ZIŅOJUMS par ilgtspējīgas attīstības vides aspektiem
1.12.2005 - (2005/2051 (INI))
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referente: Anne Ferreira
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ilgtspējīgas attīstības vides aspektiem
(2005/2051 (INI))
Eiropas Parlaments,
- ņemot vērā 2001. gada 31. maija rezolūciju par vides politiku un ilgtspējīgu attīstību — gatavošanos Gēteborgas Eiropadomei[1],
- ņemot vērā 2002. gada 28. februāra rezolūciju par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju saistībā ar Barselonas Eiropadomi[2],
- ņemot vērā 2002. gada 16. maija rezolūcijas, kas pieņemtas, gatavojoties 2002. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmei par ilgtspējīgu attīstību[3],
- ņemot vērā Komisijas darba dokumentu „Vides apsvērumu integrēšana citās politikas jomās — Kārdifas procesa rezultāti” (KOM(2004)0394),
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības atbalsta stratēģijas 2005. gadam izskatīšana — pirmie rezultāti un turpmākās pamatnostādnes” (KOM(2005)0037),
- ņemot vērā Gēteborgas Eiropadomes (2001. gada 15.–16. jūnijs), Barselonas Eiropadomes (2002. gada 15.–16. marts) un Briseles Eiropadomes (2005. gada 16.–17. jūnijs) secinājumus,
- ņemot vērā pārskatīto Lisabonas stratēģiju, ko pieņēma 2005. gada 22.–23. marta Eiropadome,
- ņemot vērā Komisijas stratēģiskos mērķus 2005.–2009. gadam „Labklājība, solidaritāte un drošība” (KOM(2005)0012),
- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmumu 1600/2002/EK, ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu[4], kā arī tās tematiskās stratēģijas,
- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
- ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6‑0383/2005),
A. tā kā Johannesburgas augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2002. gada septembrī, noteica piecas būtiskākās jomas, kurās jāpanāk konkrēti rezultāti, — veselība, enerģētika, lauksaimniecība un bioloģiskā daudzveidība, ekosistēmu pārvaldība, ūdens un tā attīrīšana;
B. tā kā, neskatoties uz 1992. gadā Rio notikušajā un 2002. gadā Johannesburgā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē uzņemtajām saistībām, parakstītājvalstis nav veikušas vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pašreizējo tendenci, kam raksturīga resursu pārmērīga izmantošana, dabiskās vides piesārņošana, dabas resursu samazināšanās un klimata pārmaiņas, kas ir šīs neizdošanās visredzamākie elementi;
C. tā kā kopš 90. gadiem klimata katastrofu skaits Eiropā ir palielinājies vairāk nekā divas reizes un klimata sasilšana, visticamāk, turpināsies, jo palielinās to elementu skaits, kuri atklāj tās ietekmi uz mūsu tautsaimniecību, ekosistēmām un cilvēka veselību, kā arī tie kļūst aizvien jūtamāki;
D. tā kā ir vajadzīga jauna izaugsmes definīcija, kas pamatotos uz dabas resursu atbildīgu un efektīvu izmantošanu, kā arī uz izmaiņām ražošanas un patēriņa veidā;
E. tā kā ilgtspējīga attīstība ir solidaritātes jautājums ne tikai starp paaudzēm, bet arī starp ziemeļu un dienvidu valstīm, un tā kā Eiropas Savienībai līdz ar to jāizvēlas tāda attīstības politika, kura jaunattīstības valstu iedzīvotājiem ļautu sasniegt labākus dzīves apstākļus, vienlaicīgi saglabājot planētas vidi,
1. ir gandarīts, ka Komisija saskaņā ar savām saistībām izvērtē ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanas rezultātus; atzinīgi vērtē Eiropadomes 2005. gada jūnijā pieņemtos ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pamatprincipus; prasa Komisijai izmantot visus līdzekļus, lai šo stratēģiju varētu pārskatīt pēc iespējas īsākā laikā, pamatojoties uz minētajiem pamatprincipiem, kā arī lūdz Padomes Austrijas prezidentūrai īstenot vajadzīgos pasākumus, lai pārskatīto stratēģiju varētu pieņemt 2006. gadā pirmajā pusē;
2. pauž nožēlu, ka ilgtspējīgas stratēģijas pārskatīšanu neveica kopā ar Lisabonas stratēģijas termiņa vidusposma pārskatīšanu; vēlas, lai pārskatītā ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūst par Eiropas ilgtermiņa stratēģiju, lai ar to nosaka vislabāko politisko projektu ilgtspējīgas sabiedrības mērķu sasniegšanai 50 gadu laikā un lai pārējie Savienības vidēji ilga termiņa politiskie procesi, tādi kā Lisabonas stratēģija, atbilst šai ilgtermiņa stratēģijai;
3. ņemot vērā ierobežotos finanšu līdzekļus, uzsver, ka abām stratēģijām ir vajadzīga vienota, efektīva un sistemātiska kontroles procedūra;
4. pauž nožēlu, ka lielākā daļa no Komisijas paziņojuma otrajā daļā ietvertajām pamatnostādnēm neatbilst tā pirmajā daļā noteikto uzdevumu apmēram; uzsver dažu pamatnostādņu nepietiekamo raksturojumu, it īpaši attiecībā uz cīņu pret īslaicīgām tendencēm;
Īslaicīgu tendenču pastiprināšanās
5. piekrīt Komisijai, ka ir pastiprinājušās ilgtspējīgai attīstībai pretējas tendences dabas resursu pārmērīgas izmantošanas un piesārņošanas, bioloģiskās daudzveidības zaudēšanas, klimata pārmaiņu pastiprināšanās, kā arī nevienlīdzības, nabadzības un valsts parāda uzkrāšanās jomā gan Eiropas Savienībā, gan trešās valstīs;
6. atbalsta Komisijas prasību noteikt mērķus šo negatīvo tendenču novēršanai; uzskata, ka vidēji ilgā termiņā vienam no galvenajiem mērķiem jābūt Eiropas Konstitūcijā iekļautajam aicinājumam panākt “stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme [...], sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”; uzskata, ka līdz ar šo svarīgo mērķi jāparedz konkrēti starpposma mērķi;
7. uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijai jābūt elastīgai un jāļauj piemērot tādus pasākumus un vispārējo politiku, kuri pielāgoti vietējās attīstības prasībām un ierobežojumiem, kas raksturīgi attiecīgajai teritorijai un sabiedrībai, kā arī to stāvoklim;
Klimata pārmaiņas, transports, tīra enerģija un enerģijas patēriņa pārvaldība
