Ziņojums - A6-0249/2006Ziņojums
A6-0249/2006

    ZIŅOJUMS par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību

    18.7.2006 - (2006/2058 (INI))

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
    Referents: John Bowis

    Procedūra : 2006/2058(INI)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A6-0249/2006

    EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    par iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību

    (2006/2058 (INI))

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību.” (KOM(2005)0484),

    –   ņemot vērā EK līguma 2., 13. un 152. pantu,

    –   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu[1],

    –   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, kas nosaka vispārējus principus vienādai attieksmei nodarbinātības un profesionālajā jomā[2],

    –   ņemot vērā Padomes 1999. gada 18. novembra rezolūciju par garīgās veselības uzlabošanu[3],

    –   ņemot vērā PVO Eiropas ministru konferences 2005. gada 15. janvāra deklarāciju par garīgās veselības jautājumiem Eiropā un tās uzlabošanas risinājumiem,

    –   ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (2005/2147(INI))[4],

    –   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

    –   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6‑0249/2006),

    A. tā kā katrs ceturtais eiropietis savā mūžā ir piedzīvojis vismaz vienu nozīmīgu garīgās neveselības gadījumu; tā kā garīga neveselība tieši vai netieši skar ikvienu cilvēku ES, un tiek lēsts, ka ik gadu Eiropas Savienībā 18,4 miljoni cilvēku vecumā no 18 līdz 65 gadiem cieš no smagas depresijas; tā kā laba garīgā veselība dod iespēju iedzīvotājiem pilnvērtīgi izmantot intelektuālās un emocionālās attīstības iespējas, kā arī iekļauties sabiedriskajā dzīvē, izglītības un darba vidē; tā kā slikta garīgā veselība ir izdevumu, sociālās atstumtības un stigmatizācijas iemesls;

    B.  tā kā slikta garīgā veselība ievērojami pazemina to cilvēku dzīves kvalitāti, kas tieši vai netieši cieš no tās;

    C. tā kā garīgās neveselības izmaksas sabiedrībai ir milzīgas un saskaņā ar dažiem aprēķiniem veido 3 – 4 % no Eiropas Savienības dalībvalstu IKP;

    D. tā kā garīgajai veselībai jau tagad ir liela ietekme ekonomikas, veselības aizsardzības un sociālajā jomā, un nākotnē tā arvien palielināsies, iedzīvotāju novecošanās un sabiedrības pārmaiņu dēļ pieaugot saslimstības biežumam;

    E.  tā kā ik gadu apmēram 58 000 Eiropas pilsoņu izdara pašnāvību, kas pārsniedz bojāgājušo skaitu ceļu satiksmes negadījumos vai HIV/AIDS inficēšanās rezultātā, un tā kā pašnāvību mēģinājumu skaits ir desmit reizes lielāks;

    F.  tā kā, ņemot vērā EK līgumā piešķirtās pilnvaras, pievienotā vērtība Eiropas Kopienas stratēģijai Eiropas iedzīvotāju garīgās veselības jomā ir galvenokārt saistīta ar profilaksi;

    G. tā kā dažās Eiropas valstīs līdz 85 % no naudas, kas ir paredzēta garīgai veselībai, tiek tērēti lielu iestāžu uzturēšanai;

    H. tā kā sapratnes un investīciju trūkums garīgās veselības uzlabošanai ir novedis pie indivīdu veselības un invaliditātes pasliktinājuma, kā arī problēmām sabiedrībā;

    I.   tā kā apmēram 40 % no visiem cietumniekiem ir kāds garīgo traucējumu veids un tā kā paredzams, ka pašnāvību risks cietumnieku vidū ir septiņas reizes augstāks nekā pārējā sabiedrībā, un tā kā nepiemēroti cietuma apstākļi traucējumus var pastiprināt un kavēt rehabilitāciju;

    J.   tā kā Eiropas Savienībā bērnu un jauniešu garīgajai veselībai netiek veltīta pienācīga uzmanība un līdzekļi, lai gan garīga neveselība jauniešu vidū ievērojami pieaug;

    K. tā kā veselības jomā pastāv izteikta dzimumu dimensija, īpaši saistībā ar ēšanas traucējumiem, neirodeģeneratīvām slimībām, šizofrēniju, garastāvokļa traucējumiem, trauksmi, paniku, depresiju, pārmērīgu alkohola un citu psihoaktīvu vielu lietošanu, kā arī attiecībā uz pašnāvību un noziedzību – jomām, kurās ir jāveic sistemātiskāki pētījumi;

    L.  tā kā palīdzības meklējumos sievietes biežāk nekā vīrieši vēršas pie specializētiem dienestiem un viņām divreiz biežāk nekā vīriešiem tiek izrakstītas psihotropas vielas, un tā kā farmakokinētikas pētījumi liecina, ka sievietes sliktāk panes šīs vielas;

    M.  tā kā garīgo traucējumu profilakse, agra diagnozes noteikšana, iejaukšanās un ārstēšana ievērojami samazina personīgos, finansiālos un sociālos zaudējumus;

    N. tā kā liels skaits cilvēku cieš no neirodeģeneratīviem traucējumiem un šim skaitam ir tendence palielināties, starp citu ilgmūžības un attiecīgi vecu iedzīvotāju skaita palielināšanās dēļ;

    O. tā kā, lai aprūpētu bērnus ar attīstības un uzvedības problēmām, kas apdraud viņu normālu attīstību, jo īpaši izglītības jomā, un pieaugušus cilvēkus ar hroniskiem un smagiem veselības traucējumiem, vairums Eiropas Savienības valstu ir pārgājušas no ilgtermiņa stacionārās aprūpes uz palīdzības sniegšanu, tiem paliekot sabiedrībā, bet tā kā to izdarīja bez pienācīgas plānošanas un sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas;

    P.   tā kā garīgās veselības problēmas, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, ir grūti identificēt; tā kā viktimizācijas liecības bieži netiek ņemtas vērā un daudzas sievietes un meitenes nevēlas stāstīt par vardarbību, no kuras viņas ir cietušas, ja vien ārsti un medicīnas personāls tieši nelūdz to darīt;

    Q. tā kā garīgās veselības priekšnoteikums ir veselīga ģimenes vide, kas sniedz gan materiālu, gan psiholoģisku drošību, kā arī vecāku mīlestība,

    1.  atzinīgi vērtē Komisijas ieguldījumu garīgās veselības uzlabošanā; aicina Eiropas Savienības pētniecības politikā un veselības aizsardzībā šim jautājumam piešķirt prioritāti, un uzskata, ka tas jāņem vērā Komisijas direktorātu un visu dalībvalstu ministriju visās politiskajās nostādnēs un tiesību aktos, kam jānodrošina dalībvalstu un starptautisko pašreizējo garīgās veselības indikatoru saskaņošana, lai datus varētu salīdzināt ES līmenī;

    2.   Uzskata, ka dzimumu dimensija Zaļajā grāmatā nav pilnībā ņemta vērā; tādēļ aicina šo aspektu sistemātiski iekļaut pasākumos, kuri tiks ierosināti garīgās veselības veicināšanai, preventīvajos pasākumos un pētījumos – līdz šim notikušie pētījumi ir tik nepietiekami un neadekvāti, ka šo slimību profilaksē un ārstēšanā notikušais progress ir daudz mazāks nekā citu slimību gadījumā;

    3.  uzskata, ka ārstiem pacientu uzraudzībā ir sevišķi svarīga loma;

    4.  uzskata, ka laba garīgā veselība ir priekšnoteikums Eiropas iedzīvotāju labai vispārējai veselībai un labklājībai, kā arī ES ekonomikas sekmīgai attīstībai; veicina un atbalsta visus pasākumus, kas palīdz novērst garīgus traucējumus;

    5.   uzsver nepieciešamību apsvērt to, kā labāk izmantot pieejamos Kopienas instrumentus, piemēram, 7. pētniecības pamatprogrammu, lai Eiropas Savienībā radītu atbalsta sniegšanas iespējas pētniecībai garīgās veselības jomā;

    6.  uzskata – lai lēmumu pieņemšanas procesu padarītu reprezentatīvāku un aptverošāku, turpmāk jebkurā Komisijas priekšlikumā par garīgo veselību ir jāiekļauj partnerattiecības un konsultācijas ar tiem, kam ir bijušas vai ir garīgās veselības problēmas, ar to ģimenēm, aprūpētājiem, attiecīgām NVO, ģimenes locekļu apvienībām un citām ieinteresētajām pusēm, kā arī jāveicina informācijas apmaiņa starp psihiatrijas pacientu ģimenēm;

    7.   uzsver, ka starp atsevišķām dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības garīgās veselības aprūpes izdevumu ziņā gan to absolūtajā kopsummā, gan proporcionālajā daļā no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem;

