ZIŅOJUMS par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē
20.10.2005 - (2005/2049(INI))
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referents: Anders Wijkman
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē” (COM(2005)0035),
– ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Kioto protokolu, kas stājās spēkā 2005. gada 16. februārī un ko ratificējušas 152 valstis un reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, kuras rada 61,6 % no 1990. gada I pielikuma SEG emisijām un pārstāv gandrīz 90 % no pasaules iedzīvotāju skaita, un piemērošanas procedūras protokola īstenošanai, kas pieņemtas Pušu konferencēs Bonnā (2001. gada jūlijā), Marrākešā (2001. gada novembrī), Ņūdeli (2002. gada novembrī), Milānā (2003. gada decembrī) un Buenosairesā (2004. gada decembrī),
– ņemot vērā tā rezolūcijas par klimata pārmaiņām, jo īpaši 2005. gada 13. janvāra rezolūciju par Buenosairesas Klimata pārmaiņu konferences [1] rezultātiem un 2005. gada 12. maija rezolūciju par Valdības ekspertu semināru par klimata pārmaiņām [2],
– ņemot vērā paziņojumus, ko G8 augstākā līmeņa sanāksmē Glenīglā izteica 24 starptautiskās uzņēmējdarbības līderi, kas pārstāv Pasaules Ekonomikas forumu, piemēram, par nepieciešamību noteikt ilgtermiņa klimata stabilizācijas mērķus,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumus (A6‑0312/2005),
A. tā kā klimata pārmaiņas ir viens no 21. gadsimta lielākajiem uzdevumiem, jo tām ir būtiska, negatīva ietekme uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu pasaules mērogā, kas var izraisīt katastrofiskas sekas, un tā kā ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas atšķiras no citām pašreiz risināmajām vides problēmām;
B. tā kā jau pašreiz ir vērojamas klimata pārmaiņu pazīmes, piemēram, kūst polārais ledus un mūžīgais sasalums, kā arī notiek aizvien biežākas un spēcīgākas laika apstākļu radītas katastrofas; iepriekšējā desmitgadē ekonomiskie zaudējumi laika apstākļu izraisīto dabas katastrofu dēļ ir sešas reizes lielāki salīdzinājumā ar 1960. gadu;
C. tā kā lielākā atbildība par SEG emisijām atmosfērā gan pašreiz, gan pagātnē ir rūpnieciski attīstītajām valstīm; tā kā jaunattīstības valstis varētu visvairāk ciest no klimata svārstībām un tā kā rūpnieciski attīstītajām valstīm jāuzņemas galvenā atbildība, sniedzot palīdzību valstīm ar zemiem ienākumiem, lai tās pielāgotos klimata pārmaiņām, pielāgošanās procesā sniedzot tām tehnoloģisku un finansiālu atbalstu;
D. tā kā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un Kioto protokola pilnīga īstenošana visās valstīs ir būtiska klimata pārmaiņu problēmas risināšanā, tomēr pasākumi nebūs pietiekami efektīvi, kamēr netiks rasts pasaules mēroga risinājums, attiecībā uz plašām ekonomiskām apvienībām, kas arī ir galvenie piesārņojošo vielu emisijas radītāji;
E. tā kā Kioto protokols paredz, ka sarunas par saistībām attiecībā uz emisiju samazināšanu laika periodā pēc 2012. gada sāksies 2005. gadā, un līdz ar to šim uzdevumam jābūt ar visaugstāko prioritāti 11. Pušu konferencē un 1. Pušu konferencē un sēdē Monreālā;
F. tā kā tuvākajā laikā jānosaka turpmākie mērķi, lai viestu skaidrību par ieguldījumiem attiecībā uz enerģijas avotiem ar zemu oglekļa saturu, tehnoloģijām ar zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju un atjaunojamo enerģiju, un lai novērstu ieguldījumus nesaderīgā enerģētikas infrastruktūrā;
G. tā kā, lai īstenotu galveno UNFCCC mērķi, proti, novērstu bīstamas klimata pārmaiņas, saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem ziņojumiem vajadzētu panākt SEG koncentrāciju zem 500 ppm CO2 ekv., kas ir nedaudz virs pašreizējā līmeņa, un tādējādi tuvākajā nākotnē nepieciešama lielākā emisiju samazināšana;
H. tā kā ieguldījumi efektīvā enerģijas izmantošanā ir perspektīvākais veids kā samazināt oglekļa emisijas, un tā kā ES ir būtisks potenciāls rentablam enerģijas ietaupījumam;
I. tā kā ietekmi uz klimatu var ievērojami mazināt, veicot labāku sociālo plānošanu;
J. tā kā ļoti vēlama ir lielāka iedzīvotāju iesaistīšana vispārējos centienos samazināt emisiju daudzumu un attīstīt noturīgāku dzīvesveidu;
K. tā kā SEG emisiju daudzums turpina pieaugt daudzās dalībvalstīs, pierādot, ka nepieciešama ātra ES rīcība, lai spētu ievērot Kioto protokola prasības;
L. tā kā SEG emisiju samazināšanai paredzēto pasākumu izmaksas kompensēs ieguvums no ierobežojuma, nepieļaujot Zemes gaisa temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2°C [3]*, jo tiks novērsts kaitējums un zaudējumi, ko citādi varētu radīt klimata pārmaiņas pasaulē;
M. tā kā pašreiz ir vēsturiska saimnieciska izdevība attīstīt ekonomiku, kas balstījusies uz fosilā kurināmā izmantošanu; tā kā liela saimnieciska izdevība ir arī jaunattīstības valstīm, kurām ir lieli atjaunojamās enerģijas resursi, bet pašreiz nav to izmantošanai nepieciešamās tehnoloģijas;
1. uzsver, ka ES klimata pārmaiņu samazināšanas stratēģijas pamatā jābūt sešvirzienu pieejai:
– ievērot Kioto protokola pamatelementus — saistoši siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķlielumi, vispārēja emisiju kvotu tirdzniecības sistēma un elastīgi mehānismi;
– uzsākt būtisku emisiju samazināšanu katrā valstī, sākot samazināt iekšzemes emisijas vismaz par 20-30 % līdz 2020. gadam, apvienojot tirgus stimulēšanas un regulēšanas paņēmienus, lai veicinātu ieguldījumus efektivitātē un/vai bezoglekļa tehnoloģijās un tehnoloģijās ar zemu oglekļa emisiju;
– veikt pasākumus, lai iesaistītu citas lielākās valstis, jo īpaši ASV;
– attīstīt stratēģisko partnerību ar tādām valstīm kā Ķīna, Dienvidāfrika, Brazīlija un Indija, lai palīdzētu tām izstrādāt noturīgas enerģētikas stratēģiju un nodrošinātu šo valstu līdzdalību centienos samazināt klimata pārmaiņas;
– aktīvi veicināt noturīgas enerģētikas tehnoloģiju pētniecību un jaunradi un novērst “nesaprātīgas” stimulēšanas paņēmienus, tādus kā fosilā kurināmā subsidēšana, kā arī ārējo izmaksu, tostarp klimata pārmaiņu izmaksu, internalizēšana enerģijas ražošanas cenā;
– izmantojot Eiropas un dalībvalstu tiesību aktus, panākt lielāku energoefektivitāti un pazemināt to tehnoloģiju izmaksas, kas samazina klimata pārmaiņas, sekmējot plašāku tiešu Eiropas iedzīvotāju iesaistīšanu klimata pārmaiņu samazināšanā, iepriekš sniedzot detalizētu informāciju par oglekļa saturu ražojumos un pakalpojumu nodrošināšanā, nākotnē paredzot iespēju ieviest personalizētu tirdzniecības kvotu sistēmu;
2. aicina ES vadību 11. Pušu konferencē un 1. Pušu konferencē un sēdē iesniegt priekšlikumus par turpmāko klimata programmu, pamatojoties uz vispārējo mērķi, saskaņā ar kuru planētas vidējā temperatūra nedrīkst paaugstināties vairāk kā par 2°C, salīdzinot ar temperatūru pirmsindustrializācijas laikmetā;
