ZIŅOJUMS
20.4.2005 - par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma(2004/2138(INI))
Starptautiskās tirdzniecības komiteja
Referents: Javier Moreno Sánchez
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 31. jūlija nolīgumu,
– ņemot vērā Komisijas 2003. gada 26. novembra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Dohas Attīstības programmas sarunu atjaunošana — ES perspektīva”,
– ņemot vērā Komisijas 2003. gada 25. septembra darba dokumentu “Dohas Attīstības programma pēc Kankūnas,”
– ņemot vērā tā 2003. gada 25. septembra rezolūciju par Piekto PTO Ministru konferenci Kankūnā[1],
– ņemot vērā tā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju par gatavošanos Piektajai PTO Ministru konferencei Kankūnā2,
– ņemot vērā 2001. gada 14. novembrī pieņemto Dohas Ceturtās Ministru konferences deklarāciju un ņemot vērā tā 2001. gada 13. decembra rezolūciju par PTO sanāksmi Katarā3,
– ņemot vērā tā 1999. gada 18. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Parlamentam par ES nostāju par PTO Tūkstošgades sarunām4,
– ņemot vērā tā 1999. gada 15. decembra rezolūciju par Trešo PTO Ministru konferenci Sietlā5,
– ņemot vērā tā 2001. gada 13. maija rezolūciju, kurā izteikti Eiropas Parlamenta ieteikumi Komisijai par lauksaimniecības sarunām PTO darba kārtību ietvaros6,
– ņemot vērā Saterlendas ziņojumu par PTO nākotni,
– ņemot vērā tā 2005. gada 9. marta nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu7,
– ņemot vērā 2004. gada 25.-26. novembra Trešās PTO Parlamentārās konferences Noslēguma deklarāciju,
– ņemot vērā tā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atklātību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā8,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A6-0095/2005),
A. tā kā ar PTO Ģenerālpadomē 2004. gada 1. augustā panākto nolīgumu, 148 tās locekļi ir izveidojuši turpmāku sarunu sistēmu piecās Dohas Attīstības programmas (DDA) galvenajās jomās un ir atguvuši Kankūnas sarunās zaudēto pārliecību pamatojoties uz atjaunotu sadarbības garu, lai nodrošinātu Dohas sarunu kārtas veiksmīgu noslēgumu un daudzpusējās tirdzniecības sistēmas panākumus,
B. tā kā jāsasniedz vienādi tālejoša virzība visos jautājumos, uz kuriem attiecas šis nolīgums un DDA darba programma kopumā, sarunu priekšgalā izvirzot attīstību, un tā kā ES jāaizstāv daudzveidīgi jautājumi darba kārtībā, cenšoties panākt atbilstīgu tirdzniecības liberalizāciju, visa veida dempinga un tirdzniecību kropļojošu pasākumu izskaušanu, īpašs un diferencētā režīma un pārtikas nekaitīguma aizsardzības pasākumu pastiprināšana, lai piešķirtu augstāku prioritāti sociālajam taisnīgumam un attīstībai, kā arī lai panāktu lielāku jaunattīstības valstu integrāciju pasaules tirdzniecības sistēmā, Eiropas Savienības Konstitucionālajā līgumā (III-292. panta 2. punkta e) apakšpunkts) noteiktu mērķi,
C. tā kā Dohas sarunu kārtas veiksmīga slēgšana stiprinās visas pasaules ekonomisko izaugsmi un nabadzības samazināšanos, un tā kā sarunās vairāk ir jāpievēršas problēmām, kuras ir saistītas ar nepareizu uzturu, badu un veselības jautājumiem, saskaņā ar to, kas ir paredzēts ANO Tūkstošgades deklarācijā,
D. tā kā turpmāka daudzpusējās tirdzniecības sistēmas regulācija, attīstības valstu optimāla integrācija pasaules tirdzniecības sistēmā un veiksmīgāka PTO darbība vienmēr ir bijuši galvenie ES tirdzniecības politikas mērķi,
E. tā kā Dohas Noslēguma deklarācijā noteiktais Dohas sarunu kārtas beigu termiņš — 2005. gada 1. janvāris — ir atlikts, nenosakot datumu, un Sestā ministru konference ir ieplānota 2005. gada decembrī Honkongā,
F. tā kā ES politiskie pasākumi un komisāru P.Lamy un F.Fischler nozīmīgie priekšlikumi bija īpaši svarīgi izstrādājot nolīgumu; tā kā tāds progress, kāds ir sasniegts lauksaimniecībā, nav sasniegts nevienā citā jomā,
G. tā kā tehniskās palīdzības un resursu palielināšanas programmām ir svarīga loma, lai nodrošinātu, ka jaunattīstības valstis sagatavos savu ekonomiku integrācijai pasaules ekonomikā, uzlabos savas spējas sarunām, ražošanai un eksportam, kā arī palielinās savu iekšējo un reģionālo tirdzniecības tirgu un savas iespējas gūt labumu no turpmākas tirdzniecības liberalizācijas,
H. tā kā Dohas Attīstības programma (DDA) varētu izraisīt preferenču samazināšanos, kuras ES piešķīra ĀKK valstīm atbilstīgi Kotonū nolīgumam, jaunattīstības valstīm atbilstīgi vispārējai preferenču sistēmai (VPS), kā arī citām tirdzniecisko preferenču sistēmām;
I. tā kā ne-lauksaimniecības tirgus pieejamības (NAMA) sarunās līdz šim brīdim nav panākta virzība;
J. tā kā aug ekonomiskā nozīme pakalpojumiem, kas ir Dohas sarunu vadošā joma, gan pašiem par sevi, gan saistībā ar Dohas Attīstības programmas kopējiem rezultātiem, ņemot vērā, ka arī tālāka tirgu atvēršana dod lielas iespējas jaunattīstības valstīm, ir tomēr svarīgi nepakļaut liberalizācijai pakalpojumus, kas domāti pamatvajadzību nodrošināšanai, un tā kā virzība šajā jomā nav iepriecinoša;
K. tā kā ES vienmēr ir aicinājusi DDA iekļaut Singapūras jautājumu apspriešanu gan attīstīto, gan jaunattīstības valstu interesēs, un tā kā tirdzniecības atvieglošana ar piemērotu tehnisko atbalstu un resursu palielināšanu labvēlīgi ietekmē jaunattīstības valstu eksporta jaudu,
L. tā kā tuvojas PTO Ģenerāldirektora pilnvaru beigas un ir nepieciešams iecelt jaunu ģenerāldirektoru; tā kā joprojām ir jāņem vērā Saterlendas ziņojumu par PTO nākotni, kā arī ASV Kongresa debates par tās dalības atjaunošanu PTO un tās Tirdzniecības pārstāvja pilnvarām;
M. tā kā pamatojoties uz Eiropas Konstitucionālais līguma pantiem par kopējo tirdzniecības politiku, Eiropas Parlaments kļūs par otro likumdevēju iestādi starptautiskās tirdzniecības lietās;
N. tā kā parlamentārajai dimensijai ir liela nozīme PTO, kā līdzeklim, ar kura palīdzību rada saikni ar pilsoņiem, lai pastiprinātu PTO demokrātisko atbildību un pārredzamību;
O. tā kā globalizācijas process un PTO loma tajā bieži tiek pasniegta sagrozītā veidā, un ņemot vērā plašu apspriežu nozīmi ar pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem,
1. atzinīgi vērtē PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 1. augusta pamatnolīgumu, kā arī veidu, kādā Komisija veiksmīgi slēdza sarunas, atkārto savu stingro atbalstu brīvai un godīgai daudzpusējai tirdzniecības sistēmai, lai veicinātu tirdzniecību, ilgtspējīgu attīstību un globalizācijas efektīvu pārvaldību saskaņā ar visu cilvēku interesēm; tāpat uzsver jaunattīstības valstu ieguvumus no daudzpusējas pieejas tirdzniecības politikai, pretstatā divpusējiem nolīgumiem;
