ZIŅOJUMS par ekonomikas partnerības nolīgumu ietekmi uz attīstību
1.3.2006 - (2005/2162(INI))
Attīstības komiteja
Referente: Luisa Morgantini
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par ekonomikas partnerības nolīgumu ietekmi uz attīstību
Eiropas Parlaments,
- ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm[1] (Kotonū nolīgums),
- ņemot vērā 2005. gada 5.–9. jūnijā Kairā notikušajā Āfrikas Savienības tirdzniecības ministru konferences 3. kārtējā sesijā pieņemto Āfrikas Savienības ministru deklarāciju par ekonomikas partnerības nolīguma sarunām (AU/TI/MIN/DECL. (III)),
- ņemot vērā rezolūciju, ko ĀKK un ES Kopīgā parlamentārā asambleja pieņēma 2004. gada 19. februārī par nabadzības izraisītām slimībām un reproduktīvo veselību (ĀKK–ES 3382/04),
- ņemot vērā 2005. gada 21. un 22. jūnijā Briselē notikušajā ĀKK valstu Ministru padomes 81. sesijā pieņemto deklarāciju,
- ņemot vērā sera John Kaputin noslēguma paziņojumu ĀKK reģionālajā ekonomikas partnerības nolīgumu sarunu dalībnieku sanāksmē 2005. gada 4. oktobrī Londonā,
- ņemot vērā Eiropas Komisijas dienestu 2005. gada 9. oktobra darba dokumentu ar nosaukumu „Tirdzniecības un attīstības aspekti sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem” (SEC(2005)1459),
- ņemot vērā 2003. gada 2. oktobrī Briselē pieņemto vienoto ziņojumu par visām ĀKK un EK ekonomikas partnerības nolīgumu sarunu kārtām (ACP/00/118/03 Rev.1, ACP-EC/NG/43),
- ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 18. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,
- ņemot vērā ANO 2005. gada pasaules sammita (Tūkstošgade + 5) deklarāciju, ko pieņēma 2005. gada septembrī[2],
- ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta darba grupas, kuru vada profesors Jeffrey Sachs, sagatavoto ziņojumu „Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,
- ņemot vērā Eiropas Komisijas 2004. gada 29. oktobra ziņojumu „Tūkstošgades attīstības mērķi 2000.–2004. gadam” (SEC(2004)1379),
- ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Paātrinot virzību uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu — Eiropas Savienības ieguldījums”(KOM(2005)0132),
- ņemot vērā Komisijas 2005. gada 13. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Priekšlikums Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku — „Eiropas konsenss”” (COM(2005)0311),
- ņemot vērā ANO Āfrikas Ekonomikas komisijas 2004. gada ekonomikas pārskatu par Āfriku „Āfrikas tirdzniecības potenciāla atbrīvošana”,
- ņemot vērā lielā astoņnieka valstu īpašo pārstāvju Āfrikā sagatavoto progresa ziņojumu par Āfrikas rīcības plāna īstenošanu, ko lielais astoņnieks nodeva atklātībā 2005. gada 1. jūlijā Londonā;
- ņemot vērā lielā astoņnieka 2005. gada 8. jūnijā Glenīglsā izplatīto paziņojumu,
- ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2005. gada 23. un 23. maija sanāksmes secinājumus,
- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
- ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6–0053/2006),
A. tā kā no 1975. līdz 2000. gadam ES tirdzniecības attiecības ar ĀKK valstīm reglamentēja Lomes konvencijas, kuras ĀKK valstīm deva vienpusēju un preferenciālu piekļuvi ES tirgum;
B. tā kā ar Kotonū nolīguma parakstīšanu 2000. gadā sākās jauna ēra ĀKK un ES attiecībās, ietverot jaunas partnerības noteikumus tirdzniecībā;
C. tā kā ĀKK un ES partnerības un Kotonū nolīguma galvenais mērķis ir uzlabot ĀKK valstu sociālās un tautsaimniecības attīstības izredzes;
D. tā kā ES joprojām ir saistības sakarā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem, tie ir jāuztver vienīgi kā pirmais solis nabadzības izskaušanā;
E. tā kā Kotonū nolīguma un ES mērķi ir skaidri, tomēr, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas partnerības nolīgumu paredzamo ietekmi uz ĀKK valstu trauslo tautsaimniecību un ES un ĀKK valstu tautsaimniecības attīstības dažādo līmeni, vairākas ieinteresētās puses, tostarp Āfrikas valstu ministri, dažas ES dalībvalstis, kā arī Eiropas un jaunattīstības valstu pilsoniskā sabiedrība pauž aizvien lielākas bažas par ekonomikas partnerības nolīgumu nozīmi attiecīgo mērķu sasniegšanā;
F. tā kā ES tirgu integrācija ir notikusi vienlaikus ar kohēzijas pasākumiem, lai atbalstītu ekonomiski mazāk attīstītas valstis;
