ZIŅOJUMS par pieprasījumu atcelt Tobias Pflüger neaizskaramību
28.4.2006 - (2006/2030(IMM))
Juridiskā komiteja
Referents: Francesco Enrico Speroni
EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
par pieprasījumu atcelt Tobias Pflüger neaizskaramību
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā pieprasījumu atcelt Tobias Pflüger imunitāti, kuru Vācijas Federatīvās Republikas Tieslietu ministrs nosūtīja 2005. gada 29. novembrī un par kuru paziņoja 2005. gada 15. decembra plenārsēdē,
– uzklausījis Tobias Pflüger saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. punktu 1976. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,
– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus[1],
– ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 46. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 6. panta 2. punktu un 7. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6‑0156/2006),
1. nolemj atcelt Tobias Pflüger imunitāti;
2. uzdod priekšsēdētājam nekavējoties nosūtīt šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu Vācijas Federatīvās Republikas kompetentajām iestādēm.
- [1] Lieta 101/63, Wagner/Fohrmann un Krier, 1964. g. krājums (Recueil), 383. lpp., kā arī lieta 149/85, Wybot/Faure un citi, 1986. g. krājums (Recueil), 2391. lpp.
PASKAIDROJUMS
I. FAKTI
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs 2005. gada 22. decembrī saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu nodeva izskatīšanai Juridiskajā komitejā Vācijas Federatīvās Republikas Tieslietu ministrijas 2005. gada 29. novembra vēstuli, kurā bija izteikts pieprasījums atcelt Eiropas Parlamenta deputāta Tobias Pflüger imunitāti saistībā ar Minhenes I ģenerālprokuratūras (Leitende Oberstaatsanwalt München I) ierosināto lietu.
Saskaņā ar Reglamenta 6. panta 2. punktu Parlamentam to paziņoja 2005. gada 15. decembra plenārsēdē un vēstuli nodeva Juridiskajai komitejai.
Pieprasījumā atcelt imunitāti Minhenes I vadošais ģenerālprokurors prasīja atļauju sākt kriminālvajāšanu pret Eiropas Parlamenta deputātu Tobias Klaus Pflüger sakarā ar aizdomām par goda aizskaršanu saskaņā ar Kriminālkodeksa 185. pantu un 194. panta 1. punktu un tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, kas sodāma saskaņā ar Kriminālkodeksa 223. panta 1. punktu un 230. panta 1. punkta pirmo daļu[1].
Šīs aizdomas izraisījuši šādi fakti. Sakarā ar Minhenes 41. konferenci par drošību 2005. gada 12. februārī no plkst. 11.30 līdz 17.00 notika brīvdabas protesta demonstrācija, kurai sekoja noslēguma demonstrācija Lenbach laukumā Minhenē. Kad demonstrācija bija beigusies, ap pulksten 17 manifestācijas mierīgie dalībnieki jau bija aizgājuši, bet "patstāvīgās platformas" dalībnieki un viņu atbalstītāji uzkavējās Lenbach laukumā un sāka apmētāt ar pudelēm policistu ķēdi. Policija sāka noskaidrot vairāku dalībnieku personību. Lai to nodrošinātu, daļa no klātesošajiem policistiem izveidoja ķēdi un norobežoja kolēģus, kas noskaidro cilvēku personības, no demonstrācijas dalībniekiem, kuri bija gatavi mesties cīņā.
Savās sūdzībās policisti Proske un Michaelis norāda, ka Eiropas Parlamenta deputāts T. Pflüger esot atrāvies no protesta demonstrācijas dalībniekiem, tuvojies ķēdē stāvošajam policistam Proske un pavēlējis, lai tas viņam nekavējoties ļauj iziet cauri policistu ķēdei. Tā kā T. Pflüger esot paziņojis, ka ir Eiropas Parlamenta deputāts, policists Proske prasījis uzrādīt dokumentu, kas to apliecinātu, un neļāvis turpināt ceļu. Tad T. Pflüger esot draudējis klātesošajiem policistiem iesniegt sūdzību par to, ka tie ir pārkāpuši viņa tiesības un nav ļāvuši turpināt ceļu. Tā kā T. Pflüger nav uzrādījis personu apliecinošu dokumentu, policists Proske esot uzlicis kreiso roku viņam uz labā pleca, lai norādītu, ka jāattālinās no policistu ķēdes. Tad T. Pflüger esot asi atgrūdis policista roku un draudējis, ka sūdzēsies par miesas bojājumu nodarīšanu. Otrs policists Michaelis esot iejaucies un vēlreiz prasījis T. Pflüger uzrādīt personu apliecinošu dokumentu, taču uzrunātais atkal atteicies to darīt. Visbeidzot deputāts esot nosaucis policistus Proske un Michaelis par "pakaļas caurumiem” (Arschloch) un „stulbeņiem” (Arschkopf), lai aizskartu viņu cieņu.
