ZIŅOJUMS par ES un Karību jūras reģiona partnerību izaugsmei, stabilitātei un attīstībai

14.6.2006 - (2006/2123 (INI))

Attīstības komiteja
Referente: Gabriele Zimmer

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES un Karību jūras reģiona partnerību izaugsmei, stabilitātei un attīstībai

(2006/2123 (INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „ES un Karību jūras reģiona partnerība izaugsmei, stabilitātei un attīstībai”, KOM(2006)0086 (še turpmāk — „Komisijas paziņojums”),

– ņemot vērā Komisijas 2005. gada aprīļa attīstības ziņojuma par reģionālo stratēģiju Karību jūras reģionā 1. un 2. sējumu,

– ņemot vērā Padomes 2006. gada 10. aprīļa „Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes” sanāksmes slēdzienus un iepriekš minētās organizācijas apstiprināto kopējo nostāju par Kubu 1996. gada 2. decembrī,

– ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tiekas Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgu paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku –– „Eiropas konsenss attīstības jomā”[1],

– ņemot vērā 2006. gada 1. aprīļa Vīnes deklarāciju, ko pieņēma trešajā Eiropas, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona pilsoniskās sabiedrības forumā,

– ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par Ekonomikas partnerattiecību nolīgumu (EPN) ietekmi uz attīstību[2],

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0211/2006),

A. tā kā līdz 2020. gadam dažas Karību reģiona valstis būs kļuvušas par attīstītām valstīm, bet citas būs noslīdējušas no vidēju ienākumu valstu kategorijas uz valstu kategoriju ar zemiem ienākumiem;

B.   tā kā šīs mazās salu valstis ir ļoti neaizsargātas pret dabas katastrofām un citiem ārējiem satricinājumiem,

C.  tā kā starp Komisiju un CARIFORUM[3] pārstāvjiem ir notikušas sarunas par Komisija paziņojumu, kas tas bija sagatavots projekta veidā;

D. tā kā vienota Karību reģiona tirgus un ekonomikas (CSME) izveidošana, kas pamatojas uz pašnoteikšanos, ir nozīmīgs instruments reģionālajā integrācijā;

E.  tā kā CARIFORUM valstis gribēja Ekonomiskās partnerības nolīguma (EPN) sarunās iekļaut skaidru attīstības politikas dimensiju nolūkā apkarot pieaugošo nabadzību un nevienlīdzību, veicināt sociālo kohēziju un sasniegt Tūkstošgades mērķus;

F.  tā kā vairāk nekā 60% reģiona iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, un tā kā vispārēja piekļuve izglītībai ir neatrisināta problēma visās Karību reģiona valstīs, izņemot Kubu;

G. ņemot vērā to, ka Beļģijas valdība ir pozitīvi novērtējusi nozīmīgo dialogu un sadarbību ar Kubas valdību attīstības jomā;

H. tā kā ir sācies 10. Eiropas Attīstības fonda apropriāciju plānošanas posms, un tā kā turpmāk atbalsts no šā fonda jāizmaksā ātrāk un efektīvāk, un tas labāk jāpiemēro reģiona valstu vajadzībām,

1.  atzinīgi vērtē CARIFORUM valstu grupas iesaistīšanu apspriedēs par Komisijas paziņojuma projektu un ar gandarījumu atzīmē to, ka paziņojumā ir ņemta vērā lielākā daļa reģiona valstu norādīto problēmu;

2.  atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir balstījusi savu stratēģiju uz vienlīdzības, partnerības un īpašumtiesību ētiku;

3.  uzskata Eiropas Parlamenta faktisko ignorēšanu, izmantojot grafiku, kas padarīja neiespējamu tā līdzdalību sadarbības stratēģijas izstrādāšanā Karību reģionam, par ārkārtīgi nožēlojamu trīs Eiropas iestāžu vienotās pieejas laušanu, kas bija pierādījusi sevi, izstrādājot Āfrikas stratēģiju, kā arī Eiropas konsensu par Eiropas Savienības attīstības politiku;

4.  pauž nožēlu par Komisijas attīstības ziņojumā sniegto ieteikumu nepietiekamu ņemšanu vērā;

