ZIŅOJUMS par pilsētvides tematisko stratēģiju
29.6.2006 - (2006/2061 (INI))
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referents: Gyula Hegyi
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par pilsētvides tematisko stratēģiju
(2006/2061 (INI))
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā tā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par pilsētu attīstību ES paplašināšanās kontekstā[1] un 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgas attīstības vides aspektiem[2],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par pilsētvides tematisko stratēģiju (KOM(2005)0718),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Ceļā uz pilsētvides tematisko stratēģiju” (KOM(2004)0060),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmumu Nr. 1600/2002/EK, ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (6. EAP),
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6‑0233/2006),
A. tā kā apmēram 80 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, bet Eiropas Savienības fondos, projektos, iniciatīvās un stratēģijās viņu vajadzības un intereses ne vienmēr tiek pienācīgi ņemtas vērā;
B. tā kā pilsētvides tematiskās stratēģijas (TSUE) mērķis ir sekmēt Eiropas pilsētu vispārējo ekoloģisko efektivitāti, samazinot birokrātiju un veicinot vides politikas īstenošanu, kā arī atbalstot ilgtermiņa plānošanu vides pārvaldībai vietējā līmenī;
C. tā kā sabiedriskā transporta daļa jaunajās dalībvalstīs joprojām ir lielāka nekā vecajās dalībvalstīs, lai gan tajā ir iestājies panīkums, jāapsver pasākumi, kas varētu apturēt sabiedriskā transporta izmantošanas tālāku samazināšanos;
D. tā kā 6. EAP ir akcentēta vajadzība īpaši risināt problēmu saistībā ar pieaugošo satiksmes apjomu un ievērojami vājināt saikni starp transporta pieaugumu un IKP pieaugumu;
E. tā kā Eiropas Savienības atkarība no enerģijas arī ir jārisina pilsētu līmenī, kur vislielākais pieaugums enerģijas patēriņa ziņā ir transporta nozarē, un tā kā par politiku citās nozarēs, tādās kā mājokļi un apkurē izmantojamo enerģijas resursu izvēle, lēmumi galvenokārt tiek pieņemti vietējā līmenī,
1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par pilsētvides tematisko stratēģiju; taču uzskata, ka tas nav pietiekami, lai sasniegtu 6. EAP izvirzītos mērķus;
2. īpaši atbalsta to, ka ziņojumā tiek atzīta arī pilsētu kā ekonomiskā virzītājspēka svarīgā funkcija;
3. atbalsta Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru vides problēmas pilsētās ir ļoti kompleksas, jo to cēloņi ir savstarpēji saistīti, un piekrīt Komisijas brīdinājumam par to, ka vietējas nozīmes iniciatīvas vienas problēmas risināšanai var izraisīt jaunas problēmas citās jomās;
4. pauž nožēlu, ka pretēji 6. EAP nodomiem Komisija nav ierosinājusi juridiski saistošus pasākumus un termiņus, lai īstenotu 6. EAP noteiktos mērķus;
5. pauž nožēlu arī par to, ka ar pilsētvides tematiskās stratēģijas palīdzību nav mēģināts Eiropas politikā atrast līdzsvaru ne attiecībā uz pilsētu un lauku, ne pilsētu centru un priekšpilsētu teritorijām;
6. aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par to, kā piemērot paredzamo direktīvu par apkārtējā gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai, un nodrošināt šā tiesību akta pienācīgu īstenošanu;
7. uzsver, ka Kopienas tiesību aktos jāparedz prasība, kā tika ierosināts iepriekšējā Komisijas paziņojumā (KOM(2004)0060), aglomerācijām ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju izstrādāt pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plānu (SUMP) un ilgtspējīga pilsētu transporta plānu (SUTP); šajā tiesiskajā regulējumā ir jānosaka skaidri termiņi un jāparedz juridiski saistoši vietējas un Eiropas nozīmes mērķi, jo iepriekš pieņemtie brīvprātīgie pasākumi nav izrādījušies efektīvi;
8. prasa, lai Komisijas norādījumos tiktu iekļauti vienoti pamatrādītāji saskaņā ar atbilstīgās ES vides politikas saistībām un mērķiem (piem., direktīvas par gaisu, trokšņu līmeni, ūdeņiem un atkritumiem, kā arī energoefektivitātes un klimata pārmaiņu aizsardzības politika), lai varētu salīdzināt Eiropas pilsētas un veikt to salīdzinošo vērtēšanu;
9. uzskata, ka pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plāna izstrādē ir jāņem vērā pirmkārt šādi dokumenti:
- atkritumu apsaimniekošanas plāns (grozītā Direktīva 75/442/EEK),
- trokšņu kartes un rīcības plāni, ja tādi pieejami (Direktīva 2002/49/EK),
- vietējā mēroga gaisa piesārņojuma samazināšanas plāns vai programma, ja tādi ir pieejami (Direktīva 96/62/EK),
- vietējas nozīmes vides pārvaldības plāni un programmas saskaņā ar Direktīvu 2001/42/EK;
10. uzskata, ka pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plānos ir jāizvirza šādas jomas:
(a) datu un atbilstīgas informācijas vākšana, kas attiecas uz
- jomām, kuras minētas šīs rezolūcijas 6. punktā,
- proporciju starp apbūvētām teritorijām un lauku teritorijām un lauku vidi,
- nākotnes perspektīvām, ņemot vērā demogrāfisko pieaugumu un nepieciešamību pēc jaunām pilsētas teritorijām,
- sakaru līnijām, mobilitāti, integrāciju pilsētās un pakalpojumu pieejamību,
- siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām vietējā līmenī,
- pilsētu struktūru un zaļo zonu un pilsētu paplašināšanās zonu proporciju,
- biocīdu izmantošanu vietējā līmenī,
- veselības problēmām, kas saistītas ar vidi,
- iespējām, kādas vide bez šķēršļiem dod cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, vecāka gadagājuma personām un citiem,
- kultūras mantojuma, apbūvētas ainavas un dabiskās vides, kā arī ekoloģiski svarīgo objektu un tiem draudošo briesmu novērtēšanu,
- pilsētu iedzīvotājiem nepieciešamā ūdens patēriņa novērtējumu, kā arī ūdens attīrīšanas un reģenerācijas pasākumu plānošanu,
(b) mērķi, kuri attiecas uz
- stāvokļa uzlabošanu tajās jomās, kas minētas (a) apakšpunktā,
- ilgtspējības integrēšanu visās pilsētu politikas jomās,
- saskaņošanu ar ilgtspējīga pilsētu transporta plāniem,
(c) praktiski pasākumi un darbības, ko veic, lai sasniegtu (b) apakšpunktā minētos mērķus;
11. uzsver, ka pilsoņi, NVO, ekonomiskās apvienības un citas ieinteresētās puses ir jāiesaista SUMP sagatavošanā, un tam ir jābūt pieejamam sabiedrībai; turklāt uzskata, ka būtiski ir arī veikt regulāru progresa novērtēšanu un šo novērtējumu rezultātu izplatīšanu;