Juridiskā komiteja 2006. gada 21. marta sanāksmē uzklausīja T. Pflüger. T. Pflüger apstrīdēja šādu notikumu izklāstu un iesniedza sava advokāta paziņojumu par notikušo. Saskaņā ar advokāta paziņojumu notikumi esot risinājušies šādi:
„Mans klients 2005. gada 12. februārī kā Eiropas Parlamenta deputāts ir piedalījies protesta demonstrācijā, kas tika organizēta Bavārijas galvaspilsētā sakarā ar Minhenes konferenci par drošību.
Viņš bija liecinieks, kā aiztur kādu personu, kas iepriekš bija piedalījusies muzikālā priekšnesumā; deputāts uzskata, ka aizturēšana notikusi sevišķi brutāli un neesot bijusi pamatota. Aizturēto personu aizvilka malā un norobežoja ar policistu ķēdi.
Gribēdams noskaidrot šīs aizturēšanas iemeslus un vēlēdamies pasargāt šo personu no citām nelikumīgām darbībām, viņš centies sazināties ar policijas spēku atbildīgo personu. Atsaucoties uz savu Eiropas Parlamenta deputāta statusu, mans klients prasīja klātesošajiem policistiem, lai tie ļauj satikt aizturēto. Tāpēc viņš nepārprotami un redzami ir parādījis savu deputāta karti. Tomēr policisti nav vēlējušies tai pievērst uzmanību un aizlieguši tuvoties aizturētajai personai, nesniedzot nekādus paskaidrojumus par aizturēšanas apstākļiem. Mans klients nevēlējās ar to samierināties un, tā kā netika atzītas viņa deputāta tiesības, viņš lūdza, lai klātesošie policisti nosauc savu vārdu, jo viņš bija paredzējis sūdzēties par policistu izturēšanos. Taču viņš saņēma atteikumu. Neviens no uzrunātajiem policistiem viņa lūgumu neizpildīja. Mana klienta deputāta tiesības vēl arvien tika mīdītas kājām.
Policista apgalvojums, ka mans klients esot asi atgrūdis policista roku, kas ”uzlikta uz pleca”, ir nepareizs; tikpat nepatiess ir apgalvojums, ka mans klients esot policistus apsaukājis par "pakaļas caurumiem" (Arschloch) un "stulbeņiem" (Arschkopf). Tas ir pilnīgs izdomājums. Situācija bija saspringta, notika vārdu pārmaiņa. Taču mans klients nekad nav lietojis godu aizskarošus izteicienus (..).”
II. TIESĪBU AKTI UN VISPĀRĪGI APSVĒRUMI PAR EIROPAS PARLAMENTA DEPUTĀTU IMUNITĀTI
1. 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 9. un 10. pants:
9. Attiecībā uz Asamblejas locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko veikuši, pildot pienākumus.
10. Asamblejas sesijās tās locekļiem ir:
a. sava valstī – imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem;
b. visās citās dalībvalstīs – imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.
Imunitāte tāpat attiecas uz Asamblejas locekļiem, kamēr viņi dodas uz Asamblejas sanāksmes vietu un prom no tās.
Ja Asamblejas locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Asamblejai izmantot tiesības kādam no tās locekļiem atņemt imunitāti.
2. Procedūru, ko piemēro Eiropas Parlamentā, nosaka Reglamenta 6. un 7. pants. Uz šo gadījumu ir attiecināmi šādi noteikumi:
„6. pants. Neaizskaramības [imunitātes] atcelšana.
1. Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un neaizskaramību, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus.
2. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atcelt deputāta neaizskaramību paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
(...)"
„7. pants. Ar neaizskaramību saistītās procedūras
1. Atbildīgā komiteja nekavējoties un iesniegšanas secībā izskata pieprasījumus atcelt vai aizstāvēt neaizskaramību un privilēģijas.
