ZIŅOJUMS par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu
1.2.2006 - (2005/2121(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Benoît Hamon
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā EK līguma 111. panta 4. punktu par Kopienas pārstāvību un nostāju starptautiskā līmenī ekonomikas un monetārās savienības kontekstā,
– ņemot vērā Komisijas 1998. gada 9. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par Kopienas pārstāvību un nostāju starptautiskā līmenī Ekonomikas un monetārās savienības kontekstā (KOM(1998)0637),
- ņemot vērā 1998. gada 11. un 12. decembra Vīnes Eiropadomes sanāksmes secinājumus,
– ņemot vērā 2001. gada 23. oktobra rezolūciju par starptautisko monetāro sistēmu — kā uzlabot tās darbu un izvairīties no turpmākām krīzēm[1],
– ņemot vērā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju[2] par eiro zonu pasaules ekonomikā un nākamjos gados paredzamo attīstību,
– ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SFV) rīkotājdirektora 2005. gada 15. septembra ziņojumu par SVF vidēja termiņa stratēģiju[3],
– ņemot vērā G8 valstu finanšu ministru 2005. gada 11. jūnija sanāksmi par nabadzīgo valstu parādu anulēšanu,
- ņemot vērā Līguma 178. pantu par Eiropas Savienības īstenoto politikas jomu, kuras var ietekmēt jaunattīstības valstis, atbilstību mērķiem sadarbības attīstības jomā;
– ņemot vērā 2005. gada 16. un 17. jūnija Briseles Eiropadomes sanāksmes secinājumus,
– ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumu par attīstību pasaulē 2006. gadā,
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Priekšlikums Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgai deklarācijai „Eiropas Savienības attīstības politika — Eiropas konsenss”” (KOM(2005)0311),
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, ar ko nosaka Tūkstošgades attīstības mērķus, kurus nolūkā izskaust nabadzību kritēriju veidā noteikusi starptautiskā sabiedrība,
– ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības nozīmi Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā[4],
– ņemot vērā 2005. gada 6. jūlija rezolūciju par vispārēju aicinājumu rīkoties — nabadzības atstāšanu pagātnē[5],
– ņemot vērā 2005. gada 17. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss”[6],
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A6-0022/2006),
A. ņemot vērā Bretonvudas institūciju mainīgo nozīmi kopš to darbības uzsākšanas un to stratēģisko uzdevumu veicināt izaugsmi, attīstību un finanšu stabilitāti; tā kā ir jāstrādā pie stabilas un solidāras starptautiskas monetārās un finanšu sistēmas izveides;
B. tā kā atsevišķu dalībvalstu ietekme balsstiesību vai kvotu veidā vairs precīzi neatspoguļo to salīdzinošo nozīmi un tā kā Eiropas Savienības loma precīzi neatspoguļo tās ietekmi pasaules ekonomikā un starptautiskajā tirdzniecībā, neskatoties uz tās ieguldījumu Bretonvudas institūciju kapitālā;
C. tā kā iepriekš minēto 1998. gada 11. un 12. decembra Vīnes Eiropadomes sanāksmes secinājumu, kas vēlreiz apstiprina SVF kā starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas stūrakmens nozīmi, iedaļā „Eiropas nozīme starptautiskā līmenī — runāt vienā balsī” atzīmē, ka Kopienai obligāti pilnībā jāpiedalās starptautiskajā monetārajā un ekonomikas sadarbībā tādos forumos kā G7 un SVF, un aicina, lai, pirmkārt, ECB kā Kopienas struktūrai, kas atbild par monetāro politiku, tiktu piešķirts novērotāja statuss SVF valdē, un, otrkārt, lai eiro zonas prezidējošās dalībvalsts SVF izpilddirektora biroja attiecīgais loceklis, kuram palīdz pārstāvis no Komisijas, iesniegtu SVF padomei Eiropas Kopienas/EMS viedokli par citiem EMS īpaši svarīgiem jautājumiem, tā kā iepriekš minētā Komisijas 1998. gada 9. novembra priekšlikuma 1. pantā ieteikts, lai Ekonomikas un monetārās savienības kontekstā Kopienu starptautiskā līmenī pārstāv Padome ar Komisiju un Eiropas Centrālā banka;
D. tā kā koordinācijas trūkums Eiropas Savienībā un eiro zonā apvienojumā ar vairākos apgabalos izkliedēto pārstāvību neļauj dalībvalstīm ietekmēt SVF lēmumu pieņemšanu atbilstīgi to ekonomikas nozīmei;
E. tā kā SVF ir atbildīgs savu akcionāru (proti, valstu valdību) priekšā un savukārt šo akcionāru pienākums ir būt atbildīgiem savu vēlētāju priekšā;
F. tā kā SVF īstenotā stabilizācijas politika ne vienmēr ir sasniegusi izvirzītos mērķus un tā kā pārāk straujai ekonomikas stabilizācijai raksturīga tendence izraisīt nevēlamus sociālus pielāgojumus; tā kā ieviestās pielāgojumu programmas paredz dalībvalstu visu dalībnieku iesaistīšanu un tā kā šo programmu uzraudzība jāpakļauj demokrātiskai un pārredzamai kontrolei;
G. tā kā ir grūti saskaņot dalībvalstu pienākumu uzņemšanās principu ar aizvien pieaugošo nosacījumu skaitu attiecībā uz atbalsta sniegšanas un parāda samazināšanas pasākumiem; tā kā pēdējo gadu laikā šo nosacījumu skaits ir palielinājies un Āfrikas valstīm, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras, piešķirti daudzpusējie aizdevumi ar vidēji ne mazāk kā 114 nosacījumiem, no kuriem gandrīz trīs ceturtdaļas attiecas uz pārvaldību;
