Ziņojums - A6-0190/2006Ziņojums
A6-0190/2006

ZIŅOJUMS par stratēģijām un līdzekļiem imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā

17.5.2006 - (2006/2056(INI))

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referents: Stavros Lambrinidis

Procedūra : 2006/2056(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0190/2006
Iesniegtie teksti :
A6-0190/2006
Pieņemtie teksti :

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par stratēģijām un līdzekļiem imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā

(2006/2056(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kopīgā integrācijas programma — Ietvars trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā” (KOM(2005)0389),

–   ņemot vērā EK līguma 13. pantu,

–   ņemot vērā EK līgumu, kas piešķir Kopienai pilnvaras un atbildību imigrācijas un patvēruma jomā, un it īpaši tā 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu,

–   ņemot vērā 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes Eiropadomes sanāksmes, 2001. gada 14. un 15. decembra Lākenas Eiropadomes sanāksmes, 2002. gada 21. un 22. jūnija Seviļas Eiropadomes sanāksmes un 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes sanāksmes prezidentūras secinājumus, kur uzsvērts, ka saistībā ar jaunizveidoto valstu imigrācijas kontaktpunktu grupu ir svarīgi attīstīt sadarbību un informācijas apmaiņu, lai it īpaši palielinātu attiecīgās politikas koordināciju dalībvalstu un Eiropas Savienības līmenī;

–   ņemot vērā Eiropadomes 2004. gada 4. novembrī pieņemto Hāgas programmu, kurā izvirzīja mērķus, kas jāīsteno brīvības, drošības un tiesiskuma jomā laika periodā no 2005. līdz 2010. gadam,

–   ņemot vērā ministru neformālo sanāksmi 2004. gada 9. novembrī Groningenā, kur pirmo reizi tikās par integrācijas politiku atbildīgie ministri,

–   ņemot vērā kopīgos integrācijas pamatprincipus, ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2004. gada 19. novembrī[1],

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 18., 20., 21. un 22. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības komitejas atzinumu (A6‑0190/2006),

A. tā kā imigrantu integrācijas problēmai ES ir pievērsusies jau agrāk; tā kā pirms ceturtdaļgadsimta lielākā imigrantu daļa bija dienvideiropieši; tā kā mūsdienās Dienvideiropa ir plaukstoša Eiropas Savienības daļa un tās pilsoņi vairs netiek uztverti kā imigranti, lai gan toreiz daudzi viņus uzskatīja par ārvalstniekiem un „neintegrējamiem”; tā kā viņu izcelsmes valstu pievienošanās Eiropas Savienībai kopumā stiprināja ES; tā kā līdzīgi arī jauno pievienošanās sarunvalstu pilsoņi ir īsteni ES locekļi;

B.  tā kā mūsdienās Eiropas Savienība saskaras ar citāda veida integrācijas problēmām, jo vairs nevar pieņemt, ka lielākā imigrantu daļa rezultātā integrēsies, kad viņu izcelsmes valsts pievienosies Eiropas Savienībai;

C. tā kā ES imigrantu skaitu lēš ap 40 miljoniem un viņu pēcnācēju skaits ir vēl vairāki miljoni; tā kā šī aizvien pieaugošā iedzīvotāju daļa ir ārkārtīgi daudzveidīga, tomēr to skar līdzīgas problēmas: viņu dalība darba tirgū ir krietni zem vidējiem rādītājiem un sekmju rādītāji mācību iestādēs ir izteikti zemi; tā kā viņus skar diskriminācija valsts un privātās iestādēs; tā kā viņi politiski netiek pietiekami pārstāvēti visos varas līmeņos, tostarp dalībvalstu politiskajās partijās un Eiropas Savienības iestādēs;

D. tā kā, lai gan šos vairāk nekā 40 miljonus imigrantu var uzskatīt par ES divdesmit sesto dalībvalsti (turklāt piekto lielāko iedzīvotāju skaita ziņā) un ES rūpēm un centieniem šo iedzīvotāju integrācijā jābūt atbilstošiem ES saistībām integrēt pievienošanās sarunvalstis, cenšoties veikt šo integrācijas uzdevumu, kura neizpilde varētu negatīvi ietekmēt ES sociāli, ekonomiski un politiski, Eiropas Savienība ir ieguldījusi samērā maz līdzekļu; tā kā jaunajam INTA fondam ir jāpiešķir ne tikai ilgtermiņa finansējums, bet arī jānodrošina, ka atbilstīgais Komisijas ģenerāldirektorāts piešķir daļu no sava finansējuma ES integrācijas politikai;

E.  tā kā Eiropas Savienības integrācijas uzdevuma izpildi ilgstoši kavēja plaši izplatītais uzskats, ka „integrācijai ir lokāls raksturs”; tā kā patiesībā integrācija ietekmes ziņā ir arī globāla problēma, it īpaši tad, kad tā ir neveiksmīga, jo, ja kaut viena dalībvalsts nespēj sekmīgi īstenot integrācijas politiku, tas var nelabvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienību kopumā, piemēram:

- imigrantu zemais nodarbinātības līmenis vājina visu Eiropas Savienības ekonomiku un kavē Lisabonas programmas izpildi;

- ES vajadzīgie augstas un zemas kvalifikācijas darbinieki, redzot, cik Eiropa ir neviesmīlīga pret viņiem, var tikt iesaistīti „pagrīdes” ekonomikā vai nokļūt Eiropas ekonomisko konkurentu rokās;

- efektīvas integrācijas politikas trūkums var radīt negatīvus priekšstatus par imigrantiem un aizsargājošu imigrācijas politiku;

- pilsoņu bailes var apdraudēt cilvēka cieņas respektēšanu, brīvību, demokrātiju, līdztiesību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, tostarp minoritātēm piederošo personu tiesību ievērošanu;

- priekšstati un aizspriedumi par neintegrētiem imigrantiem var apdraudēt veiksmīgu Eiropas Savienības paplašināšanos;

F.  tā kā panākumi integrācijas jomā stiprinās Eiropas Savienības ekonomiku globālajā konkurencē; tā kā, apzinoties, ka ir jānovērš smadzeņu aizplūšana, Eiropas Savienība piesaistīs tās tautsaimniecības nozarēm nepieciešamo darbaspēku un uzņēmējus, kā arī zinātniekus un studentus, kas ir pamats tās inovācijas attīstības spējai; tā kā, piemērojot mērķtiecīgu, saskaņotu un pienācīgu finansētu integrācijas politiku, ES pilsētas būs drošākas un kopienas stiprākas; tā kā samazināsies ksenofobijas tendences un uzlabosies visu cilvēku pamattiesību ievērošana; tā kā tiks nostiprināta Eiropas pozīcija pasaulē;

G. tā kā vietējām, reģionālajām un dalībvalstu varasiestādēm ir būtiska nozīme un to pienākumi cita starpā pilsētplānošanas, mājokļu un izglītības jomā tieši ietekmē integrācijas procesu; aicina šīs iestādes palielināt līdzdalību Eiropas debatēs; uzsver Eiropas Savienības nozīmīgo atbalstu šajos līmeņos uzsāktajām iniciatīvām ar Kopienas struktūrfondu starpniecību;