8. konstatē, ka, neskatoties uz Eiropas Savienības pieņemtajiem tiesību aktiem un īstenoto tehnisko progresu nolūkā samazināt atmosfēras piesārņošanu un siltumnīcefekta gāzu emisiju, Kioto protokola mērķi 2012. gadam Eiropas Savienībā var palikt nesasniegti tādu pasākumu trūkuma dēļ, ar kuriem aizkavē autotransporta satiksmes pieaugumu;
9. uztraucas arī par gaisa satiksmes ievērojamo un straujo pieaugumu, kā arī šīs nozares piesārņojošām emisijām; ja netiks veikti ātri īstenojami pasākumi, būs apdraudēta siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķu sasniegšana; mudina Komisiju veikt tūlītējus pasākumus, lai samazinātu aviācijas radīto ietekmi uz klimatu, izveidojot emisiju tirdzniecības izmēģinājuma sistēmu aviācijas radītajām emisijām laika posmam no 2008. līdz 2012. gadam, kura attiektos uz visiem lidojumiem uz un no jebkuras ES lidostas, paralēli ieviešot instrumentus, lai risinātu jautājumu par vispārējo aviācijas ietekmi uz klimatu;
10. aicina Komisiju un Padomi, pamatojoties uz visjaunāko zinātnisko informāciju, pastiprināt savus centienus un pielāgot esošos tiesību aktus, kā arī norādīt reālus risinājumus, lai, pastāvot kopīgai, bet diferencētai atbildībai, panāktu atmosfēras piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu ievērojamu samazināšanos — par 15-30% līdz 2020. gadam un par 80% līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 1990. gadu, jo pēdējos gados veiktā izpēte ir apstiprinājusi, ka klimata pārmaiņu mazināšanai būtiski jāsamazina izplūdes gāzu emisija gan Eiropā, gan pasaulē kopumā;
11. atbalsta Komisijas ierosinājumu atteikties no lielas daļas autotransporta līdzekļu, pārejot uz videi draudzīgākiem transporta veidiem; aicina Komisiju, Padomes dažādās struktūrvienības un Eiropadomi ātri īstenot pasākumus nolūkā ne vēlāk kā līdz 2010. gadam stabilizēt transporta veidu sadalījumu 1998. gada līmenī; uzskata, ka, lai mobilitātes politika būtu videi draudzīgāka, tā jamaina pamatos;
12. pauž nožēlu, ka saskaņā ar veiktajiem pētījumiem Eiropas dabas resursu izmantošana pašreiz divas reizes pārsniedz bioloģisko jaudu, kas nozīmē to, ka Eiropa izmanto neproporcionāli lielu daļu no zemes un jūras dabas resursiem;
13. pauž nožēlu, ka lielākā daļa no dalībvalstīm savā enerģijas patēriņā vēl aizvien ir ļoti atkarīgas no naftas; atbalsta vidēji ilga termiņa un ilgtermiņa mērķus attiecībā uz atjaunīgas un tīras enerģijas veidu tirgus daļu; pauž nožēlu, ka Komisija ir atsaukusi priekšlikumu Padomes direktīvai par iespēju piemērot samazinātu akcīzes nodokļa likmi atsevišķām minerāleļļām, kas satur biodegvielu, kā arī pašai biodegvielai, lai gan Eiropas Parlaments šos noteikumus atbalstīja;
14. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu iesniegt rīcības plānu attiecībā uz biomasu, lai veicinātu izrakteņu kurināmā aizstāšanu ar bioloģisko kurināmo; prasa Komisijai ierosināt pasākumus, kas ļautu risināt jautājumus par bioenerģētisko kultūru attīstību Eiropas Savienībā;
Dabas resursu pārvaldība
15. atzīst, ka ūdeņu politikas pozitīvā ietekme attīstās lēni un daļēji un ka tā būs vairāk pamanāma vidēji ilgā un ilgā termiņā; aicina visas dalībvalstis, it īpaši Rietumu un Dienvideiropas valstis, pieņemt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu ūdensapgādi mājsaimniecībām, ekonomikas un lauksaimnieciskām darbībām, īpaši nozīmīgu ekosistēmu saglabāšanai un atjaunīgas elektroenerģijas ražošanai; aicina Padomi un Komisiju īstenot vajadzīgos centienus attiecībā uz ūdens politiku, lai nepieļautu ūdens trūkumu un tā piesārņošanu (nitrāti, pesticīdi, bīstamas un biouzkrājošās vielas, kā arī vielas, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus), kā arī vajadzības gadījumā to novērstu;
16. mudina Eiropas Savienību īstenot ambiciozu mērķi — līdz 2010. gadam novērst bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu Eiropā un visā pasaulē; pauž nožēlu, ka gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī pieņemtie lēmumi un pasākumi neļaus šo mērķi īstenot paredzētajā termiņā un ka daudzām faunas un floras sugām draud izmiršana; tāpēc prasa Komisijai iesniegt jaunu ambiciozu un saskaņotu Eiropas rīcības plānu, kas būtu nodrošināts ar atbilstīgu finansējumu un kas nepieciešams ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un atjaunošanas mērķu īstenošanai Eiropas Savienībā un trešās valstīs; uzskata, ka jādara vēl vairāk, lai bioloģiskās daudzveidības aizsardzību pilnībā integrētu visās atbilstīgajās Eiropas Savienības politikas jomās, it īpaši lauksaimniecībā, reģionālajā attīstībā, zivsaimniecībā un attīstībā; aicina Padomi un Komisiju raudzīties, lai Natura 2000 tīklam tiktu piešķirti pietiekami līdzekļi; aicina Komisiju ierosināt pasākumu kopumu attiecībā uz ūdens vidi saskaņā ar Natura 2000;
17. prasa Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm saskaņā ar Johannesburgā un Eiropas Savienības politikas jomās noteiktajiem principiem ilgtspējīgā attīstībā iekļaut dabiskās vides un to ainavas, pilsētu un vēsturisko resursu saglabāšanu, kuri veido pazīstamu vidi un kuri bieži vien ir bagātību avots;
18. pauž nožēlu saistībā ar atkritumu, it īpaši iesaiņojuma, kopapjoma palielināšanos; prasa Komisijai tematiskajā stratēģijā par atkritumiem ietvert jaunus noteikumus, kuru mērķis ir īstermiņā un ilgtermiņā samazināt atkritumu ražošanu to izcelsmes vietā;
Zemju izmantošana
19. prasa, lai pilsētu zonu paplašināšana un infrastruktūras (ceļu, dzelzceļa, ostu, lidostu, kanālu, gāzes vadu, naftas vadu u.c.) uzlabošana notiktu, ņemot vērā lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mežus un aizsargājamās zonas; prasa Komisijai, ja tā to uzskata par vajadzīgu, pastiprināt spēkā esošos tiesību aktus, lai nodrošinātu ietekmes uz vidi novērtēšanas optimizāciju, Eiropas tīklu dzīvotspēju un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķa īstenošanu līdz 2010. gadam;