2. aicina Komisiju turpināt pieprasīt strauju virzību visās jomās, uz kurām attiecas nolīgums, lai tā varētu doties uz Honkongu ar sabalansētu un tālejošu priekšlikumu, kas izvirzīs attīstību diskusiju priekšplānā;
3. uzsver vajadzību veicināt ietverošu, efektīvu un pārredzamu sarunu virzību, šim nolūkam līdz 2005. gada jūlijam ir nepieciešamas politiskas iniciatīvas, ar kuru palīdzību attīstīt sarunas, kā arī sīki izstrādāts projekts sarunu vešanas kārtībai lauksaimniecības un NAMA jomās;
4. pieprasa, lai PTO Ģenerālpadomes ziņojums par pašreizējo situāciju, kas ieplānots uz 2005. gada jūliju, atspoguļotu tikai faktisku informāciju, lai izvairītos no nepatiesu cerību radīšanas sabiedrībā, kā arī pieprasa, lai Dohas sarunu kārtas darba noslēgumam noteiktu termiņu, ņemot vērā visu sarunu dalībnieku, it īpaši jaunattīstības valstu, nepieciešamo sagatavošanās laiku;
5. lūdz, lai turpmāko sarunu rezultātā atrastu risinājumu visās DDA jomās, kas patiesi atbalsta jaunattīstības valstu integrāciju, pilnīgi ņemot vērā to intereses un it īpaši to vismazāk attīstīto valstu specifiskās problēmas, kuru eksports jāatbrīvo no nodevām un kvotām; tāpat pieprasa, lai Dohas sarunu kārtas sarunu iznākums sekmē Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, veicinot vispasaules ekonomisko izaugsmi;
6. lūdz izpētīt vajadzīgās elastības nodrošināšanas veidus katrai jaunattīstības valstij un lūdz Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un citas organizācijas ieviest “tirdzniecības integrācijas mehānismu”, kas veidots, lai pieļautu šo valstu iespējamo zaudējumu, kuri var rasties no tirdzniecības liberalizācijas, segšanu;
7. vēlreiz atzinīgi vērtē to attīstības valstu (G-20, G-33, G-90, utt.) sasniegto organizācijas un pašapziņas līmeni, kas veicina nolīgumu slēgšanu un padara reālistisku iespēju taisnīgi reorganizēt daudzpusējo tirdzniecības sistēmu;
8. atzinīgi vērtē veidu, kādā mazākām delegācijām ir atvieglota pieeja sarunu galdam; apsveic Komisiju par tās atbalstu mazākām valstīm, piemēram, Klusā okeāna salām, attīstot tajās tehniskā atbalsta programmas; taču mudina Komisiju turpināt strādāt, lai sasniegu lielāku pārredzamību un līdzdalību PTO lēmumu pieņemšanā, kā arī turpināt palīdzēt jaunattīstības valstīm to līdzdalības pilnveidošanā;
9. lūdz Komisiju izvērtēt iespēju iekļaut sarunās par lauksaimniecību “attīstības paketi” vismazāk attīstītajām valstīm, lai tās varētu risināt pārtikas nekaitīguma un lauku rajonu nodarbinātības problēmas, kurām ir milzīga nozīme nabadzības izskaušanā;
10. atkārtoti uzsver vajadzību pēc mērķtiecīga tehniskā atbalsta un resursu palielināšanas kā svarīga elementa attīstības valstīm, veidojot tirdzniecību kā neatņemamu nacionālo attīstības politiku un nabadzības samazināšanas stratēģiju sastāvdaļu, un vajadzību palielināt to tirdzniecības un eksporta jaudu, uzlabot spēju efektīvi risināt sarunas, veicināt PTO noteikumu piemērošanu un dot tām iespēju piemērot un dažādot savu ekonomiku;
11. lūdz atbalstīt dienvidu-dienvidu tirdzniecību, ņemot vērā attīstības iespējas, ko tā piedāvā jaunattīstības valstīm, atceļot tirdzniecības ierobežojumus starp tām, izveidojot īpašu un diferencētu režīmu, kas ļauj palielināt vismazāk attīstīto valstu piegādes jaudu, un atbalsta vismazāk attīstīto valstu brīvu pieeju jaunu valstu tirgiem;
12 aicina Komisiju pievērst pietiekamu uzmanību graujošajam efektam saistībā ar DDP priekšrocību robežu attiecībā uz Kotonū nolīgumu, VPS un citām tirdzniecisko preferenču sistēmām, un sagatavot speciālu ziņojumu, kurā būtu izpētīta Dohas sarunu kārtas ietekme uz Kotonū nolīgumu un VPS, kā arī izvērtēt, kas jādara, lai garantētu to preferenču efektivitāti, ko ES nodrošina jaunattīstības valstīm, it īpaši nabadzīgākajām;
13. atzinīgi vērtē nolīgumu par lauksaimniecību un aicina PTO biedrus pievērst līdzvērtīgu uzmanību trim pīlāriem (eksporta subsīdijām, vietējam atbalstam, pieejai tirgum) un 2005. gada jūlijā nodrošināt detalizētu sarunu risināšanas kārtību gaidāmajā Honkongas Ministru konferencē;
14. lūdz, lai visi attīstīto valstu PTO locekļi nekavējoties un vienlaicīgi piemēro šos pasākumus attiecībā uz eksporta subsīdijām, vietējo atbalstu un pieeju tirgum, lai izvairītos no ES vienpusējas atbruņošanās, tajā pašā laikā piemērojot īpašu un diferencētu režīmu jaunattīstības valstīm;
15. atbalsta līdzsvarotu eksporta subsīdiju atcelšanu vienlaicīgi ar visu industriālo tirdzniecības partneru visu veidu eksporta konkurenci;
16. mudina Komisiju turpināt plānoto kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, un saistībā ar iekšējo atbalstu atzinīgi vērtē faktu, ka šis nolīgums neapdraud ne Eiropas lauksaimniecības modeli, ne Luksemburgas nolīgumu par kopējās lauksaimniecības politikas reformu; uzsver vajadzību definēt vienotus pasākumus, kas ietverti “zaļajā paketē”, ieskaitot nesaistītu palīdzību, ļaujot saglabāt lauksaimniecības industrijas daudzfunkcionālās īpašības un atbalstot gan lauku dzīvesveidu, gan lauku darbavietas;
17. lūdz saglabāt tiešu un taisnīgu līdzsvaru starp attīstības valstu prasībām un Kopienas tirgu stabilitāti un dzīvotspēju attiecībā uz pieeju tirgum; šajā sakarā pieprasa atbilstīgi un precīzi definēt jēdzienu “jūtīgs produkts” un iespēju saglabāt saistības attiecībā uz muitas nodokli vai nu procentuālā veidā, vai speciālu nodokļu veidā;
18. uzsver ES tirgus augsto pieejamības līmeni jaunattīstības valstu lauksaimniecības precēm un aicina citus attīstītus partnerus un jaunās valstis turpināt atvērt savus tirgus vismazāk attīstītām valstīm;
19. pieprasa, lai sarunās par pieeju lauksaimniecības preču tirgum pilnā mērā ņem vērā sarunas par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas ir galvenais elements, orientējoties uz kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju un tās ieguvumiem;
20. atzinīgi vērtē lēmumu neatkarīgi no citu sektoru iniciatīvām realizēt tālejošu, ātru un specifisku pieeju attiecībā uz jautājumu par kokvilnu un šajā jautājumā izveidot īpašu apakškomiteju; šie pasākumi jāpiemēro ar konkrētiem beigu termiņiem un jāpapildina ar strukturālā atbalsta reformas programmām skarto ES reģionu zemniekiem un industrijai un ar Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda, ANO Attīstības programmas un citu starptautisku organizāciju attīstības atbalsta pasākumiem attīstības valstīm;