H. tā kā nav viena gatava risinājuma veiksmīgai integrācijai Eiropas Savienībā; tā kā vietējām, reģionālajām un valsts varasiestādēm (un īpaši pilsētu centriem, kur ir vislielākais imigrantu daudzums) nepieciešamas iespējas un līdzekļi, lai noteiktu un īstenotu konkrētus integrācijas pasākumus, un dalībvalstīm un visai Eiropas Savienībai aktīvi jāizstrādā integrācijas stratēģijas un aktīvāk un efektīvāk jāuzrauga šo integrācijas pasākumu efektivitāte un rezultāti, tādējādi nodrošinot tādu integrācijas stratēģiju īstenošanu, kuru rezultātā tiek veicinātas Eiropas Savienības kopējās intereses, un šim nolūkam Komisijai jāveic ierosinātais pētījums, lai noteiktu līdzdalības un integrācijas līmeņus visā ES;

I.   tā kā integrācija ir „divpusējs process”, kas paredz gan imigrantu vēlmi integrēties vietējā sabiedrībā un atbildību par to, gan ES pilsoņu vēlmi pieņemt un integrēt migrantus, un ietver integrētus pasākumus gan imigrantu, gan vietējās sabiedrības rīcības ietekmēšanai visos attiecīgajos līmeņos, kā arī resursu mobilizēšanai abās pusēs, lai īstenotu politiskās nostādnes; šis divpusējais process nozīmē abpusēju iesaistīšanos, kas ietver gan vietējās sabiedrības, gan imigrantu tiesības un pienākumus;

J.   tā kā prioritātēs, kas nosaka ES rīcību šajā jomā, ir jāiekļauj:

- imigrantu nodarbinātības izredžu uzlabošana un nevienlīdzības likvidēšana salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem, pieņemot darbā, tostarp valsts varasiestādēm un sociālajiem partneriem nodrošinot atbilstīgu informāciju un apmācības programmas, kā arī atzīstot imigrantu izglītību un profesionālo kvalifikāciju, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot migrantēm, kuru bezdarba līmenis bieži ir augstāks;

- izglītības un valodu apmācības iespēju veicināšana imigrantiem un viņu pēctečiem, tostarp izmantojot Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta finansējumu, visbeidzot izlīdzinot situāciju salīdzinājumā ar pārējiem iedzīvotājiem, cita starpā atzīstot, ka imigrantu bērni, kas mācās svešvalodā un mēģina piemēroties jauniem paradumiem, mācību procesā var sastapties ar lielākām grūtībām nekā viņu skolasbiedri, kuras savukārt nākotnē var radīt grūtības piemēroties sabiedrībai un tajā integrēties, kā arī atzīstot, ka pat migrantiem ar augstu kvalifikāciju varētu būt jāpielāgojas vietējās sabiedrības vajadzībām;

- politiskās un pilsoniskās izglītības uzlabošana, imigrantu līdzdalība un pārstāvniecība visās atbilstīgajās pārvaldes, pilsoniskās sabiedrības, lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas jomās;

- rasisma, ksenofobijas un diskriminācijas izpausmju pret imigrantiem apkarošana, it īpaši darbavietās, skolās, mājokļu jautājumos, veselības aprūpē, sabiedriskajos pakalpojumos, plašsaziņas līdzekļos un politikā, savstarpējas cieņas un sapratnes uzlabošana līdzību un atšķirību jautājumos, kā arī vieglāka un lingvistiskām vajadzībām pielāgota piekļuve informācijai par vienlīdzību un iespējām, turklāt ES iestādēm jānodrošina, ka viņu labi domātās iniciatīvas nekļūst tikai par simboliskām politiskām nostādnēm bez pievienotās vērtības;

K. tā kā integrācijas pamatā ir pamattiesību veicināšana, iespēju vienlīdzība un nediskriminācija; tā kā priekšlikums 2007. gadu pasludināt par Eiropas gadu iespēju vienlīdzībai un plāns 2008. gadu pasludināt par kultūru savstarpējam dialogam veltītu Eiropas gadu ir nozīmīgākās izpratnes veidošanas iniciatīvas, kas veicinās šo mērķu sasniegšanu;

L.  tā kā pastāv neapšaubāma saistība starp veiksmīgu ES integrācijas politiku un Eiropas Savienības centieniem izveidot legālās imigrācijas un migrācijas politiku; tā kā pirmajam praktiskajam pasākumam jābūt koordinācijas uzlabošanai starp iestādēm, kas atbildīgas par imigrantu uzņemšanu, un iestādēm, kuras atbildīgas par imigrantu integrāciju;

1.  mudina Komisiju nodrošināt ar integrāciju saistīto spēkā esošo direktīvu efektīvu ieviešanu, īpaši Padomes Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes apvienošanos[2], Direktīvu 2003/109/EK attiecībā uz trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji[3], Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[4], un Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju; tā kā daudzas dalībvalstis atpaliek šo direktīvu efektīvā īstenošanā un ir svarīgi, lai Komisija daudz stingrāk uzraudzītu gan ar integrāciju saistīto direktīvu transponēšanu, gan tās administratīvās prakses efektivitāti, kas īsteno atbilstīgos tiesību aktus imigrantu ikdienas dzīvē;

2.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Eiropas fondu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam un mudina, lai šī fonda izmantošanā tiktu ievēroti seši konkrēti principi, proti:

a)  vienam ikgadējam kontaktpunktam jānosaka izmaksas, tādējādi ļaujot Komisijai izveidot speciālo zināšanu minimumu, stingrāk izvērtēt programmas un vairāk ieguldīt tajās; ieguldījumu mērķjomās jāiekļauj nevienlīdzības samazināšana, pieņemot darbā imigrantus un citus iedzīvotājus, imigrantu izglītības ieguves un apguves līmeņa paaugstināšana, sieviešu izglītības un nodarbinātības izredžu sekmēšana, valodu apguves programmas un ievadprogrammas, veselība, mājokļi, pilsētas dzīve un imigrantu politiskās un sabiedriskās līdzdalības palielināšana;

b)  fondam būtu jāveicina iniciatīvas, kuras ir visvairāk iespējams plaši piemērot visā Eiropas Savienībā;

c)  Komisijai katru gadu būtu jāpiešķir samērīga un noteikta procentuālā daļa no fonda līdzekļiem, lai parakstītu neatkarīgu ekspertu veiktos novērtējumus par Komisijas finansēto programmu efektivitāti;

d)  tiklīdz šie eksperti ir noteikuši daudzsološas programmas, prioritāte nekavējoties būtu jāpiešķir šo programmu paraugprakses izplatīšanai un pielāgošanai izmantošanai citās dalībvalstīs;

e)  jāatbalsta dalībvalstu centieni koordinēt integrācijas centienus un apmaiņu ar paraugpraksi;

f)   galvenā uzmanība jāpievērš tikko atbraukušo imigrantu integrācijai, tomēr nodrošinot, ka finansējumu saņem arī programmas, kas domātas imigrantu pēcnācēju otrajai un trešajai paaudzei; būtu jāapsver arī programmas, kas domātas, lai palīdzētu bēgļiem sagatavoties ienākt un iekļauties ES sabiedrībās;

3.  atzinīgi vērtē iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā ietverto atsauci uz kopīgajiem pamatprincipiem; ir stingri pārliecināts, ka kopīgie pamatprincipi atspoguļo drošu ieteikumu kopumu, kam būtu jābūt ES integrācijas politikas pamatā; pauž nožēlu, ka dalībvalstis nav lietderīgā veidā ievērojušas kopīgos pamatprincipus, kopš to pieņemšanas 2004. gadā; aicina gaidāmo Somijas prezidentūru atkal iekļaut kopīgos pamatprincipus kā darba kārtības centrālo jautājumu, it īpaši tos principus, kas attiecas uz nodarbinātību (Nr. 3), mijiedarbību (Nr. 7) un līdzdalību (Nr. 9);

