ZIŅOJUMS 

23.6.2006 - (2005/2189(INI))

par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai „Diskusijas uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām”
Zivsaimniecības komiteja
Referente: Carmen Fraga Estévez

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Diskusijas uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām” (2005/2189(INI)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Diskusijas uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām” (KOM(2005)0275),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

–   ņemot vērā no 2005. gada 7. līdz 11. martam Romā notikušās Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Zivsaimniecības komitejas 26. sesijas ziņojumu Nr. 780,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu, kas paredz Kopienas rīcības plānu vides aizsardzības prasību iekļaušanai kopējā zivsaimniecības politikā (COM(2202)0186),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Zivsaimniecības produktu tirgus nākotne Eiropas Savienībā: atbildība, partnerība un konkurētspēja” (KOM(1997)0719),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku[1],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6‑0219/2006),

A. tā kā zivsaimniecības produktu ieviešana tirgū līdz ar atbilstīgu sertifikāciju, kas pierāda, ka dzīvnieki ir notverti, audzēti, zvejoti vai pārveidoti saskaņā ar vides ilgstpējīguma prasībām, var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, lai ražotāji un patērētāji vairāk sekmētu ilgstpējīgas zvejas mērķu sasniegšanu,

B.  tā kā tomēr nepastāv vienotas starptautiski atzītas prasības, kas noteiktu zivsaimniecības produktu ilgstpējīguma nozīmi;

C. tā kā ekoloģiska pieeja kā ekomarķējuma sistēmas sastāvdaļa vienmēr balstās uz plaša spektra izvērtējumiem;

D. tā kā ekomarķējuma un sertifikācijas sistēmai ir jādod priekšroka daudzkritēriju sertifikācijas sistēmai;

E.  tā kā kopš 1998. gada Pārtikas un lauksaimniecības organizācija apsver dažādus zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējuma aspektus un tā kā 2005. gada maijā tās Zivsaimniecības komiteja izstrādāja pamatnostādnes šajā jomā;

F.  tā kā PTO ir pētījusi šo jautājumu kopš Dohas sanāksmes 2001. gadā , kuras laikā jaunattīstības valstis skaidri izteica savus iebildumus pret to, ka ekomarķējums varētu novest pie protekcionisma pasākumiem;

G. tā kā zivsaimniecības produktu ekomarķēšana var palīdzēt uzlabot informācijas ieguvi par īpašiem zivsaimniecības jautājumiem (datu daudzuma un uzticamības palielināšanai);

H. tā kā pašreizējā ekomarķējuma izplatīšanas kārtība un ar to saistītās prasības, kas izraisa patērētāju neuzticēšanos un apjukumu, var diskreditēt šo instrumentu;

I.   tā kā Eiropas Kopiena nesen parakstīja nolīgumu par starptautisko delfīnu saglabāšanas programmu, kas paredz izveidot ekosertifikācijas sistēmu “neapdraud delfīnus”;

J.   tā kā ir pierādīts, ka ekomarķējumu un kvalitātes marķējumu bieži jauc savā starpā;

K. tā kā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2371/2002 visām zivsaimniecības darbībām Eiropas Savienībā pēc definīcijas ir jābūt ilgtspējīgām, jo tām jāatbilst Kopienas noteikumiem šajā jomā;

1.  atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ar kuru uzsāka diskusiju par Kopienas līmeņa pieeju zivsaimniecības produktu ekomarķējuma sistēmām;

2.  tomēr izsaka nožēlu par Komisijas kavēšanos nākt klajā ar paziņojumu, kas šajā laikā ir ļāvis bez jebkādas sabiedriskās kontroles aizvien plašāk izplatīt pēc privātas iniciatīvas izstrādātu ekomarķējumu, apdraudot uzticamību un izraisot patērētāju un ražotāju apjukumu;

3.  turklāt vērš uzmanību uz daudzu šo marķējumu patiesajiem mērķiem, apzinoties pieaugošo nozīmi, ko patērētāji piešķir ilgstpējīgai attīstībai, un izmantojot šo sistēmu tirdzniecības uzlabošanai, neskatoties uz to, ka šis marķējums nesniedz patērētājiem nekādas faktiskas garantijas attiecībā uz ilgstpējīgu attīstību;