12. mudina Komisiju izstrādāt termiņa vidusposma pārskatu attiecībā uz tehnisko pamatnostādņu īstenošanu saistībā ar konsultācijām 2009. gadā, un atbalsta Komisijas darbību saistībā ar vietējām varas iestādēm paredzētā tematiskā interneta portāla izveidi;
13. aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par mērķi nodrošināt noteiktu zaļās zonas platību uz vienu iedzīvotāju saistībā ar jaunu pilsētu attīstību un uzskata, ka šis mērķis ir jāiekļauj SUMP, lai novērstu jebkādu zaļo zonu samazināšanu tajās pilsētu teritorijās, kuras neatbilst attiecīgajam kritērijam;
Pilsētu ilgtspējīga pārvaldība
14. aicina dalībvalstis noteikt prioritātes tādu projektu finansēšanai, kas īsteno pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības un ilgtspējīga pilsētu transporta plānus, kā arī projektiem, kas ierobežo neskarto teritoriju apguvi un sekmē veco piesārņoto ražošanas platību attīstību saskaņā ar dalībvalstu atsauces dokumentiem ar pamatnostādnēm un rīcības programmām, kā arī veicināt koku stādīšanu ielu malās un zaļo zonu ierīkošanu;
15. aicina dalībvalstis veicināt to vietējo varas iestāžu dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā;
16. aicina pilsētu iestādes to sabiedriskajos pasūtījumos regulāri atsaukties uz ilgtspējības kritērijiem un iekļaut atbilstīgas saistības pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plānos (SUMP);
17. atbalsta veģetācijas atkritumu pārstrādi kompostā, nevis to dedzināšanu, lai izvairītos no vietēja mēroga piesārņojuma;
18. uzskata, ka vietējas nozīmes lēmumu pieņemšanā ir arī svarīgi vairāk iesaistīt iedzīvotājus, piemērojot gan politiskus, gan tehniskus līdzekļus;
19. uzskata, ka vairāk uzmanības jāpievērš, lai aizkavētu un likvidētu netīrumus, atkritumus, grafiti zīmējumus, dzīvnieku izkārnījumus, kā arī novērstu pārāk skaļas mūzikas atskaņošanu mājsaimniecībās un automašīnās;
Ilgtspējīgs pilsētas transports
20. atbalsta ideju par ilgtspējīga pilsētas transporta plāniem (IPTP) kā līdzekli pilsētvides uzlabošanai, tomēr uzsver, ka šā instrumenta pielietošanai jābūt elastīgai, lai pietiekami ņemtu vērā katras dalībvalsts, tās pilsētu teritoriju, kā arī to reģionu īpašās vajadzības, kur jūtama šo problēmu ietekme;
21. uzsver, ka IPTP jāietver konkrēti un izmērāmi mērķi, kurus var atspoguļot un pārraudzīt ar salīdzinoša izpildes vērtējuma palīdzību, šādi veicinot paraugprakses izplatīšanu dalībvalstīs; norāda, ka IPTP jābūt pietiekami elastīgiem, lai tos varētu pielāgot jaunākajām izmaiņām;
22. uzskata, ka vidi saudzējoši transporta veidi un tehnoloģijas ir galvenais faktors tīrākas pilsētvides veidošanas procesā; šai ziņā jo īpaši atzīmē biodegvielas, hibrīdautomobiļu tehnoloģiju, velosipēdu, kā arī uzlabota, videi mazāk kaitīga transportlīdzekļa (EEV) Eiropas Savienības standartam[3] atbilstošu kravas automobiļu un autobusu izmantošanu; tādēļ īpašu vērību veltīs Komisijas priekšlikumam par tīru sabiedrisko transportlīdzekļu ieviešanu, un ierosina vietējām energoefektivitātes aģentūrām atvēlēt konkrētu, ar pilsētas transportu saistītu darbības jomu;
23. atbalsta tāda sabiedriskā transporta attīstību, kas izmanto ilgtspējīgus enerģijas avotus, un mudina labāk līdzsvarot personīgo un sabiedrisko transportlīdzekļu apjomu pilsētu teritorijā;
24. norāda, ka ir jāveicina sabiedriskā transporta biežāka izmantošana pilsētu teritorijā; turklāt uzskata, ka pilsētas transporta pakalpojumi ir jāpielāgo gan teritoriālplānojuma prasībām (vecpilsētas rajoni, piepilsētas zonas, satiksme ar lidostām, stacijām, rūpniecības kompleksi, iepirkumu centri u.c.), gan sabiedrības un demogrāfisko pārmaiņu vajadzībām (vecāki cilvēki, personas ar spēju traucējumiem u.c.).
25. iesaka privātā transporta/automobiļu pasažierkilometru daudzumu samazināt par 5 % un attiecīgi palielināt ilgtspējīga transporta veidu, tādu kā sabiedriskais transports un velosipēdi, izmantošanu laika posmā no 2002.–2012. gadam;
26. uzsver, ka mobilitātes nodrošināšana visiem (arī tiem, kam nav privātā automobiļa) ir sociāls faktors, kuru ir nepieciešams ņemt vērā;
27. ņemot vērā, ka pieejamība ir viens no ilgtspējīgas attīstības galvenajiem elementiem un šis jautājums jārisina ar integrētas pilsētvides politikas metodēm, aicina Eiropas Savienības iestādes sekmēt paraugprakses apmaiņu starp vietējām un valsts iestādēm, kā arī aicina Komisiju uzraudzīt pašreiz spēkā esošo ES tiesību aktu izpildi, lai personām ar spēju traucējumiem veicinātu pieejamības iespējas, un jo īpaši uzraudzīt to noteikumu izpildi, kas reglamentē konkrētas Kopienas iepirkuma procedūras, kurās nepārprotami tiek pieprasīts, lai konstrukcija būtu piemērota ikvienam lietotājam;
28. uzskata, ka SUTP ir jāietver līdzekļi, ar kuru palīdzību vietējās varas iestādes ir paredzējušas:
- veicināt bezmotoru pārvietošanās veidus, tādus kā braukšana ar velosipēdu un iešana kājām, būvējot plašu riteņbraucēju celiņu tīklu un drošas zonas un krustojumus gājējiem;
- veicināt sabiedriskā transporta un sabiedriskā transporta infrastruktūras attīstību, un izplatīt informāciju par labāko pieredzi, piemēram, par integrētu izcenojumu un biļešu pārdošanas sistēmu ieviešanu un P+R sistēmu attīstību;
- risināt aizvien pieaugošā privāto automobiļu izmantojuma problēmu, ieviešot ierobežojumus stāvvietās un iekasējot iebraukšanas maksu;
29. norāda dalībvalstīm, ka, veidojot pilsētas, to uzdevums ir rēķināties ar mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, piemēram, samazinot maksimālo pieļaujamo ātrumu vai veidojot gājēju zonas pilsētu centros un dzīvojamos masīvos, ar mērķi līdz 2010. gadam samazināt satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu par 50 %, kā noteikts Baltajā grāmatā par Eiropas transporta politiku;
30. iesaka izstrādāt pilsētu apgādes plānus, lai pilsētu teritorijās samazinātu preču pārvadāšanu un to uzlabotu, tostarp, īpaši koordinējot tālāku preču sadali iekšpilsētā;
31. atgādina. ka gaisa piesārņojums ir viens no galvenajiem veselības problēmu cēloņiem ES; tāpēc uzsver, ka pilsētās ar augsta līmeņa gaisa piesārņojumu ir jāapsver iebraukšanas maksas iekasēšana un jāizveido zema emisiju līmeņa zonas;