5.  piekrīt Komisijas secinājumam, ka līdz šim abu reģionu sadarbību nav pavadījis atbilstīgs politiskais dialogs; uzskata praksi sasaukt reizi divos gados stundu garu sanāksmi starp ES trīs lēmējinstitūciju un CARIFORUM valstu valdību vadītājiem par nepietiekamu un atzinīgi vērtē priekšlikumu turpmāk atvēlēt šādam dialogam nepieciešamo laiku visos līmeņos;

6.  atzinīgi vērtē Francijas aizjūras departamentu, kas atrodas šajā reģionā (Gvadelupa, Franču Gvineja un Martinika), un citu Karību reģiona aizjūras valstu un teritoriju (PTOM) plānoto iesaistīšanu politiskā dialogā turpmāk; tomēr šajā sakarā atbalsta Karību reģiona valstu viedokli, ka šīs iesaistīšanas nosacījumi vispirms jāapspriež ar tām valstīm, kuras saistībā ar Kotonū līgumu[4] ir parakstījušas vienošanos par politiskā dialoga metodoloģiju,

7.  atbalsta Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu nostāju (ĀKK), ka atsevišķu ES politikas jomu definēšana attiecībā uz trim ĀKK reģioniem nekādā gadījumā nedrīkst iedragāt Eiropas Savienības un ĀKK valstu vispārējās attiecības; atzinīgi vērtē papildu foruma izveidošanu politiskajam dialogam augstākā līmeņa sanāksmju veidā starp Eiropas Savienību un Latīņamerikas un Karību reģiona valstīm (LAK valstīm), bet uzsver, ka prioritāte ir nosacījumiem saistībā ar Kotonū nolīgumu;

8.  atbalsta Komisijas paziņojumā pausto nodomu stiprināt uzticamas iestādes un veicināt labu pārvaldību un pārredzamību finanšu, nodokļu un tieslietu jomās Karību juras reģiona valstīs; aicina visas Karību reģiona valstis ratificēt ANO Konvenciju pret starptautisko organizēto noziedzību un ANO Pretkorupcijas konvenciju;

9.  atbalsta Komisijas nodomu piešķirt prioritāti veidojamā Karību jūras reģiona valstu vienotā tirgus un ekonomikas atbalstam; atkārtoti atgādina savu viedokli, ka EPN sarunu centrā jābūt attīstības mērķiem un Karību jūras reģiona tikko izveidotajam iekšējam tirgum nepieciešams atbilstošs ar tirdzniecību saistīts atbalsts un potenciāla veidošana un ka jānorit pienācīgam tirdzniecības liberalizācijas procesam;

10. aicina Komisiju nodrošināt, ka EPN tiek strukturēti, ņemot vērā reģionālos apstākļus un ierobežojumus, ļaujot izmantot mainīgo ģeometriju, ja tas ir nepieciešams; aicina konsekventi pildīt jebkuras no EPN sarunām izrietošās saistības, rūpējoties par attīstības atbalsta sniegšanu attiecīgajām valdībām saistībā ar EPN, attiecīgajām valdībām norādot uz galvenajām problēmu jomām, tostarp ekonomikas pārstrukturēšanu, lai uzlabotu konkurētspēju, fiskālo noregulējumu un atbalstu tirdzniecības sekmēšanai;

11. atkārtoti vērš uzmanību uz lielo ieguldījumu, ko dažu Karību reģiona valstu budžetam un ieguldījumu veikšanas spējai dod ienākumi no muitas nodevām un, pamatojoties uz to, secina, ka pašlaik šos ienākumus nevar kompensēt no nodokļiem, tāpēc bez atbilstīgas kompensācijas nedrīkst veikt pasākumus, kas var izraisīt šo ienākumu zaudēšanu; tomēr uzsver, ka tirdzniecības pieaugums starp Karību reģiona valstīm un jaunattīstības valstīm kopumā spētu palīdzēt kompensēt muitas nodevu ieņēmumu zaudējumus un veicināt stabilākus ieņēmumu avotus;

12. piekrīt Komisijas viedoklim, ka reģiona nelielās, atvērtās valstu ekonomikas ir īpaši neaizsargātas pret globālā tirgus spēkiem; tomēr norāda, ka progresīva tirgus liberalizācija ar atbilstošiem aizsardzības mehānismiem, dodot pietiekamu pielāgošanās laiku, veicina attīstību un tādējādi var būt līdzeklis cīņā ar nabadzību;