H. tā kā SVF ir būtiska nozīme jaunattīstības valstīs un tam ir nācies atbilstīgi pielāgoties; tā kā visnabadzīgāko valstu attīstības veicināšana tomēr paredz jaunu instrumentu mobilizēšanu uzkrājušos parādu efektīvai samazināšanai, kā arī inovatīvu instrumentu meklēšanu attīstības finansēšanai un cīņai pret nabadzību saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem; tā kā šādai attīstībai vajadzīgs skaidrs un efektīvāks pienākumu sadalījums starp SVF, Pasaules Banku un ANO institūcijām, kā arī augsts koordinācijas un sadarbības līmenis;
I. tā kā iepriekšminētajos 2005. gada 16. un 17. jūnija Briseles Eiropadomes sanāksmes secinājumos uzsvērts, cik svarīgi ir visās tajās Kopienas īstenotajās politikas jomās, kuras var ietekmēt jaunattīstības valstis, ņemt vērā attīstības sadarbības mērķus un dažādajās politikas jomās un starptautiskajā sadarbībā ņemt vērā globalizācijas sociālo dimensiju,
1. uzskata, ka SVF kā institūcijai vēl aizvien ir būtiska loma pasaules ekonomikas līdzsvarotas izaugsmes un valūtas maiņas kursa stabilitātes veicināšanā, starptautiskās tirdzniecības atvieglošanā, dalībvalstu spējas piemēroties pasaules tirgum uzlabošanā un palīdzības sniegšanā tām dalībvalstīm, kurās ir maksājumu bilances problēmas;
2. atzinīgi vērtē SVF notiekošo stratēģisko pārskatīšanu; atbalsta SVF politikas jomu pārorientēšanu uz tā pamatuzdevumu stabilizēt valūtas kursa svārstības pasaulē un būt par aizdevēju — pēdējo cerību valstīm, kurās ir nopietnas maksājumu bilances problēmas;
3. konstatē SVF uzdevumu ievērojamo attīstību kopš tā darbības uzsākšanas, izraisot mazāk būtiskas reformas tā pārvaldības līmenī; atzīmē, ka, neskatoties uz kvotu un pamata balsstiesību kopuma vienotas piešķiršanas sistēmas secīgu pārskatīšanu, kapitāla un balsstiesību sadalījums laika gaitā ir atpalicis no citiem attīstības notikumiem; tāpēc aicina SVF izskatīt iespējas sadalīt kvotas un balsstiesības savās vadības struktūrās tā, lai tās labāk pārstāvētu situāciju starptautiskajā ekonomikā un ļautu piešķirt atbilstīgāku nozīmi jaunattīstības un jauno valstu ekonomikai;
4. norāda, ka galvenie faktori, kas jaunattīstības valstīm traucē izteikties SVF atbilstīgi pasaules iedzīvotāju daļai, ko tās pārstāv, ir balsstiesību trūkums padomē (Āfrikas valstīm, kas pārstāv 25% no dalībnieku skaita, ir tikai nedaudz vairāk par 4% balsu) un cilvēkresursu, tehniskās un institucionālās spējas trūkums, lai nozīmīgā veidā varētu piedalīties apspriedēs un lēmumu pieņemšanā;
5. tāpēc aicina pārveidot balsošanas sistēmu šādi:
- palielinot pamatbalsu skaitu un ietekmi (pašreiz pārstāv mazāk par 3% no balsu kopskaita), kuras sākotnēji ieviesa nolūkā nodrošināt lielāku vienlīdzību starp dalībvalstīm, labāku līdzsvaru lēmumu pieņemšanā un līdz ar to lielāku SVF leģitimitāti; aicina arī izstrādāt mehānismu, kas ļautu jaunattīstības valstīm palielināt sava dalības iemaksas SVF, piemēram, izveidojot uzticības fondu visnabadzīgāko valstu dalības iemaksu finansēšanai;
6. atzīmē, ka SVF arī paplašinājis savus ieteikumus struktūrpolitikas jomā līdz tādiem jautājumiem, kas atrodas ārpus makroekonomikas sākotnējā darbības lauka, ar tādu ieteikumu palīdzību, kuri tiešā vai netiešā veidā ietekmē sociālās aizsardzības, darba tiesību, veselības, vides un izglītības politikas īstenošanu; atzīmē, ka šī attīstība ir skaidri izvirzījusi jautājumu par kompetences robežām starp dažādajām ANO un Pasaules Bankas institūcijām;
7. uzskata, ka, ņemot vērā SVF prerogatīvas, tā darbiniekiem jāpārstāv dažādāka kvalifikācija un pieredze, vienlaicīgi nodrošinot nepārtrauktu izcilību, lai SVF varētu sniegt izšķirošu ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā;
8. atzīmē, ka kapitāla tirgu pakāpeniskas atvēršanas un kapitāla plūsmas liberalizācijas dēļ ir grūti izvairīties no finanšu krīzēm; tāpēc uzsver, ka SVF jāveic visu tā dalībvalstu sistemātiska uzraudzība;
9. uzskata, ka pasaules tirdzniecības un valūtas maiņas kursu pastāvīgās nestabilitātes dēļ SVF jāpastiprina uzraudzība, kam ir liela nozīme gan finanšu nestabilitātes vispārējā prognozēšanā un samazināšanā, gan arī padomdošanā atsevišķām valstīm par politikas jomām, kuras saistītas ar finanšu stabilitāti, ekonomikas izaugsmi, valūtas maiņas kursiem un rezervju uzkrāšanu; uzskata, ka SVF var veikt sistemātisku uzraudzību un dot padomus par vēlamo rīcību finanšu krīžu novēršanai tikai tad, ja dalībvalstis regulāri sniedz pilnīgus statistikas datus, piemēram, par monetārajām rezervēm un apgrozībā esošās naudas daudzumu;
10. uzskata, ka finanšu stabilitātes mērķa, kas ir viens no SVF uzdevumiem, sasniegšanu apgrūtina tas, ka netiek veltīta vispārēja un pārredzama uzmanība standartizācijas procesam, kurš tieši ietekmē finanšu tirgus, kā arī šī uzdevuma savstarpējai īstenošanai un interpretēšanai;