3. uzskata, ka turpmākajai sistēmai jābalstās uz kopēju, bet diferencētu atbildību ar mērķi slēgt līgumus un panākt konverģenci, uz turpmāku un straujāku emisiju samazināšanu, kā arī aizvien jaunu valstu iesaistīšanu emisiju samazināšanas procesā; uzsver, ka visi emisiju ierobežošanas mērķlielumi jāpamato ar jaunākajiem zinātnes atzinumiem, lai nepieļautu planētas vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2°C, pamatojoties uz racionālu pārliecību; turklāt uzsver, ka visiem paredzētajiem pasākumiem jābūt rentabliem, un tādēļ par ilgtermiņa mērķi jānosaka uz emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu balstīta pasaules oglekļa tirgus izveide; turklāt atzīmē, ka rentabilitātes aprēķinos jāiekļauj bezdarbības radītās izmaksas un paredzamais saimnieciskais ieguvums no agrīnas rīcības un inovācijas, kā arī no tehnoloģiju apguves, kas pazeminās klimata pārmaiņu samazināšanas izmaksas;
4. atzinīgi vērtē Eiropadomes secinājumus 2005. gada 23. martā Briselē, jo īpaši attiecībā uz ieteikumu rūpnieciski attīstītajām valstīm panākt emisiju samzinājumu par 15-30 % līdz 2020. gadam; tomēr prasa, lai noteiktu arī emisiju samazināšanas mērķlielumus ilgākā laika periodā, un ierosina samazināt emisijas par 60-80 % līdz 2050. gadam;
5. atgādina, ka enerģijas ietaupījumu potenciāls ES ir 40 %, bet, lai to sasniegtu, ir jānosaka saistoši mērķi;
6. atzīmē, ka ar sistemātisku pieeju līdz 2020. gadam ar atjaunojamās enerģijas veidiem būtu iespējams nodrošināt 25% no ES enerģijas patēriņa;
7. uzsver, ka efektīvai klimata pārmaiņu samazināšanai nepieciešama būtiska energosistēmu, transporta sistēmu un ēku siltumapgādes projektēšanas pārveidošana un ka šai pārveidošanai jākļūst par Lisabonas stratēģijas dzinējspēku, lai palielinātu izaugsmi un konkurētspēju; aicina ES izstrādāt stratēģiju, lai panāktu, ka Eiropas ekonomikai ir visaugstākā energoefektivitāte pasaulē, nosakot ikgadējos enerģijas intensitātes samazinājuma mērķlielumus 2,5-3 % apmērā;
8. atzīst, ka novēlota rīcība palielinās kaitīgas ietekmes uz vidi rašanās risku un sadārdzinās izmaksas; turklāt uzskata, ka vispārējā emisiju samazināšana nedrīkst izraisīt citus apdraudējumus; atkārtoti pauž viedokli, ka jāturpina ieviest tīras attīstības un kopīgas izpildes mehānismu vai līdzīgas shēmas, lai nepieļautu kodoldarbības;
9. ūzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nāk par labu gan sabiedrībai, gan videi, kā arī tā sekmē Lisabonas programmas mērķu un tūkstošgades mērķu sasniegšanu; uzskata, ka ieguldījums ar atjaunojamās enerģijas veidos un to izstrāde rada jaunas iespējas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, rada jaunas darba vietas, uzlabo veselību, sekmē reģionālo izaugsmi, ļauj sekmīgāk izmantot vietējos un reģionālos resursus un progresīvās tehnoloģijas, kā arī samazina nabadzību;
10. prasa, lai ES veltītu lielākas pūles daudzsološu tehnoloģiju izstrādē, sadarbojoties ar citiem iesaistītajiem dalībniekiem pasaules mērogā;
11. uzsver, ka daudzas SEG emisiju samazināšanai nepieciešamās tehnoloģijas jau pastāv; tomēr to iekļūšanu tirgū kavē daudzi šķēršļi un nesaprātīgi stimulēšanas paņēmieni, tādi kā fosilā kurināmā subsidēšana; tādēļ aicina Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, lai aizliegtu šādu subsidēšanu, un tā vietā izveidot pareizu stimulēšanas struktūru, lai palielinātu energoefektīvu, zema oglekļa vai bezoglekļa tehnoloģiju izmantošanu, un, nosakot vispārējas valsts iepirkumu procedūras ES mērogā, aicina samazināt šādu tehnoloģiju izmaksas; turklāt prasa papildus tam, lai Septītajā pamatprogrammā galveno uzmanību pievērš pētniecībai un jaunradei jomās, kas saistītas ar klimata pārmaiņu mazināšanu, izveidot Ārkārtas programmu — līdzīgu ASV 60. gadu programmai Apollo —, veicinot pētniecību un jaunradi, lai atbalstītu noturīgu enerģētiku un zemes izmantošanas pārvaldību;
12. ņemot vērā, ka lielu — ja ne lielāko — ES enerģētikas infrastruktūras daļu vajadzēs pārstrukturēt nākamajās desmitgadēs, aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka visus ieguldījumus enerģētikas infrastruktūrā ES robežās realizē, pielietojot vislabākās pieejamās tehnoloģijas attiecībā uz fosilo kurināmo ar zema vai nulles līmeņa emisiju;
13. atzīmē, ka ieguldījumi efektivitātes paaugstināšanas pasākumos un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijās ir galvenās klimata pārmaiņu samazināšanas alternatīvas; vienlaikus norāda, ka oglekļa ierobežošanas un piesaistes metožu izstrāde ir nozīmīga — ne tikai reģionos ar lieliem ogļu krājumiem;
14. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt skaidrus un konkrētus ieguldījumus tīras attīstības mehānisma un tā pārvaldes iestāžu eventuālajā reformā, lai paātrinātu tās īstenošanu un veicinātu plašāku privātā sektora iesaistīšanu, tādējādi radot nepieciešamos priekšnoteikumus reformas īstenošanai līdz 2012. gadam;
15. norāda uz vajadzību atbalstīt ar kosmosa tehniskām sistēmām saistītu jaunu tehnoloģiju izstrādi, lai analizētu dabas katastrofas no kosmosa, tādējādi prognozējot un samazinot to postošās sekas;
16. uzskata, ka klimata pārmaiņu un dabas katastrofu novēršanai nepieciešamās pētniecības un tehnoloģijas attīstības komplicētība, kā arī ar to saistītais pārrobežu aspekts, izvirza prasību rast risinājumu Eiropas līmenī, kas pārsniedz reģionālās un valsts subsidiaritātes principu;
17. aicina tās ES valstu vadības, kas to vēl nav veikušas, ieguldīt resursus papildfinansējuma fondā, lai nodrošinātu, ka tīras attīstības mehānisma valde var īstenot savas pilnvaras, lai izveidotu nevainojamas darbības efektīvu mehānismu;
18. uzsver, ka kritiski jāvērtē transporta nozares attīstība, jo tā rada apmēram 30 % no Kopienas CO2 emisijām, no kurām aptuveni 85 % emisiju rada autotransports; uzsver, ka dzelzceļa transporta energoefektivitāte ir daudz lielāka; pauž nožēlu, ka autotransporta nozarē noteiktajā laika posmā nespēs īstenot prasības par emisiju mērķlielumu 140 gm/km, kas noteiktas saskaņā ar pašreizējo brīvprātīgo vienošanos; tādēļ aicina izstrādāt stingru pasākumu politiku, lai samazinātu transporta radīto emisiju daudzumu, tostarp nosakot obligātus mērķlielumus no fosilā kurināmā atvasinātajām CO2 emisijām no jauniem transportlīdzekļiem, lai emisiju līmeni 80-100 gm/km no jauniem transportlīdzekļiem sasniegtu vidējā termiņā, ieviešot emisiju tirdzniecības sistēmu automobiļu ražotājiem, un citus pasākumus, tādus kā ātruma ierobežojumus ES mērogā, satiksmes nodevas un nodokļu stimulus kombinācijā ar vispārēju dzelzceļa un sabiedriskā transporta izmantošanas pieaugumu; turklāt prasa Komisijai izstrādāt novatoriskas metodes transporta radītā CO2 piesārņojuma noteikšanai, un iesniegt priekšlikumus, kuru mērķis ir stabilizēt vai samazināt satiksmes apjomus Eiropas Savienībā no šī brīža līdz 2010. gadam;