32. atbalsta, ka emisija tiek apkarota tās izcelsmē un uzsvars tiek likts uz novatoriskiem pasākumiem pilsētu vides problēmu risināšanai; uzsver, ka saskaņā ar pētījumu rezultātiem nepārtrauktas kravas transportlīdzekļu kustības izraisītā smalko putekļu daļiņu emisija ir līdz 38% mazāka nekā tā ir, kravas transportlīdzekļiem stāvot sastrēgumstundu laikā, un tādēļ jāapsver novatoriski pasākumi, kas veicinātu transporta plūsmu;
33. uzstāj, ka starp vietējām varas iestādēm ir nepieciešama labāka saskaņošana, lai nodrošinātu zināmu vienotību; norāda, ka nesaskaņotība vietējo varas iestāžu starpā izraisa piegādes izmaksu, transporta kustības un līdz ar to piesārņojuma pieaugumu;
Pilsētu ilgtspējīga plānošana
34. atzīmē, ka Komisija šajā jomā ir atbilstīgi novērtējusi problēmas un pašreizējo stāvokli; taču tā nav ieteikusi nekādus pasākumus, lai atrisinātu šīs problēmas;
35. uzsver plānošanas un apdzīvoto vietu un augstceltņu projektu nozīmi noziedzības novēršanā, kā arī sabiedrisko sektoru kā, piemēram, autostāvvietu un dzelzceļu pievadceļu lomu;
36. uzsver pilsētu ilgtspējīgas plānošanas sociālo dimensiju un iesaka vispārīgi uzlabot iekšpilsētu dzīves kvalitāti, izmantojot vienotu koncepciju (īpaši, ņemot vērā sociālo, kultūras un vides aspektu);
37. prasa jaunajos pilsētu masīvos un, paplašinot pilsētu teritorijas, censties saglabāt teritorijas reljefu un dabisko struktūru, lai saglabātu attiecīgās vides identitāti un tēlu;
38. iesaka, plānojot pilsētu, zaļās zonas, pilsētu paplašināšanu un jaunas apdzīvotas vietas, atstāt neapbūvētas lielas dabas teritorijas, lai pilsētniekiem veidotos saikne ar dabu;
39. lai saglabātu vēsturiskos centrus, upju, ezeru un palieņu pļavu dabisko dzīves telpu, prasa apkārt šīm teritorijām izveidot aizsargjoslu, kurā apbūve būtu ļoti ierobežota, tādējādi pretojoties būvniecības izraisītajam spiedienam;
40. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt izpēti par sakarību starp dažādiem pilsētbūvniecības modeļiem un sociālo uzvedību, kā arī par nosacījumiem, kas sekmē sociālo saskaņu un veselību;
41. uzsver, ka pilsētās daži vēsturiski nozīmīgi kvartāli, kas ir vērtīga mūsu kopējā mantojuma daļa, vairākus gadu desmitus ir pamesti novārtā; iesaka izveidot valsts, reģionālas vai vietējas atbalsta programmas, lai veicinātu šo teritoriju atbilstīgu atjaunošanu, tai skaitā saistībā ar arhitektūru, atklātām teritorijām un laukumiem, kā arī upes krastiem, tiltiem un citām sabiedriskām būvēm;
42. uzskata — lai risinātu klimata pārmaiņu radītās problēmas pilsētās, piemēram, dabiskās ventilācijas trūkumu, kas rodas ļoti augstu temperatūru un augstas koncentrācijas gaisa piesārņojuma dēļ, pilsētu plānošanā jāiekļauj pilsētas klimata pētniecība, lai izvairītos no aerodinamiskās caurules efekta, kas veidojas augstceltnēs; uzsver, ka dabiskā ventilācija samazinās zaļo zonu izzušanas dēļ;
43. prasa dalībvalstīm veicināt tādus projektus ar ES līdzfinansējumu, kas attiecas uz pilsētu rajonu apkures sistēmu attīstību un modernizēšanu, un atbalstīt rajonu apkures sistēmu paplašinātu būvniecību un izmantošanu; šajā sakarā uzsver, ka enerģijas krīzes gadījumā pāreja uz citu enerģijas avotu centralizētai rajona apkures sistēmai ir vieglāka;
44. uzsver to, ka pilsētās ūdens resursu apsaimniekošanas jaunās metodes ir jāattīsta ar mērķi karstās un sausās vasarās tajās saglabāt lietus ūdeni ilgāku laiku un novērst pēkšņus plūdus, kā arī plūdu teritorijās aizliegt dzīvokļu celtniecību un citus apbūves darbus;
45. iesaka izstrādāt Kopienas pamatnostādnes, lai veicinātu un īstenotu pilsētu ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kurās, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi, jāparedz prasības par efektīvu ūdens patēriņu jaunās ēkās, ūdens uzkrāšanu mitros laika apstākļos sausam un karstam laikam, karstā laika periodā ūdens izmantošanu kā dzesēšanas sistēmu un ilgtspējīgu pilsētas atūdeņošanas sistēmu, lai mazinātu ūdens zudumu un plūdu risku, augsnes eroziju un palielinātu ūdens uzkrāšanos;
46. uzskata, ka, īstenojot tematisko stratēģiju, jāpievērš uzmanība ne vien ūdens daudzumam, bet arī tā kvalitātei; tādēļ aicina Komisiju šajā jomā veicināt labākās prakses izplatīšanu, kā mērķi izvirzot pieslēgšanos tīkliem, kas jau ir izveidoti kā daļa no uzdevumiem Pamatdirektīvas par ūdeni īstenošanā;
47. uzsver novecojušo pilsētas ūdensapgādes sistēmu un kanalizācijas atjaunošanas nozīmi;
Ilgtspējīga pilsētu celtniecība
48. pauž nožēlu – lai gan ilgtspējīga pilsētu celtniecība bija norādīta kā viena no četrām prioritārām jomām „Ceļā uz pilsētvides tematisko stratēģiju”, tomēr šajā jomā ierosinātajā stratēģijā nav norādīti nekādi specifiski pasākumi;
49. uzsver nozīmi, kāda celtniecībā ir ekoloģiskās efektivitātes paaugstināšanai, ņemot vērā energoefektīvu ēku projektēšanu (siltumizolācija, atjaunīgās enerģijas izmantošana, zaļie jumti, arhitektoniskas konstrukcijas pasīvai/aktīvai saules enerģijas izmantošanai, tādu ēku būvniecība, kas izmanto maz enerģijas utt.); atbalsta atjaunīgās kā arī citu konkrētā vietā, iespējams, pieejamo enerģijas avotu izmantošanu pilsētvidē; kā arī ēku efektīvas ūdensapgādes projektēšanu (lietusūdeņu uzkrāšana un otrreizēja izmantošana, racionāla ūdensskalošana tualetēs, ekonomiskas veļas un trauku mazgājamās mašīnas); turklāt iesaka veikt salīdzinošo vērtēšanu un Eiropas Savienības līmenī kopīgi izmantot labāko praksi attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu, atjaunīgo enerģijas resursu ieviešanu un ilgtspējīgas pilsētbūves panākumiem kopumā;
Finansējums, pētniecība un pieredzes apmaiņa par paraugpraksi
50. uzsver, ka šādu iniciatīvu ieviešanai ir jānodrošina atbilstošs ES finansējums, īpaši no konkrētām programmām un fondiem, piemēram, CIVITAS[4]; atbalsta Komisijas viedokli, saskaņā ar kuru pastāv iespējas saņemt finansiālu palīdzību no Kohēzijas fonda, struktūrfondiem un Izpētes pamatprogrammas prioritāru vides problēmu risināšanai pilsētu teritorijā atbilstoši piedāvātajai Life+ regulai, tādēļ iebilst pret šo fondu budžeta līdzekļu samazinājumu; tomēr norāda, ka ir jānosaka papildu īpaša finansējuma avoti, lai risinātu jaunās, pilsētvides stratēģijas radītās problēmas;