    8.  uzskata, ka būs nepieciešami dažādi pasākumi, lai īstenotu trīs mērķus – garīgās veselības veicināšanu, uzlabošanu un garīgo traucējumu profilaksi; uzskata, ka šādu pasākumu mērķim jābūt atbilstošas informācijas nodrošināšanai, lai iegūtu attiecīgās zināšanas un izstrādātu atbilstošu pieeju un iemaņas garīgās un fiziskās veselības aizsardzībai un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai;

    9.  uzsver nepieciešamību rūpīgi izvēlēties tādus terminus kā „garīgā neveselība”, „garīgās veselības traucējumi”, „smaga garīga slimība” un „personības traucējumi”;

    10. uzsver agras izmeklēšanas, slimības atklāšanas un diagnozes noteikšanas, kā arī kompleksas individuālas ārstēšanas lielo nozīmi;

    11. uzskata par vajadzīgu ar atbilstīgu rīcību apkarot nevienlīdzību garīgu slimību ārstēšanā, kas šajā jomā ir acīmredzama;

    12. aicina jebkurā turpmākā stratēģijā iekļaut cilvēkus, kam ir mācīšanās grūtības, jo viņi sastopas ar tām pašām problēmām, ar kurām sastopas cilvēki ar garīgiem traucējumiem, ieskaitot sociālo atstumtību, institucionalizāciju, cilvēktiesību pārkāpumus, stigmatizāciju un atbalsta trūkumu sev un saviem aprūpētājiem; tajā pašā laikā aicina pielikt lielākas pūles, lai apzinātu ar izcilām prāta spējām apdāvinātus bērnus un jauniešus un sniegtu viņiem lielāku atbalstu;

    13. uzsver savstarpējas palīdzības nozīmi un cilvēku ārstēšanas, slimības un atveseļošanās pieredzes izšķirošo lomu;

    14. atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija kā galvenajām mērķgrupām pievērš uzmanību bērniem, darba ņēmējiem, vecākiem cilvēkiem un no sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem, bet gribētu, lai te tiktu iekļauti, piemēram, cilvēki ar smagām garīgām slimībām, ilgstoši slimojošie un uz nāves gultas gulošie, cietumnieki, etniskās un citas minoritāšu grupas, patversmju apmeklētāji, migranti, bīstamu profesiju strādnieki un bezdarbnieki, kā arī virkne garīgās veselības un aprūpes jautājumu īpaši attiecībā uz sievietēm;

    15. atzīst, ka slimnieki ar personības traucējumiem ir ārkārtīgi grūti diagnosticējami, ārstējami, vadāmi un aprūpējami, ka šajā jomā nepieciešami turpmāki pētījumi un skaidra politika; aicina Komisiju pievērst uzmanību agresijai, agresīvas uzvedības cēloņiem un tās psiholoģiskajām sekām;

    16. atzīst, ka vīriešu un sieviešu garīgās veselības vajadzības var būt dažādas, un aicina veikt dziļāku izpēti, jo īpaši saiknes izpēti starp sieviešu obligāto stacionāro aprūpi un viņu izdarīto paškaitējumu, un to, kādēļ sievietēm tiek izrakstīts vairāk psihotropo zāļu;

    17. uzsver pētījumu nepieciešamību par jau pierādītajām sieviešu un vīriešu smadzeņu struktūras un darbības atšķirībām, lai izstrādātu diferencētu pieeju un ārstēšanu abu dzimumu pārstāvjiem garīgās veselības jomā;

    18. aicina nodrošināt palīdzību mātēm pirms un pēc bērna piedzimšanas, lai novērstu depresiju un citas psihopatoloģiskas problēmas, kas viņas bieži šādās situācijās piemeklē;

    19. uzskata, ka māšu un vecāku garīgā veselība palīdz bērniem attīstīties bez traucējumiem un izaugt par veseliem cilvēkiem;

    20. aicina sarežģītas garīgās veselības situācijas, piemēram, lai vislabāk palīdzētu bērniem vai pusaudžiem, kuriem ir attīstības vai uzvedības problēmas, ēšanas traucējumi un/vai kuru vecāki daudzos gadījumos paši nav garīgi veseli (vai ilgstoši atrodas stacionārā), risināt, izmantojot starpdisciplināru pieeju un iesaistoties dažādām iestādēm, jo daudzām problēmām ir ģenētiska izcelsme;

    21. norāda, ka sociāli noteiktais meitenes un sievietes ķermeņa „ideālais” veidols ietekmē viņu garīgo veselību un labsajūtu, kas savukārt ir cēlonis ēšanas traucējumu izplatības pieaugumam;

    22. norāda, ka garīga neveselība un garīgi traucējumi parasti rodas agrā bērnībā, un uzsver pētījumu par veselīgu agro bērnību lielo nozīmi;

    23. uzsver nepārtrauktas starpnieku – skolotāju, aprūpes darbinieku, tiesu iestāžu darbinieku un darba devēju – mācību un apmācības darba vietā lielo nozīmi;

    24. atzinīgi vērtē faktu, ka Zaļajā grāmatā ir atzīts, ka tādiem sociālajiem un vides faktoriem kā personīgajai pieredzei, ģimenei un sociālajam atbalstam, dzīves apstākļiem, piemēram, nabadzībai, dzīvei lielpilsētās vai nošķirtos lauku rajonos, kā arī darba apstākļiem, tostarp nedrošībai, bezdarbam un ilgam darba laikam, ir nozīme cilvēku garīgajā veselībā; uzsver, ka garīgās veselības traucējumi ir viens no iemesliem priekšlaicīgai pensionēšanai un invaliditādes pensijām;

    25. uzskata, ka labi darba apstākļi dod ieguldījumu garīgajā veselībā un aicina darba devējus nodrošināt, lai politiskā nostādne „Garīgā veselība darbā” būtu veselības un darba drošības ievērošanas obligāta sastāvdaļa, lai personām ar garīgiem traucējumiem garantētu „pēc iespējas labāku darbu” un labāku iekļaušanos darba tirgū, un lai to publicētu un pārraudzītu, izmantojot esošos tiesību aktus par veselību un drošību, ņemot vērā arī strādnieku vajadzības un viedokļus;

    26. atzinīgi vērtē sociālās politikas un nodarbinātības politikas iniciatīvas veicināt nediskriminējošu attieksmi pret personām ar garīgām slimībām, personu ar garīgo invaliditāti sociālo integrāciju un spriedzes novēršanu darbavietās;

    27. ņemot vērā ES nodarbinātības stratēģiju, uzsver garīgās veselības ietekmi uz nodarbinātību, kā arī bezdarba ietekmi uz cilvēku garīgās veselības stāvokli;

    28. uzskata – lai atrastu un īstenotu efektīvu stratēģiju pašnāvību skaita samazināšanai īpaši jauniešu un citu riska grupu vidū, dalībvalstīm ir jāstrādā kopīgi;

    29. aicina plašāk atzīt saistību starp diskrimināciju, vardarbību un sliktu garīgo veselību, kas pasvītro, cik svarīgi ir vērsties pret jebkuru vardarbības un diskriminācijas veidu ar preventīvu pasākumu palīdzību;

    30. uzskata, ka viena no garīgās veselības lielākajām problēmām ir Eiropas iedzīvotāju novecošanās, un mudina vairāk uzmanības pievērst neirodeģeneratīvo vai citu psihisko slimību izpausmēm un izraisītājiem vecākiem cilvēkiem, kā arī profilaksei un aprūpei, ieskaitot jaunu terapijas veidu izstrādi;

    31. uzskata, ka vairāk vērības jāpiegriež saiknei starp alkohola un nelegālu narkotiku patēriņu un garīgiem traucējumiem; turklāt uzskata, ka alkohols un narkotikas izraisa nopietnas garīgas un fiziskas veselības problēmas, kā arī problēmas sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju bez kavēšanās izskatīt, kuras detoksikācijas programmas un ārstēšanas metodes ir visefektīvākās;

    32. uzsver, ka pret cilvēkiem ar garīgiem veselības traucējumiem ir jāizturas un jārūpējas cilvēcīgi un ar cieņu un ka veselības aprūpes un atbalsta dienestiem jābūt efektīviem un augsti kvalificētiem, tiem jābūt visiem cietušajiem pieejamiem un visaptverošiem; ir jābūt skaidrai izpratnei par šo cilvēku tiesībām uz ārstēšanu vai atteikšanos no tās; ja vien iespējams, viņiem jāpiešķir pilnvaras piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz viņu ārstēšanu un jāsniedz konsultācijas par pieejamiem pakalpojumiem; ja tiek izrakstītas zāles, to blakus iedarbībai ir jābūt pēc iespējas mazākai; jāsniedz informācija un padoms tiem slimniekiem, kas drošā veidā vēlas atteikties no ārstēšanās;

    33.  uzskata, ka piespiedu līdzekļi un piespiedu ārstēšana nav efektīvi; uzskata, ka visām stacionārās aprūpes formām un piespiedu medikamentu lietošanai ir jābūt īslaicīgām, un, kad vien iespējams, tās regulāri jāpārskata un jāīsteno tikai ar pacienta piekrišanu, bet, ja to nevar iegūt – ar attiecīgo iestāžu atļauju;

