ZIŅOJUMS par Ceturto Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs — 2004. gada 30. aprīlis)
15.12.2005 - (2005/2060(INI))
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referents: Giusto Catania
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Ceturto Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs — 2004. gada 30. aprīlis)
(2005/2060 (INI))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās V sadaļu „Pilsoņu tiesības”,
– ņemot vērā Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes sanāksmes prezidentūras secinājumus,
– ņemot vērā Ceturto Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs —2004. gada 30. aprīlis)(KOM(2004)0695),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par imigrāciju, integrāciju un nodarbinātību, kurā tā izsaka savu nostāju par nelegālo imigrantu naturalizāciju KOM(2003)0336),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu Nr. 2004/38/EK par Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[1];
– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par ārzemnieku piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē vietējā līmenī, kas stājās spēkā 1997. gada 1. maijā,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,
– ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumu (A6‑0411/2005),
A. tā kā Eiropas Savienības pilsonība apzīmē indivīda juridisko statusu, kas izriet no viņa piederības noteiktai politiskai un teritoriālai vienībai, un ir jauns jēdziens, kuru nāksies pielāgot Eiropas Savienības politiskajai attīstībai;
B. tā kā EK līguma 17. pants par ES pilsonību tika ar Māstrihtas līgumu ieviests 1992. gada 7. februārī ar šādiem noteikumiem: „Ikviens cilvēks, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis”;
C. tā kā no tā izriet, ka Eiropas Savienības pilsonības piešķiršana ir atkarīga no tā, vai indivīdam ir vai nav Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonība, un līdz ar to šī pilsonība nav autonoms jēdziens, bet par to lemj katra dalībvalsts saskaņā ar saviem attiecīgajiem tiesību aktiem;
D. tā kā šī paša iemesla dēļ Eiropas Savienība un tās iestādes likumīgi ir ieinteresētas izvirzīt priekšlikumus par kārtību, kādā iegūstama dalībvalstu pilsonība, pienācīgi ievērojot attiecīgo valstu suverenitāti, jo, piešķirot vai atņemot pilsonību, dalībvalsts piešķir vai atņem Eiropas Savienības pilsonību;
E. tā kā ikvienam ES pilsonim, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņiem;
F. tā kā visiem Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam saskaņā ar EK līguma 194. panta noteikumiem un vērsties pie Eiropas ombuda, kas iecelts saskaņā ar EK līguma 195. pantu;
G. tā kā vēlāk Amsterdamas līgumā tika uzsvērts tas, ka Eiropas Savienības pilsonība ir pakārtota, EK līguma 17. pantā precizējot, ka "Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj dalībvalsts pilsonību";
H. tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs ir dažādi pilsonības atzīšanas noteikumi;
I. tā kā no juridiskā viedokļa pilsonību var iegūt pēc izcelsmes vai atvasināti;
J. tā kā pilsonības piešķiršana atkarībā no vecāku pilsonības (jus sanguinis) vai atkarībā no valsts, kurā cilvēks piedzimis (jus soli), ir dalībvalstīs visvairāk izmantotais veids un, konstatējot, ka daudzās pasaules valstīs pilsonības piešķiršana (pēc valsts, kurā cilvēks piedzimis) ir apvienota ar tās iegūšanu atvasināti (naturalizācija);
K. tā kā atbilstīgi spēkā esošajiem līgumiem vairākas ar Eiropas Savienības pilsonību saistītās tiesības jau ir piešķirtas atkarībā no dzīvesvietas, piemēram, tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam vai tiesības vērsties pie Eiropas ombuda, un tādējādi ir iespējams paplašināt tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā un tiesības balsot Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, attiecinot tās uz visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem;
L. tā kā 1999. gada Tamperes sanāksmes secinājumos Eiropadome izvirzīja ilgtermiņa mērķi piešķirt visas pastāvīgā iedzīvotāja tiesības tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ilgstoši legāli dzīvo Eiropas Savienībā;