4.  uzskata, ka pašlaik darbojošos sistēmu daudzums sarežģī jautājumu un ka turpmākos priekšlikumus jāizstrādā, nevienai no šajā jomā esošajām sistēmām nepiešķirot priekšrocības tirdzniecībā;

5.  atzīmē, ka Komisija pašreiz vienīgi vēlas uzsākt vispārīgas, nevis padziļinātas diskusijas, taču pagaidām neierosina prasības attiecībā uz ekomarķēšanu Kopienas līmenī; tomēr pauž nožēlu par to, ka ar šo paziņojumu Komisija sniedz tikai nelielu ieguldījumu diskusijās, kuras tā ir iecerējusi uzsākt un kuras pašreiz ir īpaši neskaidras un bez satura;

6.  izsaka nožēlu par ambīciju trūkumu paziņojumā un uzskata, ka izvēlētā iespēja (noteikt prasību minimumu brīvprātīgajām ekomarķējuma programmām) pilnībā neatrisina attiecīgos jautājumus, uzskata, ka jāveic visu tirgū izmantoto marķējumu neatkarīga kontrole, lai tie būtu pilnībā uzticami un ticami patērētājiem;

7.  aicina Eiropas līmenī vairāk ņemt vērā nerūpniecisko zveju; pirms iespējamās ekomarķējuma programmas izstrādes aicina apspriesties ar iesaistītajām pusēm, jo īpaši nerūpnieciskās zvejas nozares pārstāvjiem, un ņemt vērā to ieteikumus;

8.  uzskata, ka marķējums būs pietiekami efektīvs, ja tas būs vienots un patērētājiem viegli saprotams, tādējādi tiem palīdzot izdarīt izvēli par labu produktiem, kas nodrošina zivsaimniecības resursu saglabāšanu,

9.  tādēļ aicina Komisiju turpmāk attīstīt domu par plašas diskusijas organizēšanu ar visu iesaistīto pušu piedalīšanos, kas ļautu padziļināti pievērsties daudziem svarīgiem jautājumiem, kuru izskatīšana pašlaik ir atlikta;

10. principiāli atzīst paziņojuma 4. punktā minētos ilgtspējīguma, saskaņošanas, izsekojamības, pārredzamības, objektivitātes un nediskriminācijas mērķus; uzskata, ka vienotas ES ekomarķējuma sistēmas izveide ir arī birokrātiski apgrūtinoša;

11. ir pārliecināts, ka uzticamas ekomarķējuma sistēmas izmantošana varētu būt ļoti efektīvs līdzeklis cīņā pret nelegālu, nedeklarētu un patvaļīgu zveju, jo tā paredz ļoti skaidru dokumentēšanu, kas sniedz pierādījumus par zivju izcelsmi un ievērojami apgrūtina nelegāli iegūtu zivju nonākšanu tirgū;

12. aicina Komisiju precizēt viedokli par publisku marķēšanu Kopienas līmenī, ņemot vērā, ka tās paziņojumā ietvertās 2. iespējas (“Īpašas Kopienas zivju un zivsaimniecības produktu marķēšanas programmas izveide”) un 3. iespējas (“Noteikt obligātas prasības ekomarķēšanas brīvprātīgajām programmām") analīze rada sajukumu attiecībā uz dažādiem skatījumiem starptautiskā līmenī par šādas shēmas nonākšanu īpašumā;

13. uzskata, ka pēc ekomarķējuma un sertifikācijas sistēmas izveides Komisijai būs jāveicina tās attīstība un jāizskaidro tā visām procesā iesaistītajām pusēm; uzskata, ka Komisijai arī būs jāgarantē uzticamība attiecībā uz atbilsmi noteikumiem, ko atbildīgās iestādes paredzējušas, lai marķējums un sertifikācija nemaldinātu patērētājus;

14. pieprasa Komisijai sešu mēnešu laikā iesniegt Padomei un Eiropas Parlamentam paziņojumu par obligātajām prasībām un pamatnostādnēm atbilstīgas Kopienas līmeņa zivsaimniecības produktu ekomarķējuma sistēmas izveidei;