4.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ikgadējā integrācijas foruma sekmēšanu, lai atvieglotu apmaiņu ar paraugpraksi, īpaši tajās politikas jomās, kur ES ietekme ir ierobežota, bet kur dažas dalībvalstis piemēro politiku, kas varētu kalpot kā paraugs citām; uzskata, ka jācenšas panākt visu integrācijā iesaistīto iestāžu — vietējo, reģionālo, valsts un ES iestāžu — pārstāvju, kā arī pašu imigrantu līdzdalību šajā forumā;

5.  aicina Komisiju precizēt, paplašināt un koordinēt integrācijas pienākumus ģenerāldirektorātos, tostarp atjaunot un uzturēt visu ģenerāldirektorātu kopīgo darba grupu integrācijas jautājumos un noteikt konkrētu integrācijas pienākumu sadali starp dažādiem ģenerāldirektorātiem; turklāt aicina veikt pasākumus jaunā Integrācijas fonda un Eiropas Sociālā fonda savstarpējai papildināmībai;

6.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst vajadzību pēc izpētes veikšanas un uzdevumu noteikšanas integrācijas politikai dalībvalstīs un imigrantu līdzdalības līmeņiem; uzskata, ka šī informācija ir priekšnosacījums jebkurai ES politikai, kurā paredzēta labākas integrācijas sekmēšana ES, un ka šāda uzdevumu noteikšana ir lietderīga, ir jāizskaidro ES integrācijas debašu jēdzieni, ņemot vērā, ka vārdam „integrācija” var būt daudz dažādu skaidrojumu;

7.  aicina Komisiju izveidot pastāvīgu kontaktgrupu, kurā būtu imigrantu pārstāvji, eksperti, NVO un citi, kas tai sniegtu konsultācijas visos ar integrācijas politiku saistītajos jautājumos;

8.   aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst imigrācijas un daudzveidības veicināšanai ES un integrācijas nepārtrauktai iekļaušanai visās politikas jomās, izmantojot saziņas stratēģiju un iniciatīvas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas, lai uzlabotu izpratni par migrāciju un imigrantu ekonomisko un sociālo devumu sabiedrībai;

9.  aicina Komisiju izveidot stingrus uzraudzības mehānismus integrācijas programmu novērtēšanai dažādās dalībvalstīs, tostarp piesaistot neatkarīgus ekspertus, un izstrādāt stingru un praktiski pielietojamu ziņojumu par migrāciju un integrāciju; mudina Komisiju šo ziņojumu sniegt divreiz, nevis vienreiz gadā, un:

- galveno uzmanību pievērst stingriem rādītājiem, ar ko novērtē dalībvalstu veikumu attiecībā uz kopīgo integrācijas pamatprincipu ievērošanu,

- iekļaut tajā obligātu prasību dalībvalstīm iesniegt precīzus un pilnīgus datus; ja šādu datu nav, jāizstrādā alternatīvi datu vākšanas līdzekļi, kas ir atbilstoši ziņojuma rādītājiem,

- palielināt valstu kontaktpunktu nozīmi un to sadarbību ar neatkarīgiem ekspertiem,

- kā paraugu izmantot ANO Attīstības programmas ziņojumu par tautas attīstību un Eiropas iekļaušanās rādītāju,

- to publiskot ES integrācijas ministru ikgadējā sanāksmē;

10. mudina Komisiju pēc vajadzības sniegt konsultācijas migrantu kopienām par Eiropas palīdzības un attīstības politikas noteikšanu un īstenošanu viņu izcelsmes valstīs;  

11. aicina Komisiju pastiprināt pētījumu un analīzes iniciatīvas, kuru mērķis ir izprast, kā sekmēt integrāciju, un sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām varasiestādēm aktīvi censties popularizēt efektīvus centienus izplatīt paraugpraksi ne tikai ierosinātajā tīmekļa vietnē, bet ar visiem iespējamiem samērīgiem līdzekļiem;

12. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot plašo Komisijas delegāciju un konsulāro iestāžu potenciālu visā pasaulē, lai palīdzētu iespējamajiem migrantiem integrēties, iepazīstinot viņus ar ES un dalībvalstu kultūru, vēsturi, valodu, civilajām tiesībām un pienākumiem;

13. uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienības iestāžu personāla un dalībvalstu valsts pārvaldes sastāvs atspoguļotu ES iedzīvotāju un dalībvalstu iedzīvotāju sastāvu;

14. mudina Padomi izmantot Līguma 67. panta 2. punkta otro ievilkumā noteikto „passerelle” klauzulu, lai Parlamentam piešķirtu koplēmuma pilnvaras integrācijas un legālās migrācijas jautājumos, kā arī kvalificētu vairākuma balsojumu Padomē; uzskata, ka ir svarīgi, lai deputātiem integrācijas politikā būtu koplēmuma pilnvaras, ņemot vērā, ka viņi pārstāv ES politisko izvēli un ka tādēļ viņiem būtu jāpārstāv gan imigrantu, gan pilsoņu viedokļi un būtu jāuzņemas daļa atbildības par integrācijas politikas veidošanu ES likumdošanas procesā;

15. mudina Padomi regulāri sasaukt ikgadēju integrācijas ministru sanāksmi, ko uzsāka ES Nīderlandes prezidentūra 2004. gada novembrī Groningenā;

16. aicina dalībvalstis, gatavojot galīgos apsvērumus par ES Pamattiesību aģentūru, nopietni apsvērt šādas aģentūras lomu uzticēšanās un labu attiecību veicināšanā starp kaimiņvalstīm un organiski pilnveidot šo lomu ar aģentūrai paredzētām ikgadējām secīgām programmām;

17. prasa Padomei pārskatīt Komisijas priekšlikumu integrācijas politikā pielietot atklāto koordinācijas metodi; šajā sakarā aicina iesaistīt Parlamentu visā procedūrā;

18. mudina Padomi izstrādāt visaptverošu un tālejošu pamatdirektīvu par legālo migrāciju, pienācīgi ņemot vērā integrācijas nepieciešamību;

19. mudina dalībvalstis vienam ministram uzdot uzraudzīt imigrantu integrācijas politiku, nodrošināt šīs politikas ieviešanu visos valdības līmeņos ar aģentūru starpniecību un apsvērt iespēju iecelt augsto komisāru integrācijas jautājumos vai integrācijas ombudu katrā dalībvalstī, lai koordinētu politikas īstenošanu, izplatītu informāciju migrantiem, kā arī izskatītu migrantu sūdzības un veiktu pasākumus problēmu risināšanai;  

20. aicina visas dalībvalstis veikt revīziju visos to valdības aģentūru līmeņos, kuru pienākumi ir saistīti vai tiem vajadzētu būt saistītiem ar imigrantu integrāciju;

21. aicina Komisiju izpētīt iespēju iekļaut trešo valstu valstspiederīgo integrācijas jautājumu Pamattiesību aģentūras turpmākajās daudzgadu programmās;

22. aicina dalībvalstis veicināt imigrantu politisko līdzdalību un mazināt viņu politisko un sociālo izolāciju; šajā sakarā aicina Komisiju no tiesiskā viedokļa pārskatīt dažādās dalībvalstīs spēkā esošos noteikumus par ES civilo pilsonību, kā dalībvalstu pašreizējo praksi attiecībā uz pastāvīgi dzīvojošo imigrantu tiesībām balsot vietējās un pašvaldību vēlēšanās;

