Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2011/2069(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A7-0383/2012

Iesniegtie teksti :

A7-0383/2012

Debates :

PV 11/12/2012 - 17
CRE 11/12/2012 - 17

Balsojumi :

PV 12/12/2012 - 7.18
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P7_TA(2012)0500

Pieņemtie teksti
PDF 256kWORD 294k
Trešdiena, 2012. gada 12. decembra  - Strasbūra Galīgā redakcija
Pamattiesību stāvoklis Eiropas Savienībā (2010.–2011.)
P7_TA(2012)0500A7-0383/2012

Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. decembra rezolūcija par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2010.–2011. gadā (2011/2069(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību preambulu, jo īpaši tās otro ievilkumu un ceturto līdz septīto ievilkumu,

–  ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro ievilkumu un 6. un 7. pantu,

–  ņemot vērā 2000. gada 7. decembrī pieņemto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Harta”), kas tika izsludināta 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā,

–  ņemot vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK),

–  ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

–  ņemot vērā ANO 1949. gada Konvenciju par cilvēku tirdzniecības un prostitūcijas izmantošanas no trešo personu puses novēršanu,

–  ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(1) ,

–  ņemot vērā Komisijas 2010. un 2011. gada ziņojumus par ES Pamattiesību hartas piemērošanu (COM(2011)0160 un COM(2012)0169),

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “2010. gada ziņojums par ES pilsonību ‐ likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

–  ņemot vērā Komisijas stratēģiju Eiropas Savienības Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai (COM(2010)0573) un Darbības pamatnostādnes par pamattiesību ņemšanu vērā Komisijas ietekmes novērtējumos (SEC(2011)0567),

–  ņemot vērā Stokholmas programmu “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”(2) ,

–  ņemot vērā Padomes secinājumus par Padomes darbību un iniciatīvām saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas īstenošanu, kurus pieņēma 2011. gada 23. maijā Vispārējo lietu padomes 3092. sesijā Briselē, un Padomes pamatnostādnes par metodiskiem pasākumiem, kas jāveic, lai pārbaudītu pamattiesību saderību Padomes sagatavošanas struktūrās(3) ,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173) un “Romu integrācijas valstu stratēģijas: pirmais solis ES programmas īstenošanā” (COM(2012)0226),

–  ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas, kuru līgumslēdzējas puses ir ES dalībvalstis, Eiropas Padomes konvencijas un ieteikumus, Eiropas Padomes struktūru ziņojumus, jo īpaši Parlamentārās asamblejas un cilvēktiesību komisāra sagatavotos ziņojumus par cilvēktiesību situāciju, kā arī specializēto uzraudzības un tiesu iestāžu lēmumus, pamatnostādnes un spriedumus,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmumus un judikatūru,

–  ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālo tiesu judikatūru, kurā ir atsauce uz Hartu, kas jāpiemēro arī dalībvalstu tiesību aktu interpretēšanā,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras darbību, gada pārskatus un pētījumus,

–  ņemot vērā NVO ziņojumus un pētījumus par cilvēktiesībām un attiecīgos pētījumus, kurus pieprasījusi Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja,

–  ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas par pamattiesībām un cilvēktiesībām, jo īpaši 2010. gada 15. decembra rezolūciju par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā 2009. gadā un to efektīvu īstenošanu pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā(4) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par minoritāšu aizsardzību un diskriminācijas novēršanas politiku paplašinātajā Eiropā(5) ,

–  ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai(6) ,

–  ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

–  ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0383/2012),

A.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu Savienība ir dibināta, pamatojoties uz kopienā nedalāmām un universālām vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, dzimumu līdztiesību, solidaritāti, tiesiskumu un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošanu, un šīs tiesības un brīvības ir ikvienam, kas dzīvo ES teritorijā, ietverot minoritātes, bezvalstniekus un personas, kuras Eiropas Savienības teritorijā atrodas īslaicīgi vai nelegāli; tā kā šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība;

B.   tā kā šo vērtību ievērošana un veicināšana ir būtisks Eiropas Savienības identitātes elements un viens no nosacījumiem, lai kļūtu par ES dalībvalsti un pilnībā saglabātu dalībvalstu prerogatīvas;

C.  tā kā LES 6. panta 3. punktā teikts, ka pamattiesības, kas garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats;

D.  tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Hartai saskaņā ar LES 6. pantu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un tā ir kļuvusi juridiski saistoša ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus; tā kā ar Hartu vērtības un principi ir kļuvuši par reālām un īstenojamām tiesībām,

E.  tā kā ES pievienošanās ECTK, kā to paredz LES, ļaus Eiropas Cilvēktiesību tiesai pārbaudīt ES darbības, palielinot ES pārskatatbildību un uzlabojot tiesiskuma pieejamību personām;

F.  tā kā efektīvai tiesību aizsardzībai un veicināšanai jābūt mērķim, kas kopējs visām ES politikas jomām, ietverot to ārējo dimensiju, un tā kā aizsardzības, veicināšanas un izpildes pienākuma īstenošanai ES nevis ir vajadzīgas jaunas kompetences, bet gan proaktīva Savienības un dalībvalstu iestāžu iesaistīšanās cilvēktiesību jomā, izstrādājot un nostiprinot īstenu pamattiesību ievērošanas kultūru; tā kā ES ir jāveicina saskaņota ES cilvēktiesību politika un mehānisms, kas ES struktūrā vieno dažādos pamattiesību jomā iesaistītos dalībniekus;

G.  tā kā pilsoņi var pilnībā izmantot savas tiesības tikai tad, ja tiek ievērotas tādas pamatvērtības un principi kā tiesiskums, tiesu sistēmas neatkarība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un nediskriminācija;

H.  tā kā plaisa starp pamattiesībām un to īstenošanu apdraud ES un tās dalībvalstu uzticamību un cilvēktiesību efektīvu ievērošanu un veicināšanu tās teritorijā un visā pasaulē;

I.  tā kā saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem pienākumi, kas jāpilda kandidātvalstīm, arī turpmāk ir saistoši dalībvalstīm pēc pievienošanās ES, kā paredzēts LES 2. pantā, un tā kā, ņemot to vērā, dalībvalstis būtu pastāvīgi jāvērtē, lai pārbaudītu, kā tās ievēro tādas ES galvenās vērtības kā pamattiesības, demokrātiskas institūcijas un tiesiskums;

J.  tā kā nolūkā efektīvi aizsargāt un veicināt pamattiesības dalībvalstīm, solidāri un atklāti sadarbojoties ar citām dalībvalstīm, ir jāakceptē ES rūpīga izpēte attiecībā uz Savienības vērtību ievērošanu savā likumdošanā, politikā un praksē;

K.  tā kā LES 2. pants un 7. pants ES iestādēm piešķir pilnvaras novērtēt, vai dalībvalstīs netiek pārkāptas vispārējās vērtības, piemēram, cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana, un politiskā līmenī sazināties ar attiecīgajām valstīm, lai novērstu pārkāpumus un aizstāvētu pret tiem;

L.  tā kā ES Pamattiesību aģentūras, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP ) un Pasaules Bankas kopīgi veiktais 2012. gada maija pētījums par romu stāvokli apstiprina, ka romi cieš no diskriminācijas visā Eiropā un ka viņu stāvoklis ir sliktāks nekā visiem pārējiem citu tautību iedzīvotājiem līdzīgos apstākļos; tā kā diskriminācija un pret viņiem vērstas vardarbības pieaugums ES dalībvalstīs izriet no latentas antičigānisma nostājas;

M. tā kā pašreizējā ekonomikas krīze apdraud solidaritātes principu, kas ir būtisks ES vēstures un identitātes elements, kā arī tā pamatā esošo saikni, kas apvieno ES pilsoņus kā vienotas politiskās kopienas locekļus(7) ,
N. tā kā sociālās un ekonomiskās tiesības ir būtiski Hartas elementi un līdz ar to tām ir jāpiešķir prioritāra uzmanība visos dokumentos, kas analizē pamattiesību stāvokli Savienībā;
Vispārīgie ieteikumi

1.  aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnībā uzņemties to saistības par pareizu un pilnīgu ES pilnvaru un kompetenču piemērošanu attiecībā uz pamattiesībām, pamatojoties gan uz Hartu, gan uz tiem Līgumu pantiem, kuri attiecas uz pamattiesībām un pilsoņu tiesību jautājumiem, un jo īpaši uz LES 2., 6. un 7. pantu; uzskata, ka tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, lai ES būtu gatava ‐ tāpat kā citās vispārējo interešu un nozīmes jomās, piemēram, ekonomikas un budžeta jautājumos, ‐ risināt krīzi un spriedzi demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību jomā, kas skārusi ES un tās dalībvalstis; aicina steidzami nostiprināt Eiropas mehānismus, lai nodrošinātu demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanu Eiropas Savienībā;

2.  lai gan atzinīgi vērtē Komisijas pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka tās tiesību aktu priekšlikumi atbilst Hartai, tomēr norāda, ka ir vajadzīgi uzlabojumi, jo vēl aizvien tiek iesniegti priekšlikumi, kuros vispār netiek ņemta vērā vai pienācīgi netiek ņemta vērā ierosināto pasākumu ietekme uz pamattiesībām; aicina Komisiju veikt reālus pasākumus, lai uzlabotu tās priekšlikumu pārbaudi, salīdzinot tos ar Hartu, tostarp nodrošinot pietiekamas zināšanas visos Komisijas dienestos;

3.  mudina Komisiju nodrošināt, ka ES tiesību aktos ietverto pamattiesību ietekme un to īstenošana dalībvalstīs sistemātiski tiek iekļauta Komisijas novērtējuma ziņojumos par ES tiesību aktu īstenošanu, kā arī tās gada ziņojumā par ES tiesību aktu piemērošanas uzraudzību; iesaka Komisijai pārskatīt spēkā esošās pamatnostādnes par ietekmes novērtējumu, lai lielāku vērību veltītu cilvēktiesību apsvērumiem, paplašinot standartus un iekļaujot tajos ANO un Eiropas Padomes cilvēktiesību instrumentus;

4.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastāvīgi apkopot rezultātus tieslietu, tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību jomā, ietverot visas dalībvalstis, kas iekļautas Eiropas semestrī; aicina Komisiju nodrošināt, ka Eiropas Parlaments un valstu parlamenti pilnībā tiek iesaistīti šajā procedūrā un ka rezultātu apkopojums tiek regulāri iesniegts Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai, kura to novērtē un uzrauga;

5.  aicina Padomi efektīvi īstenot saistības pārbaudīt gan savus ierosinātos Komisijas priekšlikumu grozījumus, gan savas ierosinātās iniciatīvas attiecībā uz Hartu; atgādina ‐ lai nodrošinātu efektīvu pamattiesību īstenošanu, arī dalībvalstīm, ieviešot ES tiesību aktus, ir jānodrošina pilnīga Hartas noteikumu piemērošana;

6.  aicina Komisiju ‐ un Padomi, ja tā ierosina tiesību aktu priekšlikumu, ‐ ietekmes novērtējumu sagatavošanā sistemātiski izmantot neatkarīgu ārējo ekspertu, jo īpaši Pamattiesību aģentūras, pakalpojumus;

7.  atzinīgi novērtē Komisijas, Eiropas Ombuda un citu iestāžu veiktos pasākumus, lai palielinātu pilsoņu informētību par Pamattiesību hartā piešķirto tiesību izmantošanu; mudina Komisiju arī turpmāk sniegt informāciju pilsoņiem un novērtēt šādas informācijas sniegšanas rezultātus;