15. arī pieprasa Komisijai zivsaimniecības produktu ekomarķējuma sistēmas pamatu izstrādē ņemt vērā starptautiskās prasības šajā jomā, jo īpaši Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas noteiktās prasības, lai nodrošinātu, ka šāda sistēma:

a)  atbilst gan Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Atbildīgas zvejas rīcības kodeksam, gan citu starptautisko organizāciju, piemēram, ANO un PTO rezolūcijām;

b)  ir brīvprātīga un nodrošina augstāku vides aizsardzības līmeni, bet neliek pieņemt, ka produkta marķējuma trūkums var norādīt uz tā zemāku kvalitāti;

c)  ir pārredzama visos līmeņos, tostarp attiecībā uz organizācijas struktūru un finanšu atbalsta veidiem;

d)  nav diskriminējoša un nerada šķēršļus tirdzniecībai, jo īpaši jaunattīstības valstu tirdzniecībai, nodrošinot godīgu konkurenci;

e)  tiek atbalstīta no Komisijas puses, kuras uzdevums ir ieviest sistēmas darbības noteikumus un garantēt īpašo akreditācijas un sertifikācijas struktūru neatkarību, kas ir nozīmīgi instrumenti procedūras nodrošināšanā, kā arī marķējuma prasību ticamību;

f)  atbilst ilgtspējīguma prasībām, kas ir augstākas par spēkā esošajām prasībām attiecībā uz Kopienas resursu pārvaldes sistēmu, un to pamatā būtu nopietna zinātniska analīze; šīs prasības varētu būt gan vispārīgas, gan specializētas attiecībā uz dažādiem zivsaimniecības produktiem;

g)  garantē precīzu informāciju uz marķējuma, kas nodrošinātu jebkura produkta glabāšanas procesa uzraudzību no zvejas kuģa līdz gala patērētājam, t.i., jāspēj izsekot sertifikācijas gaitai un pārbaudīt, vai visi marķētie produkti atbilst noteiktajām specifikācijām;

h)  paredz drošas un neatkarīgas pārbaudes un revīzijas procedūras;

i)  nodrošinātu sistēmas atklātību;

j)  ierosina, lai uz marķējuma patērētājiem redzamā un viegli saprotamā veidā tiktu ietverts produkta galīgais novērtējums;

16. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

• [1]  OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp.

PASKAIDROJUMS

Darba dokumentā, ko iesniedza pirms ziņojuma projekta, tika analizēti šādi jautājumi: I - Priekšvēsture, II - Ekomarķējuma sistēmu definīcija un darbības joma, un III - Komerciālie aspekti.

Šis paskaidrojuma raksts turpina analīzi, īsi pieminot citus intereses vērtus aspektus attiecībā uz zivsaimniecības un akvakultūras produktu ekomarķējumu un izskatot rezolūcijas priekšlikumu, kā arī jūsu referentes sniegtās rekomendācijas Zivsaimniecības komitejai.

IV – Nepieciešamība izpētīt ekomarķējuma sistēmas pamatus ES

Dažādas nozīmes ekomarķējumu skaits ir tik liels, ka nākotnē katrā ziņā radīsies konflikti attiecībā uz definīciju tam, kas ir vai ko nozīmē izteiciens “ilgtspējīga zivsaimniecība”. Draudi ir nopietni, zinot, ka dažādie marķējumi, kam pamatā ir dažādi kritēriji, neizbēgami maldinās patērētāju. Tāpēc vismaz Kopienas līmenī ir jāvienojas par galvenajām prasībām attiecībā uz ilgtspējību, kuras iekļaus šiem mērķiem izstrādātajos Kopienas normatīvajos aktos.

Eiropas Savienībai ir steidzami jārisina šī problēma, lai apturētu dažādo ekomarķējumu skaita palielināšanos un nodrošinātu vienas vai vairāku sistēmu ieviešanu, kuru pamatā būtu vieni un tie paši pamatprincipi un prasības. Šajā nolūkā jāņem vērā šādi jautājumi:

1.  Pašreiz informācija ir ļoti izkliedēta, un skaidrības trūkums par šo tēmu ir acīmredzams, tostarp arī starptautiskā līmenī. Tāpēc ir nepieciešams, lai Eiropas Savienība, piedaloties visām attiecīgajām nozarēm, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas visu nopietni pārdomātu. Pirms pieņemt jebkādu lēmumu, kam varētu būt negatīvas sekas, ir svarīgi pilnībā noskaidrot Eiropas Savienības vajadzības.