20. prasa Komisijai Kopienas vides pasākumos iekļaut augsnes aizsardzību; atkārtoti vērš uzmanību uz augsnes kvalitātes pasliktināšanās procesu pēdējo posmu, proti, pārtuksnešošanos, kura skar Eiropas Savienības plašus apgabalus un kuras ietekme uz nabadzību, bioloģiskās daudzveidības zaudēšanu, ūdeņu kvalitāti un klimata pārmaiņām ir acīmredzama; atgādina mežu būtisko nozīmi augsnes nostiprināšanā, erozijas novēršanā, oglekļa dioksīda absorbēšanā, kā arī plūdu novēršanā;
21. atbalsta Komisijas priekšlikumu ierosināt tematisku stratēģiju pilsētvides jomā, kuras mērķis būtu dzīves kvalitātes līmeņa uzlabošana pilsētu zonās nolūkā nodrošināt Eiropas pilsētu iedzīvotājiem veselīgus dzīves apstākļus, it īpaši saistībā ar gaisa kvalitāti pilsētu zonās; uzskata, ka šajā sakarā ir trīs prioritāras jomas — tāda sabiedriskā transporta attīstīšana, kurā izmanto tīras vai mazāk piesārņojošas tehnoloģijas, ilgtspējīgas un no vides aspekta kvalitatīvas celtniecības veicināšana un pilsētu ilgtspējīga attīstība, lai cita starpā aizkavētu ekonomikas un sociālo segregāciju, kā arī pilsētu zaļās zonas samazināšanos;
22. konstatē, ka, neskatoties uz savām saistībām, Eiropas Savienībai vēl aizvien neizdodas savstarpēji nesaistīt izaugsmi un dabas resursu izmantošanu; aicina Komisiju iesniegt pasākumu un regulas priekšlikumus, kuru mērķis būtu 4 reizes līdz 2010. gadam un 10 reizes līdz 2025. gadam palielināt resursu un enerģijas efektivitāti ražošanā un patēriņā;
23. uzsver, ka pieaugošā retā sastopamība, piesārņojums un aizvien apgrūtinošākā dabas resursu un izejvielu pieejamība apdraud bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un izraisīs cenu kāpumu, kas lielākā vai mazākā mērā destabilizēs Eiropas Savienības un trešo valstu ekonomikas un sociālo sistēmu, kā arī radīs konfliktu izcelšanās risku; tāpēc pauž nožēlu, ka Komisija un Eiropas Savienība pienācīgi nereaģē uz radušos situāciju;
Sabiedrības veselība
24. pauž nožēlu par neatbilstību starp vides pasliktināšanās ietekmes uz veselību novērtēšanu un nedrošību attiecībā uz Komisijas ierosināto pasākumu saistībā ar Eiropas vides un veselības atbalsta rīcības plānu 2004.–2010. gadam (KOM(2004)0416) īstenošanu; uzskata, ka šāda virzība neatbilst patiesai ilgtspējīgas attīstības politikai, kuras mērķis ir samazināt veselības riskus un nodrošināt mūsu sociālās un veselības aizsardzības sistēmas dzīvotspēju;
25. ar gandarījumu uzņem ierosinājumu REACH, kura mērķis ir uzlabot cilvēka veselības aizsardzību un vidi, vienlaicīgi saglabājot konkurenci un atbalstot jauninājumus Eiropas ķīmiskajā rūpniecībā; vēlas, lai netiktu kavēta jaunās sistēmas spēkā stāšanās, kas sākotnēji tika plānota 2007. gada 1. janvārī;
Darbība starptautiskā mērogā
26. prasa Amerikas Savienotajām Valstīm plašāk piemērot jaunattīstības valstu parādu anulēšanu; uzskata, ka parādu anulēšanas programma jāīsteno kopā ar vides aizsardzības pasākumiem un attiecīgo vides tehnoloģiju ieviešanas mehānismiem;
27. prasa Eiropas Savienībai ievērot saistības, ko tā uzņēmusies dažādās starptautiskās konvencijās, kā arī īstenot nepieciešamās iniciatīvas, lai dalībvalstis un starptautiskā kopiena pildītu saistības un pienākumus, ko tās uzņēmušās to neseno pasaules līmeņa sarunu laikā, kuras bija tiešā vai netiešā veidā saistītas ar ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (Kioto, Monterejas, Dohas, Johannesburgas sarunu kārtas);
28. uzsver, ka ar pārskatīto stratēģiju skaidri jāapstiprina, ka viens no tās mērķiem būs Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) reforma, kas paredz starptautiskās tirdzniecības mērķu pakārtošanu ilgtspējīgai attīstībai, starptautiskām saistībām vides aizsardzības jomā un starptautisku konvenciju ievērošanai sociālajā jomā, tai skaitā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pieņemtajiem standartiem; aicina Eiropas Savienību īstenot centienus, lai PTO darbībā pārredzamā veidā tiktu atzīts un piemērots piesardzības princips;
29. aicina politiskā līmenī atzīt Eiropas Savienības ietekmi uz pasaules resursu patēriņu — „no ekoloģiskā aspekta atstātās pēdas”—, kas saskaņā ar neatkarīgiem pētījumiem veido 17% no pieprasījuma, kurš skar cilvēces kopējos resursus, tajā pašā laikā tās iedzīvotāju skaitam esot tikai 7% no pasaules iedzīvotāju kopskaita;
30. prasa, lai Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ārējā dimensija ir visaptverošs pamats visu to Kopienas politikas jomu saskaņotībai, kuras ietekmē Eiropas Savienības partnervalstu vides resursus un ilgtspējīgas attīstības politiku; turklāt prasa šajā stratēģijā iekļaut to līdzekļu īpašu novērtējumu, ar kuru palīdzību Eiropas Savienības politika varētu sniegt atbalstu jaunattīstības valstīm Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā līdz 2015. gadam;
31. atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu attiecībā uz gaidāmo Eiropas Savienības tematisko vides un dabas resursu stratēģiju, kurai jāattiecas uz visām ES partnervalstīm (Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību instruments un attīstības sadarbības un ekonomikas sadarbības instruments) nolūkā ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ārējo dimensiju iniciatīvas iekļaut nākamajā finanšu plānā 2007.–2013. gadam;
32. uzsver ciešo saikni starp nabadzību un vidi un atzīmē, ka nabadzības samazināšanas centienos, galvenokārt ar ekonomikas izaugsmes palīdzību, bieži vien netiek ņemta vērā nabadzīgo iedzīvotāju paļaušanās uz vidi; iesaka turpmāk īstenot īpašas iniciatīvas, lai dažādās politikas jomās un programmās ņemtu vērā šo nabadzības un vides ciešo saikni, kā arī ar ilgtspējīga patēriņa un ražošanas veicināšanas palīdzību nodrošināt, lai ekonomikas izaugsme neizraisa vides stāvokļa pasliktināšanos, tādējādi risinot gan piedāvājuma, gan pieprasījuma jautājumu jaunattīstības valstīs;
33. aicina Eiropas Savienības dalībvalstis starptautiskās struktūrās, pirmkārt ANO, veicināt resursu, it īpaši ūdens, atzīšanu par globālām sabiedriskām precēm;
