Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

–  ņemot vērā 1950. gada 9. maija deklarāciju, kurā norādīts, ka Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveide ir pirmais solis ceļā uz Eiropas federāciju,

–  ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

–  ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Lisabonas līgumu(1),

–  ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Lisabonas līguma ietekmi uz Eiropas Savienības iestāžu līdzsvara izveidi(2),

–  ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par Lisabonas līguma īstenošanu attiecībā uz Eiropas Parlamentu(3),

–  ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 16. septembra atzinumu(4),

–  ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 8. jūlija rezolūciju(5),

–  ņemot vērā ziņojumu, ko Eiropadomei sagatavojusi Pārdomu grupa par ES nākotni līdz 2030. gadam,

–  ņemot vērā piecu priekšsēdētāju (Komisijas, Padomes, Eurogrupas, Parlamenta un Eiropas Centrālās bankas (ECB)) ziņojumu par ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšanu,

–  ņemot vērā 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par 2012. un 2013. gada ziņojumiem par subsidiaritāti un proporcionalitāti(6) un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu par minēto ziņojumu,

–  ņemot vērā 2017. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas sociālo tiesību pīlāru(7),

–  ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

–  ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A8-0386/2016),

A.  tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nopietnām problēmām, kuras neviena dalībvalsts nevar atrisināt vienatnē;

B.  tā kā cita starpā ekonomikas, finanšu un sociālās krīzes dēļ ES arī pieredz daudzu tās pilsoņu vilšanos Eiropas projektā, par ko liecina vēl arvien zemā vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās un eiroskeptiķu vai atklāti antieiropeisku politisko spēku ietekmes pieaugums;

C.  tā kā noteiktus priekšlikumus Savienības problēmu risināšanai un tās integrācijas stiprināšanai nolūkā uzlabot tās darbību Savienības iedzīvotāju interesēs var pilnībā īstenot, vienīgi izmainot Līgumu; tā kā būtu jāparedz divpakāpju pieeja ES reformai (līgumu ietvaros un ārpus tiem); tā kā vēl arvien nav pilnībā izmantotas Lisabonas līgumā un tā protokolu noteikumos paredzētās iespējas, un šīs rezolūcijas mērķis ir tikai novērtēt ES darbības uzlabošanas juridiskās iespējas līgumu ietvaros;

D.  tā kā Eiropadomes dominējošā loma un tās aizstāvētā divējas leģitimitātes koncepcija pastāvīgi mazina Kopienas metodes nozīmi;

E.  tā kā Kopienas metode ir jāsaglabā un to nedrīkst vājināt atgriešanās pie starpvaldību risinājumiem, turklāt tas attiecas pat uz jomām, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem; tā kā Komisijas loma būtu jāstiprina, lai tā pilnībā un efektīvi varētu pildīt savus pienākumus kā Kopienas metodes dzinējspēks;

F.  tā kā iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem;

G.  tā kā Eiropas Parlaments, ko demokrātiski ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās un kurš tāpēc ir demokrātijas pamats Savienības līmenī, ir visas Savienības parlaments, un tam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ES lēmumu leģitimitāti un pārskatatbildību attiecībā uz tiem, tostarp demokrātisko pārskatatbildību par eurozonai specifiskiem pasākumiem un lēmumiem;

H.  tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 10. panta 2. punktu Eiropas Parlaments pārstāv Savienības pilsoņus neatkarīgi no viņu valstspiederības, un Padome pārstāv dalībvalstu valstspiederīgos ar to valstu valdību starpniecību;

I.  tā kā būtu jāpastiprina politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu un jāuzlabo t. s. "dzeltenās kartītes" un "oranžās kartītes" procedūras praktiskās izmantošanas iespējas;

J.  tā kā Parlamentam būtu vajadzīga lielāka pārredzamība pār Eiropadomes darba metodēm un tās darbībai jānorit Līguma noteikumu robežās;

K.  tā kā nolūkā radīt patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, kas lēmumu pieņemšanā ir demokrātiska un pārredzama, Padomes lēmumi būtu jāpieņem vienai likumdošanas padomei, bet specializētie likumdošanas padomes sastāvi būtu jāpārveido par sagatavošanas struktūrām, līdzīgi kā tas ir ar Parlamenta komitejām;

L.  tā kā atbildības un kontroles vienotība ir svarīgs priekšnoteikums visu institucionālo struktūru stabilitātei un jo īpaši attiecībā uz ekonomikas, fiskālās un monetārās politikas jautājumiem; tā kā ES ekonomikas politika balstās uz stingru valstu līdzdalību, tostarp Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 125. pantā paredzēto saistību neuzņemšanās principu; tā kā arvien vairāk pilnvaru nodošana Eiropas līmenī nozīmē vienošanos par dalībvalstu nacionālās suverenitātes samazināšanos;

M.  tā kā ES būtu jāveicina visaugstākā līmeņa cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība un būtu jānodrošina, lai ES, tās iestādes un dalībvalstis ievērotu un veicinātu šīs tiesības un brīvības;

N.  tā kā Komisijas kā izpildiestādes loma būtu jānostiprina ekonomikas un fiskālās politikas jomā;

O.  tā kā 2. pants Protokolā Nr. 14 par Eurogrupu nenosaka, ka Eurogrupas priekšsēdētājs būtu jāievēlē no tās locekļu vidus;

P.  tā kā Komisijas politiskās leģitimitātes uzlabošanai attiecībā uz ekonomikas pārvaldību un fiskālajiem noteikumiem ir būtiski, lai Komisijas priekšsēdētājs tiktu izvēlēts skaidrā un viegli izprotamā procedūrā Eiropas vēlēšanu ietvaros;

Q.  tā kā ar Lisabonas līgumu tika apstiprināts Revīzijas palātas juridiskais regulējums, nosakot, ka tās uzdevums ir veicināt publisko pārskatatbildību un palīdzēt Parlamentam un Padomei pārraudzīt ES budžeta izpildi, tādējādi dodot ieguldījumu iedzīvotāju finanšu interešu aizsardzībā; tā kā LESD 318. pantā ir paredzēts papildu dialogs starp Parlamentu un Komisiju, ar ko būtu jāveicina uz rezultātu orientēta ES budžeta izpildes kultūra;

R.  tā kā Eiropas iestādēm un struktūrām, it sevišķi Reģionu komitejai (RK) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK), bet jo īpaši Eiropas Parlamentam, savā ikdienas darbā būtu jāuzrauga, kā tiek ievērots princips par horizontālo un vertikālo subsidiaritāti Eiropas Savienībā; tā kā Eiropas iestādēm būtu jāņem vērā RK un EESK loma likumdošanas procesā un jāapzinās, cik svarīgi ir ņemt vērā to viedokļus;

S.  tā kā ar LESD 137. pantu un Protokolu Nr. 14. Eurogrupa tiek izveidota kā neformāla struktūra;

T.  tā kā Eurogrupai uzticētie jaunie uzdevumi saskaņā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu, kā arī tās personas, kuras veido Eurogrupu un ESM valdi un personas Eurogrupas priekšsēdētāja un ESM valdes priekšsēdētāja amatā, faktiski Eurogrupai piešķir izšķirīgu nozīmi eurozonas ekonomikas pārvaldībā;

U.  tā kā šobrīd nepietiekami tiek izmantota makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūra; tā kā gadījumā, ja tās potenciālu izmantotu pilnībā, ar to varētu palīdzēt novērst ekonomisko nelīdzsvarotību agrīnā stadijā, sniedzot izsmeļošu pārskatu par situāciju katrā dalībvalstī un Savienībā kopumā, kā arī novērst krīzes un palīdzēt uzlabot konkurētspēju; tā kā ir vajadzīga lielāka strukturālā konverģence starp dalībniekiem, jo tas palīdzēs veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un sociālo kohēziju; tā kā tāpēc ir steidzami jāpabeidz EMS izveide, vienlaikus cenšoties padarīt tās institucionālo struktūru leģitīmāku un nodrošināt lielāku demokrātisko pārskatatbildību;

V.  tā kā EMS institucionālā struktūra būtu jāpadara efektīvāka un demokrātiskāka, Parlamentam un Padomei darbojoties kā līdzvērtīgiem likumdevējiem, Komisijai pildot izpildiestādes lomu un valstu parlamentiem labāk kontrolējot valstu valdību darbības Eiropas līmenī, savukārt Eiropas Parlamentam uzraugot ES lēmumu pieņemšanas līmeni, kā arī nostiprinot Eiropas Savienības Tiesas lomu;

W.  tā kā Savienībai ir nepieciešama esošā ekonomikas politikas satvara pienācīga piemērošana un izpilde, kā arī jauni tiesību akti par ekonomikas politiku un būtiskām strukturālām reformām tādās jomās kā konkurētspēja, izaugsme un sociālā kohēzija;

X.  tā kā Eiropas pusgada process būtu jāvienkāršo un jāpadara mērķtiecīgāks un demokrātiskāks, uzlabojot Parlamenta kontroli pār to un piešķirot Parlamentam daudz būtiskāku lomu dažādos sarunu ciklos;

Y.  tā kā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) Parlamentam un Padomei ikgadējā budžeta procedūrā tagad noteikta vienlīdz svarīga loma; tā kā Lisabonas līgums budžeta jomā ir īstenots tikai daļēji — galvenokārt tādēļ, ka trūkst īstu pašu resursu;

Z.  tā kā Savienības budžets būtu jāizmanto racionālāk, tā ieņēmumus vajadzētu veidot patiesiem pašu resursiem, nevis galvenokārt iemaksām saistībā ar nacionālo kopienākumu (NKI), un daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanas procedūrā būtu jāpāriet no vienprātības uz kvalificētā vairākuma balsošanu;

AA.  tā kā saskaņā ar Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (“Finanšu regula”) 21. pantu budžeta universāluma princips neliedz dalībvalstu grupai veikt iemaksas ES budžetā vai īpašus ieņēmumus izmantot konkrētu izdevumu posteņu finansēšanai, kā tas jau notiek, piemēram, augstplūsmas kodolreaktora gadījumā saskaņā ar Lēmumu 2012/709/Euratom;

AB.  tā kā atbilstoši Finanšu regulas 21. pantam piešķirtie ieņēmumi saskaņā ar Daudzgadu finanšu shēmas Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 8. apsvērumu nav DFS daļa un tāpēc uz tiem neattiecas DFS maksimālie apjomi;