13. uzskata, ka tirdzniecību saistītā potenciāla veidošanas pasākumiem jāparedz piedāvājuma ierobežojumi, tostarp atbalstot pamatproduktu ražošanu un produkcijas dažādošanu, stimulējot atbalstu un konsultācijas ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, novēršot ieguldījumu birokrātiskos šķēršļus un tādējādi veicinot komercdarbības attīstību reģionā;

14. mudina Komisiju īstenot tās novērtējuma ziņojuma 7. ieteikumu ņemt vērā principus, uz kuriem pamatojas ANO Mazo salu jaunattīstības valstu tīkls; un prasa, lai Komisija publiski izplatīt veikto pētījumu par tirgus liberalizācijas un globalizācijas ietekmi uz šādu valstu noturīgu attīstību;

15. uzskata par nepietiekami apropriētām kompensācijas un pielāgošanas programmas cukura un banānu tirgus izmaiņu ietekmes mazināšanai, un, ņemot vērā nesenās demonstrācijas reģionā, pauž bažas, ka sadarbības mērķis — sociālā kohēzija var būt nopietni apdraudēts;

16. prasa Komisijai izstrādāt programmas lauksaimniecības pārveides veicināšanai, lai atbilstīgi sociālpolitiskiem, nodrošinātības ar pārtiku, enerģētikas politikas un vides politikas aspektiem veicinātu pienācīgas darba vietas saimniecībās, kas pašlaik tiek apsaimniekotas tradicionālā, veidā, kas nav konkurētspējīgs;

17. aicina sadarbības stratēģijā pievērst lielāku uzmanību sociālajai, kultūras un vides ietekmei, kā arī sistemātiska ietekmes vērtējuma un attīstības nodrošināšanai, pamatojoties uz Tūkstošgades attīstības mērķu rādītājiem;

18. atzinīgi vērtē svarīgu vides aizsardzības uzdevumu iekļaušanu sadarbībā attīstības jomā ar Karību reģiona valstīm un aicina piešķirt ievērojamu finansējumu atjaunīgās enerģijas avotu izmantošanas un energoefektivitātes attīstībai, lai ierobežotu pieaugošo naftas cenu graujošo ietekmi un palēninātu klimata pārmaiņas;

19. piekrīt Komisijas bažām par to, ka globālo klimata pārmaiņu rezultātā laika apstākļu izraisītās dabas katastrofas reģionā būs biežākas un intensīvākas arī turpmāk, un atbalsta mērķi uzlabot dabas katastrofu pārvaldību, bet pauž nožēlu par to, ka nav pieminēts ES un ĀKK 2005. gadā ierīkotais aprīkojums dabas katastrofu gadījumos; aicina Komisiju atbalstīt pastāvīgu šāda aprīkojuma ilgtermiņa izveidošanu; prasa, lai Komisija sniedz pārskatu Eiropas Parlamenta Attīstības komitejai un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas sociālo jautājumu un vides komitejai par regulāru šā procesa izpildes termiņu pārbaudi vērš uzmanību uz Karību reģiona valstu ekonomiku neaizsargātību pret dabas katastrofām un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā izmantos jaunas, ātrākas maksājuma procedūras rekonstrukcijas atbalstam, kurš ietver obligāto iepriekšējo finansējumu;

20. kritizē to, ka stratēģija attiecībā uz Karību reģiona valstīm pārāk maz uzmanības velta jauniešu bezdarba problēmas novēršanai un jaunu cilvēku pieaugošajai neapmierinātībai; pauž bažas, ka gaidāmā krīze Karību reģiona lauksaimniecības nozarē šo situāciju vēl saasinās;

21. uzsver, cik nozīmīga var būt noturīga tūrisma attīstība, kas ir viens no ekonomikas attīstības veidiem, un ierosina finansiālu atbalstu tā attīstībai svarīgu infrastruktūru izveidei (ceļi, ostas, lidostas u.tml.); tomēr vērš uzmanību uz Komisijas nespēju atzīt, ka šīs noturības būtisks priekšnoteikums ir tūrisma objektu reģionālās un vietējās īpašumtiesības, un tās jāveicina, lai samazinātu peļņas aizplūšanu un nodrošinātu to, ka vietējiem iedzīvotājiem netiek piešķirta vienīgi apkalpotāju loma, un laikus novērstu dabas ainavu galīgu izpostīšanu;