51. piekrīt Komisijas ieteikumiem, ka pilsētvides pārvaldībā jāizmanto integrēta pieeja, un uzskata, ka šīs pieejas izmantošana vietējā līmenī ar dalībvalstu atbalstu ir jāizvirza par vienu no kritērijiem, piešķirot struktūrfondu resursus un Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumus;
52. aicina EIB uzlabot tās aizdevumu instrumentus, lai efektīvi atbalstītu pilsētu ilgstpējīgu attīstību, un, īstenojot esošās programmas, dot priekšroku tiem pilsētu attīstības projektiem, kuros tiek īstenoti pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plāni, it īpaši tādās jomās kā energoefektivitāte, atjaunojamās enerģijas veidi un ilgtspējīga pilsētas satiksmes infrastruktūra; turklāt aicina EIB nodrošināt, ka tās finansētās investīcijas nav pretrunā ar pilsētu ilgstpējīgas pārvaldības mērķiem;
53. uzsver pētniecības nozīmīgumu attiecībā uz urbāno politiku saistībā ar elektroenerģijas un gāzes piegādi, apkuri, gaisa kondicionēšanu un atkritumu apsaimniekošanu, kā arī aicina Komisiju Septītajā pētniecības pamatprogrammā no jauna iekļaut specifiskus noteikumus šajā jomā;
54. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt valstu koordinācijas centru tīklu darbību saistībā ar pilsētvides jautājumiem, piemēram, „Eiropas urbāno zināšanu tīklu” (EUKN), un atzinīgi vērtē atbalsta turpināšanu URBACT programmai pieņemamās kohēzijas politikas laika posmam no 2007.–2013. g. ietvaros;
55. prasa veicināt labākās prakses apmaiņu starp pilsētu varas iestādēm ES līmenī attiecībā uz stratēģijas un pilsētu ilgtspējīgas pārvaldības plānu īstenošanu; turklāt iesaka – lai izvairītos no kļūdām pilsētu attīstībā nākotnē, ir jāveicina arī negatīvas pieredzes godīga un atklāta apmaiņa, izmantojot kampaņas, kuras varētu organizēt pilsētu asociācijas un kuras būtu domātas gan ierēdņiem, gan vēlētiem pārstāvjiem;
56. prasa Komisijai iedziļināties jautājumā, cik svarīga nozīme ir pilsētu un to apkaimes saiknēm ilgtspējīgā pilsētu attīstībā, ar ko sekmē ES vispārējo kohēziju, un šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šādu ilgtspējīgu pilsētu attīstību;
Likumdošanas uzlabošana
57. aicina Komisiju un Padomi noslēgt iestāžu nolīgumu ar Parlamentu, kurā šīs institūcijas izsaka apņemšanos īstenot visus spēkā esošos Kopienas tiesību aktus, kas minēti šajā rezolūcijā; ir pārliecināts, ka šāds nolīgums veicinātu pārskatatbildības un līdz ar to likumdošanas uzlabošanu;
0
0 0
58. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
- [1] Pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2005)0387.
- [2] Pieņemtie teksti, P6_TA-PROV(2006)0020.
- [3] Direktīva 2005/55/EK par gāzveida un daļiņveida piesārņotāju emisijas samazināšanu.
- [4] CIVITAS — CIty–VITAlity–Sustainability [Pilsēta — Dzīvotspēja — Ilgtspēja]; CIVITAS I (2002.–2006. g.) un CIVITAS II (2005.–2009. g.) kopējais budžets pārsniedz EUR 300 miljonu.
PASKAIDROJUMS
Aptuveni 80 % Eiropas pilsoņu dzīvo pilsētu teritorijās, taču viņu vajadzības un intereses nav pietiekami pārstāvētas Eiropas Savienības fondos, projektos, iniciatīvās un stratēģijās. Vismaz attiecībā uz ES finansējumu šie pilsētu iedzīvotāji ir Eiropas Savienības otrās šķiras pilsoņi. Nevērība pret pilsētu un priekšpilsētu problēmām noved pie nekārtībām un krīzēm dažās dalībvalstīs, tostarp tajās, kuras izteikti atbalsta lielu subsīdiju novirzīšanu lauksaimniecībai tā vietā, lai īstenotu sabalansētāku finansējuma politiku attiecībā uz lauku reģioniem un pilsētu teritorijām.
Komisijas paziņojumā „Ceļā uz pilsētvides tematisko stratēģiju” bija izvirzīti augstāki mērķi nekā Komisijas priekšlikuma galīgajā redakcijā. Tā mērķis ir ES līmenī atbalstīt spēcīgas sistēmas izveidi, kas sekmētu iniciatīvu izstrādi vietējā līmenī, pamatojoties uz labu praksi, lēmumu pieņemšanu attiecībā uz mērķu un risinājumu izvēli atstājot kompetento vietējo varas iestāžu ziņā. Šīs sistēmas galvenais nosacījums ir tāds, ka galvaspilsētām un pilsētu aglomerācijām ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotājiem (t.i., ES 25 dalībvalstu lielākajām 500 pilsētām) ir jāpieņem pilsētvides pārvaldības plāns. Tajā jāietver mērķi, kas ļauj nodrošināt pilsētvides ilgtspēju, un jāievieš atbilstīga vides pārvaldības sistēma šī plāna īstenošanai. Referents ir pilnīgi pārliecināts, ka šāds mērķis kalpos pilsētu interesēm un neierobežos to tiesības izvēlēties atbilstīgos pasākumus sistēmas ietvaros.
Demokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu pilsētās var uzlabot gan ar politiskiem, gan ar tehniskiem līdzekļiem. Politikas līmenī ir jāapvieno konsultatīvā (tiešā) un pārstāvju demokrātija. Vajag rīkot vairāk referendumu par vietējā līmeņa jautājumiem vai nu pilsētas, vai reģiona, vai mazas vietējās vienības mērogā atkarībā no konkrētā jautājuma rakstura. Vietējās varas iestādes pilsoņu viedokļa noskaidrošanai var izmantot referendumus, elektroniskās aptaujas vai konkrētajam nolūkam speciāli rīkotas konsultācijas vietējā līmenī. Tiešsaistes pakalpojumi var nodrošināt precīzu un atjauninātu informāciju par tādām sabiedrību interesējošām problēmām kā vides rādītāji, ziņas par gaisa kvalitāti reālā laikā u.c. Taču nedrīkst aizmirst arī par tiem pilsoņiem, kuriem nav piekļuves internetam un citiem plašsaziņas līdzekļiem. Viņiem ir jāpiedāvā informācija tradicionālākā veidā.
Vietējo varas iestāžu darbinieku un lēmēju izglītošana, lai padziļinātu viņu izpratni ar ilgtspēju saistītajos jautājumos ir galvenais priekšnoteikums izmaiņu veikšanai politikā vietējā līmenī. Lietderīga ir arī koordinācija Eiropas līmenī, nodrošinot labākās prakses izpēti, mācību grāmatas un izveidojot Eiropas mēroga mācību programmu. Attiecībā uz iepriekš minēto Komisijas priekšlikumā ir izvirzīti skaidri mērķi, taču tajā nav ietvertas konkrētas darbības un to izpildes termiņi. Tā kā vides politika ietver visu veidu politikas jomas, ilgtspējīgas pilsētu pārvaldības sistēmas (SUMS) ir jāizmanto, lai progresīvi koordinētu dažādas politikas jomas, aicinot visas lēmējinstitūcijas jau no sākotnējā līmeņa lēmumu pieņemšanā iekļaut ar vidi saistītos apsvērumus ikvienā politikas jomā. Lai sasniegtu šo mērķi, ir vajadzīga vienota rīcība un finansējums visas Eiropas mērogā.