11. lai panāktu atbilstību PTO prasībām, aicina atbildīgās Eiropas Savienības iestādes, it īpaši Padomi un Komisiju, veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka eiro zona vai, ja iespējams, Eiropas Kopiena tiek pārstāvēta un balso vienotā veidā, un veicināt šī mērķa kā pārējas pasākuma pēc iespējas drīzāku īstenošanu; aicina dalībvalstis apvienoties pēc „akcionāru vienošanās” principa saskaņā ar uzņēmējdarbības tiesībām, kas nodrošinās to, ka tās veido vienotu sarunu bloku;
12. atzīmē SVF nozīmi valstu ar zemu ienākumu līmeni integrēšanā pasaules ekonomikā un uzsver starptautiskās tirdzniecības, maksājumu bilances problēmu, valsts attīstības politikas un noteikumu, kas reglamentē darba tirgu un sabiedrības veselības pakalpojumus, kuru mērķis ir nabadzības samazināšana, savstarpējo atkarību; saskata SVF dominējošo nozīmi valstu nabadzības apkarošanas attīstības stratēģiju īstenošanas veicināšanā ar aizdevumu palīdzību, kuri valstīs ar zemu ienākumu līmeni atļauj lielāku elastību monetārajā un ārējās tirdzniecības politikā;
13. aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu apsvērt iespēju izmantot Lamfalussī procedūru, lai definētu nostāju, ko ieņem struktūras, kuras ir pilnvarotas uzstāties Savienības vārdā dažādās starptautiskās par finanšu sektoru atbildīgās struktūrās;
14. atzīmē, ka ar SVF pielāgošanas politikas palīdzību dažreiz nav izdevies izvairīties no krīžu izplatīšanās un atkārtošanās; tāpēc pauž nožēlu par daudzkārtējiem neveiksmīgiem centieniem īstenot no ekonomikas viedokļa pareizu politiku krīžu novēršanai; atgādina, ka inflācija nav galvenā ekonomikas problēma jaunattīstības valstīs un ka SVF politikai jābūt pielāgotai makroekonomikas stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes mērķiem; ierosina šo nosacītību noteikt arī uzlabotas sadarbības ar ANO specializētajām institūcijām kontekstā un to koordinēt starptautisko palīdzības sniedzēju starpā;
15. atzīmē, ka garantētai makroekonomikas politikai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā; tāpēc apgalvo, ka makroekonomikas stabilitāte nav nesavienojama ar pieauguma taisnīgu sadalījumu;
16. atzīst, ka SVF nosacījumi dažos gadījumos ir bijuši pārāk stingri un ne vienmēr savienojami ar specifiskiem vietējiem apstākļiem; tomēr uzsver nepieciešamību pareizi izmantot aizdevumus, vienlaicīgi ņemot vērā saņēmējvalsts demokrātiski ievēlētu institūciju nostāju;
17. atzinīgi vērtē to nosacījumu pašreiz notiekošo pārskatīšanu, kurus SVF piemēro saviem aizdevumiem valstīm ar zemu ienākumu līmeni, iesaka šajā pārskatīšanā par prioritāti noteikt nabadzības samazināšanu kā visu valstīm ar zemu ienākumu līmeni paredzēto SVF aizdevumu mērķi;
18. uzsver, ka attīstības sadarbības centrā jābūt partnervalsts īpašumtiesību principam, tāpēc aicina SVF, kad tas apsver aizdošanas nosacījumus, pilnībā atzīt nabadzības izskaušanai piešķirto prioritāti un nekādā veidā neapgrūtināt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu,
19. atbalsta jaunattīstības valstu finanšu sistēmu pakāpenisku, secīgu un stabilu liberalizāciju, kas būtu pielāgota tā, lai ņemtu vērā to institucionālo spēju, tādējādi ļaujot efektīvi regulēt un pārvaldīt kapitāla plūsmu;
20. atbalsta uzskatu, ka SVF vajadzētu vairāk analizēt finanšu un kapitāla tirgus attīstību un tās ietekmi uz vietējo un pasaules finanšu stabilitāti;
21. ir stingri pārliecināts, ka jaunattīstības valstīm nevajadzētu pilnībā un bez jebkādiem ierobežojumiem atvērt savus tirgus ārvalstu importam un ka jāļauj tām uz noteiktu laiku saglabāt dažu nozaru aizsardzību nolūkā dot iespēju to pastāvīgai attīstībai; mudina SVF padomes Eiropas izpilddirektorus nodrošināt, lai atlikušās nosacītības neliktu valstīm ar zemu ienākumu līmeni vienpusēji atvērt savus tirgus ārpus PTO sarunām un neierobežotu to rīcības brīvību PTO sarunās attiecībā uz tām vēlamo tirgus atvēršanas pakāpi; aicina SVF arī nodrošināt pietiekamu elastību ar tirdzniecību saistītu nosacītību īstenošanā tā, lai ļautu saņēmējvalstīm noteikt pašām savu tirgus atvēršanas pakāpi;
22. aicina SVF turpināt palielināt pārredzamību un izveidot institucionālu struktūru, kas veicinātu tā uzdevumu izpildi un ņemtu vērā starptautiskās finanšu politikas mainīgos apstākļus;
23. uzsver SVF lomu to Eiropas un dalībvalstu attīstības politikas jomu saskaņošanā, kuru mērķis ir nabadzības jautājuma risināšana ar visaptverošas pieejas palīdzību, kā pamatā ir apsvērums, ka tirdzniecības un monetārā politika nav pašmērķis, bet gan līdzeklis nabadzības apkarošanai;
24. aicina ES dalībvalstis izmantot esošo pārstāvības apgabalu sistēmu, lai nodrošinātu, ka to pārstāvības apgabali sparīgi veicina attīstības programmas, kas pamatojas uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam, īstenošanu, ka tie pievērš īpašu uzmanību jaunattīstības valstu tehniskajiem un institucionālajiem trūkumiem atbilstīgajā apgabalā un nodrošina nepieciešamo tehnisko palīdzību to pārvarēšanai;