    34. uzskata, ka jāizvairās no jebkuriem personīgās brīvības ierobežojumiem, jo īpaši no fiziska ieslodzījuma, kas prasa uzraudzību, pārbaudes un modrību no to demokrātisko institūciju puses, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību ievērošanu, lai nepieļautu to pārkāpumus;

    35. aicina jebkurā turpmākā stratēģijā pilnībā atbrīvoties no jebkura veida stigmatizācijas, piemēram, organizējot ikgadējās kampaņas par garīgās veselības jautājumiem, lai cīnītos pret tumsonību un netaisnību, jo stigmatizācija, kas ir saistīta ar garīgo neveselību, noved pie atstumtības sabiedrībā visās jomās, no darbavietas līdz ģimenei un no vietējās sabiedrības līdz profesionālajai veselības aprūpei; turklāt uzskata – lai uzlabotu pacientu garīgo veselību un stāvokli, tiem ir jāgarantē sociālās un pilsoņu pamattiesības – tādas kā tiesības uz mājokli un ekonomisko atbalstu tiem, kas nespēj strādāt, tiesības stāties laulībā un pašiem kārtot savas darīšanas; turklāt uzskata, ka stigmatizācija ir diskriminācijas veids, pret ko jācīnās ar pretdiskriminācijas tiesību aktu palīdzību;

    36. atzīst, ka viens no stigmatizācijas veidiem ir plaši izplatītais uzskats, ka garīgās veselības traucējumi ir akūti un ilgst mūža garumā, turpretim ir noteikti jāuzsver, ka, saņemot atbilstošu palīdzību, cilvēki var atveseļoties vai panākt uzlabošanos, vai arī pietiekamu stabilitāti un spēju darboties;

    37. uzsver nepieciešamību pārveidot garīgās veselības pakalpojumus tā, lai to pamatā būtu augstas kvalitātes sabiedriskā aprūpe mājās vai stacionāros, kur būtu pieejama atbilstoša veselības un sociālā aprūpe; regulāra uzraudzība un novērtēšana; periodiska aprūpe cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām un to aprūpētājiem; vienotas institūcijas metode, lai novērtētu veselības, sociālos, mājokļa, mācību, transporta, pabalstu un citus pakalpojumus; uzsver, ka akūtas, hroniskas vai nepārprotamas vajadzības vienmēr ir papildus jānodrošina ar virkni stacionāro pakalpojumu, bet visiem, kas saņem obligāto stacionāro aprūpi, ir jānodrošina neatkarīga uzraudzība;

    38. paturot to prātā, uzsver nepieciešamību atbalstīt kooperatīvus, ko izveidojuši slimnieki ar psihiskām slimībām, un visus pasākumus, kas attiecas uz pašreizējo un bijušo pacientu iesaistīšanu tajos, kā arī nepieciešamību piešķirt naudas līdzekļus personāla apmācībai, lai tas spētu rūpēties par visām psihisko slimību slimnieku vajadzībām;

    39. uzsver vajadzību nepārtraukti izglītot garīgās veselības jautājumos vispārējās prakses ārstus, ģimenes ārstus un citus primārās veselības aprūpes dienestu darbiniekus;

    40. atzīst, ka labas garīgās veselības veicināšanā, garīgi neveselu cilvēku atbalstīšanā vietējā sabiedrībā un daudzu dienestu iesaistīšanā garīgās veselības aprūpē vietējām pašvaldībām ir integrējoša loma;

    41. uzskata, ka duālās diagnozes pacientiem, kam ir garīgās veselības un atkarības problēmas, parasti ir vajadzīga saskaņota abu kaišu ārstēšana;

    42. uzsver, ka veselības garīgie un fiziskie aspekti ir savstarpēji saistīti, ka garīgiem traucējumiem ir bioloģisks, sociāls, emocionāls vai vēsturisks pamats, kas jāņem vērā, lai citi risinājumi būtu veiksmīgi, un ka daži psihiatrijā lietoti medikamenti var patiesībā pasliktināt bioloģisko stāvokli, kas ir garīgo traucējumu pamatā;

    43. aicina pievērst lielāku vērību somatisko slimību psiholoģiskajām sekām un simptomiem; uzsver nepieciešamību izrakstā no slimības vēstures vienādu uzmanību pievērst garīgajai un fiziskajai labsajūtai, īpaši, ārstējot smagas un/vai neārstējamas slimības; un uzskata, ka ir svarīgi, lai ārsti un vidējais medicīniskais personāls, kas strādā citās ārstniecības nozarēs, tiktu regulāri apmācīti psihopatoloģijā, jo bieži netiek noteikta psihisku traucējumu diagnoze vai arī tā netiek pietiekami nopietni novērtēta;

    44. atbalsta Komisijas piezīmes par deinstitucionalizāciju, jo ilgtermiņa uzturēšanās psihiatriskās veselības iestādēs var novest pie psihopatoloģisku stāvokļu paildzināšanas un saasināšanās, vairot stigmatizāciju un sociālo atstumtību, bet atzīst, ka ir jādara viss iespējamais, lai pārliecinātu sabiedrību par to, ka labāki rezultāti ir sasniegti, ja cilvēki ar smagiem garīgās veselības vai mācīšanās traucējumiem tiek aprūpēti ambulatori;

    45. ierosina Komisijai izmantot Veselības aizsardzības programmu, lai vāktu datus par garīgām slimībām, izārstētu pacientu atveseļošanās rādītājiem un viņu reintegrācijas sabiedrībā efektivitāti;

    46. ierosina, lai Komisija noteiktu labas prakses iestādes un piemērus un izplatītu par tiem detalizētu informāciju dalībvalstīm, salīdzinot šīs „demonstrācijas iestādes” ar PVO iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar programmu „Valstis cīņā par garīgo veselību”; uzskata, ka demonstrēšanas vietas “ārstēšanas demonstrēšana” un “profilaktisko stratēģiju demonstrēšana” varētu būt labs veids, kā novērst nevienlīdzību starp dalībvalstīm; aicina Komisiju demonstrēšanas iestāžu, ārstēšanas demonstrējumu un profilaktisko stratēģiju demonstrēšanas noteikšanā iesaistīt pētniecības institūtus;

    47. uzskata – tā kā visiem cilvēkiem (saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 46/119) ir tiesības uz vislabāko pieejamo garīgās veselības aprūpi, labākā pieredze un atbilstīgā informācija ir jānodod tālāk, un tām jābūt pieejamām visiem iedzīvotājiem;

    48. uzskata, ka termins „ārstēšana” ir jāinterpretē plaši, uzsverot sociālo un vides faktoru noteikšanu un novēršanu, bet medikamenti jālieto tikai ļaunākajā gadījumā, jo īpaši, ja pacienti ir bērni un jaunieši; kritizē arvien pieaugošo dzīves piesātināšanu ar medikamentiem un patoloģijām, vispusīgi nepētot to cēloņus; aicina ņemt vērā tādus faktorus kā personīgā pieredze, ģimene, sociālais atbalsts, dzīves un darba apstākļi, kam ir liela loma garīgo slimību izraisīšanā, kā arī ģenētiskos faktorus;

    49. turklāt uzskata – lai pasargātu no garīgās veselības problēmām un uzlabotu un veicinātu garīgo labklājību, papildus ārstēšanai ir nepieciešama atbilstoša sociālā un darba vide, kā arī ģimenes un vietējās sabiedrības atbalsts, un uzsver nepieciešamību veikt pētījumus par vidi, kas veicina garīgo veselību un atveseļošanos; un uzsver vajadzību pēc tādas vides izpētes, kas veicina garīgo veselību un atveseļošanos;

    50. mudina Komisiju atbalstīt reformu turpināšanu tajās dalībvalstīs, kas ļaunprātīgi pielietoja psihiatriju, medikamentus, ievietošanu slēgta tipa iestādēs vai arī izmantoja tādu necilvēcisku praksi kā krātiņveida gultas vai izolatorus, – īpaši jaunajās dalībvalstīs, un aicina Komisiju reformu psihiatrijā iekļaut pievienošanās sarunu dienaskārtībā; uzskata, ka profilakses un pienācīgas aprūpes ziņā cietums nav piemērota vide ar garīgajām slimībām slimojošiem un ka aktīvi jāmeklē alternatīvas;

    51. aicina veikt vairāk pētījumu par terapeitisko un psiholoģisko iejaukšanos, par to, kā radīt efektīvākus medikamentus ar mazākām blaknēm, par garīgo traucējumu un pašnāvību noteicošajiem faktoriem, kā arī par to, kā izmērīt ieguldījumu rezultātus garīgās veselības uzlabošanā; jo īpaši aicina veltīt sevišķu uzmanību tādu medikamentu izpētei, kas ir piemēroti bērniem; turklāt uzsver, ka nedrīkst aprobežoties ar medikamentu izpēti, ka jāveic arī epidemioloģiski, psiholoģiski un ekonomiski pētījumi par vietējās sabiedrības un sociālo faktoru ietekmi uz garīgajām slimībām; turklāt aicina visos garīgās veselības pētījumu aspektos vairāk iesaistīt pakalpojumu lietotājus;