19. ar bažām norāda uz kravu pārvadājumu pieaugumu, aicina Komisiju aprēķināt kravu pārvadājumu radītās CO2 emisijas, lai iesniegtu priekšlikumus par kravu autopārvadājumu apjoma lielas daļas novirzīšanu uz videi nekaitīgākiem transporta veidiem; aicina Komisiju tās pārskatā par Eiropas klimata pārmaiņu programmu (EKPP) iekļaut priekšlikumus Eiropas ātrgaitas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīkla izveidei, lai atrisinātu kravu pārvadājumu tīkla sadrumstalotību un likvidētu atlikušās sastrēgumu veidošanās vietas infrastruktūrā kā arī aicina apsvērt iespēju noteikt obligātus CO2 emisiju mērķlielumus smagkravas automobiļiem; aicina Komisiju izpētīt panākumus klimata pārmaiņu samazināšanā, ļaujot visām dalībvalstīm izmantot Zviedrijas un Somijas standartiem atbilstošus smagkravas automobiļus; kā arī iespējami drīz ziņot par rezultātiem;
20. vēlreiz atkārto Parlamenta prasību par starptautisko avioreisu un kuģu satiksmes radīto emisiju iekļaušanu emisiju samazināšanas mērķlielumu programmā no 2012. gada;
21. atbalsta ekoloģijas nodokļu ieviešanu Kopienas mērogā; uzsver, ka, līdzīgi citiem tirgus instrumentiem, tie ir būtiski, lai īstenotu efektīvu piesārņojuma samazināšanas politiku; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus un dalībvalstis ieviest pirmo Eiropas ekoloģijas nodokli vēlākais 2009. gadā;
22. atbalsta Komisijas priekšlikumu par tematisku stratēģiju pilsētvides attīstībai, lai uzlabotu pilsētas teritoriju kvalitāti, jo īpaši gaisa kvalitāti; attiecībā uz klimata pārmaiņām uzskata, ka par prioritārām jānosaka divas politikas jomas: sabiedriskā transporta pakalpojumu attīstība, izmantojot tīras vai mazāk piesārņojošas tehnoloģijas, un tādu būvniecības metožu veicināšana, kas ir noturīgas un ar augstu vides kvalitāti (HEQ);
23. uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jāizskata un jāpārstrādā sociālās plānošanas instrumenti, lai samazinātu ietekmi uz klimatu, jo īpaši attiecībā uz plānošanu un jauniem ieguldījumiem transporta sistēmās un jaunos dzīvojamos un rūpniecības rajonos;
24. lai apliecinātu nepārprotamu ES vadību pirms 2012. gada sarunām, aicina Komisiju iesniegt īpašus tiesību aktu projektus, lai paplašinātu Celtniecības direktīvas jomu, un aktualizēt Biodegvielas direktīvu, iekļaujot jaunākās tehnoloģijas biodegvielas un fosilās degvielas sajaukuma veidus (tādus kā MTHF, etillevulināts utt.), šiem jaunajiem degvielas veidiem nosakot obligātus kopējos standartus ES mērogā, veicinot ar biodegvielu darbināmu transporta veidu attīstību, kā arī Komisijas pārskatā par EKPP iekļaujot sajaukuma zemākos pieļaujamos koeficientus;
25. aicina Eiropas Savienības iestādes nodrošināt, ka struktūrfondi tiek izmantoti kā prioritārs līdzeklis noturīgai attīstībai;
26. atzīmē, ka aviācija rada 4 līdz 9 % no visām SEG emisijām pasaulē un ka aviācijas radītās emisijas gadā palielinās par 3 %; uzsver to nozīmi, kāda ir stingru ierobežošanas mērķlielumu noteikšanai aviācijas nozarē; mudina Komisiju veikt tūlītējus pasākumus, lai samazinātu aviācijas radīto ietekmi uz klimatu, izveidojot emisiju tirdzniecības izmēģinājuma sistēmu aviācijas radītajām emisijām laika periodam no 2008. gada līdz 2012. gadam, kas attiektos uz visiem lidojumiem no un uz jebkuru ES lidostu, paralēli ieviešot instrumentus, lai risinātu jautājumu par vispārējo aviācijas ietekmi uz klimatu; kā arī aicina veikt līdzvērtīgus pasākumus, lai samazinātu jūras transporta radītās emisijas;
27. aicina Komisiju noteikt skaidru virzību uz tautsaimniecību ar zemu CO2 līmeni, izstrādājot plānu, kurā, citu starpā, tuvāk aplūkotas ūdeņraža un atjaunojamās enerģijas iespējas; vienlaikus aicina Komisiju konstatēt jebkādus šķēršļus, kas kavē jaunu un tīru tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu;
28. uzskata, ka straujai biomasas un lauku saimniecībās iegūstāmās enerģijas ražošanas veicināšanai jākļūst par galveno prioritāti, lai mainītu Kopienas lauksaimniecības politikas mērķus, paralēli līdzsvarojot pieeju pārtikas ražošanai; uzsver, ka enerģijas ražošana no biomasas jāorganizē tā, lai tā būtu efektīva gan attiecībā uz enerģijas pārveidi, gan arī ekoloģiski noturīga;
29. norāda uz vajadzību dažādot pētniecības un aizsargpasākumu programmas, lai novērstu ietekmi uz cilvēka veselību un drošību, plūdus, sausumu, ugunsgrēkus — jo īpaši mežu un aizsargātās platībās — ,bioloģiskās daudzveidības mazināšanos un ekonomiskus zaudējumus; aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā to nozīmi, kāda ir mežiem un lauksaimniecībai piesaistot oglekli, apturot eroziju, radot resursus un būtiski regulējot klimatu;
30. lai nodrošinātu līdzvērtīgus starptautiskos noteikumus, aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju noteikt sektorālus mērķus to valstu energoietilpīgām eksporta nozarēm, kuras nav uzņēmušās emisiju samazināšanas saistības, kā papildu nosacījumu rūpnieciski attīstīto valstu saistošajiem emisiju samazināšanas mērķlielumiem; turklāt prasa Komisijai izpētīt iespēju iesaistīt ES emisiju tirdzniecības sistēmā trešās valstis; aicina Komisiju aktīvi piedalīties dialogā ar katras nozares uzņēmumiem, lai noteiktu kādas izmaiņas ražošanas, patēriņa un transporta jomā var un vajag atbalstīt, lai samazinātu SEG emisijas Eiropas Savienībā;
31. aicina Komisiju nopietni apsvērt „spekulatīvo izmantotāju” problēmu saistībā ar klimata pārmaiņu samazināšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt iespēju noteikt tirdzniecības robežu pielāgošanas pasākumus, lai novērstu jebkādas īslaicīgas konkurējošo ražotāju priekšrocības, kādas varētu būt rūpnieciski attīstītās valstīs, kurās nepastāv oglekļa emisiju ierobežošanas noteikumi; uzsver, ka starptautiskie tirdzniecības modeļi būtiski ietekmē klimata pārmaiņas; tāpēc aicina PTO iekļaut savā darbībā noturīgas attīstības mehānismu;
32. uzskata, ka attiecībā uz pašreizējo ETS un tās iespējamo paplašināšanu, iegūtās tiesības ir būtiski jāpārskata to lielo nepilnību dēļ, un jāizpēta alternatīvas metodes, tādas kā salīdzinošā novērtēšana un vairāksolīšana, izmantojot augšupēju pieeju; turklāt jāpārskata arī valstīm noteiktās emisiju kvotas, jo palielinājusies pārrobežu tirdzniecība, jo īpaši tirdzniecība ar elektroenerģiju;
33. iesaka ES izstrādāt īpašu sadarbības politiku ar jaunattīstības valstīm saistībā ar klimata pārmaiņām; atzīmē, ka, lai klimata pārmaiņu apsvērumus iekļautu plašākā attīstības politikā, ir vajadzīga vairāku instrumentu izstrāde un ieviešana; prioritātes šajā jomā ir lauksaimniecība un pārtikas nekaitīgums — divas jomas, kas ir visjutīgākās attiecībā uz klimatu; turklāt uzskata, ka liela problēma ir arī ekonomikas dažādošana, atzīstot, ka daudzas Mazo salu valstu alianses (AOSIS) jaunattīstības valstis ir ļoti atkarīgas no tūrisma; cīņā pret klimata pārmaiņām izšķiroša nozīme ir transporta, sociālās plānošanas un enerģētikas jautājumiem; atzīmē, ka citas prioritātes ir katastrofu novēršana un sagatavotība;
34. atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto Āfrikas Vides un noturīgas attīstības informācijas sistēmu, kas pamatojoties uz satelīta un datorizētās kartografēšanas tehnoloģijām, atbalsta Eiropas Kopienas Humānās palīdzības biroja (ECHO) izstrādes pasākumus; ierosina izpētīt iespējamo Komisijas struktūras attīstību un paplašināšanu, lai ietvertu klimata pārmaiņu novērošanas tīklu;
35. uzsver, ka attiecībā uz jaunattīstības valstu dalību turpmākā klimata programmā, ES ir skaidri jāatzīst, ka šo valstu prioritāte ir nabadzības izskaušana un attīstība; tomēr, Tūkstošgades attīstības mērķus nekad nesasniegs, ja pienācīgi nerisinās vides problēmas, piemēram klimata pārmaiņas; noturīga attīstība un nabadzības izskaušana jāsaglabā kā pamatprogramma, saskaņā ar kuru jaunattīstības valstis mudinās noteikt politikas virzienus un pasākumus, integrējot ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas — pielāgojoties tām vai tās samazinot;
36. tādēļ atbalsta jauna, saskaņota politiska risinājuma rašanu, lai uzlabotu jau apdraudēto iedzīvotāju grupu labklājību, īstenojot vispārēju attīstības stratēģiju ar atbilstīgu ekonomisko atbalstu; iesaka šo jauno stratēģiju balstīt uz savstarpēju saistību starp klimata pārmaiņām, dabas resursu pārvaldi, katastrofu novēršanu un nabadzības izskaušanu;
37. uzsver, ka visām jaunattīstības valstīm ir tiesības uz ekonomikas izaugsmi; uzsver, ka Eiropas Savienībai un citām rūpnieciski attīstītām valstīm jāpalīdz jaunattīstības valstīm noturīgu tehnoloģiju izstrādē; tomēr jaunattīstības valstīm nevajag atkārtot rūpnieciski attīstīto valstu piesārņojuma radīšanas praksi; uzskata, ka tīra attīstības mehānisma noteikumi jāgroza, lai tie veicinātu noturīgu attīstību; ierosina, lai starptautisko finanšu institūciju prioritātes aizdevumu jomā, kā arī ES atbalsta līdzekļi, tiktu novirzīti atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes atbalstam; kā arī ierosina īstenot daudzpusēju Noturīgas enerģijas iniciatīvu, iesaistot ES, tādas valstis kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika u.c., un vairākus lielākos enerģētikas nozares uzņēmumus, lai veicinātu plašu sadarbību tehnoloģiju jomā, galveno uzmanību pievēršot enerģētikai un transportam, par paraugu ņemot neseno vienošanos par ES un Ķīnas partnerību klimata pārmaiņu jomā;
38. aicina Komisiju, atsaucoties uz sadarbību tehnoloģijas jomā ar B pielikumā minētajām valstīm un Komisijas pārskatu par Kotonū Nolīgumu, palīdzēt šo valstu valdībām pieņemt valsts enerģētikas stratēģiju, lai mazinātu to atkarību no importētā fosilā kurināmā, veicinātu tehnoloģiju izaugsmi, jo īpaši attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, konkrēti — biomasu, un lai palīdzētu tām sasniegt ANO Tūkstošgades attīstības mērķus;
39. uzsver nepieciešamību palielināt finanšu atbalstu vismazāk attīstītajām valstīm, lai tās varētu pielāgoties klimata pārmaiņām; šajā ziņā uzskata, ka noturīga mežsaimniecības pārvaldība, jo īpaši tropu mežu pārvaldība, ir būtisks elements, lai samazinātu klimata pārmaiņas un lai tām pielāgotos, un līdz ar to prasa Komisijai šo mērķi noteikt par prioritāru tās sadarbības politikas attīstības jomā;
40. aicina Komisiju pētīt īstenošanas iespējas un pamatotību personalizētas emisiju tirdzniecības kvotu sistēmas izveidei, lai iesaistītu iedzīvotājus un ietekmētu privātā patēriņa modeļus;
41. aicina Eiropas iestādes radīt pozitīvu piemēru, samazinot SEG emisijas daudzveidīgas rīcības rezultātā, piemēram, paaugstinot biroju ēku un visu izmantojamo iekārtu energoefektivitāti, samazinot transporta radītā oglekļa izplūdi utt.; īpaša uzmanība jāpievērš Eiropas Parlamenta deputātu ceļošanai, ietverot EP divu mītņu lietderības pārskatīšanu, transportlīdzekļu ar zemu oglekļa izplūdi nodošanu autovadītāju rīcībā utt.;
42. aicina Komisiju ierosināt pasākumus ES mērogā, lai palielinātu iedzīvotāju informētību par izšķērdīga patēriņa un ražošanas ietekmi uz klimata pārmaiņām;
43. atzīst un atbalsta ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pamatotus risinājumus, lai atdalītu ekonomikas izaugsmi no enerģijas un materiālu patēriņa un transporta izmantošanas, tādējādi sekmējot noturīgas sabiedrības izaugsmi; aicina Komisiju ierosināt politikas pasākumus, lai ar IKT starpniecību panāktos efektivitātes uzlabojumus saistītu ar mājokļiem, dematerializāciju, transportu un pāreju no ražošanas uz pakalpojumu sniegšanu;
44. uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un UNFCCC sekretariātam, lūdzot to nodot visām ārpuskopienas līgumumslēdzējām pusēm.
PASKAIDROJUMS
Climate change is different from any other environmental problem we face. The main reason is that the climate system is non-linear in character, with positive feed-backs. Once we pass a certain level of green-house gas concentration (GHG) in the atmosphere, the whole system is likely to undergo drastic change. Globally intolerable impacts with disastrous consequences may occur, like annual material damages due to extreme weather events in the range of hundreds of billions of dollars, tens of millions of people being displaced, severe heat waves, large-scale change of crop and species distribution etc.
Developing countries are likely to be the hardest hit. The poor are much more vulnerable to phenomena like floods, storms and droughts. In some regions a drier climate will lead to food production losses. Adding to that, large regions in the South will be seriously affected by rising sea levels.
In spite of its different character, climate change is still mostly seen as an environmental problem and mainly the responsibility of the environment ministers. This has to change.
Climate change has serious implications, not only for ecosystems, but for the economy as a whole, for public health, water and food security, migration etc.
The Communication of the Commission on “Winning the Battle against Global Climate Change” contains a wealth of useful information and a number of forward-looking proposals. However, given the seriousness of the problem, the Commission proposal would have benefited from a greater sense of urgency. A stabilization of the GHG in the atmosphere is a formidable challenge and will require significant behavioural changes of a type not yet seriously considered.
Living up to the Kyoto requirements is the first priority for the EU. In too many Member States, emissions are far beyond their Kyoto commitments. We should not be surprised. Most of the cuts in carbon emissions within the EU so far are the result of the closing down of old inefficient coal-powered plants, primarily in the UK and Germany. Hence, strong policy measures have to be implemented shortly so as to guarantee that the EU really meets its Kyoto objectives.