2. Atbildīgā komiteja iesniedz lēmuma priekšlikumu, kurā ir tikai ieteikums pieņemt vai noraidīt pieprasījumu atcelt neaizskaramību vai aizstāvēt neaizskaramību un privilēģijas.
3. Komiteja var pieprasīt, lai attiecīgā iestāde tai iesniedz visu informāciju un ziņas, ko tā uzskata par vajadzīgām, lai izlemtu par neaizskaramības atcelšanu vai aizstāvēšanu Attiecīgajam deputātam dod iespēju sniegt paskaidrojumus, viņš var iesniegt tik daudz dokumentu vai cita veida rakstisku apliecinājumu, cik viņš uzskata par vajadzīgu. Viņu var pārstāvēt cits deputāts.
(...)
7. Komiteja var izteikt pamatotu atzinumu par attiecīgās iestādes kompetenci un par pieprasījuma pieņemamību, taču tā nekādā gadījumā neizsakās par deputāta vainīgumu vai nevainīgumu un par to, vai ir nepieciešama kriminālvajāšana par uzskatiem vai darbībām, kas deputātam piedēvēti, pat tad ne, ja pieprasījuma izskatīšana ļauj komitejai iegūt detalizētas ziņas par lietas materiāliem.
(...)"
Parlamentārās imunitātes mērķis
Parlamentārā imunitāte ir nevis privilēģija, kas piešķirta kādam atsevišķam Parlamenta deputātam, bet gan Parlamenta un tā deputātu neatkarības garantija attiecībā pret citām varas iestādēm. Pamatojoties uz šo principu, nav svarīgs datums, kad notikuši inkriminētie fakti, tie var būt notikuši pirms deputāta ievēlēšanas vai pēc tās, ir jāņem vērā tikai Parlamenta kā institūcijas aizsardzība, aizsargājot tā deputātus.
Imunitātes ierobežojums laikā
Kopienu Tiesai divas reizes prasīja interpretēt Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 10. panta vārdus "Asamblejas sesijās". No diviem tiesas lēmumiem izriet (Lieta 101/63, 1964.. g. 12. maijs, Wagner/Fohrmann un Krier, Recueil 1964, 397. lpp. un lieta 149/85, 1986. gada 10. jūlijs, Wybot/Faure un citi, Recueil 1986, 2403. lpp), ka Eiropas Parlaments sanāk ikgadējā sesijā, kuras laikā tā deputātiem ir Protokolā paredzētā imunitāte, tostarp sesiju starplaikos. Turklāt no parlamentārās imunitātes mērķa izriet, ka tā darbojas visu deputāta pilnvaru laiku neatkarīgi no tā, vai ir runa par procesuālo darbību uzsākšanu, izmeklēšanas darbībām, izpildes pasākumiem, pieņemtiem lēmumiem, apelācijas vai kasācijas procedūrām.
Eiropas Parlamenta deputātu imunitātes neatkarība no kādas valsts parlamentārās imunitātes
Protokola par privilēģijām un imunitāti 10. panta pirmās daļas a) apakšpunktā ir atsauce uz imunitāti, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem, taču tas nenozīmē, ka Eiropas Parlaments nevar izstrādāt pats savus noteikumus par parlamentārās imunitātes atcelšanu. Laika gaitā pieņemtie Parlamenta lēmumi ir pamazām izveidojuši konsekventu Eiropas Parlamenta deputāta imunitātes jēdzienu, kas principā nav atkarīga no dažādu valstu parlamentārās prakses. Tas ļauj piemērot vienādu attieksmi pret visiem deputātiem neatkarīgi no viņu valstpiederības. Tādējādi pat tad, kad tiek ņemta vērā imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem, Eiropas Parlaments piemēro pats savus pastāvīgos principus, lai lemtu, vai deputāta imunitāte ir jāatceļ vai jāaizstāv.
Parlamentārā imunitāte ir paredzēta, lai aizstāvētu deputātu izteiksmes un politisko debašu brīvību. Tāpēc Eiropas Parlamenta atbildīgā komiteja vienmēr ir balstījusies uz pamatprincipu: visos gadījumos, kad deputātiem inkriminē darbības, kas ietilpst viņu politiskajā darbībā vai ir tieši ar to saistītas, imunitāti neatceļ.