21. aicina Komisiju paātrināt sarunas par NAMA, definējot atbilstošu formulu, lai atceltu vai samazinātu augstus tarifus, maksimālus tarifus un tarifus, kuri paaugstinās, un izpētīt attīstības valstu daļējas mijiedarbības iespēju, ņemot vērā tām vajadzīgo elastīgumu, un piemērojot tām, kā vismazāk attīstītām valstīm, īpaša un diferencēta režīma principu; turklāt uzsver, ka svarīgu importa tirdzniecības un attīstības atbalstu nodrošinās ar dienvidu-dienvidu tirgus atvēršanu, it īpaši no vairāk attīstīto valstu puses; tāpat norāda uz vajadzību, ja tā ir pamatota, visiem tirdzniecības partneriem atcelt beztarifu ierobežojumus;
22. izsaka nožēlu, ka nav izveidota sistēma saistībā ar pakalpojumiem, kaut arī tas atbalsta pieņemtos ieteikumus un aicina visus locekļus iesniegt pārskatītus, augstas kvalitātes piedāvājumus līdz plānotajam termiņam 2005. gada maijā, it īpaši par tām nozarēm un piegāžu veidiem, kuri ir saistīti ar jaunattīstības valstu eksportu (kā noteikts Nolīguma C pielikumā); pieprasa, lai pieeja sabiedrisko pakalpojumu liberalizācijai ir piesardzīga, pieprasa, lai tiktu izslēgti pakalpojumi, kuri ir saistīti ar veselību, izglītību un audiovizuālo nozari, kā arī pakalpojumi, kas nodrošina cilvēku pamatvajadzības, tā kā nav pareizi pieprasīt, lai jaunattīstības valstis liberalizē savus pakalpojumus tādā veidā, kas novedīs pie to izjukšanas;
23. uzskata, ka lauksaimniecība ir šo sarunu vissvarīgākā sadaļa, bet norāda uz to, ka šim apstāklim ir jābūt virzītājspēkam un ka progress šajā jomā jāizmanto kā svira un sarunu līdzeklis, lai panāktu progresu citās nozarēs, it īpaši pakalpojumu tirdzniecībā, un visu PTO locekļu labāku piekļuvi industriālām precēm, efektīvi samazinot importa nodokļus un citus tirdzniecības šķēršļus;
24. atzinīgi vērtē panākto vienošanos par tādu sarunu uzsākšanu tirdzniecības veicināšanas jomā, kas uzlabos jaunattīstības valstu eksporta jaudu, un atzīst, ka ES ir izrādījusi žestu attīstības valstīm, sarunās neiekļaujot pārējos Singapūras jautājumus, bet tajā pašā laikā uzsver daudzpusēju sarunu potenciālu par šiem jautājumiem gan attīstīto, gan jaunattīstības valstu interesēs; pieprasa, lai ievērotu saskaņotos principus D pielikumam, it īpaši saistībā ar jaunattīstības valstīm piemērojamo īpašo un diferencēto režīmu palīdzību, ņemot vērā pārejas periodus saistību piemērošanai un saskaņošanai ar šo valstu administratīvo un institucionālo kapacitāti;
25. aicina panākt pragmatisku, nepārtrauktu virzību jomās, uz kurām neattiecas nolīgums, piemēram, antidempings, intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspekti, starptautiskās tirdzniecības vides dimensija un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tostarp jautājumos, kas saistīti ar aizsardzības paplašināšanu precēm, izņemot vīnu un alkoholiskos dzērienus, saskaņā ar Dohas pilnvarām;
26. uzsver, ka pašreizējās PTO sarunās lielāka uzmanība jāpievērš arī intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai un atbilstībai, cita starpā arī intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības kontekstā; izsaka nožēlu, ka daudzas PTO valstis joprojām pavirši cīnās ar viltotu un pirātisku preču tirdzniecību;
27. aicina visas puses darīt visu iespējamo, lai panāktu vienošanos par jaunā PTO Ģenerāldirektora iecelšanu amatā līdz plānotajam termiņam 2005. gada maijā, lai amatā iecelšanas process nekavētu Dohas sarunu kārtas sarunu virzību;
28. uzsver vajadzību pēc tālejošas PTO reformas un uzskata Saterlendas ziņojumu par pirmo soli sagatavošanas darbā, lai radītu efektīvāku, atvērtāku, demokrātiskāku un caurredzamāku organizāciju un panāktu intensīvāku politisko līdzdalību sarunās;
29. aicina veikt turpmākas institucionālās reformas, lai pastiprinātu PTO institūciju lomu un pilnveidotu lēmumu pieņemšanas procesu, strīdu risināšanas mehānismu un dialogu ar pilsonisko sabiedrību; atzīst, ka PTO ir jānodrošina piemērota informācija un paskaidrojumi pilsoniskai sabiedrībai par tās principiem un pasākumiem, lai izvairītos no globalizācijas procesa un PTO lomas plaša mēroga pārprašanas un nepareizas interpretācijas; tādēļ atzinīgi vērtē Saterlendas ziņojumu, kas atspēko lielu daļu šīs kritikas un pārpratumu;
30. atkārtoti uzsver Tūkstošgades deklarācijā atzīto vajadzību veidot ciešākas attiecības starp PTO un citām starptautiskām organizācijām kā būtisku posmu tādas atšķirīgas ilgtspējīgas globalizācijas sasniegšanā, kas darbosies kopēju mērķu labā, un lai sasniegtu pilnībā saskaņotus kritērijus attīstības jautājumos; uzskata, ka šajā sakarā visiem locekļiem noteikti jāievēro Starptautiskās darba organizācijas (ILO) noteikumi;
31. uzskata, ka ir absolūti nepieciešama cieša sadarbība starp ES un ASV, lai nodrošinātu pašreizējo sarunu panākumus un efektīvu daudzpusējās tirdzniecības sistēmas darbību un ka ASV Kongresam jāpagarina savas pārrunu pilnvaras un jāapstiprina Importētāju pašvērtēšanas programmas (ISA) dalības atjaunošana PTO; tomēr uzstāj, ka visu PTO dalībvalstu, īpaši G-20 un G-90 grupu, iekļaušana lēmumu pieņemšanas procesā joprojām ir ļoti svarīga;
32. pilnībā atbalsta parlamentu institucionalizāciju PTO ietvaros, lai stiprinātu demokrātisku likumību un caurredzamību PTO sarunās, tā kā parlamenta locekļi var nodrošināt svarīgu saikni ar pilsoņiem, īpaši kā informācijas avots un sniedzot atbildes uz to jautājumiem;
33. uzskata, ka visām Eiropas institūcijām ir cieši jāsadarbojas, lai sasniegtu apmierinošus rezultātus, un tādēļ aicina Padomi un Komisiju turpināt precīzi informēt Parlamentu, kā arī nepārtraukti Dohas sarunu kārtas sarunu un Honkongas ministru konferences laikā, iesaistīt to nākamajās diskusijās un nodrošināt tā piekļuvi Komitejas 133 dokumentiem;
34. uzdot tā priekšsēdētājam nodot šo rezolūciju Padomei un Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem, PTO Ģenerāldirektoram un Starpparlamentu savienības priekšsēdētājam.
- [1] OV C 77 E, 26.3.2004, 265. lpp.
2 OV C 74 E, 24.3.2004, 670. lpp.
3 OV C 177 E, 25.7.2002, 290. lpp.
4 OV C 189, 7.7.2000, 213. lpp.
5 OV C 296, 18.10.2000, 121. lpp.
6 OV C 343, 5.12.2001, 96. lpp.
7 pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2005)0066.
8 OV C 112E, 9.5.2002, 326. lpp
PASKAIDROJUMS
Proverbs and songs (XXIX) [Fragment]
"Wayfarer, your footsteps
are the way, nothing else is;
Wayfarer, there is no way,
the way is made by walking."