8.  uzsver Parlamenta būtisko lomu Eiropas tiesību aktu izstrādes un īstenošanas pārbaudē un kontrolē un tādēļ ir pārliecināts, ka Parlamentam ir jāstiprina arī tā neatkarīgais pamattiesību ietekmes novērtējums attiecībā uz tiesību aktu priekšlikumiem un grozījumiem, kas likumdošanas procesā tiek pārbaudīti, un šāds novērtējums ir jāveic sistemātiskāk;

9.  aicina Komisiju izstrādāt gada ziņojumu par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā, cita starpā pamatojoties uz LES 2. un 6. pantu un uz Hartu; uzskata, ka šādā ziņojumā ir jāiekļauj stāvokļa analīze dalībvalstīs, tostarp ņemot vērā starptautisko organizāciju, NVO, EP un pilsoņu bažas saistībā ar pamattiesību, tiesiskuma un demokrātijas pārkāpumiem; prasa ziņojumā pievērsties pamattiesību īstenošanai, aizsardzībai, veicināšanai un ievērošanai ES un tās dalībvalstīs, kā tas paredzēts Hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un starptautiskajos līgumos par pamattiesībām, un prasa iekļaut konkrētus ieteikumus; atgādina, ka Komisijai ir pienākums veikt šādu darbību gan kā Līgumu un Hartas ievērošanas uzraudzītājai, gan pamatojoties uz LES 2., 6. un 7. pantu;

10.  aicina Komisiju nodrošināt, lai tā savā gada ziņojumā par Hartas īstenošanu ietvertu līdzsvarotāku un paškritiskāku analīzi, iekļaujot ne tikai pozitīvos notikumus, bet arī to jomu analīzi, kurās tai turpmāk sava pieeja ir jānostiprina;

11.  pauž nožēlu, ka Komisijas 2010. un 2011. gada ziņojumos par ES Pamattiesību hartas piemērošanu nav uzsvērtas sociālās un ekonomiskās tiesības, jo īpaši saistībā ar pašreizējo ekonomikas krīzi, kad šo tiesību ievērošana ir sevišķi svarīga;

12.  aicina Komisiju nodrošināt, ka tās gada ziņojumā par Hartas piemērošanu tiek izklāstīta sociālo un ekonomisko tiesību situācija Savienībā un jo īpaši tas, kā šīs tiesības tiek īstenotas dalībvalstīs;

13.  iesaka, lai Parlaments, Komisija un Padome kopīgi un oficiāli apliecinātu ES tiesību aktos noteiktās konstruktīvās saistības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības; uzsver, ka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošana paredz darbības dažādos līmeņos (starptautiskā, Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā), un uzsver, cik svarīga loma šajā ziņā var būt reģionālām un vietējām iestādēm saistībā ar dažādām cilvēktiesību apvienībām; mudina Komisiju un Padomi uzlabot sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar pamattiesību jautājumiem, ar NVO un ar pilsonisko sabiedrību gan pirms tiesību aktu izstrādes, gan tās laikā;

14.  aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai pamattiesībām un pretdiskriminācijai paredzētajās finansēšanas programmās nākamajā daudzgadu finanšu shēmā visu līmeņu pilsoniskās sabiedrības organizācijām tiktu piešķirts pietiekami liels finansējums;

15.  aicina Padomi gada ziņojumos par cilvēktiesībām pasaulē iekļaut stāvokļa analīzi dalībvalstīs, ņemot vērā arī veicamos pasākumus, lai īstenotu ECT spriedumus un attiecīgi pielāgotu dalībvalstu tiesību aktus un praksi;

16.  aicina Komisiju pārskatīt ES likumdošanas acquis , pienācīgi ņemot vērā ES Hartā izklāstītās tiesības; uzskata, ka iespējamā spriedze starp ekonomiskām brīvībām un pamattiesībām ir jāatrisina jau tiesību aktu izstrādes līmenī, nevis ES tiesu iestādēs;

17.  aicina Komisiju pārskatīt agrāk pieņemtā trešā pīlāra jomu (policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās), ņemot vērā Hartu; atgādina par ieteikumu savā 2009. gada 25. novembra rezolūcijā saistībā ar Stokholmas programmu(8) , kurā tiek prasīts konsekventi pārskatīt šos tiesību aktus, un atgādina Komisijai, ka no 2014. gada 1. decembra visi šie tiesību akti, kas pieņemti pilnīgi atšķirīgā konstitucionālā sistēmā, tiks piemēroti visā ES un neadekvāti skars ES judikatūrā iekļautās personu tiesības;

18.  pauž nožēlu

   par to, ka Komisijas dialogā ar dalībvalstīm trūkst pārredzamības gadījumos, kad tiek skartas Eiropas iedzīvotāju pamattiesības vai intereses; uzskata, ka šāds pārredzamības trūkums ES tiesību aktu transponēšanā ir pretrunā ES noteikumiem par pārredzamību un juridiskās noteiktības principam, ārkārtīgi ietekmē pārējās ES valstis, ES iedzīvotājus un citas iestādes, jo īpaši tad, kad tiek skartas iedzīvotāju sociālās un ekonomiskās tiesības; atzinīgi vērtē Komisijas paziņotās iniciatīvas nolūkā uzlabot dalībvalstu darbības vai bezdarbības pārredzamību saistībā ar iekšējā tirgus īstenošanu un uzskata, ka paziņotās fiskālās politikas pārredzamība ir vēl vairāk jāuzlabo tad, kad tiek skartas pamattiesības;
   par pārredzamības trūkumu ES aģentūrās, kas apgrūtina pārliecināšanos par to, vai šo aģentūru rīcība atbilst principiem par pārredzamību, labu pārvaldību, personas datu aizsardzību un nediskrimināciju, kā arī nepieciešamības un samērīguma principiem; pauž nožēlu par Komisijas ilgstošo ieinteresētības trūkumu tiesiskā regulējumā, ar ko nodrošinātu atklātu, neatkarīgu un efektīvu administrāciju, kā paredzēts Hartas 41. pantā un LESD 298. pantā;
   par pārredzamības un atklātības, kā arī pienācīgas pamattiesību ievērošanas, aizsardzības un veicināšanas un demokrātiskas un parlamentāras pārraudzības trūkumu starptautiskās sarunās, kā rezultātā EP ir noraidījis starptautiskos nolīgumus, piemēram, ACTA , kurus noslēdzot, ES iestādēm un dalībvalstīm būtu jāmaina pašreizējā prakse un jāievēro pilsoņu tiesības;

19.  ierosina Komisijas dialogā ar dalībvalstīm un ES aģentūru darbā ievērot lielāku pārredzamību gadījumos, kad tiek skartas Eiropas iedzīvotāju pamattiesības vai intereses;

20.  aicina sākt Eiropas pamattiesību politikas cikla īstenošanu, sīki izstrādājot daudzgadu periodā un katru gadu sasniedzamos mērķus un risināmās problēmas; uzskata, ka šajā ciklā ir jāparedz sistēma iestāžu, Pamattiesību aģentūras un dalībvalstu sadarbībai, lai tās strādātu kopīgi, izvairoties no funkciju dublēšanās, savstarpēji izmantojot ziņojumus, veicot kopīgas darbības un organizējot kopīgus pasākumus, kuros piedalītos NVO, iedzīvotāji, valstu parlamenti u. c.;

21.  ierosina veikt pasākumus, ar kuriem nodrošinātu, ka starp attiecīgajām struktūrām, ES iestādēm un ES aģentūrām nepārtraukti darbojas informācijas apmaiņas kanāls jautājumos par pamattiesībām ES, un reizi gadā organizēt starpiestāžu forumu, kurā novērtētu stāvokli ES pamattiesību jomā; uzskata, ka šādam forumam ir jākļūst par sagatavošanās posmu Parlamenta gadskārtējām debatēm par pamattiesībām un par Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstību; uzskata, ka šādā starpiestāžu forumā ir jāsapulcē pārstāvji no Komisijas, Padomes darba grupas pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumos (FREMP ), Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Lūgumrakstu komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas, kā arī pārstāvji no Eiropas Ombuda, Pamattiesību aģentūras, Eurofound un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja;

22.  mudina valstu parlamentus nostiprināt savu lomu ES darbību pārbaudē saistībā ar cilvēktiesību analīzi un ES tiesību aktu īstenošanu savās valstīs, kā arī aicina tos organizēt regulāras sanāksmes, galveno uzmanība veltot stratēģijām, kas jāizstrādā, lai īstenotu Hartu un ES tiesu judikatūru;

23.  pauž nožēlu par kavēšanos virzībā uz ES pievienošanos ECTK; aicina Padomi rīkoties saskaņā ar LESD 265. panta noteikumiem, lai tiktu noslēgtas procedūras saistībā ar ES pievienošanos ECTK; mudina Komisiju noslēgt šīs procedūras pēc iespējas drīz un dalībvalstis nekavējoties sākt procedūru, ar ko ratificē pievienošanos ECTK, jo tādējādi tiks nodrošināts vēl viens mehānisms ES iedzīvotāju cilvēktiesību nostiprināšanai;

24.  uzskata, ka jau pirms sarunu noslēgšanas par ES pievienošanos ECTK Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm kopīgās interesēs ir jāapsver Strasbūras judikatūras transponēšana dalībvalstīs;

25.  uzskata, ka Komisijai un Padomei ir jāizveido mehānisms, lai nodrošinātu, ka ES un tās dalībvalstis ievēro, īsteno un transponē Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jo tas ietilpst kopīgās interesēs un ir pienākums attiecībā uz pamattiesību ievērošanu ES;

26.  atgādina visām dalībvalstīm par to saistībām ievērot pamatbrīvības un pamattiesības; norāda, ka līdzdalība starptautiskos līgumos, kas paredzēti cilvēktiesību aizsardzībai un veicināšanai, var tikai palīdzēt stiprināt pamattiesību aizsardzību Eiropas Savienībā, un atzinīgi vērtē to, ka ES ir pievienojusies Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un pievienosies ECTK; aicina Padomi un Komisiju veikt pasākumus, lai pievienotos citiem starptautiskiem līgumiem cilvēktiesību jomā, piemēram, ANO Konvencijai par bērna tiesībām;

27.  ir sevišķi nobažījies par situāciju demokrātijas, tiesiskuma, varas sadalījuma, plašsaziņas līdzekļu un pamattiesību jomā atsevišķās dalībvalstīs un īpaši par to iestāžu praksi, kuras ir pilnvarotas izraudzīties, iecelt un atbrīvot no amata personas tādās neatkarīgās struktūrās kā, piemēram, konstitucionālās tiesas, tiesu iestādes, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi, plašsaziņas līdzekļu regulatori un ombudu vai komisāru biroji, pamatojoties tikai uz politisko piederību, nevis uz attiecīgās personas kompetenci, pieredzi un neatkarību;

28.  pauž nožēlu par Komisijas nepietiekami aso reaģēšanu uz pamattiesību pārkāpumiem un demokrātiskās kontroles un līdzsvara, kā arī tiesiskuma pavājināšanos dalībvalstīs, un aicina Komisiju nodrošināt, lai pārkāpumu izmeklēšanas procesos panāktu efektīvu cilvēktiesību aizstāvību, nevis lai dalībvalstis sarunu rezultātā panāktu vienošanos;

29.  uzskata ‐ lai saglabātu uzticamību pievienošanās nosacījumiem, arī turpmāk nepārtraukti jāvērtē ES pamatvērtību ievērošana dalībvalstīs, kā arī dalībvalstu saistību izpilde attiecībā uz demokrātisko iestāžu funkcionēšanu un tiesiskumu; aicina Komisiju nodrošināt, lai pārkāpumu izmeklēšanas procesos tiktu nodrošināta efektīva pamattiesību aizsardzība, un aicina veikt objektīvu izmeklēšanu un sākt pārkāpumu izmeklēšanas procesus tad, ja tas ir pietiekami pamatoti, tādējādi izvairoties no dubultstandartu piemērošanas gadījumos, kad kāda dalībvalsts, īstenojot ES tiesību aktus, pārkāpj Hartā paredzētās tiesības;