Tas attiecas, piemēram, uz tādu uzskatu paušanu, kuri izriet no deputāta politiskās darbības un kuri ir izteikti demonstrāciju un publisku sanāksmju laikā, politiska rakstura publikācijās, presē, grāmatā, televīzijā, parakstot politisku uzsaukumu vai pat tiesā.
Šo principu papildina arī citi apsvērumi, kas ir nozīmgi, lai pieņemtu lēmumu par imunitātes atcelšanu vai aizstāvēšanu, it īpaši "fumus persecutionis" jeb pieņēmums, ka kriminālvajāšana tiek veikta tādēļ, lai kaitētu deputāta politiskajai darbībai. Kā jau tas ir noteikts G. Donnez ziņojuma paskaidrojošajā daļā, "fumus persecutionis" jēdziens faktiski nozīmē, ka imunitāti neatceļ, ja pastāv aizdomas, ka kriminālvajāšanas pamatā ir nodoms traucēt deputāta politisko darbību.
Tādējādi, ja lietu ierosina uz politiskā pretinieka iesniegtās sūdzības pamata un ja nav pierādījumu par pretējo, imunitāti neatceļ, ciktāl ir uzskatāms, ka kriminālvajāšanas mērķis ir kaitēt attiecīgajam deputātam, nevis iegūt atlīdzību par kaitējumu. Arī tad, ja lieta ir ierosināta apstākļos, kas ļauj domāt, ka tās vienīgais mērķis ir kaitēt deputātam, imunitāti neatceļ.
III. LĒMUMA PRIEKŠLIKUMA PAMATOJUMS
Darbības, kuras inkriminē Eiropas Parlamenta deputātam no Vācijas T. Pflüger, ir notikušas Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā. T. Pflüger ir imunitāte, kas piešķirta Bundestāga deputātiem saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma (Grundgesetz) 46. pantu:
46. pants. [Imunitāte saistībā ar uzstāšanos Bundestāgā (Indemnität) un parlamentārā imunitāte]
(1) Deputātu nekādos apstākļos nevar pakļaut kriminālvajāšanai vai disciplināram sodam, ne saukt pie atbildības ārpus Bundestāga sakarā ar balsojumu, ko viņš veicis, vai paziņojumu, ko viņš paudis Bundestāgā vai kādā no tā komitejām. Šis noteikums neattiecas uz apmelojošiem apvainojumiem.
(2) Par sodāmu darbību deputātu nevar saukt pie atbildības vai aizturēt bez Bundestāga piekrišanas, ja vien viņš nav aizturēts pārkāpuma izdarīšanas laikā vai nākamajā dienā.
(3) Bundestāga piekrišana turklāt ir vajadzīga attiecībā uz jebkādu citu deputāta personas brīvības ierobežošanu vai ja pret deputātu tiek ierosināta lieta saskaņā ar 18. pantu.
(4) Krimināllieta vai jebkura procedūra, kas ir ierosināta pret deputātu saskaņā ar 18. pantu, aizturēšana vai jebkāda cita deputāta personas brīvības ierobežošana ir jāpārtrauc pēc Bundestāga pieprasījuma.
Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 46. pants nosaka ierobežojumus parlamentārajai imunitātei un imunitātei saistībā ar uzstāšanos Bundestāgā (Indemnität). Šī panta 1. punktā ir noteikts, ka deputātu nekādos apstākļos nevar pakļaut kriminālvajāšanai vai disciplināram sodam, ne saukt pie atbildības ārpus Bundestāga sakarā ar balsojumu, ko viņš veicis, vai paziņojumu, ko viņš paudis Bundestāgā vai kādā no tā komitejām (Indemnität). Šī panta 2. līdz 4. punktā ir ietverti noteikumi par parlamentāro imunitāti. Turklāt par sodāmu darbību deputātu var saukt pie atbildības vai aizturēt tikai ar Bundestāga piekrišanu.
Jāņem vērā arī Protokola par privilēģijām un imunitāti 9. un 10. pants, kā arī Eiropas Parlamenta izstrādātie principi, kurus saskaņā ar daudzos gados pārbaudītu praksi piemēro saistībā ar pieprasījumiem atcelt imunitāti. Nekādā gadījumā nevar atcelt imunitāti, ja deputātam inkriminētās darbības izriet no viņa politiskās darbības vai ir cieši ar to saistītas. Imunitāti neatceļ arī gadījumos, ja ir pamats aizdomām, ka kriminālvajāšana tiek veikta ar nodomu kaitēt deputāt politiskajai darbībai.