G. tā kā Kotonū nolīgums uzsver vajadzību sekmēt ĀKK valstu reģionālās integrācijas iniciatīvas, jo lielāku reģionālo tirgu izveide un ciešāka reģionālā integrācija darbosies kā pamudinājums tirgotājiem un investoriem;
H. tā kā Kotonū nolīgums paredz pušu vienošanos noslēgt jaunus PTO prasībām atbilstīgus tirdzniecības nolīgumus, kas palīdzēs likvidēt barjeras šo pušu savstarpējai tirdzniecībai un veicinās sadarbības paplašināšanu visās ar tirdzniecību saistītās jomās;
I. tā kā PTO līdz 2007. gada beigām spēkā esošais atbrīvojums ietver esošos tirdzniecības nolīgumus (V pielikums Kotonū nolīgumam „Tirdzniecības režīms, ko piemēro 37. panta 1. punktā minētā sagatavošanās perioda laikā”);
J. tā kā ar ekonomikas partnerības nolīgumiem ir paredzēts noteikt jaunas partnerības noteikumus tirdzniecībā starp ES un ĀKK valstīm, tomēr tirdzniecības liberalizācija starp nevienlīdzīgiem partneriem kā attīstības līdzeklis jau vēsturiski ir izrādījusies neefektīva un pat ražošanu neveicinoša;
K. tā kā ekonomikas partnerības nolīgumu reģionālais aspekts ir būtisks ne tikai ziemeļu-dienvidu, bet arī dienvidu-dienvidu tirdzniecības stiprināšanā;
L. tā kā vismazāk attīstītajām ĀKK valstīm ir piešķirta pieeja ES tirgum atbilstīgi EBA (Viss, izņemot ieročus) iniciatīvai;
M. tā kā Kotonū nolīguma 19. pants ļauj piemērot ĀKK valstu un ES sadarbības modeli katras ĀKK valsts konkrētajiem apstākļiem;
N. tā kā 2005. gada novembra secinājumos ES dalībvalstis ir vienojušās par to, ka jāizstrādā un jāievieš pilnveidots pārraudzības mehānisms, lai varētu izvērtēt virzību uz ekonomikas partnerības nolīgumu procesa attīstības mērķu īstenošanu;
O. tā kā Kotonū nolīguma 37. panta 6. punkts paredz ĀKK valstu tiesības izpētīt ekonomikas partnerības nolīgumu alternatīvas;
P. tā kā pašlaik jau ceturto gadu notiek sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem, tomēr joprojām palicis daudz šķēršļu, ja sarunas grib pabeigt līdz 2007. gada 31. decembrim, kā to paredz Kotonū nolīgums; tā kā GATT XXIV pants paredz izstrādāt brīvas tirdzniecības zonas izveides plānu un grafiku „saprātīgā laika posmā”;
1. saprot, ka sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem izriet no nepieciešamības saskaņot ĀKK un ES tirdzniecības attiecības ar PTO noteikumiem, tomēr aicina Komisiju būt modrai, lai attiecīgā saskaņošana nekļūtu svarīgāka par attīstības vispārējo mērķi; aicina Komisiju ne tikai pievērsties saskanībai ar PTO noteikumiem, bet arī sadarbībā ar jaunattīstības valstīm censties, lai uzlabotu PTO noteikumus attīstības labā;
2. uzskata, ka ekonomikas partnerības nolīgumi, ja tie ir pienācīgi izstrādāti, dod iespēju atdzīvināt ĀKK un ES tirdzniecības attiecības, sekmēt ĀKK tautsaimniecības diversifikāciju un reģionālo integrāciju, kā arī mazināt nabadzību ĀKK valstīs;
3. atzinīgi vērtē Komisijas vairākkārtējos protestus, ka attīstībai arī turpmāk jābūt visu izvirzīto ekonomikas partnerības nolīgumu galvenajam uzdevumam un mērķim;
4. pauž bažas par to, ka vairumā ĀKK valstu sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem un brīvām tirdzniecības zonām ir uzsāktas un virzās neatkarīgās kārtās bez patiesi demokrātiskām diskusijām; tādēļ pieprasa patiesi sabiedriskas diskusijas ar pilsoniskās sabiedrības, likumdošanas un valdības institūciju līdzdalību, kā arī pienācīgu atgriezenisko saiti un apspriežu mehānismus, lai mainītu šo situāciju un nodrošinātu demokrātisku līdzdalību;
5. uzskata, ka, lai sasniegtu minētos attīstības mērķus, ekonomikas partnerības nolīgumiem jābūt mērķētiem uz labas tautsaimniecības vadības veicināšanu, ĀKK valstu tautsaimniecību reģionālās integrācijas sekmēšanu, kā arī ieguldījumu piesaisti un saglabāšanu augstā līmenī ĀKK valstīs;
6. tāpēc skubina Komisiju un ĀKK reģionus izstrādāt ekonomikas partnerības nolīgumus, ievērojot šādus principus: asimetriju par labu ĀKK reģioniem, atbalstu ĀKK reģionālajai integrācijai, pārdomāta un paredzama pamata īstenošana nolūkā sekmēt tirdzniecību un ieguldījumus ĀKK reģionos;
7. tomēr atzīmē, ka sarunās joprojām nav konkrētu, attīstību veicinošu rezultātu, kā rāda ĀKK valstu pieaugošās bažas un neapmierinātība attiecībā uz to attīstības atbalsta pasākumu trūkumu, kuri ir nepieciešami konkrēta izdevīguma gūšanai no ekonomikas partnerības nolīgumiem, piemēram, saistības sadarbībai attīstības jomā, konkrēti pielāgošanas pasākumi ar mērķi pārvarēt preferenču sistēmas pasliktināšanās, tehnoloģiju nodošanu un pieaugošu konkurenci;