25. aicina nodrošināt SVF, Pasaules Bankas, PTO, Eiropas Centrālās bankas, citu starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības īstenotās politikas labāku koordināciju un lielāku saskaņotību, it īpaši attiecībā uz instrumentiem, kas savieno dažādos tirgus, piemēram, integrēto sistēmu, tirdzniecības integrācijas mehānismu, nabadzības ierobežošanu un izaugsmes mehānismu un nesen pieņemtajiem politikas atbalsta instrumentiem, lai nodrošinātu, ka tirgus atvēršanas politika labvēlīgi ietekmē nabadzības samazināšanu; prasa nodrošināt lielāku saskaņotību starp SVF programmām un Tūkstošgades attīstības mērķiem, šajā kontekstā vērš uzmanību uz SVF dalīto nostāju, kam, neskatoties uz tā atbildību par tikai vienu ļoti īpašu sabiedriskās darbības aspektu, ir vadošā, ja ne dominējošā, nozīme to stratēģiju īstenošanā, kuras piemēro visas iesaistītās puses; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi radīt struktūru tādu stratēģiju saskaņošanai un pat plānošanai, kurās ir iesaistītas visas ieinteresētās puses;
26. ir stingri pārliecināts, ka SVF un tā līdzekļu piešķiršanas pārredzamība jāpalielina ar pastiprinātas parlamentārās kontroles palīdzību, kuru veic SVF dalībvalstis;
27. atzinīgi vērtē pastiprināto nozīmi, ko SVF piešķir izglītības un veselības aprūpes līmeņa uzlabošanai jaunattīstības valstīs; uzsver, ka valsts izdevumu palielināšana vienlaicīgi ar uzlabotu pārvaldību, korupcijas apkarošanu un līdzekļu efektīvu izlietošanu ir un paliek visdrošākais līdzeklis, kā samazināt nevienlīdzīgu piekļuvi precēm un pamattiesībām, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai;
28. uzstāj, ka starptautisko finanšu stabilitāti var veicināt tikai tad, ja SVF reforma iet roku rokā ar ilgtspējīgu budžeta politiku un pareizi pielāgotu maksājumu bilanci visās dalībvalstīs;
29. atzīmē pārsteidzošo kontrastu starp spiedienu, ko SVF var izdarīt, lai ietekmētu jaunattīstības un pārejas posma valstis, un SVF nespēju būtiski ietekmēt rūpnieciski attīstīto valstu politiku, kurām budžeta politikas un maksājumu bilances jomā tikai daļēji izdodas pildīt SVF noteiktos kritērijus, tādējādi apdraudot starptautisko finanšu stabilitāti;
30. atzinīgi vērtē SVF un Pasaules Bankas lēmumu pagarināt lielu parādu apgrūtināto nabadzīgo valstu (HIPC) eksperimentālo iniciatīvu; atzīmē HIPC programmu dažādo ietekmi un parādu pārstrukturēšanas un atcelšanas vēsturisko pieredzi; ierosina, lai SVF izstrādā politiku, kā turpmāk izvairīties no jaunām parādu krīzēm;
31. atzīmē SVF un Pasaules Bankas jaunos pamatnoteikumus par parādu ilgtspējību attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni; atzinīgi vērtē to, ka jauno pamatnoteikumu mērķis ir parādu jautājuma izvirzīšana starptautisko finanšu institūciju lēmumu pieņemšanas procesa centrā; pauž nožēlu, ka ar minēto priekšlikumu kā tādu nav izdevies pietuvināt ilgtermiņa problēmas atrisinājumu — panākt reālu ilgtspējību, radot valstīm ar zemu ienākumu līmeni tādus apstākļus, kas tām ļautu sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;
32. atzinīgi vērtē SVF nabadzības un izaugsmes mehānisma programmu kopumā, bet ir noraizējies, ka šajā programmā SVF turpina izmantot to pašu neelastīgo ekonomikas modeli un tam neizdodas atpazīt dažādās makroekonomikas pamatsistēmas, un tāpēc pauž bažas, ka minētās programmas daudz slavētā koncentrēšanās uz nabadzības apkarošanu var tikt ievērojami diskreditēta;
33. atbalsta ANO ģenerālsekretāra aicinājumu 2005. gada augsta līmeņa sanāksmē par attīstības finansēšanu atkārtoti definēt parādu ilgtspējību kā tādu parādu līmeni, kas ļauj valstij sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus līdz 2015. gadam, nepalielinoties parādu relatīvajiem rādītājiem, kam nepieciešama lielāka papildināmība starp parādu atvieglojumu un neizpildītajām attīstības finansēšanas prasībām; tāpēc pauž nožēlu, ka jaunajos pamatnoteikumos par parādu ilgtspējību attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni, kurus pieņēma 2005. gada aprīlī, SVF turpina definēt parādu ilgtspējību galvenokārt, izmantojot eksporta relatīvos rādītājus (kas nav uzticams parādu ilgtspējību prognozējošs rādītājs valstīs, kam raksturīgs īpašs jūtīgums pret šoku un straujas eksporta ieņēmumu svārstības), ka tas nespēj reālistiski novērtēt sensibilitāti un ka netiek veikta sistemātiska analīze, kura parādītu saikni starp ieguvumiem no HIPC iniciatīvas un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamajiem papildu līdzekļiem;
34. atzinīgi vērtē gan Bretonvudas institūciju, gan starptautisko struktūru iniciatīvas nolūkā rast novatoriskus finansēšanas mehānismus, lai veicinātu attīstību un sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, it īpaši attiecībā uz nabadzības apkarošanu; atzinīgi vērtē daudzpusējo institūciju īstenotos centienus piedalīties parāda samazināšanas finansēšanā G8 valstu noslēgtās vienošanās kontekstā;
35. mudina uz labāku sadarbību starp SVF, Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, it īpaši jaunattīstības valstīs, lai stiprinātu SVF un tā politikas pārredzamību, demokrātisko atbildību un leģitimitāti;
36. uzsver nozīmi, kāda ir regulāriem kontaktiem starp SVF izpilddirektoriem un viņu izcelsmes valsts pārstāvjiem;
37. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī SVF, Apvienoto Nāciju Organizācijai, ECB un SVF pilnvarniekiem no ES dalībvalstīm.
