ZIŅOJUMS par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti
24.2.2006 - (2005/2147 (INI))
Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Philip Bushill-Matthews
Atzinumu sagatavoja (*):
Edite Estrela, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
(*) Komiteju ciešāka sadarbība — Reglamenta 47. pants
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti
(2005/2147 (INI))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā rezolūciju par Komisijas ziņojumu par demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā[1],
– ņemot vērā rezolūciju par Komisijas 1997. gada ziņojumu par demogrāfisko situāciju[2],
– ņemot vērā rezolūciju par Komisijas paziņojumu „Pretim visu paaudžu Eiropai — labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana”[3],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas rīcība saistībā ar novecošanās tendencēm pasaulē. Ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana novecojošā pasaulē. Eiropas Komisijas ieguldījums Novecošanās jautājumiem veltītajā pasaules II asamblejā (KOM(2002)0143),
– ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22.–23. martā Briselē,
– ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” (KOM(2005)0094),
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0041/2006),
A. tā kā demogrāfiskās izmaiņas, kas daļēji ir saistītas ar paredzamo mūža ilguma palielināšanos, nav jāuzskata tikai par problēmu, bet tās ir arī pozitīvs izaicinājums sabiedrībām iesaistīt visu vecuma grupu cilvēkus un piedāvāt iespējas, kādu iepriekš nebija;
B. tā kā Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka sieviešu līdzdalība darba tirgū ir jāpalielina, lai sasniegtu Lisabonas mērķus panākt pilnīgu nodarbinātību augstas kvalitātes darbavietās;
C. tā kā Direktīvā 92/85/EEK ir noteikti pasākumi, kuru mērķis ir veicināt drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā strādājošām grūtniecēm un sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti,
1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Zaļo grāmatu „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām;
2. atzinīgi vērtē to, ka Komisija Zaļajā grāmatā „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” (KOM(2005)0094) Eiropas līmenī pauž nostāju par vienu no svarīgākajām politiskajām un sociālajām problēmām; tomēr uzsver, ka daudzi ar sabiedrības demogrāfiskām izmaiņām saistītie jautājumi ir tikai dalībvalstu kompetencē un ka tāpēc Eiropas mēroga noteikumu izstrāde šajā jomā nav vispārējā Kopienas kompetencē;
3. pauž nožēlu, ka Komisija Zaļajā grāmatā, analizējot situāciju no makroekonomiskā vai mikroekonomiskā viedokļa, nav sistemātiski ņēmusi vērā dzimumu līdztiesības aspektu, kaut gan tas ir būtisks, lai veiktu vispusīgu analīzi un paredzētu visaptverošus pasākumus;
4. uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas un to ietekme uz sabiedrību ir izšķiroši svarīgas dalībvalstu un Savienības nākotnei; tāpēc aicina Komisiju atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir horizontāli risināms jautājums, un ņemt to pienācīgi vērā, integrēt un attiecināt uz visiem Savienības pasākumiem;
5. konstatē, ka laika gaitā demogrāfiskās izmaiņas kopā ar lēnu ekonomikas attīstību un/vai ilgstoši lielu bezdarbu pastiprinās šīs problēmas aizvien vairāk; tāpēc secina, ka jāpalielina izaugsme un jāsamazina augstais bezdarba līmenis, lai novērstu demogrāfisko izmaiņu negatīvās sekas;
6. ir pārsteigts, ka Zaļajā grāmatā tikai starp citu ir pieminēti demogrāfisko izmaiņu veselības aprūpes aspekti; uzsver, ka iedzīvotāju novecošanās dēļ kvalitatīvi un kvantitatīvi pieaug pieprasījums pēc medicīnas un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem; ir pārliecināts, ka svarīgi ir veikt ieguldījumus ilgstošu slimību profilakses pasākumos, lai tiktu galā ar demogrāfisko izmaiņu cilvēciskajiem un ekonomikas aspektiem; konstatē, ka cilvēki, kam ilgāk ir laba veselība, var ilgāk aktīvi dzīvot un strādāt;
7. piekrīt, ka, pazeminoties dzimstībai, ekonomikas izaugsmi var saglabāt tikai ar pasākumiem, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātību, ieviest jauninājumus un vairot darba ražīgumu, kā arī modernizēt sociālo aizsardzību;
8. ņemot vērā acīm redzamās demogrāfiskās izmaiņas, atbalsta paaudžu jaunu solidaritāti un pašreizējo Eiropas Savienības sociālo modeļu turpmāku attīstību, kuru galvenajam mērķim jābūt nodrošināt visu iedzīvotāju sociālo līdzdalību, sociālo nodrošinājumu un sociālo solidaritāti, kā arī veicināt visu paaudžu potenciālu;
9. atzīst, ka dažādas dalībvalstis risina šīs jomas kopīgās problēmas un izmēģina dažādus risinājumus, kam ir atšķirīgi panākumi; uzskata, ka nav vienotas, visiem noderīgas „īstās” atbildes, it īpaši Savienībā, ko veido 25 vai vairāk dalībvalstis; uzsver, ka, risinot demogrāfiskās problēmas, dažādos dalībvalstu reģionos vērojamās būtiskās atšķirības vēl vairāk pastiprina nepieciešamību izmantot dažādas pieejas; šo atšķirību dēļ vajadzēs izmantot uz izdomu balstītus nestandarta risinājumus;
10. pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav izcelta reproduktīvās un seksuālās veselības ietekme uz demogrāfiskajām izmaiņām; uzsver, ka biežāk tiek konstatēta neauglība, it īpaši vīriešu neauglība, sevišķi tajos reģionos, kur ir plaši attīstīta rūpniecība, kā arī to, ka dažās Eiropas valstīs neauglība, kuras cēlonis ir arī ķīmiskais piesārņojums, skar pat līdz 15% pāru;
11. pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav pievērsta uzmanība aizvien lielākajam vienvecāka ģimeņu skaitam, kurās 85% gadījumu ģimenes galva ir sieviete un kurām augstāks ir risks nonākt nabadzībā, tāpēc tām jāsniedz īpašs atbalsts;
12. pauž bažas, ka daudzās dalībvalstīs pieaug nabadzība un nevērība pret cilvēkiem, kas īpaši skar bērnus; ierosina īstenot novatoriskus projektus īpaši tajās pilsētu teritorijās, kur ir nabadzības un nevērības problēmas, un saskaņā ar šiem projektiem radīt kontaktpunktus vispirms bērniem; aicina arī vecākus iesaistīties šajos projektos, lai viņi apzinātos savu atbildību par bērnu labklājību; uzsver, ka nozīmīga ir bērniem domātā plašā bezmaksas palīdzības telefona līniju sistēma;
13. uzskata, ka būtu interesanti veikt pētījumu par iztikas līdzekļu vidējo līmeni un par šo līdzekļu reālo izmaksāšanu ES dalībvalstīs, kā arī par pensijas tiesību un sociālā nodrošinājuma tiesību nodošanu no vienas valsts uz citu;
14. atzīmē to dalībvalstu pieredzi, kurās pastāv „garantētais ienākumu minimums”;
15. pauž bažas par veselības aprūpes sistēmas atšķirībām dalībvalstīs, reģionos un sociālajās grupās; konstatē, ka veselības aprūpes atšķirības (zems paredzamais mūža ilgums, plaši izplatītas hroniskas saslimšanas, saslimšanas, kas radušās dzīves apstākļu rezultātā) līdz ar zemu dzimstības koeficientu un izceļošanu var pastiprināt reģionālās atšķirības un radīt sava veida apburto loku, ko grūti pārraut; lūdz dalībvalstīm ziņot par veselības aprūpes atšķirībām un, izmantojot Komisijas palīdzību, nodrošināt sistemātisku paraugprakses apmaiņu un minēto atšķirību efektīvu novēršanu;