AC.  tā kā pašu resursu sistēma neaizliedz tādus pašu resursus, kurus finansē tikai dažas dalībvalstis;

AD.  tā kā Savienībai būtu jānodrošina lielāka investīciju spēja, panākot pieejamo struktūrfondu optimālu izmantošanu un izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kā arī palielinot Eiropas Investīciju bankas (EIB), Eiropas Investīciju fonda (EIF) un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) spēju;

AE.  tā kā tiek analizētas tādas tēmas kā eurozonas un tās iespējamo dalībvalstu fiskālās spējas izveide, finansēšana, intervenču veidi un nosacījumi par integrāciju Savienības budžetā;

AF.  tā kā iekšējā tirgus izaugsmes potenciāls būtu labāk jāizmanto tādās jomās kā pakalpojumi, vienotais digitālais tirgus, enerģētikas savienība, banku savienība un kapitāla tirgus savienība;

AG.  tā kā saskaņā ar līgumiem Savienībai ir jācīnās pret sociālo atstumtību un diskrimināciju un jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība, sieviešu un vīriešu līdztiesība un paaudžu solidaritāte;

AH.  tā kā vienotā tirgus nostiprināšana būtu jāpapildina ar uzlabotu nodokļu politikas koordināciju;

AI.  tā kā tiesības brīvi pārvietoties un darba ņēmēju tiesības būtu jāgarantē un jānostiprina, pilnībā izmantojot Lisabonas līguma potenciālu;

AJ.  tā kā Savienības likumdevējs var pieņemt pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi tiem darba ņēmējiem, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar LESD 48. pantu; tā kā saskaņā ar LESD 153. pantu tas var pieņemt pasākumus attiecībā uz darba ņēmēju sociālo tiesību aizsardzību neatkarīgi no brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanas;

AK.  tā kā, pamatojoties uz LESD 153. panta 1 punkta a) līdz i) apakšpunktu, Savienības likumdevējs var pieņemt minimālās saskaņošanas pasākumus sociālās politikas jomā; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst ietekmēt dalībvalstu tiesības definēt savu sociālā nodrošinājuma sistēmu pamatprincipus; tā kā šādi tiesību akti nedrīkst būtiski ietekmēt valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu finansiālo līdzsvaru; tā kā šie ierobežojumi sociālās politikas saskaņošanai tomēr vēl arvien sniedz neizmantotas iespējas Savienības likumdevējam pieņemt pasākumus sociālās politikas jomā;

AL.  tā kā vēl arvien nav pilnībā īstenots LESD 157. pantā paredzētais princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu;

AM.  tā kā pastāv nepilnības saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvas instrumenta darbību un īstenošanu un tādēļ ir vajadzīgi uzlabojumi, lai tā efektīvi darbotos un būtu patiess līdzdalības demokrātijas un aktīva pilsoniskuma instruments;

AN.  tā kā pārvietošanās brīvība, jo īpaši darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, ir līgumos noteiktas tiesības (LESD 45. pants) un ir būtisks virzītājspēks vienotā tirgus izveides pabeigšanai;

AO.  tā kā Savienībai ir jāpalielina kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitāte, saskaņotība un pārskatabildība par šo jomu, ko var izdarīt, izmantojot esošos Līguma noteikumus, lai arvien vairāk un vairāk ārpolitikas jomās pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, kā arī nepieciešamības gadījumā īstenojot elastības un ciešākas sadarbības noteikumus;

AP.  tā kā aktuālās drošības problēmas, no kurām dažas radušās ES robežu tiešā tuvumā, ir atklājušas nepieciešamību pakāpeniski virzīties uz kopēju aizsardzības politiku un, iespējams, kopīgu aizsardzību; tā kā Līgumā jau ir paredzēti skaidri noteikumi par to, kā to varētu izdarīt, un jo īpaši uz to attiecas LES 41., 42., 44. un 46. pants;

AQ.  tā kā ārējā pārstāvība ir jāveic Savienības interesēs, kad tas attiecas uz ekskluzīvām Savienības kompetencēm un dalītām Savienības kompetencēm, ko Savienība jau īsteno; tā kā jomās, kurās Savienība vēl nav izmantojusi savu dalīto kompetenci, dalībvalstīm ir pienākums lojāli sadarboties ar Savienību un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības intereses;

AR.  tā kā ir vajadzīga koordinēta un strukturēta Savienības un dalībvalstu nostāja starptautiskās organizācijās un starptautiskos forumos, lai uzlabotu Savienības un tās dalībvalstu ietekmi šajās organizācijās un forumos;

AS.  tā kā, Savienībai vai dalībvalstīm uzņemoties starptautiskās saistības, valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta lomu nedrīkst samazināt līdz vienkāršai jau pieņemto lēmumu apstiprināšanai;

AT.  tā kā bēgļu krīze ir skaidri parādījusi, ka ES ir vajadzīga kopēja patvēruma un imigrācijas politika, kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīgs sadalījums ES,

AU.  tā kā problēma visās dalībvalstīs vēl arvien ir diskriminācija dažādu iemeslu dēļ, tostarp dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības (politiskās vai cita veida), kā arī piederības pie nacionālās minoritātes, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma, dzimumorientācijas vai dzimumidentitātes dēļ;

AV.  tā kā nesenā krīze ir atklājusi, ka juridisko noteikumu tuvināšana nav pietiekama, lai nodrošinātu iekšējā tirgus un brīvības, drošības un tiesiskuma telpas darbību, jo saskaņots tiesiskais regulējums tiek īstenots atšķirīgi;

AW.  tā kā Savienības likumdevējs var nepiešķirt Savienības aģentūrām rīcības brīvību, ja tām jāpieņem politiski lēmumi;

AX.  tā kā Savienības likumdevējam ir jānodrošina pietiekama politiska kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un darbību;

AY.  tā kā dalībvalstu nespēja pildīt Eiropas augstākā līmeņa sanāksmēs un Eiropadomē panāktās vienošanās nopietni mazina uzticēšanos Eiropas iestādēm un būtu jānodrošina to efektīvāka īstenošana,

1.  atzīmē, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis saskaras ar nepieredzētām problēmām, kas saistītas ar, piemēram, bēgļu krīzi, ārpolitikas uzdevumiem tuvākajās kaimiņvalstīs un cīņu pret terorismu, kā arī globalizāciju, klimata pārmaiņām, demogrāfisko attīstību, bezdarbu, finanšu un parādu krīzes cēloņiem un sekām, konkurētspējas trūkumu un tā sociālajām sekām vairākās dalībvalstīs, kā arī nepieciešamību nostiprināt ES iekšējo tirgu, un visām šīm problēmām ir nepieciešams labāks risinājums;

2.  uzsver, ka šos uzdevumus nevar pienācīgi atrisināt atsevišķas dalībvalstis, bet ir vajadzīga kopīga Savienības rīcība, balstoties uz principu par vairāku līmeņu pārvaldību ievērošanu;

3.  atgādina, ka iekšējais tirgus, kas veicina brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti, ir viens no ES stūrakmeņiem; turklāt atgādina, ka atkāpes no iekšējā tirgus rada konkurences izkropļojumus Savienībā un grauj vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

4.  uzsver, ka Savienībai ir jāatgūst zaudētā tās pilsoņu paļāvība un uzticēšanās, uzlabojot lēmumu pieņemšanas pārredzamību un tās iestāžu, aģentūru un neformālo struktūru (piemēram, Eurogrupas) pārskatatbildību, nostiprinot sadarbību starp iestādēm un uzlabojot to spēju rīkoties;

5.  norāda, ka vēl arvien ne visas Lisabonas līguma noteikumu iespējas tiek pilnībā izmantotas, lai gan tie paredz vairākus nepieciešamus instrumentus, ko varētu piemērot dažu to krīžu novēršanai, ar kurām Savienība saskaras, vai kurus varētu izmantot, lai risinātu pašreizējās problēmas bez nepieciešamības drīzumā uzsākt Līguma pārskatīšanu;

6.  uzsver, ka Kopienas metode ir vispiemērotākā Savienības darbības nodrošināšanai un tai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar starpvaldību metodi, jo tā ir vienīgā, kas nodrošina lielāku pārredzamību, efektivitāti, kvalificētu balsu vairākumu Padomē un Eiropas Parlamenta un Padomes vienlīdzīgas likumdevēju tiesības, kā arī novērš iestāžu pienākumu sadrumstalošanos un konkurējošu iestāžu veidošanos;

7.  uzskata, ka starpvaldību risinājumiem vajadzētu būt tikai ultima ratio instrumentam un uz tiem jāattiecina stingri nosacījumi, it sevišķi saistībā ar Savienības tiesību aktu ievērošanu, mērķi padziļināt Eiropas integrāciju un iespēju pievienoties neiesaistītajām dalībvalstīm, kā arī uzskata, ka šie risinājumi cik vien drīz iespējams būtu jāaizstāj ar Savienības procedūrām, turklāt pat jomās, kurās ne visas dalībvalstis atbilst līdzdalības nosacījumiem, lai Savienība varētu veikt savus uzdevumus vienotā iestāžu sistēmā; šajā sakarībā iebilst pret jaunu iestāžu veidošanu ārpus Savienības ietvariem un joprojām aicina Savienības tiesību sistēmā iekļaut gan ESM, turklāt ar nosacījumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība, gan arī fiskālā pakta attiecīgos noteikumus, kā paredzēts pašā Līgumā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā (TSCG), pamatojoties uz tā īstenošanā gūtās pieredzes novērtējumu; prasa, lai faktiskā lēmumu pieņemšana un fiskālās saistības nebūtu atdalīti viens no otra;

8.  uzsver, ka tieši ievēlētajam Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme, nodrošinot Savienības leģitimitāti un panākot Savienības lēmumu pieņemšanas sistēmas pārskatatbildību iedzīvotājiem, jo tas īsteno pienācīgu parlamentāro kontroli pār izpildvaru Savienības līmenī un iesaistās likumdošanas koplēmuma procedūrā, kura būtu jāattiecina uz vēl vairāk jomām;