Transports
Ātruma ierobežojums pilsētu centrā un citās apdzīvotās vietās (vai visā pilsētā) samazina satiksmes negadījumu (īpaši nopietnu) iespējamību un nozīmē mazāku gaisa piesārņotāju emisiju un trokšņu līmeni. Atbilstīgs ātruma ierobežojums jānosaka robežās starp 30 km/h un 50 km/h atkarībā no konkrētās vietas apstākļiem un tai raksturīgās situācijas. Braukšanas ātruma stingra kontrole sargā cilvēku dzīvību un vidi, turpretī nevērīga kontrole izraisa traģiskus nāves gadījumus.
Pilsētu centros ir vajadzīgs automašīnu stāvvietu ierobežojums (nevis to būvniecība). Jaunas stāvvietas ir jāveido ārpus pilsētas centra pie metro, piepilsētas vai valsts dzelzceļa sistēmas stacijām.
No visiem transporta veidiem priekšroka jādod bezmotoru pārvietošanās veidiem, sabiedriskajam transportam salīdzinājumā ar privātajiem automobiļiem, mazām un mazāk piesārņojošām privātajām automašīnām salīdzinājumā ar citiem transporta līdzekļiem: šāds ir ilgtspējīgas transporta politikas pamatlikums. Bezmotoru pārvietošanās veidiem (gājējiem un riteņbraucējiem) ir vajadzīgs plašs riteņbraucēju celiņu tīkls. Gājēji ir jāmudina pārvietoties pa drošiem gājēju celiņiem un krustojumiem. Divu līmeņu krustojumos nevis gājējiem, bet transporta līdzekļiem jāpārvietojas tajā līmenī, kas atrodas zem vai virs ielas līmeņa. Stingri jāaizliedz novietot automašīnas uz ietvēm un par novietošanu atbilstīgi jāsoda.
Papildus dārgajām pazemes transporta sistēmām (metro) pastāv citas mūsdienīga sabiedriskā transporta alternatīvas. Tramvajs piedzīvo jaunu uzplaukumu visā Eiropā. Atkarībā no vietējiem apstākļiem atsevišķus maršruta posmus var būvēt zem ielas līmeņa (pazemes maģistrāle), un pilsētas priekšpilsētās tramvaji var braukt pa īpašām slēgtām platformām kā tā dēvētie „ātrgaitas tramvaji”. Arī elektriskais piepilsētas dzelzceļš ir ļoti noderīga sabiedriskā transporta tīkla daļa. Tomēr ir gandrīz neiespējami iztēloties modernu pilsētu bez atbilstīga metro.
Sabiedriskajam transportam, ko izmanto naktī, ir vitāli svarīga nozīme mūsdienu pilsētas dzīvē. Tas dod iespēju priekšpilsētās dzīvojošajiem jauniešiem piedalīties pilsētas dzīvē un samazina tā saucamo „diskotēku negadījumu” skaitu uz ceļiem.
Iebraukšanas maksa (vai braukšanas maksa), kuras iekasēšanai izmanto elektronisku apmaksas sistēmu, pašlaik jau veiksmīgi tiek piemērota gan Londonā, gan Stokholmā, un tas ir vienīgais iespējamais nākotnes risinājums pārējās Eiropas pilsētās. Dažās pilsētās (piem., Budapeštā) praktisku apsvērumu dēļ šim pašam mērķim kā daudz lētāka un vienkāršāka sistēma kalpo tiltu izmantošanas nodeva, jo vairākums automašīnu tiltus šķērso vismaz divreiz dienā.
Salīdzinot ar vecākajām dalībvalstīm, sabiedriskā transporta proporcija pret citiem transporta veidiem joprojām ir augstāka jaunajās 10 dalībvalstīs. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt šo proporciju, ar kopīgām ES, valsts un pašvaldību pūlēm uzlabojot sabiedriskā transporta sistēmu.
Katrai pilsētai ir jāizstrādā plāns, kā samazināt vajadzību pēc privāto automašīnu izmantošanas, izvirzot skaidrus un, iespējams, juridiski saistošus uzdevumus. Bez šaubām, šim nolūkam vajadzīgs efektīvs un nepiesārņojošs sabiedriskais transports. ES finansējumu sabiedriskā transporta attīstībai un privāto automašīnu satiksmes samazināšanu var savstarpēji sasaistīt, protams, piemērojot saprātīgu grafiku.
Ir vajadzīgas integrētas izcenojumu un braukšanas biļešu pārdošanas sistēmas, kas ietver ne tikai visu pilsētas sabiedriskā transporta sistēmu, bet arī konkrētās pilsētas priekšpilsētu dzelzceļa sistēmu un atbilstīgo valsts dzelzceļa daļu.
Karstuma viļņi
Vasaras dienās un naktīs karstuma viļņu dēļ daudzās pilsētās ir neciešams karstums. Sakarā ar globālajām klimata pārmaiņām mēs varam rēķināties ar vēl karstākām vasarām nākotnē. Karstuma viļņi ik vasaru nogalina desmitiem tūkstošu Eiropas pilsoņu, un šie cilvēki mirst mokošā un pazemojošā nāvē. Ārkārtas plāni attiecībā uz karstuma viļņiem ir svarīgi visām Eiropas pilsētām, izņemot, iespējams, dažas ziemeļu valstis. Pamatpasākumi attiecībā uz karstuma viļņiem ir vienkārši: vairāk ūdens, vairāk zaļo zonu, samazinātas emisijas no automoboļiem un atsevišķos gadījumos – gaisa kondicionēšanas sistēmas. Taču zaļie jumti un ēku fasādes, tīrs ūdens un dabīgās dzesēšanas sistēmas ir daudz labāks risinājums par gaisa kondicionēšanu, kam jau tagad ir negatīva ietekme uz cilvēku veselību un globālo klimatu. „Garas, karstas vasaras” tuvojas, un tām ir ļoti svarīga loma pilsētvides politikā.
Pilsētu plānošanā jāizvairās no karsta gaisa salām, nodrošinot kanālus vēja plūsmām un atbilstīgu ventilāciju pilsētas iekšienē.
Zaļās pilsētas
Pilsētu centriem jākļūst par dzīvošanai pievilcīgu vietu. Tas prasa vairāk zaļo zonu pilsētas centrā. Pat daži desmiti kvadrātmetru zaļās zonas var uzlabot pilsētas centra gaisotni, protams, ja tuvumā atrodas lielāki parki un dārzi. Lielāki parki, pilsētas meži, ezeri un cita veida zaļās zonas ārpus pilsētas centra ir svarīga pilsētas daļa, kurā cilvēki var dzīvot. Pilsētu teritorijā dzīvo arī vairāku sugu dzīvnieki, un mūsdienās bioloģiskā daudzveidība pilsētās dažkārt pat palielinās. Līdz zināmai robežai dzīvnieki aklimatizējas dzīvei pilsētas apstākļos. Vairākumam pilsētās dzīvojošo bērnu šie dzīvnieki pārstāv faunu. Izklaidējoši informatīvas afišas, saistoša iepazīstināšana ar „dzīvnieku pilsētu”, skolotāju un dzīvnieku aprūpes speciālistu organizētas „bioloģijas stundas” brīvā dabā var sekmēt tādu paaudžu veidošanos, kurām vairāk rūp apkārtējā vide.