8. uzsver, ka sarunu par ekonomikas partnerības nolīgumiem rezultātam jābūt tādam, lai nodrošinātu ĀKK valstu ražotāju pašmāju un reģionālo tirgu aizsardzību un sniegtu ĀKK valstīm vajadzīgo politisko brīvību izveidot pašām savas attīstības stratēģijas;
9. skubina Komisiju rīkoties atbilstīgi Kotonū nabadzības izskaušanas mērķim un atbalstīt sociālo un tautsaimniecības attīstību visās reģionālajās grupās, īpaši valstīs ar vājāku tautsaimniecību katrā grupā, kuras citādi tiktu nostumtas malā, kā arī apzināties lielākas elastības nepieciešamību attiecībā uz grafiku sarunām par pakāpenisku tirgus atvēršanu, pārejas posma ilgumu un aptveramo preču apjomu, ja ekonomikas partnerības nolīgumu vispārējam rezultātam ir jābūt ilgtermiņa noturīgai attīstībai; uzsver, ka ekonomikas partnerības nolīgumiem jāpalīdz ĀKK valstīm iekļauties pasaules tautsaimniecībā, veicinot attīstību ar tirdzniecību un ņemot vērā šo valstu tautsaimniecību asimetriju;
10. uzsver, ka Attīstības politikas pārskats, jo īpaši tā 36. pants, sniedz pamatnostādnes sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem; šai sakarā mudina Tirdzniecības ĢD ievērot asimetrijas un elastīguma principu, lai ļautu „jaunattīstības valstīm pieņemt un pārveidot tirdzniecības politiku saskaņā ar plašākiem valsts attīstības plāniem”, un pārskatīt savu sarunu stratēģiju, nodrošinot tās atbilstību visaptverošajam politikas jomu saskaņotības principam attīstības labā, ko nosaka Attīstības politikas pārskats;
11. uzsver sabiedrisko pakalpojumu nozīmi attīstībā un demokrātijā, un tādēļ aicina Komisiju rīkoties piesardzīgi, apsverot pakalpojumu nozaru liberalizāciju, īpaši no liberalizācijas pasargājot ūdensapgādi, veselības aprūpi, izglītību, transportu un elektroapgādi;
12. atzīst ES un ĀKK valstu tautsaimniecības attīstības ievērojami atšķirīgos līmeņus un tāpēc pauž nopietnas bažas par pārāk straujiem centieniem panākt savstarpēju tirdzniecības liberalizāciju starp ES un ĀKK valstīm, kam varētu būt smagas sekas trauslajās ĀKK valstu tautsaimniecībās un valstīs, īpaši laikā, kad starptautiskajai sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai atbalstītu valstis centienos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus; un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai ekonomikas partnerības nolīgumos ĀKK valstīm piemērotu īpašus un atšķirīgus nosacījumus, kā to paredz Kotonū nolīguma 34. panta 4. punkts;
13. uzsver, ka cilvēka cienīgu darbavietu radīšana, pilnā mērā ievērojot strādnieku tiesības, ir nozīmīgs elements centienos apkarot nabadzību un īstenot Tūkstošgades mērķus, jo tas veicina pastāvīgu iztikas līdzekļu ieguves un sociālo apstākļu attīstību gadījumos, kad iespējams nostiprināt vienlīdzību un demokrātiju;
14. uzsver, ka ar Lomes Konvenciju neizdevās veicināt atbilstīgu attīstību ĀKK valstīs, ka uzlabota pieeja tirgum pati par sevi nav pietiekams attīstības sekmēšanas dzinējspēks un ka preferenču sistēmas pasliktināšanās rada vajadzību pēc jauniem instrumentiem; tomēr uzsver arī to, ka turpmāk ekonomikas partnerības nolīgumi nebūs veiksmīgi, ja tie nebūs pilnībā vērsti uz ilgtspējīgu attīstību, un tāpēc prasa, lai sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem tiešām panāktu jaunas un veiksmīgākas tirgus pieejas iespējas preču un pakalpojumu izvešanai no ĀKK valstīm;
15. mudina Komisiju uzņemties jaunas vērienīgas iniciatīvas, lai stabilizētu cenas plaša patēriņa precēm, kas ir būtiskas jaunattīstības valstīs, un uzsver Komisijas iniciatīvu lielo nozīmi, lai veicinātu produktu diversifikāciju un produkcijas ar pievienoto vērtību ražošanu;
16. mudina Komisiju atbalstīt tādus mehānismus, kas ļauj ražotājiem iesaistīties un piedalīties cenu noteikšanas procesā, kad tas ir iespējams, kā to paredz Kotonū nolīguma krājumā; aicina ES veicināt godīgu tirdzniecību kā mehānismu, kas uzlabotu mazo un marginalizēto ražotāju un nabadzīgo strādnieku apstākļus;