22. atzinīgi vērtē Komisijas piedāvājumu būt gataviem politiskajam dialogam ar Kubu; tomēr kritizē stingros ierobežojumus, kas attiecībā uz ikvienu šādu dialogu tiek paredzēti, pamatojoties uz 1996. gada kopējo nostāju;

23. norāda, ka sekmīga Eiropas Savienības ietekme uz ASV embargo politikas izbeigšanā varētu radīt ievērojamu ekonomisku labumu visam reģionam; ņemot vērā politiku, kas pamatojas uz politisko, sociālo, individuālo un ekonomisko cilvēktiesību ievērošanu, prasa uzsākt izšķirošu dialogu ar Kubas valdību,

24. uzsver, ka svarīgi ir koordinēt attīstības programmas ar reģiona valstīm, kas nepieder ES, jo īpaši ar Kanādu, Ķīnu, Brazīliju un Venecuēlu, un šajā sakarā pauž nožēlu, ka Komisija uz citu dalībnieku iesaistīšanu raugās ar zināmu neuzticību;

25. uzsver reģiona neviendabīgo struktūru un prasa diferencētāku sadarbības stratēģiju; ņemot vērā šos apstākļus, aicina Komisiju novērtēt atsevišķi katru Karību reģiona valsti, cita starpā, ņemot vērā to pārredzamības līmeni, to, cik spēcīgās un neatkarīgās ir šo valstu iestādes un cik laba ir pārvaldība, vai koncentrēšanās uz budžeta atbalstu ir piemērota metode, lai sasniegtu attīstības mērķus;

26. vērš īpašu uzmanību ārkārtīgi smagajai situācijai Haiti un aicina Komisiju un dalībvalstis papildus vispārējai sadarbībai ar Karību reģiona valstīm izstrādāt īpašu programmu Haiti, kuras īstenošana prasīs papildu līdzekļus; kopumā atzinīgi vērtē apmierinošo prezidenta un parlamenta vēlēšanu norisi Haiti 2006. gada februārī un aprīlī;

27. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Karību reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

• [1]  OV, C 46, 24.2.2006., 1. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0113.
• [3]  Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas Karību jūras reģiona valstu forums.
• [4]  Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses; parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū, OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

PASKAIDROJUMS

Par turpmāko sadarbību starp Eiropas Savienību un Karību valstu reģionu Eiropas Parlamenta Attīstības komiteja, par lielu nožēlu, varēs izteikties tikai tad, kad Eiropas Komisija būs publicējusi savus plānus un Padome 2006. gada 10. aprīlī būs pieņēmusi savus secinājumus. Šī faktiskā Parlamenta izslēgšana no plāna izstrādes pārkāpj iestāžu ražīgas sadarbības stilu, kas nesenā pagātnē vēl šķita iesakņojies, piemēram, izstrādājot stratēģiju Āfrikai vai ES attīstības politikas „Eiropas konsensu”, un tādēļ tā ir nosodāma. Līdz ar to Parlaments var vien burtiski uztvert Padomes secinājumu 22. punktu un savu viedokli uzskatīt par pirmo devumu Padomes izteiktajā uzaicinājumā visām iesaistītajām pusēm efektīvi sekot šiem secinājumiem. Ne velti jau tuvākajā nākotnē Eiropas Savienības Parlamenta deputātu un ĀKK valstu parlamentu Parlamentārā asambleja notiks Karību valstu reģionā, un šeit būs iespēja apspriesties par pieņemto sadarbības pasākumu īstenošanas un efektivitātes iedarbīgo kopīgo parlamentāro kontroli.

ES un Latīņamerikas un Karību reģiona valstu augstākā līmeņa tikšanās, kas notiks 2006. gada maijā Vīnē, priekšvakarā publicētais Komisijas priekšlikums iepazīstina ar svarīgu pamatinformāciju, kas der prioritāriem sadarbības mērķiem starp Eiropas Savienību un Karību valstu reģionu. Tas, ka abu šo reģionu sadarbības pamatā jābūt vienlīdzībai, partnerībai un īpašumtiesībām, var rast tikai Eiropas Parlamenta atbalstu.