Darbības līdzekļu nodrošināšana
34. atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Lielbritānijas prezidentūras paziņojumu par Kārdifas procesa atsākšanu; aicina Padomi ar Komisijas palīdzību pieņemt reālus pasākumus attiecībā uz vides saglabāšanas integrāciju citās politikas jomās;
35. uzsver nozīmību, kāda ir ilgtspējīgas attīstības koncepcijas integrēšanai sabiedriskās politikas visās jomās, kuras valsts, reģionālā un vietējā līmenī īsteno privātuzņēmumi, kā arī nevalstiskās apvienības un organizācijas;
36. atgādina, ka Olborgas hartā pilsētām piešķir būtisku nozīmi ilgtspējīgā attīstībā; lai uzlabotu Eiropas Savienības darbības rādītājus vides jomā, jāveicina ilgtspējīga un saskaņota pilsētu pārvaldība, kā arī vietējā līmenī jāapmainās ar veiksmīgu pieredzi, it īpaši izmantojot apmaiņas tīklus starp pilsētām;
37. atzinīgi vērtē Komisijas īstento visu tās lēmumu un tiesību aktu priekšlikumu ietekmes novērtēšanu; prasa Komisijai pastiprināt un turpmāk vairāk ņemt vērā šī instrumenta vides un sociālos aspektus; atgādina, ka šis instruments ir palīglīdzeklis politisku lēmumu pieņemšanā, bet nekādā gadījumā to neaizstāj;
38. atzinīgi vērtē apmēram 150 rādītāju pieņemšanu un to iedalīšanu trīs līmeņos, ko veica Komisija un Eiropas Statistikas birojs nolūkā izvērtēt ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ieviešanu un noteikto mērķu pakāpenisku īstenošanu; aicina Komisiju un Eiropas Statistikas biroju regulāri veikt šo rādītāju izvērtēšanu, lai vajadzības gadījumā tos pielāgotu nolūkā atvieglot atbilstīgo problēmu un vides attīstības izpratni; prasa Komisijai nodrošināt, ka to četrpadsmit rādītāju sarakstā, kurus izmanto Lisabonas stratēģijas īstenošanas novērtēšanā, vairāk ņem vērā vides jomu; uzskata, ka šajā sarakstā jābūt arī bioloģisko daudzveidību raksturojošam rādītājam;
Pamudinājums attīstīt tirgus instrumentus
39. atzīmē Komisijas ierosinājumu tradicionālajiem reglamentējošiem pasākumiem pievienot tirgus instrumentus, tādus kā izmaksu starptautiskošana, ekoloģiskie nodokļi, subsīdijas un emisijas kvotu apmaiņas sistēma;
40. atbalsta Komisijas prasību, kas paredz, ka tirgus cenai jāatspoguļo saimnieciskās, it īpaši ar vidi saistītās, darbības faktiskās izmaksas, lai mainītu ražošanas un patēriņa shēmas; uzskata, ka transporta nozarē ātri jāpieņem un jāīsteno pasākumi šajā virzienā, lai priekšroku dotu sabiedriskā transporta izmantošanai;
41. uzstāj, ka šādu pasākumu īstenošanā jāņem vērā ikvienas personas ienākumi un ka vajadzību, brīvību un pamattiesību apmierināšana jāsaskaņo ar vides kvalitāti;
42. uzstāj, ka Komisijai savos turpmākajos ierosinājumos jāpamatojas uz Parlamenta ziņojumu par ilgtspējīga Eiropas tūrisma jaunajām perspektīvām un uzdevumiem;
43. uzsver, ka subsīdiju un ES palīdzības piešķiršanas, it īpaši KLP jomā, nosacījumiem jāsniedz ieguldījums ilgtspējīgas attīstības politikas īstenošanā; neatlaidīgi prasa cik vien ātri iespējams pārtraukt jebkāda veida subsīdiju piešķiršanu īslaicīgām darbībām, it īpaši enerģētikas un lauksaimniecības jomā;
44. atzīmē, ka augsnes un lauksaimniecībā izmantojamo zemju erozija un stāvokļa pasliktināšanās nākotnē apdraudēs spēju nodrošināt mūsu līdzpilsoņu apgādi ar pārtiku; tāpēc aicina saistībā ar jaunu KLP reformu ierosināt līdzsvara atjaunošanu starp dažādiem lauksaimniecības kultūru veidiem, kā arī apsvērt iespēju šajā jomā veikt citās valstīs īstenotus izmēģinājumus; uzskata, ka ģenētiski modificēti augi un organismi pašlaik nav risinājums problēmām, kas saistītas ar ķīmisko produktu izmantošanu lauksaimniecībā;
45. atbalsta ekoloģisko nodokļu ieviešanu Kopienas līmenī; uzsver, ka tie, tāpat kā citi tirgus instrumenti, ir piesārņojuma samazināšanas efektīvas politikas nepieciešams nosacījums; aicina Komisiju izstrādāt ierosinājumus un dalībvalstis pieņemt pirmo ekoloģisko nodokli vēlākais 2009. gadā;
46. uzsver, ka ar tirgus instrumentu palīdzību var radīt reālas iespējas vides aizsardzības jomā; aicina Komisiju izstrādāt atbilstīgus ierosinājumus;
47. aicina Komisiju Eiropas Savienībā, trešās valstīs un starptautiskās organizācijās atzīt, veicināt un atbalstīt jaunu, ilgtspējīgāku saimnieciskās darbības veidu, tādu kā sociālā un solidārā ekonomika un godīga tirdzniecība, attīstību;
Jauninājumi
48. atbalsta Komisijas ierosinājumu ieguldīt līdzekļus jauninājumos videi draudzīgāku tehnoloģiju un zinātniskās un tehniskās pētniecības jomā, kurā jāņem vērā vides un sociālie problēmjautājumi; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija nemin to ieguldījumu īpatsvaru IKP, kuri jāīsteno, lai atbalstītu jauno vides tehnoloģiju attīstību;
49. pieprasa izmantot septīto pētniecības pamatprogrammu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību pēc iespējas vairākās jomās un radītu kvalitatīvas darba vietas;
50. uzsver, ka jauninājumi vides tehnoloģiju jomā ir vides jomas ilgtspējīgas attīstības galvenais virzītājspēks un ka valsts līmenī īstenoti pasākumi nolūkā mainīt ražošanas un patēriņa ieradumus varētu būt lietderīgi kā „atbalsts darbības uzsākšanai”;
51. aicina Eiropas Savienību pastiprināt centienus un pieņemt lēmumus, lai tā kļūtu par pasaules taupīgāko ekonomiku resursu un enerģijas izmantošanas ziņā; uzsver, ka šādu mērķu īstenošana tai ļautu iegūt lielāku neatkarību un drošību resursu un enerģijas apgādes jomā, kā arī ļautu savstarpēji nesaistīt ekonomikas izaugsmi un dabas resursu izmantošanu;
Ilgtspējīgas attīstības principu piemērošana
52. atgādina, ka princips „piesārņotājs maksā” un piesardzības princips jāapstiprina kā sabiedriskās politikas regulējošie principi sabiedrības veselības, pārtikas drošības un patērētāju un vides aizsardzības jomā;
53. aicina Komisiju un Padomi padziļināt diskusijas par aizstāšanas principu, kas var būt spēcīgs virzītājspēks pētniecības un jaunu, videi un veselībai draudzīgāku tehnoloģiju attīstības jomā;