9.  atgādina, ka Eiropas Parlaments ir visas Savienības parlaments, un uzskata, ka pienācīga demokrātiska pārskatatbildība jānodrošina arī tādās jomās, kurās nepiedalās pilnīgi visas dalībvalstis, tostarp saistībā ar eurozonai paredzētu rīcību un lēmumiem;

10.  uzskata, ka politiskais dialogs starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu būtu jāpastiprina un jāpadara būtiskāks un nozīmīgāks, nepārkāpjot katras puses konstitucionālo pilnvaru robežas; šajā sakarībā norāda, ka valstu parlamenti ir vispiemērotākie, lai valstu līmenī pilnvarotu savas valdības attiecībā uz darbībām Eiropas lietās un kontrolētu tās, bet Eiropas Parlamentam būtu jānodrošina Eiropas izpildvaras demokrātiskā atbildība un leģitimitāte;

11.  uzskata, ka Eiropas Savienībā ir svarīgi stiprināt gan iestāžu pārredzamību un atvērtību, gan arī veidu, kā ES komunicē politisku lēmumu pieņemšanu; uzsver, ka jāpastiprina centieni, lai pārskatītu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem un Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav;

12.  atgādina, ka Parlamenta tiesības veikt izmeklēšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) var stiprināt ar Savienības sekundārajiem tiesību aktiem, un atkārto aicinājumu Komisijai ierosināt EPI regulas pārskatīšanu;

13.  uzskata, ka Komisijai ir nepieciešams reformēt EPI kā instrumentu demokrātiskai līdzdalībai, ņemot vērā 2015. gada 28. oktobra rezolūciju(8), un aicina Komisiju cita starpā palielināt sabiedrības informētību un nodrošināt EPI plašu atpazīstamību; padarīt programmatūru parakstu vākšanai tiešsaistē lietotājiem draudzīgāku un nodrošināt tās pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti; sniegt piemērotus un visaptverošus juridiskos un praktiskos norādījumus; apsvērt iespēju izveidot īpašus EPI birojus savās pārstāvniecībās ikvienā dalībvalstī; detalizēti izskaidrot iemeslus EPI noraidīšanas gadījumā un izpētīt iespējas atbilstošākām iestādēm nosūtīt tos iniciatīvās iekļautos priekšlikumus, kuri neietilpst Komisijas kompetencē;

14.  uzskata, ka Eiropas brīvprātīgo dienests ir svarīgs Eiropas pilsoniskuma veidošanas elements, un tāpēc iesaka Komisijai apsvērt, kā varētu paplašināt iespējas jauniešu līdzdalībai;

Institucionālā struktūra, demokrātija un pārskatatbildība

Parlamenti

15.  prasa nodrošināt, konsolidēt un nostiprināt Parlamenta likumdošanas pilnvaras un kontroles tiesības, darot to gan ar iestāžu nolīgumiem, gan arī Komisijai izmantojot atbilstīgu juridisko pamatu;

16.  uzskata, ka Eiropas Parlamentam paredzamo uzdevumu risināšanai ir jāpārskata savas darba metodes, stiprinot tā politiskās kontroles funkciju pār Komisiju, tostarp saistībā ar acquis īstenošanu un piemērošanu dalībvalstīs, ierobežojot pirmā lasījuma vienošanos vienīgi steidzamos ārkārtas gadījumos un ja ir pieņemts pamatots un nepārprotams lēmums, un šajos gadījumos uzlabojot pārredzamību procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemtas šādas vienošanās; šajā sakarā atgādina arī 2015. gada 11. novembra rezolūcijā(9) par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu iekļautos Parlamenta priekšlikumus turpināt saskaņot tā vēlēšanu procedūras;

17.  apliecina nodomu vairāk izmantot likumdošanas iniciatīvas ziņojumu saskaņā ar LESD 225. pantu;

18.  uzskata, ka Parlamentam tā galvenajā mītnē un delegācijās visās dalībvalstīs būtu jāizveido ienākošo dokumentu reģistrs, kas iedzīvotājiem personīgi ļautu iesniegt dokumentus, sertificējot to saturu;

19.  uzskata, ka būtu jāizveido elektronisks “Eiropas Parlamenta Oficiālais Vēstnesis”, kurā publicētu visas Parlamenta pieņemtās rezolūcijas un ziņojumus;

20.  mudina nepieciešamības gadījumā īstenot politisko dialogu ar valstu parlamentiem par likumdošanas priekšlikumu saturu; tomēr uzsver, ka lēmumi ir jāpieņem konstitucionālās kompetences līmenī un ka ir precīzi jānodala valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetences, jo valstu parlamentiem būtu jāīsteno savas Eiropas funkcijas, pamatojoties uz savas valsts konstitūciju, jo īpaši, kontrolējot savu valstu valdības to darbībās Eiropadomē un Padomē, kas ir līmenis, kur tie vislabāk var tieši ietekmēt Eiropas likumdošanas procesa saturu un veikt tā īstenošanas kontroli; tādēļ ir pret jaunu apvienotu parlamentāro struktūru izveidi, kurām būtu lēmumu pieņemšanas pilnvaras;

21.  uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstu parlamentiem gan apvienotajās struktūrās, piemēram, Eiropas Savienības parlamentu Kopienas un Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un Starpparlamentārajā konferencē par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (CFSP-IPC), gan arī saskaņā ar TSCG 13. pantu, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai labāk kontrolētu savas attiecīgās pārvaldības struktūras; aicina Komisiju un Padomi augstā politiskā līmenī iesaistīties parlamentu sadarbības sanāksmēs; uzsver nepieciešamību šajās kopīgajās struktūrās nodrošināt ciešāku sadarbību starp Eiropas Parlamenta komitejām un atbilstošajām komitejām valstu parlamentos, stiprinot saskaņotību, pārredzamību un savstarpēju informācijas apmaiņu;

22.  aicina dalībvalstu parlamentus apmainīties ar labāko praksi par to, kā īstenojama parlamentārā kontrole, piemēram, specializētajām komitejām valstu parlamentos atbilstošos termiņos pirms un pēc Padomes sanāksmēm rīkojot regulāras diskusijas ar attiecīgajiem ministriem un ar Eiropas Komisijas locekļiem, kā arī rīkojot tikšanās valstu parlamentos viedokļu apmaiņai ar Eiropas Parlamenta deputātiem; mudina noteikt kārtību iestāžu un politisko grupu ierēdņu apmaiņai starp Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu administrācijām;

23.  uzskata, ka jārūpējas par to, lai nepieļautu ar ES tiesību aktiem saistītu pārmērīgu reglamentēšanu dalībvalstīs, un ka valstu parlamentiem šajā ziņā jāuzņemas galvenā loma;

Eiropadome

24.  pauž nožēlu par to, ka Padome neizmanto kvalificētu balsu vairākumu un likumdošanas jautājumus pārāk bieži nodod Eiropadomei; uzskata, ka Eiropadomes īstenotā prakse jautājumu risināšanu uzticēt Padomei pārsniedz tai līgumos paredzēto lomu sniegt stratēģiskās pamatnostādnes, un tādējādi tas ir pretrunā līgumu burtam un garam, kā minēts LES 15. panta 1. punktā, kurā noteikts, ka Eiropadome gan rosina Savienības attīstību un nosaka atbilstīgus šīs attīstības vispārējos politiskos virzienus un prioritātes, taču tā neveic likumdošanas funkcijas; uzskata, ka ir jāuzlabo darba attiecības starp Eiropadomi un Parlamentu;

25.  atgādina, ka Komisijas priekšsēdētāju pēc Eiropadomes priekšlikuma pēc atbilstīgas apspriešanās ievēlēs Eiropas Parlaments, ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus, un tāpēc tāpat kā 2014. gadā Eiropas politiskajām partijām ir jāizvirza vadošie kandidāti, lai pilsoņi zinātu, par ko balsot kā par Komisijas priekšsēdētāju; atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētāja priekšlikumu grozīt pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju attiecībā uz iespēju komisārus izvirzīt par kandidātiem dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

26.  turklāt atgādina, ka ir iespējams apvienot Eiropadomes priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja amatus, kaut arī tas nebūtu Eiropas Parlamenta interesēs;

27.  aicina Eiropadomi izmantot pārejas klauzulu (LES 48. panta 7. punkts), lai Padomei dotu iespēju pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu tajos gadījumos, attiecībā uz kuriem līgumos pašlaik prasīts vienprātīgs balsojums;

28.  aicina Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju iepriekš informēt Priekšsēdētāju konferenci par tiem viedokļiem, kurus viņš plāno paust savā uzrunā Eiropadomē;

Padome

29.  rosina Padomi pārveidot par patiesu likumdošanas struktūru, ar Eiropadomes lēmumu samazinot Padomes sastāvu skaitu un tādējādi izveidojot patiesu divpalātu likumdošanas sistēmu, ko veidotu Padome un Parlaments, bet Komisija darbotos kā izpildvara; iesaka pašlaik darbojošos specializētos Padomes sastāvus pārveidot par sagatavošanas struktūrām vienai likumdošanas Padomei, kas rīkotu publiskas sanāksmes, līdzīgi kā darbojas Eiropas Parlamenta komitejas;

30.  uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt Padomes likumdošanas lēmumu pieņemšanas pārredzamību kopumā, vienlaikus arī uzlabojot dokumentu un informācijas apmaiņu starp Parlamentu un Padomi un sniedzot Parlamenta pārstāvjiem kā novērotājiem tiesības piedalīties Padomes un tās struktūru sanāksmēs, jo īpaši likumdošanas gadījumos;

31.  uzskata, ka ir iespējams apvienot Eurogrupas priekšsēdētāja un ekonomikas un finanšu lietu komisāra amatus, un šādā gadījumā ierosina, lai Komisijas priekšsēdētājs šo komisāru ieceļ par Komisijas priekšsēdētāja vietnieku; uzskata, ka šim komisāram pēc fiskālās spējas un Eiropas Monetārā fonda izveides varētu piešķirt visus nepieciešamos līdzekļus un spējas, lai būtu iespējams piemērot un īstenot pašreizējo ekonomikas pārvaldības sistēmu un optimizēt eurozonas attīstību sadarbībā ar eurozonas dalībvalstu finanšu ministriem, kā izklāstīts tā 2017. gada 16. februāra rezolūcijā par eurozonas budžeta spēju(10);