30.  atgādina Komisijai par tās saistībām piešķirt prioritāti tiem pārkāpumu izmeklēšanas procesiem, kuros tiek risināti principu jautājumi vai kuri īpaši nelabvēlīgi ietekmē ES iedzīvotājus(9) ;

31.  tāpēc aicina Komisiju atjaunināt tās 2003. gada paziņojumu (COM(2003)0606) un līdz 2012. gada beigām izstrādāt detalizētu priekšlikumu par skaidru uzraudzības mehānismu un agrīnās brīdināšanas sistēmu, kā arī apturēšanas procedūru ‐ kā to Parlaments iepriekš jau prasījis ‐, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pēc ES iestāžu pieprasījuma aptur tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas varētu būt pretrunā pamattiesībām vai kas pārkāpj ES tiesisko kārtību, īpaši piesaistot atbilstīgi Parīzes principiem izveidotas valsts pamattiesību struktūras un saskaņā ar LES 2., 6. un 7. pantu un LESD 258. pantu;

32.  uzsver savu apņemšanos izmantot tam piešķirtās pilnvaras piedalīties cilvēktiesību jautājumu izšķiršanā un jo īpaši nodrošināt, lai ES tiesību aktos tiktu ievērotas, aizsargātas, veicinātas un izpildītas cilvēktiesības;

33.  aicina pārskatīt Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas procesuālo kārtību, lai atvieglotu iespēju iesaistīties lietās trešām pusēm, jo īpaši NVO, kas darbojas cilvēktiesību jomā;

34.  aicina visās dalībvalstīs izveidot atbilstīgas valsts cilvēktiesību iestādes un ar Pamattiesību aģentūras atbalstu veikt pasākumus, kas sekmētu šo struktūru sadarbības tīkla izveidi visā ES; aicina ES iestādes un dalībvalstis uzlabot līdztiesības veicināšanas struktūru, datu aizsardzības struktūru, valsts cilvēktiesību iestāžu un Pamattiesību aģentūras iespējas iesaistīties lietās kā cilvēktiesību aizstāvjiem;

35.  aicina Savienības iestādes ciešāk sadarboties ar citām starptautiskām struktūrām, jo īpaši ar Eiropas Padomi un tās Eiropas Komisiju par likumpamatotu demokrātiju (Venēcijas komisiju), un izmantot tās pieredzi demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principu atbalstīšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt sadarbību, tostarp ar Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, lai uzlabotu ES cilvēktiesību aktu īstenošanu un nodrošinātu, ka sūdzības tiek izskatītas un jebkādi trūkumi novērsti;

36.  pauž nožēlu par to, ka vairākās dalībvalstīs pasliktinās stāvoklis plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā; aicina dalībvalstis ievērot plašsaziņas līdzekļu brīvību un plašsaziņas līdzekļu plurālismu un Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus, ar kuriem šo uzdevumu uzraudzīt un izpildīt; atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta iniciatīvu izstrādāt ziņojumu par standarta plašsaziņas līdzekļu brīvības normām visā ES;

37.  pauž bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma stāvokļa un jo īpaši preses brīvības un plurālisma pasliktināšanos Savienībā, tostarp pašreizējās ekonomikas krīzes dēļ; pauž nosodījumu par apstākļiem, kādos strādā daži žurnālisti, un par šķēršļiem, ar kādiem viņiem nākas saskarties, jo īpaši veidojot reportāžas demonstrāciju laikā; pauž īpašas bažas par to, ka atsevišķas dalībvalstis ir centušās apstrīdēt žurnālistikas avotu aizsardzības principu un pētnieciskās žurnālistikas pārstāvju spēju izpētīt valdībai tuvās aprindas; pauž patiesu nožēlu par Komisijas attieksmi, kura atsakās izstrādāt jebkādus tiesību aktu priekšlikumus, ar kuriem nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu atbilstīgi Hartas 11. pantam;

38.  aicina Komisiju uzticēt Pamattiesību aģentūrai uzdevumu sagatavot gada ziņojumu par situācijas uzraudzību plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma jomā Eiropas Savienībā;

39.  atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību padomes pieņemto rezolūciju par interneta piekļuves tiesību atzīšanu, jo īpaši attiecībā un piekļuvi internetam un vārda brīvību; īpaši uzsver aicinājumu censties veicināt, aizsargāt un izmantot cilvēktiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību, piekļuvi internetam un citām tehnoloģijām, norādot, ka šīs tiesības jāievēro neatkarīgi no valstu robežām un visos plašsaziņas līdzekļos; aicina ES un dalībvalstis īstenot šo rezolūciju savas valsts tiesību aktos un nodrošināt tās veicināšanu starptautiskā līmenī;

40.  atkārtoti aicina Komisiju līdz 2014. gada 1. decembrim saskaņā ar Lisabonas līgumu un Hartu nekavējoties pārskatīt ES acquis policijas un krimināllietu jomā;

41.  aicina Parlamentu sniegt ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistītās politikas novērtējumu, izveidojot pastāvīgu saikni starp Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju, Padomes darba grupu pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumos (FREMP ) un dalībvalstu parlamentārajām komitejām, kas nodarbojas ar pamattiesību jautājumiem, lai novērtētu attiecīgos tiesību aktus ES un dalībvalstu līmenī;

42.  aicina dalībvalstis pienācīgi pildīt savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, kurus tās līdz šim nav pildījušas, izmeklēt nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, sadarbojoties ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldi (CIP) pretterorisma programmā, pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību un organizēto noziedzību un sniegt cietušajiem pilnīgu tiesisko aizsardzību;

43.  aicina ES iestādes nodrošināt, ka par ikvienu likumdošanas priekšlikumu, kas varētu ietekmēt pamattiesības, notiek apspriešanās ar Pamattiesību aģentūru, un aicina ievērot Pamattiesību aģentūras neatkarību un pilnvaras;

44.  uzsver, ka ir jāpaplašina Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pilnvaras, iekļaujot regulāru uzraudzību attiecībā uz LES 2. panta noteikumu ievērošanu dalībvalstīs, publicējot gada ziņojumus par tās rezultātiem un iesniedzot tos Eiropas Parlamentam;

45.  uzskata par nepieņemamu to, ka:

   Parlamentam, vienīgajai tieši ievēlētajai ES iestādei un vienam no likumdevējiem gandrīz visās ES politikas jomās, neļāva noteikt Pamattiesību aģentūras daudzgadu programmas tematiskās jomas;
   policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, kas ir kļuvusi par ES standarta politiku, kā arī sociālās un ekonomiskās tiesības, kas ir Hartas būtiska sastāvdaļa, vēl aizvien nav skaidri iekļautas Pamattiesību aģentūras pilnvarās; aicina Padomi iekļaut minētos jautājumus Pamattiesību aģentūras nākamajā daudzgadu programmā;

46.  norāda uz trūkumiem Pamattiesību aģentūras pašreizējās pilnvarās, jo īpaši uz nelielo salīdzinošo novērtējumu skaitu starp dalībvalstīm un cilvēktiesību, tiesiskuma un demokrātijas kopējās ainas nepietiekamu izvērtējumu dalībvalstīs;

47.  norāda, ka Parīzes principi attiecībā uz valsts cilvēktiesību iestādēm ir jāizmanto kā paraugs valsts iestāžu un Pamattiesību aģentūras reformēšanai, un aicina Komisiju un Padomi kopīgi ar Parlamentu un saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru steidzamības kārtā pārskatīt Pamattiesību aģentūras dibināšanas regulu, lai paplašinātu Pamattiesību aģentūras pilnvaras, pilnībā aptverot LES 2., 6. un 7. panta darbības jomu, un jo īpaši Eiropas Hartas īstenošanu ES iestādēs, aģentūrās, birojos un struktūrās, kā arī aptverot dalībvalstu darbības; uzskata, ka ir jānostiprina Pamattiesību aģentūras neatkarība, kā arī tās pilnvaras un kompetences; uzskata, ka Pamattiesību aģentūras zinātniskā komiteja un Franet tīkls ir jāpakārto Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem un šīm struktūrām katru gadu ir jāpublicē tematisks un mērķtiecīgāks ziņojums, sniedzot stāvokļa analīzi attiecīgajā ES dalībvalstī, kā to līdz 2006. gadam veica bijušais Ekspertu tīkls pamattiesību jautājumos; aicina Pamattiesību aģentūru pilnībā ievērot LESD 15. pantu, nodrošinot savu procedūru atklātību un ar publiski pieejama reģistra starpniecību piešķirot pieeju saviem dokumentiem, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. 1049/2001;

48.  pauž bažas par dažu dalībvalstu izvairīšanos no Hartas noteikumu piemērošanas, kā rezultātā var tikt apdraudētas šo valstu pilsoņu tiesības, kuri tādējādi daudz vairāk cietīs no diskriminācijas nekā citi ES pilsoņi, un atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šāda izvairīšanās neparedz dalībvalstīm atbrīvojumu no pienākuma ievērot Hartas noteikumus un arī neattur attiecīgās dalībvalsts tiesu nodrošināt šo noteikumu ievērošanu;

49.  uzsver, ka papildus personu informēšanai par Hartā paredzētajām tiesībām, Komisijai jānodrošina, lai tās būtu informētas par to, kā izmantot tiesības uz tiesu pieejamību un īstenot savas tiesības attiecīgajā struktūrā; uzskata, ka valstu un reģionālā līmenī ir jāievieš neformālie tīkli, piemēram, tie, kas ir veiksmīgi izstrādāti iekšējā tirgus vajadzīgām (SOLVIT ), lai palīdzētu un informētu cilvēku grupas, kuru tiesības var tikt pārkāptas (piemēram, migrantus, patvēruma meklētājus un neaizsargātās personas); uzskata, ka reģionālajiem fondiem šīs atbalsta struktūras tiesību atjaunošanai un ekonomiskai un sociālai integrācijai ir jāuzskata par prioritārām;

50.  aicina Komisiju detalizētāk informēt tos pilsoņus, kuri ar Komisiju sazinās saistībā ar pamattiesību pārkāpumiem, un sniegt informāciju par papildu vai piemērotākām iespējām šajā jomā, veikt šādu norādījumu uzskaiti un par tiem sīki ziņot Komisijas gada ziņojumos par pamattiesību stāvokli ES un par Hartas īstenošanu; uzsver, ka pilsoņu sarakstei ir ārkārtīgi būtiska nozīme iespējamo strukturālo, sistēmisko un smago pamattiesību pārkāpumu atklāšanā ES un tās dalībvalstīs, un līdz ar to būtiska nozīme, lai Komisija īsteni piemērotu LES 2., 6. un 7. pantu;

Diskriminācija

51.  aicina dalībvalstis vākt neapkopotus datus par visiem diskriminācijas veidiem, kā arī sadarbībā ar Pamattiesību aģentūru izstrādāt pamattiesību rādītājus, lai tiesību aktu un politikas pieņemšana notiktu pienācīgi informētā un mērķtiecīgā veidā, jo īpaši nediskriminācijas jomā un saistībā ar valstu stratēģijām romu integrācijai;

52.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu pārskatīt Padomes pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, to attiecinot arī uz citiem aizspriedumu izraisītiem noziegumiem, tostarp noziegumiem seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un dzimuma izpausmju dēļ;