- [1] OV C 112, 9.5.2002., 140. lpp.
- [2] OV C 74 E, 24.3.2004., 871. lpp.
- [3] http://www.imf.org/external/np/omd/2005/eng/091505.pdf
- [4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0115.
- [5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0289.
- [6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0446.
PASKAIDROJUMS
I. Introduction - transformation of the IMF
The Articles of Agreement of the International Monetary Fund (IMF), created in 1944 under the Bretton Woods agreements, include among the IMF’s objectives the following:
- to promote international monetary stability;
- to facilitate the expansion of international trade, and to contribute thereby to the promotion and maintenance of high levels of employment and real income;
- to promote exchange stability and to avoid competitive exchange depreciation;
- to lessen the degree of disequilibrium in balances of payments;
To achieve these objectives, the IMF:
- monitors the development of financial and economic policies, and supplies advice on economic policy;
- lends to Member States which are experiencing balance of payments problems, and stimulates adjustment and reform policies it regards as likely to correct the underlying problems;
- supplies governments and central banks with technical assistance in its areas of expertise.
This extremely ambitious programme shows the scale of the task which devolves on the IMF. In practice, through its role as lender of last resort, and in particular through the conditionalities associated with these loans, the IMF has become a major actor in the economic, financial and social policies of the world’s poorest countries.
The developed countries remain covered by the Article IV multilateral surveillance system, and are always potential clients of the IMF in the event of a major financial crisis.
Today the IMF is faced with a legitimacy crisis resulting from two factors. The first relates to the nature and the increasingly wide scope of its recommendations and of the structural adjustment policies which it implements through the conditions attached to its loans. The second relates to the allocation of voting rights within the IMF, the under-representation of the emergent countries and the marginal influence of the developing countries. This adds up to a crisis of legitimacy which harms the reputation both of the IMF’s operations and of the substance and impact of its policies.
The Bretton Woods system was originally intended to support growth by liberalising international trade while at the same time guaranteeing global financial stability through fixed exchange rates and limited and controlled capital flows. However, the 1972 agreement changed everything. Floating exchange rates replaced fixed ones, financial deregulation and privatisation became widespread, initially in the OECD countries, and then elsewhere under IMF pressure through the conditions attached to its loans and its consultancy activity. There was an explosive growth in cross-border capital flows, as well as in financial speculation, leading to multiple financial crises. This contrasts starkly with the IMF’s original role of maintaining international financial stability. It therefore appears essential to encourage the IMF to refocus its activities on the prevention and surveillance of financial crises.
Moreover, in applying the Washington consensus principles across the board to all Member States (numbering 29 in 1944, and 184 today), the IMF strayed outside the strictly macroeconomic field to take an interest in all public policies, including education, public health and regulation of the labour market, because of the influence on budgetary balance, and economic impact, which these policies have.
And yet there are specialist international organisations such as the ILO, the WHO, the UNDP, UNCTAD, the World Bank and many others with much greater expertise in these areas of IMF intervention. The policies ultimately pursued by the IMF’s debtor countries follow its recommendations more closely than those of the specialised institutions, because the IMF – with its power to grant or refuse a loan, and thanks to the influence of its decisions on the whole donor and lending community – has at its disposal a powerful instrument in support of its policies which the other international organisations lack. This potential conflict between the standards issuing from the various international organisations is a source of incoherence and imbalance. In practice there is a hierarchy of norms at work in which the IMF’s recommendations have the highest status of all the regulations and programmes implemented by international and multilateral institutions. Now that a global debate has been launched on the reform of global governance, we should question the legitimacy of this de facto hierarchy and push for a process whereby the IMF’s action is refocused on its real area of expertise, while leaving the other international organisations to take the lead in their own fields.
II. Governance of the IMF
The IMF has no machinery for internal democratic parliamentary control, and lies outside the UN system, which is an admittedly imperfect but unique form of world democracy.
The debates which precede IMF decisions are thus confined to a restricted circle of experts, drawn mainly from the staff of the IMF itself, from finance ministries and central banks, often sharing the same kind of training and experience.
Then there is the IMF’s decision-making procedure, based essentially on the principle of “one dollar one vote”, thus ensuring that the bulk of voting rights are reserved for the richest countries, headed by the USA.
This situation cries out for reform in many respects:
Firstly, we should look to see the IMF diversify in terms of the origin, training and expertise of its staff, so as to improve their understanding of the complexity of local situations and challenges.
Secondly, the IMF should considerably increase its transparency and step up its dialogue with NGOs and civil society.