But Kyoto is only a first modest step. We have to bring about significant cuts in our GHG emissions in the EU beyond 2012. Although significant, EU emissions only make up around 14% of total GHG emissions. Hence our further efforts risk to become futile if they remain isolated.
The problem of climate change cannot be effectively tackled without the active engagement of all major actors. The decision by the US administration not to ratify the Kyoto Protocol was a major blow to international cooperation on climate change. The role of the US is critical. Its active participation is seen as indispensable in order to engage developing countries more fully in mitigation efforts.
The Communication rightly stresses the need to include sectors that are not part of the Kyoto framework, notably aviation and maritime transport, as well as analyzing in more detail how different forms of land-use regimes influence the climate system. A strong plea is also made for the deployment of new technologies, including efforts to boost energy efficiency.
The UN Framework Convention on Climate Change makes staying within ecological limits its "ultimate objective", with GHG concentrations to be stabilized "at a level that would prevent dangerous anthropogenic [human made] interference with the climate system". The EU has interpreted this objective to mean that "a sustainable EU climate change target should limit global temperature increase to no more than 2 degrees Celsius above pre-industrial levels". When this target is translated into a specific level of GHG concentration in the atmosphere, the advice from experts is that a stabilization at a level below 500 ppm CO2 eqv, ought to be the aim. Such a level is not far from the present value, which shows the urgency of the situation.
The Commission has indicated that reductions of at least 15% in global emissions by 2050, compared to 1990 levels, will be needed. This level of ambition appears too low. A reduction in the range of 25-30% is most probably needed if the goal is to avoid dangerous climate change.
EU heads of State and government agreed in March 2005 that "reduction pathways for the group of developed countries in the order of 15-30% by 2020 compared to the baseline envisaged in the Kyoto Protocol and beyond” in the spirit of the conclusions of the previously held Environment Council should be explored with other countries. Building on that the EU should consider a reduction target for 2050 in the range of 60-80%.
Climate change mitigation is largely an energy issue. However, there are other strong elements calling for a major re-orientation of the energy system. Nobody can tell with certainty whether or not the rapidly rising price of oil is an indication of the exhaustion of resources. Many independent analyses, however, point in this direction and predict that the maximum of production could be reached very shortly.
World energy demand is expected to grow in the years ahead. Supplying ever increasing amounts of energy present a major challenge, requiring new supply and demand technologies.
The present energy system has proved inadequate also in other respects. It has done little for poverty alleviation. Fulfilling the Millennium Development Goals will require access to modern forms of energy for the 2 billion people who presently are lacking clean and safe fuels and have no electricity. Local and regional environmental problems are another major reason to replace the present energy system. Such problems have serious impacts on health and impose direct economic costs for society; estimates for China are in the order of 7% of its GDP.
The main technologies needed for a sustainable energy system have been identified and developed. They include a variety of alternatives for demand-side management and energy supply. Scientists at Princeton have identified fifteen existing technologies that, over the long-term, each could prevent 1 billion tons a year worth of carbon emissions (current emissions rate around 7 Gtons C/year), thereby countering the argument that major new technologies need to be developed before significant mitigation of emissions can begin.
The fact that a large number of alternative technologies actually exist does not mean that they are diffusing spontaneously. There are many barriers to change, such as lack of information, perverse subsidies, poor incentives, obsolete regulation, insufficient technical capabilities, high costs etc. These kinds of problems are well documented inside the European Union, but they hold true as well in the context of most developing countries.
A significant increase in research funding is needed - both to help to bring about breakthroughs in new technology areas and to help to bring down costs. The proposed new Framework Program for Research within the EU represents an increase in funding, but the resources proposed for alternative energy are far from satisfactory. A Crash Programme for research and innovation in sustainable energy is needed.
When industrialised countries (IC) approach developing countries (DC) on climate change mitigation they are often perceived as trying to limit economic development in these countries. DCs rightly stress that ICs never had to care about GHG emissions during their modernisation. For the future a truly comprehensive approach is therefore needed to bring about the necessary cooperation with DCs.
DCs have initially been involved in efforts to limit GHG emissions through the Clean Development Mechanism (CDM) and the Global Environmental Facility. Although useful instruments, they represent a far too modest effort in relation to the magnitude of the challenge. What is proposed here is to develop a strategic partnership with the more advanced developing countries (to start with China, India, Brazil, South Africa and Indonesia). A Sustainable Energy Initiative in a multilateral context, involving as well the European Union and some major energy-related corporations is proposed. This Initiative should address the energy problems starting from the needs for energy services to reach the Millennium Development Goals (MDG) as well as to fuel economic development, while at the same time protecting the environment (including ambitious climate change mitigation).
A special case is related to the so-called “leapfrogging”, i.e. the adoption in a DC of an advanced technology, sometimes not yet widely adopted in IC. Such solutions may be the most appropriate in the context of DC´s for a number of reasons. One seemingly effective way to make sure technology "leapfrogging" happens would be for the EU, and hopefully other OECD countries to help finance the cost differential between investing in a new, advanced technology and a conventional one.
For many people climate policy is seen primarily as a cost issue and a constraint on growth. Seen this way, the post-2012 discussions will become very difficult. It may sound naive to some, but it ought to be possible to reframe the debate on global warming and see it more as an opportunity for Europe rather than a problem. No doubt there are costs involved. But there are clear benefits as well – for society at large, but also for individual businesses. There are, for instance, many examples of companies which have cut emissions substantially and at the same time made huge savings.
The challenge will be to provide a policy framework to encourage companies to make use of the opportunities that do exist, both to use energy more efficiently and to invest in carbon-free or low-carbon technologies. There is an obvious link to the Lisbon Strategy. The environmental technology sector is already growing annually by 5% - estimated at over €500 billion in 2003. Why not let the necessary transformation of our energy and transportation systems be a strong lever in the Lisbon strategy, to boost growth and competitiveness as well as to export growth for the EU.
In a recent statement leading British business leaders urged governments to develop a more ambitious policy on climate change. To delay action is, the statement reads, likely to significantly increase the costs of mitigation. The business leaders suggest that targets for emissions reductions and trading ought to be set now for the year 2025. Moreover, they encourage governments in Europe to do away with inconsistencies and perverse incentives that undermine climate policy. Governments are also urged to assess the impact on carbon emissions of all new legislation and to use public procurement to stimulate markets for new and existing low-carbon technologies.
A future climate action programme has to encompass all major sectors of the economy. The first priority should be to greatly enhance energy efficiency. The potential is huge. The Commission green paper on energy efficiency includes good suggestions but must be complemented, not least in the area of transport. The incentives structure of the economy is crucial, but the same goes for access to finance and greatly enhanced knowledge among companies and households regarding available technologies.
Europe has to change the way it generates electricity. Fossil fuels subsidies must be removed (presently in the range of 25 billion € per year) and invested instead in renewable energy sources. Combined heat and power has to be enhanced. The transport sector remains a difficult area in which to reduce emissions. A combination of measures should be considered. Mandatory targets for fuel efficiency for new vehicles have to be introduced. A realistic goal for 2012 should be a maximum of 120 g CO2/km for the average vehicle sold. The production of alternative fuels must be boosted. Recent developments in the production of biofuels are promising, e.g. through combined food and bio-fuels production and bio-diesel production in the tropics (using tropical vegetable oils). While bio-fuel production should be greatly encouraged through a reorientation of the present support systems within the CAP, the EU should also be open to increased imports from developing countries as well. The import levy on ethanol for instance has to be abolished.
The European Emissions Trading Scheme (ETS) is a major achievement. It provides a policy tool whose main aim is cost-effectiveness. The system will be reviewed next year. Already at the present time a few comments are in place. One common view is that to get the most out of the ETS, it should not be restricted to major plants but extended to other sectors such as aviation. Extending the current downstream approach i.e. focussing on single emission sources, would however not be feasible for most other sectors such as SMEs or households. Rather, as suggested by German scientists, an up-stream approach focussing on the beginning of the fuel chain would be more suitable. In the future the most efficient way to expand the ETS is to ensure that the emission credits are not allocated via grandfathering but through benchmarking and/or auctioning on a gradually diminishing EU “bubble”.