Pilsoņu un uzņēmumu informēšana un mobilizēšana
54. uzskata, ka vides aizsardzība paredz vienlaicīgi informēt, veicināt izpratni un izglītot; uzskata, ka atbilstīgajai stratēģijai jābūt tāda procesa rezultātam, kurš ir pārredzams un apvieno Eiropas pilsoņus, un ka šajā nolūkā pilnībā jāīsteno Orhusas konvencija[5] par informācijas pieejamību, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un tiesas pieejamību vides jautājumos;
55. aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk pilnveidot izglītošanu par vides jautājumiem, iekļaut to pamatizglītības programmās kā pilntiesīgu mācību priekšmetu un ieviest informēšanas un izpratnes veicināšanas programmas pieaugušajiem;
56. prasa izvērtēt integrācijas darba tirgū perspektīvas, ko var sniegt mūžizglītība, attiecībā uz visiem strādājošajiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma, lai tādējādi atbalstītu darbības ilgtspējīgas attīstības veicināšanai;
57. aicina attīstīt mūžizglītību, galvenokārt ņemot vērā ražošanas paņēmienu un veidu attīstības perspektīvas arodapmācības jomā; uzsver, ka šis pasākums ir būtisks līdzeklis, kā visiem strādājošajiem, it īpaši algotā darbā nodarbinātajiem, apgūt jaunās tehnoloģijas un līdz ar to pielāgoties nepārtrauktā attīstībā esošam darba tirgum;
58. pauž nožēlu par ierosinājumu efektivitātes trūkumu saistībā ar cīņu pret nabadzību, sociālo izstumtību un nevienlīdzības palielināšanos; prasa Komisijai iesniegt konkrētus pasākumus un iniciatīvas, lai līdz 2010. gadam šajās jomās sasniegtu būtisku progresu; tāpat arī sagaida, ka dalībvalstis pieņems konkrētus lēmumus un pasākumus nolūkā ātri un būtiski samazināt nabadzību, sociālo izstumtību, bezdarbu un nevienlīdzību; uzskata, ka liberalizācijas politika nesniedz risinājumu šīm problēmām;
59. uzsver, ka sociālās drošības sistēmu stabilu finansējumu nav iespējams nodrošināt bez pastiprinātas paaudžu solidaritātes; jo īpaši uzsver nozīmi, kāda ir pilsoņu izpratnes veicināšanai par sociālās integrācijas un vides jautājumiem; pieprasa dalībvalstu nodokļu sistēmās mazināt ar darba faktoru saistītās izmaksas; vēlas, lai dalībvalstīs būtu labāka koordinācija nolūkā mazināt sociālo izstumtību un efektīvāk nodrošināt visu Eiropas pilsoņu sociālo drošību, kā arī visur piemērot augstus un vienotus ekoloģiskos standartus;
60. sagaida, ka Eiropas Savienība uzņemsies stingras un noteiktas saistības pastiprināt Eiropas sociālo modeli; uzsver, ka tādu finansējumu, kas garantē kvalitatīvas sociālās drošības sistēmas, nav iespējams nodrošināt bez pastiprinātas solidaritātes; aicina Komisiju izstrādāt sociālās situācijas novērtēšanas rādītājus un tos integrēt Savienības vispārējā novērtējuma analīzē;
Tematiskās stratēģijas
61. atzinīgi vērtē pirmās tematiskās stratēģijas pieņemšanu; prasa Komisijai panākt, lai cik vien ātri iespējams un vēlākais līdz 2006. gada vasarai būtu pieņemtas visas paziņotās tematiskās stratēģijas;
62. ar gandarījumu atzīmē dažādo Kopienas tiesību aktu, it īpaši vides aizsardzības jomā, pieņemšanu un pārskatīšanu; uzskata, ka lielā daļā no minētajiem tiesību aktiem, it īpaši KLP un zivsaimniecības jomā, nav pietiekami ņemti vērā ilgtspējīgas attīstības mērķi, kā arī ar tiem vēl aizvien tiek atbalstīti intensīvas ražošanas veidi;
63. aicina Komisiju saistībā ar savu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanas ierosinājumu sniegt ambiciozākus priekšlikumus minētās stratēģijas īstenošanas uzraudzības jomā; uzsver, ka pārskatītā stratēģija katru gadu ir jāizvērtē, kā to nolēma Gēteborgas Eiropadomē 2001. gadā; prasa, lai vidēji ilgā termiņā un nepieciešamības gadījumā šo novērtējumu papildina ar pasākumiem un ierosinājumiem nolūkā sasniegt sākotnēji noteiktos mērķus; atzinīgi vērtē Parlamenta dalību šajā izvērtēšanā;
Secinājumi
64. atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi īstenot dažādus pasākumus ilgtspējīgas attīstības atbalstam; tomēr ar nožēlu atzīmē neatbilstību starp izsludinātajiem nodomiem un ierosināto politiku to īstenošanai; uzskata, ka vides stāvokļa pasliktināšanās dēļ ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanas prioritātēm jāietver nevis galvenokārt koordinēšanas un zināšanu uzlabošanas pasākumi, bet gan priekšlikumi attiecībā uz skaidri definētiem vidēji ilga un ilgtermiņa darbībām un mērķiem, instrumentiem, kā arī regulāras kontroles, uzraudzības un novērtēšanas sistēmu;
65. ir cieši pārliecināts, ka ilgtspējīga attīstība Eiropas Savienībai ir viens no ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanas būtiskiem pamatinstrumentiem, ar ko uzlabo tās pilsoņu dzīves līmeni un kvalitāti, kā arī ļauj radīt jaunu politikas koncepciju, ar kuru veicina cilvēku emancipāciju;
66. aicina 2007.–2013. gada finanšu plānā paredzēt pietiekamus līdzekļus, lai visos līmeņos atbilstīgi cīnītos pret tādām īslaicīgām tendencēm, kā nabadzība, sociālā izstumtība un sabiedrības novecošanās sekas; uzsver, ka tāpēc ilgtspējīgai attīstībai jābūt Eiropas Savienības politikas vadošajam principam visās jomās; iesaka finanšu plānā paredzēt pietiekami daudz līdzekļu, lai veicinātu pilna laika nodarbinātību, sociālo integrāciju un nabadzības izskaušanu, kā arī stiprinātu sociālo, teritoriālo un ekonomikas kohēziju;
67. var tikai uzsvērt, ka pārskatītā stratēģija pirmkārt paredz mūsu ražošanas un patēriņa veidu patiesas pārmaiņas, kā arī saimnieciskās darbības mērķu apsvēršanu;
68. uzskata par pienākumu atgādināt, ka bezdarbība radīs aizvien būtiskākas izmaksas un tiešas sekas, apgrūtinās Eiropas Savienības sociālās attīstības, veselības un vides aizsardzības mērķu īstenošanu un radīs nepanesamu parādu nastu nākamajām paaudzēm;
69. aicina ar to oficiāli apspriesties par Komisijas ierosinājumu par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu pēc tās publicēšanas;
70. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.