23. aicina dalībvalstis ieviest atklātas, humānas, ātras un samērīgas procedūras pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai, ģimenes apvienošanai un arī pastāvīgi dzīvojošo imigrantu un viņu bērnu naturalizācijai, it īpaši ņemot vērā to, ka daudzi no šiem bērniem ir dzimuši dalībvalsts teritorijā;

24. vērš dalībvalstu uzmanību uz to imigranšu tiesiski atkarīgo statusu, kuras pievienojas saviem dzīvesbiedriem ģimenes apvienošanas kārtībā, un aicina dalībvalstis pārskatīt to tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka dzīvesbiedriem un bērniem iespējami drīz tiek piešķirts individuāls statuss un darba atļauja neatkarīgi no galvenā likumīgā statusa īpašnieka, nodrošinot un pilnībā aizsargājot viņu tiesības un sekmējot viņu sociālo integrāciju;

25. mudina politiskās partijas, arodbiedrības un pilsonisko sabiedrību kopumā valsts līmenī iekļaut imigrantus kā pilntiesīgus locekļus to attiecīgo struktūru visos līmeņos;

26. atbalsta integrācijas programmas, kuras atsevišķas dalībvalstīs piemēro un kurās paredzēta abpusēja — mītnes valsts un imigrantu — apņemšanās; pauž cerību, ka imigranti šādā veidā daudz labāk apzināsies Eiropas Savienības pamatvērtības un vienlaikus varēs iegūt pamatzināšanas par vietējās sabiedrības darbību; uzsver, ka ir svarīgi veicināt vietējās sabiedrības valodas apgūšanu un organizēt pilsoniskās apmācības kursus;

27. mudina dalībvalstis nostiprināt pret diskrimināciju un rasismu vērstos tiesību aktus un uzlabot pašreiz spēkā esošos tiesību aktus, kā arī apsvērt atbilstošus pozitīvas rīcības tiesību aktus migrantiem visās attiecīgajās jomās, par paraugu izmantojot tās dalībvalstis, kur pozitīva rīcība ir bijusi veiksmīga;

28. aicina dalībvalstis, lai it īpaši novērstu iespējamu sliktu apiešanos ar imigrantēm, nodrošināt viņām viegli pieejamu informāciju attiecībā uz mītnes valsts tiesību aktiem par dzimumu vienlīdzību, kā arī no šiem tiesību aktiem izrietošajām tiesībām un aizsardzību, tostarp par pieejamajiem tiesiskajiem un administratīvajiem aizsardzības līdzekļiem;

29. aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varasiestādes sekmēt mijiedarbību starp imigrantiem un vietējo sabiedrību, cita starpā veicinot kopīgus diskusiju forumus, dialogu starp kultūrām, seminārus, izstādes, kultūras un sporta pasākumus; turklāt aicina izveidot jaunas vai atbalstīt jau esošās struktūras, kas ļautu imigrantiem integrēties vietējā sabiedrībā, lai izvairītos no sociālās atstumtības gan tikko atbraukušo, gan arī to migrantu vidū, kuri jau ir iekārtojušies, bet kuriem ir grūti integrēties, vienlaikus arī atbalstot migrantu organizācijas to teritorijā un sakaru nostiprināšanu ar migrantu izcelsmes valstīm;

30. mudina dalībvalstis bēgļiem viņu uzņemšanas posmā paredzēt ar integrāciju saistītus pasākumus, piemēram, valodas kursus vai brīvprātīgā darba pasākumus, ņemot vērā to, ka integrācijas process bēgļiem sākas tieši uzņemšanas posmā;

31. uzsver, ka ir svarīgi sadarbībā ar Parlamentu, Padomi un Komisiju izveidot visaptverošu pamatu ES civilajai pilsonībai;

32. uzsver, ka ir svarīgi organizēt ikgadējas uzklausīšanas par integrācijas jautājumiem ar Parlamenta, dalībvalstu parlamentu un civilās sabiedrības pārstāvju, īpaši NVO un imigrantu asociāciju, piedalīšanos, lai novērtētu Eiropas Savienības integrācijas centienu efektivitāti, kā arī imigrantu integrācijas attīstību dalībvalstu līmenī;

33. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei un dalībvalstīm.

  • [1]  2004. gada 19. novembra dokuments 14615/04.
  • [2]  Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes apvienošanu (OV, L 251, 3.10.2003., 12. lpp.).
  • [3]  Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīva 2003/109/EK attiecībā uz trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 016, 23.1.2004., 44. lpp.).
  • [4]  Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.).

PASKAIDROJUMS

I.         Ievads

Vai ES vajadzētu atbalstīt vēl vairāk imigrantu ieplūšanu — un, ja jā, tad cik daudzu? Šie jautājumi pamatoti ir jau ilgstošu publisku diskusiju objekts daudzās dalībvalstīs. Visnesenākie pētījumi parāda, ka gudri organizēta nepārtraukta imigrācija var dot ievērojamu ekonomisku un sociālu labumu. Tomēr daudziem imigrācija ir iemesls aizvien lielākam uztraukumam un nedrošībai.

Turpretī pats par sevi skaidrs ir jautājums, vai mums būtu jāintegrē imigranti, kas jau dzīvo un strādā mūsu vidū, nedarot mums nekā ļauna un pilnveidojot mūsu dzīvi. Viņiem jākļūst par Eiropas sabiedrības pilntiesīgiem locekļiem, galu galā iegūstot pilsonību. Jebkāds cits variants nozīmētu, ka Eiropas Savienība atbalsta divu līmeņu sabiedrību, tāds uzskats pārkāpj mūsu pamatvērtības.

Šo ziņojumu rosināja pārliecība, ka integrācija ir tikpat svarīgs jautājums kā veiksmīga ES paplašināšanās vai globālā kustība sieviešu tiesību aizstāvībai. Šāda uzdevuma veikšanai Eiropas Savienības saistības lielā mērā ir atstātas novārtā. Tā vietā, lai efektīvi iekļautu imigrantus skolās, darbavietās un politiskajās sistēmās, Eiropas sabiedrība daudzējādā ziņā ieslīgst „sašķelšanas” stadijā.

Tomēr, cenšoties veikt šo integrācijas uzdevumu, kura neizpilde varētu ierobežot ES sociāli, ekonomiski un politiski, Eiropas Savienība ir ieguldījusi diezgan maz līdzekļu.

Lai gan Eiropadome 1999. gadā Tamperē stingri uzsvēra savas saistības imigrantu integrācijā un pastiprināja savu nostāju 2003. gadā Salonikos, realitāte neatbilst iecerētajam.

Nesekmīgs integrācijas process radīs neskaitāmas problēmas, bet sekmīgs stiprinās ES kritiskās situācijās; mūsu kopīgie panākumi integrācijas jomā nostiprinās Eiropas Savienības ekonomiku globālajā konkurencē; Eiropas Savienība piesaistīs tautsaimniecības nozarēm nepieciešamo darbaspēku un uzņēmējus, kā arī zinātniekus un studentus, kas ir pamats tās inovāciju attīstības spējai; ES pilsētas būs drošākas un kopienas stiprākas. Integrācija dos vēl lielāku ieguvumu nekā tikai IKP izaugsmi, stingrākas pensiju sistēmas un nemieru samazināšanos. Eiropas imigranti var būt kā Eiropas Savienības tilts uz globalizēto pasauli, veicinot tirdzniecības iespējas, paplašinot sociālos tīklus un nostiprinot Eiropas pozīciju kā pasaules līderim, kurš spējīgs pārvarēt kultūras un reliģiskās atšķirības.