Brīvdabas pasākumi (ārpus telpām) ir būtiska pilsētu dzīves sastāvdaļa. Tie ir Dienvideiropas dzīvesveida tradicionāla vērtība, un tie kļūst aizvien populārāki Rietumu un Centrālajā Eiropā. Slēgti parki un dārzi var attīrīt gaisu pilsētā, taču tie neder pilsētas iedzīvotāju patiesajām vajadzībām. No pavasara līdz rudenim pilsētas dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no brīvā dabā organizēto pasākumu pieejamības. Cilvēki, kas apmeklē brīvdabas koncertus, spēj labāk izprast draudus, ko rada gaisa piesārņojums un automašīnu izraisītais troksnis. Publiski filmu brīvdabas demonstrējumi un citi sabiedrībai domāti uzvedumi sniedz bezmaksas izklaidi jaunatnei, pensionāriem un tūristiem. Tāpat vērtīgi projekti ir vasaras liedagi jeb „pludmales” pilsētas teritorijā (piem., Parīzē, Briselē un Budapeštā pēdējo gadu laikā), kas sniedz atpūtas iespējas simtiem tūkstošu pilsētnieku. Vasaras laikā pilsētām nav jābūt cietumam, bet gan patīkamai un daudzkrāsainai dzīves vietai tiem iedzīvotājiem, kuri nevar izbraukt no pilsētas garākā atvaļinājumā.
Upju krastmalu, veco doku un piestātņu atjaunošana paver jaunas iespējas pilsētas dzīvē, atklāta ūdens virsmas arī atsvaidzina apkārtni.
Tāpat ilgtspējīgas nākotnes svarīgs faktors ir ūdens ekonomiska izmantošana, tostarp lietus ūdens uzkrāšana un izmantošana, un racionāla skalojamā ūdens lietošana tualetēs.
Pilsētu izplešanās un priekšpilsētu problēmas
Kā vecajās, tā arī jaunajās dalībvalstīs desmitiem miljonu cilvēku dzīvo sērijveida blokmāju mikrorajonos. Daudzās Rietumu pilsētās šie rajoni ir kļuvuši par geto šī vārda etniskajā un sociālajā nozīmē. Ir vajadzīgas vienotas sociālas, kultūras un vides programmas šo priekšpilsētu atjaunošanai. Vajadzīgas labas skolas un profesionālā apmācība, darbavietas, kas nodrošina pastāvīgu darbu, atšķirīgu kultūru izpratne (gan vietējās kultūras, gan izcelsmes valsts kultūras), ērts sabiedriskais transports uz pilsētas centru un uz darba vietām (skolām). Centrāleiropā lielākā daļa šo dzīvojamo rajonu vēl nav kļuvuši par geto, vairākums to iemītnieku joprojām pieder pie zemākās vidusšķiras. Šo iedzīvotāju mājokļu fiziskais stāvoklis ir satraucošs. Jaunajās dalībvalstīs (ES-10), priekšpilsētu dzīvojamo rajonu remonts un atjaunošana ir izšķirīgs solis, lai saglabātu sabiedrības mieru un uzlabotu pilsētas dzīvi.
Pilsētā tās centrs nav tikai iepirkšanās vietas un pārvaldes iestāžu rajons. Bez iedzīvotājiem pilsētas centrs ir nedzīvs, un bez apdzīvota centra visa pilsēta ir nedzīva vieta, neraugoties uz dažādo rajonu daudzveidību. Vecās ēkas ir jāatjauno un jāuzlabo tā, lai tajās var ierīkot dzīvokļus, tostarp tādus, kas piemēroti jauniem pāriem, kuriem ir mazi bērni. Ir jārespektē pilsētas centra tradicionālā struktūra un arhitektūras vērtības. Taču vēsturiskie pieminekļi un tā saucamie pieminekļi nedrīkst paralizēt pilsētas centra veselīgu attīstību. Jāatrod saprātīgs kompromiss starp arhitektūras mantojuma saglabāšanu un pilsētas centra atdzīvināšanu. Nav jāveic krasas izmaiņas, bet ir patiesa vajadzība būvēt jaunas ēkas, dažkārt pat saglabājot veco fasādi. Ir vajadzība arī pēc jauniem dzīvokļiem, skolām un bērnudārziem, bibliotēkām, nelieliem publiskiem dārziem un citām sabiedriskām iestādēm.
Referents apzinās arī mūsu sabiedrības demogrāfiskās problēmas, tomēr šim ziņojumam ir noteikti ierobežojumi. Tā kā vairākums mūsu pilsoņu dzīvo pilsētu teritorijās, arī mūsu ilgtspējīgā demogrāfiskā nākotne ir atkarīga no dzīves un vides apstākļiem šajās pilsētās.
Transporta un tūrisma komitejaS ATZINUMS (24.4.2006)
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par pilsētvides tematisko stratēģiju
(2006/2061(INI))
Atzinumu sagatavoja: Seán Ó Neachtain
IEROSINĀJUMI
Transporta un tūrisma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
Ņemot vērā Komisijas 2006. gada 11. janvāra paziņojumu par pilsētvides tematisko stratēģiju (KOM(2005)0718),
1. atbalsta ideju par ilgtspējīga pilsētas transporta plāniem (IPTP) kā līdzekli pilsētvides uzlabošanai, tomēr uzsver, ka šā instrumenta pielietošanai jābūt elastīgai, lai pietiekami ņemtu vērā katras dalībvalsts, tās pilsētu teritoriju, kā arī to reģionu īpašās vajadzības, kur jūtama šo problēmu ietekme;
2. uzsver, ka IPTP jāietver konkrēti un izmērāmi mērķi, kurus var atspoguļot un pārraudzīt ar salīdzinoša izpildes vērtējuma palīdzību, šādi veicinot paraugprakses izplatīšanu dalībvalstīs; norāda, ka IPTP jābūt pietiekami elastīgiem, lai tos varētu pielāgot jaunākajām izmaiņām;
3. uzskata, ka vidi saudzējoši transporta veidi un tehnoloģijas ir galvenais faktors tīrākas pilsētvides veidošanas procesā; šai ziņā jo īpaši atzīmē biodegvielas, hibrīdautomobiļu tehnoloģiju, velosipēdu, kā arī uzlabota, videi mazāk kaitīga transportlīdzekļa (EEV) Eiropas Savienības standartam[1] atbilstošu kravas automobiļu un autobusu izmantošanu; tādēļ īpašu vērību veltīs Komisijas priekšlikumam par tīru sabiedrisko transportlīdzekļu ieviešanu, un ierosina vietējām energoefektivitātes aģentūrām atvēlēt konkrētu, ar pilsētas transportu saistītu darbības jomu;
4. ņemot vērā, ka pieejamība ir viens no ilgtspējīgas attīstības galvenajiem elementiem un šis jautājums jārisina ar integrētas pilsētvides politikas metodēm, aicina Eiropas Savienības iestādes sekmēt paraugprakses apmaiņu starp vietējām un valsts iestādēm, kā arī aicina Komisiju uzraudzīt pašreiz spēkā esošo ES tiesību aktu izpildi, lai personām ar spēju traucējumiem veicinātu pieejamības iespējas, un jo īpaši uzraudzīt to noteikumu izpildi, kuri reglamentē konkrētas Kopienas iepirkuma procedūras, kurās nepārprotami tiek pieprasīts, lai konstrukcija būtu piemērota ikvienam lietotājam;
5. atbalsta tāda sabiedriskā transporta attīstību, kas izmanto ilgtspējīgus enerģijas avotus, un mudina labāk līdzsvarot personīgo un sabiedrisko transportlīdzekļu apjomu pilsētu teritorijā;
6. uzsver, ka šādu iniciatīvu ieviešanai ir jānodrošina atbilstošs ES finansējums, īpaši no konkrētām programmām un fondiem, piemēram, CIVITAS[2]; atbalsta Komisijas viedokli, saskaņā ar kuru pastāv iespējas saņemt finansiālu palīdzību no Kohēzijas fonda, struktūrfondiem un Izpētes pamatprogrammas prioritāru vides problēmu risināšanai pilsētu teritorijā atbilstoši piedāvātajai Life+ regulai, tādēļ iebilst pret šo fondu budžeta līdzekļu samazinājumu; tomēr norāda, ka ir jānosaka papildu īpaša finansējuma avoti, lai risinātu jaunās, pilsētvides stratēģijas radītās problēmas;
7. ar interesi konstatē, ka tādi eksperimenti kā Londonā un Stokholmā īstenotie ir sekmējuši mobilitāti, dzīves kvalitāti, vides aizsardzību un modālu līdzsvaru;
8. norāda, ka ir jāveicina sabiedriskā transporta biežāka izmantošana pilsētu teritorijā; turklāt uzskata, ka pilsētas transporta pakalpojumi ir jāpielāgo gan teritoriālplānojuma prasībām (vecpilsētas rajoni, piepilsētas zonas, satiksme ar lidostām, stacijām, rūpniecības kompleksi, iepirkumu centri u.c.), gan sabiedrības un demogrāfisko pārmaiņu vajadzībām (vecāki cilvēki, personas ar spēju traucējumiem u.c.).