17. mudina Komisiju ņemt vērā, ka tarifu ieņēmumiem ir liela nozīme daudzu ĀKK valstu budžetā, un saistībā ar nolīgumu par savstarpību ar ES valstīm šie ieņēmumi ievērojami samazināsies; to samazinājums var izraisīt tūlītēju publiskā sektora izdevumu samazinājumu tādās jomās kā veselība un izglītība, vājinot ĀKK valstu centienus sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus; un tādēļ aicina Komisiju pirms savstarpēja tirgus pilnīgas atvēršanas ierosināt un finansēt plašas fiskālu reformu programmas; prasa ieviest PTO prasībām atbilstīgus drošības mehānismus, kas nodrošina īslaicīgus ievešanas ierobežojumus tajos gadījumos, ja importa pieplūduma rezultātā ir cietusi vietējā ražošana vai pastāv draudi, ka tā var ciest;
18. atzīst, ka ieņēmumu iespējamo zaudējumu var novērst ar citiem tiešiem nodokļiem vai PVN, tomēr uzsver, ka daži šādi nodokļu režīmi ir regresīvi un tie varētu neproporcionāli ietekmēt nabadzīgos iedzīvotājus, kā arī var rasties tehniskas problēmas ar šo režīmu ieviešanu un praktisku īstenošanu;
19. aicina Komisiju ekonomikas partnerības nolīgumos ieviest drošības mehānismu, lai nodrošinātu ĀKK valstīm pietiekamu politisko telpu, un, ja nepieciešams, maksājumu bilances grūtību vai makroekonomisko šoku gadījumā uz laiku atlikt liberalizāciju;
20. uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija izpildītu H. M. Barroso noteiktās saistības atbalstīt tirdzniecību jaunattīstības valstīs ar EUR 1 miljardu, un vajadzības gadījumā prasa papildus piešķirt līdzekļus pašreizējām Eiropas Attīstības fonda saistībām; pauž nožēlu, ka nav veikts atbilstīgs nodrošinājums ne šiem līdzekļiem, ne arī ierosinātajiem EUR 190 miljoniem gadā, ko Padomes vienošanās par turpmākajiem finanšu plāniem solīja Cukura protokola valstīm;
21. atzīmējot investīciju lielo nozīmi ĀKK valstu tautsaimniecības attīstībā, mudina Komisiju meklēt iespējas mainīt EIB investīciju shēmas darbību, lai ļautu šai shēmai veicināt papildu un attīstību sekmējošu investīciju piešķiršanu;
22. uzskata, ka izglītības un infrastruktūras uzlabošana ir vajadzīgais priekšnoteikums ĀKK valstu tirgu atvēršanai, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt ĀKK valstīm lielākus resursus un mehānismu, kas garantē priekšapmaksu, lai risinātu piegādes ierobežojumu, KLP reformas ārējās ietekmes un ES reglamentējošo standartu aizvien augošo prasību problēmas;
23. aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību vismazāk attīstīto valstu vajadzībām un nodrošināt atbilstīgu atbalstu potenciāla nostiprināšanai, kā arī risināt piegādes ierobežojumus, lai ļautu šādām valstīm izmantot priekšrocības, ko EBA (Viss, izņemot ieročus) iniciatīva piešķir attiecībā uz pieeju tirgum;
24. aicina ĀKK valstu vadītājus izmantot resursus efektīvāk, uzņemoties lielāku atbildību un ievērojot labu pārvaldi un demokrātiju;
25. prasa tirgus atvēršanu veikt, ievērojot ekonomikas partnerības nolīgumus, un tā ir atkarīga no konkrētu attīstības mērķu sasniegšanas un atbilstīgu resursu nodrošināšanas, lai risinātu ar visām papildu izmaksām saistītās problēmas;
26. uzsver, cik svarīgi ir sasniegt reālu iekšreģionālu integrāciju pirms starpreģionālās integrācijas programmas uzsākšanas;
27. prasa, lai ĀKK valstīm un reģioniem savlaicīgi tiktu nodrošināta efektīva palīdzība tirdzniecības jomā, lai stiprinātu to tirdzniecības apjomu sagatavošanās darbos, kas saistīti ar sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem;
28. atzīmē, ka atsevišķos gadījumos sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem ir izraisījušas tādu jaunu reģionālo grupu izveidi, kuras ietver valstis ar acīmredzami dažādiem attīstības līmeņiem, radot sarežģījumus ĀKK valstīs un izraisot reģionālo ekonomisko kopienu pārklāšanos;
29. atzinīgi novērtē reģionālo integrācijas procesu lomu, ko sekmē ekonomikas partnerības nolīgumi un kurus Kotonū nolīgumā izvirza par prioritāti, palīdzēt valstīm attīstīt iekšējo tirgu, piesaistīt investorus un risināt piegādes ierobežojumus; tomēr aicina Komisiju ņemt vērā to, ka ir vajadzīgi pārejas periodi, lai aizsargātu stratēģiskos produktus un rūpniecības nozares un lai ieviestu PTO prasībām atbilstīgus drošības mehānismus, un rastu veidu, kā kompensēt zaudējumus tarifu ieņēmumos;
30. atgādina Komisijai, ka šīm reģionālajām grupām nav reāli līdz 2008. gadam uzsākt pakāpenisku asimetriskā savstarpējās brīvās tirdzniecības nolīguma īstenošanu reģionu līmenī, ja neveic atbilstīgus papildu pasākumus;