M. tā kā pēc „nē” uzvaras Francijas un Nīderlandes referendumos par Līgumu par Konstitūciju Eiropai, par nozīmīgu signālu uzskatāma debašu atjaunošana par Eiropas Savienības nākotni, īpaši izmantojot konkrētu un nozīmīgu pasākumu — debates par pilsonību, kas simbolizē gribu izcelt politiskas kopienas esamību;
N. tā kā ar Līguma par Konstitūciju Eiropai ratifikāciju saistītie sarežģījumi ir parādījuši, ka Eiropas Savienībai vairāk jātuvinās saviem pilsoņiem un jāizprot to vajadzības un rūpes, ņemot vērā to, ka ES tiesību aktu piemērošana tieši ietekmē pilsoņu ikdienas dzīvi;
O. atbilstīgi vairākiem faktoriem konstatējot, ka Eiropas Savienība pārdzīvo demokrātiskas pārstāvniecības un līdzdalības krīzi, kura īpaši izpaužas vispārējā to cilvēku skaita pieaugumā, kuri nepiedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un šādas tendences pieaugums var radīt sarežģījumus Eiropas projekta nākotnei;
P. tā kā Eiropas Savienības palašināšanās rezultātā ir ievērojami pieaudzis to Eiropas Savienības pilsoņu skaits, kuri dzīvo ārpus savas izcelsmes dalībvalsts, tādējādi Eiropa saplūst un tiek veicināta piederības sajūta kopējai pasaulei, taču pieaug ārpuskopienas valstspiederīgo skaits;
Q. tā kā daudziem cilvēkiem, kas ir vai nav Eiropas Savienības pilsoņi un kas pastāvīgi dzīvo Eiropas Savienības teritorijā, tur regulāri strādājot vai mācoties, pretēji EK līguma 190.pantā paredzētajiem noteikumiem ir liegta pieeja politisku lēmumu pieņemšanas procesam savā dzīvesvietas dalībvalstī, kur viņi pilnībā vai daļēji maksā tiem uzliktos nodokļus, un tā kā tas ir pretrunā vienam no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem, saskaņā ar kuru aplikšana ar nodokļiem nav pieļaujama, nenodrošinot pārstāvību;
R. tā kā trešo valstu pilsoņu uzturēšanās ES dalībvalstu teritorijā turpmāk ir kļuvusi par pastāvīgu Eiropas sabiedrības iezīmi un tā kā šiem pilsoņiem ir noteikts tiesību kopums, kas atbilst Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvām 2004/38/EK un 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji[2], un tā kā divpadsmit dalībvalstīs trešo valstu pilsoņiem saskaņā ar katras dalībvalsts attiecīgajiem noteikumiem ir balsstiesības pašvaldību līmenī un trīs citās dalībvalstīs dažu trešo valstu pilsoņiem ir tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās;
S. tā kā lūgumraksta iesniegšana Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejai ir svarīgs Eiropas Savienības pilsoņiem un dalībvalstu pastāvīgajiem iedzīvotājiem pieejams tiesiskas aizsardzības līdzeklis Kopienas tiesību pārkāpumu gadījumos un paredz minētās komitejas saistības sniegt efektīvu atbildi pilsoņu aprakstītās problēmas un kritikas sakarā, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar attiecīgās valsts un vietējām institūcijām, lai atrisinātu no Kopienas tiesību nepareizas piemērošanas izrietošās problēmas;
1. aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā izvērtēt iespēju paredzēt ciešāku saikni starp pastāvīgo juridisko dzīvesvietu pieņemamā laika posmā un attiecīgās valsts, un līdz ar to Eiropas, pilsonības iegūšanu;
2. uzsver nepieciešamību apstiprināt Eiropas Savienības pilsoņu tiesības un to nozīmi, padarot Pamattiesību hartu par juridiski saistošu dokumentu;
3. konstatē, ka pašlaik Eiropas Savienības pilsonības un ar to saistīto tiesību iegūšana ir atkarīga no kādas dalībvalsts pilsonības iegūšanas; atzīmē, ka ļoti nozīmīgās atšķirības noteikumos, kuri nosaka pilsonības iegūšanas iespējas dalībvalstīs, var būt trešo valstu valstspiederīgo vai bezpavalstnieku diskriminācijas cēlonis atkarībā no viņu dzīvesvietas valsts; respektējot dalībvalstu kompetenci šajā jomā, uzskata, ka vēlams panākt lielāku saskaņošanu attiecībā uz vispārējiem pilsonības iegūšanas kritērijiem un procedūrām, lai nodrošinātu taisnīgāku piekļuvi Eiropas Savienības pilsonībai; uzskata par vēlamu arī tādu pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir nodrošināt labāku informācijas izplatīšanu par dažādajiem valstu noteikumiem;