Antonio Machado, Campos de Castilla (1912-1917)
The words of the great Spanish poet perfectly describe the progress of the ‘Doha Development Programme’. With the experiences of Cancún and Geneva behind us, we stand at the crossroads. 2005 will be crucial to whether the process is to go ahead or - should there be a fresh setback in Hong Kong - both the success of the Round and the very existence of the multilateral trade system will find themselves in jeopardy.
The decision adopted by the WTO General Council last July, over and above establishing a roadmap for the negotiations currently in hand, has the added value of establishing the path to preparing a ministerial meeting. In order to reach agreements within the WTO, the agreement of its 148 members is required, and the majority of them are developing countries.
The drafting of this own-initiative report was announced at the part-session of 28 October 2004, almost two months after the Agreement reached in Geneva. So as to ensure that the report was not already out of date before it appeared, the rapporteur has decided, in accordance with the deadlines laid down by the decision of the Council Conference of Presidents of 12 December 2002 (Article 1.2) to cover the progress of the negotiations since the July Agreement, and thus send out at a timely message of political support from the European Parliament.
What this report seeks to offer is on the one hand, an overview of the key elements that allowed the Agreement to be reached, and on the other, an assessment of the negotiations which have followed, with a particular view to the forthcoming Hong Kong Ministerial Conference. Given that ‘the way is made by walking’ those key elements are highlighted which we have every right to expect will lead to the final success of the Round and the achievement of free and fair trade for all.
1. From Doha to Geneva via Cancún...
International trade’s capacity for contributing to development, economic growth and employment has been clearly demonstrated throughout the last half century. In this sense, the Doha Development Round was borne of the desire to conclude a far-reaching programme of reforming and liberalising international trade policy, particularly, in favour of the developing countries.
However, since the beginning, the Doha Development Programme (DDP) has been battered by storms. Undoubtedly, the most significant was the fact that the Cancún Ministerial Conference ended with no agreement whatever with regard to the content, which endangered the credibility of the DDP and the multilateral trade system itself (between January and August 2004, 21 new bilateral or regional agreements were signed and there are another 60 under negotiation, with a total of 206 agreements signed).
After Cancún, it was very obvious that the process which had started in Doha needed to be revived, and that above all, the WTO members had to make mutual concessions and abandon their entrenched positions. Given that a fresh setback could be fatal, Cancún ought to be a vaccination against any further failure.
The Agreement reached in Geneva got the negotiations back on track and sets out the path to be followed, by seeking to achieve better integration of the developing countries into the global economy. The latter are now much more actively involved in the negotiations and as a result, have a greater influence over decision-making.
From the global perspective, there is no question that international trade needs to be refocused so as to make it fairer in both social and economic terms. The legitimacy and credibility of the WTO both unquestionably depend on the extent to which all its members and civil society are able to feel that they are reaping the profits which flow from international trade. The issue is whether we wish to uphold the multilateral trade system, by linking the Development Round with the objectives of the Millennium Declaration, or whether on the contrary, we want to go back to a world of regional or bilateral agreements which embody no concern whatever for the development of the developing countries.
2. Key elements in reaching the Geneva Agreement
Geneva opened the way to preparing for negotiations which will both allow agreements to be reached and involve all those who are party to the process. The fundamental features are:
- the technical preparatory work for the July meeting in Geneva;
- the decision to concentrate on negotiations on a reduced number of key issues;
- the political push provided both by the USA with the ‘Zoellick letter’[1] and especially by the EU, in the shape of the letter from Commissioners Lamy and Fischler advocating a ‘Round for Free’ for the developing countries;[2]
- the new configuration of the world trade system arising from the springing up of different Groups, whether on the basis of shared interests or in defence of specific products.[3]
To these factors, particularly after the failure of Cancún, could be added the fear that the international trade system could drift into the doldrums of bilateralism and regionalism.
Despite the specific weight of the FIPs (EU, USA, Australia, Brazil and India) in the agriculture negotiations, the developing countries, thanks to their Groups, have been involved to a greater extent in decision-making (above all the G20 countries whose self-affirmation approach took definitive shape under the now well-established slogan ‘Trade Not Aid’). Furthermore, this means that there is a prospect that a reconfigured multilateral trade system will emerge.
3. Assessing the Geneva Agreement
The Agreement adopted lays down the framework for launching the final, decisive phase of the DDP negotiations, focussing on five of the basic issues of the Round: (a) Agriculture, (b) Market access for non-agricultural products (MANAP), (c) Development, (d) Services and (e) Singapore Issues.
(a) Agriculture
This chapter is the real driving force behind the negotiations and three specific pillars are tackled: reducing domestic aid which causes distortion of trade, WTO discipline for all forms of export subsidies, and increased market access:
- With regard to domestic aids which distort trade, these are to be globally subject to substantial reductions (by 20% in the first year of implementation). Everything indicates that the EU will be able to cope comfortably with these reductions, particularly following the reform of the CAP. For its part, the USA is apparently going to have greater difficulties in amending its current Farm Bill.
- With regard to export subsidies, both the red box subsidies used by the EU, and the distorting practices of export subsidies both for food aid (USA) and for state trading companies (Canada, Australia, New Zealand, etc.) are to be eliminated. However, the reciprocity of all the measures, and above all the date on which they are to be adopted, have yet to be specified.
- Finally, with regard to market access, there are also to be substantial improvements made by all members, with the exception of the least-developed countries, and with special and differential treatment guaranteed for the other developing countries. Furthermore, all members will be at liberty to display flexibility with regard to reduced liberalisation of their sensitive products, a special feature which means that the principle of Community preferences can be upheld.
The cotton negotiations are, finally, and despite the opposition of the developing countries, to be included in the agriculture negotiations. The framework adopted merely lays down that this issue will be dealt with in a far-reaching, rapid and specific manner, granting it appropriate priority, independently of other sectoral initiatives, with the setting up of a specific subcommittee which will meet regularly. Success here will depend on the commitment of the EU and above all the USA. In any case, the trade measures need to be complemented by structural reform programmes for the sector in the EU regions affected, and development support measures for the developing countries on the part of the World Bank, the IMF, the UNDP and other international organisations.
Following the Geneva Agreement, a global programme of work on the agriculture issue has been prepared; it includes many technical aspects deemed appropriate by the EU. However, despite the negotiating paths opened up, little progress has been made.
The EU’s image in this sector, following the CAP reform, has greatly improved. The abolition of export subsidies has been accepted in exchange for reciprocity on the part of the other members in the way they deal with their own export-distorting mechanisms, and their approach to domestic aids and improved market access, with very positive treatment granted to sensitive products, which will allow the EU to protect its market organisations. The framework adopted merely holds over for future negotiation most of the difficult decisions required for establishing detailed arrangements, without specific deadlines being set. Here, it is essential to give specific shape to the stated wish of the 25 Trade Ministers attending the Davos meeting of 29 January 2005, that a draft of detailed agriculture and NAMA negotiating arrangements be available by July 2005, given their importance to the economic development of most WTO members. No less necessary is a specific definition of the concept of ‘sensitive product’ and the setting up of a special mechanism to protect and designate special products from the developing countries.
Furthermore, various developing countries are concerned by the possible box shift of domestic aids to blue and green boxes. This means that the elements to be included in the content of these boxes needs defining; rigorous respect for what is set out in Annex A of the Agreement is equally called for.
Also necessary, although not included in the July agreement, is the holding of an in-depth discussion of the issue of geographical indications, analysing what kinds of flexibility could be applied to it, and its possible extension to products other than wines and liquors. The EU needs to find new allies in this area.
(b) Market access for non-agricultural products
Here, the Geneva Agreement merely instructs the Negotiating Group to continue its discussions on defining the negotiating formula, the treatment of unconsolidated tariffs, appropriate provisions on flexibility for the developing countries, participation in the sectorial tariff component for defining the cover of products, and preferences; and, on the other hand, urges the developed countries and other members which so decide to grant duty and quota-free access to their markets for non-agricultural products from least-developed countries.