31. aicina Komisiju nodrošināt lielāku saskaņotību un kohēziju starp ekonomikas partnerības nolīgumu saturu, kas attiecas uz tirdzniecību, saistītajiem un korekcijas pasākumiem, un savlaicīga un efektīva atbalsta nodrošinājumu; un aicina pastiprināt sadarbību Attīstības ĢD, Tirdzniecības ĢD, EiropeAid sadarbības biroju un Ārējo sakaru ĢD, kā arī ES dalībvalstu starpā par to, kā labāk sniegt atbalstu ekonomikas partnerības nolīgumu attīstībai;
32. mudina Komisiju pievērst uzmanību ražošanas un pārstrādes iespēju uzlabošanai un ĀKK valstu un reģionu savstarpējai tirdzniecībai, kā arī noteikt tās par prioritāti, nevis īstenot savstarpējus ekonomikas partnerības nolīgumus ar ES;
33. pauž nožēlu par tempu, kādā notika sākotnējā kārta sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem ar visām ĀKK valstīm, kā arī par nespēju noslēgt reālus nolīgumus minētajā posmā;
34. uzskata, ka jāpastiprina ĀKK valstu sekretariāta loma šo sarunu koordinēšanā, ja tas sniedz atbilstīgu informāciju par sarunu norises gaitu dažādos ĀKK valstu reģionos;
35. aicina Komisiju ievērot ĀKK valstu vadītāju lūgumus, ja viņi vēlas atsākt sarunu kārtu ar visām ĀKK valstīm un atrisināt visas atlikušās nepilnības;
36. aicina Komisiju sagatavot alternatīvas tām valstīm, kuras nevēlas parakstīt ekonomikas partnerības nolīgumus, un īpaši apsvērt VPS+ režīma labāku īstenošanu;
37. atgādina, ka saskaņā ar Kotonū nolīguma nosacījumiem gadījumā, ja kāda valsts vai reģions nevēlas pievienoties ekonomikas partnerības nolīgumiem/brīvas tirdzniecības zonai, šai valstij nav jācieš no apgrūtinātas pieejas tirgum; aicina Komisiju izpētīt visas alternatīvās iespējas, tostarp nesavstarpības pasākumus, ko paredz Kotonū nolīguma 37. panta 6. punkta nosacījumi, kas ir jāievēro, ja ĀKK valstis izvēlas šo alternatīvu;
38. šajā sakarā aicina Komisiju ievērot, ka ES un ĀKK valstis ir pietiekami liela teritorija, kas var prasīt PTO noteikumu iespējamas reformas, lai šie noteikumi būtu taisnīgāki un atbilstu gan jaunattīstības valstu, gan Eiropas mazo ražotāju vajadzībām;
39. atzinīgi vērtē ĀKK valstu un ES diskusijas par noteikumiem, kas attiecas uz ieguldījumiem, konkurences noteikumiem un valsts iepirkumu pārredzamību saskaņā ar ekonomikas partnerības nolīgumu mandātu, lai veicinātu tirdzniecību un attīstību; tomēr uzsver, ka sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem nedrīkst ĀKK valstu reģioniem uztiept jaunus noteikumus;
40. prasa lielāku pārredzamību attiecībā uz sarunu virzību un saturu, kā arī atbalstu ekonomikas partnerības nolīgumu attīstībai un ĀKK valstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, privātā sektora, valstu parlamentu, vietējo pašvaldību, Eiropas Parlamenta, kā arī ĀKK valstu un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas lielāku iesaistīšanos sarunās;
41. prasa, lai 2006. gadā paredzēto sarunu pārskatu par ekonomikas partnerības nolīgumiem, kā nosaka Kotonū nolīguma 37. panta 4. punkts, un nešaubās, ka to ņems vērā kā iespēju iesaistīties visaptverošā un reālā izvērtēšanā tādā ziņā, lai ekonomikas partnerības nolīgumi radītu atbilstīgus noteikumus nabadzības izskaušanai, kā arī ilgtermiņa sociālās un tautsaimniecības attīstības veicināšanai;
42. atgādina un pauž atbalstu Keiptaunas deklarācijai, kuru 2002. gada martā vienprātīgi pieņēma ĀKK valstu un ES Apvienotā parlamentārā asambleja un kura prasa izveidot attīstības kritērijus, pēc kā izvērtēt ĀKK valstu un ES tirdzniecības sarunu virzību un iznākumu; un prasa šādus kritērijus lietot visos sarunu virzības pārskatos; šādiem kritērijiem jāietver sociālie un vides rādītāji, tostarp ietekme uz cilvēka cienīgu darbavietu izveidi, veselību, izglītību un dzimumu vienlīdzību;
43. mudina Komisiju turpināt iesākto, īstenojot jaunu uzraudzības mehānismu, pilnīgi iesaistoties deputātiem un pilsoniskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu rūpīgu politikas pārbaudi un lēmumu publiskumu attiecībā uz attīstības mērķiem vai noteiktajiem kritērijiem sarunu procesā;
44. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām, ĀKK valstu un ES padomei, kā arī ĀKK valstu un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.
