAO valstīs 2003.–2011. gadā, Friedrich Schneider, sk. http://www.econ.jku.at/members/Schneider/files/publications/2011/ShadEcon31.pdf (10) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245). (11) Ēnu ekonomika Eiropā 2010. gadā: elektronisko maksājumu izmantošana cīņā ar ēnu ekonomiku, Friedrich Schneider, A. T. Kearney, 2010. (12) Pamatojoties uz šo noteikumu, Komisija no dalībvalstu budžeta var atgūt 50 % no nelikumīgajiem maksājumiem, kas nav tikuši piedzīti 4 gadu posmā, un gadījumā, ja norisinās ar izmaksu atgūšanu saistīta tiesvedība, ‐ 8 gadu posmā. Šo noteikumu piemēro, lai nodrošinātu ātrāku nepamatoti izmaksāto līdzekļu atgūšanu. (13) Komisijas pasūtītais un Reckon LLP veiktais pētījums par neiekasētā PVN apjomu ES 25 valstīs un tā analīzi. (14) Starpība starp faktiskajiem PVN ieņēmumiem un summu, kas dalībvalstīm būtu teorētiski jāsaņem, pamatojoties uz to tautsaimniecības apmēru. (15) ERP Īpašais ziņojums Nr. 13/2011 “Vai ar 42. muitas procedūras kontroli tiek novērsta un atklāta PVN nemaksāšana?” (16) Režīms, ko importētājs izmanto, lai saņemtu atbrīvojumu no PVN, ja importētās preces tiks transportētas uz citu dalībvalsti un ja PVN ir maksājams galamērķa dalībvalstī. (17) No kuriem EUR 1800 miljoni bija zaudējumi septiņās atlasītajās dalībvalstīs un EUR 400 miljoni ‐ 21 dalībvalstī, kas izlases veida pārbaudē bija importēto preču galamērķa valsts.