Imigrantu integrācijas uzdevumu mēs esam uzsākuši risināt jau agrāk. Būtībā var pierādīt, ka Eiropas Savienība ir vissekmīgākā imigrantu integrācijas struktūra vēsturē. Pirms gadsimta ceturkšņa lielākā daļa imigrantu, kas dzīvoja desmit Eiropas valstu kopienā, bija dienvideiropieši. Šodien Dienvideiropa ir plaukstoša Eiropas Savienības daļa, tās pilsoņi vairs netiek uzskatīti par imigrantiem — lai gan bija laiks, kad daudzi uzskatīja viņus par svešiniekiem un „neintegrējamiem”. Viņu iestāšanās Eiropas Savienībā nostiprināja ES kopumā. Līdzīgi tagad arī austrumeiropieši ir pilntiesīgi ES locekļi.

Bet iepriekšējo 50 gadu imigrantiem bija kāda priekšrocība salīdzinājumā ar viņu līdziniekiem šodien — viņi nāca no valstīm, kurām neizbēgami bija jākļūst par Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tāpēc varbūt ir lietderīgi padomāt par tiem 40 miljoniem ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju kā par divdesmit sesto ES valsti (un piekto lielāko). Mēs varētu uzdot jautājumu: kā mūsu centieni integrēt šos iedzīvotājus atbilst saistībām, ko mēs esam uzņēmušies pievienošanās sarunvalstu integrācijai? Sekmīgai integrācijai nepieciešami nopietni cilvēku un finansiālie resursi. Mums jāmeklē arī Eiropas Savienības un pasaules pieredze, kas varētu ievērojami uzlabot sekmes imigrantu integrācijā. Mums arī jāpastiprina pasākumi šo ideju efektīvai popularizēšanai.

Visbeidzot, varbūt vissvarīgākais jautājums attiecībā uz imigrantu integrāciju ir tas, kurš vismazāk apspriests: kāda veida sabiedrībā mēs vēlamies šos cilvēkus integrēt? Visbūtiskākais iemesls imigrantu integrēšanai Eiropā ir — ja mēs to nedarīsim, mēs nodosim tās idejas un principus, uz kuriem Eiropas Savienība ir balstīta. Pārāk bieži mūsu reakcija uz imigrantu jautājumu liecina par mūsu tuvredzību, aprobežotību, tendenciozitāti un reakcionāru domāšanu. Plašākā mērogā mūsu sabiedrība arī pieņem šos uzskatus.

Integrācija nevar notikt bez tiem, kuri integrē, un tiem, kurus integrē. Tas nozīmē, ka migrantu integrācijai pirmām kārtām nepieciešama mūsu vēlme akceptēt un integrēt migrantus. Tāpēc mūsu politikas virzieniem jāvada iedzīvošanās procesi, ietekmējot gan imigrantus, gan viņus uzņemošās sabiedrības, kā arī mobilizējot visus resursus, lai efektīvi ieviestu politikas virzienus.

II.   ES iesaistīšanās motīvi integrācijas procesā

Kāpēc ES jāiesaistās imigrantu integrācijas procesā? Tāpēc, ka — ja kaut viena dalībvalsts nespēs sekmīgi īstenot integrācijas politiku, tas atstās nelabvēlīgas sekas uz Eiropas Savienību kopumā.

· Imigrantu nepietiekama nodarbinātība vājina ne tikai atsevišķu valstu, bet visas Eiropas Savienības ekonomiku.

· Ja mūsu ekonomikai nepieciešamie augsti un zemu kvalificētie darbinieki uztvers Eiropu kā neviesmīlīgu, viņi var tikt iesaistīti pagrīdes ekonomikā vai nokļūt Eiropas ekonomisko konkurentu rokās.

· Efektīvas integrācijas politikas trūkums var radīt negatīvu izpratni un stereotipus par imigrantiem, kā rezultātā var tikt veidots pretspars imigrācijas politikai.

· Pilsoņu bailes var iedragāt respektu pret cilvēcisko cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību ievērošanu.

· Ekstremālākās formās atsvešināšanās var radīt radikālus novirzienus, kas var apdraudēt visu ES drošības apziņu.

· Negatīvi stereotipi par neintegrētiem imigrantiem var ierobežot Eiropas Savienības sekmīgu paplašināšanos.

Neskatoties uz iepriekš minēto, Eiropas Savienību ilgu laiku bremzēja plaši izplatīts uzskats, ka „integrācijai ir lokāls raksturs un integrācijas iniciatīvas patiešām tiek īstenotas vietējā mērogā”. Vietējās skolas, apvienības, uzņēmumi, reliģiskās organizācijas un citas struktūras pieliek lielas pūles, lai iesaistītu jaunatnācējus vietējā vidē, izveidojot kopienas un uzlabojot dzīves kvalitāti. Bet integrācija ir globāla problēma — jo īpaši to jūt tad, kad tās process neveicas.

Tādējādi, ja vietējām, reģionālajām un valsts varas iestādēm jānosaka konkrēti integrācijas pasākumi, kas jāievieš, dalībvalstīm jāīsteno efektīvas integrācijas stratēģijas, kuru rezultātā tiek veicinātas Eiropas Savienības kopējās intereses. Tieši šo rezultātu uzraudzībā ES iestādes var izrādīt lielāku aktivitāti un jo īpaši – efektivitāti, un tām tas jādara.

III. Iepriekšējās un nākamās darbības — referenta ieteikumi

Iepriekšējās ES prezidentūras un Eiropas Komisija ir veikušas lielu un nozīmīgu darbu integrācijas politikas attīstībā. Tomēr ES kopējie centieni nepavisam nav pietiekami īstenošanas līmenī – pat ne tajā ļoti ierobežotajā jomā, kurā Komisija ir pilnvarota darboties. Šo izteikumu raksturo divi piemēri: 2003. gadā ar fanfarām sveiktā „Eiropas migrācijas observatorija” tā arī netika izveidota. Pirmais gada ziņojuma par migrāciju un integrāciju izdevums, ko Eiropadome bija uzdevusi Komisijai izdot katru gadu, iznāca paredzētajā laikā 2004. gada jūnijā[1], bet otro izdevumu vēl tikai ir paredzēts izdot 2006. gada aprīlī.

Sākot ar 2006. gadu, Eiropas Komisijai un citām Eiropas institūcijām būs daudz vienreizēju iespēju ietekmēt imigrantu integrācijas procesu. Tās jāizmanto un jāpanāk optimāls efekts.

Tomēr, pirms uzņemties jaunus riskus, kas prasa Eiropas Savienības uzmanību un līdzekļus, būtiski svarīgi ir nodrošināt pašreizējo direktīvu, kas ietekmē imigrantu integrāciju, efektīvu īstenošanu. Komisijai ir saistoši daudz stingrāk uzraudzīt gan ar integrāciju saistīto direktīvu transponēšanu, gan tās administratīvās prakses efektivitāti, kas īsteno atbilstīgos tiesību aktus imigrantu ikdienas dzīvē.