    52. turklāt uzskata, ka ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu par stigmatizāciju un par veidiem, kā ar to cīnīties; par individuālo pakalpojumu lietotāju un to aprūpētāju pieredzi; par darba attiecībām dažādu pakalpojumu, profesiju, kā arī bijušo pakalpojumu lietotāju starpā; kā arī pārrobežu pakalpojumiem;

    53. uzskata – lai garīgās veselības pakalpojumi darbotos efektīvi un sabiedrība tiem uzticētos, ir jāsaņem pietiekams finansējums, kas atbilst izmaksām attiecībā uz indivīdu garīgajiem traucējumiem, veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem un sabiedrību kopumā;

    54. uzskata, ka ir svarīgi izmantot augstas kvalitātes individuālas garīgās veselības veicināšanas metodes, ņemot vērā cilvēku un mērķgrupu īpašās vajadzības;

    55. atzīst ģimenes locekļu un neoficiālo aprūpētāju vērtīgo ieguldījumu, nodrošinot atbalstu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, un tāpat atzīst, ka daudziem no viņiem ir savas aprūpes vajadzības un būs nepieciešama profesionāļu sniegta informācija un atbalsts, ja viņi arī turpmāk nodrošinās aprūpi; turklāt atzīst vērtīgo ieguldījumu, ko var dot pakalpojumu lietotāji, atbalstot cits citu;

    56. uzsver vajadzību lietot tādus izteicienus un terminus, kas palīdzētu apkarot stigmatizāciju, piemēram, īstenot pasākumus, kas novērš aizspriedumus, maina attieksmi un kritizē stereotipus attiecībā uz jebkāda veida garīgiem traucējumiem;

    57. aicina Komisiju nodibināt „Garīgās veselības koordinācijas un kontroles grupu”, kuras mērķis būtu savākt informāciju par garīgās veselības praksi un sekmēšanu ES, novērtēt (skaita un kvalifikācijas ziņā) pašreizējo garīgās veselības profesionāļu un infrastruktūras atbilstību un izplatīt informāciju par dalībvalstu un visu garīgo slimību ārstēšanā iesaistīto pušu pieredzi; uzsver, ka šajā “Garīgās veselības koordinācijas un kontroles grupā" jāiesaista pacientu un ārstniecības organizācijas, aprūpes iestādes un pētniecības institūti;

    58. aicina Komisiju papildināt Zaļo grāmatu ar priekšlikumu izdot direktīvu par garīgo veselību Eiropā un to personu, kas cieš no garīgiem traucējumiem, aizsardzību un viņu pilsoņtiesību un pamattiesību ievērošanu;

    59. mudina ES un ĀKK valstis sadarboties labas garīgās veselības ieguldījumu jomā, izmantojot attīstības un Kotonū politiskās nostādnes;

    60. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, kandidātvalstīm, ĀKK valstīm un Pasaules Veselības organizācijas Eiropas Reģionālajam birojam.

    • [1]  OV C 310, 16.12.2004., 41. lpp.
    • [2]  OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
    • [3]  OV C 86, 24.3.2000., 1. lpp.
    • [4]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0115.

    PASKAIDROJUMS

    ‘Wir haben in diesen letzten Wochen unsere Sprachlosigkeit ueberwunden und sind jetzt dabei, den aufrechten Gang zu erlernen.”

    („Šajās pēdējās nedēļās mēs atkal esam atguvuši balsstiesības un atkal esam iemācījušies staigāt ar paceltu galvu”)

    - Stefan Heym - 1989. gada novembris Alexanderplatz, Austrumberlīne

    Lai šie Štefana Heima 1989. gada novembrī teiktie vārdi daudzajiem austrumberlīniešiem, kas bija sanākuši, lai gāztu nežēlīgo režīmu, būtu ceļvedis mums laikā, kad mēs pārveidojam un reformējam garīgās veselības praksi Eiropā, kam tik bieži pietrūkst finansējuma un kas var būt tik neiedomājami nežēlīga. Mums ir nepieciešams garīgajā veselībā ieviest tos pašus aprūpes, ārstēšanas, terapijas, rehabilitācijas un pacientu iesaistīšanas standartus, ko mēs sagaidām no labākajām fiziskās veselības sistēmām. Mēs ar prieku varam apsveikt un atbalstīt Zaļo grāmatu par garīgo veselību. Lai labos vārdus īstenotu efektīvā tiesību aktu darbībā un šīs jomas kodifikācijā, mēs tagad ceram uz ātriem un visaptverošiem priekšlikumiem.

    Garīgās veselības problēma ir pārveidot sistēmu, attieksmi un iespējas. Pēdējos četrdesmit gados mēs attālināmies no garīgo veselības traucējumu ārstniecības tumsonības laikiem. Dažās mūsu kontinenta vietās psihiatriju izmantoja ļaunprātīgi; citur izmantoja jēdzienu par internēšanu psihiatriskajās slimnīcās, kas ļoti bieži, izmantojot institucionalizāciju un principu „ko acis neredz, to sirds aizmirst” nomierināja sabiedrības prātus, bet pacientu atveseļošanai un rehabilitācijai palīdzēja maz; citās dominēja pārāk lielā atkarība no medikamentiem; daudzās – cietuma, nevis slimnīcas apstākļi; nekur nebija patiesas izpratnes par garīgās veselības uzlabošanu.

    Mums ir tendence domāt, ka garīgi slimu pacientu cilvēktiesības mēs nepārkāpjam. Daudzējādā ziņā tā tas ir. Mēs joprojām diskutējam par piespiedu ārstēšanu; lēmumi par izrakstīšanu no slimnīcas vai piespiedu ārstēšanos dažreiz ir nepamatoti; pacienti dažkārt kļūdaini tiek atstāti mājas aprūpei; diskusiju par pacientu, ģimeņu un sabiedrības samezglotajām un konfliktējošām tiesībām ir pārpilnam. Vispār mums tomēr ir mazāk slēdzeņu un aizbīdņu, pacienti vairāk var izvēlēties un dot savu piekrišanu, notiek ar likumu noteiktas pārbaudes, lai izsvērtu, vai netiek pārkāptas pacientu cilvēktiesības.

    Tomēr vismaz vienā ziņā mēs joprojām dzīvojam tumsonības laikos – stigmatizācijas ziņā. Tā joprojām pastāv visās mūsu valstīs, tā nozīmē cilvēktiesību pārkāpšanu kaut netīši, un to rada bailes sakarā ar zināšanu trūkumu, bet indivīdam tā ir tikpat kaitīga kā jebkurš cits ļaunprātīgs veids; dzīve ar garīgu slimību jau tā ir grūta, bet nasta un sāpes ir vēl lielākas, ja klāt nāk atstumtība un stigmatizācija.

    Aicinot Komisiju sagatavot Zaļo grāmatu, balstoties uz garīgās veselības pamatprincipiem, mums šīs politikas pamatā ir jāliek fakti par garīgajiem veselības traucējumiem un Lisabonas programma, kurā ir noteikts, ka vairāk ir jāatzīst ieguldījumu nepieciešamība garīgā labklājībā.

    Mūsu politiskās nostādnes pamatā ir šādi fakti:

    · garīgās veselības traucējumi, īpaši unipolārā depresija kā galvenais garīgās veselības traucējumu veids, ir veselības problēma, kas pieaug visātrāk;

    · 450 miljoniem cilvēku visā pasaulē ir neiroloģiski vai garīgi traucējumi;

    · 1 no 4 cilvēkiem savā dzīves laikā tos piedzīvos;

    · 121 miljonam cilvēku ir depresija – 3 no 100 cilvēkiem katru gadu;

    · pasaulē 1 miljons cilvēku izdara pašnāvību; ik gadu ir 10 miljoni pašnāvības mēģinājumu;

    · neiropsihiskie traucējumi veido vienu trešdaļu darbnespējas gadījumu, 15 % no stacionāro slimnieku izmaksām, gandrīz ceturtdaļu no zāļu izmaksām un pusi no sociālo darbinieku aprūpējamo skaita; un tikai Apvienotajā Karalistē vien ik gadu tiek zaudētas vairāk nekā 90 miljoni darba dienu;

    · cilvēki dzīvo ilgāk un kopumā ir veselīgāki, bet vecākos gados arvien lielāks skaits kļūst miesā un garā vāji;

    · bērna, pieaugušā vai vecāka radinieka aprūpētājiem netiek sniegta palīdzība, lai piemērotos jaunajai, vietējai aprūpei, ko sniedz cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām;

    · narkomānija un noziedzība, dzeršana, nelaimes gadījumi, neierašanās darbā, vandalisms, nepaklausīgi skolēni, naktspatversmju iemītnieki un daudzas citas sabiedrības „problēmas” īstenībā ir saistītas ar garīgo veselību.