32.  prasa, lai pašreizējo līgumu ietvaros priekšsēdētājam un Eurogrupas locekļiem tiktu piemēroti atbilstīgi demokrātiskās pārskatatbildības mehānismi attiecībās ar Eiropas Parlamentu, jo īpaši lai tās priekšsēdētājs atbildētu uz Parlamenta jautājumiem; turklāt aicina pieņemt iekšējo reglamentu un publicēt darbības rezultātus;

33.  prasa, lai Padome visos gadījumos, kad tas iespējams saskaņā ar līgumiem, pilnībā pāriet uz balsošanu ar kvalificētu balsu vairākumu un atsakās no prakses strīdīgas tiesību jomas nodot Eiropadomei, jo tas ir pretrunā Līguma burtam un garam, kas paredz, ka Eiropadome var pieņemt lēmumu tikai vienbalsīgi, turklāt darīt to par vispārīgiem politiskiem mērķiem, nevis konkrētiem tiesību aktiem;

34.  pauž apņēmību pilnībā īstenot Līguma noteikumus par ciešāku sadarbību, apņemoties nedot piekrišanu nekādiem jauniem ciešākas sadarbības priekšlikumiem, ja vien iesaistītās dalībvalstis no savas puses neapņemas izmantot īpašo pārejas klauzulu, kas noteikta LESD 333. pantā, lai pārietu no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu un no īpašās likumdošanas procedūras uz parasto likumdošanas procedūru;

35.  uzsver, ka ir svarīgi pilnībā izmantot ciešākas sadarbības procedūru, kas paredzēta LES 20. pantā, jo īpaši starp eurozonas dalībvalstīm, lai tās dalībvalstis, kas vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē, varētu, izmantojot šo mehānismu, veicināt Savienības mērķu sasniegšanu un stiprināt to integrācijas procesu, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta LESD 334.–326. pantā;

Komisija

36.  apņemas stiprināt Parlamenta lomu Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā, pastiprinot savu politisko grupu oficiālas konsultācijas ar Eiropadomes priekšsēdētāju, kā paredzēts Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam pievienotajā Deklarācijā Nr. 11, lai tādējādi nodrošinātu, ka Eiropadome pilnībā ņem vērā vēlēšanu rezultātus, kad tā izvirza kandidātu Eiropas Parlamentam ievēlēšanai, tā, kā tas bija 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

37.  atgādina, ka visiem Komisijas priekšlikumiem ir jābūt pilnībā pamatotiem un papildinātiem ar detalizētu ietekmes novērtējumu, tostarp novērtējumu cilvēktiesību jomā;

38.  uzskata, ka Komisijas priekšsēdētāja neatkarību varētu palielināt, ja katra dalībvalsts izvirzītu vismaz trīs abu dzimumu kandidātus, kurus ievēlētais Komisijas priekšsēdētājs varētu izskatīt savas Komisijas veidošanai;

39.  prasa nodrošināt ES un eurozonas labāku koordināciju un, kur tas iespējams, pārstāvību starptautiskās finanšu iestādēs un norāda, ka LESD 138. panta 2. punktā ir noteikts juridiskais pamats tādu pasākumu pieņemšanai, lai nodrošinātu ES un eurozonas vienotu pārstāvību starptautiskās iestādēs un konferencēs;

40.  aicina izveidot oficiālu un regulāru dialogu, kurš Eiropas Parlamentā tiktu rīkots par jautājumiem attiecībā uz Savienības ārējo pārstāvību;

41.  atgādina, ka Komisijai, dalībvalstīm, Parlamentam un Padomei katram savas kompetences robežās ir jāpalīdz nodrošināt Eiropas Savienības tiesību aktu un Pamattiesību hartas daudz labāku piemērošanu un īstenošanu;

Revīzijas palāta

42.  atzīst izšķiroši svarīgo lomu, kāda ir Eiropas Revīzijas palātai, nodrošinot Eiropas finanšu līdzekļu labāku un lietpratīgāku tērēšanu; atgādina, ka papildus tās svarīgajam uzdevumam sniegt informāciju par pārskatu precizitāti un par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, Revīzijas palāta ir ideāli piemērota tam, lai Parlamentam sniegtu nepieciešamo informāciju Eiropas budžeta demokrātiskās kontroles uzdevumu un pilnvaru veikšanai, kā arī piedāvātu informāciju par rezultātiem un iznākumiem, īstenojot no Savienības līdzekļiem finansētas darbības un politikas virzienus, nolūkā uzlabot to izmantošanas ekonomiskumu, efektivitāti un lietderību; tādēļ iesaka nostiprināt Eiropas Revīzijas palātu; cer, ka Revīzijas palāta turpinās ievērot neatkarības, godīguma, objektivitātes un profesionālisma principu un vienlaikus veidos ciešas darba attiecības ar ieinteresētajām personām;

43.  uzskata, ka Padomes ilgstoša atteikšanās sadarboties liedz Parlamentam iespēju pieņemt informētu lēmumu par atbrīvošanu no atbildības par budžeta izpildi, kas atstāj paliekošu negatīvu iespaidu uz to, vai iedzīvotāji ES iestādes uztver kā uzticamas un ES līdzekļu izmantošanu uzskata par pārredzamu; uzskata, ka šī atteikšanās sadarboties nelabvēlīgi ietekmē arī iestāžu darbību un grauj līgumos paredzēto budžeta vadības politiskās kontroles procedūru;

44.  uzsver, ka Revīzijas palātas sastāvs un iecelšanas procedūra ir noteikta LESD 285. un 286. pantā; uzskata, ka Parlamentam un Padomei ir jābūt vienādām tiesībām iecelt Revīzijas palātas locekļus, lai nodrošinātu demokrātisko leģitimitāti, pārredzamību un šo locekļu pilnīgu neatkarību; prasa Padomei ievērot lēmumus, kurus Parlaments ir pieņēmis pēc Revīzijas palātas locekļu amatam izvirzīto kandidātu uzklausīšanas;

Reģionu komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

45.  aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju uzlabot sadarbības pasākumus ar RK un EESK, tostarp pirmslikumdošanas posmā, kad tiek veikti ietekmes novērtējumi, lai nodrošinātu, ka šo struktūru viedokļi un vērtējumi tiek ņemti vērā visā likumdošanas procesā;

Aģentūras

46.  uzsver, ka sakarā ar jebkādu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Savienības aģentūrām ir nepieciešama pienācīga Savienības likumdevēja kontrole pār Savienības aģentūru lēmumiem un rīcību; atgādina, ka efektīva uzraudzība attiecas, cita starpā, uz Savienības aģentūras vadošā personāla iecelšanu un atlaišanu, piedalīšanos Savienības aģentūras uzraudzības padomes darbā, veto tiesībām attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, informācijas sniegšanas pienākumiem, pārredzamības noteikumiem un budžeta tiesībām attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

47.  apsver iespēju pieņemt pamatregulu par Savienības aģentūrām, kura ļautu izmantot īstenošanas pilnvaras saistībā ar nepieciešamo Savienības likumdevēja politiskās kontroles mehānismu un cita starpā paredzētu gan Eiropas Parlamenta tiesības iecelt un atlaist Savienības aģentūras vadošo personālu un piedalīties Savienības aģentūru uzraudzības padomē, gan Eiropas Parlamenta veto tiesības attiecībā uz dažiem Savienības aģentūras lēmumiem, kā arī informācijas sniegšanas pienākumus, pārredzamības noteikumus un Eiropas Parlamenta budžeta tiesības attiecībā uz Savienības aģentūras budžetu;

Subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošana

48.  uzsver to, cik liela nozīme ir gan LES 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam, kas ir saistošs visām Savienības iestādēm un struktūrām, gan arī instrumentiem, kas ietverti Protokolā Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu; šajā sakarībā atgādina attiecīgās lomas, kas piešķirtas valstu parlamentiem un RK; ierosina elastību attiecībā uz Protokolā paredzēto leģislatīvo aktu projektu nosūtīšanas datumu un aicina Komisiju sniegt kvalitatīvākas atbildes uz argumentētiem atzinumiem;

49.  atgādina valstu parlamentiem par to svarīgo lomu attiecībā uz subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzību; norāda, ka valstu parlamentu formālās iespējas nodrošināt subsidiaritātes un proporcionalitātes principus šajā ziņā sniedz plašas iespējas, taču praktisku sadarbību starp valstu parlamentiem ir jāstiprina, cita starpā, lai tie iespējama pārkāpuma gadījumā ciešā savstarpējā sadarbībā sasniegtu nepieciešamo kvorumu saskaņā ar Protokola Nr. 2 par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 7. panta 3. punktu;

50.  uzsver LESD 9. panta nozīmi, nodrošinot, lai tiktu ņemtas vērā ES politikas pasākumu juridiskās un sociālās sekas;

Ekonomikas un monetārās savienības padziļināšana un paplašināšana

51.  atgādina, ka EMS turpmākajai attīstībai ir jābūt balstītai un jāpamatojas uz spēkā esošajiem tiesību aktiem un to īstenošanu un tai jābūt saistītai arī ar sociālās dimensijas padziļināšanu;

52.  aicina turpināt institucionālās reformas, lai padarītu EMS efektīvāku un demokrātiskāku, un ar uzlabotām spējām integrētu to Savienības institucionālajā sistēmā, saskaņā ar kuru Komisija darbojas kā izpildvara un Parlaments un Padome kā likumdevēji;

Jauns tiesību akts par ekonomikas politiku

53.  atgādina Parlamenta 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā(11), kurā aplūkots ierosinājums par konverģences kodeksu, kas tiktu pieņemts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, lai izveidotu efektīvāku ekonomikas politikas koordinācijas sistēmu (ar vairākiem konverģences kritērijiem, kuri vēl jānosaka), kurā varētu piedalīties visas dalībvalstīs un kuru atbalstītu ar stimuliem pamatots mehānisms;

54.  uzskata par nepieciešamu noteikt ierobežotu skaitu svarīgāko jomu, kurās īstenojamas strukturālas reformas, kas piecu gadu periodā palielinātu konkurētspēju, izaugsmes potenciālu, patiesu ekonomisko konverģenci un sociālo kohēziju, lai stiprinātu Eiropas sociālo tirgus ekonomiku, kā uzsvērts LES 3. panta 3. punktā;