53.  pauž nožēlu, ka visas dalībvalstis vēl nav pienācīgi transponējušas Padomes pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm; aicina dalībvalstis piemērot kriminālvajāšanu par ksenofobijas, rasisma, antičigānisma un citām vardarbības un naida izpausmēm pret jebkuru minoritāšu grupu, tostarp naidīgus izteikumus; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai aizspriedumu izraisīti pārkāpumi, piemēram, rasistisku, ksenofobisku, antisemītisku, islamofobisku vai transfobisku iemeslu dēļ, būtu sodāmi saskaņā ar krimināltiesību sistēmu un lai šādi noziegumi tiktu pienācīgi reģistrēti un efektīvi izmeklēti, pārkāpumu izdarītāji tiesāti un sodīti un lai cietušajiem tiktu piedāvāta pienācīga palīdzība, aizsardzība un kompensācija; atgādina, ka 2014. gada 1. decembrī minētais pamatlēmums pilnībā stāsies spēkā;

54.  uzsver, ka cilvēka cieņas principi un vienlīdzība likuma priekšā ir demokrātiskas sabiedrības pamats; pauž nožēlu, ka Padome pašlaik ir bloķējusi sarunas par Komisijas priekšlikumu pieņemt horizontālu direktīvu, ar ko paplašinātu visaptverošu aizsardzību pret jebkāda veida diskrimināciju; aicina Padomi rīkoties, pamatojoties uz LESD 265. pantu, un pieņemt šo direktīvu;

55.  uzsver, ka saskaņā ar ES Pamattiesību hartu Eiropas iedzīvotāji ir jāaizsargā arī pret diskrimināciju valodas dēļ;

56.  aicina dalībvalstis ieviest sūdzību iesniegšanas procedūras, kas nodrošinātu, ka no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ cietušais ‐ ņemot vērā, ka no šīs diskriminācijas visvairāk cieš sievietes, ‐ var iesniegt vienotu sūdzību par diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ; uzskata par pienācīgu atbalstīt cilvēktiesību aizstāvju pasākumus un atstumtu cilvēku un kopienu kolektīvas rīcības attīstību;

57.  aicina dalībvalstis aizsargāt reliģijas un ticības brīvību, tostarp arī to cilvēku brīvību, kuri nav reliģiozi, lai viņi neciestu no diskriminācijas, kas rodas, piešķirot reliģijām pārmērīgi lielus atbrīvojumus tiesību aktos par līdztiesību un nediskrimināciju;

58.  uzsver, ka diskriminācijas apkarošanas jomā pilnībā ir jāņem vērā īpatnības, kas raksturīgas diskriminācijai invaliditātes dēļ;

Pie minoritātēm piederošu personu aizsardzība

59.  uzsver, ka ir jārisina dalībvalstīs pastāvīgi dzīvojošo bezvalstnieku situācija, pamatojoties uz starptautisko organizāciju ieteikumiem;

60.  uzsver, cik svarīgi ir ievērot pie mazākumtautību grupām piederošo personu tiesības; mudina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību un Eiropas Reģionālo un mazākumtautību valodu hartu, kā arī vajadzības gadījumā atcelt atkāpes un ierobežojošas deklarācijas; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, ar kuriem apkarot diskrimināciju pret mazākumtautību valodu lietotājiem, un dokumentēt pasākumu rezultātus, kas veikti, lai aizsargātu mazākumtautību pārstāvju tiesības lietot savu valodu; mudina dalībvalstis nediskriminēt pie mazākumtautībām vai etniskām minoritātēm piederošas personas un nodrošināt, ka šādas personas var izmantot tiesības, ko tām paredz starptautiskās un ES tiesības;

61.  aicina dalībvalstis risināt rasu un etnisko diskrimināciju nodarbinātībā, mājokļu jomā, izglītībā, veselības aprūpē un preču un pakalpojumu nodrošināšanā; ir sevišķi nobažījies, ka ekonomikas un sociālās krīzes ietekmē ir radušās klaji rasistiski, ksenofobiski, islamofobiski un antisemītiski noskaņotas politiskās partijas, kuras fanātiski mudina meklēt grēkāžus un kuru vardarbīgā prakse ir jānosoda; pauž bažas par represīvu pasākumu pieņemšanu pret bezpajumtniekiem pašreizējās krīzes apstākļos;

62.  uzsver, ka ES tiesību aktu īstenošanas atšķirību un sarežģīto administratīvo procedūru dēļ dažu kategoriju personas sastopas ar diskriminējošiem šķēršļiem, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties citās valstīs; aicina Komisiju sākt pārkāpumu izmeklēšanas procesus pret dalībvalstīm, kuras pārkāpj Direktīvu 2004/38/EK;

63.  pauž nožēlu, ka dalībvalstis pret romu tautības iedzīvotājiem piemēro kolektīvas izraidīšanas procedūras un ka dažos gadījumos Komisijas reaģēšana ir nepietiekami stingra;

64.  aicina Komisiju novērtēt reālos rezultātus un progresu, ko katra dalībvalsts panākusi, īstenojot ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām; atzinīgi vērtē atsevišķu dalībvalstu centienus, taču norāda uz daudzajiem trūkumiem lielākajā daļā stratēģiju, ko iesniegusi Komisija; aicina Komisiju ieteikt uzlabojumus, ar kuriem efektīvāk sasniegt mērķus, kas noteikti ES programmā attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām; prasa Komisijai gada ziņojumos, kurus tā iesniedz Parlamentam un Padomei, analizēt šo stratēģiju finansiālo pamatojumu un ilgtspējību un novērtēt progresu, kas sasniegts katrā dalībvalstī;

65.  uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi īstenot romu integrācijas valsts stratēģijas, izstrādājot integrētu politiku, ar ko pašreizējā dialogā saskaņā ar ES programmas nosacījumiem iesaista pašvaldības iestādes, nevalstiskās struktūras un romu kopienas; aicina dalībvalstis efektīvi reaģēt uz romu atstumtību, īstenojot romu integrācijas valsts stratēģijās ietvertos pasākumus, un aicina sadarboties ar romu tautības iedzīvotājiem to projektu pārvaldībā, uzraudzībā un izvērtēšanā, kas ietekmē viņu kopienas, izmantojot visus pieejamos ES finanšu resursus;

66.  uzskata, ka cīņā pret romu diskrimināciju vairāk ir jāiesaista romu kopiena, kuras pārstāvji vislabāk var norādīt uz nepietiekamo piekļuvi tiesībām uz nodarbinātību, izglītību, mājokli, veselības aprūpi un precēm un pakalpojumiem, un rast risinājumu šīm problēmām;

67.  aicina dalībvalstis novērst teritoriālo segregāciju, piespiedu pārvietošanu un bezpajumtniecību, ar ko saskaras romu tautības pārstāvji, un aicina izstrādāt efektīvu un pārredzamu mājokļu politiku, kā arī nepieļaut bezpajumtniecības kriminalizāciju;

68.  aicina dalībvalstis risināt problēmu, kas saistīta ar romu tautības pārstāvju augsto bezdarba līmeni, un likvidēt nodarbinātības pieejamības šķēršļus;

69.  aicina dalībvalstis reformēt savas valsts izglītības sistēmas, lai apmierinātu mazākumtautību, tostarp romu tautības bērnu, vajadzības, un pārtrauktu izglītības pasākumu segregāciju, neierobežojot izglītības saņemšanu mazākumtautību valodās, kādas pastāv daudzās dalībvalstīs;

70.  mudina dalībvalstis pieņemt nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos attiecībā uz sterilizāciju un saskaņā ar ECT judikatūru izmaksāt finansiālu kompensāciju tām romu tautības sievietēm un sievietēm ar garīgiem traucējumiem, kas cietušas no piespiedu sterilizācijas;

71.  atkārtoti aicina ieviest mērķorientētu pieeju romu tautības sieviešu sociālai iekļaušanai, lai novērstu diskriminācija vairāku iemeslu dēļ un etnisko segregāciju;

72.  aicina dalībvalstis piešķirt pietiekamus budžeta līdzekļus romu integrācijas valsts stratēģijās noteikto mērķu realizācijai; aicina Padomi atbalstīt un pieņemt Komisijas un Parlamenta priekšlikumus attiecībā uz nākamo daudzgadu finanšu shēmu, jo īpaši priekšlikumus, ar kuriem nodrošina, ka Eiropas Sociālais fonds un Eiropas Reģionālās attīstības fonds labāk veicina romu sociālo iekļaušanu, paplašinot ex-ante nosacījumus, lai tajos ietvertu valsts stratēģiju izstrādāšanu un apzinātu nabadzības teritoriālo koncentrāciju;

73.  uzsver, ka nesenās un turpmākās paplašināšanās rezultātā ir radies un radīsies aizvien lielāks skaits dalībvalstu, kurām raksturīga kultūras un valodu daudzveidība; līdz ar to uzskata, ka ES ir īpaši atbildīga par minoritāšu tiesību aizsardzību; aicina Komisiju aktivizēt pasākumus, ar kuriem tās centienos iesaista paplašināšanās valstis un kuru mērķis ir romu sociālā integrācija, kā arī mobilizēt pirmspievienošanās palīdzības instrumentu, un aicina mudināt paplašināšanās valstis strādāt šajā jomā, izmantojot stabilizācijas un asociācijas procesa mehānismu;

74.  pauž satraukumu par aizvien pieaugošo naida kurināšanu un minoritāšu un citu iedzīvotāju grupu stigmatizāciju un par šādas attieksmes pieaugošo ietekmi plašsaziņas līdzekļos, daudzās politiskās kustībās un partijās, kas tiek atspoguļota augstā politiskā līmenī un ierobežojošos tiesību aktos; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgus pasākumus, ar kuriem ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē sekmēt efektīvu līdztiesību starp personām, pienācīgi ņemot vērā attiecīgajām minoritāšu kopienām raksturīgos apstākļus; norāda uz konsekvences trūkumu mazākumtautību politikā, atzīmējot, ka, lai gan mazākumtautību aizsardzība ir daļa no Kopenhāgenas kritērijiem, Kopienas politikā trūkst standartu attiecībā uz mazākumtautību tiesībām; uzsver, ka mazākumtautību tiesības ir neatņemama cilvēka pamattiesību daļa;

75.  uzskata, ka nav viena risinājuma mazākumtautību stāvokļa uzlabošanai visās dalībvalstīs, taču ir jāizstrādā atsevišķi kopīgi un obligāti mērķi valsts iestādēm Eiropas Savienībā, ņemot vērā attiecīgos starptautiskos juridiskos standartus un pašreizējo labo praksi; aicina Komisiju ieviest politikas standartu, ar ko aizsargāt mazākumtautības;

76.  uzskata, ka tradicionālās mazākumtautību kopienas īpaši bagātina Eiropas kultūru, un tāpēc valsts politikā vairāk būtu jāpievēršas šo kopienu aizsardzībai, un uzskata, ka Savienībai šīs vajadzības ir jārisina piemērotākā veidā;

77.  ierosina censties, lai veicinātu uzticamību un līdzāspastāvēšanu starp kopienām, kas tradicionāli dzīvo cita citai līdzās, mācot un mācoties savstarpēju identitāti, reģionālo identitāti, cita citas valodu, vēsturi, mantojumu un kultūru nolūkā veidot labāku sapratni un cieņu pret daudzveidību;

78.  uzskata, ka efektīva līdzdalība lēmumu pieņemšanā, pamatojoties uz subsidiaritātes un pašpārvaldes principiem, ir viens no efektīvākajiem mazākumtautību problēmu risināšanas veidiem, ievērojot pašreizējo Savienības paraugpraksi;