2.  Ir jāpārdomā, vai ekomarķējumu dažādība ir pozitīva parādība. Šāda dažādība, protams, pieļautu lielāku elastību, tomēr kaitētu marķējuma galvenajai nozīmei, radot patērētāju neuzticību, pretēji priekšrocībām, ko sniegtu vienota vai ierobežota sistēma.

3.  Runājot par produkta izsekojamību līdz tā gala patērētājam, ir jānodrošina, lai uz marķējuma esošā informācija būtu patiesa un pārbaudāma. Tādēļ ir svarīgi ieviest labi izstrādātu izsekojamības mehānismu.

4.  Kāda varētu būt visizdevīgākā ekomarķējuma pārvaldības sistēma? Vai jāizvēlas valsts vai privāta pārvaldība? Valsts sistēmas sniedz lielākas garantijas nekā privātās sistēmas, tās a priori ir mazāk diskriminējošas un organizatoriski piedāvā augstāku juridiskās drošības un neatkarības līmeni. Savukārt privātām sistēmām būtu jābalstās uz tādām būtiskām minimālajām prasībām, kādas ir noteikusi Eiropas Savienība un kādas ir definētas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) direktīvās, pamatojoties uz pastāvošajām direktīvām, it īpaši uz Starptautiskās Standartizācijas organizācijas (ISO) direktīvām.

5.  Jebkuras ekomarķējuma sistēmas iniciatoram ir jāizmanto specializētas ārējas un neatkarīgas akreditācijas struktūras pakalpojumi, lai tā viņa vārdā veiktu akreditācijas pasākumus sertifikācijas struktūrās.

V – Prasības attiecībā uz ilgtspējību

Viens no sarežģītākajiem diskusiju jautājumiem ir prasību noteikšana ar mērķi nodrošināt ūdeņu dzīvo resursu izmantošanas ilgtspējību. Starptautiskā līmenī līdz šim brīdim nav panākta vienprātība attiecībā uz viena vai vairāku rādītāju definīciju šajā sakarā, un būtu vēlams, lai Eiropas Savienība no savas puses noteiktu nepārprotamas prasības.

Par kāda veida prasībām mēs runājam? Lūk, tāds ir šis jautājums. Vispirms vajadzētu vispārīgās prasības nošķirt no konkrētajām prasībām atkarībā no attiecīgā zvejas veida. Starp šīm pirmajām prasībām ir svarīgi izdalīt tās, kuras pamatojas uz zinātniskajām analīzēm (principā Kopienas tiesību akti balstās uz ilgtspējīgu attīstību, tāpēc zivsaimniecību aktivitātes kopumā būtu jāorganizē tā, lai šīs prasības tiktu ievērotas), prasības, kas pamatojas uz to, lai būtu mazāka ietekme uz vidi un ekosistēmu (tas nozīmē, ka jāņem vērā pašas selektīvākās ražošanas metodes), un visbeidzot prasības, kas saistītas ar pārtikas produktu nekaitīgumu (tie nedrīkst būt kaitīgi veselībai).

Runa ir par precīzu šo prasību definēšanu, zinot, ka, pamatojoties uz vispārīgajām prasībām, tiks izstrādātas konkrētas prasības attiecībā uz katru zivsaimniecības veidu, kuram vēlas izmantot ekomarķējumu.

VI – Komisijas iesniegtā paziņojuma analīze

Runājot par paziņojumu, pēc kura vajadzētu sākties diskusijai par Kopienas pieeju zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām, jūsu referente atzīstas, ka ir dziļi vīlusies analīzes un satura nabadzībā, kas, iespējams, liecina par to, cik maz Komisijai šis jautājums interesē.