Šajā gadījumā pret T. Pflüger vērstās apsūdzības un izmeklēšana ir saistīta ar iespējamu Kriminālkodeksa 185. panta, 194. panta 1. punkta, 223. panta 1. punkta un 230. panta 1. punkta 1. daļas pārkāpumu (goda aizskaršana, fiziska aizskaršana, tīša miesas bojājumu nodarīšana).
Pret T. Pflüger izvirzītās apsūdzības nedod pamatu piemērot Protokola par privilēģijām un imunitāti (PPI) 9. pantu. Pat tad, ja apstiprināsies, ka T. Pflüger ir teicis minētos vārdus - ko deputāts enerģiski noliedz -, tos nav iespējams uzskatīt par viedokli, kuru paudis Eiropas Parlamenta deputāts, pildot savus pienākumus.
Attiecībā uz PPI 10. panta a) apakšpunkta piemērošanu referents uzskata, ka T. Pflüger izklāstītie fakti nav tādi, lai tos varētu vērtēt kā "fumus persecutionis". Pat tad, ja T. Pflüger piedalījās minētajā demonstrācijā kā Eiropas Parlamenta deputāts un uzstājās publiski, no tā nevar secināt, ka pret viņu vērsto apsūdzību nolūks ir traucēt viņa politisko darbību.
Ne nodarījuma sastāva pazīmes, ne kompetento iestāžu veiktās darbības neliecina par iespējamu nodomu kaitēt vai neobjektīvu attieksmi no tiesībsargājošo iestāžu puses.
Balstoties uz šiem apsvērumiem, referents uzskata, ka Parlaments var izmantot savas tiesības atcelt parlamentāro imunitāti deputātam Tobias Pflüger.
Saskaņā ar Reglamenta 7. panta 2. punktu komitejas lēmuma priekšlikumā jāizsaka tikai ieteikums apstiprināt vai noraidīt pieprasījumu par privilēģiju un imunitātes aizstāvēšanu vai atcelšanu.
IV. SLĒDZIENS
Balstoties uz iepriekš izklāstīto un saskaņā ar Reglamenta 7. panta 1. un 2. punktu, kā arī izskatot visus apsvērumus par imunitātes atcelšanu vai pret to, Juridiskā komiteja iesaka Eiropas Parlamentam atcelt parlamentāro imunitāti deputātam Tobias Pflüger.
- [1] Kriminālkodeksa 185. pants: "Par goda aizskaršanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku, ne ilgāku par vienu gadu, vai ar naudas sodu, bet, ja goda aizskaršana notikusi ar darbību, par to soda ar brīvības atņemšanu uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, vai ar naudas sodu."
Kriminālkodeksa 194. panta 1. punkts: "Par goda aizskaršanu ierosina lietu tikai tad, ja ir iesniegta sūdzība (..)."
Kriminālkodeksa 223. panta 1. punkts: "Par citas personas fizisku aizskaršanu vai miesas bojājumu nodarīšanu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku, ne ilgāku par pieciem gadiem, vai ar naudas sodu."
Kriminālkodeksa 230. panta 1. punkta pirmais teikums: "Par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu 223. panta nozīmē (..) var ierosināt lietu tikai tad, ja ir iesniegta sūdzība, atskaitot gadījumus, kad tiesībsargājošās iestādes uzskata, ka ir jāsāk kriminālvajāšana, lai aizstāvētu sabiedrības īpašās intereses."
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Pieprasījums atcelt Tobias Pflüger neaizskaramību | ||||
|
Procedūras numurs |
|||||
|
Pieprasījums atcelt imunitāti Nosūtīja
|
| ||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
JURI | ||||
|
Referents(-e/-i) |
Francesco Enrico Speroni | ||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
| ||||
|
Izskatīšana komitejā |
23.2.2006 |
21.3.2006 |
|
|
|
|
Pieņemšanas datums |
19.4.2006 | ||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
8 | |||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Rosa Díez González, Giuseppe Gargani, Kurt Lechner, Klaus-Heiner Lehne, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni | ||||
|
Aizstājējs(-a,-i,-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Adeline Hazan, Manuel Medina Ortega | ||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
| ||||
|
Iesniegšanas datums |
28.4.2006 | ||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
... | ||||