4. aicina dalībvalstis apspriest iespēju sagatavot visām ES dalībvalstīm kopīgu Eiropas vēlētāju ceļvedi, kur, balstoties uz katra vēlētāja valstspiederību un galveno dzīvesvietu, norādītu un sīki izklāstītu visu to vēlēšanu norisi, kurās vēlētājiem ir tiesības un pienākums balsot, norādot, ka šāda iniciatīva padarītu Eiropas Savienības pilsonību vieglāk saprotamu;
5. uzsver, ka, radot politisku telpu un pilsonības veidu, kas atbilst Eiropas demokrātisko valstu pašreizējām attīstības tendencēm, ir jāpiešķir arī politiskas tiesības ikvienam, kurš likumīgi un ilgstoši dzīvo Eiropas Savienībā, neatkarīgi no personas izcelsmes valstspiederības;
6. apstiprina, ka dažu ar Eiropas Savienības pilsonību saistītu tiesību piešķiršana rezidentiem veicinātu ārpuskopienas iedzīvotāju integrāciju Eiropas Savienībā un radītu patiesas politiskas un teritoriālas kopienas locekļu statusu;
7. uzskata, ka vienam no galvenajiem Eiropas Savienības pilsonības mērķiem nav jābūt radīt juridisku statusu, kas papildina valstu pilsonību, bet gan veicināt iedzīvotāju integrāciju to dzīvesvietas valstī, paturot visas savas tiesības, pat ja tie dzīvo ārpus ES;
8. uzskata, ka Eiropas Savienības pilsonība atkarībā no dzīves vietas varētu būt tā dinamiskā procesa galīgais mērķis, kas Eiropas Savienību izveidos par patiesu politisku kopienu;
9. tādēļ aicina Komisiju sagatavot Balto grāmatu par Eiropas Savienības pilsonības iespējamo attīstību un par dalībvalstīs spēkā esošo atšķirīgo noteikumu saskaņošanu;
10. aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par ārzemnieku piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē vietējā līmenī un aicina tās dalībvalstis, kuras to ir ratificējušas, ieviest praksē konvencijas 6. pantu, kurā paredzētas balsstiesības un tiesības tikt ievēlētam vietējo pašvaldību vēlēšanās ikvienam ārvalstu iedzīvotājam, kas piecus gadus pirms vēlēšanām legāli nodzīvojis uzņemšanas valstī;
11. aicina dalībvalstis piešķirt balsstiesības pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kas pastāvīgi uzturas Eiropas Savienībā ilgāk nekā piecus gadus, kā arī tiesības brīvi pārvietoties un tiesības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju jebkurā no ES dalībvalstīm;
12. uzskata, ka Eiropas Savienības pilsonību aizvien vairāk vajadzētu izdzīvot vietējā līmenī, tai vajadzētu būt redzamākai un ietvert tiesības, tostarp sociālās tiesības, un pienākumus, piemēram, nepalielinot vispārējo nodokļu nastu, nodrošināt tiešu saikni starp dažiem nodokļu sistēmas un Eiropas Savienības finansēšanas aspektiem;
13. atkārtoti izsaka aicinājumu Eiropas Kopienas budžetu daļēji finansēt, izmantojot autentisku pašu resursu mehānismu, atbilstīgi pārskatāmai, taisnīgai un demokrātiskai sistēmai, nepalielinot vispārējo nodokļu slogu, tādējādi ļaujot izkļūt no pašreizējā strupceļa saistībā ar Kopienas budžeta finansējumu no dalībvalstu iemaksām un saistībā ar taisnīga ieguvuma jēdzienu; turklāt uzskata, ka šāds priekšlikums veicinātu labāku Eiropas Savienības pilsoņu izpratni par ES budžetu un tādējādi līdzsvarotas Eiropas pilsonības nostiprināšanu, kas balstīta gan uz tiesībām, gan pienākumiem;
14. nekaitējot šādai Eiropas Savienības pašu resursu sistēmas reformai, uzskata par būtisku, ka dalībvalstis nodrošina, lai Eiropas Savienības pilsoņiem būtu maksimāla skaidrība par viņu nodokļu daļu, kas nonāk Kopienas budžetā, piemēram, ja iespējams, norādot sīkāku informāciju nodokļu paziņojumā;
15. pieprasa, lai Komisija iesniedz likumdošanas priekšlikumu, ar kuru paredz „noteikumus Eiropas Savienībā ilgstoši dzīvojošām personām” un kurā, cieši ievērojot Līgumus un dalībvalstu kompetenci, būtu sistematizētas un kopīgi apzinātas visu veidu tiesības, kas Kopienas tiesībās paredzētas Eiropas Savienībā likumīgi dzīvojošām personām;
16. aicina dalībvalstis nekavējoties apspriest iespēju piešķirt Eiropas Savienības pilsoņiem balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību, vietēja un reģionāla mēroga vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī neatkarīgi no valstspiederības;