Šajā ziņā punkts “Ekomarķējuma programmu izstrāde starptautiskos forumos” īpaši izceļas ar savu nabadzību: trīs neveiksmīgas rindkopas apkopo Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) (kura uzsāka šī jautājuma risināšanu jau 1998.  gadā) un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (OMC) aktivitātes, pat neatjauninot sniegto informāciju. Tādējādi FAO direktīvas par ekomarķējumu nav pat pieminētas, kaut gan tās jau pat pirms to pieņemšanas ir iekļautas daudzos darba dokumentos.

Ir jākritizē arī Komisijas metodoloģija. Ir visai nožēlojami, ka, it kā uzsākot vispārēju diskusiju, kurā var piedalīties visas ieinteresētās personas (zvejnieki, zivsaimniecības nozares uzņēmumi, pārvaldes iestādes, patērētāji un citi iesaistītie dalībnieki, piemēram, nevalstiskās organizācijas vai citas jau pastāvošas sertifikācijas struktūras), paziņojuma visinteresantākā daļa – tā, kurā it kā jābūt ekomarķējuma sistēmas jomas definīcijām, kā arī mērķiem un prasībām, kas jāievēro, veidojot kontrolējamas ekomarķējuma sistēmas, – ir iekļauta tikai divos pielikumos, kas izstrādāti tikai vienā Eiropas Savienības valodā. Tādējādi daudzām ieinteresētajām personām šī daļa, kas ir visas ekomarķējuma sistēmas pamats, nav bijusi pieejama.

Tāpat kā, iespējams, pārāk vispārīgie mērķi, kas uzskaitīti paziņojuma 4. punktā, šīs sadaļas saturs ir nedaudz pārsteidzošs – šķiet, ka Komisija jau pašā sākumā ir noraidījusi jebkādu iespēju ieviest vienotu valsts ekomarķējumu.

Ir skaidrs, ka, lai radītu Kopienas ekomarķējumu, kompetentajai iestādei būs jāievēro ļoti sarežģītas procedūras, un tas, bez šaubām, prasīs daudz vairāk līdzekļu. Neraugoties uz to, izdevīgumu, kas būtu vienotās etiķetes izveidošanai, nevajadzētu novērtēt par zemu. Šāda etiķete, ņemot vērā visas priekšrocības, kādas tās iegūšana dotu tirgū, sniegtu daudz lielāku juridisko drošību visiem tiem, kuri vēlētos pievienoties ekomarķējuma sistēmai, piešķirtu lielākas patērētāju uzticības garantijas, ļautu izvairīties no ieslīgšanas nedrošībā un juceklī, palielinoties etiķešu skaitam, un, pats galvenais, ļautu sistēmu viennozīmīgi apvienot ar ilgtspējīgas attīstības sekmēšanas mērķiem. Turklāt tā būtu daudz pievilcīgāka zvejniekiem un uzņēmumiem, kuri atbalsta ekomarķējumu, tā radītu lielāku konkurenci starp šiem uzņēmumiem attiecībā uz selektīvāku zvejas paņēmienu izmantošanu, un daudz veiksmīgāk pārliecinātu patērētājus ar savu naudu iesaistīties jūras vides uzlabošanā.

Komisija ierosina trīs variantus attiecībā uz Kopienas ekomarķējuma sistēmas izveidošanu: 1. variants: nedarīt neko; 2. variants: izveidot vienotu Kopienas ekomarķējuma programmu zivīm un zivsaimniecības produktiem; 3. variants: noteikt minimālās prasības brīvprātīgām ekomarķējuma programmām.

Jūsu referente, protams, priecājas, ka pirmo variantu noraidīja Komisijas minēto iemeslu dēļ. Šo programmu uzticamība būtu apšaubāma bez neatkarīgas sertifikācijas un akreditācijas garantijas. Turklāt gan Kopienas tirgus sadrumstalošanās risks, gan etiķešu skaita palielināšanās var traucēt brīvai produktu apritei.

Tomēr nav gluži skaidra atšķirība, ko Komisija noteikusi starp otro un trešo variantu, jo ir zināms, ka neatkarīgi no starptautiskajām prasībām šajā jautājumā, jo īpaši no tām, ko noteikusi FAO, struktūra, kuras uzdevums ir noteikt minimālās prasības, kas jāievēro, lai iegūtu ekomarķējumu, faktiski kļūst par sistēmas īpašnieku. Ņemot vērā, ka trešais variants atbildību noteikt šīs prasības atstāj Komisijai, ekomarķējuma sistēma līdz ar to kļūst par valsts sistēmu tieši tāpat kā otrajā variantā, kaut gan pēdējais nekādā gadījumā negarantē vienota marķējuma pastāvēšanu.