16. aicina dalībvalstis atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir kopīga problēma, un nolemt, ka pavasara Eiropadomē jānotiek daudz intensīvākai viedokļu apmaiņu par demogrāfisko izmaiņu sekām un pārbaudītu pieredzi, it īpaši par tādiem jautājumiem kā aktīvas vecumdienas, ģimeņu dzīves apstākļi, kā arī darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana;
17. uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar paraugpraksi, it īpaši ar Skandināvijas valstīm, kur līdztekus augstai sieviešu līdzdalībai darba tirgū ir visaugstākā dzimstība Eiropā un kur sieviešu augsto nodarbinātību veicina tas, ka bez maksas vai par pieņemamu cenu ir pieejamas bērnu aprūpes iestādes, ka var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un ka ir noteikumi par dzemdību atvaļinājumu;
18. atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība, īstenojot pasākumus pamatnosacījumu uzlabošanai, vēlas atbalstīt dalībvalstis, lai mazinātu atšķirību starp vecākiem vēlamo bērnu skaitu (2,3) un faktisko bērnu skaitu (1,5);
19. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt un publicēt pētījumus par demogrāfiskajām izmaiņām katrā dalībvalstī, ņemot vērā to cēloņus un paredzamās īslaicīgās sekas;
20. ierosina, ka, salīdzinot paraugpraksi par sieviešu piedalīšanos darba tirgū, jāapkopo salīdzinoša informācija no citām valstīm;
21. uzsver, ka, ņemot vērā sociālās un ekonomikas problēmas, kas rodas dzimstības koeficienta samazināšanās dēļ, jebkuras sabiedrības pastāvēšanas noteikums ir labvēlīgu apstākļu radīšana tam, lai pāri varētu radīt tik bērnu, cik viņi vēlas; kā arī uzsver, ka tāpēc jāveic pasākumi, lai atbalstītu mātes un tēvus;
22. uzskata, ka daudzu sieviešu vai pāru lēmums ierobežot bērnu skaitu vai atlikt bērna vai vairāku bērnu radīšanu var nebūt viņu pašu izvēle, bet uzspiests lēmums, lai spētu saskaņot darba, privāto un ģimenes dzīvi; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropā pašreiz sarūkošo dzimstības koeficientu, iespēja vecākiem audzināt tik daudz bērnus, cik viņi vēlas un kad viņi tos vēlas, nav tikai viņu, bet arī visas sabiedrības interesēs; tāpēc mudina ar valsts resursiem atbalstīt mazbērnu novietņu un dienas aprūpes iestāžu, kā arī vecāku cilvēku aprūpes dienestu izveidi un darbību; uzsver, ka bērnu aprūpes, vecāka gadagājuma cilvēku, invalīdu un citu apgādājamu personu aprūpes pakalpojumu atbilstīga pieejamība ir būtiska, lai ļautu vīriešiem un sievietēm pilnībā un vienlīdzīgi iesaistīties darba tirgū;
23. mudina dalībvalstis atbalstīt tādus nodokļu pasākumus, kas veicina dzimstības koeficienta paaugstināšanos, kā arī vērš uzmanību uz to, ka pēc dzemdībām sievietēm, it īpaši jaunām vientuļajām mātēm, jāgarantē īpaša aizsardzība un atbalsts;
24. aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, lai varētu radīt kvalitatīvi augstvērtīgas un cenu ziņā pieejamas dienas aprūpes iestādes bērniem un citām apgādājamām personām, tādējādi veicinot ģimenes dzīves un darba apvienošanu;
25. aicina dalībvalstis izpētīt izdevumus un ieguvumus jauniem cilvēkiem, kuri, lai spētu iekļūt darba tirgū, uzņemas neapmaksātu, brīvprātīgu un nepastāvīgu darbu; norāda, ka ierobežoto mājokļa iegūšanas iespēju un dzīves nestabilitātes dēļ šāda rīcība var būt saistīta ar zemu dzimstības līmeni; aicina privātos uzņēmumus pārvērtēt savu attieksmi pret šo jautājumu;
26. uzskata, ka ģimeņu veidošanā izšķiroši faktori var būt (un tādiem tiem jābūt) dzimumu līdztiesība un sieviešu diskriminācijas novēršana darba vietās gan nodarbinātības līmeņa un uzticētās atbildības ziņā, gan samaksas līmeņa ziņā un ka šie pasākumi atbalstītu ģimenes, tajā pašā laikā mazinot dzimstības kritumu Eiropā;
27. uzskata, ka daudziem vecākiem aktīva iesaistīšanās darba tirgū ir atkarīga no iespējas visiem par pieņemamu cenu un neatkarīgi no ienākumiem izmantot labu, uzticamu aprūpi bērniem, slimniekiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem; aicina dalībvalstis nodrošināt šādu pakalpojumu sniegšanu;
28. aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai apzinātu un novērstu visus šķēršļus, kas traucē veicināt ģimeņu attīstību, tostarp ar darba vietu nesaistītus šķēršļus, veicot, piemēram, šādus pasākumus:
i) atļaujot ieviest daudz elastīgāku darba režīmu, atzīstot darba ņēmēju vajadzības, lai viņi varētu labāk pielāgot darba laiku savas ģimenes dzīves ritmam un iepirkšanās vajadzībām;
ii) paplašinot ierobežotās iespējas iesaistīties mājokļu tirgū, piemēram, veicinot vienkāršākus hipotekārā finansējuma iegūšanas noteikumus, lai lielāks skaits iedzīvotāju varētu kļūt par nekustamā īpašuma īpašniekiem un tādējādi agrāk iegūt pastāvību;
iii) pieņemot ģimenei draudzīgāku nodokļu politiku;
iv) veicinot bērnu un apgādājamo personu aprūpes iestādes, kas pieejamas plašāk un vieglāk;
v) sekmējot vietējo skolu uzplaukumu;
vi) labāk saskaņojot stundu laiku skolās ar darba laiku, vienlaikus veicinot elastīgo darba režīmu un novēršot ieradumu strādāt ilgas stundas;
vii) arī turpmāk veicinot vienlīdzību darba vietās;
viii) no jauna cenšoties veicināt vienlīdzību mājas dzīvē, skaidrāk nošķirot mājsaimniecības un ģimenes pienākumus, kā arī rīkojot sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas, lai izskaustu stereotipus;
29. aicina dalībvalstis palielināt iespējas iegūt savu mājokli ģimenēm, it īpaši tām ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemēram, saskaņā ar pilsētu attīstību un plānošanas iecerēm attīstot tā sauktos dažādu paaudžu projektus;
30. aicina modernizēt un pilnveidot valstu sociālās nodrošināšanas programmas, it īpaši bērnu un apgādājamo personu dienas aprūpes jomā, tomēr atzīst, ka šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē; atzīmē, ka sociālā atstumtība, izolācija un grimšana nabadzībā it īpaši apdraud vienvecāka ģimenes un vientuļas vecāka gadagājuma sievietes un tāpēc, apsverot šādu reformu, sevišķa uzmanība jāpievērš dzīves standartu uzlabošanai un šīs aizvien lielākās sabiedrības daļas sociālai līdzdalībai;
31. pauž vēlmi pārliecināties, ka dalībvalstis cenšas samazināt birokrātismu ģimeņu atbalsta pasākumos, kuru mērķis ir bērnu aprūpe;
32. uzsver, ka, neraugoties uz dalībvalstu sasniegumiem sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā, saglabājas vai pastiprinās citi diskriminācijas veidi, kas saistīti ar sieviešu nodarbinātību; aicina dalībvalstis, it īpaši šajā kontekstā, pienācīgi īstenot 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm[4]; uzsver, ka vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība un sieviešu pieņemšana darbā mazāk atalgotos un viņu kvalifikācijai neatbilstošos amatos mazina sieviešu ekonomisko neatkarību, kas ir nepieciešama un kas tieši ietekmē lēmumu par bērnu radīšanu; iesaka dalībvalstīm veicināt sieviešu nodarbinātību un iespējas sievietēm iegūt kvalitatīvas darbavietas, kā arī vienlīdzīgu atalgojumu;
33. aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus par kvalitatīvu un cenu ziņā pieejamu bērnu aprūpes un citu apgādājamo personu aprūpes iestāžu izveidi saskaņā ar 2002. gada Barselonas Eiropadomes prezidentūras noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33% bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem; uzsver, ka šie pasākumi ļaus sievietēm saskaņot iesaistīšanos darba tirgū ar viņu dzīves ritmu; turklāt aicina dalībvalstis noteikt līdzīgus mērķus par aprūpes iestāžu nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;
34. uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas prasīs jaunu un labāku jauniešiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem domātu izglītības un sociālo infrastruktūru, tostarp vairāk mūžizglītības, bērnu aprūpes, slimnieku un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestāžu; uzsver, ka jāuzlabo sociālās infrastruktūras, kuru uzdevums ir veicināt vecu cilvēku vitalitāti un viņus no jauna aktīvāk iesaistīt sabiedrības dzīvē;
35. uzsver, ka daudzās dalībvalstīs nozīmīgs riska faktors ir iespēja, ka ilgtermiņā valsts finansiālās saistības var tikt mainītas, un tas apliecina, ka reforma ir steidzami vajadzīga; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ES lēmumu pieņēmēji ņemtu vērā jauno un spēkā esošo normatīvo tiesību aktu finansiālo ietekmi;
36. aicina dalībvalstis veicināt darbavietu un darba vides kvalitāti, lai atvieglotu profesionālās mūžizglītības programmu īstenošanu, kas sievietēm un vīriešiem ļautu vienlaikus gan veikt ģimenes pienākumus, gan piemēroties darba tirgus prasībām;
37. aicina dalībvalstis noteikt, ka valdības prioritātes ir dzimumu līdztiesība, kā arī darba un privātās dzīves līdzsvars;
38. atzīmē, ka būs vajadzīga dinamiska ekonomikas izaugsme, lai finansētu aizvien lielākās sociālās nodrošināšanas izmaksas; norāda, ka tas var notikt tikai tad, ja tiek veicināti jauninājumi; konstatē, ka tādas fiskālās metodes kā nodokļu palielināšana, lai finansētu sociālo nodrošināšanu, ilgtermiņā ir nedrošākas, jo samazinās nodokļu bāze un augstāks ir apgādājamo personu īpatsvars, kā arī steidzami ir jāveicina uzņēmējdarbība Eiropā; tāpēc uzsver, ka, apsverot sociālās nodrošināšanas reformu, ir vajadzīga vienota politiska koncepcija;
39. uzskata, ka koncepcija jāmaina, atsakoties no principa „sociālās labklājības valsts”, atbilstīgi kuram par labklājību galvenokārt atbildīga ir valsts, vairāk orientējoties uz principu „sociālās labklājības sabiedrība”, kurā visas ieinteresētās puses atzīst, ka arī tām ir pienākums rūpēties citam par citu un ka šo atbildību var savstarpēji pastiprināt;
40. pauž viedokli, ka valdībām vienmēr kā prioritāte jānosaka darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošana indivīdiem; uzskata, ka šo līdzsvaru var apdraudēt pieaugošais bezdarbs un aizvien lielāks darba apjoms iedzīvotājiem; norāda, ka elastīgāks darba laiks sievietēm un vīriešiem, ja vien cilvēki to izvēlas paši un tas netiek uztiepts ekonomiska spiediena rezultātā, var palīdzēt viņiem sekmīgāk apvienot darbu un ģimenes dzīvi; secina, ka šajā sakarā valdībām jādod iespēja cilvēkiem patiešām brīvi izvēlēties, nevis jāizvēlas viņu vārdā;
41. aicina Komisiju apspriesties ar abām darba tirgū iesaistītajām pusēm — gan darba devējiem, gan tā ņēmējiem — par labāku darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanu;
42. uzskata, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir labvēlīgākai attieksmei darbavietās pret ģimenes pienākumiem; iesaka, ka dalībvalstīm, ņemot vērā konkrētas MVU problēmas, jāizstrādā pamatnostādnes uzņēmumiem, kas vēlas ieviest šādus pasākumus;
43. aicina dalībvalstis īstenot noteikumus par apmaksātu mātes vai tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un veicināt bērna kopšanas atvaļinājuma tiesību izmantošanu vienlīdzīgi starp vīriešiem un sievietēm; mudina dalībvalstis šajā nolūkā novērst saimnieciskos, sociālos un kultūras aizspriedumus, kas saistīti ar tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu vīriešiem; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 96/34/EK par bērna kopšanas atvaļinājumu[5]; uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājums un darbavietas saglabāšana šā atvaļinājuma laikā ir jāattiecina gan uz tēviem, gan uz mātēm; atbalsta stimulējošu sistēmu, kas iedrošinās abus partnerus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un paredz atlīdzināt bērnu audzināšanas izdevumus; aicina Komisiju apspriesties ar darba devējiem un darba ņēmējiem par 1966. gadā ieviesto bērna kopšanas atvaļinājuma reformu iespējamām izmaiņām, kuru mērķis varētu būt pagarināt minimālo šā atvaļinājuma laiku no trim uz sešiem mēnešiem;
44. atgādina dalībvalstīm Eiropas Mazo uzņēmumu hartas trešo principu, proti, ka mazos uzņēmumus varētu atbrīvot no noteiktām regulatīvajām prasībām; aicina dalībvalstis, kā arī Komisiju īstenot šo principu dzīvē;
45. vēl un vēlreiz uzsver, ka liela nozīme ir izglītībai, prasmju attīstīšanai, tehnoloģiju pieejamībai un mūžizglītības iespējām, kā arī mācību motivācijas veicināšanai, kas iedrošina mācībās iesaistīties visu vecumu cilvēkiem, it īpaši tos, kuri sāk un atsāk darba gaitas; uzsver, ka augstāka prioritāte ir jāpiešķir konkrētai kvalifikācijai, piemēram, tehniskajām un valodu prasmēm, lai uzlabotu cilvēku mobilitāti, spēju pielāgoties un nodarbinātību, kā arī pašizpausmi; uzsver, ka svarīgi ir novērst gadījumus, kad skolēni pamet mācību iestādes, tās nepabeiguši, un ka jāmeklē alternatīvas metodes, kā novērtēt mācību atsākšanas iespējas; īpaši uzsver, ka vecākiem cilvēkiem, lai likvidētu šķēršļus viņu pastāvīgai līdzdalībai darba tirgū, ir vajadzīgas mācības tādā jomā kā informācijas tehnoloģijas; mudina izstrādāt šim nolūkam īpašas vecākiem cilvēkiem paredzētas izglītības metodes;
46. tāpēc aicina dalībvalstis it īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem dot iespēju piedalīties profesionālo mācību programmās, lai nodrošinātu, ka viņi var aktīvi iesaistīties darba tirgū līdz pensijas vecuma sasniegšanai; šajā sakarā aicina Komisiju apstiprināt Eiropas Sociālais fonda darbības programmas tikai tad, ja tajās ir paredzēti konkrēti punkti par vecu cilvēku izglītības pasākumiem;
47. atbalsta partnerības nolīgumu noslēgšanu starp valdību un abām darba tirgū iesaistītajām pusēm saskaņā ar dalībvalstu normām un praksi, lai veicinātu vecāku darba ņēmēju nodarbinātību, īstenojot vecuma diskriminācijas novēršanas pasākumus, elastīgāku darba laiku un pasākumus gados vecāku bezdarbnieku iekļaušanu darba tirgū no jauna;
48. uzskata, ka, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt šīs visvairāk apdraudētās sociālās grupas, to skaitā vecus cilvēkus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un it sevišķi jaunus vecākus, nepieciešamību uzlabot drošību darba vietās un sekmēt darba organizācijas veidus, kas var paplašināt darba tirgū iesaistīto personu loku, Eiropas uzņēmumiem ir svarīgi pienākumi, lai aktīvi veicinātu un īstenotu vienlīdzības iespējas, it īpaši attiecībā uz ģimeņu veicināšanas politiku un diskriminācijas novēršanu vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa dēļ; piebilst, ka uzņēmumiem jāuzņemas korporatīvā sociālā atbildība un jārisina ar iedzīvotāju novecošanos saistītās problēmas, atbalstot tādas ierosmes kā elastīga darba laika un nepilna darba laika veicināšana, piemēram, attiecībā uz vecākiem, topošajiem vecākiem un gados vecākiem darba ņēmējiem;
49. atbalsta Komisijas iniciatīvu par pamatdirektīvu EK Līguma 13. panta īstenošanai (2001/C 80/01);