Another important comment is related to the difficulties of competition that may be encountered by many energy-intensive industries that are subject to fierce international competition. Hence the urgency to encourage other major actors to join the ETS and to consider ways of ensuring, as much as possible, a level-playing field.
A final comment is pertaining to the present system of national quotas within the burding-sharing agreement within the EU. It is difficult to see how this could be maintained in a situation where there is more and more cross-border trade, notably of electricity.
ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (5.9.2005)
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē
(2005/2049(INI))
Atzinumu sagatavoja: Paul Vergès
PRIEKŠLIKUMI
Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju tās rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. apzinās, ka klimata pārmaiņas notiek cilvēka darbības rezultātā, un šī darbība tās izraisa, tādēļ ir jajadzīgs pielāgoties pieaugošajai vidējai globālajai temperatūrai; tomēr uzsver vajadzību pēc iedarbīgākiem pasākumiem, lai samazinātu klimata pārmaiņu ietekmi;
2. pievērš uzmanību tam, ka klimata pārmaiņu, demogrāfiskās evolūcijas un globalizācijas savienojums un to savstarpēji pastiprinošais raksturs brīdina par nepieredzētu nestabilitātes periodu cilvēces vēsturē; tas savukārt pastiprina vajadzību samazināt augošo plaisu starp jaunattīstības valstīm un pārējo pasaules daļu, kā arī izskaust nabadzību;
3. uzsver, ka sadarbība starp jaunattīstības valstīm cīņā pret klimata pārmaiņām ir jāuztver kā sākuma punkts cīņai pret nabadzību;
4. atzīst, ka jaunattīstības valstis ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņu ietekmi, un to tautsaimniecības bieži ir atkarīgas no neliela skaita darbību veidiem, ko klimata pārmaiņas var nesamērīgi ietekmēt; tas jo īpaši attiecas uz mazajām salu valstīm; pielāgošanās spējai klimata pārmaiņām un to samazināšanai jaunattīstības valstīs ir jākļūst par ES attīstības politikas prioritāti; aicina Komisiju un dalībvalstis paskaidrot, kā tās sasniedz šo mērķi, kā arī ievēro finansiālās saistības, kas izriet no deklarācijas, ko pieņēma 2001. gada jūlijā Bonnā, palielinot sadarbību klimata pārmaiņu jomā ar jaunattīstības valstīm 2005. gada budžeta izteiksmē par 410 miljoniem ASV dolāru;
5. pozitīvi vērtē G8 samita rezultātus Glenīglā un Lielbritānijas ES prezidentūras plānotos centienus cīņā pret globālām klimata pārmaiņām; tomēr aicina veikt turpmākus pasākumus cīņā ar klimata pārmaiņām;
6. iesaka ES izstrādāt īpašu sadarbības politiku ar jaunattīstības valstīm saistībā ar klimata pārmaiņām; atzīmē, ka, lai klimata pārmaiņu apsvērumus iekļautu plašākā attīstības politikā ir vajadzīga vairāku instrumentu izstrāde un ieviešana; prioritātes šajā jomā ir lauksaimniecība un pārtikas nekaitīgums, divas jomas, kas ir visjutīgākās attiecībā uz klimatu; turklāt uzskata, ka vēl bažas izraisa ekonomiskā dažādošana, atzīstot, ka daudzas jaunattīstības valstis Mazo salu valstu aliansē (AOSIS) ir ļoti atkarīgas no tūrisma; cīņā pret klimata pārmaiņām izšķiroša nozīme ir transporta, sociālās plānošanas un enerģētikas problēmām; atzīmē, ka citas prioritātes ir katastrofu novēršana un sagatavotība;
7. atbalsta starptautisko sadarbību un jaunattīstības valstu iekļaušanu cīņā ar klimata pārmaiņām; tomēr pieprasa atbilstīgi īstenot sadarbību tehnoloģijas jomā, attīstīt atjaunojamās enerģijas, ūdens un katastrofu pārvaldības programmas, kā arī piešķirt pietiekamu ES finansiālu palīdzību; iesaka regulāri apspriesties ar ĀKK-ES Apvienoto parlamentāro asambleju un aicina to aktīvi piedalīties šādu priekšlikumu izstrādāšanā;
8. iesaka aplūkot problēmu, kas saistīta ar nepiedalīšanos klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanas pasākumos;
9. uzskata, ka ir svarīgi, lai ES uzsvērtu izmaksas, kas radīsies, ja mēs neveiksim pasākumus emisiju samazināšanai, kuras ietekmē klimatu, tāpēc, ka izpratne par šīm izmaksām var palielināt motivāciju siltumnīcas gāzu emisiju samazināšanai;
10. uzsver, ka ir svarīgi sākt risināt jautājumu par klimata novērošanu, tā neaizsargātību un ietekmi, jo tas ir iemesls darbībai, kas ir vērsta pret klimata pārmaiņām un lielākajā daļā jaunattīstības valstu netiek veikta šāda novērošana; atzīmē, ka tāpat netiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ka nevar pienācīgi ieviest pielāgošanās pasākumus bez atbilstīgiem datiem par risku, neaizsargātību un ietekmēm; atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Kosmosa aģentūras iniciatīvu „Eiropas kapacitāte globālajā vides un drošības monitoringā” (GMES) no 2008. gada atbalstīt Eiropas Savienības politiskos mērķus attiecībā uz noturīgu attīstību un politisku pārvaldību; iesaka, ka sadarbība šajā jomā kopumā jāintegrē tādās starptautiskajās iniciatīvās kā Globālā klimata novērošanas sistēma (GCOS) un Globālā Zemes sistēmu novērošanas sistēma (GEOSS);
11. atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto Āfrikas Vides un noturīgas attīstības informācijas sistēmu, kas pamatojoties uz satelīta un datorizētās kartografēšanas tehnoloģijām, atbalsta Eiropas Kopienas Humānās palīdzības biroja (ECHO) izstrādes pasākumus; ierosina izpētīt iespējamo Komisijas struktūras attīstību un paplašināšanu, lai ietvertu klimata pārmaiņu novērošanas tīklu;
12. uzskata, ka noturīgai attīstībai jābūt ES attīstības darba būtiskai daļai; aicina Komisiju atbalstīt resursu palielināšanu ES, ANO, donorvalstīs un saņēmējvalstīs, tādā veidā, lai noturīgas attīstības integrēšana būtu efektīva; galvenie centieni jāvelta prasmju attīstīšanai, izglītībai un pieredzes apmaiņai;
13. uzsver, ka starptautiskie tirdzniecības modeļi visnozīmīgāk ietekmē klimata pārmaiņas; tāpēc aicina PTO iekļaut savā darbībā noturīgas attīstības mehānismu;
14. uzsver, ka gatavošanās dabas katastrofām, kas saistītas ar esošā klimata mainīgumu un iespējamām klimata pārmaiņām nākotnē krasi jāuzlabo daudzās tādās jaunattīstības valstīs kā ĀKK, kā to pierādīja viesuļvētras Džīna dramatiskās sekas 2003. gada 19. septembrī; pasākumi ir vajadzīgi ne tikai meteoroloģisko novērojumu jomā, bet arī attiecībā uz vietējo varas institūciju reaģēšanas laiku un iedzīvotāju izglītošanu;
15. iesaka pieņemt konfliktu novēršanas un katastrofu samazināšanas stratēģijas īpaši attiecībā uz jaunattīstības valstīm, lai samazinātu politisko destabilizāciju kā sekas mainīgajam klimatam/ekosistēmai, tostarp speciālu atbalstu pārvaldei un resursu palielināšanai Āfrikā;
16. uzsver, ka Komisijai jāveicina jaunattīstības valstu aktīva dalība, izmantojot klimata pārmaiņu sadarbības stratēģiju, kā arī jāuzņemas iniciatīva informācijas izplatīšanā, izmantojot ĀKK-ES sakaru līdzekļus; ir svarīgi arī neaizmirst Eiropas vistālākos reģionus, kas robežojas ar daudzām ĀKK valstīm un kuriem bieži ir jāsastopas ar līdzīgiem noturīgas attīstības jautājumiem;