Turklāt sistēmas pārvaldība var būt gan valsts, gan privātu struktūru kompetencē neatkarīgi no tā, vai tās īpašnieks ir valsts vai privātpersonas. Tādējādi vienlaikus varētu pastāvēt dažādi ekomarķējumi, kam būtu viens un tas pats normatīvais pamats, un tas ir tas, ko, šķiet, vēlas Komisija.

Tātad pats svarīgākais ir noteikt iepriekšminētās minimālās prasības, ieviest sistēmas uzraudzības sistēmu un tajā pašā laikā nodrošināt saglabāšanas ķēdes pārredzamību un ievērošanu. Un atkarībā no tā, cik ierobežojošas būs šīs prasības, izveidotā normatīvā sistēma būs vairāk vai mazāk pārredzama, neatkarīga, droša un nediskriminējoša.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (26.4.2006)

Zivsaimniecības komitejai

par diskusiju uzsākšanu par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām
(2005/2189(INI))

Atzinumu sagatavoja: Frédérique Ries

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Zivsaimniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā, ko tā pieņems, iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pateicas Komisijai par tās paziņojumu un, atzīstot, ka ir grūti izveidot efektīvu un tai pat laikā uzņēmumus ne pārāk apgrūtinošu marķējuma programmu, prasa, lai ekomarķējuma galvenais mērķis būtu informēt patērētāju, lai tas izdarītu apzinātu izvēli par labu zivsaimniecības resursu saglabāšanai;

2.  uzskata, ka šī sistēma būs papildu līdzeklis tiesiskajam pamatam, lai saglabātu zivsaimniecības resursus, kam joprojām jābūt par kopējās zivsaimniecības politikas galveno mērķi;

3.  uzskata, ka, ņemot vērā daudzu zivju krājumu pārzveju un izsīkumu ES ūdeņos un citur pasaulē, jebkurai uzticamai un efektīvai ekomarķējuma programmai jāievēro princips, ka dažu zivju krājumu ekomarķēšana vienkārši nav iespējama un ka šo zivju patēriņu ir jāsamazina, kamēr atjaunojas to krājumi;

4.  pauž nožēlu, ka esošos noteikumus par zivsaimniecības produktu marķējumu, kas noteikti 4. pantā Padomes 1999. gada 17. decembra Regulā (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju[1]_, slikti īsteno un ievieš dalībvalstīs;

5.  izsaka nožēlu, ka nav pieejama detalizētas izpētes rezultāti, kas ļautu precīzāk izvērtēt šādu pasākumu ietekmi uz zivsaimniecības nozari un jūras ekosistēmu;

6.  izsaka nožēlu par ambīciju trūkumu Komisijas paziņojumā un uzskata, ka izvēlētā iespēja (noteikt prasību minimumu brīvprātīgajām ekomarķējuma programmām) pilnībā neatrisina attiecīgos jautājumus, uzskata, ka jāveic visu tirgū izmantoto marķējumu neatkarīga kontrole, lai tie būtu pilnībā uzticami un ticami patērētājiem;

7.  aicina Eiropas līmenī vairāk ņemt vērā nerūpniecisko zveju; pirms iespējamās ekomarķējuma programmas izstrādes aicina apspriesties ar iesaistītajām pusēm, jo īpaši nerūpnieciskās zvejas nozares pārstāvjiem, un ņemt vērā to ieteikumus;

8.  aicina izveidot vienotu izstrādes un sertifikācijas procedūru, kas vienlaicīgi sekmētu ilgtspējīgas ražošanas un zivsaimniecības resursu izmantošanas metodes, ar noteikumu, ka marķējums paredz stingrus nosacījumus:

–          pēc iespējas lielāku piezvejas samazināšanu;

–    zveju pēc “maksimāli ilgtspējīgu zivju resursu” principa, un

–    efektīvu izpildi un pārraudzību, lai apkarotu nelikumīgu praksi;