50. secina, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir gados vecāku darba ņēmēju paturēšanai darbā, ņemot vērā šīs grupas potenciālu; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai cilvēkus mudinātu strādāt ilgāk un dotu viņiem tādu iespēju, un ka jācenšas pārliecināt darba devējus — tas ir abu pušu interesēs; uzskata, ka vecāki cilvēki ar labu veselību jāuztver kā pozitīva sabiedrības resursu pozīcija, nevis kā saimniecisks risks; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš pozitīvajiem rezultātiem, kas gūti Eiropas Vecāka gadagājuma personu gadā, t.i., 1993. gadā;
51. aicina uzņēmumus piedāvāt elastīgāku darba laika režīmu, kurā ņemti vērā dzīves dažādi posmi, kā arī piedāvātas, pilnveidotas un plānotas tādas darba iespējas, kas it īpaši atbilst bērnu vecāku un gados vecāku darba ņēmēju vajadzībās;
52. uzskata, ka sociālajiem partneriem jāgarantē pielāgojams darba tirgus, lai ieviestu vairāk elastīgu darbavietu, kuras nodrošina, ka darba tirgū iespējams atrast vietu ikvienam un ka iespējams izmantot ikvienu darba ņēmēju;
53. atzīmē, ka tagad, ņemot vērā Eiropas darba ņēmēju mobilitāti un darba tirgu centralizāciju, ir ne tikai jāuzlabo vienošanās starp dažādām sociālās nodrošināšanas sistēmām, bet arī jānodrošina netraucēta pāreja no vienas valsts sistēmas uz citu atbilstīgi noteikumiem, ko piemēro valsts, privātajai un citu veidu apdrošināšanai;
54. uzsver, ka svarīgi ir pārņemt zināšanas no darba ņēmējiem, kas pensionējas, un īpaši nozīmīgi tas ir valsts sektorā, kur, piemēram, Francijā, 50 procenti valsts iestādēs strādājošo būs tiesīgi pensionēties nākamo desmit gadu laikā; mudina dalībvalstis sekmēt to, ka gan privātajā, gan valsts sektorā īsteno situācijas kontroles pasākumus vērtīgas pieredzes un atziņu saglabāšanai, piemēram, darba tirgū ienākošo personu darbaudzināšanu, vecāku cilvēku pakāpenisku pensionēšanos un mūžizglītības programmu īstenošanu; aicina dalībvalstis šajā sakarā piešķirt īpašu palīdzību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;
55. uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš visvecāko cilvēku grupai, t.i., tiem, kas vecāki par 80 gadiem, no kuriem 25% ir apgādājamas personas, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par šo personu skaita samazināšanu, izmantojot kopējus un individuālus pasākumus, un par to, kā risināt valsts sociālās nodrošināšanas, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu problēmas saistībā ar apgādājamām personām;
56. tomēr atzīst, ka lielākas problēmas ar gados vecāku darba ņēmēju produktivitātes izmantošanu un jauno darba ņēmēju iedrošināšanu ir profesijās, kurās vajadzīgs liels strādājošo skaits, piemēram, jumiķu darbos, būvniecībā un lauksaimniecībā; mudina dalībvalstis apkopot labu praksi šajās profesijās, lai izvairītos no darbinieku trūkuma un prasmju zuduma;
57. mudina dalībvalstis un privātos uzņēmumus neuzskatīt, ka lielāks vecums automātiski nozīmē augstāku algas līmeni, un atzīst, ka atsevišķi cilvēki pirmspensijas vecumā, rēķinoties ar zināmiem ienākumiem, tomēr nevar prasīt to pašu algas līmeni vai darba laiku kā agrāk; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt elastīgākas darba iespējas vēlākos gados, kā iespējamu risinājumu piedāvājot, piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātību;
58. mudina dalībvalstis novērst visus šķēršļus, it īpaši ar nodokļiem un pensijām saistītos kavēkļus, kas vecākiem cilvēkiem traucē turpināt darbu, kā arī rosina apsvērt iespējas pensijas vecuma darba ņēmējiem saņemt daļu pensijas, kamēr viņi turpina gūt darba ienākumus;
59. norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki var palīdzēt bērnu aprūpē un, arī otrādi, jaunāku paaudžu pārstāvjiem bieži vien jāuzņemas apgādājamu personu aprūpe; aicina dalībvalstis un darba devējus apliecināt, ka viņi to pilnībā apzinās;
60. konstatē, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, tiesību akti, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju vecuma dēļ, var radīt pretēju rezultātu un tādējādi bremzēt uzņēmumu iespējas pieņemt darbā vecākus darbiniekus vai pat neļaut to darīt; aicina dalībvalstis daudz rūpīgāk izpētīt šādu tiesību aktu ietekmi un piemērošanu, lai novērtētu, vai šie pasākumi ir devuši vēlamo rezultātu; mudina ievērot šādu pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu garu un burtu;
61. uzsver, ka, iespējams, ES sabiedrības novecošanās palielina tādu cilvēku skaitu, kam ir īpašas vajadzības; atzīmē, ka šajā grupā ir noturīgi augsts bezdarba līmenis; aicina valdības un uzņēmumus, piemēram, atvieglot šo cilvēku pieņemšanu darbā;
62. pauž nožēlu, ka gandrīz vienīgais dokuments, kurā formulēts jēdziens „aktīvas vecumdienas”, ir Lisabonas stratēģija attiecībā uz algotu darbu, kaut gan šis jēdziens ir jāpiemēro daudz plašāk, lai aptvertu arī tādas neapmaksātas darbības kā darbu sabiedriskās, politiskās un citās brīvprātīgās organizācijās; atzīst, ka, šādā veidā aktīvi iesaistoties sabiedrības dzīvē neapmaksātā darbā, vajag pienācīgus ienākumus no citiem avotiem; atzīst, ka jēdziens „aktīvas vecumdienas” ir cieši saistīts ar aizvien lielāko pensionēšanās vecumu, un uzskata, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana var būt viens no iespējamiem pasākumiem, kā reaģēt uz demogrāfiskām izmaiņām;
63. atzīst, ka pensiju sistēmas ir dalībvalstu kompetencē; tomēr uzskata, ka attiecībā uz pensijas tiesībām ir vajadzīga vienāda attieksme pret darba ņēmējiem valsts un privātajā sektorā bez kādiem atvieglojumiem vienai vai otrai grupai; uzskata, ka jāveic pasākumi, lai sekmētu pakāpenisku un elastīgu pensionēšanos, ņemot vērā paredzamo mūža ilguma palielināšanos un labāku sabiedrības veselību; atzīst, ka, jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo ilgāk viņi var strādāt, un aicina valdības apsvērt finansiālus stimulus, lai rosinātu iedzīvotājus tā darīt;
64. uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar pensijas reformas paraugpraksi; labu paraugu vidū minama Ungārijas pensiju sistēmas reforma, kura sastāv no trijām daļām un kurai daļēja privatizācija nodrošina labāku ilgtspējību; labs paraugs ir aprūpes maksājums, kas arī dod tiesības uz pensiju un kas nozīmē, ka kāds no ģimenes locekļiem uzņemas atbildību par aprūpējamu personu, saņemot samaksu no valsts;
65. uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfisko attīstību, ļoti svarīgas ir uzticamas, finansiāli dzīvotspējīgas sociālās nodrošināšanas sistēmas, it īpaši pensiju sistēmas, kas sekmē atbilstošus, ilgtspējīgus pensiju maksājumus, kā arī veselības aprūpes sistēmas, kuru pamatā ir solidaritātes, taisnīguma un universāluma principi, lai uzlabotu iespējas visiem pilsoņiem slimības gadījumā vai gadījumā, kad vajadzīga atbilstoša kvalitatīva aprūpe, izmantot to; aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus pensiju sistēmu modernizēšanai, lai garantētu to finansiālu un sociālu dzīvotspēju, kā arī ļautu tām tikt galā ar iedzīvotāju novecošanās sekām;
66. uzskata, ka dalībvalstu pensiju sistēmu reformu galvenais mērķis nedrīkst būt tikai šo sistēmu finansiālā ilgtspējība, bet tām arī ir jāpadara vecāka gadagājuma personu dzīve finansiāli stabilāka;
67. tomēr atzīst, ka ienākumi no valsts fondētajām pensijām ir nepietiekami, lai apmierinātu cilvēku vajadzības pēc aiziešanas pensijā; uzskata, ka dalībvalstīm lielāka uzmanība jāpievērš un vairāk pūļu jāpieliek, lai pilnveidotu atbilstīgas papildu pensijas sistēmas un veicinātu individuālus ieguldījumus;