Tomēr dažkārt stratēģijas formulējums rada iespaidu, ka ES ar to drīzāk saprot Eiropas iekšējā tirgus modeļa kopēšanu un tiekšanos pēc pakalpojumu ekonomikas arī citās pasaules daļās. Taču Karību reģiona valstīm īpaši svarīgi ir pozitīvi izmantot daudzgadējo ES integrācijas pieredzi savai attīstības un integrācijas stratēģijai un vienkārši nepārņemt tāda partnera lomu, kas tikai atgūst nokavēto. „Ekonomiskās izaugsmes, kas pamatota uz valsts cilvēkkapitālu un esošajām zināšanām, veicināšana sekmē arī to, ka tiek paaugstināta visu to cilvēku sociālā mobilitāte, kurus ir skārušas strukturālo reformu un ekonomiskās pārejas negatīvās sekas.” Vai šis ir reāli noteikts mērķis visam Karību valstu reģionam? Vai cukura ražošanā nodarbinātie laukstrādnieki, kas Eiropas cukura tirgus reformu dēļ zaudējuši darbu, būtu jāpārkvalificē par programmētājiem?

Īpaši apšaubāmi šķiet arī tas, vai ir pietiekami ņemts vērā 2005. gada aprīlī publicētais Karību reģiona valstu reģionālās stratēģijas oficiālais vērtējums. Jo īpaši tādi aspekti kā vērtējums, rādītāju definīcijas un datu apkopošanas metodes, kas ir nepieciešamie pasākumi veiksmīgu investīciju efektīvai uzraudzībai, Komisijas izstrādātajā stratēģijas dokumentā atkal gandrīz neparādās.

Tomēr visumā Komisijas ierosinātajā pieejā galvenokārt ir pareizas tēzes, kas ir papildināmas šajā ziņojumā.

Reģiona neviendabīgums

Komisijas un Padomes lēmums uzskatīt Karību reģiona valstu kopienu (CARICOM) par integrācijas asīm un Karību jūras reģiona forumu (CARIFORUM) par sadarbības asīm ir apsveicams. Tas jo īpaši attiecas uz centieniem orientēt sadarbību uz nacionāla un reģionāla mēroga attīstības stratēģijām.

Pareizi ir arī tas, ka jāuzsver un jāveicina kopīga mērķu noteikšana reģionā.

Tomēr sadarbības plānošana paliks neatbilstīga, ja tajā neakceptēs un neņems vērā atšķirības vajadzībās, attīstības mērķos un sākotnējā pozīcijā. Tas attiecas ne tikai uz attīstības sadarbību, bet arī uz sarunām par ekonomiskās partnerības nolīgumiem. Attiecībā uz visu reģionu aprēķinātajām vidējām vērtībām nevajadzētu slēpt reālās atšķirības starp Haiti un Bahamu salām.

Ir jānosaka īpaši un papildu centieni speciāli šī reģiona atpalikušajām valstīm, lai neradītu draudus kopējās sistēmas efektivitātei. Haiti ir vajadzīga pilnīgi patstāvīga koncepcija.

Pavisam noteikti jānorāda uz Novērtējuma ziņojuma 7. ieteikumu par to, ka ir jāņem vērā ANO Mazo salu jaunattīstības valstu tīkls un jāveic pētījums par to, kā šādu valstu ilgtspējīgo attīstību ietekmēs tirdzniecības liberalizācija un globalizācija.

Partnerības vēsturiskā dimensija

Komisijas ziņojumā ir teikts:

„ES un Karību reģiona valstis saista ilgstošas attiecības, kas galvenokārt pamatojas uz vēsturisko mantojumu, kopīgām vērtībām, saimniecisko un tirdzniecisko sadarbību un ievērojamu tirdzniecības apjomu. Galvenokārt Lielbritānijas, Francijas, Spānijas un Nīderlandes īstenotās Karību reģiona valstu kolonizācijas aizsākumi meklējami jau 17. gadsimtā.”

Tomēr tik eifēmisku kolonizācijas vēstures attēlojumu Eiropas Komisijas dokumentā 2006. gadā vairs nav vēlams lasīt.

Pareizi būtu minēt, ka līdz pat mūsdienām tā arī nav kompensēta vietējo iedzīvotāju paverdzināšanas, vardarbīgas izvešanas, iznīdēšanas vēsture un Eiropas izaugsmes pamatā esošā šī reģiona resursu izlaupīšana. Svarīgi būtu arī minēt, ka tieši dekolonizēšanas posmā, nodrošinot cukura, banānu un ruma piegādes uz Eiropu, kuras pamatotas uz no nodokļiem finansētām tarifu atvieglojuma sistēmām, ir radītas tādas monokultūras un atkarības, kas šodien padara centienus pēc šī reģiona ekonomisko darbību daudzveidošanas ļoti svarīgus.