9.  uzskata, ka šāds marķējums jāizstrādā Eiropas līmenī sadarbībā ar nozares dalībniekiem, ievērojot noteiktus būtiskus nosacījumus – pārredzamību, pieejamību, zemas izmaksas un uzticamību;

10. atbalsta turpmāku valsts un citu marķējumu izmantošanu zivsaimniecības produktiem, kas jo īpaši raksturo zvejas metodes, piemēram, “neapdraud delfīnu dzīvību”, vai produkta kvalitāti;

11. uzskata, ka marķējums būs pietiekami efektīvs, ja tas būs vienots un patērētājiem viegli saprotams, tādējādi tiem palīdzot izdarīt izvēli par labu produktiem, kas nodrošina zivsaimniecības resursu saglabāšanu,

12. aicina, lai šā marķējuma kritēriji nebūtu tieši saistīti ar Eiropas zivsaimniecības vadības pasākumiem un lai tie būtu pilnīgā saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Atbildīgas zvejas rīcības kodeksā ietvertajām normām, lai nodrošinātu marķējuma pieejamību, un apstiprina, ka Eiropas Savienībā izstrādātais ekomarķējums nevar nelabvēlīgi ietekmēt ārpuseiropas, jo īpaši jaunattīstības valstu, zivsaimniecības uzņēmumus;

13 iesaka, lai pievienošanās sistēmai notiktu brīvprātīgi, un ierosina paredzēt atvieglojumus uzņēmumiem, jo īpaši MVU un nerūpnieciskās zvejas veicējiem, lai veicinātu to pievienošanos,

14. atzīst, ka, lai sistēma būtu efektīva, pieejama un uzticama, tā ir jāpārvalda centralizēti, tomēr neuzliekot pārmērīgus administratīvus ierobežojumus, un ierosina, ka šā marķējuma piešķiršanu, kontroli un vadību varētu uzņemties Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūra, tomēr atzīst, ka tam nepieciešama būtiska šīs aģentūras pilnvaru paplašināšana un ievērojami lielāku finanšu un citu resursu piešķiršana.

ĪSS PAMATOJUMS

1997. gada decembrī Komisija pirmo reizi atzina nepieciešamību pēc nediskriminējošu brīvprātīgu ekomarķējuma sistēmu apspriešanas. 2002. gadā tā pieņēma Kopienas rīcības plānu, lai kopējā zivsaimniecības politikā iekļautu vides aizsardzības prasības, un paziņoja par nodomu uzsākt diskusiju par zivsaimniecības produktu ekomarķēšanu. 2005. gada 29. jūnijā Eiropas Komisija iesniedza paziņojumu, ar kuru uzsāka diskusiju par Kopienas līmeņa pieeju zivsaimniecības produktu ekomarķējuma sistēmām.

Saskaņā ar nesen īstenoto kopējās zivsaimniecības politikas reformu ir jāapspriež ekomarķējuma sistēmas ieviešana kā līdzeklis, ar kuru zivsaimniecības jomā labāk integrēt vides aizsardzības jautājumus. Turklāt dažādu “ekomarķējuma” produktu parādīšanās šajā nozarē rada jautājumus par konkurenci, ārējo tirdzniecību un patērētāju aizsardzību.

Viens no Komisijas mērķiem ir veicināt ilgtspējīgu zivsaimniecību un atbilstīgu jūras ekosistēmas aizsardzības līmeni, saskaņotu pieeju ekomarķējuma sistēmām un pārskatāmu un objektīvu informāciju patērētājiem.

Komisija paredz trīs iespējas:

1.  Nerīkoties un ļaut tirgū brīvi izstrādāt ekomarķējuma sistēmas bez valsts sektora iejaukšanās un īstenotas kontroles.

2.  Radīt vienotu Kopienas ekomarķējuma sistēmu zivīm un zivsaimniecības produktiem.

3.  Noteikt minimālās prasības brīvprātīgām ekomarķējuma programmām.

Komisija savā paziņojumā skaidri izvēlas 3. iespēju.

Referente tomēr vēlas izteikt bažas par šo izvēli, jo ar to nepietiks, lai sasniegtu Komisijas noteiktos ambiciozos mērķus.