    Ja mēs neieguldīsim pietiekami daudz līdzekļu pakalpojumos – t.i. slimnieka stacionārā aprūpē, akūtā ilgtermiņa aprūpē, kā arī aprūpē, kas prasa vidēju vai pilnīgu drošību, dienas aprūpē, aprūpē mājās un personāla apmācībā, mēs neārstēsim, neaprūpēsim un nerehabilitēsim tos, kas pašreiz ir slimi. Ja mēs neieguldīsim naudu mūsu pilsoņu garīgi veselīgā dzīvesveidā, līkne turpinās strauji kāpt gan skaitļu, gan izmaksu izteiksmē. Ja mēs neieguldīsim līdzekļus izpratnes veidošanā par garīgo veselību un garīgās veselības traucējumiem, budžeti paliks nožēlojami un kupli zels stigmatizācija un aizspriedumi.

    Pacienti un pakalpojumu izmantotāji stingri un nepārtraukti ieņem arvien nozīmīgāku pozīciju. Viņiem sniegs vairāk informācijas, vairāk iesaistīs tos lēmumu pieņemšanā, kas viņus skar, un viņi izmantos savas jaunās tiesības izvairīties no gausajiem pakalpojumiem un īstenot pārmaiņas. Viņi ir jāuzskata par partneriem, ne tikai plānojot ārstēšanu, bet arī pakalpojumus. Veselības aizsardzības profesionāļiem ir jādara tas, ko vēlams darīt citos veselības aprūpes gadījumos – pirms lēmuma pieņemšanas izskaidrot un konsultēties. Tad pacients ne tikai respektēs viņu profesionālo spriedumu, bet, iespējams, arī slikto sapratīs nedaudz vairāk un nebūs tik ļoti nobažījies par to, ko ar viņu darīs. Tas ir pareizi no cilvēktiesību viedokļa; tas uzlabo arī ārstēšanas un aprūpes programmu atbilstību un iznākumu.

    Notiek nepārtraukta pāreja no stacionārās aprūpes uz vietējiem pakalpojumiem. To piemēro cilvēkiem ar ilgtermiņa un dažkārt smagiem traucējumiem, kā arī cilvēkiem, kam raksturīga mācīšanās nespēja. Šādu pakalpojumu sekmīgai darbībai ir nepieciešams pietiekams finansējums un kopīgs daudznozaru darbs. Nepieciešams arī pārliecināt sabiedrību, ka šādas metodes palīdz gan pacientiem, gan sabiedrībai. Šausminoši plašsaziņas līdzekļu stāsti par ārā izlaistiem pacientiem, kas nodara postu gan sev, gan citiem, var pazudināt gadiem ilga darba rezultātus humānākas sistēmas veidošanā un parādīt, cik izšķirošas ir pienācīga kontrole un pārbaude. Līdzīgas sekas var radīt sabiedrības bažas par to, vai gadījumā, ja kāds uz ielas uzvedas dīvaini, viņš tiks atbilstoši kontrolēts.

    Mūsu garīgās veselības sistēmas pieci galvenie trūkumi ir šādi:

    · vietējo pakalpojumu nepietiekamība;

    · nespēja ieklausīties pakalpojumu lietotājos un to aprūpētājos;

    · dažādu aģentūru nespēja vai nevēlēšanās sadarboties;

    · nepietiekams finansējums;

    · un garīgās veselības uzlabošanas politika, kas vairumā valstu vispār nepastāv.

    Cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām ir nepieciešama „vienas pieturas” sistēma, kur viena organizācija nodrošinātu sakarus, piekļuvi ārstu pakalpojumiem, mājokli un citas sociālās aprūpes vajadzības, ienākumus, juridiskos pakalpojumus un rehabilitāciju. Citiem vārdiem – „vienas pieturas” aģentūra visām cilvēka vajadzībām un uzticams draugs, kas zinātu ceļu pie pakalpojumu sniedzējiem. Tam ir jāiet roku rokā ar ārstu, terapeitu, medmāsu, zinātnieku, slimnīcu vadītāju, klīniku, vietējo dienestu prasmēm un ieguldījumu, kā arī ar NVO atbalstu. Taču, kad cilvēks ir slims vai atveseļojas, viņam ir nepieciešama mājas drošības sajūta – nevis panīkušu rajonu augstceltņu dzīvokļu izolācijā, bet pierastā vietējā atmosfērā, kur apkārtējā vide ir daļa no nepieciešamā atbalsta un stabilitātes. Ir jābūt pieejamiem pasākumiem, kas palīdzēs izveseļoties, kā arī ģimenes un kaimiņu atbalstam. Viss tas ir tikpat svarīgs kā medikamenti vai terapijas kursi, bet šāda veida atbalsta organizēšana var nebūt pa spēkam, vismaz ne pašreiz.

    Tā daudziem no mums būs nepieciešama šī izprotošā aprūpe. Zinātniskais un sociālais progress garīgās veselības un sociālajai aprūpei ir atnesis jaunus izaicinājumus un jaunas izmaksas. Veselīgāki un ilgdzīvojoši iedzīvotāji nozīmē lielu atkarību vēlākos gados, kad bieži viņi ir garīgi un fiziski trausli; dzīvesveids, izglītības un darba problēmas, mainīgais ģimenes sastāvs, izolācija, iedzīvotāju piespiedu pārvietošanās – tas viss var izraisīt garīgās veselības problēmas – psihozes, neirozes, kam bieži pievienojas atkarība; jaunās zāles, terapija un ārstēšana ir saistīti ar pieaugošām izmaksām; jaunās izmaksas saistās ar jaunām gultasvietām, centriem, dienas aprūpi un vietējiem pakalpojumiem. Politikas maiņa attiecībā uz to, kur un kad ārstēt un aprūpēt, standarta problēmām par sapratnes trūkumu un nepietiekamu finansējumu bieži ir pievienojusi nedrošību, kas kopā noved pie aizspriedumiem un stigmatizācijas pieauguma.

    Būtiski ir, lai politiķi garīgajai veselībai pievērstu vairāk uzmanības un tādējādi arī finansiālos līdzekļus. Tikai krīzes situācijā garīgā veselība pa īstam nonāk politiķu un sabiedrības uzmanības centrā. Apvienotajā Karalistē garīgās veselības jomā naudas, iniciatīvu un reformu ziņā mēs progresējām tikai tad, kad kāds vīrs Londonas zooloģiskajā dārzā ielēca lauvas mājā, bet kāds cits metro sadūra cilvēku, jo tad valdības kolēģi redzēja, ka kaut kas ir jādara, bet prese, parlaments, sabiedrība un NVO par to sacēla brēku. Bet tas bija par dārgu cenu – zemas sabiedrības pašapziņas un palielinātas stigmatizācijas cenu.

    Ar šādiem negatīviem stāstiem garīgā veselība netiek uzlabota. Valdībai, politiķiem un pat medicīnas pakalpojumu plānotājiem par garīgās veselības uzlabošanu ir maza izpratne. Galvenais iemesls ir tas, ka viņiem nav priekšstata, par ko ir runa un kāpēc viņiem būtu jāizrāda interese. Garīgā veselība cieš no četrkārtīga lāsta. Lai valdība un veselības pakalpojumu vadība darītu vairāk, tērētu vairāk un sasniegtu vairāk, netiek izdarīts pastāvīgs sabiedrības, profesionāļu un plašsaziņas līdzekļu spiediens. Pretēji sirds slimībām, AIDS un ļaundabīgajiem audzējiem šeit ir maz izpratnes par ārstēšanu, aprūpi un rehabilitāciju. Vēl mazāk ir izpratnes par to, kā varētu veikt garīgo slimību profilaksi un uzlabot garīgo veselību. Turklāt ir maz tādu rezultātu izvērtējumu, ko veselības departamenti un to vadītāji, kā arī sabiedrība un politiķi varētu saprast. Valdības, darba devēji, arodbiedrības, skolas, koledžas, pašvaldības un sabiedrība, ģimenes un indivīdi – visiem ir jāpalīdz izprast savu varbūtējo lomu garīgās labklājības nodrošināšanā un garīgās veselības problēmu profilaksē, mazināšanā vai atvieglošanā.

    Mūsu kā politikas veidotāju uzdevums ir saprast, ko nozīmē garīgās veselības problēma. Gandrīz pilnīgi noteikti tā nozīmē to, ka cilvēks ir „marķēts”, protežēts, nicināts, no viņa baidās un lielākā vai mazākā mērā viņš ir izstumts no sabiedrības, ģimenes, darbavietas, rotaļu laukuma un pat mūsu veselības un sociālajiem dienestiem. Citiem vārdiem sakot – cilvēks nespēj rīkoties; cilvēks nespēj dot sabiedrībai tik, cik viņš vēlētos; cilvēks nespēj dzīvot tik pilnu un saturīgu dzīvi, kā viņš vēlētos.