55.  uzsver, ka ir svarīgi skaidri nodalīt kompetenču jomas starp ES iestādēm un dalībvalstīm, palielinot dalībvalstu līdzdalību un valstu parlamentu nozīmi īstenošanas programmās;

56.  aicina labāk izmantot instrumentus saistībā ar LESD 136. pantu, lai sekmētu jaunu pasākumu pieņemšanu un īstenošanu eurozonā;

Vienkāršots, koncentrētāks un demokrātiskāks Eiropas pusgada process

57.  norāda, ka ir nepieciešams samazināt konkrētai valstij adresētu ieteikumu (CSR) skaitu, taču tiem jābūt mērķtiecīgākiem, pamatojoties gan uz konverģences kodeksā un gada izaugsmes pētījumā (AGS) noteikto politikas satvaru, gan katras dalībvalsts no plaša strukturālo reformu klāsta izvēlētiem un iesniegtiem konkrētiem priekšlikumiem saskaņā ar tās attiecīgajiem svarīgākajiem reformu mērķiem, kas paredzēti konkurētspējas veicināšanai un patiesas ekonomiskās konverģences un sociālās kohēzijas nodrošināšanai;

58.  uzsver, cik Eiropas pusgada procesam svarīgas ir demogrāfiskās tendences, un prasa šim rādītājam piešķirt lielāku nozīmi;

59.  atgādina, ka ekonomiskā dialoga mehānismi jau pastāv, jo īpaši saistībā ar sešu tiesību aktu kopumu un divu tiesību aktu kopumu izveidotais ekonomiskais dialogs; uzskata, ka tas ir efektīvs instruments, kas ļauj Parlamentam nodrošināt daudz būtiskāku lomu sarunās Eiropas pusgada ietvaros ar mērķi uzlabot dialogu starp Parlamentu, Padomi, Komisiju un Eurogrupu, un ierosina oficiāli noteikt Parlamenta kontroles funkcijas attiecībā uz Eiropas pusgadu ar iestāžu nolīgumu (IIA), ko Parlaments jau vairākkārt aicinājis izdarīt; turklāt atzinīgi vērtē un atbalsta valstu parlamentu iesaisti valstu līmenī un sadarbību starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu saistībā ar Eiropas pusgadu un ekonomikas pārvaldību kopumā, piemēram, izmantojot t.s. Eiropas Parlamentāro nedēļu un 13. panta konferenci; turklāt uzskata, ka varētu uzlabot sociālo partneru iesaistīšanu Eiropas pusgada procesā;

60.  aicina fiskālā pakta attiecīgos noteikumus iekļaut ES tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz tā īstenošanas visaptverošu novērtējumu un rīkojoties tiktāl, ciktāl uz to neattiecas spēkā esošie sekundārie tiesību akti;

ES budžeta nozīme Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS)

61.  norāda uz iespēju nākamās DFS regulas pieņemšanā pāriet no vienprātīga balsojuma uz balsojumu ar kvalificētu balsu vairākumu, izmantojot LESD 312. panta 2. punkta noteikumus; uzsver, cik svarīgi ir izveidot saikni starp Parlamenta likumdošanas pilnvaru laiku, Komisijas pilnvaru un DFS darbības laiku, ko saskaņā ar LESD 312. panta 1. punktu var saīsināt līdz pieciem gadiem; aicina turpmāko DFS saskaņot ar Parlamenta nākamo pilnvaru laiku; aicina Padomi piekrist šai demokrātiskajai prasībai;

62.  atzinīgi vērtē Augsta līmeņa darba grupas pašu resursu jautājumos ziņojumu; vēlas atgriezties pie līgumu burta un gara un pašreizējo uz nacionālā kopienākuma (NKI) iemaksām balstīto sistēmu nomainīt ar sistēmu, kura balstās uz ES patiesiem pašu resursiem un, iespējams, eurozonas budžetu, attiecībā uz kura veidošanu izteikti vairāki ierosinājumi;

63.  norāda, ka saskaņā ar 24. pantu Padomes 2013. gada 2. decembra Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, visus Savienības un Euratom izdevumus un ieņēmumus iekļauj Savienības vispārējā budžetā saskaņā ar Finanšu regulas 7. pantu;;

Uzlabota ES investīciju spēja

64.  aicina optimāli izmantot esošos struktūrfondus, lai veicinātu konkurētspēju un kohēziju ES, un uzlabot ES investīciju spēju, izmantojot novatoriskas pieejas, piemēram, ESIF, kas ietver konkrētus mehānismus, lai finansētu un garantētu infrastruktūras projektus Savienības interesēs;

65.  uzstāj, ka pilnībā jāīsteno sešu tiesību aktu kopums un divu tiesību aktu kopums un Eiropas pusgads un jo īpaši ir jānovērš makroekonomiskās nelīdzsvarotības, un jānodrošina ilgtermiņa kontrole pār budžeta deficīta un joprojām ārkārtīgi augstajiem parādu līmeņiem, veicot izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju un uzlabojot izdevumu efektivitāti, piešķirot prioritāti produktīviem ieguldījumiem, paredzot stimulus par taisnīgām un ilgtspējīgām strukturālām reformām un ņemot vērā uzņēmējdarbības ciklu nosacījumus;

Fiskālo spēju nodrošināšana eurozonā ar daļu ES budžeta

66.  atgādina, ka euro ir Savienības valūta un ka ES budžets ir paredzēts, lai sasniegtu LES 3. pantā noteiktos Savienības mērķus un finansētu kopējās politikas virzienus, palīdzētu atpalikušajiem reģioniem, piemērojot solidaritātes principu, pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, veicinātu Eiropas sinerģiju, spētu risināt pašreizējos un nākotnes uzdevumus, kam nepieciešama Eiropas mēroga pieeja, kā arī palīdzētu mazāk attīstītajām dalībvalstīm panākt attiecīgo līmeni un pievienoties eurozonai;

67.  pieņem zināšanai dažādos priekšlikumus par eurozonas budžeta spējas izveidošanu; norāda, ka ar šiem priekšlikumiem šai spējai piešķirtas dažādas funkcijas un tai var būt dažādi veidi; atgādina, ka Parlaments ir uzstājis, ka šāda spēja būtu jāizstrādā ES sistēmas ietvaros;

68.  norāda — lai gan no jaunās budžeta spējas uzbūves, funkcijas un apmēriem būs atkarīgs tas, vai to varēs izveidot pašreizējo līgumu ietvaros, saskaņā ar līgumiem ir iespējams palielināt pašu resursu maksimālās robežas, noteikt jaunas pašu resursu kategorijas (arī tad, ja šādi pašu resursi varētu nākt tikai no dažām dalībvalstīm), kā arī noteikt, ka konkrēti ieņēmumi izmantojami tikai tam, lai finansētu īpašus izdevumu posteņus; turklāt uzsver, ka ES budžets jau sniedz garantijas specifiskām aizdevumu operācijām un ka pastāv vairāki elastīguma instrumenti, kuriem ir atļauts izmantot līdzekļus papildus DFS maksimālajiem izdevumu apjomiem un pārsniedzot tos;

69.  atkārtoti uzsver atbalstu Eiropas Stabilizācijas mehānisma integrēšanai Savienības tiesiskajā regulējumā ar noteikumu, ka ir pienācīga demokrātiskā pārskatatbildība;

70.  uzskata, ka Eiropas fiskālās spējas un Eiropas Valūtas fonda izveide var būt daļa no procesa, ar ko izveido Eiropas kases iestādi, kurai būtu jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

71.  aicina pienācīgi izvērtēt Komisijas izveidotās ekspertu grupas svarīgākos secinājumus par parāda dzēšanas fonda veidošanu;

Vienotais tirgus un finanšu integrācija

72.  uzskata, ka vienotais tirgus ir viens no ES stūrakmeņiem un tas ir izšķiroši svarīgs, lai Savienībā nodrošinātu labklājību, izaugsmi un nodarbinātību; norāda, ka vienotais tirgus, kas sniedz reālus ieguvumus gan uzņēmumiem, gan patērētājiem, ietver vēl pilnībā neizmantotu izaugsmes potenciālu, un jo īpaši tas attiecas uz digitālo vienoto tirgu, finanšu pakalpojumiem, enerģētiku, banku savienību un kapitāla tirgus savienību; tāpēc aicina rūpīgāk kontrolēt šajās jomās spēkā esošā acquis pareizu piemērošanu un labāku īstenošanu;

73.  aicina ātri, bet pakāpeniski pabeigt banku savienības izveidi, pamatojoties uz vienoto uzraudzības mehānismu (SSM), vienoto noregulējuma mehānismu (SRM) un Eiropas noguldījumu apdrošināšanas sistēmu (EDIS), un uzturēt šo savienību ar piemērotu un fiskāli neitrālu atbalstu; atzinīgi vērtē vienošanos par īstermiņa finansējuma mehānismu, līdz sāks darboties vienotais noregulējuma fonds, un aicina izveidot Eiropas maksātnespējas shēmu;

74.  atgādina, ka Eiropas uzraudzības iestādēm būtu jāveic pasākumi nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību, jo īpaši nodrošinot augstas kvalitātes, efektīvu un konsekventu regulēšanas un uzraudzības līmeni un ņemot vērā visu dalībvalstu dažādās intereses un finanšu tirgu dalībnieku atšķirīgo raksturu; uzskata, ka visas dalībvalstis skaroši jautājumi ir jāizvirza, jāapspriež un jāpieņem visās dalībvalstīs un ka vienlīdzīgu konkurences apstākļu nostiprināšanai vienotajā tirgū ir svarīgi izveidot vienotu noteikumu kopumu, kas būtu piemērojams visiem finanšu tirgu dalībniekiem ES, lai tādējādi novērstu vienotā tirgus sadrumstalotību finanšu pakalpojumu jomā un negodīgu konkurenci nevienlīdzīgu konkurences apstākļu dēļ;

75.  aicina izveidot patiesu kapitāla tirgu savienību;

76.  atbalsta konkurētspējas iestāžu sistēmas izveidi, kuras uzdevums būtu apvienot valstu iestādes, kas atbildīgas par sekošanu progresam konkurētspējas jomā katrā dalībvalstī, un ierosina, ka šādas sistēmas progresu vajadzētu uzraudzīt Komisijai;