17. aicina dalībvalstis nekavējoties apspriest iespēju piešķirt Eiropas Savienības pilsoņiem iespēju izvēlēties, vai balsot un kandidēt valsts mēroga vēlēšanās dzīvesvietas valstī vai izcelsmes valstī (bet ne abās), neatkarīgi no valstspiederības;
18. uzskata, ka ir vēlams arī uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas pastāvīgi dzīvojuši ES vismaz piecus gadus, attiecināt Eiropas Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu tiesības, kas paredzētas Direktīvā 2004/38/EK, kura stāsies spēkā 2006. gada 30. aprīlī, t.i., tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ja tie piecus gadus nodzīvojuši uzņemšanas valstī;
19. uzskata, ka trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas pastāvīgi dzīvo ES ilgāk nekā piecus gadus, jāpiešķir tādas pašas tiesības kā tiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, t.i., tiesības balsot vai kandidēt Eiropas Parlamenta vai pašvaldību vēlēšanās;
20. uzsver, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir visredzamākā Eiropas Savienības demokrātiskās pilsonības izpausme; tādēļ izsaka patiesu cerību, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu balsošanas kārtība līdz 2009. gadam tiks pārveidota tā, lai piešķirtu vēlēšanām reālu Eiropas dimensiju, vienādojot vēlēšanu procedūras; šajā kontekstā atgādina, ka noteikti jānostiprina Eiropas līmeņa politiskās partijas;
21. uzskata, ka attiecībā uz Kopienas pilsoņu balsstiesībām un dalībvalstu kompetenci šajā jomā valstīm vajadzētu izvērtēt iespēju piešķirt balsstiesības reģionāla un valsts mēroga vēlēšanās visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem neatkarīgi no to valstspiederības; uzskata arī, ka dalībvalstīm, kas nepiešķir pilsonību to pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri ilgstoši un likumīgi dzīvo to teritorijā, vismaz jāizskata iespēja piešķirt saviem ilgstošajiem rezidentiem balsstiesības visās vēlēšanās;
22. uzskata, ka piešķirt tiesības vēlēt un kandidēt valsts un reģionālajās vēlēšanās Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri nav savas dzīvesvietas dalībvalsts valstspiederīgie, nozīmētu patiesi veicināt piederības izjūtu, kas tik ļoti nepieciešama īstai Eiropas Savienības pilsonībai;
23. atbalsta to, ka Eiropas Savienības pilsonībai neatkarīgi no izcelsmes vai ierašanās valsts jābūt cieši saistītai ar sociālo tiesību atzīšanu, jo īpaši tiesībām uz darbu, izglītību un sociālo aizsardzību (veselība, pensija un citi pabalsti);
24. uzskata, ka Eiropas Savienības pilsonība nodrošina visiem ES pilsoņiem vienādas tiesības neatkarīgi no tā, vai viņu dzimšanas vieta vai dzīvesvieta atrodas ES vai kādā trešā valstī; mudina Komisiju analizēt Eiropas emigrantu situāciju un atbilstoši rīkoties, lai nodrošinātu, ka viņi patiesi var izmantot savas pilsoņu tiesības;
25. konstatē nepieciešamību šajā sakarā uzsākt debates, kas ļautu definēt un precizēt Eiropas Savienības pilsonības projektu, ņemot vērā nozīmīgos panākumus kopš Māstrihtas līguma;
26. izsaka patiesu cerību, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu balsošanas kārtība līdz 2009. gadam tiks pārveidota tā, lai piešķirtu vēlēšanām reālu Eiropas dimensiju, vienādojot vēlēšanu procedūras un paredzot, ka daļu deputātu ievēlē pēc kopīgiem Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu starpvalstu sarakstiem, kurus izvirza Eiropas politiskās partijas;
27. uzsver, ka tāda Eiropas Savienības konstitūcija, kurā skaidri noteiktas vērtības, kas ir Eiropas Savienības pamatā, un tās pilsoņu pamattiesības, precizētas ES kompetences un noteiktas iestādes un lēmumu pieņemšanas procedūras, veicinās piederības sajūtu Eiropas Savienībai un līdz ar to Eiropas Savienības pilsonībai, kā arī Eiropas identitātes nostiprināšanu;
28. uzskata, ka Eiropas Savienības pilsonības piešķiršanai atkarībā no dzīves vietas vajadzētu būt dinamiskā procesa galīgajam mērķim, kas Eiropas Savienību izveidotu par patiesu politisku kopienu;