Iespējams, ka vissvarīgākā no jaunajām iniciatīvām ir nesen iecerētā iniciatīva Eiropas fonds trešo valstu valstspiederīgo integrācijai. Šajā ziņojumā tiek ierosināts, ka Komisijai jāievēro seši principi šā jaunā ES Integrācijas fonda līdzekļu piešķiršanā:

a) līdzekļu izmaksu nosaka vienots ikgadējs centrs; ikgadējās mērķa investīciju jomās iekļauj nevienlīdzības samazināšanu, pieņemot darbā vietējos iedzīvotājus un imigrantus, imigrantu izglītības uzlabošanu, izglītības un nodarbinātības izredžu uzlabošanu sievietēm, valodu apmācību un ievadprogrammas, kā arī imigrantu politiskās līdzdalības veicināšanu;

b) fonds veicina iniciatīvas, kurām ir vislielākais potenciāls tās plaši īstenot visā Eiropas Savienībā;

c) Komisija katru gadu piešķir saprātīgu un noteiktu Fonda līdzekļu procentuālo daļu, lai nodrošinātu Komisijas finansētajām programmām neatkarīgu ekspertu sniegtu efektivitātes vērtējumu;

d) tiklīdz šie eksperti ir noteikuši daudzsološākās programmas, prioritāti nekavējoties piešķir šo programmu izplatīšanai un pielāgošanai citās dalībvalstīs, ko veic to municipālās un vietējās varas iestādes;

e) atbalsta dalībvalstu iniciatīvas to integrācijas centienu koordinēšanā un labākās pieredzes apmaiņā;

f) primārie finansēšanas mērķi ir programmas, kas attiecas uz jaunatnācējiem; tomēr finansējumu saņem arī programmas, kas attiecas uz imigrantu pēcnācēju otro un trešo paaudzi.

Izšķirošs ir arī Komisijas nodoms, kā teikts tikko izdotajā „Politiskajā programmā par legālo migrāciju”, izstrādāt vispārējas direktīvas projektu par legālo migrāciju, kā arī direktīvas, kas sekmētu Eiropas Savienības spēju piesaistīt augsti kvalificētus imigrantus, sezonas strādniekus un praktikantus. Šī programma ir milzīgs solis uz priekšu, lai atzītu, ka imigrācija un integrācija ir cieši saistītas un ka panākumi vienā jomā ir atkarīgi no panākumiem otrā. Šīs programmas saturs jāizstrādā daudz skaidrāk un tajā jāapzinās, ka dažādu kategoriju imigrantu vajadzības ir ļoti dažādas.

Vienlaikus Komisija ir arī norādījusi, ka tā ir iecerējusi izveidot modeli tīmekļa vietnei, kurā popularizēt labāko pieredzi integrācijas jomā. Lai gan šāda tīmekļa vietne ir svarīga, Komisijas centieniem noteikt, analizēt un veicināt labāko pieredzi jāsniedzas daudz tālāk, turklāt nekavējoties visās jomās (piemēram, valodu apmācībā, mājokļu jomā, izglītībā, plašsaziņas līdzekļu jomā, starpkultūru dialogā, utt.).

Ļoti svarīgi ir arī reformēt imigrantu integrācijas pārvaldību, ko veic Komisija un dalībvalstis. Tādējādi ziņojumā aicina Komisiju precizēt, paplašināt un koordinēt integrācijas uzdevumus ģenerāldirektorātos, tostarp atjaunot visu ģenerāldirektorātu kopīgo darba grupu integrācijas jautājumos un noteikt konkrētu integrācijas uzdevumu sadali starp dažādiem ģenerāldirektorātiem. Turklāt ziņojumā aicina veikt pasākumus jaunā Integrācijas fonda un Eiropas Sociālā fonda savstarpējai papildināmībai.

Attiecībā uz dalībvalstīm ziņojumā mudina dot uzdevumu vienotam ministru kabinetam uzraudzīt imigrantu integrācijas politikas jomas un nodrošināt šīs politikas saskaņotību visos valdības un iesaistīto pušu līmeņos. Ziņojumā ir arī noteikta prasība dalībvalstīm apsvērt iespēju iecelt Augsto komisāru integrācijas jautājumos vai Integrācijas ombudu, lai uzraudzītu politikas īstenošanu, izplatītu informāciju un izskatītu migrantu sūdzības.

Integrācijas politika nevar sekmīgi attīstīties, ja tajā aktīvi neiesaistās paši migranti. Šajā nolūkā ziņojumā ir izteikta prasība Komisijai izveidot reliģisko vadītāju, ekspertu un, galvenais, migrantu, pastāvīgu sakaru grupu, kas konsultētu Komisiju visos politikas jautājumos attiecībā uz integrāciju.

Visbeidzot, un kas ir ne mazāk svarīgi — ir skaidrs, ka nozīmīgākais līdzeklis integrācijas sasniegšanā ir skaidra nostāja pilsonības jautājumā. Ja pilsoņu tiesības jau ietilpst dalībvalstu suverenitātes jomā, Komisijas izvirzītais jēdziens „pilsoniska pilsonība” — stingri noteikts tiesību un pienākumu kopums, kas varētu kalpot par pamatu pilsonībai — vēl jāattīsta. Ziņojumā dalībvalstis aicinātas veicināt imigrantu politisko līdzdalību un mazināt viņu politisko un sociālo izolāciju, cita starpā meklējot veidus, kā imigrantiem ar ilgtermiņa uzturēšanos piešķirt tiesības piedalīties balsošanā vietējās un municipālajās vēlēšanās; ieviest atklātas, humānas, ātras un saprātīgas procedūras ilgtermiņa rezidenta statusa piešķiršanai, kā arī imigrantu ar ilgtermiņa uzturēšanos un viņu bērnu naturalizācijai; mudināt politiskās partijas, arodbiedrības un pilsonisko sabiedrību kopumā valsts līmenī integrēt imigrantus kā pilntiesīgus locekļus šo attiecīgo struktūru visos līmeņos.

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS (23.3.2006)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

par stratēģijām un līdzekļiem imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā
(2006/2056(INI))

Atzinumu sagatavoja: Dimitrios Papadimoulis

ĪSS PAMATOJUMS

Komisijas paziņojumā (KOM(2005)0389) ir paredzēts noteikt vadlīnijas ES un dalībvalstu integrācijas politikai. Atzinums pamatā vērš uzmanību uz trešo valstu pilsoņu integrāciju darba tirgū, uzsverot integrācijas abpusējo procesu un ar to saistītos sociālos aspektus. Jāievēro tā paziņojuma struktūra, tādējādi sadalot vadlīnijas divos līmeņos: valstu un Eiropas Savienības līmenī.

Valstu līmenī referents galvenokārt pievēršas jautājumam par ekonomisko un sociālo tiesību attiecināšanu uz visiem migrantiem, neatkarīgi no viņu juridiskā statusa, kā arī īpaši pakavējas pie migrantu sieviešu situācijas uzlabošanas nodarbinātības jomā. Otrs svarīgākais jautājums ir veicināt integrāciju vietējā sabiedrībā, lai palielinātu sociālās un darba vides daudzveidību.

Integrācija ir abpusējs process, kurā gan imigrantiem, gan vietējai sabiedrībai ir noteiktas tiesības un pienākumi. Šis process paredz vienlīdzīgu iespēju un attieksmes apstākļos panākt, lai imigrantu un pārējo iedzīvotāju tiesības un pienākumi, kā arī piekļuve precēm, pakalpojumiem un pilsoniskās līdzdalības iespējām pakāpeniski izlīdzinātos. Izšķiroša nozīme imigrantu integrācijā ir nodarbinātībai. Tādēļ Lisabonas stratēģijas un Eiropas nodarbinātības stratēģijas mērķi radīt vairāk un labākas darbavietas jāattiecina arī uz imigrantiem. Sociālajiem partneriem un valsts iestādēm jāstrādā kopā, lai nepieļautu imigrantu diskrimināciju atalgojuma un darba apstākļu ziņā.