At the very end of February, the delegations accepted the proposal by the Chairman of the NAMA Negotiating Group, the Icelander Stefan Johannesson, that the holding of future discussions would use the agriculture negotiation format, i.e. separate meetings would be called to discuss specific issues like the tariff reduction formula or the negative effects on developing countries of preference erosion.
The members are divided into two groups: those (mainly G20) who want to produce a general reduced-tariff formula before tackling sectorial issues, and the others, headed by the USA and Canada, who would prefer to take a sectorial approach to liberalisation. Many developing countries fear that the sectorial approach will leave them with higher tariffs in sectors important to them, since it is not clear how the sectors will be chosen. The developing countries remain doubtful with regard to the way in which the GSP is developing, with the countries which enjoy these preferences refusing to go ahead with the work on the formula and the sectors, with a view to focusing on special and differential treatment.
The ACP countries argue that customs preferences are indispensable to their economies, while some Latin-American countries have described them as discriminatory. The ACP countries have undertaken to put forward proposals at the next meeting of the Negotiating Group, with a view to finding a solution to the erosion of preferential market access which would result from the global reduction of tariffs under the NAMA negotiations.
The EU’s needs in this area, for their part, require a global approach in order to respond properly to its extremely diversified industrial sector.
Negotiations in NAMA, in particular, need to be stepped up, to produce a definition of the adequate tariff reduction formula, while taking due account of the flexibility essential to the developing countries, including by means of reduction commitments which do not involve reciprocity, as provided for in Annex B of the Agreement.
(c) Development
Here, two basic features need to be highlighted: special differentiated treatment (SDT) and technical assistance. With regard to the former, it was recommended that all the proposals still outstanding be considered by July 2004 at the latest, and that all the other work on development still outstanding be tackled; and with regard to technical assistance, all that is said is that it should be stepped up, as should capacity-building.
The text reflects the shaky agreement reached between the G20 and the G90. The G20 opposed the consolidation of least-developed country preferential access to developed country markets. With regard to access to the agricultural and industrial market, there is a call for integration with the multilateral trade system of all the small, vulnerable economies, thus preventing the emergence of a sub-category of members. While the concerns of the least-developed countries have been taken into account, by exempting them from binding commitments, it would appear to be necessary with the industrialised and emerging countries to make commitments with regard to market access for least-developed country products, equivalent to the commitments adopted by the EU in 2001 under its ‘Everything But Arms’ initiative.
Following the July Agreement, no substantive result whatever has been achieved with regard to special and differential treatment. There is also a division between those countries which was to focus on the 88 proposals on revisions within specific WTO agreements, and those which wish in the first instance to tackle the horizontal issues which include the principles and objectives of special and differential treatment and differences between developing countries. At the meeting of the Extraordinary sitting of the trade and development committee held on 8 February, the members decided to continue with negotiations on the special and differential treatment proposals of specific agreements, using the approach proposed by the chair of the Extraordinary Sitting, the South African Faizel Ismail, as ‘a point of reference’.
Progress on special and differential treatment is particularly relevant, given its importance when it comes to guaranteeing that the developing countries will have the time they need to prepare their respective economies for integration into the world economy. Likewise, increased export capacity will contribute positively to their development.
On the other hand, there are patent reservations on the part of the developing countries with regard to the way in which the GSP is going. Here, we should stress that their interests would be better looked after within the Doha framework rather than outwith it.
We would likewise highlight the need to boost south-south trade (which, although annual growth is already high, has plenty of room for expansion) by eliminating trade barriers between the developing countries and also by granting the least-developed countries free access to emergent country markets, given the greater trading opportunities which this offers vis-à-vis the more competitive and less easy to access markets of the industrialised countries.
It is also necessary, as the Millennium Declaration recognises, to ensure that closer relations are established between the WTO and other international organisations, as an essential stage in developing a new, more sustainable type of globalisation which will work in the service of common goals and with a view to achieving fully coordinated criteria with regard to the problems of enlargement. One example would be the need for any WTO member wishing to benefit from the advantages of the multilateral trade system to respect the rules of the ILO.
Success in this area will be the product of responsibility shared by all, depending both on the type of trade measures adopted in agriculture, NAMA and services, and the advances made and technical assistance and the domestic reforms undertaken by the developing countries.
(d) Services
Here, no specific framework has been established. The Agreement reaffirms the commitment to go forward on the basis of the Council on Trade in Services’ recommendations, and sets May 2005 as the deadline for submitting revised offers.
Here, the significant importance of quality services should be stressed with regard to the development of international trade, particularly transport, telecommunications and financial services. However, in the negotiations which have taken place since the July Agreement no substantive progress has been made here either. The outlook is not encouraging (only 48 of the 148 members have submitted preliminary offers). Despite this apparent lack of interest and services, the ‘QUAD’ (EU, USA, Canada and Japan) and some other members such as India, Chile and Mexico, are redoubling their efforts to put this chapter of the negotiations on an equal footing with agriculture and MANAP. The Commission, for its part, has stated that the offer to be prepared by the EU will be broad and far-reaching, and that it hopes that the WTO members will respond in kind. The Commission has already submitted requests to 103 WTO countries that they improve access to their respective services markets.
Finally, it should be pointed out that the liberalisation of services necessarily needs to be carried out with care and flexibility, so as not to dismantle public services, particularly those which supply people’s basic needs, since it is inappropriate to demand of the developing countries that they liberalise services in a way which will lead to their dismantling.
(e) Singapore Issues
The only issue dealt with in the Agreement is facilitating trade, and the Agreement goes no further than agreeing to start negotiations on this issue so as to expedite customs duties and getting goods into circulation.
So a start has been made on negotiating one issue, leaving out the other three issues (investment, competition and transparency in public procurement), given the enormous reluctance of many developing countries, and despite the fact the EU has always fought for these issues to be negotiated. The EU’s gesture in renouncing its ambitions has been welcomed by the developing countries which, however, fear that these issues will reappear in future negotiations of economic partnership agreements (EPA).
Following the Geneva Agreement, despite the efforts made during the discussions to secure cooperation, no tangible developments have taken place. The Union’s challenge is to make the developing countries understand that more expeditious, transparent and modern administrative system will increase their export capacity.
4. Prospects for Hong Kong
The road is not ready made: it is the act of walking that creates it. In Geneva it was decided that the next WTO Ministerial Conference be held in Hong Kong in December 2005. It is important that negotiators are not distracted from the task in hand, either by the appointment of a new WTO Director-General (which should have happened by the end of May 2005 deadline) or by the Sutherland Report on the future of the WTO (discussion whereof should be postponed until 2006). Nor should there be any fears about the extension or otherwise of the US Congress’s mandate (‘Fast Track’), nor the USA’s renewal or otherwise of its WTO membership. The USA has stated that it is fully committed to making the Round a success.
As Geneva showed, technical work before the meeting took place was crucial to securing agreement. Using the framework agreed on as a basis, we now need to achieve specific, detailed commitments including dates and deadlines, by means of efficient, transparent negotiations in which the developing countries feel themselves both included, and involved in the negotiations. For that reason, specific modalities for agriculture and NAMA need to be brought to the July meeting, so that what has been achieved so far is not thrown away. In order for the developing countries to be able to assimilate the proposals, they need to be given adequate time to prepare for the negotiations.
Furthermore, the 29 January meeting in Davos marked the initial political push the negotiations need at this stage. It was agreed to hold a mini-ministerial meeting in Kenya at the beginning of March, and possibly a second one in China in July, and likewise that a state of play report be drafted for the end of July[4].
These meetings, and the report to be drafted, need to give civil society a realistic perspective on the way negotiations are developing, so as not to arouse false expectations.. The success of negotiations depends to a great extent on interaction between the Geneva negotiators and politicians in their respective countries; nor should we overlook the important role of the chairmen of the various Negotiating Groups.