Minimālo prasību noteikšana brīvprātīgām ekomarķējuma programmām tikai risinās pašreizējo situāciju un novērsīs maldinošu sertifikātu izsniegšanu. Tā nesniegs skaidru informāciju, kas varētu veicināt patērētāju un ražotāju izpratni. Turklāt marķējumu skaita palielināšanās var apdraudēt ekomarķējuma iespējamo lomu.

Tie ir daži no argumentiem, kāpēc referente atbalsta iespēju, ka ir jāveido vienota Kopienas ekomarķējuma sistēma ar ambicioziem kritērijiem. Ņemot vērā paziņojumā noteiktos mērķus un iesaistoties ieinteresētajām personām, Komisija varētu izveidot pārredzamu, pieejamu un uzticamu ekomarķējuma sistēmu.

Komisijai jānodrošina, ka šis marķējums nerada šķēršļus tirdzniecībai. Tādējādi šādam marķējumam jābūt pilnīgi saskaņotam ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas noteiktajām starptautiskajām pamatnostādnēm par ekomarķējuma sistēmām un jābalstās uz Atbildīgas zvejas rīcības kodeksu[2].

Lai izvairītos no jaunas struktūrvienības izveides, referente arī iesaka marķējuma pārvaldē iesaistīt Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūru.

Jebkurā šāda veida sistēmā īpaša uzmanība ir jāpievērš skaidrai saziņai ar patērētāju, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku marķējuma ietekmi. Visbeidzot, ar marķējumu jāpanāk konkrēti rezultāti attiecībā uz zivju krājumu aizsardzību un ilgtspējības veicināšanu ES ūdeņos.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Diskusiju uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām
Procedūras Nr.	2005/2189(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	PECH
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	ENVI 27.10.2005
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē	0.0.0000
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Frédérique Ries 14.12.2005
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)
Izskatīšana komitejā	21.3.2005		25.4.2005
Pieņemšanas datums	25.4.2005
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	30 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Johannes Blokland, John Bowis, Hiltrud Breyer, Dorette Corbey, Chris Davies, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Jillian Evans, Matthias Groote, Gyula Hegyi, Dan Jørgensen, Christa Klaß, Eija-Riitta Korhola, Urszula Krupa, Riitta Myller, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Dagmar Roth-Behrendt, Guido Sacconi, Carl Schlyter, Richard Seeber, Jonas Sjöstedt, María Sornosa Martínez, Antonios Trakatellis, Anja Weisgerber and Åsa Westlund.
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Dariusz Maciej Grabowski, Vasco Graça Moura, Miroslav Mikolášik, Claude Turmes and Glenis Willmott.
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)	...

• [1]  OV L 17, 21.1.2000.., 22. lpp.
• [2]  Zivsaimniecības komitejas divdesmit trešās sesijas ziņojums (Roma, Itālija, 1999. gada 15.­19. februāris), ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija
  Ziņojums par zivsaimniecību Nr. 595

PROCEDŪRA

Virsraksts	Diskusiju uzsākšana par Kopienas nostāju attiecībā uz zivsaimniecības produktu ekomarķējuma programmām
Procedūras Nr.	2005/2189(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu	PECH 27.10.2005
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	ENVI 27.10.2005
Referents(-e/-i/-es)         Iecelšanas datums	Carmen Fraga Estévez 15.9.2005
Izskatīšana komitejā	3.10.2005	23.2.2006			18.4.2006
Pieņemšanas datums	21.6.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:		22 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	James Hugh Allister, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Iles Braghetto, Luis Manuel Capoulas Santos, David Casa, Zdzisław Kazimierz Chmielewski, Carmen Fraga Estévez, Ioannis Gklavakis, Alfred Gomolka, Pedro Guerreiro, Ian Hudghton, Heinz Kindermann, Rosa Miguélez Ramos, Philippe Morillon, Seán Ó Neachtain, Bernard Poignant, Dirk Sterckx, Struan Stevenson, Margie Sudre
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Duarte Freitas, Francesco Musotto, James Nicholson
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Danutė Budreikaitė
Iesniegšanas datums	23.6.2006
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)	...