29. neatlaidīgi prasa Komisijai un dalībvalstīm labāk informēt Eiropas Savienības pilsoņus par viņu tiesībām un pienākumiem un jo īpaši aktīvi veicināt Eiropas Savienības pilsoņu kandidēšanu un balsošanu vietējo pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās; šajā sakarā dalībvalstīm vajadzētu uz kopējiem pamatiem integrēt Eiropas dimensiju visu izglītības iestāžu pamatskolu un vidusskolu programmās, iekļaujot kultūras, politikas un Eiropas iestāžu pamatjēdzienus;
30. atzinīgi vērtē jauno Eiropas Komisijas pieeju informācijas un saziņas jomā, kuras mērķis ir nodrošināt lielāku atbilstību konkrētām Eiropas pilsoņu vēlmēm, gaidām un bažām un veidot dialogu ar viņiem, lai ļautu viņiem ar demokrātiskās līdzdalības palīdzību ietekmēt Eiropas Savienības politikas veidošanu; izsaka patiesu cerību, ka šīs stratēģijas piemērošanas rezultāti būs drīz pamanāmi;
31. bez tam, izsaka vēlmi, ka Komisijas un dalībvalstu darbība informācijas un saziņas jomā palielinās plašsaziņas līdzekļu lomu un sadarbību; īpaši uzsver pilsoņu dzīvesvietai tuvās saziņas lomu, izmantojot vietējā līmeņa plašsaziņas līdzekļus un valsts iestādes;
32. uzsver arī tiesību uz labu pārvaldību un tiesību uz pieeju dokumentiem nozīmi Eiropas pilsonības veiksmīgai attīstībai, kā norādīts Eiropas Pamattiesību hartas V sadaļā („Pilsoņu tiesības”); izceļ nepieciešamību nodrošināt pieeju kvalitatīvai juridiskai informācijai, lai pilsoņi varētu apzināt savas tiesības;
33. mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis uzlabot Eiropas pilsoņu informēšanu par viņu konsulārās aizsardzības iespējām, ko īsteno citu dalībvalstu diplomātiskie un konsulārie dienesti tur, kur pilsoņa dalībvalsts nav pārstāvēta;
34. pasvītro, ka Eiropas Savienības pilsonība ietver tiesības iesniegt lūgumrakstu, kas ļauj Eiropas Parlamentam efektīvi uzraudzīt tiesību aktu piemērošanu un sniegt ieguldījumu Eiropas Savienības saskaņotas darbības veicināšanā atbilstīgi pilsoņu iniciatīvai;
35. atzīmē, ka Eiropas Parlamentam adresēto lūgumrakstu mērķis var būt izdarīt grozījumus Eiropas Savienības tiesību aktos vai nodrošināt to piemērošanu;
36. pauž nožēlu, ka lūgumrakstu iesniegšanas procedūra dažkārt ir kavēta lielā iesniegto lūgumrakstu skaita dēļ; uzskata, ka jaunas datorizētas lūgumrakstu pārvaldības sistēmas ieviešana un papildu cilvēkresursu paredzēšana varētu padarīt šo procedūru ātrāku;
37. uzskata, ka, tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu ir vienas no ES pilsoņu pamattiesībām, Komisijai obligāti jāsniedz pietiekams pamatojums, ja tā nerīkojas atbilstīgi Eiropas Parlamenta ieteikumam; atbalsta līdz šim īstenoto sadarbību ar Komisiju lūgumrakstu izvērtēšanas jomā; tomēr konstatē, ka pārkāpumu tiesvedību lielākoties uzsāk, pamatojoties uz Komisijai iesniegtajām sūdzībām un nevis Lūgumrakstu komitejai iesniegtajiem lūgumrakstiem;
38. aicina Padomi un Komisiju uzsākt ciešāku sadarbību ar Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteju un Eiropas ombudu, lai visi Eiropas Savienības pilsoņi un vispār visi ES dalībvalstu iedzīvotāji varētu efektīvāk īstenot savas tiesības;
39. aicina kompetentos ES un dalībvalstu dienestus, jo īpaši jauno dalībvalstu dienestus, turpināt sistemātiski informēt pilsoņus par tiesībām, ko paredz Eiropas Savienības pilsonība, sniedzot kvalitatīvu informāciju un paskaidrojumus par Lūgumrakstu komitejas un Eiropas ombuda kompetenci, kā arī sīku informāciju par procedūru, kādā lūgumraksts vai sūdzība iesniedzama viņu dzimtajā valodā, un tās pieņemšanas nosacījumiem;
40. uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
Konstitucionālo jautājumu komitejaS ATZINUMS (30.11.2005)
Pilsoņu brīvību, tiesību un iekšlietu komitejai
par Ceturto Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs —2004. gada 30. aprīlis)
(2005/2060(INI))
Atzinumu sagatavoja: Pervenche Berès
IEROSINĀJUMI
Konstitucionālo jautājumu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tiesību un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