PASKAIDROJUMS
Le développement durable est un objectif fondamental de l’Union européenne mais il s’agit aussi d’un défi mondial.
La stratégie de développement durable caractérisée par les objectifs du plein emploi, du bien être pour tous, de la solidarité internationale et de bonne qualité de l’environnement, implique une vision politique à long terme et au plus haut niveau.
Lorsqu’ à Johannesburg en 2002, les différentes parties présentes se sont mises d’accord pour soutenir des positions politiques censées servir de feuille de route aux représentants des États signataires, on pouvait se réjouir à l’époque, de l’ambition affichée visant à mettre en œuvre des politiques soucieuses de la préservation de l’environnement, de la solidarité entre générations et surtout la forte implication dans la lutte contre la pauvreté.
Quelques années après, il faut se rendre à l’évidence : le bilan est mauvais, et les déclarations n’ont pas été suivies d’actes.
Nous sommes dans une situation d’urgence face à la dégradation croissante de l’état de la planète : réchauffement climatique, baisse de la qualité de l’air et de l’eau, raréfaction des ressources naturelles, biodiversité de plus en plus menacée, surconsommation énergétique, accroissement de la pauvreté, engrenage des violences, mal de vivre, omniprésence de la guerre dont tirent profit bien des intérêts économiques ou financiers.
Prioritairement, l’attention doit se porter aussi sur les cycles climatiques et hydrologiques dans leur interaction avec les interventions humaines, sur la capacité d’assimilation des déchets et de recyclage des nutriments, sur la pollinisation des cultures, sur le maintien de la diversité génétique, sur toutes les transformations qui agissent sur les mécanismes internes des écosystèmes et sur la diversité fonctionnelle, toute réduction de celle-ci se traduisant par une moindre capacité de régénération.
Le développement durable doit répondre à trois défis :
1) sociaux
Le revenu de 1% des plus riches représente celui des 57% les plus pauvres et 20% des citoyens consomment 80% des ressources naturelles.
2,4 milliards de personnes n’ont pas accès aux infrastructures sanitaires de base.
1,2 milliard disposent de moins d’un dollar par jour pour vivre.
1,2 milliard n’ont pas accès à l’eau potable.
900 millions sont en état de malnutrition.
17 millions meurent chaque année de maladies infectieuses et parasitaires curables.
2) environnementaux : le développement économique des pays riches repose en grande partie sur une surconsommation qui met en péril l’équilibre écologique de la planète et de la biosphère, détruisant ou raréfiant les ressources naturelles, multipliant les sources de pollution majeures, perturbant les climats et portant gravement atteinte à la biodiversité.
D’après les chiffres de l’UICN, (union internationale pour la conservation de la nature), une espèce d’oiseaux sur 8 et une espèce de mammifères sur 4 sont en voie d’extinction.
Les catastrophes naturelles se multiplient, inondations et incendies ont encore touché cet été de nombreux pays européens, et les dégâts causés par le cyclone Katrina aux États-Unis sont immenses.
3) démocratiques : les populations doivent pouvoir redéfinir de manière collective les valeurs essentielles et les biens communs à l’humanité.
Pourquoi un tel décalage entre les déclarations et les actions ?
La conscience du risque que l’on fait courir à la planète et à l’humanité existe indéniablement. S’il est admis qu’il faut changer nos modes de production et de consommation, nous n’avons pas encore réussi à faire évoluer significativement le modèle économique existant. Ce modèle économique a permis, globalement, dans les pays industrialisés, un meilleur « bien être pour tous » mais nous n’avons pas su corriger ses conséquences négatives par des mécanismes efficaces. La course à la croissance est restée l’objectif principal sans que l’on s’appuie sur de nouveaux indicateurs de développement humain.
L’urgence d’une politique climatique
La multiplication des catastrophes naturelles, leur ampleur ne peuvent nous laisser indifférents. Il y a urgence à agir car de notre capacité à infléchir l’évolution climatique dépend notre propre avenir. L’UE, sur cette question, s’est fortement impliquée tant au niveau des conférences internationales que dans la mise en œuvre des politiques sectorielles. En se donnant comme objectif de diminuer de 8% les gaz à effet de serre par rapport à 1990, l’UE a fait preuve de détermination et de volonté. En se dotant de directives sur la réduction des émissions, les rejets d’origine industrielle ont diminué. Des règles plus strictes pour les voitures ont abouti à une meilleure performance énergétique et environnementale des véhicules. Cependant, les tendances observées en matière de transport sont alarmantes, l'augmentation du trafic routier a non seulement un coût social et environnemental mais aussi économique. Une politique volontariste dans ce domaine est indispensable. L'UE doit résolument s'engager dans le transfert du transport par route vers d'autres modes, ferroviaire et par voies navigables. Ceci illustre bien le paradoxe auquel l’UE est confrontée avec d’un côté la totale liberté de circulation des marchandises et de l’autre les conséquences de cette liberté sans borne : augmentation de la pollution et du prélèvement sur les ressources énergétiques. Il faut savoir que certains produits alimentaires de base peuvent faire des centaines de kilomètres pour être transformés à moindre coût avant de revenir sur le marché initial. C’est le cas notamment de certains produits laitiers et légumes.
Une politique volontariste dans le domaine des transports est indispensable. Elle devrait conduire à une diminution de la consommation d’énergie fossile et polluante. Ainsi elle contribuera à l’indépendance énergétique, tout en permettant d’améliorer la santé des Européens de plus en plus affectés par la pollution atmosphérique.
Pour cela, il faut intégrer le coût du transport dans les prix de revient des produits ou taxer les transports en fonction de leur impact environnemental. Plus globalement, la question de la mobilité doit faire l’objet de mesures politiques ambitieuses, l’UE se situant au niveau le plus pertinent pour la mise en place, par exemple, de réseaux transeuropéens ferroviaires. La recherche et l’innovation technologique sont aussi des outils essentiels: le budget consacré au 7ème PCRD doit être à la hauteur de ces enjeux.
L’agriculture et l’utilisation de l’eau
La qualité générale de l’eau continue à se dégrader. Les traitements pour rendre l’eau potable sont de plus en plus poussés. De nouvelles molécules chimiques sont utilisées dans les cultures avant d’être rejetées dans le milieu naturel, et cela plus particulièrement au niveau de l’agriculture, contribuant largement à l’eutrophisation des eaux douces et des eaux du littoral, ainsi qu’à la pollution des nappes d’eau souterraines par les nitrates. L’évolution de l’état de l’eau est directement liée à la politique agricole commune en Europe et il faut vraiment appliquer, puis renforcer les règles de l’éco-conditionnalité telles que définies dans le cadre de la réforme de la PAC. Une bonne gestion de l’eau et de l’énergie nécessite de nouveaux modèles de production et la réadaptation des productions en place. Les aides et subventions européennes doivent être conditionnées à des systèmes durables de production.