    Mums ir jāatzīst, ka mūsu pienākums ir veidot politiku. Ja aprūpe negūst profesionāļu, sabiedrības un politiķu atbalstu, pacienti un viņu ģimenes cieš divkārši. Netiek veikta adekvāta ārstēšana un aprūpe, sabiedrības pašapziņa krītas un stigmatizācija palielinās.

    Lai mēs varētu likvidēt aplamos aizspriedumus, kas caurstrāvo sabiedrības attieksmi, plašsaziņas līdzekļus un valdības prioritātes, mums ir nepieciešams izglītot un informēt. Mums ir jāieklausās pakalpojumu izmantotājos, jāmācās no viņiem un jāuztver viņi kā partneri, nevis kā pacienti. Mums ir jāieskatās sevī un savā sabiedrībā un jāatzīst, ka ļaujam, lai mūsu politiskās, sociālās un veselības sistēmas tiek institucionāli stigmatizētas. Mūsu diviem mērķiem ir jābūt sabiedrības pārliecināšanai, ka ir jātic, un Komisijas un dalībvalstu pārliecināšanai, ka ir jārīkojas. Ja sabiedrība ticēs, tā spiedīs Eiropas Savienību rīkoties. Ja Eiropas Savienība rīkosies, sabiedrība spēs ticēt.

    Mums ir jāieskatās to cilvēku acīs, kam ir garīgās veselības problēmas. Kad mēs to izdarīsim, mēs redzēsim, ka tajās atstarojas emociju un domu apjukums. Mēs redzam bailes un uztraukumu. Mēs redzam vilšanās un izmisuma asaras. Bet mēs redzam arī cerību – cerību, ka mēs ieklausīsimies, ka mēs sapratīsim, ka mēs aprūpēsim, ka mēs rīkosimies, ka mēs palīdzēsim.

    25.4.2006

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

    Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību

    (2005/2058(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Kathy Sinnott

    IEROSINĀJUMI

    Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.   atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu un Komisijas priekšlikumu izstrādāt ES stratēģiju par garīgo veselību; piekrīt, ka ES iedzīvotāju garīgo veselību var ievērojami uzlabot; piekrīt, ka šī uzlabošana ir svarīga ES iedzīvotāju sociālajam taisnīgumam un sociālekonomiskajai attīstībai;

    2.   norāda, ka ir daudz garīgo slimību veidu, kas izraisa dažādas vajadzības un kas prasa dažāda veida atbalstu;

    3.   uzskata, ka vienlaicīgi ar materiāli tehniskās bāzes nodrošināšanu garīgo slimību ārstēšanai jāparedz arī atbilstīgu mehānismu aktivizēšana, lai pēc iespējas nepieļautu garīgās attīstības traucējumu rašanos; šajā sakarā uzskata, ka ir būtiski apzināt tos sociālos, vides un citus faktorus, kuri varētu radīt cēloņus ES iedzīvotāju garīgā līdzsvara vai veselības traucējumiem;

    4.   iesaka, ka visās stratēģijās garīgās veselības jomā jāņem vērā aprūpējamo iedzīvotāju sociālekonomiskās un kultūras atšķirības;

    5.   atzinīgi vērtē Zaļajā grāmatā atzīto, ka tādiem sociālajiem un vides faktoriem kā personīgā pieredze, ģimene, sociālais atbalsts un dzīves apstākļi, tostarp nabadzība, dzīve lielpilsētās vai nošķirtos lauku rajonos, kā arī darba apstākļi, tostarp nedrošība, bezdarbs un ilgs darba laiks, ir nozīme cilvēku garīgajā veselībā; uzsver, ka garīgās veselības traucējumi ir viens no iemesliem priekšlaicīgai pensionēšanai un invaliditātes pensijām;

    6.   atzinīgi vērtē sociālās politikas un nodarbinātības politikas iniciatīvas veicināt nediskriminējošu attieksmi pret personām ar garīgām slimībām, personu ar garīgo invaliditāti sociālo integrāciju un spriedzes novēršanu darbavietās;

    7.   norāda, ka atteikšanās no stacionārās aprūpes garīgās veselības pakalpojumu jomā un pakalpojumu nodrošināšana primārās veselības aprūpes sistēmā var sniegt atbalstu sociālajai integrācijai;

    8.   atzīmē — Zaļā grāmata paredz to, ka garīgo slimību apkarošanā galvenā prioritāte ir sniegt efektīvus un augstas kvalitātes garīgās veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumus, nodrošinot medicīnisku un psiholoģiski pamatotu ārstēšanu, kas nozīmē, ka jābūt pieejamai atbilstīgai infrastruktūrai un pietiekamiem finansiālajiem resursiem; tomēr uzskata, ka galvenajai prioritātei garīgo slimību apkarošanā ir jābūt vienādai attieksmei gan pret garīgās veselības atbalstu, gan garīgo slimību profilaksi; uzskata, ka medicīniskā aprūpe nevar aizstāt sociālos faktorus, kuri nosaka vispārējo sabiedrības veselību; uzskata, ka jāliek lielāks uzsvars uz garīgo slimību profilaksi, ietekmējot garīgi slimajiem pieejamos sociālos faktorus un vidi, kā noteikts Zaļās grāmatas 6.1 nodaļā;

    9.   norāda, ka garīgo slimību pacientiem jānodrošina piekļuve visiem ārstniecības veidiem, neatkarīgi no sociālekonomiskajiem faktoriem; tāpēc aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi garīgo slimību ārstniecības veidi būtu gan pieejami pacientiem, gan iekļauti veselības apdrošināšanas shēmās; aicina dalībvalstis nodrošināt ārstniecības drošības tīklu tiem iedzīvotājiem, kas nav iekļauti valsts apdrošināšanas shēmās; iesaka dalībvalstīm nodrošināt tādu veselības un drošības politiku darbavietā, kura noteikti pievērstos garīgās veselības veicināšanai un profilaksei, depresijas noteikšanai un ārstēšanai, kā arī pašnāvību profilaksei, kā arī nodrošināt to, lai dalībvalstis noteiktu un atbalstītu tās darbavietas, kurās strādājošiem ir īpašs risks gūt garīgās veselības traucējumus;

    10. uzskata, ka labi darba apstākļi dod ieguldījumu garīgajā veselībā un ka tādēļ uzņēmumiem darba vietās jānodrošina palīdzība strādājošiem, kuriem var attīstīties garīgās veselības traucējumi vai kuri jau cieš no tiem;

    11. uzskata, ka dalībvalstīm aktīvi jārūpējas par veselības aprūpes speciālistu apmācību un iekārtošanu darbā;

    12. uzskata, ka finansiālais atbalsts var būt nepieciešams tiem, kas individuāli rūpējas par garīgi slimajiem; uzskata, ka ir arī nepieciešams atbalsts pašiniciatīvas grupām;

    13. uzskata, ka profilakses un pienācīgas aprūpes ziņā cietums nav piemērota vide ar garīgajām slimībām slimojošiem un ka aktīvi jāmeklē alternatīvas;

    14. uzskata — ņemot vērā to, ka policijas ierēdņi var nonākt saskarē ar personām, kas uzrāda garīgās veselības traucējumu pazīmes, šādu apstākļu apzināšana jāiekļauj viņu apmācībā;

    15. atzinīgi vērtē to, ka Zaļās Grāmatas 6.1 nodaļā atzīta garīgās veselības veicināšanas nozīme un garīgo slimību profilakse ES iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanā; uzskata, ka jāpieliek visas pūles, lai nostiprinātu ilgtspējīgas starpnozaru saites, iekļaujot daudznozaru un starpdisciplīnu pieejas;

    16. aicina veikt pasākumus, lai apkarotu ar garīgām slimībām slimojošu cilvēku stigmatizāciju un viņu cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī aktīvi veicinātu šādu cilvēku iekļaušanos sabiedrībā; uzskata pakalpojumu saņēmējus, viņu ģimenes un aprūpētājus par svarīgiem partneriem pakalpojumu attīstībā darbavietās un vietējā sabiedrībā; uzsver, ka svarīga ir izpratnes veidošana darbavietā; uzskata pakalpojumu saņēmējus, viņu ģimenes un aprūpētājus par svarīgiem partneriem pakalpojumu attīstībā un tādēļ mudina dot viņiem iespēju un aicina pilnībā piedalīties visos pakalpojumu plānošanas un norises aspektos;

    17. uzsver to, ka darba devējiem ir būtiska nozīme to personu pieņemšanā darbā un nodrošināšanā ar darbu, kam ir bijuši psihiskas dabas traucējumi, kā arī ES lomu, lai apkarotu to personu izstumtību no sabiedrības un diskrimināciju, kurām bijuši psihiskas dabas traucējumi; atzīmē, ka Pamatdirektīva 2000/78/EK par nodarbinātību nodrošina pamatu, lai nepieļautu diskrimināciju saistībā ar invaliditāti, un tā pilnībā jāīsteno; uzskata par vitāli svarīgu to, ka visās dalībvalstīs garīgās slimības uzskata par invaliditāti;