ES līmenī tās loma dalībvalstu uzraudzībā un atbalsta sniegšanā attiecībā uz migrantu integrācijas jautājuma risināšanu ir noteicošā. Paredzams, ka līdz 2020. gadam 25 ES dalībvalstu iedzīvotāju skaits samazināsies no 303 miljoniem līdz 297 miljoniem, un turpmāk līdz 2030. gadam — līdz 280 miljoniem, gandrīz divkāršojot apgādājamo veco cilvēku procentu. Tā kā ekonomiskā izaugsme ir nodarbinātības un darba ražīguma izaugsmes rezultāts, kopējās nodarbinātības samazinājumam var būt negatīva ietekme uz ekonomisko izaugsmi. Līdz ar to ES ir ļoti ieinteresēta sekmēt integrāciju un pilnībā izmantot importētās prasmes.

Būtiski svarīga ir labākās pieredzes apmaiņa un pastiprināta koordinācija augstākā līmenī, jo dažādām migrantu grupām nepieciešama dažāda integrācijas politika, iekļaujot ne tikai nesen iebraukušos migrantus, bet arī ilgtermiņa rezidentus, kā arī otrās un trešās paaudzes migrantus; tas jāņem vērā politikas veidošanā. Ļoti svarīgi arī ir nodrošināt, ka ES migrācijas politika paredz drošu juridisko statusu un garantētas tiesības, lai atbalstītu uzņemto ieceļotāju integrāciju, veicinātu viņu iekļaušanos visos sabiedrības aspektos un pirmkārt un galvenokārt darba tirgū.

Jūsu referents atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ESF (2007.–2013.g.), kura mērķis ir atbalstīt īpašu darbību, tostarp konsultācijas un valodu apmācību un ārzemēs iegūto prasmju izmantošanu, kā arī daudzveidības veicināšanu darbavietā un diskriminācijas apkarošanu, lai nostiprinātu migrantu sociālo integrāciju un palielinātu viņu dalību darba tirgū,.

Viņš atzinīgi vērtē arī ierosināto finanšu instrumentu ESF papildināšanai saistībā ar „migrācijas plūsmu pārvaldību” — radītu, lai atbalstītu valstu centienus attīstīt un ieviest integrācijas politiku, kas ļautu migrantiem ar dažādu kultūras, reliģijas, valodas un etnisko izcelsmi iemitināties un aktīvi piedalīties visos Eiropas sabiedrību aspektos saskaņā ar kopējiem pamatprincipiem.

IEROSINĀJUMI

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   aicina dalībvalstis:

a)  nepieļaut sociālo dempingu, pieņemot skaidrus noteikumus par migrantu darbaspēka kā likumīgu iedzīvotāju juridisko statusu, organizējot informācijas kampaņas par valsts darba likumdošanu un migrantu sociālajām tiesībām un pienākumiem, kā arī sekmējot visu strādājošo migrantu minētā statusa noformēšanu;

b)  izveidot informācijas centrus trešo valstu pilsoņiem, lai nodrošinātu informāciju par sociālajiem pakalpojumiem, kuri viņiem pienākas mītnes zemē, piemēram, mūžizglītība, mājokļi, veselības aprūpe, bērnu aprūpes iespējas, izglītība un ievadprogrammas;

c)  pieņemt pasākumus diskriminācijas izskaušanai darbavietā, tostarp daudzveidības pārzināšanu un godprātīgu pieņemšanu darbā atbilstīgi dalībvalstu iekšējiem tiesību aktiem, darbavietas saglabāšanu un paaugstinājumu amatā, pamatojoties uz nopelniem un neatkarīgi no rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas, dzimuma, invaliditātes, seksuālās orientācijas, dzimuma izpausmes, dzimuma identitātes vai vecuma dēļ; skubina darba tirgus partnerus iesaistīties šādu pasākumu izveidē un efektīvā īstenošanā, īpašu uzmanību pievēršot migrantu sieviešu nodarbinātībai un integrācijai, ņemot vērā, ka viņas biežāk ir bez darba; veikt pasākumus migrantu bērnu un ģimenes locekļu integrēšanai izglītības un labklājības programmās;

d)  nostiprināt mītnes zemes spēju pieņemt aizvien pieaugošo daudzveidību darbavietās ar pasākumiem, kuri veicina mītnes zemes iedzīvotāju informētību un izpratni, kā arī spēju izvairīties no rasisma, ksenofobijas un sociālās atstumtības, tādējādi uzsverot, ka integrācija ir divvirzienu process, kura mērķis ir veicināt sociālo kohēziju, dialogu starp darba tirgus dalībniekiem un iestādēm, kuras ir atbildīgas par politikas īstenošanu reģionālā un vietējā līmenī, īpaši vietējām organizācijām;

e)  atbalstīt konsulāros resursus trešās valstīs, lai nodrošinātu informāciju par iebraukšanu ES darba, mācību vai pētniecības nolūkos; ieviest darba un uzturēšanās atļaujas, ievērojot nosacījumus, ko paredz iekšējie tiesību akti, ievērojot valsts kompetenci; nodrošināt, ka paši migranti, nevis darba devēji, ir šo atļauju turētāji, lai samazinātu ekspluatēšanas risku;

f)  veicināt jaunpienācēju integrāciju darba tirgū, piemēram, izstrādājot teorētiski praktiskos kursus;

g)  ņemot vērā 7. Pētniecības programmu, pārbaudīt iespēju veikt pētījumus par migrantu repatriāciju un ES iegūto prasmju izmantošanu izcelsmes valstu labā;

h)  informēt migrantus par iespēju, ka viņus var pārstāvēt arodbiedrības, kā arī skubināt arodbiedrības uzņemt migrantus;

i)  nodrošināt pieeju izglītībai un arodizglītībai, kā arī nepilngadīgo tiesības uz izglītību, tostarp finansējumu un mācību stipendijām;

j)  ratificēt ANO Konvenciju (1990.g.) par visu strādājošo migrantu un viņu ģimenes locekļu aizsardzību; izstrādāt skaidru politiku par migrantu strādnieku partneru tiesībām uz darbu; uzskata par būtisku, ka jāpieņem noteikumi, lai novērstu piespiedu migrāciju, īpaši attiecībā uz cilvēku tirdzniecības novēršanu, uzraudzību un ierobežošanu;

k)  pilnīgi sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Īpašo ziņotāju par migrantu cilvēktiesībām viņa pienākumu un uzdevumu izpildē, kā arī iesniegt visu prasīto informāciju un nekavējoties atbildēt uz viņa sūdzībām;

l)  izglītības iestāžu mācību programmā iekļaut migrantu un viņu (jauno) mītnes zemju kopēju vēsturi, kā arī migrācijas izcelsmes vēsturi;

m)  izveidot integrācijas programmas, kas ir piemērotas jaunpienācēju un/vai agrāk atbraukušo migrantu vajadzību apmierināšanai;

n)  veicināt gan oficiālu, gan pārējo kvalifikāciju savstarpēju saistošu atzīšanu, neskatoties uz to, vai tās ir iegūtas trešu valstu pilsoņu izcelsmes valstīs, vai arī ES;

o)  izveidot instrumentus, lai novērstu trešu valstu migrantu strādnieku bērnu nesekmību un izstāšanos no skolām, īpaši nodrošinot papildu valodas kursus; atzīt, ka migrantu bērni, kuri mācās svešvalodā un mēģina piemēroties jauniem ieradumiem, mācību procesā var sastapties ar lielākām grūtībām, kuras nākotnē var radīt grūtības piemēroties sabiedrībai un tajā integrēties;

p)  apkarot nepilngadīgo izmantošanu un atvieglot ekspluatēto nepilngadīgo reintegrāciju sabiedrībā; izstrādāt efektīvas struktūras un instrumentus, lai dialogā ar sociālajiem dienestiem palīdzētu nepilngadīgajiem pārvarēt traumas, kā arī sociālās un kultūras problēmas;

q)  sekmēt sadarbību starp imigrantiem un mītnes zemes sabiedrību, veicinot kopējus forumus, starpkultūru un reliģiju dialogus, seminārus, izstādes, kā arī kultūras un sporta pasākumus daudzkultūru vidē; izveidot struktūras, kuras ļautu trešu valstu pilsoņiem integrēties mītnes zemes sabiedrībā, lai izvairītos no sociālās atstumtības gan tikko iebraukušo vidū, gan arī to migrantu vidū, kuri jau ir iekārtojušies, bet kuriem ir grūti integrēties;