Thirdly, the IMF should embark upon a new type of relationship with parliamentary assemblies, characterised by greater openness, dialogue and transparency. The need for this is particularly pressing in the indebted countries, since the essential negotiations between these countries and the IMF must not marginalise the democratic parliamentary debate – not only out of respect for democratic institutions but also to ensure that these countries can take charge of their stabilisation and development programmes, which is the only lasting guarantee of these programmes’ being put into practice.
Finally, it is clear that in spite of successive reforms, the current distribution of quotas and voting rights is open to dispute. On the one hand the newly-industrialised countries, particularly those of Asia, feel they are insufficiently represented by a distribution which no longer reflects the reality of the world economic balance. On the other hand the indebted countries, many of them in Africa, find it impossible to make their voices heard on the IMF bodies, in spite of being the main interested parties in the decisions taken there.
III. The European dimension
With 17.11% of the votes, the USA is the leading force in the IMF, and has a right of veto in view of the special 85% majority needed to take the most important decisions.
If the 25-state European Union were regarded as a member of the IMF, it would have 31.92% of the votes, exceeding the votes of the USA, would share the right of veto, and could even – under the terms of the Articles of Agreement – insist that the headquarters of the IMF be moved to Europe.
The reality of European influence in the debates of the IMF is in stark contrast to its apparent strength in arithmetical terms. Divided among several constituencies and bypassed by other fora (notably the G7), the EU has difficulty in making a genuine common or coordinated position heard within the IMF, in spite of the progress it has made in terms of economic, monetary and political integration.
Nevertheless, a coherent and audible European voice on the IMF is essential for the emergence of a genuine European development cooperation policy, and so that Europe can have some influence on changes in the international monetary and financial system.
In line with the spirit of the conclusions of the 1998 Vienna European Council, a gradual process of strengthening European coordination within the IMF should be embarked upon with the long-term objective of a single representation respecting the prerogatives of the Community institutions, notably the role of the Commission and the democratic scrutiny exercised by the European Parliament.
In the immediate future the European Parliament should step up its surveillance and monitoring of the policies of the international financial institutions. Initiatives which might be taken in this context include forming an ad hoc working party, and inviting representatives of these institutions – and of the European Union’s position within them – to regularly attend Parliament’s debates.
IV. The Millennium Development Goals
The Millennium Development Goals (MDGs) are the responsibility of the whole international community, including the IMF. This is why the IMF must continue the work its has already begun with the Poverty Reduction Strategy Paper (PRSP), placing development and the relief of poverty at the centre of its activities.
This involves a thorough-going transformation of the IMF’s action towards the indebted countries. Firstly the countries themselves must take charge of their own development and poverty-reduction strategy, in other words they must form the basis for defining and implementing these strategies. Accordingly the conditionalities imposed by the IMF must be considerably scaled down. We must not forget that the true guarantee of good governance – which is a central theme of the conditionalities – is the proper functioning of democratic institutions, and that the fight against corruption need not always mean a reduction in public resources and in the sphere of intervention of the public authorities.
The relationship between the IMF, the other specialist international organisations and the donors needs to be clarified so that they will all operate in a coherent fashion towards the same end, namely the realisation of the MDGs.
Finally, the IMF’s macroeconomic approach in relation to development strategies must become more flexible and less dogmatic. In particular, public expenditure devoted to health and education must stop being regarded purely and simply as drains on the budget to be reduced at all costs, and start being seen on the contrary as genuine investments in a country’s human and economic development. Opening the country up to international trade must no longer be demanded as a sine qua non, and it must be possible to take account of other factors such as the need for customs revenue, often indispensable in the short term, and the need to protect certain emergent economic sectors on a temporary basis from the sudden impact of international competition. In meeting the objective of liberalising the financial sector, it must be possible to take account of the country’s institutional capacity to establish an adequate regulatory and supervisory framework.
V. International monetary and financial stability
In accordance with its aims under the Articles of Agreement, the IMF’s primary task is to preserve world monetary and financial stability. It is pertinent to ask whether this stability is today threatened principally by the risk of a balance of payments crisis in the poor and emerging countries, or whether the main source of instability does not rather lie with the major developed economies and their imbalances, notably the twin deficits of the USA.
The issue of how to adjust these global imbalances thus appears as a priority area for action by the international community and the IMF. And yet, beyond mere declarations and recommendations, we are still far from meeting our goal. A genuine global governance of monetary and financial stability, in terms of exchange rate stability, managed capital flows and prevention of major financial crises, has yet to be achieved.