Iespēju vienlīdzība

79.  pauž nožēlu par ES un dalībvalstu iniciatīvu ierobežoto ietekmi uz vīriešu un sieviešu nevienlīdzīgo stāvokli, jo īpaši nodarbinātības jomā; aicina dalībvalstis savās valsts reformu programmās un rīcības plānos dzimumu līdztiesības jomā izvirzīt konkrētus nodarbinātības mērķus un stratēģijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem iekļūt un palikt darba tirgū; uzskata, ka nolūkā likvidēt atšķirības, kādas atalgojuma un pensijas ziņā pastāv starp dzimumiem, šiem mērķiem ir jārisina problēma, ko rada lielā sieviešu nodarbinātība nepilna laika, zema atalgojuma un nestabilā darbā; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar kuriem visu paaudžu sievietes labāk varētu saskaņot darba un ģimenes dzīvi, ietverot kvalitatīvas veselības aprūpes sniegšanu bērniem un citiem apgādājamiem;

80.  uzskata, ka sieviešu nepietiekamā pārstāvība politisko lēmumu pieņemšanā ir pamattiesību un demokrātijas trūkums; atzinīgi vērtē Francijas, Spānijas, Beļģijas, Slovēnijas, Portugāles un Polijas konstruktīvos pasākumus, piemēram, tiesību aktos noteiktās paritātes sistēmas un dzimumu kvotas, kas ir ļoti laba prakse, un aicina dalībvalstis, kuru politiskajās apvienībās sievietes ir īpaši nepietiekami pārstāvētas, apsvērt saistošu likumdošanas pasākumu ieviešanu;

81.  norāda ‐ lai gan spēkā ir tiesību akti par diskriminācijas apkarošanu, sievietes joprojām cieš no diskriminācijas daudzās ikdienas dzīves jomās, un pauž dziļu sarūgtinājumu par to, ka gandrīz 40 gadu laikā, kopš šo tiesību aktu pastāvēšanas, atalgojuma atšķirība, kāda pastāv starp dzimumiem, praktiski nav novērsta;

82.  uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir izplatītākais meiteņu un sieviešu cilvēktiesību pārkāpums pasaulē, tostarp ES; aicina Komisiju 2015. gadu noteikt par Eiropas gadu vardarbības pret sievietēm izskaušanai un izstrādāt attiecīgu ES mēroga stratēģiju vardarbības pret sievietēm novēršanai saskaņā ar Padomes 2010. gada marta secinājumiem, ietverot juridiski saistošus instrumentus, izpratnes veicināšanas pasākumus, datu apkopošanu un finansējumu sieviešu NVO;

83.  atkārtoti pauž nostāju par seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, kā norādīts Parlamenta 2010. gada 10. februāra(10) , 2011. gada 8. marta(11) un 2012. gada 13. marta(12) rezolūcijās par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2009., 2010. un 2010. gadā; šajā sakarībā pauž bažas par atsevišķās dalībvalstīs nesen ieviestajiem ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei, jo īpaši drošiem un likumīgiem abortiem, seksuālo izglītošanu un finansējuma samazināšanu ģimenes plānošanai;

84.  aicina ES iestādes izpētīt, kā ES tiesiskajā regulējumā tiek īstenota ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

85.  aicina ES pārtraukt tādas politikas īstenošanu, kas rada atkarību starp ģimenes locekļiem saistībā ar ģimenes atkalapvienošanos, un aicina ES un tās dalībvalstis piešķirt migrantēm autonomu iedzīvotāja statusu, it īpaši, ja tās cietušas no vardarbības ģimenē;

86.  mudina ES un dalībvalstis pastiprināt centienus sasniegt Eiropas Dzimumu līdztiesības pakta 2011.–2010. gadam mērķus un veikt pasākumus, lai risinātu no atalgojuma atšķirības starp dzimumiem, profesiju segregāciju un novērstu visus vardarbības veidus pret sievietēm;

87.  aicina dalībvalstis veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem aizsargātu strādājošas grūtnieces un sievietes dzemdību atvaļinājumā;

88.  mudina dalībvalstis risināt problēmu, kas saistīta ar vardarbību pret sievietēm, vardarbību ģimenē un visu veidu seksuālo izmantošanu, un apkarot cilvēku tirdzniecību;

89.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts rīcības plānos tiek risināta problēma, kas saistīta ar diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ, un tiek aizsargātas etnisko minoritāšu sievietes un imigrantes;

Seksuālā orientācija un dzimumidentitāte

90.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu pārstrādāt Padomes pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm, to attiecinot arī uz citiem aizspriedumu izraisītiem noziegumiem, tostarp noziegumiem seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes un dzimuma izpausmju dēļ;

91.  aicina dalībvalstis pieņemt valsts tiesisko regulējumu, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar diskrimināciju pret LGBT un viendzimuma pāriem viņu seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, un mudina dalībvalstis garantēt pašreizējā ES tiesiskā regulējuma un ES Tiesas judikatūras efektīvu īstenošanu;

92.  aicina dalībvalstis reģistrēt un izmeklēt noziegumus naida dēļ pret lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT) un pieņemt krimināltiesību aktus, kas aizliedz kūdīšanu uz naidu seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ;

93.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus(13) par jurisdikciju un piemērojamajiem tiesību aktiem attiecībā uz laulību un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām; tomēr uzskata, ka nav pamatoti izvēlēties divus dažādus instrumentus un atsevišķu pieeju reģistrētām partnerattiecībām un laulībām; uzskata, ka abos gadījumos būtu jāizvēlas viena un tā pati jurisdikcija un piemērojamie tiesību akti;

94.  aicina dalībvalstis, kas ir pieņēmušas tiesību aktus par viena dzimuma partnerību, atzīt citu dalībvalstu pieņemtos noteikumus, kuriem ir līdzīgas sekas; atgādina dalībvalstīm pienākumu pilnībā īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, tostarp attiecībā uz viendzimuma partneriem un viņu bērniem; atzinīgi vērtē to, ka aizvien vairāk dalībvalstu ir ieviesušas un/vai pielāgojušas savus tiesību aktus kopdzīves, reģistrēto partnerattiecību un laulību jomā, lai pārvarētu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, kas vērsta pret viendzimuma pāriem un viņu bērniem, un aicina citas dalībvalstis ieviest līdzīgus tiesību aktus;

95.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par visu to dokumentu radīto seku savstarpēju atzīšanu Eiropas Savienībā, kas apliecina civilstāvokli, ietverot dzimuma juridisku atzīšanu, laulību un reģistrēto partnerattiecību atzīšanu, lai mazinātu diskriminējošos juridiskos un administratīvos šķēršļus attiecībā uz pilsoņiem, kas izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties;

96.  aicina Komisiju un Padomi neatlaidīgāk iestāties pret homofobiju, vardarbību un diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, aicinot arī dalībvalstu pilsētu mērus un policiju aizsargāt vārda brīvību un brīvību rīkot demonstrācijas saistībā ar LGBTI praida gājieniem; aicina Komisiju izmantot pašlaik veiktā Pamattiesību aģentūras apsekojuma rezultātus, lai beidzot ņemtu vērā Eiropas Parlamenta un NVO vairākkārtējos aicinājumus un steidzami sagatavotu ES plānu seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes līdztiesībai nolūkā šo plānu pieņemt līdz 2014. gadam;

97.  aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu aizsardzību LGBT publisko pasākumu, tostarp praida gājienu, dalībniekiem un nodrošināt, lai šie pasākumi varētu noritēt likumīgi;

98.  pauž nožēlu, ka vairākās dalībvalstīs transpersonas joprojām uzskata par garīgi slimām personām; aicina dalībvalstis ieviest vai pārskatīt dzimuma juridiskās atzīšanas procedūras, ņemot vērā Argentīnas paraugu, un pārskatīt dzimuma juridiskās atzīšanas nosacījumus (tostarp attiecībā uz piespiedu sterilizāciju); aicina Komisiju un Pasaules Veselības organizāciju svītrot dzimumidentitātes traucējumus no psihisko un uzvedības traucējumu saraksta un nodrošināt pārklasificēšanu bez pataloģizēšanas sarunās par Slimību starptautiskās klasifikācijas 11. redakciju (ICD-11);

99.  atzinīgi vērtē Kvalifikācijas direktīvā ieviestos jaunos noteikumus patvēruma jomā, kas ietver vajāšanu dzimumidentitātes dēļ; uzskata, ka tiesību aktu kopumam patvēruma jomā joprojām jābūt saskaņotam, un seksuālā orientācija un dzimumidentitāte ir jāietver Patvēruma procedūru direktīvā;

100.  aicina dalībvalstis saskaņā ar ES tiesību aktiem nodrošināt piekļuvi nodarbinātībai un precēm un pakalpojumiem bez diskriminācijas dzimumidentitātes dēļ(14) ;

101.  atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras sākto pētījumu, kurā tiks apkopoti salīdzināmi dati par LGBT pieredzi Eiropas Savienībā un Horvātijā;

102.  aicina dalībvalstis pilnībā transponēt Padomes Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos bez diskriminācijas dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ; atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru uz viendzimuma pāriem ir attiecināma ģimenes dzīves joma(15) ;

103.  uzskata, ka LGBT tiesības tiks vairāk aizsargātas, ja šiem cilvēkiem būs pieejamas tādas likumīgas iespējas kā kopdzīve, reģistrētas partnerattiecības vai laulība; atzinīgi vērtē to, ka 16 dalībvalstis pašlaik nodrošina šīs iespējas, un aicina arī pārējās dalībvalstis apsvērt šādu rīcību;

Jaunieši, veci cilvēki un personas ar invaliditāti

104.  aicina dalībvalstis risināt diskriminācijas problēmas vecuma dēļ nodarbinātības jomā saskaņā ar ES Tiesas judikatūru par vecāku darbinieku pieņemšanu darbā un atlaišanu no darba;

105.  aicina dalībvalstis nodrošināt jaunu darba ņēmēju, jo īpaši to personu, kuras skārusi ekonomikas krīze, integrāciju darba tirgū, izmantojot arī apmācības organizēšanu un sniegšanu nolūkā uzlabot jauniešu sociālo stāvokli;

106.  pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs joprojām pret jauniešiem tiek ierosinātas krimināllietas un piespriesti cietumsodi dēļ tā, ka vēl aizvien nav pienācīgi atzītas tiesības pārliecības dēļ atteikties pildīt karadienestu, un aicina dalībvalstis pārtraukt vajāšanu un diskrimināciju pret tiem, kuri pārliecības dēļ atsakās pildīt karadienestu;

107.  atzinīgi vērtē lēmumu 2012. gadu pasludināt par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei; aicina dalībvalstis atzīt un ievērot vecu cilvēku tiesības, kas viņiem nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi un augstu dzīves kvalitāti, sniedzot pienācīgus sociālos pakalpojumus, nodrošinot mūžizglītību un citas programmas šo cilvēku sociālai integrācijai un iekļaušanai kultūras dzīvē; aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar kuriem novērst ļaunprātīgu izturēšanos un jebkādas vardarbības izpausmes pret veciem cilvēkiem, un aicina sekmēt viņu neatkarību, atbalstot mājokļu renovāciju un pieejamību; atgādina, ka atalgojuma atšķirības starp dzimumiem un vēlāk arī pensijas atšķirības dēļ vecākas sievietes biežāk dzīvo nabadzībā; uzsver, ka aktīvie iedzīvotāji ‐ gan vīrieši, gan sievietes ‐, kas pārsnieguši 65 gadu vecumu, vēlas sniegt un sniedz lielu un daudzveidīgu ieguldījumu sabiedrības ikdienas dzīvē;

108.  prasa ievērot cilvēka cieņu mūža nogalē, jo īpaši nodrošinot testamentos izteikto lēmumu atzīšanu un ievērošanu;

109.  aicina dalībvalstis novērst personu ar invaliditāti diskrimināciju, jo īpaši attiecībā uz integrāciju darba tirgū;