68. uzskata, ka valsts fondētajām pensijām neatkarīgi no tā, kādā līmenī dalībvalstis ir tās noteikušas, jābūt vienādi pieejamām, tiesības uz šīm pensijām jāpiešķir visiem un uz tām nedrīkst attiecināt līdzekļu pierādīšanu;
69. atgādina, ka demogrāfiskās izmaiņas mazo uzņēmumu īpašniekus skar tāpat kā darba ņēmējus; pauž bažas par to, ka nākamajos 10 gados pensionēsies trešā daļa no mazo uzņēmumu īpašniekiem, un mudina visas iesaistītās puses veicināt uzņēmējdarbību ne tikai tāpēc, lai pārņemtu prasmes un zināšanas, bet arī lai kompensētu šīs tendences negatīvās sekas;
70. uzskata, ka ļoti svarīgi ir imigrācijas politikas virzieni, kas cenšas veicināt migrantu ilgtspējīgu integrāciju saimnieciskā, sociālā un juridiskā ziņā, lai panāktu līdzsvaru starp migrantu un uzņēmējvalsts sabiedrības attiecīgajām tiesībām un pienākumiem, un ka trešo valstu piederīgo personu uzņemšanas mehānismi ir jāpārvalda efektīvi un pārredzami; uzskata, ka integrācijas procesa priekšnoteikumi ir vienāda attieksme, novēršot jebkādu pret migrantiem un viņu pēcnācējiem vērstu diskrimināciju, kā arī nodarbinātības un sociālās politikas noteikumu līdzvērtīga pielīdzināšana; šāda politika ir jāveicina, lai mazinātu atsevišķas demokrātijas problēmas; tomēr atzīst, ka imigrācija neatrisinās visas ar demogrāfiskajām izmaiņām saistītās problēmas un ka tā arī pati rada problēmas;
71. atzīmē, ka Austrumeiropas reģionos ir vērojama milzīga jaunu sieviešu emigrācijas plūsma un ka tāpēc tajos ir nepieciešama atbildīga ekonomikas un nodarbinātības politika, kā arī mērķtiecīga Eiropas struktūrfondu izmantošana saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un budžeta veidošana pēc dzimumu līdztiesības principa, ievērojot sieviešu intereses;
72. atzīst, ka imigrācijas pārvaldība ir dalībvalsts kompetencē; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš izglītības un prasmju pilnveidošanai īpaši imigrantu vidū un etniskajās kopienās;
73. uzskata, ka etnisko minoritāšu pārstāvju īpatsvars to vecāka gadagājuma personu vidū, kam vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, būtiski pieaug dažās dalībvalstīs; turklāt uzskata, ka nedrīkst izmantot pieņēmumu par migrantu un viņu pēcnācēju vēlmi atgriezties savās izcelsmes valstīs, it sevišķi darīt to vecumā vai gadījumos, kad viņu pēcnācēji ir uzaudzināti Eiropas Savienībā; tomēr piebilst, ka kvalitatīvas bērnu un vecāka gadagājuma personu aprūpes pieejamība ir svarīga visām etniskajām grupām, it īpaši visām sievietēm, ka aprūpes iespēju nozīme atšķiras katrā etniskajā grupā un ka tam jāpievērš pienācīga uzmanība, plānojot šos pakalpojumus; uzsver, ka, nodrošinot šādus pakalpojumus, būtiski ir arī novērst diskrimināciju un ievērot vienādas attieksmes principu; iesaka vairāk vērības veltīt šim aspektam, it īpaši izmantot iespēju salīdzināt paraugpraksi;
74. atzīmē, ka līdz šim migrantu integrācijai nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības, par ko daļēji liecina sliktie panākumi izglītībā un šo jauno līdzpilsoņu sociālā atstumšana, kas notiek vēl aizvien; tāpēc aicina dalībvalstis paplašināt integrācijas veicināšanas pasākumus, it īpaši attiecībā uz migrantiem, kas Eiropas Savienībā jau nodzīvojuši zināmu laiku;
75. uzsver īpašo lomu, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis ierādīt tām pelnīto vietu integrācijas politikā un garantēt viņām visas tiesības; pievērš uzmanību tendencei, ka imigrējušās sievietes bez dokumentiem aizvien vairāk nodarbina kā mājstrādnieces apgādājamo personu aprūpei; atzīmē, ka šo grupu var pakļaut ekspluatācijai, un aicina dalībvalstis risināt šo jautājumu;
76. norāda uz augsto iespējamību, ka imigrantiem, kuri ierodas trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā, nav pensijas nodrošinājuma; aicina dalībvalstis apkopot paraugpraksi par to, kā atrisināt šo situāciju, lai novērstu spriedzes palielināšanos pensiju sistēmās;
77. atgādina dalībvalstīm, ka demogrāfiskās izmaiņas notiek arī vismazāk attīstītajās valstīs, kurām tāpat ir jārisina ar iedzīvotāju novecošanos un ienākumu nevienādu sadali saistītās problēmas, kā arī strauji augošā jaunatnes bezdarba problēma; mudinās dalībvalstu valdības un Eiropas Savienību apsvērt šo faktoru, kad tiks formulētas palīdzības un sadarbības programmas;
78. norāda, ka tāda politika, kas dod priekšroku kvalificētu darba ņēmēju imigrācijai, lai stiprinātu ES ekonomiku, rada arī tieši pretēju rezultātu, jo novājina to valstu tautsaimniecību, no kurām kvalificētie imigranti ieradušies; izskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst sava atbildība šajā jautājumā;
79. mudina dalībvalstis uzlabot vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu lauku apvidos, tādējādi dodot iespēju vecākiem cilvēkiem ilgāk turpināt neatkarīgu dzīvi, samazinot pieprasījumu pēc veselības aprūpes sistēmām un sociālās nodrošināšanas programmām, kā arī izvairoties no prakses priekšlaikus pieprasīt apgādājamas personas statusu;
80. atzīmē, ka dalībvalstīs, reaģējot uz demogrāfiskajām izmaiņām, ir jānodrošina aprūpes pakalpojumi, un aicina uzlabot paraugprakses apmaiņu šajā jomā; aicina aizsargāt aprūpes pakalpojumus kā vispārējas nozīmes pakalpojumus un tāpēc aicina Komisiju iekļaut šo aizsardzību Zaļajā grāmatā par sociālajiem pakalpojumiem;
81. uzsver, ka svarīgi ir dalībvalstīm apmainīties ar informāciju un paraugpraksi par to, kā var sagatavot veselības aprūpes sistēmas aizvien lielākam pieprasījumam, ko rada iedzīvotāju novecošanās;
82. iesaka dalībvalstīm īstenot politiku par atstumtības riska novēršanu, it īpaši attiecinot to uz skolām un mājokļa zaudēšanas gadījumiem, kā arī norāda, ka svarīgi ir piešķirt prioritāti visiem pasākumiem, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes solidaritāti, sevišķi attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību, tomēr ievērojot arī viņu vecāku tiesības;
83. uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt kultūras un brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kas domāti vecākajai paaudzei, ņemot vērā iespējas, ko piedāvā tā sauktā sudraba ekonomikas iniciatīva;
84. iesaka lielāku uzmanību pievērst to dažādo pārskatu standartizēšanai, kurus izmanto dalībvalstis, lai sniegtu informāciju Eiropas Kopienu Statistikas birojam, — tādējādi pamatotāk varētu salīdzināt un arī izmantot paraugpraksi;
85. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Septīto pētniecības pamatprogrammu, lai izvērtētu demogrāfiskās tendences, atbalstu ģimenēm un veselības nostiprināšanu;
86. saistībā ar Kopienas programmu PROGRESS aicina Komisiju veikt atbilstīgus pētījumus, analīzi un izveidot salīdzinošus pārskatus par demogrāfiskajām izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrību un attiecīgajām politikas jomām;
87. secina, ka, kaut gan Eiropas Savienībai, lai atrisinātu dažādas demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas, ir jāturpina salīdzināt un pretstatīt dalībvalstu veikums, pieredze un paraugprakse, ka pašreizējās ES iestādes atbilst šim mērķim un papildu struktūras nav vajadzīgas;
88. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS* (25.1.2006)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par demogrāfiskā rakstura problēmām un paaudžu solidaritāti
(2005/2147(INI))
Atzinumu sagatavoja: Edite Estrela
(*) Komiteju ciešāka sadarbība – Reglamenta 47. pants
IEROSINĀJUMI
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
A. tā kā Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka noteikto mērķu sasniegšanai nepieciešama paaugstināta sieviešu dalība darba tirgū;
B. tā kā vairumā dalībvalstu paaugstināts sieviešu nodarbinātības līmenis ir cieši saistīts ar paaugstinātu dzimstības līmeni un zems sieviešu nodarbinātības līmenis ir saistīts ar zemu dzimstības līmeni;
C. tā kā kvalificēts sieviešu darbaspēks ir nepieciešams ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs, lai atjaunotu līdzsvaru starp strādājošiem un nestrādājošiem, tādējādi risinot pensiju finansēšanas jautājumu un līdz ar to stiprinot paaudžu solidaritāti;
D. iepazinies ar informāciju par vairākās dalībvalstīs uzsāktajām vecāku atbalsta iniciatīvām, kuru mērķis ir veiksmīgāk aizsargāt bērnus no jaunajiem sabiedrības apdraudējumiem, jo īpaši attiecībā uz interneta lietošanu, cannabis un citu narkotisko vielu patēriņa palielināšanos pusaudžu vidū, īpaši degradējošu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu vai vardarbības pieaugumu;
E. ņemot vērā grūtības, kādas rodas, ja vienā ģimenē aug viens vai vairāki bērni, kam ir mācīšanās grūtības (disleksija, dispraksija, diskalkūlija, uzmanības deficīts ar hiperaktivitāti vai bez tās) vai invaliditāte, un ņemot vērā dalībvalstīs novērotos šiem bērniem un viņu vecākiem domātos dažādos atbalsta pasākumus;
F. ņemot vērā Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;
1. ir gandarīts par to, ka Komisija Zaļajā grāmatā „Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām” (KOM(2005)0094) pauž nostāju Eiropas līmenī par vienu no lielākajām problēmām politikas un sabiedrības jomā, bet norāda, ka daudzi jautājumi, kas radušies sabiedrības demogrāfiskās attīstības rezultātā ir pilnīgā dalībvalstu kompetencē, kas parasti izslēdz iespēju veidot Kopienas kompetenci ar mērķi izstrādāt Eiropas regulējumu šajā jomā;
2. pauž nožēlu par to, ka Komisija Zaļajā grāmatā, veicot makroekonomisku un mikroekonomisku analīzi, sistemātiski nav ņēmusi vērā dzimumu līdztiesības aspektu, lai gan tādai vajadzētu būt pamata pieejai, veicot analīzi un nosakot plaša mēroga pasākumus;
3. ir neapmierināts par gadījumiem, kad Zaļajā grāmatā ir diskriminēti vecāka gadagājuma cilvēki;
4. aicina dalībvalstis cīnīties pret aizspriedumiem un stereotipiem, kuri rada strukturālu nevienlīdzību dzimumu jomā, kavējot, pirmkārt, pilnvērtīgu sieviešu dalību visās sabiedrības dzīves jomās un, otrkārt, aktīvāku vīriešu iesaistīšanos ģimenes dzīvē;
5. pauž nožēlu par to, ka Zaļajā grāmatā nav ņemta vērā reproduktīvās un seksuālās veselības ietekme uz demogrāfiskajām pārmaiņām;
6. aicina dalībvalstis pārskatīt nodokļu shēmas, kā arī noteikt uz individuālajām tiesībām balstītas nodokļu likmes, un iesaka izveidot bērniem un ģimenei labvēlīgas sociālās aizsardzības sistēmas, tostarp panākt arī mazbērnu aprūpei iztērēto līdzekļu atmaksu, kā arī piemērot samazinātu PVN likmi visām bērniem domātajām precēm;
7. uzsver, ka neskatoties uz dalībvalstu panākto attīstību attiecībā uz sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, citi diskriminācijas veidi, kas saistīti ar sieviešu darbu, turpina pastāvēt vai pastiprinās; aicina dalībvalstis jo īpaši šajā kontekstā pienācīgi īstenot 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm;
8. atzīmē, ka novērotā vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība un sieviešu pieņemšana darbā mazāk atalgotos un viņu kvalifikācijai neatbilstošos amatos, kas joprojām turpinās, nelabvēlīgi ietekmē nepieciešamo sieviešu ekonomisko neatkarību, kas tieši ietekmē viņu izvēli par bērnu radīšanu;
9. uzsver, ka elastīgs darba laiks sievietēm un vīriešiem, kas ir brīvi izvēlēts nevis uzspiests, var veicināt veiksmīgāku darba un ģimenes dzīves apvienošanu, tādējādi jebkuros apstākļos garantējot kvalitatīvu nodarbinātību, tiesības un atbilstošu algu, novēršot nepieciešamību pilnīgi pārtraukt karjeru vai strādāt nepilnu darba laiku;
10. iesaka dalībvalstīm veicināt sieviešu aktivitātes paaugstināšanos un sieviešu piekļuvi kvalitatīvai nodarbinātībai, kā arī atalgojuma vienlīdzību;
11. uzsver, ka jebkuras sabiedrības pastāvēšanas noteikums ir labvēlīgu apstākļu radīšana tam, lai pāri varētu radīt tik bērnu, cik viņi vēlas, ņemot vērā dzimstības līmeņa samazināšanās radītās ekonomiskās problēmas, kuru dēļ ir jāveic pasākumi, lai atbalstītu tēvus un mātes;
12. neatlaidīgi aicina dalībvalstis atbalstīt tādus nodokļu pasākumus, kas veicina dzimstības paaugstināšanos, kā arī vērš uzmanību uz nepieciešamību garantēt sievietēm pēc dzemdībām un jo īpaši jaunām vientuļām mātēm īpašu aizsardzību un atbalstu;
13. uzsver, ka neauglība un jo īpaši vīriešu neauglība kļūst biežāka , īpaši tajos reģionos, kur plaši attīstīta rūpniecība, kā arī ka dažās Eiropas valstīs neauglība, kuras cēlonis ir arī ķīmiskais piesārņojums, dažreiz skar pat līdz 15% pāru;
14. vērš uzmanību uz to, ka daudzas ģimenes cieš no tā, ka tām nav bērnu, lai gan viņas tos vēlētos; aicina dalībvalstis palielināt vecumu, līdz kuram ir atļauts adoptēt bērnus, lai vecākiem cilvēkiem būtu likumīgas tiesības pieteikties adopcijai, un norāda, ka briedums var būt priekšrocība, uzņemoties rūpes par bērniem, kuru pirmie dzīves gadi aizritējuši nemierīgi;
15. aicina dalībvalstis pastiprināt ģimeņu nodrošināšanu ar dzīvokļiem, jo īpaši viena vecāka ģimeņu un vecāku cilvēku (piemēram „starppaaudžu projekti”) saskaņā ar pilsētas attīstību un plānošanu;
16. atzīmē, ka elastīgais darba laiks sievietēm nedrīkst ietekmēt izveidoto darba vietu vai piedāvāto bērnu aprūpes pakalpojumu kvalitāti, kas ir sieviešu profesionālās izaugsmes garanti;
17. rosina dalībvalstis veikt pasākumus, lai plašāk iesaistītu vīriešus politikās, kuru mērķis ir veiksmīgāka ģimenes dzīves un darba apvienošana, kā arī organizēt informācijas kampaņas, kuru mērķis ir līdzsvarotāka mājas un ģimenes pienākumu sadale starp vīriešiem un sievietēm;
18. aicina dalībvalstis veicināt nodarbinātības un darba vides kvalitāti, lai vienkāršotu profesionālās mūžizglītības programmu izveidi, kas ļautu sievietēm un vīriešiem vienlaikus veikt gan ģimenes pienākumus, gan piemēroties darba tirgus prasībām;
19. aicina dalībvalstis, sadarbībā ar sociālajiem partneriem, paredzēt elastīgākas darba organizācijas izveidi, lai saskaņotu nodarbināto sieviešu un vīriešu, kam jāveic ģimenes pienākumi, vajadzības ar darba devēju vajadzībām, jebkurā gadījumā garantējot sieviešu tiesības;
20. prasa, lai Komisija nosaka tādu pieeju, kas ir vairāk vērsta uz humānu darba organizāciju, uz jaunievedumiem darba laika organizācijā un personāla politikā;
21. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, kuri paredz bērnu un citu atkarīgu personu aprūpes struktūru izveidi, kas būtu kvalitatīvas un par pieņemamām cenām, saskaņā ar 2002. gada Barselonas Eiropadomes prezidentūras noteiktajiem mērķiem, kuri paredz līdz 2010. gadam visās dalībvalstīs izveidot bērnu aprūpes struktūras 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un 33% bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem; uzsver, ka šie pasākumi ļaus sievietēm saskaņot dalību darba tirgū ar viņu personīgās dzīves ritmu;