Ne tikai šajā kontekstā Eiropas Savienībai būtu jāuzskata par savu pienākumu sniegt lielāku konversijas atbalstu lauksaimniecības uzņēmumiem, jo īpaši iesaistot stratēģijas uztura nodrošinājumam un pastiprinātai atjaunīgo energoresursu izmantošanai.

Karību jūras reģiona vienotais tirgus un ekonomikas telpa (CSME)

Vairuma CARICOM valstu pašu noteiktā vajadzība radīt Karību jūras reģiona vienoto tirgu un ekonomiku (CSME) kā reģionālās integrācijas daļu ir ļoti apsveicama, tāpat kā Eiropas Savienības plāns atbalstīt tā izveidošanu un attīstību. Izveidojot CSME, Karību valstu reģiona rīcībā ir instruments, kas veicinās reģiona iekšējo tirdzniecību.

Uz šī fona ES Ekonomiskās partnerības nolīgumu (EPN) sarunās būtu īpaši jāraugās, lai šo jaunizveidoto ekonomisko telpu neapdraudētu pārāk liels ārējās liberalizācijas slogs, nemaz nerunājot par šī izveidojuma īpašumtiesību apšaubījumu, nosakot svešu noteikumu klauzulas, kas orientētas uz investīciju drošību.

Komisijas izteikums, ka tikai EPN process dos likumīgu pamatu Karību valstu reģiona integrācijai, ignorē jau CSME pieņemtos likumus un šajā sakarā izklausās augstprātīgi.

Citas reģionā darbojošās puses

II pielikumā iesniegtais un ļoti saīsinātais citu Karību valstu reģionā darbojošos pušu aktivitāšu un interešu izvērtējums drīzāk šķiet pilns neuzticības, nekā orientēts uz iespējamiem savstarpējās mijiedarbības meklējumiem un vienotības radīšanu. Tomēr uzskats, ka šie abi aspekti ir svarīgi Eiropas Savienības un tās dalībvalstu atbalsta saskaņošanā, nezaudē savu būtību arī attiecībā uz iesaistītajām pusēm, kas nav Eiropā, piemēram, Brazīlija, Ķīna, Kanāda vai Venecuēla. CARICOM/CARIFORUM vadībā, iesaistot ĀKK, būtu jārada forums, lai koordinētu šo dažādo dalībnieku un ES un tās dalībvalstu dalību.

Kuba

Tikai atsaucoties uz šobrīd jau desmit gadus pastāvošo ES nostāju attiecībās ar Kubu, Komisija un Padome palaiž garām kādu iespēju. Tās ne tikai neizvērtē tādu dalībvalstu kā Francijas un Spānijas agrāko divpusējās sadarbības pieredzi, bet arī neņem vērā Beļģijas valdības jaunāko pieredzi vai nozīmi, kāda ir Kubas sadarbības attīstībai ar citām šī reģiona valstīm, kā arī valstīm ārpus šī reģiona. Nav iekļauta visu Karību reģiona partnervalstu vēlme izbeigt visa reģiona attīstībai kaitīgo ASV embargo pret Kubu.

Komisija neizanalizē tās īpaši veiksmīgās Kubas attīstības sadarbības koncepcijas un nemācās no tām, kas, piemēram, medicīniskās apgādes jomā, kaimiņvalstu vidū, kā arī citu valstu vidū nepārtraukti ir paaugstinājušas Kubas prestižu.

ES, kam ir atbildība attiecību attīstībā ar Kubu, pastāv risks novēlot reakciju uz politiskās atmosfēras izmaiņām reģionā, kā arī iespēju iesaistīties dialogā, kurā konstruktīvi varētu skart arī tādus strīdīgus tematus kā, piemēram, politisko individuālo tiesību īstenošana, informācijas brīvība un nāvessods.

Komisijas minētās „atvērtās durvis” politiskam dialogam ir apsveicamas, tomēr ar to vien nepietiek, jo tā stingri atsaucas uz 1996. gada kopējo pozīciju un līdz ar to faktiski dod iespēju tikai humānās palīdzības pasākumiem. Raugoties no šāda viedokļa, atgriešanās pie sadarbības un dialoga ir labāka izvēle. Kā piemēru šeit varētu minēt Kanādu, kas jau sen savu sadarbību ar Kubu orientē uz konstruktīvas iesaistīšanās principiem.