77.  uzskata, ka ir jāuzlabo automātiskā informācijas apmaiņa starp valstu nodokļu iestādēm nolūkā novērst krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu plānošanas, nodokļu bāzes samazināšanas un peļņas novirzīšanas, kā arī veicinātu saskaņotas darbības cīņā pret nodokļu oāzēm; aicina pieņemt direktīvu par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi, nosakot obligāto likmi un paredzot kopīgus pakāpeniskas konverģences mērķus; uzskata par nepieciešamu sākt visaptverošu pārskatu par spēkā esošajiem PVN tiesību aktiem, cita starpā risinot jautājumu par izcelsmes valsts principa ieviešanu;

Demokrātiskāka EMS institucionālā struktūra

78.  atgādina par nepieciešamību lēmumu pieņemšanas līmenī nodrošināt pienācīgu demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību, valstu parlamentiem kontrolējot valstu valdības, pastiprinātu kontroles lomu ES līmenī paredzot Eiropas Parlamentam, tostarp tam kopā ar Padomi nodrošinot centrālo lomu attiecībā uz konverģences kodeksa pieņemšanu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

79.  uzskata par pamatotu LES 48. panta 7. punktā noteiktās pārejas klauzulas vispārēju izmantošanu; atgādina, ka Komisija tās plānā attiecībā uz padziļinātas un patiesas EMS izveidi(12) ierosināja izstrādāt konverģences un konkurētspējas instrumentu, pamatojoties uz LESD 136. pantu vai LESD 352. pantu, vajadzības gadījumā izmantojot ciešāku sadarbību; norāda, ka ciešākas sadarbības gadījumā demokrātisko leģitimitāti un ES pārvaldes efektivitāti un Parlamenta lomu tajā nostiprinātu LESD 333. panta 2. punkta izmantošana, kurā paredzēta parastās likumdošanas procedūras piemērošana;

80.  atgādina, ka parlamentu sadarbība nav jāuztver kā kādas jaunas apvienotas parlamentāras struktūras vai kādas citas iestādes veidošana, jo euro ir ES valūta un Eiropas Parlaments ir ES parlaments; atgādina, ka EMS ir izveidojusi Savienība, kuras pilsoņus Savienības līmenī tieši pārstāv Parlaments, kuram ir jāspēj atrast risinājumus parlamentārai demokrātiskai pārskatatbildībai par eurozonai specifiskiem lēmumiem, un jāvar šie risinājumi īstenot;

81.  uzstāj, ka Komisijai jāpiešķir pilnvaras ieviest un piemērot jebkādus jau esošus un nākotnē paredzamus EMS instrumentus;

82.  uzskata, ka ir jānovērš EMS pašreizējie institucionālās struktūras trūkumi, īpaši tās demokrātijas trūkums, ņemot vērā arī to, ka līguma atsevišķas daļas var pārraudzīt Tiesa, bet uz citām daļām šāda Tiesas pārraudzība neattiecas; uzskata, ka ir nepieciešama lielāka parlamentārā kontrole, detalizēti īstenojot LESD 121. panta 3. un 4. punktu attiecībā uz ciešāku ekonomikas politikas koordināciju;

83.  uzskata, ka visām dalībvalstīm vajadzētu būt pieejamām diferencētām integrācijas iespējām;

84.  atgādina, ka prioritāte būtu jāpiešķir parastajai likumdošanas procedūrai un budžeta procedūrai ES līmenī, vajadzības gadījumā izmantojot izņēmumus un izveidojot īpašiem nolūkiem paredzētas budžeta pozīcijas; atgādina, ka jebkādus citus noteikumus, piemēram, eurozonas vai pastiprinātas sadarbības noteikumus, drīkstētu piemērot vienīgi tad, ja iepriekš minētās procedūras nav juridiski un politiski iespējamas;

Iekšējā tirgus kā izaugsmes galvenā veicinātāja izveides pabeigšana

85.  pauž pārliecību, ka EMS padziļināšanai vajadzētu būt cieši saistītai ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, likvidējot visas atlikušās iekšējās barjeras, jo īpaši attiecībā uz enerģētikas savienību, kopējo digitālo tirgu un pakalpojumu tirgu;

86.  aicina pilnībā piemērot spēkā esošos iekšējā enerģētikas tirgus tiesību aktus saskaņā ar LESD 194. pantu, lai izveidotu enerģētikas savienību;

87.  atbalsta Eiropas Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) pienākumu un kompetenču nostiprināšanu, lai galu galā izveidotu Eiropas Enerģētikas aģentūru saskaņā ar Euratom līguma 54. pantu, kā arī Eiropas enerģijas tirgu integrāciju, izveidojot Eiropas stratēģiskās rezerves, kas balstītos uz valstu rezervju apvienošanu un kopīga sarunu centra ar piegādātājiem izveidi, lai tādējādi pabeigtu veidot enerģētikas savienības institucionālo struktūru;

88.  ciešā sadarbībā ar EIB mudina izmantot projektu obligācijas infrastruktūras un enerģētikas projektu finansēšanai;

89.  aicina Komisiju izmantot LESD 116. pantu, kurā paredzēts nepieciešamais juridiskais pamats, lai Parlaments un Padome rīkotos saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nolūkā novērst praksi, kas kropļo konkurenci iekšējā tirgū, izmantojot kaitniecisku nodokļu politiku;

Sociālā dimensija

90.  uzsver, ka ir jāgarantē darba ņēmēju tiesības, it īpaši tad, kad viņi izmanto savas tiesības uz mobilitāti, kā arī viņu sociālās tiesības, pilnībā izmantojot attiecīgos juridiskos instrumentus, kas paredzēti IV, IX un X sadaļā un saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, lai nodrošinātu stabilu sociālo pamatu Savienībā; šajā sakarībā jo īpaši norāda uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un no Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā;

91.  uzsver, ka ir svarīgi izveidot sociālu Eiropu, lai darba ņēmēji turpinātu atbalstīt Eiropas integrācijas projektu;

92.  norāda, cik svarīgi ir veicināt ideju par minimālo algu, ko nosaka katra dalībvalsts; konstatē, ka, pētot iespējas par minimālo bezdarbnieku pabalsta sistēmu, būtu vajadzīgi kopīgi noteikumi un nosacījumi ES darba tirgū, un ierosina, ka saskaņā ar pašreizējiem Līguma noteikumiem varētu pieņemt leģislatīvā akta priekšlikumu, lai samazinātu darba ņēmējiem joprojām pastāvošās barjeras;

93.  norāda uz Savienības nodrošinātajām iespējām un uz nepieciešamību aktīvi iesaistīt gados jaunus darba ņēmējus darba tirgū un veicināt viņu apmaiņu saskaņā ar LESD 47. pantu;

94.  aicina Komisiju iekļaut nodarbinātības kritērijus dalībvalstu makroekonomikas snieguma novērtēšanā un iesakot un atbalstot strukturālās reformas, arī lai nodrošinātu reģionālo un sociālo fondu labāku izmantošanu;

95.  aicina Komisiju labāk novērtēt ES rīcības nepieciešamību un alternatīvu politikas variantu iespējamo ekonomisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi, pirms tā ierosina jaunas iniciatīvas (piemēram, leģislatīvo aktu priekšlikumus, nenormatīvās iniciatīvas un īstenošanas un deleģētos aktus), ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu;

96.  aicina izstrādāt jaunu sociālo paktu (kas varētu būt sociālā protokola formā), kura mērķis būtu veicināt Eiropas sociālo tirgus ekonomiku un mazināt nevienlīdzību, nodrošinot visu pilsoņu pamattiesību ievērošanu, tostarp tiesības uz koplīgumu slēgšanu un pārvietošanās brīvību; norāda, ka šāds pakts varētu uzlabot dalībvalstu sociālās politikas virzienu koordinēšanu;

97.  aicina Komisiju aktivizēt ES sociālo dialogu ar saistošiem nolīgumiem starp sociālajiem partneriem saskaņā ar LESD 151. līdz 161. pantu;

Ārējās darbības

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) efektivitātes, saskaņotības un pārskatatbildības uzlabošana

98.  uzskata, ka būtu jānostiprina Eiropas Savienības visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm, ciešāk satuvinot dažādos dalībniekus un instrumentus visos konflikta cikla posmos;

99.  prasa LES 22. panta noteikumus izmantot, lai izstrādātu vispārēju stratēģisku sistēmu un pieņemtu lēmumus par LES 21. pantā noteiktajām stratēģiskajām interesēm un mērķiem, kas var būt plašāki par KĀDP un attiekties arī uz citām ārējās darbības jomām, un kam nepieciešama sasaiste ar citiem politikas virzieniem, piemēram, tirdzniecību, lauksaimniecību un palīdzību attīstības jomā; atgādina, ka uz šādas stratēģijas pamata pieņemtos lēmumus varētu īstenot ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šādu lēmumu demokrātisko leģitimitāti varētu uzlabot, ja Padome un Parlaments pieņemtu kopīgus stratēģiskus dokumentus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka / Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) priekšlikumiem;

100.  aicina nostiprināt parlamentāro uzraudzību pār ES ārējo darbību, tostarp turpinot regulāru apspriešanos ar priekšsēdētāja vietnieku / augsto pārstāvi, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un Komisiju, kā arī pabeigt sarunas par to, ka ir jāaizstāj 2002. gada iestāžu nolīgums par piekļuvi Padomes konfidenciālai informācijai KĀDP jomā;

101.  uzskata, ka ES īpašie pārstāvji ir jāiekļauj EĀDD, tostarp arī viņu budžets jāpārceļ no KĀDP pozīcijām uz EĀDD pozīcijām, jo tas palielinātu ES centienu saskaņotību;

102.  aicina izmantot gan LES 31. panta 2. punktu, kas Padomei noteiktos KĀDP jautājumos ļauj pieņemt lēmumus ar kvalificēto balsu vairākumu, gan arī pārejas klauzulu (LES 31. panta 3. punkts), lai pakāpeniski pārietu uz kvalificētu balsu vairākumu attiecībā uz tiem KĀDP lēmumiem, kuriem nav seku militārajā vai aizsardzības jomā; atgādina, ka LES 20. panta 2. punktā paredzētā ciešākā sadarbība dalībvalstīm sniedz papildu iespējas attīstīt sadarbību KĀDP jomā, tādēļ to vajadzētu izmantot;