    18. atzīmē, ka saskaņā ar Zaļo grāmatu starp dalībvalstīm ir ievērojamas atšķirības pašnāvību skaita ziņā; uzskata, ka jāizpēta šo atšķirību sociālekonomiskie, vides un veselības faktori, kā arī iepriekš minēto faktoru ietekme uz iedzīvotāju garīgo veselību; iesaka dalībvalstīm sniegt atbalstu to iedzīvotāju grupām, kam ir psihiski un uzvedības traucējumi, kā arī viņu ģimenēm; novērtēt un atbalstīt tos darbības plānus un programmas, kas samazina izstumtību no sabiedrības un sociālo izolāciju, kā arī īstenot sabiedriskās informatīvās programmas, lai pilnveidotu sabiedrības zināšanas par garīgās veselības traucējumu cēloņiem, simptomiem un ārstēšanas iespējām;

    19. turklāt atzīmē, ka jāizvirza nosacījumi attiecībā uz pieejamo Kopienas instrumentu, piemēram, 7. pētniecības pamatprogrammas, izmantošanu pētniecības iespēju attīstībā un atbalsta sniegšanā garīgās veselības pētniecībai Eiropas Savienībā;

    20. atgādina arī Komisijai, ka personas ar invaliditāti un hroniskām slimībām ir mazāk aizsargātas un tām jo īpaši ir nepieciešams atbalsts, lai nepieļautu depresijas un citu psihisku traucējumu attīstību;

    21. uzskata, ka piespiešanas metode ir ārkārtīgi nevēlama garīgo slimību ārstēšanā; piekrīt, ka obligāta stacionāra un/vai ambulatoriska slimnieka aprūpe jāveic tikai tad, ja mazāk ierobežojošas, brīvprātīgas alternatīvas nav bijušas iedarbīgas; uzsver, ka procesos un procedūrās, kas attiecas uz obligāto hospitalizāciju un ārstēšanu, jāiekļauj efektīvi mehānismi cilvēka pamattiesību ievērošanai; prasa uzsākt atteikšanos no stacionārās aprūpes un uzsver slimnieka ambulatoras aprūpes nozīmi;

    22. uzskata arī, ka sabiedrības, sociālo partneru un citu atbildīgo struktūru informētības palielināšana par garīgajām slimībām, to profilaksi un ārstēšanas iespējām, kā arī garīgi slimo un invalīdu integrācijas veicināšana darba dzīvē varētu vairot sabiedrības iecietību un sapratni;

    23. uzskata, ka dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās lielāka prioritāte jāpiešķir mērķim veicināt garīgo veselību, ņemot vērā tās netiešo ietekmi uz personas, ģimenes un sociālo labklājību un saskaņā ar PVO un ILO ieteikumiem;

    24. uzskata, ka ir nepieciešams vairāk līdzekļu veltīt garīgās veselības veicināšanai, veicot profilaktiskās pētniecības pasākumus, jo īpaši ņemot vērā ES iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanos, un attiecīgi tādu neirodeģeneratīvo traucējumu kā Alcheimera un Pārkinsona slimību biežākus gadījumus;

    25. uzsver to, ka pieaug dzīves situāciju „medicinizēšana”, kad noteiktas dzīves situācijas tiek definētas par slimībām un attiecīgi ārstētas medicīniski;

    26. atzīmē, ka atbildība par veselības aprūpes, tostarp garīgi slimo veselības aprūpes, organizāciju un finansēšanu ir vienīgi valstu valdību kompetence;

    27. uzsver, ka garīgā veselība ir gan veselības jomas, gan sociāls jautājums; norāda arī, ka garīgo slimību gadījumu pieaugums, kā arī pilnveidotas, bet dārgas to ārstēšanas iespējas ir nopietns uzdevums valstu sociālās apdrošināšanas sistēmām;

    28. uzsver, ka starp atsevišķām dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības garīgās veselības aprūpes izdevumu ziņā, gan to absolūtajā kopsummā, gan kopējo veselības aprūpes izdevumu proporcionālajā daļā;

    29. ņemot vērā ES nodarbinātības stratēģiju, uzsver garīgās veselības ietekmi uz nodarbinātību, kā arī bezdarba ietekmi uz cilvēku garīgo veselību;

    30. uzsver to, ka sabiedrībai jābūt labāk informētai par garīgās veselības jautājumiem un to, ka ļoti svarīgi ir laicīgi atklāt bieži vien grūti identificējamas garīgās slimības, lai ierobežotu to ietekmi uz veselību, kā arī sociālās un ekonomiskās sekas;

    31. uzskata, ka ir nepieciešams veikt rūpīgu izpēti, lai izskaidrotu pastāvošās atšķirības garīgi slimo medicīniskās un sociālās aprūpes organizācijā un nodrošināšanā, kā arī šīs aprūpes atšķirīgos rezultātus; uzskata — lai uzsāktu šādu izpēti, ir nepieciešamas vienotas definīcijas un metodoloģija, un garīgi slimo aprūpē noteicošajām īpašībām ir jābūt kvalitātei, atšķirīgai pieejai, sarežģītībai un nepārtrauktībai; uzskata, ka tās medicīniskās un sociālās iestādes, kas neatbilst iepriekš minētajai kvalifikācijai, nedrīkst piedalīties veselības aprūpes nodrošināšanā;

    32. uzskata, ka garīgi slimo aprūpei jābūt konsekventi organizētai tā, lai nepieļautu nevajadzīgu vai neattaisnotu ilgtermiņa hospitalizāciju tiem slimniekiem, kuru slimību var ārstēt ambulatoriski kvalificēta personāla uzraudzībā; uzskata, ka vienmēr ir nepieciešams nodrošināt saiknes ar slimnieka sociālā pamatojuma informāciju terapeitisko izmantošanu un sniegt slimniekam sociālos pakalpojumus un noderīgu programmu, kuras mērķis ir maksimāli izmantot slimnieka sociālo un darba potenciālu; uzskata, ka šajā nolūkā dalībvalstīm jānodrošina nepieciešamais finansējums, lai piemērotajiem slimniekiem palīdzētu finansēt atsevišķu dzīvošanu un darbu, bet pārējiem nodrošinātu nepārtrauktu atbilstīgu sociālo un veselības aprūpi.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību.

    Procedūras Nr.

    2005/2058(INI)]

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    ENVI

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    EMPL
    16.3.2006

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Kathy Sinnott
    27.10.2005

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    21.3.2006

    19.4.2006

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    20.4.2006

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    39

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Jan Andersson, Roselyne Bachelot-Narquin, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Jean Louis Cottigny, Proinsias De Rossa, Harald Ettl, Carlo Fatuzzo, Joel Hasse Ferreira, Stephen Hughes, Karin Jöns, Jan Jerzy Kułakowski, Sepp Kusstatscher, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Mario Mantovani, Jan Tadeusz Masiel, Ana Mato Adrover, Maria Matsouka, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Pier Antonio Panzeri, Jacek Protasiewicz, José Albino Silva Peneda, Kathy Sinnott, Jean Spautz

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Edit Bauer, Mihael Brejc, Udo Bullmann, Françoise Castex, Marian Harkin, Anne E. Jensen, Jamila Madeira, Leopold Józef Rutowicz, Elisabeth Schroedter, Evangelia Tzampazi, Yannick Vaugrenard

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

     

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (22.6.2006)

    Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

    par „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību”
    (2006/2058(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Marta Vincenzi

    IEROSINĀJUMI

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.     tā kā laba garīgā veselība dod iespēju iedzīvotājiem pilnvērtīgi izmantot intelektuālās un emocionālās attīstības iespējas, kā arī iekļauties sabiedriskajā dzīvē, izglītības un darba vidē; tā kā slikta garīgā veselība ir izdevumu, sociālās atstumtības un stigmatizācijas iemesls;

    B.     tā kā pastāv izteikta dzimumu dimensija veselības jomā, īpaši saistībā ar ēšanas traucējumiem, neirodeģeneratīvām slimībām, šizofrēniju, garastāvokļa traucējumiem, trauksmi, paniku, depresiju, pārmērīgu alkohola un citu psihoaktīvu vielu lietošanu, kā arī attiecībā uz pašnāvību un noziedzību – jomām, kurās ir jāveic sistemātiskāki pētījumi;

    C.     tā kā palīdzības meklējumos sievietes biežāk nekā vīrieši vēršas pie specializētiem dienestiem un viņām divreiz biežāk nekā vīriešiem tiek izrakstītas psihotropās vielas, un tā kā farmakokinētikas pētījumi apliecina, ka sievietes sliktāk panes šīs vielas;

    D.     tā kā vardarbības upuri, tāpat kā kara upuri, cieš no pēctraumas stresa un viņu rehabilitācijai ir nepieciešama ilgstoša aizsardzība; tā kā stress, kurš ir saistīts ar bailēm no jaunas agresijas, nelabvēlīgi ietekmē psihisko veselību un imūnsistēmu;