1. neatlaidīgi prasa Komisijai un dalībvalstīm labāk informēt Eiropas Savienības pilsoņus par viņu tiesībām un pienākumiem, īpaši aktīvi veicināt Eiropas Savienības pilsoņu kandidēšanu un balsošanu vietējo pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās; šajā sakarā dalībvalstīm vajadzētu uz kopējiem pamatiem integrēt Eiropas dimensiju visu izglītības iestāžu pamatskolu un vidusskolu programmās, iekļaujot kultūras, politikas un Eiropas iestāžu pamatjēdzienus;
2. uzsver, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir visredzamākā Savienības demokrātiskās pilsonības izpausme; izsaka patiesu cerību, ka līdz 2009. gadam tiks īstenota Eiropas Parlamenta balsošanas režīmu reforma, ar mērķi tai piešķirt patiesu Eiropas dimensiju, vienādojot vēlēšanu procedūras; atgādina šajā kontekstā, ka Eiropas līmeņa politiskajās partijas noteikti jānostiprina;
3. atzinīgi vērtē jauno Eiropas Komisijas pieeju informācijas un saziņas jomā, kuras mērķis ir vairāk atbilst konkrētām Eiropas pilsoņu vēlmēm, gaidām un bažām un veidot dialogu ar viņiem, un ļaut viņiem demokrātiski piedaloties ietekmēt Savienības politikas veidošanu; izsaka patiesu cerību, ka šīs stratēģijas piemērošanas rezultāti būs drīz pamanāmi;
4. bez tam, izsaka vēlmi, ka Komisijas un dalībvalstu darbība informācijas un komunikācijas jomā palielinās plašsaziņas līdzekļu lomu un sadarbību; īpaši uzsver pilsoņu dzīvesvietai tuvās komunikācijas lomu, izmantojot vietējā līmeņa plašsaziņas līdzekļus un valsts iestādes;
5. uzsver arī tiesību uz labu pārvaldi un tiesību uz pieeju dokumentiem nozīmi Eiropas pilsonības veiksmīgai attīstībai, kā norādīts Eiropas Pamattiesību hartas V sadaļā „Pilsoņu tiesības”; izceļ nepieciešamību nodrošināt pieeju kvalitatīvai juridiskai informācijai, lai pilsoņi varētu apzināt savas tiesības;
6. uzskata, ka piešķirt tiesības vēlēt un kandidēt valsts un reģionālajās vēlēšanās Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri nav savas dzīvesvietas dalībvalsts valstspiederīgie, nozīmētu patiesi veicināt piederības izjūtu, kas tik ļoti nepieciešama īstai Eiropas Savienības pilsonībai;
7. atkārtoti aicina dalībvalstis pastāvīgajiem iedzīvotājiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ilgu laiku dzīvo Eiropas Savienības teritorijā, piešķirt tiesības, kuras pēc iespējas tuvinātas tiesībām, kuras izmanto Eiropas Savienības pilsoņi īpaši saistībā ar tiesībām vēlēt un būt ievēlētam vietējās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās; uzskata, šajā sakarā īpaši jāņem vērā Eiropas Savienības teritorijā dzīvojošo bezvalstnieku situācija;
8. konstatē, ka pašlaik Eiropas Savienības pilsonības un ar to saistīto tiesību iegūšana ir atkarīga no kādas dalībvalsts pilsonības iegūšanas; atzīmē, ka ļoti nozīmīgās atšķirības noteikumos, kuri nosaka pilsonības iegūšanas iespējas dalībvalstīs, var būt trešo valstu valstspiederīgo vai bezpavalstnieku diskriminācijas cēlonis atkarībā no viņu dzīvesvietas valsts; respektējot dalībvalstu kompetenci šajā jomā, uzskata par vēlamu attīstīties lielākas saskaņošanas virzienā attiecībā uz vispārējiem pilsonības iegūšanas kritērijiem un procedūrām, lai nodrošinātu taisnīgāku piekļuvi Eiropas Savienības pilsonībai; uzskata par vēlamu arī tādu pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir nodrošināt labāku informācijas izplatīšanu par dažādajiem valstu noteikumiem;
9. mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis uzlabot Eiropas pilsoņu informēšanu par viņu konsulārās aizsardzības iespējām, ko īsteno jebkuras citas dalībvalsts diplomātiskie un konsulārie dienesti tur, kur pilsoņa dalībvalsts nav pārstāvēta;
10. uzsver, ka tāda Eiropas Savienības Konstitūcija, kurā skaidri noteiktas vērtības, kas ir Eiropas Savienības pamatā un tās pilsoņu pamattiesības, kurā precizētas tās kompetences un kurā noteiktas tās iestādes un lēmuma pieņemšanas procedūras, vecinās piederības sajūtu Eiropas Savienībai un tādējādi — Eiropas Savienības pilsonībai, kā arī Eiropas identitātes nostiprināšanu.