PASKAIDROJUMS
Background and Legal Base
Between 1975 and 2000 the EU's trade relationship with the ACP countries was governed by the Lomé Conventions which granted ACP countries unilateral preferential access to the European market. The preferences enjoyed by ACP countries under Lomé were non-reciprocal. In 2000, the Cotonou Partnership Agreement was signed, which was “centred on the objective of reducing and eventually eradicating poverty, consistent with sustainable development and the gradual integration of ACP countries into the world economy”[1].
As stipulated in the Cotonou Agreement, the EU and ACP countries began negotiating Economic Partnership Agreements (EPAs) - regional free trade agreements compatible with WTO rules – in September 2002. Under the EPAs ACP countries have been asked to liberalize their markets and enter new reciprocal regional trading systems with the EU. For the purposes of the negotiations and the new trading system, Africa has been divided into four regional groups – based on, but not totally respecting, the existing regional organisations of the Economic Community of West African States (ECOWAS), the Central African Economic and Monetary Community (CEMAC), the Southern African Development Community (SADC), and Eastern and Southern Africa (ESA) – whilst the Caribbean and Pacific represent one regional group each.
One of the reasons for negotiating EPAs is that the EU’s non-reciprocal trade relationship with ACP countries granted under the Lomé Conventions and, in the interim period, under the Cotonou Agreement, is inconsistent with the WTO’s “enabling clause”. Under this clause industrial countries are permitted to give unilateral non-reciprocal preferential treatment to just two categories of countries: either, all LDCs, or, all developing countries. As the ACP regions cover countries of both groups, the original preferences granted to the ACP countries are incompatible with current WTO rules.
At the founding of the WTO in 1995 the EU and ACP countries managed to secure a waiver to cover the Lomé Conventions which was then extended in Doha 2001 to cover the intervening period of the Cotonou Agreement. However, in order to make the EU-ACP trade relationship WTO-compliant in the long-term, a solution has been sought in the EPAs. Under the proposed EPAs the trade relationship between the EU and the different ACP regional groups will be reciprocal; EPAs will therefore be governed by GATT Article XXIV rather than its “enabling clause”. Under Article XXIV countries at different levels of development can enter into a reciprocal free trade agreement providing that the liberalisation of “substantially all trade” occurs within a “reasonable length of time” – in the context of the EPAs this has come to be understood as roughly 90% of trade within 10-12 years
Major Developments
Although the Cotonou Agreement was signed in June 2000, it took a further two years for the EU and the ACP to adopt formal negotiating mandates/guidelines for the EPAs. In June 2002 EU Foreign Ministers adopted a mandate for the European Commission to negotiate EPAs, whilst on the ACP side, guidelines for negotiations were agreed by ACP Trade and Finance Ministers.
The first phase of the negotiations (September 2002-September 2003) whereby ACP countries negotiated as a whole, did not lead to a formal agreement as was hoped for by the ACP countries. Instead the EU and ACP adopted a joint report in September 2003 that simply listed convergences and divergences. Although this all-ACP-EU phase was never closed, in 2003 the regional negotiations were initiated between the EU and the ACP countries beginning with Central Africa and West Africa, and in 2004 with Eastern and Southern Africa, the Caribbean and lastly the Southern Africa Development Community.