5. Conclusions
The Agreement reached in July by all the members of the WTO is of indisputable political significance, since it allows the negotiations to get back on track, taking due account of the need to integrate the developing countries into the global economy. Despite the difficulties posed by the need to achieve consensus, the multilateral trade system remains in place as a valid way of encouraging worldwide economic development.
The final decision noted in the Agreement provides a good negotiating framework for the EU’s interests both offensive and defensive, although no relevant progress has yet been made with regard to the technical aspects. The EU, on the initiative of the Commission, could give the decisive political push needed to get the negotiations moving.
The EU’s needs mean that an agreement which covers all the areas of negotiation needs to be adopted. We share the Commission’s concern with regard to the need to find a balance between the various issues contained in the Agreement as soon as possible. While agriculture is the indisputable driving force behind the negotiations, we need to make equally far-reaching progress in all the other issues, placing Development at the forefront.
The Commission should likewise not overlook the issues which were, at the end of the day, left out of the July Agreement, but remain on the Doha Round’s work programme: anti-dumping, geographical indications and the relationship between trade and the environment. Problems concerning malnutrition and hunger ought to be more prominent in the negotiations, bearing in mind the FAO’s proposal to build an International Alliance against hunger which, in keeping with the Millennium Declaration, will halve poverty and hunger worldwide by 2015.
The WTO Parliamentary Conference of 25 and 26 November 2004 in Brussels acknowledged this, highlighting the existing consensus with regard to promoting free and fair trade to the benefit of all nations, strengthening sustainable development and reducing poverty. While acknowledging the work done by many NGOs in an area which, since Seattle, has become a matter of real social concern, we need to stress the role which democratic Parliaments should be playing in giving voice to popular feeling in international fora such as the WTO.
We likewise need close collaboration on the part of all European institutions. The Council and Commission must continue to keep Parliament punctually informed, involve it in their debate, and continue to give it access to Committee 133 documents.
Finally, a new calendar of work needs to be established, setting a date for concluding the Round, which Doha laid down as January 2005. The absence of a deadline is not a positive factor; it reflects both nostalgia for what is being left behind and also fears of what we will find when we get to where we are going.
- [1] USTR, Letter from US Trade Representative Robert Zoellick on the DDA, 11 January 2004.
- [2] COM, Letter from Commissioners Pascal Lamy and Franz Fischler o the DDA, 9 May 2004.
- [3] The G20, the G90, the G33 or the Cairns Group, for example.
- [4] There will also be other meetings: USA Senior Civil Servants on 12 February 2005, G20 in New Delhi and ACP in Kenya (both in mid-March), G33 in mid-April and Indonesia, the African Union in May, the OECD annual Ministerial Meeting in Paris in May, and APEC in China in June.
ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (22.3.2005)
Starptautiskās tirdzniecības komitejai
par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma
(2004/2138(INI))
Atzinumu sagatavoja: Nirj Deva
IEROSINĀJUMI
Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzskata, ka 2004. gada 1. augusta PTO Ģenerālpadomes nolīgums ir solis uz priekšu Dohas sarunu procesā, kurā attīstības sadaļai ir jāieņem pirmā vieta dažādu sarunu sadaļu līdzsvarotā virzībā gaidāmās Honkongas Ministru konferences kontekstā;
2. atzinīgi vērtē PTO Ģenerālpadomes 2004. gada 1. augusta pamatnolīgumu kā vēl vienu posmu pašreizējās sarunās, tomēr izsaka nožēlu par dialoga trūkumu ar pilsonisko sabiedrību un pat ar daudzu valstu sarunu vedējiem;
3. pieprasa, lai Komisija iekļauj sarunās par lauksaimniecību “attīstības paketi” vismazāk attīstītajām valstīm, lai tās varētu risināt pārtikas nekaitīguma un lauku rajonu nodarbinātības problēmas, kurām ir milzīga nozīme nabadzības izskaušanā;
4. izsaka nožēlu, ka reformai nav skaidri noteiktu termiņu, kas nozīmē to, ka piemēram, tirdzniecību kropļojošās vietējās subsīdijas attīstītajās valstīs (tā saucamās “zilās kastes subsīdijas”) pastāvēs vēl daudzus gadus, jo tekstā nav minēts to atcelšanas datums, kā arī aicina atcelt eksporta subsīdijas 12 mēnešus pēc Dohas sarunu kārtas slēgšanas;
5. izsaka viedokli, ka nedrīkst nabadzīgajām valstīm pieprasīt lielāku pieeju viņu lauksaimniecības tirgum līdz šī reformas beigām un līdz tam laikam, kamēr attīstītās valstis nepārtrauks preču eksportu par cenām, kas ir zemākas par to ražošanas izmaksām;
6. izsaka bažas, ka nolīgumā nav pietiekami risinātas nabadzīgāko valstu problēmas (G90), jo šīm valstīm jāsaskaras ar pastāvīgiem piegāžu blakus ierobežojumiem, kuri tām neļauj izmantot eksporta iespēju priekšrocības un padara tās atkarīgas no zaudējumiem, ko rada palielināta konkurence vietējā tirgū, tā kā lielāko daļu no ieguvumiem, kurus rada mazāk izkropļoti lauksaimniecības tirgi, saņem vidējās un lielās jaunattīstības valstis (G20);
7. aicina, lai PTO noteikumos izšķirtu nabadzīgo un jaunattīstības valstu dažādās attīstības pakāpes, kā arī uzsver, ka, lai gūtu panākumus tirdzniecībā pasaules mērogā, G90 valstīm (tostarp lielākajai daļai Āfrikas Subsahāras valstu) ir nepieciešama jauna vienošanās, kurā būtu paredzētas lielākas palīdzības plūsmas, izmainīti tirdzniecības nosacījumi un sistēma, kas veicinātu šo valstu iekļaušanu pasaules tirgū ar atvieglotiem noteikumiem, tostarp tirdzniecības politikas ietveršanu attiecīgo valstu stratēģijās, lai izskaustu nabadzību un dotu jaunu impulsu to ekonomikas attīstībai;
8. izsaka nožēlu, ka nolīgumā nav lietots stingrāks formulējums saistībā ar “īstenošanas” jautājumu un īpašā un diferencētā režīma pārskatu; aicina EK un pārējos PTO attīstītos dalībniekus pastiprināt centienus, lai nodrošinātu būtisku faktiskās ekonomiskās vērtības pieaugumu tiem pantiem, kuri tiek pārskatīti;
9. izsaka nožēlu, ka nolīgumā nav minēta tirdzniecības liberalizācijas potenciālā ietekme uz vidi un sociālo jomu, īpaši ne-lauksaimniecības tirgus pieejamības (NAMA) iedaļā, ņemot vērā, ka šīs jomas sarunu rezultātā var turpināties industrializācijas samazināšanās nabadzīgajās (jo īpaši Āfrikas) valstīs, radot situāciju, kurā tās ir spiestas vairāk paļauties uz nenoturīgu un zaudējumus radošu dabas resursu eksportu;
10. uzsver, ka nabadzīgāko valstu resursu palielināšana ir jāpastiprina ar tehnisku palīdzību, lai stiprinātu to tirdzniecības un eksportēšanas jaudu un dažādotu ražošanas principus;
11. piezīmē, ka nolīgumā ieteikta tālāka pakalpojumu sektora atvēršana, taču nav atbildēts uz vismazāk attīstīto valstu vajadzību bez nodokļiem un kvotām piekļūt attīstīto valstu tirgiem;
12. uzsver, ka īpašā un diferencētā režīma pielietošanai jaunattīstības valstīs ir jābūt PTO nolīgumu neatņemamai sastāvdaļai; attiecīgajiem noteikumiem ir jābūt skaidriem un ar piemērotu tehnisko un finanšu palīdzību jāveicina attīstība, kas balstās uz tirdzniecību;