STARPTAUTISKĀS TIRDZNIECĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (27.1.2006)
Ekonomikas un monetārajai komitejai
par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģisko pārskatu
(2005/2121(INI))Atzinumu sagatavoja: Jean-Louis Bourlanges
IEROSINĀJUMI
Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. atzinīgi vērtē SVF gatavoto stratēģisko pārskatu; atbalsta SVF politikas jomu pārorientēšanu uz tā pamatuzdevumu stabilizēt valūtas kursa svārstības pasaulē un būt par aizdevēju — pēdējo cerību valstīm, kurās ir nopietnas maksājumu bilances problēmas;
2. lai nodrošinātu atbilsmi PTO prasībām, aicina atbildīgās Eiropas Savienības iestādes, īpaši Padomi un Komisiju, veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka eirozona vai, ja iespējams, Eiropas Kopiena tiek pārstāvēta un balso vienoti, un lai sekmētu šā mērķa kā pārējas pasākuma pēc iespējas drīzāku īstenošanu; aicina dalībvalstis apvienoties atbilstīgi “akcionāru vienošanās” principam saskaņā ar uzņēmējdarbības tiesībām, kas nodrošinās vienotu nostāju sarunās;
3. atzinīgi vērtē SVF nozīmi valstu ar zemu ienākumu līmeni integrēšanā pasaules ekonomikā un uzsver starptautiskās tirdzniecības, maksājumu bilances problēmu un valstu attīstības politiku, darba tirgus pārvaldības noteikumu un sabiedrības veselības dienestu, kuru mērķis ir nabadzības samazināšana, savstarpējo atkarību;
4. atzīst SVF nosacītības pārskatīšanu, kas attiecas uz nosacījumiem valstīm ar zemu ienākumu līmeni; iesaka, lai pārskatā par prioritāti būtu noteikta nabadzības apkarošana kā visu SVF aizdevumu mērķis attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni; aicina SVF padomes Eiropas izpilddirektorus nodrošināt, lai atlikušie nosacījumi neliktu valstīm ar zemiem ienākumiem vienpusēji atvērt savus tirgus ārpus PTO sarunām vai ierobežot to rīcības brīvību PTO sarunās attiecībā uz to iecerēto tirgus atvēršanas pakāpi;
5. aicina SVF arī nodrošināt pietiekamu rīcības brīvību ar tirdzniecību saistītu nosacījumu īstenošanā tā, lai mudinātu saņēmējvalstis noteikt savu tirgus atvēršanas pakāpi;
6. uzsver SVF lomu to Eiropas un dalībvalstu attīstības politiku saskaņošanā, kuru mērķis ir cīnīties ar nabadzību, izmantojot visaptverošu pieeju, kuras pamatā ir apsvērums, ka tirdzniecības un monetārā politika nav pašmērķis, bet gan līdzeklis cīņā ar nabadzību;
7. aicina sekmīgāk sadarboties un nodrošināt lielāku SVF, Pasaules Bankas, PTO, Eiropas Centrālās bankas un citu starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības politiku vienotību, īpaši attiecībā uz tādiem instrumentiem, kas savieno dažādus tirgus, piemēram, integrēto sistēmu, tirdzniecības integrācijas mehānismu, nabadzības ierobežošanu un izaugsmes iespējas, kā arī nesen pieņemtos politikas atbalsta instrumentus, lai nodrošinātu, ka tirgus atvēršanas politikas jomas ierobežo nabadzību; aicina nodrošināt lielāku SVF programmu un Tūkstošgades attīstības mērķu vienotību; šajā sakarā vērš uzmanību uz divējādo nostāju, ko, neskatoties uz atbildību par tikai vienu ļoti īpašu sabiedriskās darbības aspektu, demonstrē SVF, spēlējot vadošu vai pat dominējošu lomu to stratēģiju īstenošanā, kurās iesaistījušās visas puses; tādēļ uzskata, ka svarīgi radīt struktūru tādu stratēģiju saskaņošanai un pat plānošanai, kurās ir iesaistītas visas starptautiskās ieinteresētās puses;
8. aicina SVF un Eiropas Parlamentu sekmīgāk sadarboties ar valstu un īpaši jaunattīstības valstu parlamentiem, lai stiprinātu SVF un tā politiku pārredzamību, demokrātisko atbildību un likumību;
9. aicina Padomi veikt nepieciešamos pasākumus, lai panāktu lielāku vienotību balsojumos, īpaši attiecībā uz lielāku balsstiesību līdzsvara nodrošināšanu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm un jauno valstu balsstiesību pielāgošanu tā, lai tiktu vienlīdzīgāk atspoguļotas pašreizējās ekonomiskās attiecības pasaulē;
10. aicina iekļaut cīņu pret korupciju visās SVF politikas jomās, lai palielinātu tās efektivitāti.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Starptautiskā valūtas fonda stratēģijas pārskatīšana | |||||
|
Procedūras Nr. |
||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ECON | |||||
|
Atzinumu sniedza |
INTA DEVE AFET 4.7.2005 4.7.2005 4.7.2005 | |||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
– | |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Jean-Louis Bourlanges | |||||
|
Iecelšanas datums |
12.7.2005 | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
24.11..2005 |
|
|
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
25.1.2006 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: |
29 | ||||
|
|
pret: |
0 | ||||
|
|
atturas: |
0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jean-Pierre Audy, Enrique Barón Crespo, Jean-Louis Bourlanges, Daniel Caspary, Christofer Fjellner, Béla Glattfelder, Jacky Henin, Syed Kamall, Sajjad Karim, Caroline Lucas, Erika Mann, Helmuth Markov, David Martin, Javier Moreno Sánchez, Georgios Papastamkos, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Bogusław Rogalski, Tokia Saïfi, Robert Sturdy, Johan Van Hecke, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Zbigniew Zaleski | |||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrietus van den Berg, Elisa Ferreira, Robert Goebbels, Antolín Sánchez Presedo, Frithjof Schmidt | |||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Seán Ó Neachtain | |||||
ATTĪSTĪBAS KOMITEJAS ATZINUMS (26.1.2006)
Ekonomikas un monetārajai komitejai
par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģisko pārskatu
(2005/2121(INI))
Atzinumu sagatavoja: Anders Wijkman
IEROSINĀJUMI
Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
1. atzinīgi vērtē SVF gatavoto stratēģisko pārskatu, atbalsta SVF politikas jomu pārorientēšanu uz tā pamatuzdevumu stabilizēt valūtas kursa svārstības pasaulē un būt par aizdevēju — pēdējo cerību valstīm, kurās ir nopietnas problēmas saistībā ar maksājumu bilanci;
2.