103.  pauž pārliecību, ka ir jāpalielina ārējo darbību finansēšanas noteikumu elastība, lai izvairītos no kavēšanās ar ES līdzekļu operatīvu izmaksu un tādējādi palielinātu ES spēju ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm; uzskata, ka šajā sakarībā ir jāizveido paātrināta procedūra humānajai palīdzībai, lai atbalsts tiku sniegts pēc iespējas efektīvi un rezultatīvi;

104.  mudina Padomi, EĀDD un Komisiju nekavējoties pildīt savas saistības un pilnībā informēt Parlamentu par visiem sarunu posmiem attiecībā uz starptautiskiem nolīgumiem un šādu sarunu noslēguma procesu, kā noteikts LESD 218. panta 10. punktā un kā prasīts iestāžu nolīgumos ar Komisiju un Padomi;

105.  norāda, ka Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka Parlamentam saskaņā ar LESD 218. panta 10. punktu ir tiesības pilnībā un nekavējoties tikt informētam visos starptautisku nolīgumu apspriešanas un noslēgšanu procedūras posmos — arī tad, ja tas attiecas uz KĀDP —, lai tas varētu īstenot savas pilnvaras, pilnībā pārzinot Eiropas Savienības darbību kopumā; tādēļ sagaida, ka Tiesas judikatūra tiks pienācīgi ņemta vērā iestāžu sarunās, kas notiek nolūkā uzlabot sadarbības un informācijas apmaiņas praktiskos aspektus saistībā ar sarunām par starptautiskiem nolīgumiem un to noslēgšanu;

Ceļā uz kopēju aizsardzības politiku

106.  aicina veikt pakāpeniskus pasākumus ceļā uz kopēju aizsardzības politiku (LES 42. panta 2. punkts) un, iespējams, arī kopīgu aizsardzību, ko var izveidot ar Eiropadomes vienprātīgu lēmumu, kā arī vienlaikus nostiprināt civilo un pilsonisko sabiedrību, balstoties uz konfliktu novēršanas un risināšanas pieeju, kas balstās uz izvairīšanos no vardarbības, jo īpaši palielinot finanšu, administratīvos un cilvēkresursus, kas paredzēti starpniecībai, dialogam, samierināšanai un pilsoniskajā sabiedrībā balstītai tūlītējai reaģēšanai krīzes situācijās;

107.  kā pirmo soli šajā virzienā ierosina izmantot LES 46. panta noteikumus par pastāvīgas strukturētas sadarbības (PESCO) uzsākšanu, Padomei pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, jo šis instruments ļautu vairāk ieinteresētajām dalībvalstīm ciešāk koordinēti sadarboties aizsardzības jomā ES ietvaros un dotu tām iespēju izmantot ES iestādes, instrumentus un budžetu;

108.  iesaka izveidot pastāvīgu Aizsardzības ministru padomi, kuru vadītu priekšsēdētāja vietnieks / augstais pārstāvis, lai saskaņotu dalībvalstu aizsardzības politiku, jo īpaši attiecībā uz kiberdrošību un terorisma apkarošanu, un kopīgi izstrādātu ES aizsardzības stratēģiju un prioritātes;

109.  prasa izstrādāt ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, pamatojoties uz priekšsēdētāja vietnieka / augstā pārstāvja sagatavoto ES ārpolitikas un drošības politikas globālo stratēģiju un Bratislavas programmu, jo šādā dokumentā būtu sīkāk definēti ES stratēģiskie mērķi drošības un aizsardzības jomā un noteiktas esošās un nepieciešamās spējas; aicina Komisiju savu turpmāko sagatavošanas darbu pie Eiropas aizsardzības rīcības plāna balstīt uz paredzamo ES balto grāmatu par drošību un aizsardzību, kurā būtu jārisina arī jautājums par to, kā un kādos apstākļos ir atbilstīgi un leģitīmi izmantot militāru spēku;

110.  uzsver nepieciešamību noteikt vienotu Eiropas spēju un bruņojuma politiku (LES 42. panta 3. punkts), kas ietvertu kopīgu plānošanu, attīstību un iepirkumu militāro spēju jomā, un kurā būtu jāiekļauj arī priekšlikumi reaģēšanai uz kiberapdraudējumu, hibrīddraudiem un asimetriskajiem draudiem; mudina Komisiju strādāt pie vērienīgā Eiropas Aizsardzības rīcības plāna, kā paziņots tās 2016. gada darba programmā;

111.  uzsver Eiropas aizsardzības aģentūras (EAA) lielo potenciālu, lai palīdzētu izstrādāt vienotu aizsardzības tirgu, kas būtu konkurētspējīgs un efektīvs un balstītos uz intensīvu pētniecību, attīstību un inovāciju, turklāt liela uzmanība būtu pievērsta specializētu darba vietu radīšanai, kā arī uzskata, ka šajā nolūkā būtu iespējami jāizmanto publiskā un privātā sektora partnerības; atgādina par steidzamo nepieciešamību nostiprināt EAA, nodrošinot to ar vajadzīgajiem resursiem un politisko atbalstu, tādējādi ļaujot tai ieņemt vadošu un koordinējošu lomu spēju attīstībā, pētniecībā un iepirkumos; atkārtoti pauž viedokli, ka to vislabāk var paveikt, Aģentūras personālu un darbības izdevumus finansējot no Savienības budžeta;

112.  atgādina par LES 44. pantu, kurā paredzēti papildu elastības noteikumi un iespēja uzticēt krīzes pārvarēšanas uzdevumu dalībvalstu grupai, kas šādus uzdevumus veiktu ES vārdā un Politikas un drošības komitejas (PSC) un EĀDD politiskā kontrolē un stratēģiskā vadībā;

113.  rosina izmantot LES 41. panta 3. punktu, lai no dalībvalstu iemaksām izveidotu sākumfondu sagatavošanas darbību finansēšanai attiecībā uz tām kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KDAP) darbībām, kuras netiek segtas no Savienības budžeta;

114.  uzsver to, cik svarīgi ir paplašināt kopīgu finansējumu KDAP militārā jomā, tostarp ar Athena mehānismu, jo tā tiktu mazināti finansiālie šķēršļi dalībvalstīm piedalīties KDAP militārās misijās un operācijās, tādējādi uzlabojot ES spēju reaģēt uz krīzēm;

115.  aicina izveidot pastāvīgu civilo un militāro štābu ar militāru plānošanas un vadības spēju (MPCC) un civilās plānošanas un vadības spēju (CPCC); aicina ES sistēmā institucionalizēt dažādās Eiropas militārās struktūras (dažādas kaujas grupas, Euroforces, Francijas un Apvienotās Karalistes aizsardzības sadarbību, Beniluksa Savienības pretgaisa aizsardzības sadarbību) un uzlabot ES kaujas grupu lietderību, citstarp paplašinot kopīgo finansējumu un principā uzskatot to izvietošanu par sākotnēju spēku nākotnes krīžu pārvaldības scenārijos;

116.  atzīmē, ka šis pastāvīgais štābs varētu iesaistīties nepārtrauktā situatīvā plānošanā un uzņemties galveno koordinējošo lomu turpmākajos LES 42. panta 7. punkta piemērošanas gadījumos; uzskata, ka šajā pantā paredzētā savstarpējās aizsardzības klauzula, kuras piemērošanu Francija pieprasīja 2015. gada 17. novembra Ārlietu padomē, var veicināt ES drošības un aizsardzības politikas turpmāku attīstību, sekmējot stingrāku atbalstu tai visās dalībvalstīs;

117.  uzskata, ka ir jāuzlabo ES un NATO visu līmeņu sadarbība tādās jomās kā spēju attīstība un situatīvā plānošana hibrīddraudu gadījumā, kā arī aktīvāk jālikvidē vēl pastāvošie politiskie šķēršļi; mudina izveidot visaptverošu ES un NATO politisko un militāro sadarbību;

118.  aicina rīkoties izlēmīgi, lai nodrošinātu attīstības politikas saskaņotību (PCD) saskaņā ar LESD 208. pantu, un prasa uzlabot PCD ietekmes novērtējuma sistēmu un izveidot strīdu izšķiršanas mehānismu, lai novērstu pretrunas dažādās ES politikas jomās, dodot Komisijas priekšsēdētājam politisko atbildību par tās vispārējām pamatnostādnēm un risinot jautājumus saskaņā ar ES saistībām attiecībā uz PCD;

Tieslietas un iekšlietas

119.  uzsver — kaut arī ir jāaizstāv pamattiesības un pamatbrīvības un ir jāīsteno demokrātiska un tiesu iestāžu pārraudzība pār pretterorisma politikas virzieniem, tomēr sakarā ar nesenajiem uzbrukumiem un terorisma draudu pieaugumu ir absolūti nepieciešama un cik drīz vien iespējams ieviešama sistemātiska, obligāta un strukturētāka informācijas un datu apmaiņa starp valsts tiesībaizsardzības iestādēm un izlūkdienestiem un ar Eiropolu, Frontex un Eurojust;

120.  norāda uz to, ka tāpat kā par iepriekšējiem uzbrukumiem, drošības iestādēm jau bija zināmi arī Parīzes uzbrucēji un pret tiem jau tikušas veiktas izmeklēšanas un uzraudzības darbības; pauž bažas, ka starp dalībvalstīm nenotika datu apmaiņa par šādām personām, neraugoties uz LESD 88. panta prasībām; aicina Padomi pamatoties uz LESD 352. pantu un noteikt obligātu datu apmaiņu starp dalībvalstīm; uzskata, ka ir jāizmanto ciešākas sadarbības iespējas, ja neizdodas panākt vienprātību;

121.  aicina Komisiju un Padomi veikt vispārēju ES terorisma apkarošanas darbību un ar tām saistīto pasākumu novērtēšanu, jo īpaši saistībā ar to, kā dalībvalstis tos īsteno tiesību aktos un praksē, un apjomu, kādā tās sadarbojas ar šīs jomas ES aģentūrām, jo īpaši ar Eiropolu un Eurojust, un atbilstīgi novērtēt pastāvošās nepilnības, kā arī pasākumu atbilstību ES pamattiesību saistībām, izmantojot LESD 70. pantā paredzēto procedūru;

122.  šajā sakarībā atgādina, ka LESD 222. pants paredz solidaritātes klauzulu, ko var un vajag aktivizēt, ja dalībvalstij noticis teroristu uzbrukums vai tā kļuvusi par dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuri;