La biodiversité
La biodiversité est de plus en plus menacée par notre système de production. L’activité économique et la recherche effrénée de la croissance déciment les écosystèmes. Les méthodes intensives de production ont provoqué, ces dernières décennies des dommages importants sur environ un tiers des terres productives du globe et les stocks des grandes pêcheries ont été perturbés, voire pratiquement décimés. Cette suractivité réduit sans cesse la biodiversité et ses effets s’avèrent dramatiques. Ce sont des composés chimiques et des gènes, parfois inconnus qui sont détruits, privant ainsi à jamais la recherche de ces éléments. La Convention de Montréal signée en 1992 spécifie que chaque nation est responsable de la biodiversité sur son territoire. Mais le problème doit être considéré au niveau mondial, la communauté internationale devant soutenir les pays en développement. Afin de mieux protéger et reconstituer certains milieux naturels, il est nécessaire de disposer d’indicateurs plus précis et d’une meilleure coordination entre les institutions. Dans le milieu marin, les efforts doivent être poursuivis afin de réaliser les objectifs de Johannesburg, en faveur d’une exploitation durable des ressources halieutiques en 2015. A l’instar du réseau Natura 2000 qui établit un réseau écologique européen des sites naturels protégés, il faut répertorier la biodiversité présente dans le milieu marin, conformément aux engagements pris par l’Union Européenne à la Convention OSPAR (Pour la protection du milieu marin de l’Atlantique du Nord-Est).
Santé et environnement
L’impact de l’environnement sur notre santé est indéniable : augmentation du nombre de personnes souffrant d’allergies, des décès anticipés liés à la pollution atmosphérique, des troubles liés à la procréation, des décès liés au cancer. Il y a urgence à mettre en œuvre un plan d’actions doté des moyens suffisants et d’objectifs quantifiés.
Nous l’avons déjà dit lors de la proposition du Plan d’action en faveur de l’environnement et de la santé présentée par la Commission, nous avons besoin de mesures concrètes et des financements adéquats.
L’aide au développement
Dans le cadre des aides au développement, il faut élaborer des programmes fondés sur une vision des grands problèmes affectant des régions entières, plutôt que de consacrer les efforts financiers à des projets distribués sans cohérence ni synergie. Cette démarche permettrait d’éviter certains écueils. Ainsi, l’aide apportée en Tanzanie pour la mise aux normes d’établissements de transformation de poissons destinés à l’exportation a des conséquences négatives sur l’accès des populations locales à cette source d’approvisionnement alimentaire. L’intégralité de la pêche étant vendue à l’étranger, les problèmes de malnutrition, voire de famine guettent ce pays qui ne dispose pas de ressources alimentaires suffisantes. Nous devons aussi être vigilants sur la mise en œuvre des accords de Doha et vérifier que l’objectif de l’accès aux médicaments pour les pays en développement est bien effectif.
Le commerce équitable, certes encore peut répandu, propose un mode de production et de consommation qui contribue pleinement au développement durable et que nous devons encourager au niveau de l’Union Européenne.
Comment améliorer les moyens de la mise en œuvre du développement durable ?
Le processus législatif doit être accéléré. Pour garantir la mise en œuvre efficace du développement durable, il faut établir des objectifs quantifiés pour chaque secteur selon un calendrier précis, avec des outils de suivi pertinents et des évaluations régulières. Un contrôle efficace, avec possibilité de sanction, doit être mis en place. Une relance du processus de Cardiff est essentielle pour que tous les secteurs intègrent le concept de développement durable. Celui-ci doit se baser sur l’interdisciplinarité, afin d’ouvrir de nouveaux champs de connaissance.
Le dynamisme de l’Europe dans les innovations technologiques environnementales est reconnu, mais c’est l’ensemble de la recherche est de l’innovation qui doit intégrer le concept de développement durable.
Les perspectives financières doivent prendre en compte la R&D et l’application des normes environnementales par les États membres.
Il s’agit de créer de nouvelles formes de gouvernance du niveau international au local, en s’assurant de la mobilisation de tous. L’OMC devrait réguler les marchés de capitaux et les échanges commerciaux afin d’éviter tout dumping social et environnemental.
Conclusion
Notre mode de production, s’il permet la croissance, dégrade notre environnement. Le progrès scientifique et technique, ne peut suffire à lui seul à enrayer cette destruction. Ainsi, en plus d’une réelle volonté politique, il est nécessaire de responsabiliser le citoyen. Celui-ci doit prendre conscience de cette évolution et modifier son mode de vie en conséquence afin de léguer un monde préservé aux générations futures. Les pouvoirs publics et la société civile doivent donc agir de concert. Le développement durable exige une perspective planétaire qui transcende les préoccupations quotidiennes et intérêts en place.
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (14.7.2005)
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par ilgtspējīgās attīstības vides aspektiem (2005/2051(INI))
Atzinumu sagatavoja: Sepp Kusstatscher
IEROSINĀJUMI
Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. uzsver, ka uzlabojumus ceļā uz ilgtspējīgu attīstību var panākt, tikai līdzvērtīgi ņemot vērā visas trīs dimensijas, t.i., vides, nodarbinātības un sociālos, kā arī ekonomiskos aspektus;
2. pauž bažas, ka ilgtspējīgās attīstības stratēģijas pirmais novērtējums parāda, ka lielāko daļu Eiropas pilsoņu vēl aizvien skar tādas smagas ekonomiskās un sociālās problēmas kā nabadzība, bezdarbs, sociālā izstumtība, kā arī līdzekļu un mehānismu trūkums attiecībā uz taisnīgu līdzekļu sadali, un ka šīs problēmas ir tās, kas grauj jebkuru minētās stratēģijas īstenošanas mēģinājumu; pauž bažas par tādu parādību prognozējamo pasliktināšanos kā, piemēram, dramatisku demogrāfisko attīstību Eiropas Savienībā un — pretēji tendētu — mazāk attīstītās dienvidu valstīs;
3. piekrīt Komisijai, ka Gēteborgas stratēģija ilgtspējīgai attīstībai un Lisabonas stratēģija, kurās uzsvars ir likts uz konkurences palielināšanu, papildu darba vietu radīšanu, sociālās integrācijas veicināšanu, vides aizsardzību un risku iepriekšēju novēršanu, papildina viena otru; ņemot vērā finansiālo resursu ierobežotību, apstiprina vienotas un efektīvas procedūras nepieciešamību, lai nodrošinātu abu stratēģiju nepārtrauktu un sistemātisku uzraudzību un pārskatīšanu;