    E.     tā kā garīgās veselības problēmas, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, ir grūti diagnosticēt; tā kā liecības par ņirgāšanos bieži netiek ņemtas vērā un daudzas sievietes un meitenes nevēlas stāstīt par slikto attieksmi, no kuras viņas ir cietušas, ja vien ārsti un medicīnas personāls tieši nelūdz to darīt,

    1.      atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu, tomēr uzskata, ka dzimumu dimensija nav pietiekami ņemta vērā; tādēļ aicina to sistemātiski iekļaut pasākumos, kuri tiks ierosināti garīgās veselības veicināšanai, preventīvajos pasākumos un pētījumos – līdz šim notikušie pētījumi ir tik nepietiekami un neadekvāti, ka šo slimību profilaksē un ārstēšanā notikušais progress ir daudz mazāks nekā citu slimību gadījumā;

    2.      uzsver nepieciešamību apsvērt to, kā labāk izmantot pieejamos Kopienas instrumentus, piemēram, 7. pētniecības pamatprogrammu, lai Eiropas Savienībā radītu atbalsta sniegšanas iespējas pētniecībai garīgās veselības jomā;

    3.      aicina primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem nodrošināt apmācību, kas ļautu atbilstoši diagnosticēt tās garīgās veselības problēmas, kas ir saistītas ar vardarbību ģimenē, seksuālo vardarbību, bērnu pāragru attīstību vai īpašu apdāvinātību, ķīmisko vielu toksiskumu, vides piesārņojumu, kā arī ar akūtu un hronisku stresu, no kura cieš sievietes un meitenes;

    4.      aicina vairāk uzmanības veltīt bērnu un ģimenes psiholoģiskām un psihopatoloģiskām problēmām, piedāvājot atbilstošu politiku to pieaugušiem raksturīgo slimību profilaksei, kurām, parādoties smagā formā pusaudža gados, piemīt tendence kļūt hroniskām;

    5.      aicina nodrošināt palīdzību mātēm pirms un pēc bērna piedzimšanas, lai novērstu depresiju un citas psihopatoloģiskas problēmas, kas viņas bieži piemeklē;

    6.      negatīvi vērtē to, ka ar sievietes un meitenes ķermeni saistītie procesi un tā attīstības posmi tiek arvien biežāk „medicinizēti” – pubertāte, grūtniecība un menopauze arvien biežāk tiek uztvertas kā slimības vai traucējumi, kas ir jāārstē –, kā arī to, ka tādēļ tiek ignorēts veselības, sievietes un meitenes „normalitātes” definējums no sociālā un kultūras skatpunkta;

    7.      norāda, ka sociāli noteiktais meitenes un sievietes ķermeņa „ideālais” veidols ietekmē viņu garīgo veselību un labsajūtu, kas savukārt ir cēlonis ēšanas traucējumu izplatības pieaugumam;

    8.      atgādina, ka garīgie traucējumi ir galvenais iemesls, kura dēļ notiek priekšlaicīga pensionēšanās, kā arī pensionēšanās invaliditātes dēļ; pieprasa, lai tiktu izveidota stratēģija ar mērķi uzlabot, izmantojot atbalsta tīklus un brīvprātīgo programmas, vecāku cilvēku un īpaši vecāka gadagājuma sieviešu psihisko labsajūtu, jo sieviešu vidējais dzīves ilgums ir garāks;

    9.      atgādina, ka garīgā un fiziskā veselība ir cieši saistītas; uzsver nepieciešamību izrakstā no slimības vēstures vienādu uzmanību pievērst garīgajai un fiziskajai labsajūtai, īpaši, ārstējot smagas un/vai neārstējamas slimības, ar mērķi uzlabot pacientu dzīves kvalitāti;

    10.  piekrīt priekšlikumam „deinstitucionalizēt” psihiatrisko pakalpojumu sniegšanu un atteikties no lielām psihiatriskām iestādēm, kā arī atbalsta nelielu izmitināšanas struktūru veidošanu to aizstāšanai un tādu specializētu pakalpojumu sniegšanu, kas veicina sociālo reintegrāciju un kas būtu pieņemami pacientiem un viņu ģimenēm; pauž atzinību par darbu pie psihiski slimo personu integrācijas sabiedrībā un aicina dalībvalstis atbalstīt šīs iniciatīvas;

    11.    aicina dalībvalstis rūpēties par to, lai sabiedrība, ģimenes, aprūpes pakalpojumu sniedzēji un citas iesaistītās personas būtu labāk informētas par garīgās veselības problēmām, kā arī par aprūpes un preventīvajām stratēģijām, kuras ļauj uzlabot iecietību un izpratni, kā arī pieņemt problēmu skarto personu aktīvu iesaistīšanos sabiedrībā;

    12.    uzskata, ka ir jāsniedz atbalsts tām ģimenēm, kurās dzīvo kāda garīgi slima persona, izmantojot atvērtas izmitināšanas struktūras vai sniedzot medicīnisku vai psiholoģisku palīdzību mājās;

    13.   uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jākontrolē proporcionāli jauniem dzīvesveidiem pieaugošā tādu slimību izplatība kā ēšanas traucējumi, depresija, pašnāvības, nepareiza zāļu un narkotiku lietošana, kas arvien biežāk skar jauniešus;

    14.    aicina plašāk atzīt saistību starp diskrimināciju, vardarbību, sliktu garīgo veselību, kā arī to, ka saskaņā ar garīgās veselības veicināšanas stratēģiju ir nepieciešams vērsties pret jebkuru vardarbības un diskriminācijas veidu ar preventīvu pasākumu palīdzību;

    15.    uzskata, ka vīrieši, kuri izturas vardarbīgi pret sievietēm, ir ne vien jāsoda, bet pirms atbrīvošanas viņiem ir jāsniedz apmācība, kuras mērķis ir apgūt empātijas, introspekcijas un pašsavaldīšanās spējas; uzskata, ka vīrieši, kuri pēc ieslodzījuma atkārtoti izturas vardarbīgi pret sievietēm, būtu jāuzrauga vai atkārtoti jāizolē;

    16.    uzsver, ka saskare ar ķīmisku un vides piesārņojumu ietekmē sievietes un meitenes ķermeni un atstāj sekas uz viņu garīgo veselību.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana. Veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību”

    Procedūras Nr.

    2006/2058(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    ENVI

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    FEMM
    16.3.2006

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Marta Vincenzi
    21.3.2006

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

    -

    Izskatīšana komitejā

    3.5.2006

    22.6.2006

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    22.6.2006

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    18

    0

    1

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Edit Bauer, Hiltrud Breyer, Maria Carlshamre, Edite Estrela, Věra Flasarová, Nicole Fontaine, Zita Gurmai, Esther Herranz García, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Angelika Niebler, Christa Prets, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Amalia Sartori, Britta Thomsen, Anna Záborská

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Kartika Tamara Liotard

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Guido Sacconi

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību.

    Procedūras numurs

    2006/2058(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu
      Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

    ENVI

    16.3.2006

    Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    FEMM

    16.3.2006

    EMPL

    16.3.2006

    LIBE

    16.3.2006

    ITRE

    16.3.2006

     

    Atzinumu nav sniegusi
      Lēmuma datums

    LIBE

    19.4.2006

    ITRE

    20.3.2006

     

     

     

    Ciešāka sadarbība
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

     

     

     

     

    Referents(-e/-i/-es)
      Iecelšanas datums

    John Bowis
    29.11.2005

     

    Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

     

     

    Izskatīšana komitejā

    29.5.2006

    13.7.2006

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    13.7.2006

    Galīgā balsojuma rezultāti

    + :

    - :

    0 :

    51
    0
    1

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Adamos Adamou, Georgs Andrejevs, Johannes Blokland, John Bowis, Frieda Brepoels, Dorette Corbey, Chris Davies, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Anne Ferreira, Karl-Heinz Florenz, Alessandro Foglietta, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Cristina Gutiérrez-Cortines, Satu Hassi, Marie Anne Isler Béguin, Dan Jørgensen, Christa Klaß, Holger Krahmer, Urszula Krupa, Marie-Noëlle Lienemann, Jules Maaten, Linda McAvan, Roberto Musacchio, Péter Olajos, Adriana Poli Bortone, Frédérique Ries, Guido Sacconi, Karin Scheele, Carl Schlyter, Horst Schnellhardt, Richard Seeber, Kathy Sinnott, Jonas Sjöstedt, Bogusław Sonik, María Sornosa Martínez, Antonios Trakatellis, Thomas Ulmer, Anja Weisgerber, Åsa Westlund, Anders Wijkman

    Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Bairbre de Brún, Jolanta Dičkutė, Jutta D. Haug, Karin Jöns, Caroline Lucas, Justas Vincas Paleckis, Amalia Sartori, Renate Sommer, Glenis Willmott

    Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

     

    Iesniegšanas datums

    18.7.2006

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)