Since the start of the regional negotiations, most have followed a broadly similar trajectory by establishing a Joint Roadmap between the EU and individual ACP region. The Roadmaps present the objectives, principles, structures and sequencing of negotiations for each EPA. In addition to the Joint Roadmaps, regions have established (or are currently in the process of establishing) Regional Preparatory Taskforces. The outcome of the current negotiation process - started under the legal framework of the Cotonou Agreement which is centred on the objective of poverty reduction - will be WTO-compatible regional free trade agreements aimed predominantly at progressive trade liberalisation; this hardly seems to respect the development objectives of the Cotonou Agreement itself.
Main Controversies and Concerns
The main objective of the Cotonou Agreement – and by extension the EPAs – is the reduction and eradication of poverty and the achievement of sustainable development. After almost a year of regional negotiations, major concerns about the impact of EPAs on fragile ACP economies and indeed the effectiveness of trade liberalisation as a tool for development, have been raised by both NGOs and many ACP governments. In order to ensure that poverty reduction is the final outcome of the EPAs, a number of concerns need to be addressed within the following two years of negotiations.
Most controversial in terms of development is the requirement for a reciprocal trade relationship. It is clear that implementing a reciprocal free trade agreement will be extremely difficult for the ACP countries whose level of development is, firstly, very much behind the EU's and, secondly, varies a great deal within regions themselves. The scope and terms of the trade preferences granted under the Lomé conventions were decided mainly by the EU and did not halt the decline in ACP market share. However this does not mean that reciprocal free trade represents a better solution for strengthening ACP economies. Reciprocity represents a major shift in the EU's approach to development and trade policies with ACP partners; considering the negative impact that premature liberalisation may have on partner countries - as is now recognized by most development practitioners - it needs to be carefully sequenced. The European Commission and the ACP countries therefore need to work in partnership to press for a revision of GATT Article XXIV, to allow for special and differential treatment for developing countries. The EU needs to use its powerful position in the WTO to push for greater flexibility.
In addition the European Commission needs to address ACP concerns over the rigidity of the timescale currently in place. The Commission is trying to close EPA negotiations by 2008, in order to avoid the negotiation of further waivers with other WTO members that will impact on ACP market access to the EU. Nevertheless, in keeping with the Cotonou Agreement, development and poverty reduction must remain the priorities - sticking to an inflexible timescale will have a negative impact on poverty alleviation. Moreover, WTO rules are certainly open to interpretation when addressing the implementation period. Article XXIV: 5 stipulates only that an interim agreement for a Regional Trade Agreement (RTA) should include a plan and a schedule for the formation of the RTA within a reasonable length of time. The Understanding on Article XXIV defines a "reasonable time" as ten years and specifies that this should be exceeded "only in exceptional cases"; there is certainly scope to present the EU-ACP EPAs as exceptional cases as the level of development between the parties is so variable. An implementation of just ten years could cause major economic upset in some countries.
A concern that has been expressed repeatedly by ACP country ministers and regional level negotiators is the need for greater resources. The six ACP regions suffer greatly from supply-side constraints and institutional shortcomings that need to be addressed. Resources provided for EU enlargement have been immense in order to ensure that the new member states can cope with trade liberalisation with the EU. The EU should consider providing extra EDF resources to ACP countries, firstly, to help them cope with the major institutional reforms that have been demanded of them under EPAs, and secondly to assess their development impact before the negotiations are concluded.
Partnership is one of the main principles of the Cotonou Agreement and the EPAs, yet the Commission has been reluctant to engage in debate on many of the issues raised by
ACP partners, like those of the African trade ministers Meeting in Cairo last June. In particular, ACP countries have been keen to highlight the importance of addressing the supply-side constraints currently endured by many ACP countries which might prevent them from truly benefiting from a liberalised trade regime with the EU. At present, not enough funding is being earmarked to alleviate these constraints. Greater financing is also needed to help ACP economies meet the increasingly demanding EU technical, sanitary and other regulatory standards. In addition means need to be foreseen to alleviate the social impact of the economic reforms that the EPAs will bring about.
Free trade with the EU would also lead to significant revenue losses for ACP countries. The income from import duties and levies constitutes an important element of the national budgets in ACP countries. In case of extensive trade liberalisation this revenue has to be replaced by other forms of income such as direct taxes or VAT. Some of these forms might be regressive and inconsistent with the poverty reduction objective of the Cotonou Agreement. Furthermore, many ACP countries do not have the capacity in place to introduce or extend their tax systems sufficiently. The abolishment of import tariffs may lead to cheaper supply goods for domestic production (machines for industrial production etc.); however, the EPA negotiations cannot be concluded without a solution to compensate for the loss of ACP government revenue.
It is clear that all the costs mentioned above will require additional funding above and beyond what is currently being envisaged in the financial perspectives or the 10th EDF. In this respect it would be useful to build triggers into the EPA negotiations, to ensure that a phase can start only when resources are available or when a certain result has been attained.