110.  aicina ES un dalībvalstis, izmantojot pašreizējos ES līdzekļus, uzlabot personu ar invaliditāti, tostarp personu ar psihosociāliem traucējumiem, piekļuvi nodarbinātībai un apmācībai;

111.  aicina visas dalībvalstis ratificēt ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un tās fakultatīvo protokolu un nodrošināt, lai visi valstu rīcības plāni atbilstu Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā (2010–2020) un lai to mērķis ir uzlabot personu ar invaliditāti piekļuves iespējas, nodarbinātību, integrējošu izglītību un apmācību, kā arī neatkarīgu dzīvi;

112.  aicina Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu sadarbībā ar Pamattiesību aģentūru veikt pētījumu un sniegt norādījumus Eiropas un dalībvalstu līmenī attiecībā uz sieviešu un meiteņu ar invaliditāti īpašo stāvokli; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš darbībām, kas saistītas ar piespiedu sterilizāciju vai piespiedu abortiem, kas var līdzināties spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, un tādēļ par šādām darbībām ir jāsauc pie atbildības un jāsaņem sods;

113.  aicina rast novatorisku risinājumu informācijas un komunikācijas pieejamībai attiecībā uz nedzirdīgo un vājdzirdīgo iedzīvotāju piekļuvi ES iestādēm un konferencēm, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta 1988. gada 17. jūnija rezolūciju par zīmju valodām nedzirdīgajiem(16) , 1998. gada 18. novembra rezolūciju par zīmju valodām(17) un 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020)(18) un saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 2., 21., 24. un 30. pantu;

114.  aicina dalībvalstis finansēt organizācijas, kas sniedz atbalstu personām ar invaliditāti neatkarīgas dzīves sākšanai, un aicina finansēt deinstitucionalizācijas programmas;

115.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES finansējums iekšējām un ārējām darbībām netiek izmantots, lai radītu šķēršļus vai diskriminētu personas ar invaliditāti, un šajā nolūkā aicina ieviest atbilstīgus pasākumus jaunu finansēšanas programmu pieņemšanai;

116.  aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ES līdzekļi netiek novirzīti, lai atjaunotu pašreizējās vai veidotu jaunas iestādes personām ar invaliditāti, bet tā vietā šos līdzekļus izmantot, lai atvieglotu kopienas dzīvi, saskaņā ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 5. un 19. pantu un Pamattiesību hartas 21. un 26. pantu;

117.  uzsver vajadzību palielināt personu ar invaliditāti politisko līdzdalību vēlēšanās, pielāgojoties viņu īpašajām vajadzībām;

Datu aizsardzība

118.  vēlreiz apstiprina, ka tiesības uz pašnoteikšanos attiecībā uz personas datiem un tiesības uz privātumu ir cilvēka personības, cilvēka cieņas un brīvības pamatelementi;

119.  uzsver, ka ES datu aizsardzības režīma reformai ir jāpalielina datu aizsardzības tiesību pārredzamība un izpratne par tām, jāpadara aizsardzības līdzekļi un sankcijas efektīvākas un jāpilnvaro datu aizsardzības iestādes uzlikt sodus ES datu aizsardzības tiesību pārkāpējiem; mudina Padomi veikt visaptverošus datu aizsardzības sistēmas vienotu un augsta līmeņa saskaņošanu, pamatojoties uz Direktīvu 95/46/EK; uzsver, ka ir jānovērš daudzie izņēmumi un atkāpes no personas datu aizsardzības principiem, jo īpaši no mērķa ierobežošanas principa, un nav pieļaujama datu nosūtīšana trešām valstīm; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai tiesībaizsardzības jomā paredzētie visaptverošie datu aizsardzības standarti ietvertu arī datu apstrādi dalībvalsts līmenī;

120.  ir nobažījies par pašreizējo tendenci mazināt datu aizsardzības iestāžu neatkarību un atzinīgi vērtē Komisijas modrību; aicina dalībvalstis ievērot spēkā esošos noteikumus un attiecīgo judikatūru;

121.  pauž bažas par Datu saglabāšanas direktīvas nepilnībām, ko savā ziņojumā uzsvērusi Komisija, kā arī EDAU, vairāku dalībvalstu parlamenti un dažu to dalībvalstu konstitucionālās tiesas, kas atzinušas šo direktīvu par nekonstitucionālu; uzsver, ka ir jāpārskata Datu saglabāšanas direktīva vai vismaz jāapzina datu saglabāšanas alternatīvas, piemēram, datu operatīva arhivēšana un mērķorientēta datplūsmas datu vākšana;

122.  ir nobažījies, ka nav panākta virzība sarunās par nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu par pasažieru datu reģistra (PDR) nosūtīšanu un izmantošanu terorisma un citu smagu starptautisku noziegumu novēršanai un apkarošanai; norāda, ka 2005. gadā parakstītais nolīgums vairs nav spēkā, jo 2009. gada septembrī beidzās termiņš Komisijas lēmumam par atbilstību un kopš tā laika PDR datu nosūtīšana notiek, pamatojoties uz Kanādas vienpusējām saistībām pret dalībvalstīm;

123.  atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar ES un Austrālijas PDR nolīgumu dati tiek vākti tikai teroristu nodarījumu un smagu starptautisku noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai un saukšanai pie atbildības par tiem un ka ir nodrošināta efektīva tiesiskā aizsardzība un datu aizsardzības līdzekļi;

124.  pauž nožēlu, ka ES un ASV PDR nolīgumā nav precīzi formulēti PDR datu vākšanas mērķi un ka nolīgumā paredzētie datu aizsardzības līdzekļi pilnībā neatbilst ES standartiem; uzsver, ka Komisija nav pienācīgi izpētījusi tādas mazāk ierobežojošas alternatīvas PDR datu analizēšanai, kādas sniedz Pasažieru iepriekšējās informācijas sistēmas izmantošana vai PDR datu izmantošanas ierobežošana gadījumos, kad ir konstatētas galvenās vai sākotnējās aizdomas;

125.  ir nobažījies, ka ES un ASV TFTP nolīgums varētu būt īstenots neatbilstīgi nolīgumā paredzētajiem noteikumiem; uzsver, ka Eiropola Apvienotās uzraudzības iestādes (AUI) veiktā pirmā un otrā izmeklēšana rada nopietnas bažas par ES un ASV TFTP nolīguma atbilstību datu aizsardzības principiem;

126.  ar bažām norāda, ka Eiropola Apvienotās uzraudzības iestādes veiktā pirmā izmeklēšana rada nopietnas šaubas par ES un ASV TFTP nolīguma atbilstību datu aizsardzības principiem;

127.  aicina Komisiju risināt problēmas saistībā ar bažām, ko pauduši EDAU, 29. panta darba grupa, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Pamattiesību aģentūras un vairāku valstu parlamenti attiecībā uz ierosināto direktīvu par Eiropas Pasažieru datu reģistru (PDR)(19) , ierobežojot direktīvas darbības jomas piemērošanu lidojumiem uz un no trešām valstīm, cīņai pret starptautisko terorismu, datu saglabāšanas ilgumam un saglabāto datu sarakstam un nodrošinot sistēmas efektīvu izvērtēšanu;

128.  neuzskata, ka Komisijas paziņojums par Eiropas Teroristu finansēšanas izsekošanas sistēmu ir pienācīgs pamatojums sarunām; aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu par juridisku un tehnisku sistēmu datu ieguvei ES teritorijā, nodrošinot pilnīgu atbilstību Eiropas datu aizsardzības standartiem;

129.  uzsver, ka Eiropas Teroristu finansēšanas izsekošanas sistēmai(20) ir jābūt efektīvai un mērķorientētai informācijas izguves sistēmai ar skaidri noteiktām piekļuves tiesībām, ar kuru pēc iespējas drīz ir iespējams pārtraukt pašreiz veikto komplekso datu pārsūtīšanu uz ASV;

130.  aicina Komisiju un dalībvalstis atcelt vai pārskatīt noteikumus par šķidrumu pārvadāšanu un ķermeņa skeneriem un aicina Komisiju sākt pārkāpuma procedūru pret tām dalībvalstīm, kuras pārkāpj ES noteikumus attiecībā uz pilsoņu pamattiesību aizsardzību šajā jomā;

Migranti un bēgļi

131.  aicina dalībvalstis izstrādāt procedūru saskaņotāku noteikumu ieviešanai patvēruma meklētājiem atbilstīgi Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai;

132.  atgādina dalībvalstīm, ka to pienākums ir pilnībā ievērot Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu, jo īpaši 33. pantu, ar ko aizliedz izraidīšanu uz tās valsts robežu, kuras teritorijā bēgļi ir apdraudēti;

133.  asi nosoda to, ka vairums dalībvalstu plaši izmanto aizturēšanu, lai vienkāršotu imigrantu, tostarp nepilngadīgo, pārvietošanu, un mudina dalībvalstis savos tiesību aktos ieviest alternatīvas aizturēšanai;

134.  aicina dalībvalstis veikt savu patvēruma procedūru reformu, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības tiesas judikatūru, jo īpaši attiecībā uz piemērojamo laika grafiku, kas paredzēts, lai iesniegtu pārsūdzību saistībā ar lēmumu, noraidošu lēmumu un nosacījumiem, kas saistīti ar tiesībām uzturēties uzņēmējvalstī pārsūdzības procesa laikā;

135.  norāda, ka ES patvēruma procedūrās pastāv lielas atšķirības attiecībā uz to, lai atzītu vajāšanu dzimuma dēļ; aicina dalībvalstis pieņemt un īstenot pamatnostādnes dzimumu jomā sākotnējā lēmuma pieņēmējiem un tiesnešiem, pamatojoties uz UNHCR pamatnostādnēm dzimumu jomā, un aicina Eiropas patvēruma atbalsta biroju izstrādāt instrumentus dzimumu līdztiesības perspektīvas nodrošināšanai Vienotajā Eiropas patvēruma sistēmā;

136.  aicina dalībvalstis pievērsties galvenokārt efektīvai legālās migrācijas politikai un ratificēt Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību; uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš migrantēm, kuras ir īpaši neaizsargātas;

137.  atgādina, cik svarīga ir direktīva par sezonas nodarbinātību(21) , lai mazinātu pārkāpumus darba vietā un ekspluatācijas risku, un mudina pabeigt sarunas pēc iespējas drīz;

138.  atgādina, ka piekļuve veselības aprūpei ir pamattiesības, un īpaši aicina dalībvalstis padarīt šīs tiesības pieejamas realitātē, tostarp nelegālajiem migrantiem, jo īpaši grūtniecēm un nepilngadīgajiem, līdz ar to ņemot vērā Pamattiesību aģentūras 2011. gada 11. oktobra ziņojumā paustās bažas;

139.  atzinīgi vērtē ES stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā un ES koordinatora cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā darbu; atgādina, ka Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai ir bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, ir noderīgi instrumenti cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzībai, un šīs direktīvas ir pilnībā jāīsteno;

140.  pauž nožēlu par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pieņemšanas lēno gaitu un par to, ka Savienības pieejā uzsvars ir likts uz migrācijas kontroli, nevis uz piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai, lai apmierinātu šīs aizsardzības paredzamo saņēmēju vajadzības; aicina Padomi un dalībvalstis nodrošināt, lai kopējā Eiropas patvēruma sistēma tiktu īstenota līdz 2012. gada beigām, kā plānots, saskaņā ar dalībvalstu starptautiskajām saistībām patvēruma jomā;

141.  atzinīgi vērtē pārskatītās Kvalifikācijas direktīvas(22) uzlabojumus, jo īpaši to, ka lielākā mērā ir atzīta vajāšana dzimuma dēļ un ka ir iekļauta vajāšana dzimumidentitātes dēļ ‐ pret ko būtu jānodrošina aizsardzība ‐, kā arī uzteic apņemšanos pirmkārt ņemt vērā bērna intereses;