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Pilsētvides tematiskā stratēģija |
||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||
|
Par jautājumu atbildīgā komiteja |
ENVI |
||||||
|
Atzinumu sniedza |
TRAN |
||||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
|
||||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Seán Ó Neachtain |
||||||
|
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a) |
|
||||||
|
Izskatīšana komitejā |
21.3.2006 |
18.4.2006 |
|
|
|
||
|
Pieņemšanas datums |
19.4.2006 |
||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
41 0 0 |
|||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrete Auken, Inés Ayala Sender, Etelka Barsi-Pataky, Paolo Costa, Michael Cramer, Arūnas Degutis, Christine De Veyrac, Armando Dionisi, Saïd El Khadraoui, Emanuel Jardim Fernandes, Roland Gewalt, Luis de Grandes Pascual, Mathieu Grosch, Ewa Hedkvist Petersen, Stanisław Jałowiecki, Georg Jarzembowski, Dieter-Lebrecht Koch, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Jörg Leichtfried, Bogusław Liberadzki, Eva Lichtenberger, Erik Meijer, Robert Navarro, Janusz Onyszkiewicz, Willi Piecyk, Luís Queiró, Reinhard Rack, Luca Romagnoli, Gilles Savary, Ulrich Stockmann, Gary Titley, Marta Vincenzi, Corien Wortmann-Kool, Roberts Zīle |
||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Den Dover, Nathalie Griesbeck, Elisabeth Jeggle, Anne E. Jensen, Kathy Sinnott, Dominique Vlasto, Jan Marinus Wiersma |
||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
|
||||||
|
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
||||||
Reģionālās attīstības komitejaS ATZINUMS (1.6.2006)
Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai
par pilsētvides tematisko stratēģiju
(2006/2061(INI)
Atzinumu sagatavoja: Gisela Kallenbach
IEROSINĀJUMI
Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. piekrīt Komisijas ieteikumiem, ka pilsētvides pārvaldībā jāizmanto integrēta pieeja, un uzskata, ka šīs pieejas izmantošana vietējā līmenī ar dalībvalstu atbalstu ir jāizvirza par vienu no kritērijiem, piešķirot struktūrfondu resursus un Eiropas Investīciju bankas aizdevumus;
2. uzskata, ka ilgtspējīga pilsētas transporta projektā ir jāiekļauj sabiedriskā transporta veicināšana, to atbalstot ar ES finansējumu sabiedriskā transporta infrastruktūras projektiem, tādiem kā P+R (stāvvietas personīgām automašīnām ārpus pilsētas ar sabiedrisko transportu uz centru) sistēmu paplašināšana, videi nekaitīgu transporta veidu ieviešana un riteņbraucēju celiņu izveide;
3. prasa Komisijai vienkāršot procedūru vietējo varas iestāžu ziņošanas saistībām attiecībā uz ES noteikumiem vides jomā, ieviešot vienotu integrētu saistību veidlapu, tādējādi samazinot birokrātiju;
4. uzskata, ka ir būtiski Komisijai izstrādāt tehnisko pamatnostādņu indikatoru sarakstu, pamatojoties uz pašreizējām saistībām un mērķiem atbilstīgajos spēkā esošajos ES tiesību aktos vides jomā; turklāt uzskata, ka integrētajās koncepcijās ir jāiekļauj izmērojami mērķi;
5. aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu zemes izmantošanu, un valstu pilsētvides attīstības programmās īpaši ierobežot neskarto teritoriju apguvi un paplašināt veco piesārņoto ražošanas platību attīstību, kā arī aizsargāt esošās zaļās zonas, piemēram, pilsētu parkus un dabas rezervātus;
6. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sekmēt labākās pieredzes apmaiņu ES līmenī un iesaka – lai izvairītos no kļūdām pilsētu attīstībā nākotnē, ir jāveicina arī negatīvas pieredzes godīga un atklāta apmaiņa, izmantojot kampaņas, kuras varētu organizēt pilsētu asociācijas un kuras būtu domātas gan ierēdņiem, gan vēlētiem pārstāvjiem, un atbalsta Komisijas darbību saistībā ar vietējām varas iestādēm paredzētā tematiskā interneta portāla izveidi;
7. uzsver pētniecības nozīmīgumu attiecībā uz urbāno politiku saistībā ar elektroenerģijas un gāzes piegādi, apkuri, gaisa kondicionēšanu un atkritumu apsaimniekošanu, kā arī aicina Komisiju Septītajā pētniecības pamatprogrammā no jauna iekļaut specifiskus noteikumus šajā jomā;
8. uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atbalstīt valstu koordinācijas centru tīklu darbību saistībā ar pilsētvides jautājumiem, piemēram, „Eiropas urbāno zināšanu tīklu” (EUKN), un atzinīgi vērtē atbalsta turpināšanu URBACT programmai pieņemamās kohēzijas politikas laika posmam no 2007.–2013. g. ietvaros;
9. prasa Komisijai iedziļināties jautājumā, cik svarīga nozīme ir pilsētu un to apkaimes saiknēm ilgtspējīgā pilsētu attīstībā, ar ko sekmē ES vispārējo kohēziju, un šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šādu ilgtspējīgu pilsētu attīstību;
10. prasa Komisijai apsvērt to iedzīvotāju lomu, uz kuriem tas attiecas, ilgtspējīgas pilsētu attīstības koncepciju īstenošanā;
11. mudina Komisiju izstrādāt termiņa vidusposma pārskatu attiecībā uz tehnisko pamatnostādņu īstenošanu saistībā ar konsultācijām 2009. gadā.
PASKAIDROJUMS
Pilsētu teritorijās dzīvo apmēram 80 procentu Eiropas iedzīvotāju. Tas neapšaubāmi nopietni ietekmē vidi. Izvirzot pilsētvides tematisko stratēģiju, Komisija cenšas uzlabot vides apstākļus Eiropas pilsētās. Šī ir viena no septiņām stratēģijām saistībā ar Sesto Kopienas vides rīcības programmu, un tās nolūks ir apvienot vairākus pašreizējos individuālos plānus, lai izstrādātu integrētu pieeju.
Pilsētas ir izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēks.[1] Attiecīgi pilsētas arī sacenšas savā starpā, lai piesaistītu ieguldītājus vai būvētu pievilcīgas ēkas. Neierobežotais zemes lietojums ES – ik dienu no jauna tiek izmantoti 120 ha – ir pretrunā ilgtspējīgai attīstībai. Tāpēc aizvien samazinās teritorijas, kuras ir pieejamas pilsētās kompensējošiem pasākumiem saskaņā ar vides aizsardzības noteikumiem. Tas jāņem vērā, piešķirot struktūrfondu resursus, un priekšroka jādod to platību attīstībai, ko jau izmanto, vai veco piesārņoto ražošanas platību atjaunošanai. Izstrādājot dalībvalstu pilsētu pārvaldības plānus un rīcības programmas, ir jāņem vērā šis vides aspekts. Strukturālo fondu līdzekļu piešķiršanā prioritāte ir jāpiešķir integrētām koncepcijām attiecībā uz vietējo vides politiku, tostarp plāniem ilgstspējīga pilsētas sabiedriskā transporta veicināšanai.