11. atkārto savu prasību finansēt Eiropas Kopienas budžetu, izmantojot autentisku pašu resursu mehānismu, pēc pārskatāmas, taisnīgas un demokrātiskas sistēmas, nepastiprinot vispārējo nodokļu slogu, ļautu izkļūt no pašreizējā strupceļa, kas saistīts ar Kopienas budžeta finansējumu, izmantojot dalībvalstu iemaksas un taisnīgās atmaksas jēdzienu; uzskata turklāt, ka šāds priekšlikums veicinātu labāku Eiropas pilsoņu izpratni par Savienības budžetu un tādējādi līdzsvarotas Eiropas pilsonības nostiprināšanu, kas balstīta gan uz tiesībām, gan pienākumiem;
12. nekaitējot šādai Savienības pašu resursu reformai, uzskata par būtisku, ka dalībvalstis nodrošina, lai Eiropas Savienības pilsoņiem būtu maksimāla skaidrība par viņu nodokļu daļu, ko tie iemaksā Kopienas budžetā, piemēram, ja iespējams, norādot specifikāciju paziņojumā par nodokļiem.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
par Ceturto Komisijas ziņojumu par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs —2004. gada 30. aprīlis) | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Atbildīgā komiteja |
LIBE | |||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
AFCO | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
| |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Pervenche Berès | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
4.10.2005 |
24.10.2005 |
29.11.2005 |
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
29.11.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par pret atturas |
19 2 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
James Hugh Allister, Jens-Peter Bonde, Carlos Carnero González, Richard Corbett, Jean-Luc Dehaene, Panayiotis Demetriou, Maria da Assunção Esteves, Ingo Friedrich, Genowefa Grabowska, Ignasi Guardans Cambó, Daniel Hannan, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jo Leinen, Íñigo Méndez de Vigo, Riccardo Ventre | |||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Pervenche Berès, Elmar Brok, Klaus Hänsch, Pasqualina Napoletano, Raimon Obiols i Germà, Gérard Onesta, Georgios Papastamkos | |||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Hans-Peter Martin | |||||
Lūgumrakstu komitejaS ATZINUMS (20.9.2005)
Pilsoņu brīvību, tiesību un iekšlietu komitejai
par Komisijas ziņojumu: Ceturtais ziņojums par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs–2004. gada 30. aprīlis)
(2005/2060 (INI))
Atzinuma sagatavotāja: Marie Panayotopoulos-Cassiotou
IEROSINĀJUMI
Lūgumrakstu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tiesību un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā Līguma par Konstitūciju Eiropai ratificēšanas problēmas Eiropas Savienībai izvirzīja nepieciešamību tuvināties Eiropas iedzīvotājiem un apzināt iedzīvotāju vajadzības un bažas, jo Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošana tieši ietekmē viņu ikdienas dzīvi;
B. tā kā tas, ka lūgumraksta iesniegšana Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejai ir nozīmīgs nenormatīvs līdzeklis kā Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas Savienības pastāvīgajiem iedzīvotājiem Kopienas tiesību pārkāpšanas gadījumos vērsties pie Lūgumrakstu komitejas, uzliek Lūgumrakstu komitejai pienākumu efektīvi atbildēt uz iedzīvotāju pausto kritiku un bažām, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar valsts un pašvaldības iestādēm, lai atrisinātu problēmas, kas rodas nepareizi piemērojot Kopienas tiesības;
1. uzsver vajadzību un nozīmību apstiprināt Eiropas Savienības iedzīvotāju tiesības, padarot tiesiski saistošu Pamattiesību hartu;
2. ir pārliecināta, ka ES iedzīvotāju paļāvība uz visām Eiropas Savienības iestādēm turpmāk pieaugs, pieņemot ES labas administratīvās prakses kodeksu, kas, citu starpā, paredz noteikumus par piekļuvi Kopienas dokumentiem, tādējādi būtiski uzlabojot Eiropas Savienības darbību un iestāžu pārredzamību;
3. norāda, ka Eiropas Savienības pilsonība paredz tiesības iesniegt lūgumrakstus, kas Parlamentam sniedz iespēju efektīvi uzraudzīt tiesību aktu piemērošanu un sekmēt nevainojamu Eiropas Savienības darbību pēc ES iedzīvotāju iniciatīvas;
4. atzīmē, ka Eiropas Parlamentam iesniegto lūgumrakstu mērķis var būt grozījumi, kā arī Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošana;