Vide

Tas, ka sadarbības attīstības stratēģijā ir iekļauta sadarbība svarīgos vides aizsardzības uzdevumos, ir ļoti apsveicami.

Tomēr šeit vēl ir jāpievieno jaunākās atziņas par to, ka klimata pārmaiņu dēļ klimatisko katastrofu biežums un stiprums šajā reģionā vēl pat palielināsies. Tādēļ ES būtu jāapņemas ne tikai nepārtraukti palīdzēt kādam katastrofu skartam reģionam atjaunošanas procesā, bet arī pastiprināti samazināt pašai savu emisiju daudzumu. Bez tam ir nepieciešama tehnoloģiju apmaiņa, kas veiksmīgai reģionālajai attīstībai Karību reģiona valstīs vienlaikus nepieļautu paaugstinātu pasaules klimata noslogojumu ar emisiju.

Bez tam Komisijas dokumentā trūkst Karību partnerreģiona salu valstu īpašā un īpaši kvalificētā apdraudējuma aspekts, ko rada jūras līmeņa paaugstināšanās.

Jaunatne

Eiropas Savienības un tās dalībvalstu plāns saskaņā ar ES, Latīņamerikas un Karību reģiona valstu augstākā līmeņa tikšanās rezultātiem piešķirt „prioritāti Eiropu, Latīņameriku un Karību reģiona valstis aptverošai kopējai augstākās izglītības telpai” ir svarīga un veiksmi sološa pieeja.

Tā tomēr sasniegs tikai ierobežotu daļu Karību reģiona valstu jaunatnes. Tā kā 60 % šī reģiona iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, tad kopējā attīstības sadarbība būtiski vairāk būtu jāorientē tieši uz šo paaudzi un jānodrošina iespējas šī reģiona jaunatnei. Pretējā gadījumā ilgstošās nabadzības un perspektīvu trūkuma radītā vilšanās var apdraudēt sociālo vienotību. Tuvākajā laikā nav iespējama jauniešu lielākās daļas iesaistīšana augstākās izglītības iegūšanā, tāpēc ekonomiskās attīstības stratēģijās steidzami ir jārada arī iespējas mazāk kvalificētu jauniešu nodarbinātībai un darba uzsākšanas iespējām.

Tomēr jauniešu bezdarbs Komisijas stratēģijā diemžēl netiek aplūkots.

Ilgtspējīgs tūrisms

Komisija pareizi konstatē, ka reģiona ainavas skaistums ir viena no tā lielākajām bagātībām un ilgtspējīga tūrisma izveide ir pareiza izvēle. Tomēr šī ilgtspēja nevar tikt attiecināta tikai uz apkārtējo vidi. Tādu tūrisma nozari, kurā viesnīcas būvē un apsaimnieko tikai ārvalstu investori un viesnīcu tīkli un visu peļņu izved no valsts, nevar nosaukt par ilgtspējīgu. Tā degradē vietējos iedzīvotājus par apkalpotāju sabiedrību.

Tāpēc Eiropas Investīciju bankas un citu struktūru atbalsta līdzekļi daudz vairāk ir jāparedz tieši iekšzemes sabiedriskās ēdināšanas nozares un tūrisma nozares izveidei.

PROCEDŪRA

Virsraksts	ES un Karību jūras reģiona partnerība izaugsmei, stabilitātei un attīstībai
Procedūras numurs	2006/2123(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu	DEVE 15..6.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	INTA 15.6.2006
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums	INTA 18.4.2006
Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Gabriele Zimmer 21.3.2006
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)
Izskatīšana komitejā	29.5.2006
Pieņemšanas datums	30.5.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	25 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Margrete Auken, Margrietus van den Berg, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Thierry Cornillet, Michael Gahler, Hélène Goudin, Glenys Kinnock, Gay Mitchell, Luisa Morgantini, José Javier Pomés Ruiz, Horst Posdorf, Pierre Schapira, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Feleknas Uca, Mauro Zani
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Milan Gaľa, Ana Maria Gomes, Alain Hutchinson, Linda McAvan, Manolis Mavrommatis, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Zbigniew Zaleski, Gabriele Zimmer
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	María Isabel Salinas García
Iesniegšanas datums	14.6.2006
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)