13. uzsver, ka sarunas par pakalpojumu sektoru atvēršanu nedrīkst apdraudēt valstu spēju regulēt pamatpakalpojumu sniegšanu, lai sasniegtu savus sociālos un attīstības mērķus, un ka no nolīguma ir jāizslēdz tādi pamatpakalpojumi kā izglītība, ūdens, veselība un enerģija;
14. uzsver, ka Dohas attīstības programma ir jāuztver kā daļa no ilgāka procesa PTO reformā, lai tā sāktu nest augļus attīstības jomā, un kaut arī nolīgums jau ir neliels solis pretī vienlīdzīgākiem spēles noteikumiem, tajā ir ļoti maz noteikumu, kuri pievēršas jaunattīstības valstu unikālo vajadzību risināšanai un šķēršļu pārvarēšanai;
15. uzsver, ka PTO Dohas sarunu kārtas veiksmīga slēgšana stiprinās visas pasaules ekonomisko izaugsmi, kurai būtu jāveicina tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana,
16. atkārto, ka nabadzību nevar samazināt tikai ar palīdzības sniegšanu; tādēļ aicina veikt šādus pasākumus, kuri kopā ar soļiem tirdzniecības politikas jomā var faktiski samazināt nabadzību jaunattīstības valstīs:
– radīt un attīstīt mazos uzņēmumus, nodrošinot to pieeju pasaules un vietējiem tirgiem ar atvieglotiem noteikumiem; nodrošināt atvieglotus noteikumus apgrozāmajam kapitālam; sniegt ieteikumus par mārketingu, piegādāšanu, uzņēmējdarbības vadību un izpratni par apkārtējo vidi;
– risināt hronisku slimību un īsa paredzamā dzīves ilguma problēmu, uzsākot lētus un vienkāršus iejaukšanās pasākumus, kuriem ir liela potenciālā iedarbība un kuri ir īstenojami nekavējoties, piemēram, moskītu tīkli, ziepes, padomi par elementāro higiēnu, prezervatīvi un vakcīnas; šos pasākumus jāiekļauj ilgtermiņa politikā;
– nodrošināt, lai visi bērni saņemtu pamatizglītību, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, kuru iespēja saņemt izglītību ir nesamērīgi mazāka;
– samazināt un ar laiku izskaust bērnu darbu;
– tā organizēt iedzīvotājus, lai pieaugtu ekonomiski aktīvo cilvēku skaits un izzustu problēmas, kuras rada iedzīvotāju pieaugums;
– veicināt uzņēmumu sociālo atbildību (CSR) un atbalstīt CSR programmas, lai sasniegtu nodarbinātības, veselības un izglītības mērķus;
– dot priekšroku sadarbībai “dienvidi—dienvidiem”, padomu, preču un pakalpojumu sniegšanā;
– samazināt pilsoniskos konfliktus, uzstājot, ka tiesiskuma principi vienādi attiecas uz visiem.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Dohas sarunu kārtas izvērtējums pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
INTA | |||||
|
Komiteja, kurai ir lūgts sniegt atzinumu |
DEVE | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
nav | |||||
|
Referents |
Nirj Deva | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
15.3.2005 |
|
|
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
17.3.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
parr: pret: atturas: |
25 0 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrietus van den Berg, Danutė Budreikaitė, Nirj Deva, Michael Gahler, Jana Hyb?škov?, Filip Andrzej Kaczmarek, Maria Martens, Miguel Angel Mart?nez Martínez, Luisa Morgantini, Józef Pinior, José Ribeiro e Castro, Toomas Savi, Jürgen Schröder, Anna Záborská, Jan Zahradil og Mauro Zani. | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
John Bowis, Milan Gaľa, Ana Maria Gomes, Linda McAvan, Manolis Mavrommatis, Anne Van Lancker og Gabriele Zimmer. | |||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Inés Ayala Sender og Carl Schlyter. | |||||
LAUKSAIMNIECĪBAS UN LAUKU ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (16.3.2005)
Starptautiskās tirdzniecības komitejai
par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma
(2004/2138(INI))
Atzinumu sagatavoja: Joseph Daul
PAMATOJUMS
In spite of the failure of the Cancún Ministerial Conference, negotiations concerning the Doha Development Agenda have continued and the member countries of the World Trade Organisation have shown their determination to complete the work programme with the adoption by the General Council of a series of decisions on 2 August 2004 covering all areas of negotiation.
With regard to agriculture, the WTO members have decided on a framework for establishing modalities.
However, this agreement is only one stage in the process launched at the Fourth Ministerial Conference in Doha.
The European Union must now ensure that it participates fully in the new stages, namely in establishing the modalities of negotiations with a view to reaching a possible agreement on them at the Hong Kong Ministerial Conference in December 2005, in accordance with the mandate given by the Council and approved by the European Parliament.
The European Union played a fundamental role in reaching the August 2004 agreement thanks to the efforts of Community producers in applying a series of common agricultural policy reforms. In order that the Doha Round should not present them with further constraints, it is essential that the principles of the CAP reform are taken into account in the forthcoming negotiations.
The implementation of new commitments will also need to be sufficiently flexible - in terms of both deadlines and modalities – so as not to destabilise the common organisation of markets.
At the same time, the Commission must act within the multilateral framework to make room for the concerns voiced by developing countries, especially the poorest countries and those with a fragile economy sensitive to the consequences of trade liberalisation.
IEROSINĀJUMI
Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus.
Eiropas Parlaments,
1. atzinīgi vērtē 2004. gada 2. augustā noslēgto nolīgumu starp Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstīm un izšķirošo ieguldījumu, ko tam ir sniegusi Eiropas Savienība, it īpaši ar kopējās lauksaimniecība politikas reformu starpniecību, kuras tā uzsāka pirms pieciem gadiem;
2. uzsver, ka šis nolīgums ir tikai viens posms no Dohā sāktā sarunu procesa un ka šīs sarunas var būt rezultatīvas tikai tad, ja tās iekļausies vienotā un līdzsvarotā pasākumu plānā, tāpēc ir būtiski, lai sarunas par citiem jautājumiem virzās uz priekšu tādā pašā tempā kā sarunas par lauksaimniecību;
3. ar gandarījumu atzīmē, ka attiecībā uz iekšējo atbalstu šis nolīgums neapdraud Eiropā pieņemto lauksaimniecības modeli vai Luksemburgas nolīgumu par kopējās lauksaimniecības politikas reformu; uzsver nepieciešamību noteikt pasākumus, kas ietverti “zaļajā kastē”, tostarp savstarpēji nesaistītus maksājumus; aicina Komisiju prasīt citām PTO dalībvalstīm, lai tās savukārt sāk iekšējas reformas;
4. uzsver, ka paaugstināta riska ražojumu noteikšana ir īpaši svarīga Eiropas Savienības dalībvalstīm, ņemot vērā lauksaimniecības attīstību, pārtikas nekaitīgumu un lauku ekonomikas attīstību;
5. atbalsta PTO dalībvalstu apņemšanos ar laiku pārtraukt maksāt jebkura veida izvedsubsīdijas; prasa, lai šādu mērķi sasniedz, piemērojot stingras definīcijas visa veida politikai, kas kropļo pasaules tirgu — subsīdijām, eksporta kreditēšanai, valsts tirdzniecības uzņēmumiem un pārtikas palīdzībai, kā arī visām PTO dalībvalstīm uzņemoties saistības un ieviešot uzraudzības un sankciju mehānismu;