Developing countries have consistently rejected at WTO ministerial meetings the idea of drawing the so-called Singapore Issues – in particular investment, government procurement and competition policy - into the WTO's mandate. The EU should respect the demands of ACP partners and maintain the commitments undertaken at the WTO meeting in Doha, avoiding discussion on the Singapore Issues in EPAs negotiations. The inclusion of the Singapore Issues in any EPA agreement would probably serve to strengthen EU companies' rights at the expense of ACP national-level development plans.
Regionalism is a core objective of both ACP countries and the EU and it is central to EPA negotiations. EPAs should support and be based on existing regional integration initiatives and objectives. However EPA negotiations have led in some cases to the creation of new Regional Economic Communities, encompassing countries of markedly different development levels. This has caused major difficulties in ACP countries, undermining the protection of strategic industries because of the urgency to align their tariffs before the end of negotiations in 2007. The regional integration efforts of the ACP countries should be given enough completion time so that they can be consolidated before being exposed to EU competition. In practice this means that such transition periods for intra-regional development would go well beyond 2008, the proposed start of the implementation of the EPAs.
Following the indication of UNCTAD, since 1971 the EU has implemented the GSP scheme in its trade relations with developing countries. The new EU GSP+ system, if properly implemented, could put environmental and social standards as a top priority in trade agreements with ACP and other developing countries respecting certain international standards. Moreover, ACP LDCs currently enjoy better market access to the EU under the 'Everything but Arms' (EBA) initiative than that which is currently on offer under the EPAs.
There is therefore not much incentive for ACP LDCs to engage in the EPA process. The market access they enjoy at present is non-reciprocal and would remain so if they choose not to involve themselves in an EPA. Indeed countries enjoying preferences under GSP may be better off under this regime than under reciprocal EPAs agreements. The European Commission must address this issue if the EPAs are to go forward and achieve the developmental goals that supposedly underlie them.
The review of the EPA negotiations foreseen in 2006 by art.37.4 of the Cotonou Agreement should represent a major assessment of the extent to which the negotiations are indeed contributing to these goals. In order to ensure the assessment is comprehensive and open to all stakeholders, greater transparency with regards to the progress and the substance of the negotiations is needed. Negotiators need to recall the Cape Town Declaration - unanimously adopted by the ACP-EU JPA in March 2002 - which called for the establishment of development benchmarks against which to assess the conduct and outcome of the ACP-EU trade negotiations. Moreover, regional negotiation should aim not only to ensure integration into the world economy, but also to ensure trade development accompanied by poverty reduction, and respect for workers' rights and relevant social rights. Strong involvement of civil society, such as the consultation of ACP civil society through local trade-scrutinising task forces, is consequently needed, as well as the continued involvement of national-level Parliaments. In this respect a monitoring mechanism should be implemented, with full involvement of parliamentarians and civil society, to ensure political scrutiny and accountability against development objectives or established benchmarks throughout the negotiating process.
Under the current timetable, EPA negotiations are due to be concluded by December 2007 at the latest with an implementation phase of between 10 and 12 years beginning in January 2008. There are many more hurdles to overcome in the individual EPA negotiations before this date, and it is imperative that all negotiators keep the Cotonou Agreement's primary objective of poverty eradication at the forefront of any agreements made. To this end it would be necessary to rethink and build a different world trade and economic system where more attention is given to the protection of African countries' agriculture. Self-sufficiency and the guarantee of a decent income for small farmers should be the priorities. Local production should be increased to ensure food security and social services for the whole population. In order to retain the added value in ACP economies a different system, where production is prioritised for the domestic over the export market and where producers' income is guaranteed, needs to be forged.
- [1] Article 1 (2) of the Cotonou Agreement.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Ekonomikas partnerības nolīgumu ietekmi uz attīstību | ||||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||||
|
Atsauce uz Reglamentu |
45. pants | ||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
DEVE 29.9.2005 | ||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
INTA 29.9.2005 |
|
|
| |||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
INTA 11.10.2005 |
|
|
| |||||
|
Ciešāka sadarbība |
Nav | ||||||||
|
Referents(-e/-i) |
Luisa Morgantini 24.5.2005 | ||||||||
|
|
| ||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
20.2.2006 |
31.1.2006 |
1,12,2005 |
|
| ||||
|
Pieņemšanas datums |
21.2.2006 | ||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
27 0 0 | |||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Thierry Cornillet, Alexandra Dobolyi, Michael Gahler, Glenys Kinnock, Ģirts Valdis Kristovskis, Maria Martens, Miguel Angel Martínez Martínez, Gay Mitchell, Luisa Morgantini, Józef Pinior, Pierre Schapira, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Feleknas Uca | ||||||||
|
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
John Bowis, Milan Gaľa, Fiona Hall, Linda McAvan, Manolis Mavrommatis, Karin Scheele, Anne Van Lancker, Anders Wijkman, Zbigniew Zaleski, Gabriele Zimmer | ||||||||
|
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Robert Sturdy | ||||||||
|
Iesniegšanas datums |
1.3.2006 | ||||||||
|
Piezīmes |
| ||||||||