17. uzsver, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) svarīgā loma, kas ir pamats zinātniskai vienprātībai par klimata pārmaiņu, nav pietiekami atzīta paziņojumā un ka ir jāizceļ arī jaunattīstības valstu dalība tās darbā un pētniecības pasākumos kopumā;
18. uzsver, ka attiecībā uz jaunattīstības valstu dalību nākotnes klimata sistēmā, ES ir skaidri jāatzīst, ka šo valstu prioritāte ir attīstība; tomēr, Tūkstošgades attīstības mērķus nekad nesasniegs, ja pienācīgi nerisinās vides problēmas, piemēram klimata pārmaiņas; noturīgai attīstībai un cīņai pret nabadzību joprojām ir jābūt pamatvirzieniem, saskaņā ar kuriem jaunattīstības valstis mudinās pieņemt darbības plānus un veikt pasākumus, integrējot ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas - tās pielāgojot vai samazinot; atzīmē, ka attīstības mērķiem šajā ziņā jāņem vērā divi nosacījumi:
a) tie nedrīkst novest pie vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitātes tālākas pasliktināšanās, un tiem ir jāatspoguļo Tūkstošgades attīstības mērķi; uzskata, ka tāpēc jaunattīstības valstīm vajadzības gadījumā ir jānodefinē un jāpiemēro pielāgošanās politika, bet ietekmes samazināšanas ziņā tām ir arī jāizvairās no strupceļa, kurā jau ir iekritušas tā sauktās attīstītās valstis, piemēram, autotransporta un gaisa pārvadājumu jomās; uzskata, ka jaunattīstības valstīm ir vēsturiska iespēja, kas tām ir jāizmanto, un investīciju izvēlei nākamajās desmitgadēs būs izšķirīga nozīme pārejai uz dzinējiem, kas izdala izplūdes gāzes ar zemu oglekļa saturu;
b) savu iespēju robežās un nepalēninot attīstību, jaunattīstības valstīm ir arī jāveicina vispārējie ietekmes samazināšanas centieni; atzīmē, ka lielākajai daļai jaunattīstības valstu, kuras pašlaik ir ļoti atkarīgas no naftas piegādēm un tādēļ sastopas ar ļoti augstām enerģijas izmaksām, jebkurš enerģijas patēriņa samazinājums un lielāks alternatīvu enerģijas avotu izmantojums būs ļoti izdevīgs; atzīmē, ka Kioto protokola Tīras attīstības mehānisms (CDM) spēj sekmēt šo mērķi un ka ir jāizpēta iespējas, kā šo mehānismu attīstīt pēc Kioto protokola pirmā saistību perioda, jo īpaši izpētot izmaksu samazināšanas un efektivitātes palielināšanas iespējas procesam, kas nepieciešams, lai CDM projektus apstiprinātu; atzīmē, ka tā veiksmīgai sākšanai ir vajadzīgs lielāks Eiropas valstu finansiāls atbalsts, lai pārvarētu tā pašreizējās finansiālās problēmas; tomēr ir svarīgi, lai Tīras attīstības mehānismu novērtētu veidā, kas ļautu sasniegt vēlamo rezultātu, nevis tikai ļautu uzņēmumiem izvairīties no pienākuma uzlabot energoefektivitāti;
19. tādēļ atbalsta jauna, saskaņota politiska risinājuma rašanu, lai uzlabotu jau apdraudēto iedzīvotāju labklājību, izmantojot attīstības globālo stratēģiju ar atbilstīgu ekonomisko atbalstu; ierosina, lai šī jaunā stratēģija pamatojas uz klimata pārmaiņu, dabas resursu pārvaldes, katastrofu novēršanas un nabadzības izskaušanas saiknes.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
ENVI | |||||
|
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
DEVE | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
Nav | |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Paul Vergès | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
14.7.2005 |
|
|
|
| |
|
Ierosinājumu pieņemšanas datums |
30.8.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
32 0 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrete Auken, Margrietus van den Berg, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Thierry Cornillet, Nirj Deva, Alexandra Dobolyi, Fernando Fernández Martín, Michael Gahler, Filip Andrzej Kaczmarek, Glenys Kinnock, Ģirts Valdis Kristovskis, Maria Martens, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Luisa Morgantini, José Javier Pomés Ruiz, Toomas Savi, Pierre Schapira, Jürgen Schröder, Feleknas Uca, Paul Vergès, Anna Záborská, Mauro Zani | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marie-Hélène Aubert, John Bowis, Manolis Mavrommatis, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer | |||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Carl Schlyter, Åsa Westlund, Jürgen Zimmerling | |||||
RŪPNIECĪBAS, PĒTNIECĪBAS UN ENERĢĒTIKAS KOMITEJAS ATZINUMS (5.10.2005)
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē
(2005/2049(INI))
Atzinumu sagatavoja: Rebecca Harms
IEROSINĀJUMI
Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja aicina Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju kā atbildīgo komiteju iekļaut tās rezolūcijas priekšlikumā šādus ierosinājumus:
A. tā kā klimata pārmaiņas ir mūsu laikmeta nopietna un sarežģīta problēma un tā ietekmē vidi, cilvēka veselību, dzīves standartus un reģionālo plānošanu,
B. tā kā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām un Kioto protokola pilnīga īstenošana visās valstīs ir būtiska klimata pārmaiņu problēmas risināšanā, tomēr pasākumi nebūs pietiekami efektīvi, kamēr netiks rasts pasaules mēroga risinājums, attiecībā uz plašām ekonomiskām apvienībām, kas arī ir galvenie piesārņojošo vielu emisijas radītāji,
C. tā kā, lai sāktu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir iespējams mazāk laika, nekā iepriekš paredzēts,
D. tā kā emisijas līdz 2050. gadam ir jāsamazina uz pusi globāli ar mērķi apturēt temperatūras paaugstināšanos pasaulē līdz 2 °C,
E. tā kā tehnoloģiski jauninājumi un to ieviešana ir labākais veids, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām ilgtermiņā,
1. Ir pārliecināts, ka ES ir jāsaglabā tās vadošā starpnieces loma saistībā ar starptautiskiem līgumiem pēc 2012. gada saskaņā ar Kioto protokolu, kurā, balstoties uz kopēju, bet diferencētu atbildību, jāiesaistās visām pusēm, bez kuru dalības emisijas kontrole pasaules līmenī ir ļoti apgrūtināta; uzskata, ka Eiropas Savienības vienpusēju mērķu pieņemšana var radīt nevēlamu iedarbību uz Kopienas rūpniecības konkurētspēju un izraisīt tirdzniecības konfliktus;
2. aicina ES izvirzīt iekšzemes mērķus par 15% līdz 30 % samazināt emisiju līdz 2020. gadam un izvirzīt mērķi 2050. gadam saskaņā ar ES ilgtermiņa mērķiem, ņemot vērā pasākumu izmaksas un ieguvumus un nepieciešamību valstīm ar attīstītāku ekonomiku pielikt lielākas pūles;
3. atzīst, ka novēlota rīcība palielinās kaitīgas ietekmes uz vidi rašanās risku un sadārdzinās izmaksas; uzskata, ka vispārējā emisiju samazināšana nedrīkst izraisīt citus apdraudējumus;
4. uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām nāk par labu gan sabiedrībai, gan videi, kā arī tā sekmē Lisabonas programmas mērķu un tūkstošgades mērķu sasniegšanu; uzskata, ka ieguldījums ar atjaunīgo enerģiju saistītos pasākumos un to izstrāde rada jaunas iespējas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, rada jaunas darba vietas, uzlabo veselību, sekmē reģionālo izaugsmi, ļauj sekmīgāk izmantot vietējos un reģionālos resursus un progresīvās tehnoloģijas, kā arī samazina nabadzību;