142.  mudina dalībvalstis īstenot Kvalifikācijas direktīvu tā, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām, un aicina dalībvalstis, kuras to vēlas, nepieturēties pie dokumentā noteiktā minimālā pabalstu un tiesību līmeņa, bet to pārsniegt;

143.  uzsver, ka Direktīvas par pastāvīgajiem iedzīvotājiem(23) darbības jomas paplašināšana, tajā iekļaujot bēgļus un personas, kurām piemēro alternatīvo aizsardzību, veicinās šo personu efektīvu integrēšanu, sniedzot labumu Eiropas Savienībai un dalībvalstīm;

144.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Uzņemšanas nosacījumu direktīvas(24) pārstrādāšanai un uzsver, ka uzņemšanas pamatnosacījumi patvēruma meklētājiem jāpiedāvā no viņu ierašanās brīža un viņi jāmudina sniegt ieguldījumu uzņēmējvalsts kopienā neatkarīgi no uzturēšanās ilguma;

145.  uzsver, ka nepilnības un neskaidrības grozītajā priekšlikumā par Direktīvu par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai(25) ir jārisina tā, lai dalībvalstīm būtu iespēja izvairīties no riska, kas saistīts ar izmaksu pieaugumu un iespējamo ļaunprātīgo izmantošanu, vienlaikus nodrošinot piekļuvi taisnīgiem un kvalitatīviem lēmumiem par patvērumu tiem, kuriem vajadzīga aizsardzība;

146.  iesaka izveidot patvēruma ekspertu grupas, kas palīdz dalībvalstīm, kurām ir nepietiekama patvēruma infrastruktūra; uzskata, ka minimālie standarti un kvalitātes novērtēšanas mehānismi var paaugstināt ar patvērumu saistīto lēmumu pieņemšanas kvalitāti;

147.  uzsver, ka nepilnīgās ES tiesību aktu transponēšanas vai atšķirīgo pieeju to īstenošanai dēļ patvēruma meklētājiem nav vienāda līmeņa procesuālā un materiālā aizsardzība visās dalībvalstīs;

148.  pauž bažas par pašreizējās Dublinas sistēmas ietekmi uz patvēruma meklētāju likumiskajām tiesībām, tostarp tiesībām uz patvēruma pieprasījuma taisnīgu izskatīšanu un, ja tas tiek atzīts, efektīvu aizsardzību, kā arī par patvēruma pieprasījumu nevienmērīgo sadalījumu dalībvalstu starpā;

149.  uzsver sarunu nozīmi nolūkā grozīt Dublinas II regulu un uzsver, ka nedrīkst apsvērt efektīvāku procedūru ieviešanu uz pieteikumu iesniedzēju tiesību rēķina;

150.  uzsver vajadzību saskaņā ar jaunāko Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru pabeigt sarunas par efektīvu mehānismu, ar ko pārtrauktu atbilstīgi Dublinas II regulai veikto patvēruma meklētāju pārsūtīšanu uz tām dalībvalstīm, kurās pastāv risks, ka tiks pārkāptas attiecīgo personu pamattiesības;

151.  aicina robežkontrolē ievērot pamattiesības, un uzsver, ka Parlamentam vajadzētu demokrātiski uzraudzīt Frontex darbības;

152.  uzsver savu apņemšanos nodrošināt pilnīgu parlamentāro pārbaudi ES tieslietu un iekšlietu aģentūrās, jo īpaši attiecībā uz Eiropolu, Frontex , Cepol , Eirojustu un Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai; aicina šīs aģentūras savās darbībās palielināt pamattiesību dimensiju;

153.  uzsver, ka ir jāuzrauga ESAO pilnvaru praktiskā īstenošana, un norāda, ka atkārtotajās sarunās par šīm pilnvarām 2013. gadā uzmanība ir jāpievērš ar pamattiesībām saistītajiem Eiropola darba aspektiem;

154.  prasa efektīvi īstenot Šengenas Robežu kodeksa un Kopienas Vīzu kodeksa noteikumus pamattiesību jomā saistībā ar turpmāko Šengenas izvērtēšanu;

155.  uzsver, ka jaunajām tehnoloģijām personas datu uzglabāšanas un robežu uzraudzības jomā jāpiemēro apkopoto un saglabāto datu vajadzības un samērības principi;

156.  uzsver, ka brīva pārvietošanās Šengenas zonā ir viena no konkrētākajām ES pilsoņu tiesībām; stingri iebilst pret jaunajiem pamatojumiem priekšlikumos par Šengenas robežkontroles atjaunošanu, jo tie apgrūtinās personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā un Šengenas zonas funkcionēšanu;

157.  pauž bažas par dalībvalstu aizvien lielāko neatbilstību Šengenas acquis , jo tādējādi tie ierobežota personu brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā, un attiecīgi uzsver Eiropas Savienības mērogā izveidota uzraudzības un novērtēšanas mehānisma nozīmi, ar ko pārbauda, kā tiek piemērots Šengenas acquis , kas pieņemts saskaņā ar LESD 77. pantu un pamattiesību principiem;

158.  pauž bažas par saskaņotu procesuālo garantiju trūkumu, apstrīdot Šengenas Informācijas sistēmā vai salīdzināmās valstu datubāzēs izdota brīdinājuma likumību un samērību;

159.  aicina Komisiju, ņemot vērā Eiropas atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtēšanu(26) , neatbalstīt tādu jaunu nolīgumu sasteigtu noslēgšanu, kuri var izraisīt pamattiesību pārkāpumu; aicina Padomi ievērot principu “neslēgt nolīgumu par katru cenu”;

160.  aicina tās dalībvalstis, kuras vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par ārvalstnieku piedalīšanos sabiedriskā dzīvē vietējā līmenī, šo konvenciju ratificēt, un tās dalībvalstis, kuras šo konvenciju ir ratificējušas, īstenot Konvencijas 6. pantu, ar ko paredz piešķirt tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās visiem tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri piecus gadus pirms vēlēšanām likumīgi un pastāvīgi dzīvojuši uzņēmējvalstī;

Bērna tiesības

161.  aicina ES iestādes efektīvi risināt tādas problēmas kā, piemēram, aprūpes tiesību atņemšana vienam vai abiem bērna vecākiem, pazuduši bērni, bērnu seksuālā izmantošana un bērnu pornogrāfija, nepavadītu nepilngadīgu migrantu bērnu aizsardzība un aprūpes iestādēs ievietoto bērnu ar invaliditāti stāvoklis, kā arī to bērnu aizsardzība, kuri cietuši no vardarbības ģimenē un ekspluatācijas darbā;

162.  atzinīgi vērtē Komisijas ES programmu par bērna tiesībām, Komisijas centienus nodrošināt bērna tiesību ievērošanu un sekmēšanu tiesvedībā un to, ka ar direktīvu par noziegumos cietušajiem nodrošina augstāku aizsardzības līmeni bērniem, jo viņi ir īpaši neaizsargāti;

163.  aicina ES iestādes un visas dalībvalstis izstrādāt bērniem labvēlīgu politiku tādās jomās kā nodarbinātība, vide, drošība vai migrācija, kā arī saistībā ar tieslietām, izglītību un datu aizsardzību; uzsver, ka ir svarīgi ieguldīt darbībās, kas paredzētas bērniem, pārorientējot pašreizējās budžeta pozīcijas un veicot jaunus ieguldījumus; aicina visas dalībvalstis aizliegt nodarbināt bērnus, kuri vēl nav sasnieguši minimālo vecumu, no kura drīkst pārtraukt mācības skolā; uzsver, ka ir jānodrošina nodarbināto jauniešu aizsardzība pret ekonomisku ekspluatāciju, pret visu, kas var apdraudēt viņu drošību, veselību vai fizisko, garīgo, morālo un sociālo attīstību, un pret darba apstākļiem, kas var kavēt viņu izglītību;

164.  atgādina, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir jāņem vērā tiesības un pienākumi, kādi ir vecākiem, likumīgiem aizbildņiem vai citām personām, kuras ir juridiski atbildīgas par bērnu;

165.  aicina dalībvalstis nodrošināt, lai pienācīgi tiktu īstenota Direktīva par seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu pornogrāfijas apkarošanu(27) un Direktīva par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu(28) ;

166.  aicina visas ES dalībvalstis ‐ kuras to vēl nav izdarījušas, ‐ ratificēt ANO Konvencijas par bērna tiesībām Fakultatīvo protokolu attiecībā uz bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju un Eiropas Padomes 2007. gada Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību;

167.  uzsver, ka nepilngadīgos bez pavadības nedrīkst aizturēt, jo viņi ir neaizsargātas personas, attiecībā uz kurām ir vajadzīgi īpaši uzņemšanas noteikumi;

168.  atzinīgi vērtē Komisijas Rīcības plānu par nepavadītiem nepilngadīgajiem (2010.–2014. gads); aicina Komisiju informēt Parlamentu par ekspertu grupas konstatējumiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem migrācijas procesā;

169.  aicina Komisiju iekļaut bērna tiesības visos ES pasākumos un izvērtēt darbu, ko līdz šim veicis bērna tiesību jautājumu koordinators un Eiropas forums par bērna tiesībām;

170.  mudina ES darbību pārskatīšanā izmantot Pamattiesību aģentūras izstrādātos bērna tiesību rādītājus; aicina izstrādāt praktiskas pamatnostādnes, ar kurām šos rādītājus varētu izmantot pēc iespējas labāk;

171.  pauž bažas par nesenajiem skandāliem saistībā ar pedofilijas gadījumiem un aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka, izmeklējot pedofilijas gadījumus, netiek pieļauta nesodāmība;

Cietušo tiesības un tiesu pieejamība

172.  aicina citas ieinteresētās personas, tostarp tādas ES aģentūras kā Eiropols, un dalībvalstis, izvirzot cilvēktiesības par vissvarīgāko prioritāti, nodrošināt ES līmeņa sadarbību un īstenot holistisku, saskaņotu un integrētu pieeju; aicina dalībvalstis pieņemt atbilstīgu tiesisko regulējumu un atbilstīgu un vienotu definīciju attiecībā uz cilvēku tirdzniecību un nodrošināt valsts līmeņa koordināciju starp tiem valsts dalībniekiem, kuru uzdevums ir nodrošināt no cilvēku tirdzniecības cietušo aizsardzību un cilvēktiesību veicināšanu; aicina dalībvalstis veicināt izpēti cilvēku tirdzniecības jomā, lai pienācīgi pielāgotu valsts politiku tādās jomās kā migrācija, darba tirgus un ekonomika;

173.  uzsver vajadzību izvērtēt panākumus, kas gūti cīņā pret cilvēku tirdzniecību, ņemot vērā konstatējumus, ko sniedzis ES koordinators cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

174.  pauž nožēlu, ka ES pilsoņi, kuri dzīvo nevis savā, bet kādā citā dalībvalstī, netiek efektīvi informēti par viņu tiesībām, un mudina dalībvalstis uzlabot informēšanas sistēmas;

175.  uzsver, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Savienības Tiesa savos nolēmumos ir norādījusi uz šķēršļiem, kas apgrūtina tiesību uz taisnīgu tiesas procesu īstenošanu un tiesu iestāžu pieejamību, uzsverot nepilnības tādās jomās kā tiesvedības ilgums un nepietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi;

176.  aicina dalībvalstis novērst vēl neizskaustos šķēršļus, tādus kā termiņi, juridiskais statuss, tiesvedības ilgums, tiesāšanās izdevumi un procesuālās formalitātes;

177.  mudina dalībvalstis pārstrukturēt savas tiesu sistēmas, pārskatīt tiesu izdevumu līmeni, reformēt juridiskās palīdzības sistēmu un nodrošināt alternatīvas strīdu izšķiršanas mehānismus, lai veicinātu pēc iespējas vienlīdzīgāku piekļuvi tiesai;