norāda, ka galvenie faktori, kas jaunattīstības valstīm traucē izteikties SVF atbilstoši pasaules iedzīvotāju daļai, ko tie pārstāv, ir balsstiesību trūkums Pilnvarnieku valdē (Āfrikas valstīm, kas sastāda 25% no dalībnieku skaita, ir tikai nedaudz pāri par 4% balsu), kā arī tehnisko un institucionālo jaudu trūkums, lai jēgpilnā veidā varētu piedalīties apspriedēs un lēmumu pieņemšanā;
3. tāpēc aicina pārveidot balsošanas sistēmu sekojoši:
- palielināt pamatbalsu skaitu un ietekmi (pašreiz mazāk par 3% no balsīm), ko sākotnēji ieviesa ar nolūku nodrošināt dalībvalstīm lielāku vienlīdzību, labāku līdzsvaru, pieņemot lēmumus, un tādējādi lielāku SVF leģitimitāti;
- izgudrot mehānismu, kas ļautu jaunattīstības valstīm palielināt savu dalības kapitālu Fondā, piemēram, izveidojot ieguldījumu fondu nabadzīgāko valstu dalības maksas finansēšanai;
4. aicina ES dalībvalstis izmantot esošo valstu grupu sistēmu, lai nodrošinātu, ka valstu grupas, kurās tās ietilpst, visiem spēkiem veicinātu attīstību sekmējošu darba kārtību, kuras pamatā ir Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšana līdz 2015. gadam, kā arī lai valstu grupas pievērstu īpašu uzmanību jaunattīstības valstu tehniskajam un institucionālajam vājumam valstu grupā un nodrošinātu nepieciešamo tehnisko palīdzību tā pārvarēšanai;
5. atbalsta ANO ģenerālsekretāra aicinājumu 2005. gada augsta līmeņa sanāksmē par attīstības finansēšanu „atkārtoti noteikt parādu ilgtspējību kā tādu parādu līmeni, kas ļauj valstij sasniegt TAM un 2015. gadu sagaidīt bez parādu rādītāja pieauguma”, kam ir nepieciešama lielāka komplementaritāte starp parādu atvieglojumu un neizpildītajām attīstības finansējuma prasībām; tāpēc pauž nožēlu, ka Jaunajos pamatnoteikumos par parādu ilgtspējību zemu ienākumu valstīm, ko pieņēma 2005.gada aprīlī, SVF turpina noteikt parādu ilgtspējību būtībā eksporta proporciju izteiksmē (kas nav uzticams parādu ilgtspējības prognozētājs valstīs, kuras raksturo liela sensibilitāte uz šoku un straujām eksporta ieņēmumu svārstībām), ka tas nespēj reālistiski novērtēt sensibilitāti un ka netiek veikta sistemātiska analīze, kas parādītu sakarību starp lielu parādu apgrūtinātu nabadzīgu valstu (HIPC) iniciatīvas ieguldījumu un TAM sasniegšanai nepieciešamajiem papildfondiem.
6. uzsver, ka sadarbības attīstības centrā ir jābūt partnervalsts īpašumtiesību principam; tāpēc, aplūkojot aizdošanas nosacītību, aicina SVF pilnībā atzīt nabadzības izskaušanas prioritāti un TAM mērķu sasniegšanu nekādā veidā neapgrūtināt;
7. atzīst SVF nosacītības pārskatu, kas attiecas uz aizdevumiem valstīm ar zemu ienākumu līmeni; iesaka, lai pārskatā tiktu atzīta nabadzības apkarošanas prioritāte kā visu SVF aizdevumu mērķis valstīm ar zemu ienākumu līmeni; aicina SVF Valdes Eiropas izpilddirektorus nodrošināt, lai atlikušās nosacītības neliktu valstīm ar zemiem ienākumiem vienpusēji atvērt savus tirgus, neievērojot PTO sarunās noteikto, vai ierobežot to rīcības brīvību PTO sarunās attiecībā uz tirgus atvēršanu, ko tās grasās veikt.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Starptautiskā Valūtas fonda stratēģiskais pārskats | |||||
|
Procedūras Nr. |
||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ECON | |||||
|
Atzinumu sniedza |
DEVE | |||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
| |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Anders Wijkman | |||||
|
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a) |
| |||||
|
Izskatīšana komitejā |
24.1.2006 |
|
|
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
26.1.2006 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
18 0 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Alessandro Battilocchio, Margrietus van den Berg, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Koenraad Dillen, Filip Andrzej Kaczmarek, Maria Martens, Miguel Angel Martínez Martínez, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Anna Záborská un Mauro Zani. | |||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marie-Hélène Aubert, John Bowis, Linda McAvan, Manolis Mavrommatis, Anders Wijkman un Zbigniew Zaleski. | |||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||
|
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā) |
... | |||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšana | ||||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | ||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ECON | ||||||||||
|
Komitejas, kurām lūgts sniegt atzinumu |
INTA |
DEVE |
AFET 4.7.2005 |
|
| ||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
AFET 16.11.2005 |
|
|
|
| ||||||
|
Referents) |
Benoît Hamon |
| |||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie) referents(-e/-i) |
|
| |||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
29.11.2005 |
16.12.2005 |
|
|
| ||||||
|
Pieņemšanas datums |
31.1.2005 | ||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
vienprātīgi |
| |||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Zsolt László Becsey, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, David Casa, Jan Christian Ehler, Elisa Ferreira, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Robert Goebbels, Benoît Hamon, Gunnar Hökmark, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Christoph Konrad, Kurt Joachim Lauk, Astrid Lulling, Gay Mitchell, Joseph Muscat, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Eoin Ryan, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Peter Skinner, Margarita Starkevičiūtė, Ivo Strejček, Sahra Wagenknecht | ||||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Pilar del Castillo Vera, Harald Ettl, Satu Hassi, Ona Juknevičienė, Werner Langen, Klaus-Heiner Lehne, Alain Lipietz, Sarah Ludford, Jules Maaten, Thomas Mann, Tobias Pflüger, Giovanni Pittella, Gilles Savary | ||||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| ||||||||||
|
Iesniegšanas datums - A[6] |
1.2.2006 |
A6-0022/2006 | |||||||||