5. norāda uz nepieciešamību dažādot izpētes virzienus un preventīvos pasākumus, lai novērstu ietekmi uz cilvēku veselību un drošību, nepieļautu plūdus, sausumu, ugunsgrēkus – jo īpaši mežos un aizsargājamās teritorijās –, kā arī bioloģiskās dažādības samazināšanos un ekonomiskos zaudējumus; aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā mežu svarīgumu, kā arī to, cik svarīga nozīme ir mežiem un lauksaimniecībai oglekļa absorbcijas procesā, erozijas palēnināšanā, resursu nodrošināšanā un klimata regulēšanā;
6. atgādina, ka enerģijas ietaupījumu potenciāls ES ir 40 %, bet, lai to sasniegtu, ir jānosprauž saistoši mērķi;
7. atzīmē, ka ar sistemātisku pieeju līdz 2020. gadam ar atjaunojamām enerģijām būtu iespējams nodrošināt 25% no ES enerģijas patēriņa;
8. uzskata, ka ir svarīgi risināt problēmu, kas saistīta ar strauji pieaugošo pieprasījumu pēc sarūkošajiem enerģijas avotiem, ko iegūst no naftas, un sekojošo naftas cenu paaugstināšanos tā, lai tas arī palīdzētu ierobežot klimata pārmaiņas; uzskata, ka augstāka enerģijas efektivitāte, cita starpā izmantojot triģenerāciju, un lielāks atjaunīgās enerģijas īpatsvars ir īpaši svarīgi;
9. aicina veikt padziļinātus pētījumus par klimata pārmaiņu cēloņiem un sekām visā to dažādībā; uzskata, ka šim mērķim paredzētie līdzekļi septītajā pamatprogrammā ir nepietiekami; ir pārliecināts, ka Galileo projekta vajadzībām jālūdz izstrādāt jaunas lietojumprogrammas, lai varētu ātri atklāt tādas parādības kā ugunsgrēkus un plūdus;
10. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzsvērusi jaunrades nozīmi, taču vēlas sagaidīt arī konkrētus pasākumus; pauž nožēlu, ka autorūpniecība nespēs laikus nodrošināt 140 g/km standartu; prasa pieņemt obligātu 80g/km līdz 100 g/km standartu ilgam laika posmam; arī prasa, lai attiecībā uz auto rūpniecību tiktu ieviesta emisijas tiesību tirdzniecības sistēma, kas veicinātu, lai šī nozare turpina samazināt emisiju par viszemākajām izmaksām; aicina Komisiju pieņemt novatoriskus pasākumus, lai mudinātu rūpniecību ātrāk samazināt automašīnu radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju;
11. pauž bažas par kravu pārvadājumu pieaugumu; aicina Komisiju novērtēt kravu pārvadājumu radīto CO2 emisiju un prasa Komisijai atrast novatoriskus veidus, kā padarīt pārrredzamu pārvadājumu radīto CO2 piesārņojumu; zina, ka aviācija ir atbildīga par 4% – 9% no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijas un ka aviācijas radītā emisija ik gadu pieaug par 3%; uzsver krasas emisijas samazināšanas mērķu svarīgumu aviācijas nozarē; norāda, ka transporta nozares radītā CO2 samazināšanas mērķi var palīdzēt uzlabot un radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus; aicina Komisiju novērtēt Eiropas rūpniecības ietekmi uz krasas CO2 samazināšanas mērķiem transporta jomā;
12. iesaka veikt pasākumus, kas palīdzētu sabiedrībai labāk pielāgoties laika apstākļiem (veiksmīgāku zemes izmantošanas plānošanu, celtniecības noteikumu izstrādi, aizsardzību no plūdiem, ražošanas centru ģeogrāfisku dažādošanu, sekmīgāku ārkārtas situāciju plānošanu utt.);
13. prasa, lai ES veltītu lielākas pūles daudzsološu tehnoloģiju izstrādē, sadarbojoties ar citiem pasaules līmeņa dalībniekiem;
14. aicina Komisiju skaidrāk norādīt veidus, kā pazemināt CO2 līmeni, izstrādājot plānu, kurā cita starpā būtu norādītas vēlmes attiecībā uz ūdeņraža un noturīgu enerģijas avotu izmantošanu; aicina Komisiju norādīt uz jebkādiem strīdīgiem jautājumiem, kuri varētu traucēt izstrādāt un ieviest jaunas un tīras tehnoloģijas.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē | |||||
|
Procedūras Numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
ENVI | |||||
|
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumu Datums, kad paziņoja plenārsēdē |
ITRE | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
| |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Rebecca Harms | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
13.07.2005 |
30.08.2005 |
|
|
| |
|
Ierosinājumu pieņemšanas datums |
05.10.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: abstentions |
47 0 1 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Ivo Belet, Šarūnas Birutis, Jan Březina, Philippe Busquin, Jerzy Buzek, Joan Calabuig Rull, Pilar del Castillo Vera, Giles Chichester, Den Dover, Adam Gierek, Umberto Guidoni, András Gyürk, Fiona Hall, David Hammerstein Mintz, Rebecca Harms, Ján Hudacký, Romana Jordan Cizelj, Werner Langen, Anne Laperrouze, Vincenzo Lavarra, Pia Elda Locatelli, Eluned Morgan, Angelika Niebler, Reino Paasilinna, Umberto Pirilli, Miloslav Ransdorf, Vladimír Remek, Teresa Riera Madurell, Mechtild Rothe, Paul Rübig, Andres Tarand, Britta Thomsen, Catherine Trautmann, Nikolaos Vakalis | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jean-Pierre Audy, María del Pilar Ayuso González, Dorette Corbey, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Erna Hennicot-Schoepges, Gunnar Hökmark, Lambert van Nistelrooij, Josu Ortuondo Larrea, Vittorio Prodi, Manuel António dos Santos, Alyn Smith, Hannes Swoboda, Roberts Zīle | |||||
|
Aizstājēji (153. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Sharon Margaret Bowles | |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Stratēģija cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē | ||||||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | ||||||||||||
|
Atbildīgā komiteja |
ENVI | ||||||||||||
|
Komiteja(s), kurai(ām) ir lūgts sniegt atzinumu) |
ITRE |
DEVE |
|
|
| ||||||||
|
Atzinumu(s) nav sniegusi |
|
|
|
|
| ||||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
| ||||||||
|
Ziņojumā iekļautais(-ie) rezolūcijas(-u) priekšlikums(-i) |
|
|
| ||||||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Anders Wijkman |
| |||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
| |||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
20.6.2005 |
12.7.2005 |
|
|
| ||||||||
|
Pieņemšanas datums |
11.10.2005 | ||||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
40 0 2 | |||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Georgs Andrejevs, Johannes Blokland, John Bowis, Frederika Brepoels, Hiltrud Breyer, Dorette Corbey, Chris Davies, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Anne Ferreira, Alessandro Foglietta, Françoise Grossetête, Satu Hassi, Gyula Hegyi, Mary Honeyball, Urszula Krupa, Peter Liese, Roberto Musacchio, Riitta Myller, Vittorio Prodi, Guido Sacconi, Karin Scheele, Carl Schlyter, Richard Seeber, Jonas Sjöstedt, María Sornosa Martínez, Antonios Trakatellis, Thomas Ulmer, Anja Weisgerber, Åsa Westlund, Anders Wijkman | ||||||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrete Auken, María del Pilar Ayuso González, Hélène Goudin, Ambroise Guellec, Rebecca Harms, Kartika Tamara Liotard, Pál Schmitt, Renate Sommer, Andres Tarand, Phillip Whitehead | ||||||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| ||||||||||||
|
Iesniegšanas datums – A6 |
20.10.2005 |
A6-0312/2005 | |||||||||||