6. uzsver, cik ļoti svarīgas Eiropas Savienībai ir diskusijas par piekļuvi tirgum un līdz ar to nepieciešamība arī turpmāk ievērot principu, ka priekšroku dod Kopienai, it īpaši panākot taisnīgu un samērīgu līdzsvaru starp jaunattīstības valstu prasībām attiecībā uz piekļuvi tirgum un Kopienas tirgu stabilitāti un dzīvotspēju; šajā sakarā prasa, lai Komisija maksimāli izmanto iespējas, ko sniedz definīcija paaugstināta riska ražojumiem, kuriem saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum nav tik stingras, lai neapdraudētu dažu tirgus organizāciju nākotni;
7. prasa attīstīt labāku aizsardzību pret preferenču sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, kura līdz šim ir izraisījusi ļoti daudzus krāpšanās gadījumiem;
8. atgādina, ka pasaules tirdzniecības noregulēšana ir svarīgākais priekšnoteikums stabila tirgus pastāvēšanai, kurā ir godīga konkurence, kas dod ieguldījumu valstu sociāli ekonomiskajā attīstībā; uzskata, ka pārāk liela un pastiprināta tirdzniecības liberalizēšana var izraisīt dempingu un līdz ar to standartu pazemināšanos; tādēļ prasa, lai notiekošajās sarunās iespējamo jaunu tirgu atvēršanu saistītu ar to normu saskaņošanu, kas ir vērstas uz augstiem sociālajiem un vides standartiem;
9. uzskata, ka ir nepieciešams, lai šo sarunu laikā definētajos noteikumos būtu pienācīgi ņemta vērā Kopienas tirgus aizsardzība pret importu no valstīm, kurās sastopama konkurences izraisīta devalvācija vai kurās neievēro darbinieku pamattiesības, ko noteikusi Starptautiskā darba organizācija; šajā sakarā uzskata, ka īpaša aizsardzības klauzula ļautu ierobežot valūtas vērtības krišanās izraisītās sekas un tāpēc šāda klauzula ir absolūti nepieciešama;
10. atkārtoti paziņo, ka pašlaik Ženēvā notiekošajās sarunās jāievēro Eiropas Savienības prasības attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, lauksaimniecības daudzfunkcionālo raksturu, kā arī tādiem nekomerciāliem apsvērumiem kā vides aizsardzība, dzīvnieku labturība, piesardzības princips un obligātā marķēšana; uzsver, ka, ja šos principus nepiemēros, radīsies konkurences izkropļojumi pasaules tirgū, no kā cietīs tieši ES lauksaimnieki; tādēļ prasa, lai Komisija nodrošina, ka šos principus integrē nolīgumā par lauksaimniecību;
11. apzinās, cik liela tautsaimnieciskā un sociālā nozīme jaunattīstības valstīs ir kokvilnas ražošanai un tirdzniecībai; tomēr uzskata, ka attīstītajām valstīm, kurās ir svarīgākie eksporta tirgi un uz kurām tiek nosūtīta puse no starptautiskā eksporta, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijai, ievērojami jāpiekāpjas, lai varētu sasniegt patiesus rezultātus; aizstāv viedokli, ka atkarībā no attīstības pakāpes jāveic jaunattīstības valstu diferencēšana; uzskata, ka Eiropas Savienība, kurā saražo 2,5 % no pasaules ražošanas apjoma un kura attiecībā uz kokvilnu ir tikai importa tirgus, ir uzsākusi tādu vispasaules ieguldījumu pārvaldību attiecībā uz kokvilnu, kas pārsniedz starptautiskās vienošanās un saistības, un ka pat pastāv kokvilnas ražošanas ietekmēšanas draudi; atzinīgi novērtē apakškomitejas izveidošanu kokvilnas jautājumos, kas sekos vienošanos noslēgšanas un tirgus attīstībai, lai varētu novērst negatīvās sekas attiecībā uz kokvilnas ražošanu Eiropā un jaunattīstības valstīs;
12. pauž gandarījumu par to, ka ir ievērotas vismazāk attīstīto valstu problēmas, tās atbrīvojot no stingrām saistībām; uzskata, ka šajā sakarā visām rūpnieciski attīstītajām, kā arī pārejas posma valstīm attiecībā uz piekļuvi tirgum tiem izstrādājumiem, kas nākuši no vismazāk attīstītajām valstīm, noteikti ir jāuzņemas saistības, kādas Eiropas Savienība uzņēmās 2001. gadā saskaņā ar iniciatīvu “viss, izņemot ieročus”; atgādina, ka arī turpmāk saglabās partnerattiecību vai sadarbības nolīgumos jaunattīstības valstīm piešķirtās preferences;
13. uzskata, ka Eiropas Savienībai arī nākotnē jāuzņemas noteicošā loma sarunu turpinājumā, kas turpmāk izstrādās precīzus un skaitļos izteiktus noteikumus, lai panāktu vienošanos līdz nākamajai ministru tikšanās reizei Honkongā 2005. gada decembrī; šajā sakarā uzskata, ka ir jāatjauno attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgi uzskati par lauksaimniecību, lai panāktu līdzsvarotu un visas puses apmierinošu vienošanos, it īpaši lai tā apmierinātu visnabadzīgākās valstis un tās, kam ir nestabila ekonomika, kuru ļoti ietekmē tirdzniecības liberalizācijas izraisītās sekas;
14. uzskata, ka apmierinošu rezultātu var panākt, tikai cieši sadarbojoties visām Eiropas Savienības iestādēm, un tādēļ prasa, lai Padome un Komisija to pilnībā informē, kā arī iesaista gaidāmajās diskusijās.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Dohas sarunu kārtas izvērtējums pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
INTA | |||||
|
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumu |
AGRI | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
- | |||||
|
Atzinuma sagatavotājs |
Joseph Daul | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
20.1.2005 |
16.3.2005 |
|
|
| |
|
Ierosinājumu pieņemšanas datums |
16.3.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
31 0 2 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Janusz Wojciechowski, Filip Adwent, Marie-Hélène Aubert, Sergio Berlato, Thijs Berman, Niels Busk, Luis Manuel Capoulas Santos, Joseph Daul, Albert Deß, Gintaras Didžiokas, Michl Ebner, Jean-Claude Fruteau, Lutz Goepel, Bogdan Golik, Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf, María Esther Herranz García, Elisabeth Jeggle, Heinz Kindermann, Stéphane Le Foll, Albert Jan Maat, Diamanto Manolakou, Mairead McGuinness, María Isabel Salinas García, Agnes Schierhuber, Czesław Adam Siekierski, Csaba Sándor Tabajdi, Marc Tarabella | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Béla Glattfelder, Gábor Harangozó, Astrid Lulling, Markus Pieper, Karin Resetarits, Struan Stevenson | |||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
par Dohas sarunu kārtas izvērtējumu pēc PTO 2004. gada 1. augusta nolīguma | ||||||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | ||||||||||||
|
Atbildīgā komiteja Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
INTA | ||||||||||||
|
Komiteja(s), kurai(ām) lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
DEVE |
AGRI |
|
|
| ||||||||
|
Atzinumu(-s) nesniedza Lēmuma pieņemšanas datums |
|
|
|
|
| ||||||||
|
Ciešāka sadarbība Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
|
|
|
|
| ||||||||
|
Ziņojumā iekļautais(-ie) rezolūcijas(-u) priekšlikums(-i) |
|
|
| ||||||||||
|
Referents(-i) Iecelšanas datums |
Javier Moreno Sánchez, |
| |||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
| |||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
30.9.2004 |
14.3.2005 |
|
|
| ||||||||
|
Pieņemšanas datums |
18.4.2005 | ||||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
21 2
| |||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Francisco Assis, Enrique Barón Crespo, Jean-Louis Bourlanges, Daniel Caspary, Giulietto Chiesa, Jacky Henin, Sajjad Karim, Caroline Lucas, Erika Mann, David Martin, Javier Moreno Sánchez, Georgios Papastamkos, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Tokia Saïfi, Peter Štastný, Robert Sturdy | ||||||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Danutė Budreikaitė, Sa?d El Khadraoui, Elisa Ferreira, Antolín Sánchez Presedo | ||||||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Paulo Casaca, Den Dover, Manolis Mavrommatis | ||||||||||||
|
Iesniegšanas datums – A6 |
20.4.2005 |
A6-0095/2005 | |||||||||||