2.   aicina Eiropas Komisiju:

a)  nodrošināt finansējumu no strukturālajiem fondiem, PROGRESS programmas un Kopienas iniciatīvām, piemēram, EQUAL un URBAN, kā arī no ierosinātā Eiropas fonda trešu valstu pilsoņu integrācijai, kurš veido daļu no pamatprogrammas „Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”; nodrošināt, ka šajās programmās iegūtā paraugprakse un attiecīgās zināšanas izplata un iekļauj attiecīgās politikas sagatavošanā;

b)  sekmēt informācijas un paraugprakses apmaiņu tādās politikas jomās kā pieņemšana darbā un uzņemšana valstī; iesaistīties pastāvīgā dialogā ar visām iesaistītajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību; atbalstīt migrantu organizāciju tīklu ieviešanu, lai sekmētu paraugprakses apmaiņu;

c)  finansiāli atbalstīt zinātniskās izpētes pasākumus, kuri ir paredzēti, lai analizētu dalībvalstīs veikto migrantu statusa noformēšanu noteiktā kārtībā, kā arī izmantot dažādu dalībvalstu pieredzi Eiropas ilgtermiņa migrācijas politikas izstrādē;

d)  izveidot platformas, lai veicinātu sadarbību un dialogu starp iestādēm vietējā, reģionālā un valstu līmenī, darba tirgus dalībniekiem un migrantus pārstāvošām organizācijām, piemēram, dalīties pieredzē ieinteresēto pušu vidū ir būtiski, lai labāk reaģētu uz dažādu mērķgrupu vajadzībām;

e)  izstrādāt statistiskās prognozes, lai sekmētu ES nepieciešamo darba resursu atbilstīgu plānošanu un aicināt Ministru Padomi noteikt tos migrācijas un nodarbinātības jautājumus, kurus jāreglamentē ar kopējiem noteikumiem, nolūkā turpmāk attīstīt kopējo Eiropas migrācijas politiku;

f)  izveidot sistēmu, ar kuru izvērtēt un atzīt trešās valstīs iegūtu kvalifikāciju, lai palīdzētu atbilstīgai pieņemšanai darbā;

g)  uzsākt trešo valstu pilsoņu integrācijas procesa izvērtēšanu un paaugstināt spējas jaunajiem sociālajiem, kultūras un tautsaimniecības apstākļiem pielāgot dalībvalstu stratēģijas atkarībā no izvērtējuma secinājumiem;

h)  uzraudzīt Direktīvu 2003/109/EK, 2000/43/EK, 2000/78/EK un Regulas (EK) Nr. 859/2003 īstenošanu; nodrošināt ES tiesību aktu atbilstību Starptautiskās Darba organizācijas standartiem;

i)  atbalstīt dalībvalstu iniciatīvas sekmēt sabiedrības izpratni, pilnveidot informāciju par pasākumiem ar mērķi apkarot cilvēku tirdzniecību, kā arī rasismu un ksenofobiju darbavietā, kā arī nodrošināt informāciju par migrācijas ietekmi uz nodarbinātību un ražīgumu; arī prasa Komisijai iekļaut migrantus Eiropas pilsonības veicināšanas programmās;

j)  izmantot 7. Pētniecības, attīstības un tehnoloģiju izstrādes pamatprogrammu 2007.–2013. gadam, lai piesaistītu trešu valstu pētniekus, izveidojot apstākļus, kas viņiem ļautu veikt izpēti un profesionāli darboties ES labā;

k) uzsākt kampaņu, lai integrētu trešu valstu pilsoņus, izmantojot Eiropas Darbaspēka mobilitātes gada pieredzi un šī projekta būtību pielāgojot imigrantu dažādajām īpatnībām.

PROCEDŪRA

Virsraksts

Stratēģijas un līdzekļi imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā

Procedūras Nr.

2006/2056(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

LIBE

Atzinumu sniedza
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

EMPL
16.3.2006

Atzinumu sagatavoja
  Iecelšanas datums

Dimitrios Papadimoulis
14.9.2005

Izskatīšana komitejā

21.2.2006

20.3.2006

 

 

 

Pieņemšanas datums

21.3.2006

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

22

20

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jan Andersson, Roselyne Bachelot-Narquin, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Proinsias De Rossa, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Roger Helmer, Stephen Hughes, Ona Juknevičienė, Jan Jerzy Kułakowski, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Mario Mantovani, Ana Mato Adrover, Maria Matsouka, Ria Oomen-Ruijten, Csaba Őry, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Jacek Protasiewicz, Kathy Sinnott, Jean Spautz, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Edit Bauer, Mihael Brejc, Françoise Castex, Dimitrios Papadimoulis, Leopold Józef Rutowicz, Agnes Schierhuber, Elisabeth Schroedter, Georgios Toussas, Anja Weisgerber, Tadeusz Zwiefka

Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

 

PROCEDŪRA

Virsraksts

Stratēģijas un līdzekļi imigrantu integrācijai Eiropas Savienībā

Procedūras numurs

2006/2056(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu
  Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

LIBE
16.3.2006

Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

FEMM
16.3.2006

CULT
16.3.2006

EMPL
16.3.2006

DEVE
16.3.2006

AFET
16.3.2006

Atzinumu nav sniegusi
  Lēmuma datums

FEMM
21.3.2006

CULT
21.3.2006

DEVE
25.1.2006

AFET
21.3.2006

 

Ciešāka sadarbība
  Datums, kad paziņoja plenārsēdē

 

 

 

 

 

Referents(-e/-i/-es)
  Iecelšanas datums

Stavros Lambrinidis
4.10.2005

 

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

 

 

Izskatīšana komitejā

20.3.2006

19.4.2006

15.5.2006

 

 

Pieņemšanas datums

15.5.2006

Galīgā balsojuma rezultāti

+

-

0

33

5

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Alexander Nuno Alvaro, Roberta Angelilli, Edit Bauer, Johannes Blokland, Mihael Brejc, Kathalijne Maria Buitenweg, Maria Carlshamre, Giusto Catania, Carlos Coelho, Fausto Correia, Kinga Gál, Patrick Gaubert, Elly de Groen-Kouwenhoven, Ewa Klamt, Magda Kósáné Kovács, Barbara Kudrycka, Stavros Lambrinidis, Romano Maria La Russa, Sarah Ludford, Antonio Masip Hidalgo, Claude Moraes, Lapo Pistelli, Martine Roure, Inger Segelström, Antonio Tajani, Ioannis Varvitsiotis, Manfred Weber, Stefano Zappalà, Tatjana Ždanoka

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Camiel Eurlings, Giovanni Claudio Fava, Sophia in 't Veld, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Bill Newton Dunn, Marie-Line Reynaud

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Panagiotis Beglitis, Emine Bozkurt, Pasqualina Napoletano

Iesniegšanas datums

17.5.2006

Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)