178.  mudina ES iestādes un dalībvalstis pārbaudīt, kā varētu iekļaut vispārējos tiesību principus attiecībā uz kolektīvo tiesisko aizsardzību ES tiesību sistēmā un dalībvalstu tiesiskajā kārtībā;

179.  pauž bažas saistībā ar tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz nesenajiem priekšlikumiem par slepenajiem pierādījumiem, kas ļauj valdībai izmantot pierādījumus pret atsevišķām personām, nedodot tām iespēju šos pierādījumus apstrīdēt vai pat iepazīties ar tiem, kas klaji neatbilst Eiropas pamattiesībām un standartiem;

180.  aicina Komisiju pabeigt Plānu aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, nodrošinot, ka tiesības uz taisnīgu tiesu var efektīvi izmantot praksē;

181.  atzinīgi vērtē Plānu kriminālprocedūru jomā un aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt centienus, lai izstrādātu stingrus ES mēroga standartus procesuālo tiesību jomā gan attiecībā uz atbildētājiem, gan cietušajiem;

182.  aicina dalībvalstis nodrošināt, ka personu izraidīšanā uz trešām valstīm netiek pārkāptas pamattiesības, un aicina dalībvalstis pārskatīt starptautiskos līgumus, kurus tās ir parakstījušas un kuri attiecas uz šo jomu;

183.  mudina Komisiju pārbaudīt, cik efektīvi Eiropas Savienībā tiek īstenotas tiesības uz piekļuvi tiesai, ņemot vērā, ka katrai personai ‐ gan pašreizējā paaudzē, gan nākamajās ‐ ir tiesības dzīvot vidē, kas atbilst šīs personas veselības stāvoklim un labklājībai;

184.  aicina dalībvalstis izmeklēt ar dzimumu saistītus noziegumus un ierosināt efektīvus līdzekļus, lai novērstu vardarbību ģimenē, vajadzības gadījumā pieņemot tiesību aktus par aizsardzības pasākumiem;

185.  atzinīgi vērtē Padomes pieņemto Plānu cietušo tiesību un aizsardzības nostiprināšanai un Komisijas priekšlikumu par tiesību aktu kopumu attiecībā uz cietušo tiesībām, kurā īpaša uzmanība pievērsta cietušo bērnu un no terorisma cietušo vajadzībām;

186.  aicina dalībvalstis nodrošināt finanšu līdzekļu piešķiršanu noziegumos cietušo palīdzības dienestiem, ņemot vērā Pamattiesību aģentūras gaidāmo izvērtējumu attiecībā uz dalībvalstu iespējām un daudzsološo praksi;

187.  vērš uzmanību uz atlikušajiem trūkumiem saistībā ar tiesību uz aizsardzību obligātajām garantijām un norāda, ka Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs ir norādījis uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu reizēs, kad tiek izmantots Eiropas apcietināšanas orderis un ja tas tiek pielietots nebūtisku noziegumu gadījumos;

188.  ir ļoti nobažījies par aizturēto personu stāvokli Eiropas Savienībā; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas Padomi un Spīdzināšanas novēršanas komiteju iesniegt priekšlikumus, ar kuriem nodrošinātu apcietināto personu tiesību ievērošanu un veicinātu šo personu reintegrāciju sabiedrībā; aicina īstenot Parlamenta 2011. gada 15. decembra rezolūcijā par apcietinājuma apstākļiem ES(29) ietvertās prasības un jo īpaši likumdošanas iniciatīvu par vienotiem obligātiem standartiem aizturēšanai Eiropas Savienībā un atbilstīgos uzraudzības mehānismus;

189.  uzsver, ka starptautiskajai sadarbībai cīņā pret terorismu pilnībā ir jāatbilst starptautiskajiem standartiem un saistībām cilvēktiesību jomā;

190.  atzinīgi vērtē izmeklēšanu saistībā ar CIP nelikumīgajām darbībām, kas jau notikušas atsevišķās dalībvalstīs, un norāda, ka šī izmeklēšana pieprasīta Parlamenta 2007. gada ziņojumos un 2012. gada pēcpārbaudes ziņojumā; prasa veikt turpmākas izmeklēšanas un aicina dalībvalstis pilnībā ievērot starptautiskās tiesībās ietvertos pienākumus;

191.  prasa dalībvalstu līmenī nostiprināt demokrātisku un tiesisku uzraudzību pār slepenajiem dienestiem, jo tas ir īpaši steidzams un nepieciešams pasākums; prasa Eiropas Savienībai nostiprināt uzraudzību attiecībā uz šo aģentūru sadarbību ES līmenī, tostarp izmantojot ES struktūras, un attiecībā uz sadarbību starp šīm iestādēm un trešām valstīm;

192.  pauž bažas par gadījumiem, kad sabiedriskos notikumos un demonstrācijās policijas vienības Eiropas Savienībā ir pielietojušas nesamērīgu spēku; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pastiprinātu tiesībaizsardzības aģentūru un personāla demokrātiska un tiesiska uzraudzība, ka tiek nodrošināta pārskatatbildība un ka Eiropā nav vietas nesodāmībai, jo īpaši attiecībā uz nesamērīgu spēka pielietošanu vai spīdzināšanas un necilvēciskas vai pazemojošas rīcības gadījumiem; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka policijas darbinieki nēsā identifikācijas numuru;

Pilsoniskums

193.  atgādina, ka ar Māstrihtas 1992. gada līgumu ir ieviests jēdziens “Savienības pilsonība”, piešķirot katram Savienības pilsonim tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot Savienības teritorijā, tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās dalībvalstī, kurā tas dzīvo, jebkuras dalībvalsts diplomātisko vai konsulāro iestāžu nodrošinātu aizsardzību, tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentā un vērsties pie Eiropas Ombuda, kā arī vairākas tiesības tādās dažādās jomās kā preču un pakalpojumu brīva aprite, patērētāju aizsardzība un sabiedrības veselība, vienādas iespējas un vienāda attieksme, piekļuve nodarbinātībai un sociālai aizsardzībai; norāda, ka Amsterdamas līgums (1997. g.) un Lisabonas līgums (2009. g.) ir turpinājums ar Savienības pilsonību saistīto tiesību nostiprināšanai;

194.  aicina Komisiju veikt salīdzinošu pētījumu par vēlēšanu tiesībām dalībvalstu un ES līmenī, lai konstatētu nepilnības, kuru dēļ tiek nodarīta netaisnība atsevišķām Eiropas Savienības iedzīvotāju kategorijām, un aicina šim pētījumam pievienot atbilstīgus ieteikumus, kā pārvarēt šo diskrimināciju; atgādina, cik svarīgi ir preferenciāli nosacījumi un īpaši pasākumi saistībā ar tādu personu pārstāvības veicināšanu lēmumu pieņemšanā, kuras pārstāv atšķirīgas vides un mazāk neaizsargātas grupas;

195.  uzskata, ka pašreizējā politika narkotiku jomā nav sasniegusi izvirzītos mērķus un ka pašreizējā pieeja, kuras pamatā ir kriminalizācija un apcietināšana, rada turpmāku stigmatizāciju un atstumtību; aicina dalībvalstu, ES un starptautiskā līmenī pārskatīt tiesību aktus un politiku narkotiku jomā, pamatojoties uz jaunu un alternatīvu pieeju, kuras pamatā ir pamattiesības, medicīniskā aprūpe un kaitējuma mazināšana;

196.  aicina Komisiju pievērsties nepilsoņu problēmai, jo īpaši ziņojumā par pilsonību un ziņojumā par ES Pamattiesību hartas piemērošanu;

197.  aicina dalībvalstis sākt informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas, ar kurām informētu ES pilsoņus par viņu tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās, vienlaikus ņemot vērā konkrētākas mērķauditorijas un mazāk aizsargāto grupu vajadzības; prasa visās dalībvalstīs veikt nepieciešamās reformas saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūru, lai aktivizētu ES pilsoņus; uzskata, ka aktīva un līdzdalīga ES pilsonība ir jāveicina arī, nodrošinot piekļuvi dokumentiem un informācijai, pārredzamību, labu pārvaldību un administrēšanu, demokrātisku līdzdalību un pārstāvību, lēmumu pieņemšanu pēc iespējas tuvinot Savienības pilsoņiem;

198.  atzinīgi vērtē 2013. gada pasludināšanu par Eiropas Pilsoņu gadu, tādējādi padarot redzamu Savienības pilsonību un konkrētās priekšrocības, ko tā sniedz Savienības pilsoņiem, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt informācijas kampaņu rīkošanu par Eiropas pilsonību un ar to saistītajām tiesībām;

199.  aicina Komisiju un dalībvalstis izplatīt informāciju par tiesībām uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību; aicina dalībvalstis aktīvi sadarboties, lai nodrošinātu ES pilsoņu aizsardzību ārpus Eiropas Savienības robežām, tostarp krīžu un katastrofu laikā;

200.  aicina dalībvalstis izstrādāt informācijas kampaņas, ar kurām veicināt pilsoņu aktīvu līdzdalību, īstenojot viņu tiesības iesniegt Eiropas Ombudam sūdzības par Eiropas iestāžu vai struktūru pieļautajām administratīvajām kļūmēm;

201.  aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis palielināt sabiedrības informētību par pilsoņu iniciatīvu ‐ tiešās demokrātijas instrumentu, kura mērķis ir veicināt demokrātisku Savienības funkcionēšanu;

202.  norāda uz vajadzību sākt efektīvas informācijas kampaņas, ar kurām veicināt jauniešu izpratni par ES pilsonības nodrošinātajām tiesībām, piemēram, ieviešot aktīvas pilsonības programmu skolās un augstskolās;

203.  uzsver vajadzību steidzami reformēt Eiropas Parlamenta vēlēšanu sistēmu, nodrošinot ES pilsoņu aktīvu līdzdalību ES funkcionēšanā;

o
o   o

204.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijai, Eiropas Padomei un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai.

(1) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
(2) OV C 115, 4.5.2010., 1. lpp.
(3) Padomes 2011. gada 18. maija Dokuments Nr. 10140/2011.
(4) OV C 169 E, 15.6.2012., 49. lpp.
(5) OV C 124 E, 25.5.2006., 405. lpp.
(6) OV C 199 E, 7.7.2012, 112. lpp.
(7) Īpaši sk. tos Hartas pantus, kas skar sociālās tiesības, kā arī attiecīgos konkrētos Līgumu pantus par solidaritāti ‐ LESD 80. un 122. pants.
(8) OV C 285 E, 21.10.2010., 12. lpp.
(9) COM(2010)0573.
(10) OV C 341 E, 16.12.2010., 35. lpp.
(11) OV C 199 E, 7.7.2012., 65. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0069.
(13) COM(2011)0127 un COM(2011)0126.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos; Padomes Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu.
(15) Schalk un Kopf / Austrija, Pieteikums Nr. 30141/04, ECT.
(16) OV C 187, 18.7.1988., 236. lpp.
(17) OV C 379, 7.12.1998., 66. lpp.
(18) Pieņemtie teksti, P7_TA (2011)0453.
(19) COM(2011)0032.
(20) COM(2011)0429.
(21) COM(2010)0379.
(22) OV L 337, 20.12.2011., 9. lpp.
(23) OV L 132, 19.5.2011., 1. lpp.
(24) COM(2011)0320.
(25) COM(2011)0319.
(26) COM(2011)0076.
(27) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.
(28) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.
(29) Pieņemtie teksti, P7_TA(2011)0585.

Pēdējā atjaunošana - 2014. gada 30. septembraJuridisks paziņojums