5. pauž nožēlu, ka līdz šim lūgumrakstu iesniegšanas procedūru kavējis tehniskā nodrošinājuma trūkums, tomēr uzskata, ka pareizas piemērošanas gadījumā šai procedūrai ir liels potenciāls; tas ir politiskās gribas jautājums, vai lūgumrakstu iesniegšanas procedūras un tās iznākuma darbības joma joprojām paliek ierobežota, vai to turpmāk paplašinās;
6. uzskata, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu atbilst vienai no Eiropas iedzīvotāju pamattiesībām, saskaņā ar kuru nepieciešamas, lai Komisija vismaz sniedz pietiekami pamatotus iemeslus, kāpēc netiek ievērots Eiropas Parlamenta ieteikums; pauž apmierinājumu par līdz šim panākto sadarbību ar Komisiju attiecībā uz lūgumrakstu izskatīšanu, tomēr konstatē, ka pārkāpumu izmeklēšanas procesi galvenokārt tiek ierosināti pamatojoties uz Komisijas iesniegtajām sūdzībām un nevis tām, kas iesniegtas Lūgumrakstu komitejai;
7. aicina Padomi un Komisiju attīstīt ciešāku sadarbību ar Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteju un Eiropas ombudu, lai katrs Eiropas iedzīvotājs un, plašākā mērogā, visi ES dalībvalstu iedzīvotāji varētu efektīvāk izmantot savas tiesības;
8. aicina visus Eiropas Savienības kompetentos dienestus un dalībvalstis, jo īpaši jaunās dalībvalstis, turpināt sistemātiski informēt iedzīvotājus par tiesībām, ko nodrošina Eiropas Savienības pilsonība, sniedzot kvalitatīvu informāciju un skaidrojumus par Lūgumrakstu komitejas un Eiropas ombuda atbildības jomām, kā arī skaidrojumus par lūgumrakstu vai sūdzību iesniegšanas procedūru dzimtajā valodā un pieņemšanas nosacījumiem.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Komisijas ziņojums: Ceturtais ziņojums par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs–2004. gada 30. aprīlis) | |||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
LIBE | |||||
|
Komiteja, kurai lūgts sniegt atzinumu |
PETI | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
Nē | |||||
|
Atzinuma sagatavotājs(-a) Iecelšanas datums |
Marie Panayotopoulos-Cassiotou | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
13.7.2005 |
|
|
|
| |
|
Ierosinājumu pieņemšanas datums |
13.9.2005 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
17 0 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Robert Atkins, Michael Cashman, Proinsias De Rossa, Alexandra Dobolyi, Janelly Fourtou, Roger Helmer, Marcin Libicki, Maria Matsouka, Manolis Mavrommatis, Mairead McGuinness, David Hammerstein Mintz, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Andreas Schwab, Richard Seeber, Diana Wallis, Rainer Wieland | |||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marie-Hélène Descamps | |||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Komisijas ziņojums: Ceturtais ziņojums par Eiropas Savienības pilsonību (2001. gada 1. maijs–2004. gada 30. aprīlis) | ||||||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | ||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
LIBE | ||||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
AFCO |
PETI |
|
|
| ||||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
CULT |
|
|
|
| ||||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
| ||||||||
|
Ziņojumā iekļautais(-ie) rezolūcijas priekšlikums(-i) |
|
|
| ||||||||||
|
Referents(-e/-i) |
Giusto Catania |
| |||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie) referents(-e/-i) |
|
| |||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
13.7.2005 |
23.11.2005 |
12.12.2005 |
|
| ||||||||
|
Pieņemšanas datums |
12.12.2005 | ||||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
25 15 0 | |||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Alexander Nuno Alvaro, Edit Bauer, Johannes Blokland, Giusto Catania, Jean-Marie Cavada, Carlos Coelho, Fausto Correia, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Rosa Díez González, Antoine Duquesne, Patrick Gaubert, Elly de Groen-Kouwenhoven, Lilli Gruber, Adeline Hazan, Timothy Kirkhope, Ewa Klamt, Barbara Kudrycka, Stavros Lambrinidis, Romano Maria La Russa, Sarah Ludford, Edith Mastenbroek, Claude Moraes, Lapo Pistelli, Martine Roure, Luciana Sbarbati, Inger Segelström, Ioannis Varvitsiotis, Manfred Weber, Stefano Zappalà, Tatjana Ždanoka | ||||||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Maria da Assunção Esteves, Giovanni Claudio Fava, Anne Ferreira, Ignasi Guardans Cambó, Jean Lambert, Siiri Oviir, Marie-Line Reynaud, Kyriacos Triantaphyllides | ||||||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marco Rizzo, Francesco Enrico Speroni | ||||||||||||
|
Iesniegšanas datums – A6 |
15.12.2005 |
A6‑0411/2005 | |||||||||||