4. pieprasa konsekventu Eiropas sociāla modeļa attīstību, kā arī uz tā balstītas rīcības ierosinājumus dalībvalstīm, lai tādējādi darbotos pret tādām nenoturīgām parādībām kā nabadzību, sociālo izstumtību un sabiedrības novecošanās sekām; šai sakarā būtu jāizstrādā sociālā stāvokļa noteikšanas rādītāji, kurus iekļauj ilgtspējas izvērtējumā; uzsver, ka Eiropai vajadzīgi makroekonomiskie pamatnosacījumi, uz kuriem balstīt ilgtspējīgo attīstību un kas veicina videi draudzīgu iekšējo pieprasījumu, nodarbinātību un sociālo kohēziju;
5. izsaka nožēlu par konkrētu ierosinājumu trūkumu nabadzības, sociālās izstumtības un taisnīgas līdzekļu sadales problēmu risināšanā; neatlaidīgi aicina Komisiju ierosināt konkrētas iniciatīvas un efektīvus īstenošanas pasākumus, lai patiešām sasniegtu izvirzītos mērķus; uzskata, ka ierosinātās vadlīnijas nav pietiekami saistošas, lai sasniegtu izmaiņas esošajās tendencēs; šai sakarā piemēra dēļ norāda uz Komisijas iniciatīvu saistībā ar sabiedrības novecošanās problemātikas izvērtējumu, kā rezultātā, iesaistot Eiropas Savienības politisko līmeņu pārstāvjus un pilsonisko sabiedrību, jāpanāk konkrēts problēmas atrisinājums;
6. atgādina, ka sociālo garantiju sistēmas, nabadzības un sociālās izstumtības jomās dalībvalstīm ir centrālā loma, taču vienlaicīgi norāda arī uz to, ka ir vajadzīgi vienoti mērķi un rīcības plāni visas Eiropas līmenī, kas paredz īpašu vietu sociālo apvienību, NVO, tirgus dalībnieku darbībai un Eiropas pilsoņu ieguldījumam kopumā; aicina Komisiju ar atklātām pārvaldes metodēm precīzi noteikt, kādi ir izvirzītie mērķi un rīcības plāni un kāda veidā var nepārtraukti novērot un skaidri dokumentēt katras dalībvalsts progresu vai regresu;
7. uzsver, ka sociālo garantiju sistēmu ilgtspējīgu finansējumu var nodrošināt tikai pastiprināta paaudžu solidaritāte; uzsver pilsoņu izglītošanas nozīmi, jo īpaši atbildību pret sociālajiem un vides jautājumiem; pieprasa dalībvalstu nodokļu sistēmās mazināt darba izmaksu slogu; pieprasa stingrāku pārvaldi dalībvalstīs, lai mazinātu sociālo izstumtību un labāk garantētu visu Eiropas pilsoņu sociālo drošību, kā arī visur sasniegtu vienlīdz augstus ekoloģiskos standartus;
8. aicina 2007.–2013. gada finanšu plānā paredzēt pietiekami daudz līdzekļu, lai dažādos līmeņos atbilstīgi varētu darboties pret tādām nenoturīgām tendencēm kā nabadzību, sociālo izstumtību un sabiedrības novecošanos; uzsver, ka ilgtspējīgai attīstībai līdz ar to jābūt ES politikas vadmotīvam visās jomās; iesaka finanšu plānā paredzēt pietiekami daudz līdzekļu, lai veicinātu pilna laika nodarbinātību, sociālo integrāciju un nabadzības izskaušanu, kā arī stiprinātu sociālo, teritoriālo un ekonomisko kohēziju;
9. ņemot vērā finansiālo resursu ierobežotību, mudina turpmāk uzlabot ilgtspējas izvērtējumus (impact assessments) un konsekventi pielietot to rezultātā iegūtos atzinumus;
10. atbalsta Komisijas prasību noteikt negatīvo tendenču novēršanas mērķus; Eiropas Konstitūcijā noteiktajai prasībai “strādāt, lai sasniegtu ilgtspējīgu Eiropas attīstību, kas balstās uz līdzsvarotu ekonomikas pieaugumu un cenu stabilitāti, augsti konkurētspējīgu sociālā tirgus ekonomiku ar mērķi nodrošināt pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, kā arī augstu aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanu” būtu jābūt centrālajam vidējā termiņa mērķim; minētajam mērķim ir pakārtoti konkrēti apakšmērķi;
11. pieprasa ieviest 7. pamatprogrammu pētniecībā, lai nodrošinātu ilgtspējīgo attīstību pēc iespējas vairākās jomās un veicinātu kvalitatīvi augstvērtīgu darba vietu radīšanu;
12. pieprasa īstenot visu strādājošo — neatkarīgi no to vecuma un dzimuma — integrāciju darba tirgū, ņemot vērā iespējas, ko sniedz mūžizglītība, lai tādējādi veicinātu visas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā paredzētās darbības.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Ilgtspējīgās attīstības vides aspekti | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
ENVI | |||||
|
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumuDatums, kad paziņoja plenārsēdē |
EMPL | |||||
|
Atzinumu sagatavoja Iecelšanas datums |
Sepp Kusstatscher 15.3.2005 | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
24.5.2005 |
14.6.2005 |
|
|
| |
|
Ierosinājumu pieņemšanas datums |
12.7.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
34 1 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jan Andersson, Roselyne Bachelot-Narquin, Philip Bushill-Matthews, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Proinsias De Rossa, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Stephen Hughes, Sepp Kusstatscher, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Mary Lou McDonald, Thomas Mann, Mario Mantovani, Jan Tadeusz Masiel, Jiří Maštálka, Maria Matsouka, Ria Oomen-Ruijten, Pier Antonio Panzeri, José Albino Silva Peneda, Jean Spautz, Anne Van Lancker | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Edit Bauer, Mihael Brejc, Dieter-Lebrecht Koch, Roberto Musacchio, Elisabeth Schroedter, Marc Tarabella, Anja Weisgerber, Tadeusz Zwiefka | |||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Ilgtspējīgas attīstības vides aspekti | |||||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | |||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ENVI | |||||||||||
|
Komitejas, kurām ir lūgts sniegt atzinumu |
ITRE |
EMPL |
ECON |
|
| |||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
ITRE |
ECON |
|
|
| |||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
| |||||||
|
Ziņojumā iekļautais(-ie) rezolūcijas priekšlikums(-i) |
|
|
| |||||||||
|
Referente |
Anne Ferreira |
| ||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie) referents(-e/-i) |
|
| ||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
3.10.2005 |
22.11.2005 |
|
|
| |||||||
|
Pieņemšanas datums |
22.11.2005 | |||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
38 3 8 | ||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Adamos Adamou, Georgs Andrejevs, Irena Belohorská, Johannes Blokland, Hiltrud Breyer, Dorette Corbey, Chris Davies, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Karl-Heinz Florenz, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Mary Honeyball, Marie Anne Isler Béguin, Caroline Jackson, Dan Jørgensen, Christa Klaß, Eija-Riitta Korhola, Urszula Krupa, Marie-Noëlle Lienemann, Peter Liese, Roberto Musacchio, Riitta Myller, Péter Olajos, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Dagmar Roth-Behrendt, Guido Sacconi, Carl Schlyter, Richard Seeber, Jonas Sjöstedt, Bogusław Sonik, María Sornosa Martínez, Evangelia Tzampazi, Thomas Ulmer, Marcello Vernola, Anja Weisgerber un Åsa Westlund | |||||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrete Auken, David Casa, Christofer Fjellner, Genowefa Grabowska, Erna Hennicot-Schoepges, Anne Laperrouze, Robert Sturdy un Andres Tarand | |||||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||||||||
|
Iesniegšanas datums – A6 |
1.12.2005 |
A6‑0383/2005 | ||||||||||