Ir svarīgi, lai Komisija tehniskajās pamatnostādnēs iekļauj atbilstīgu galveno indikatoru sarakstu tematiskās stratēģijas sasniegumu novērtēšanā. Ir nepieciešami indikatori un novērtējuma sistēmas ES līmenī, lai varētu salīdzināt problēmas un sasniegumus. Tas palīdz arī noteikt vispārējās vadlīnijas attiecībā uz turpmākiem izdevumiem, plānošanu un attīstību. Vispārēja sabiedrības līdzdalība plānošanas un novērtēšanas posmā sniedz iespēju palielināt sabiedrības izpratni par Eiropas politikas mērķiem un satura būtību.
Tāpēc ir jāizsaka nožēla, ka Komisija nav pievērsusi pietiekamu uzmanību sociālo partneru lomai vides politikas integrētās koncepcijas sekmīgā īstenošanā vietējā līmenī. Politikas mērķus vislabāk izdodas sasniegt tad, ja tos izstrādā un īsteno kopīgi ar iedzīvotājiem, uz kuriem tie attiecas, tādējādi ir iespējams sabiedrību vairāk iepazīstināt ar izvirzītajiem mērķiem un veicamajiem pasākumiem.
Komisija arī nav pienācīgi ņēmusi vērā pilsētu un to apkaimes mijiedarbības nozīmīgumu. Šai saiknei ir simbiotisks raksturs, proti, laba sabiedriskā transporta satiksme no un uz apkārtējo reģionu samazina individuālā transporta izmantošanu pilsētā. Zaļo zonu izveide pilsētās var samazināt iedzīvotāju izbraukšanu uz apkārtējo reģionu. Zaļo joslu atpūtas zonas apkārt pilsētai paaugstina dzīves kvalitāti reģionā. Pilsētu un piepilsētu reģioniem nepieciešamas neviendabīgas struktūras ar veikaliem, mājokļiem un darba iespējām, lai samazinātu regulāro braucēju plūsmas.
Kopumā ir jāizsaka nožēla, ka Komisijas galīgajā dokumentā vairs nav ietverti daudzi no pirmā paziņojuma pozitīvajiem ieteikumiem.[2] Tomēr būtu vēlams, lai šīs stratēģijas mērķi nebūtu jāīsteno ar jaunu tiesību aktu ieviešanu. Attiecībā uz vietējo varas iestāžu darbību ir izvirzīts pietiekami daudz mērķu, taču vajadzīga atbilstība pastāvošām saistībām. Šim nolūkam stratēģijai būtu jāpalīdz samazināt birokrātiju, apvienojot dažādas ziņošanas saistības, kam pakļautas vietējās varas iestādes, integrētā vienkāršotā ziņošanas saistību formā.
Ir apsveicami, ka ar tīklu veidošanas palīdzību ir paredzēts sekmēt pieredzes apmaiņu. Prioritāte ir jāpiešķir praktiskai sadarbībai, nevis daudzās jau esošās datubāzes par paraugpraksi vienkārši jāpapildina ar jaunu. Turklāt negatīvās pieredzes apmaiņa palīdzētu izvairīties no kļūdām.
Šajā sakarā pilsētvides tīklu izveidošanai ir īpaša nozīme. Jaunai kohēzijas politikai ir jāatbalsta šie tīkli. Valstu centru tīkla izmēģinājuma projekta URBACT gūtās pieredzes novērtējumu varētu izmantot kā pamatu, izstrādājot Eiropas pamatprogrammu pieredzes apmaiņai pilsētu attīstības jomā.
Pilsētu attīstība un pilsētvides politika ir cieši saistīta ar sociālekonomiskiem, teritoriāliem un demogrāfiskiem jautājumiem, un tādēļ ir nepieciešama novatoriska pieeja to risināšanā. Attiecīgi ārkārtīgi svarīgi ir pētījumus šajā jomā no jauna iekļaut Septītajā pētniecības programmā[3].
Termiņa vidusposma pārskatu, kas paredzēts 2009. gadā, ir jāizmanto, lai uzlabotu pilsētvides apstākļus un novērtētu piešķirto finanšu līdzekļu efektivitāti, tādējādi dodot iespēju izdarīt attiecīgus secinājumus.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Pilsētvides tematiskā stratēģija |
||||||
|
Procedūras Nr. |
|||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ENVI |
||||||
|
Atzinumu sniedza |
REGI |
||||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
- |
||||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Gisela Kallenbach |
||||||
|
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a) |
- |
||||||
|
Izskatīšana komitejā |
25.4.2006 |
|
|
|
|
||
|
Pieņemšanas datums |
30.5.2006 |
||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
28 1 1 |
|||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Jean Marie Beaupuy, Jana Bobošíková, Graham Booth, Hanna Foltyn-Kubicka, Gerardo Galeote Quecedo, Eugenijus Gentvilas, Zita Gurmai, Marian Harkin, Konstantinos Hatzidakis, Alain Hutchinson, Mieczysław Edmund Janowski, Gisela Kallenbach, Constanze Angela Krehl, Jamila Madeira, Miroslav Mikolášik, James Nicholson, Lambert van Nistelrooij, Jan Olbrycht, Markus Pieper, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Elisabeth Schroedter, Grażyna Staniszewska, Margie Sudre |
||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jan Březina, Den Dover, Mojca Drčar Murko, Emanuel Jardim Fernandes, Nikolaos Vakalis |
||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
- |
||||||
|
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā) |
... |
||||||
- [1] Komisijas darba documents: Kohēzijas politika un pilsētas, 2005. g. 23. novembrī
- [2] KOM(2004)0060
- [3] KOM(2005)0119
PROCEDŪRa
|
Virsraksts |
Pilsētvides tematiskā stratēģija |
|||||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ENVI |
|||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu |
TRAN |
REGI |
ITRE |
|
|
|||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
ITRE |
|
|
|
|
|||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Gyula Hegyi |
|
||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
|
||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
22.2.2006 |
3.5.2006 |
|
|
|
|||||||
|
Pieņemšanas datums |
21.6.2006 |
|||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+ - 0 |
33 4 13 |
||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Adamos Adamou, Johannes Blokland, Frieda Brepoels, Dorette Corbey, Chris Davies, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Jill Evans, Anne Ferreira, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Gyula Hegyi, Mary Honeyball, Dan Jørgensen, Eija-Riitta Korhola, Holger Krahmer, Urszula Krupa, Aldis Kušķis, Peter Liese, Marios Matsakis, Roberto Musacchio, Riitta Myller, Dimitrios Papadimoulis, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Guido Sacconi, Richard Seeber, Kathy Sinnott, Bogusław Sonik, Antonios Trakatellis, Evangelia Tzampazi, Thomas Ulmer, Anja Weisgerber, Åsa Westlund, Anders Wijkman |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Margrete Auken, María del Pilar Ayuso González, Bairbre de Brún, Christofer Fjellner, Milan Gaľa, Genowefa Grabowska, Ambroise Guellec, Erna Hennicot-Schoepges, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Miroslav Mikolášik, Renate Sommer, Andres Tarand |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Sepp Kusstatscher |
|||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
29.6.2006 |
|||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
|||||||||||