123.  pauž nožēlu, ka Pagaidu aizsardzības direktīvu nesāka izmantot saistībā ar bēgļu krīzi, kaut arī tā tika izveidota, lai risinātu problēmas ar trešo valstu valstspiederīgo masveida pieplūdumu;

124.  uzsver nepieciešamību izveidot godīgu un efektīvu ES kopēju imigrācijas un patvēruma politiku, kas balstīta uz solidaritātes principu, diskriminācijas aizliegumu, neizraidīšanas principu un lojālu sadarbību starp visām dalībvalstīm un kuras ietvaros ir jāparedz arī patvēruma meklētāju taisnīga pārdale ES; uzskata, ka šādā politikā būtu jāiesaista visas dalībvalstis; atgādina dalībvalstīm par to saistībām šajā jomā un uzsver, ka jaunā patvēruma un migrācijas regulējuma pamatā vajadzētu būt migrantu pamattiesībām;

125.  norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, lai nodrošinātu, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma kļūst par patiesi vienotu sistēmu; aicina dalībvalstis saskaņot to tiesību aktus un praksi attiecībā uz kritērijiem par to, kurš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs, un attiecībā uz garantijām par starptautiskās aizsardzības procedūrām un uzņemšanas nosacījumiem, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un iedibināto labāko praksi citās dalībvalstīs;

126.  atzinīgi vērtē Regulas (ES) 2016/1624 pieņemšanu, paplašinot Frontex pilnvaras un uzdevumus un pārdēvējot to par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru; uzskata, ka Aģentūru nepieciešamības gadījumā var atbalstīt ar tādiem militārajiem instrumentiem kā Eiropas jūras spēki (Euromarfor) un modernizētais Eirokorpuss (Eurocorps), kā arī ar resursiem, kas mobilizēti ar pastāvīgās strukturētās sadarbības starpniecību; uzsver noteikumos prasīto, ka dalībvalstīm pašām savās un citu dalībvalstu interesēs būtu jāievada dati Eiropas datubāzēs; norāda, ka būtu jāparedz arī robežkontroles struktūru, piemēram, Eurodac izmantoto datubāzu sadarbspēja, kā arī to sadarbspēja ar Eiropola datubāzēm;

127.  aicina steidzami pārskatīt Dublinas regulu, visā ES izveidojot pastāvīgu juridiski saistošu patvēruma meklētāju sadales sistēmu starp dalībvalstīm, kuras pamatā būtu taisnīga un obligāta sadale;

128.  norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo migrantu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā;

129.  aicina parakstīt nolīgumus ar drošām trešām valstīm, lai kontrolētu un samazinātu migrantu plūsmas, pirms tās nonāk pie ES robežām; vienlaikus prasa īstenot stingras procedūras nepamatotu pretendentu atgriešanai;

130.  aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt izdevumus patvēruma speciālistu apmācībai un uzlabot patvēruma procedūru efektivitāti;

131.  uzskata, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgu migrantu plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; uzskata, ka arī turpmāk uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajām izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm; iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un to spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un kontrabandu šajās valstīs un caur tām; atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atgriešanas sistēmas efektivitāte, taču uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai drošos apstākļos, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības;

132.  atzinīgi vērtē to, ka jaunajā Regulā (ES) 2016/1624 par Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūru paredzēts, ka gadījumos, kad ārējās robežas kontrole ir padarīta neefektīva tādā mērā, ka tiek radīts risks apdraudēt Šengenas zonas darbību, vai nu tāpēc, ka dalībvalsts nav veikusi nepieciešamos pasākumus vai tāpēc, ka dalībvalsts nav pieprasījusi pietiekamu Frontex atbalstu vai šo atbalstu neīsteno, Komisija var ierosināt Padomei pieņemt lēmumu, kurā identificē pasākumus, kas jāīsteno Aģentūrai, un kurā pieprasa attiecīgajai dalībvalstij sadarboties ar Aģentūru minēto pasākumu īstenošanā; turklāt norāda, ka regulā ir paredzēti arī noteikumi attiecībā uz grupu locekļu civiltiesisko atbildību un kriminālatbildību un sūdzību mehānismu, lai uzraudzītu un nodrošinātu pamattiesību ievērošanu visās Aģentūras darbībās;

133.  pauž pārliecību, ka būtu nepieciešama Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) cilvēkresursu un finansiālās spējas palielināšana, ja šim birojam tiktu prasīts koordinēt visus patvēruma pieprasījumus Eiropas Savienībā, kā arī izmantot to, lai sniegtu atbalstu patvēruma pieprasījumu apstrādei dalībvalstīs, kas saskārušās ar īpašu migrācijas spiedienu, tostarp paredzot birojam pilnvaras izvērst kopīgas operācijas, izmēģinājuma projektus un ātru iejaukšanos, proti, līdzīgi kā ar Regulu (ES) Nr. 1168/2011 tika paplašinātas Frontex pilnvaras;

134.  uzsver, cik svarīgi ir uzlabot koordināciju starp EASO, Frontex un Eiropas ombuda biroju, lai varētu raitāk pieņemt agrīnās brīdināšanas ziņojumus īpaša migrācijas spiediena gadījumā, kas varētu apdraudēt patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošanu; uzskata, ka šos agrīnās brīdināšanas ziņojumus var izmantot par pamatu, lai Komisija uzsāktu LESD 78. panta 3. punktā paredzētos pagaidu pasākumus;

135.  uzskata par ļoti svarīgu nostiprināt Parlamenta kā Padomei līdzvērtīga likumdevēja lomu, izmantojot LESD 81. panta 3. punktu, kas ļauj lēmumu pieņemšanai ģimenes tiesību jomā ar pārrobežu ietekmi turpmāk piemērot parasto likumdošanas procedūru, ja Padome tā vienprātīgi nolemj pēc apspriešanās ar Parlamentu; aicina izmantot LES 48. panta 7. punktā paredzēto pārejas klauzulu un turpmāk parasto likumdošanas procedūru izmantot lēmumu pieņemšanai arī visās citās tieslietu un iekšlietu politikas jomās;

136.  aicina Komisiju, pamatojoties uz LESD 83. pantu, ierosināt obligātus noteikumus par definīcijām un sankcijām saistībā ar cīņu pret terorismu, cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošanu, nelegālu narkotiku tirdzniecību, nelegālu ieroču tirdzniecību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, korupciju, maksāšanas līdzekļu viltošanu, datornoziegumiem un organizēto noziedzību;

137.  prasa praksē ieviest gan Lisabonas līgumā nostiprinātos principus, proti, solidaritātes un atbildības sadalījuma principu starp dalībvalstīm un savstarpējās atzīšanas principu tieslietu un iekšlietu politikas virzienu īstenošanā (LESD 70. pants), gan arī ES Pamattiesību hartas noteikumus;

138.  uzskata, ka ES uzdevums ir nodrošināt cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un Kopenhāgenas kritēriju ievērošanas turpināšanu, kā arī nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro LES 2. pantā noteiktās kopējās vērtības;

139.  uzsver, cik svarīgi ir pabeigt darbu pie procesuālo garantiju tiesību aktu kopuma, jo īpaši, izstrādājot tiesību aktus par administratīvu aizturēšanu un nepilngadīgu personu aizturēšanu, proti, jomām, kurās noteikumi daudzās dalībvalstīs nav pilnībā saderīgi ar cilvēktiesībām un citiem starptautiskajiem standartiem;

140.  uzsver, ka ir svarīgi gūt turpmākus panākumus Eiropas krimināltiesību izstrādē, jo īpaši attiecībā uz savstarpējo atzīšanu un krimināltiesisku nolēmumu izpildi;

141.  uzskata, ka ir svarīgi attīstīt Eiropas tiesu kultūru, kas ir galvenais priekšnoteikums, lai radītu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu iedzīvotājiem un lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu;

142.  uzskata, ka būtu jāieceļ Eiropas prokurors, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, krāpšanu un korupciju, aizsargātu Savienības finanšu intereses un novērstu sadrumstalotību Eiropas tiesībaizsardzības jomā;

143.  uzsver, ka saskaņā ar LESD 86. pantu ar Eiropas Parlamenta piekrišanu var tikt izveidota Eiropas Prokuratūra (EPPO) nolūkā apkarot noziegumus, kas skar ES finansiālās intereses (PIF); tādēļ vēlreiz atkārto ieteikumus no saviem 2014. gada 12. marta(13) un 2015. gada 29. aprīļa(14) rezolūcijām par Eiropas Prokuratūras konkrētu organizāciju, un uzsver, ka Eiropas Prokuratūras regula būtu jāpieņem nekavējoties, lai Eiropas Prokuratūra būtu tiesīga izmeklēt visus PIF jomas noziegumus, tostarp krāpšanu PVN jomā, un sauktu pie atbildības aizdomās turamās personas;

144.  atgādina, ka Savienībai ir pienākums pievienoties Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECHR) saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu, un mudina nekavējoties atsākt sarunas ar Eiropas Padomi par šo tematu, ņemot vērā Tiesas 2014. gada 18. decembra atzinumu šajā sakarībā; atgādina Komisijai kā galvenajai sarunu vadītājai, ka šāda pievienošanās uzlabos cilvēktiesību aizsardzību visiem Eiropas iedzīvotājiem;

145.  atgādina, ka šīs rezolūcijas mērķis ir tikai sniegt novērtējumu par juridiskām iespējām līgumos un tai vajadzētu būt par pamatu, lai uzlabotu Eiropas Savienības darbību īstermiņā; atgādina — lai nākotnē veiktu turpmāku būtisku reformu, būs nepieciešams pārskatīt Līgumus;

o
o   o

146.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai, ECB, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV C 184 E, 6.8.2009., 25. lpp. (2) OV C 212 E, 5.8.2010., 82. lpp. (3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0249. (4) OV C 13, 15.1.2016., 183. lpp. (5) OV C 313, 22.9.2015., 9. lpp. (6) Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0103. (7) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010. (8) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0382. (9) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0395. (10) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0050. (11) OV C 468, 15.12.2016., 176. lpp. (12) COM(2012)0777, 2012. gada 28. novembris. (13) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0234. (14) Pieņemtie teksti, P8_TA(2015)0173.