22. pauž bažas par to, ka daudzās dalībvalstīs aizvien pieaugošs personu skaits, jo īpaši bērni kļūst par nabadzības upuriem un tiek atstāti bez palīdzības; ierosina īstenot galvenokārt bērniem domātus novatoriskus projektus īpaši tajās pilsētu teritorijās, kas saskaras ar nabadzības un nolaidības problēmām; aicina arī vecākus iesaistīties šajos projektos, lai viņi apzinātos savu atbildību par bērnu labklājību; uzsver to, cik svarīga ir bērniem domāto plašo bezmaksas palīdzības telefonu līniju izveide;
23. ir gandarīts par labās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, izmantojot atklātās koordinācijas metodi; uzsver veiksmīgas demogrāfijas politikas efektivitāti tajās Eiropas Savienības valstīs, kuru darba tirgū ir augsts sieviešu dalības līmenis, kas jau pārsniedz Lisabonas mērķus un arī viens no augstākajiem dzimstības līmeņiem Eiropas Savienībā; piezīmē, ka Eiropas Savienības valstīs, kurās ir zemākais sieviešu nodarbinātības līmenis, ir arī viens no zemākajiem dzimstības līmeņiem; uzskata, ka Komisijai vajadzētu veikt šo politiku pētījumu, tajā ņemot vērā bērnu un citu atkarīgu personu (vecāku cilvēku un invalīdu) aprūpes struktūru pieejamību;
24. aicina dalībvalstis radīt apstākļus, kas veicinātu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, ņemot vērā īpaši šādus apstākļus: algu atšķirība sievietēm un vīriešiem, pašnodarbināto personu nodokļu shēma, darba apstākļi un ģimenes, mājsaimniecības un atkarīgo personu aprūpes pienākumu sadalījums starp vīriešiem un sievietēm;
25 aicina dalībvalstis par valdības prioritātēm noteikt dzimumu līdztiesību un darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;
26. uzsver īpašo imigrējušo sieviešu lomu un aicina dalībvalstis tām ierādīt pelnīto vietu integrācijas politikā un garantēt viņām visas tiesības;
27. pauž nožēlu par to, ka Zaļajā grāmatā nav pievērsta uzmanība pieaugošajam viena vecāka ģimeņu skaitam, kuras 85% gadījumu vada sievietes un kuru risks nonākt nabadzībā lielākoties ir augstāks;
28. uzskata, ka būtu interesanti veikt pētījumu par uzturlīdzekļu pabalsta vidējo līmeni un par tā reālo izmaksāšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī par pensijas tiesību un sociālās aizsardzības tiesību dalīšanu;
29. atzīmē to dalībvalstu pieredzi, kurās pastāv „garantētais iztikas minimums”;
30. rosina dalībvalstis smelties iedvesmu no labākās prakses nodarbinātības politikā no dzimumu līdztiesības viedokļa;
31. aicina dalībvalstis ieviest noteikumus, kas nosaka apmaksātu mātes un tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un atbalstīt vienlīdzīgi starp vīriešiem un sievietēm dalīta vecāku atvaļinājuma tiesību izmantošanu; prasa, lai dalībvalstis šajā nolūkā novērš ekonomiskos, sociālos un kultūras šķēršļus, kas saistīti ar tiesībām uz vecāku atvaļinājumu vīriešiem; aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 96/34/EK par vecāku atvaļinājumu;
32. aicina dalībvalstis novērst problēmas, kas palikušas pēc Direktīvas 92/85/EEK transponēšanas un iedvesmoties, sadarbībā ar sociālajiem partneriem, no labākās prakses attiecībā uz dzemdību atvaļinājumu, kura garums dažās dalībvalstīs ir no 14 līdz 28 nedēļām, tā obligāto periodu, atalgojuma līmeni tā laikā un šo sieviešu tiesības atgriezties iepriekšējā darbā; aicina dalībvalstis ņemt vērā labāko praksi arī attiecībā uz vecāku atvaļinājumu gan sievietēm, gan vīriešiem;
33. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai modernizētu sociālās aizsardzības sistēmu, īpaši pensiju sistēmu, lai nodrošinātu to finansiālo un sociālo dzīvotspēju un lai tās varētu pārvarēt sabiedrības novecošanās sekas;
34. rosina dalībvalstis organizēt informācijas kampaņas par demogrāfijas tēmām un par bērniem, lai popularizētu prieku un labumu, kādu bērni sniedz vecākiem un sabiedrībai, kā arī pētīt kultūras aspektus, kas ietekmē dažādus sabiedrības slāņus un sieviešu nodarbinātību;
35. iesaka dalībvalstīm veidot tādu sociālo politiku, kas radītu iespēju ikvienam piekļūt viņa veselības stāvoklim atbilstošai veselības aprūpei, jo īpaši invaliditātes un atkarības gadījumā;
36. rosina dalībvalstis izplatīt informāciju par labāko praksi mācīšanās problēmu novēršanā (piemēram, apgādājot skolas ar datoriem bērniem ar disleksiju) un par atbalstu bērniem invalīdiem;
37. rosina dalībvalstis ieviest atstumtības riska novēršanas politiku, īpaši skolā vai zaudējot mājokli un atgādina, ka ir būtiski atbalstīt visus pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt ģimenes solidaritāti, īpaši bērnu tiesību aizsardzības jomā, bet ievērojot arī vecāku tiesības;
38. aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību cīņai pret jaunajiem sabiedrības apdraudējumiem, īpaši riskiem, kas rodas, bērniem un pusaudžiem neatbilstoši izmantojot internetu, pieaugot cannabis un citu narkotiku lietošanai pusaudžu un pat bērnu vidū, tostarp skolā, pastiprinoties pornogrāfisku materiālu izplatībai šo jauniešu vidū un pieaugot vardarbībai; aicina arī šajās jomās izplatīt labāko praksi;
39. atgādina dalībvalstīm par saistībām, ko tās uzņēmušās un ko apstiprinājusi 2002. gada Barselonas Eiropadome attiecībā uz šķēršļu novēršanu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgai dalībai darba tirgū un par aprūpes struktūru izveidi līdz 2010. gadam bērniem vecumā no trīs gadiem līdz obligātajam skolas vecumam; aicina dalībvalstis sniegt ierosinājumus par līdzīgu mērķu noteikšanu arī vecāku un atkarīgu cilvēku, kā arī invalīdu uzraudzības un aprūpes iestāžu izveidei;
40. aicina Komisiju veikt pētījumu par to kā demogrāfisko stāvokli ietekmē dalībvalstīs pastāvošie nodokļu režīmi.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Demogrāfiskā rakstura problēmas un paaudžu solidaritāte | |||||
|
Procedūras Nr. |
||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
EMPL | |||||
|
Atzinumu sniedza |
FEMM 8.9.2005 | |||||
|
Ciešāka sadarbība |
jā | |||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Edite Estrela 7.9.2005 | |||||
|
Izskatīšana komitejā |
28.11.2005 |
24.1.2006 |
|
|
| |
|
Pieņemšanas datums |
24.1.2006 | |||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
28 2 0 | ||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Edit Bauer, Edite Estrela, Věra Flasarová, Claire Gibault, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Anneli Jäätteenmäki, Piia-Noora Kauppi, Urszula Krupa, Pia Elda Locatelli, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Amalia Sartori, Konrad Szymański, Corien Wortmann-Kool, Anna Záborská | |||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Katerina Batzeli, Anna Hedh, Mary Honeyball, Elisabeth Jeggle, Karin Jöns, Christa Klaß, Kartika Tamara Liotard, Maria Martens, Zita Pleštinská, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Bernadette Vergnaud | |||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Miroslav Mikolášik | |||||
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (25.1.2006)
Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai
par demogrāfiskiem izaicinājumiem un paaudžu savstarpējo solidaritāti
(2005/2147 (INI))
Atzinumu sagatavoja: Thomas Ulmer
IEROSINĀJUMI
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:
1. atzinīgi vērtē, ka Eiropas Savienība, īstenojot pasākumus pamatnosacījumu uzlabošanai, vēlas atbalstīt dalībvalstis, lai mazinātu atšķirību starp vecākiem vēlamo bērnu skaitu (2,3) un faktisko bērnu skaitu (1,5);
2. ir pārsteigta, ka Zaļajā grāmatā tikai starp citu pieminēta demogrāfisko pārmaiņu un veselības aprūpes aspektu savstarpējā saistība; uzsver, ka iedzīvotāju novecošanas rezultātā kvantitātes un kvalitātes ziņā pieaug pieprasījums pēc pakalpojumiem veselības un ilgstošas aprūpes jomā; ir pārliecināta, ka ieguldījumi ilglaicīgu slimību profilakses pasākumos ir svarīgi, lai tiktu galā ar demogrāfisko izmaiņu cilvēciskajiem un ekonomiskajiem faktoriem; uzsver, ka, jo lielāku mūža daļu cilvēki spēj saglabāt labu veselību, jo ilgāk viņi var aktīvi dzīvot un strādāt;
3. ir pārsteigta, ka Zaļajā grāmatā nav minēts jaunu ģimenes struktūru biežuma pieaugums, it īpaši vientuļo vecāku ģimeņu skaita pieaugums (85 % gadījumu runa ir par vientuļajām mātēm), kā arī tas, ka šīm nabadzības riskam vairāk pakļautajām ģimenēm ir lielākas grūtības izmantot veselības aprūpi;
4. uzsver vajadzību nodrošināt sievietēm, sevišķi jaunām, vientuļām mātēm, īpašu aizsardzību un atbalstu pēcdzemdību laikā;
5. piekrīt, ka ekonomisko izaugsmi, dzimstībai pazeminoties, var nodrošināt tikai ar pasākumiem, kuru uzdevums ir paaugstināt nodarbinātības līmeni, ieviest jauninājumus un vairot efektivitāti, kā arī modernizēt sociālo aizsardzību;
6. pauž bažas par veselības aprūpes sistēmas atšķirībām dalībvalstīs, reģionos un sociālajās grupās; uzsver, ka veselības aprūpes atšķirības (zems vidējais mūža ilgums, biežas hroniskas saslimšanas, saslimšanas, kas radušās dzīves apstākļu rezultātā) līdz ar zemu dzimstību un izceļošanu var pastiprināt reģionālo nevienlīdzību un novest pie sava veida apburtā loka, ko ir grūti pārraut; lūdz dalībvalstīm ziņot par veselības aprūpes atšķirībām un, izmantojot Komisijas palīdzību, nodrošināt sistemātisku paraugprakses apmaiņu un minēto atšķirību efektīvu novēršanu;
7. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt un publicēt pētījumus par demogrāfiskajām izmaiņām katrā dalībvalstī, ņemot vērā cēloņus un paredzamās īslaicīgās sekas;
8. atzinīgi vērtē dalībvalstu savstarpējo apmaiņu ar paraugpraksēm ar atklāto koordinēšanas metodi un vērš uzmanību uz pārdomāto pieeju demogrāfiskajām pārmaiņām Ziemeļvalstīs, kurās augsta sieviešu līdzdalība darba tirgū pastāv līdzās augstam dzimstības koeficientam; uzskata, ka Komisijai vajadzētu veikt pētījumu, lai novērtētu abu minēto tendenču savstarpējo saistību;
9. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu kvalitatīvi augstvērtīgas un cenu ziņā pieejamas dienas aprūpes sistēmas izveidi bērniem un citiem ģimenes locekļiem, kuriem ir vajadzīga aprūpe, un veicinātu darba un ģimenes dzīves apvienošanu;
10. kritizē Zaļajā grāmatā pausto nepārdomāto pieņēmumu, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās negatīvi ietekmēs tikai pašreizējo sabiedrības sistēmu; tādēļ lūdz aplūkot šādus jautājumus:
a) kādā veidā jauninājumi, augstākas nodarbinātības kvotas, sociālās aizsardzības modernizācija var novērst iedzīvotāju skaita samazināšanās negatīvās sekas;
b) vai iedzīvotāju skaita samazināšanās ietver arī pozitīvus aspektus, piemēram, saistībā ar vides jautājumiem, satiksmes noslogotību un dzīvojamās platības izmantošanu utt.;
c) vai var attīstīt sava veida „Pareto optimumu” attiecībā uz ilglaicīgi optimālu iedzīvotāju skaitu Eiropā;
11. aicina Komisiju izstrādāt sociālās integrācijas modeļus saistībā ar gados vecākām/vecākiem pilsonēm/pilsoņiem, kuru skaits arvien pieaug, kā arī saistībā ar viņu mainīgajām vajadzībām;
12. mudina Komisiju un dalībvalstis organizēt informācijas kampaņas par demogrāfiskajiem jautājumiem Eiropas Savienībā, lai veicinātu pilsoņu izpratni par zemas dzimstības negatīvajām sekām, īpaši saistībā ar ekonomikas pieaugumu un sociālās drošības sistēmu ilgtspēju.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Demogrāfiskie izaicinājumi un paaudžu savstarpējā solidaritāte | ||||||
|
Procedūras Nr. |
|||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
EMPL | ||||||
|
Atzinumu sniedza |
ENVI | ||||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Thomas Ulmer | ||||||
|
Izskatīšana komitejā |
28.11.2005 |
24.1.2006 |
|
|
|||
|
Pieņemšanas datums |
24.1.2006 | ||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
37 1 0 | |||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Irena Belohorská, Johannes Blokland, John Bowis, Frederika Brepoels, Dorette Corbey, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Anne Ferreira, Karl-Heinz Florenz, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Gyula Hegyi, Marie Anne Isler Béguin, Dan Jørgensen, Christa Klaß, Peter Liese, Jules Maaten, Linda McAvan, Riitta Myller, Miroslav Ouzký, Dimitrios Papadimoulis, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Guido Sacconi, Karin Scheele, Carl Schlyter, Richard Seeber, Jonas Sjöstedt, Antonios Trakatellis, Evangelia Tzampazi, Thomas Ulmer, Anja Weisgerber, Åsa Westlund | ||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jutta D. Haug, Jolanta Dičkutė, Ria Oomen-Ruijten, Renate Sommer | ||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| ||||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Demogrāfiskās situācijas izmaiņas un paaudžu solidaritāte | |||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | |||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
EMPL | |||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
FEMM |
DEVE |
|
|
| |||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
|
|
|
|
| |||||
|
Ciešāka sadarbība |
jā 8.9.2005 |
|
|
|
| |||||
|
Referents(-e/-i) |
Philip Bushill-Matthews |
| ||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie) referents(-e/-i) |
|
| ||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
26.1.2006 |
21.2.2006 |
|
|
| |||||
|
Pieņemšanas datums |
22.2.2006 | |||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
par: pret: atturas: |
34 6 0 | ||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jan Andersson, Roselyne Bachelot-Narquin, Emine Bozkurt, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Proinsias De Rossa, Harald Ettl, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Roger Helmer, Stephen Hughes, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Sepp Kusstatscher, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Mario Mantovani, Ana Mato Adrover, Maria Matsouka, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Őry, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Pier Antonio Panzeri, José Albino Silva Peneda, Kathy Sinnott, Gabriele Zimmer. | |||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Elspeth Attwooll, Edit Bauer, Mihael Brejc, Agnes Schierhuber, Elisabeth Schroedter. | |||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| |||||||||
|
Iesniegšanas datums - A[6] |
24.2.2006 |
A6-0041/2006 | ||||||||