ZIŅOJUMS par pieprasījumu aizstāvēt deputāta Mario Borghezio imunitāti un privilēģijas
10.10.2006 - (2006/2151(IMM))
Juridiskā komiteja
Referente: Maria Berger
EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
par pieprasījumu aizstāvēt deputāta Mario Borghezio imunitāti un privilēģijas
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija plenārsēdē paziņoto Mario Borghezio 2006. gada 23. maija pieprasījumu aizstāvēt viņa imunitāti,
– pēc Mario Borghezio uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 9. un 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. punktu 1976. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,
– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus[1],
– ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6‑0329/2006),
1. nolemj neaizstāvēt deputāta Mario Borghezio imunitāti un privilēģijas.
- [1] Lieta 101/63, Wagner/Fohrmann un Krier, 1964. g. krājums (Recueil), 419. lpp., kā arī lieta 149/85, Wybot/Faure un citi, 1986. g. krājums (Recueil), 2403. lpp.
PASKAIDROJUMS
I. Situācijas skaidrojums
2006. gada 7. jūnijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs saskaņā ar Reglamenta 6. panta 3. punktu nosūtīja Juridiskajai komitejai vēstuli, kurā Eiropas Parlamenta deputāts Mario Borghezio prasa aizstāvēt viņa imunitāti.
Saskaņā ar Reglamenta 6. panta 3. punktu Eiropas Parlaments iepazinās ar minēto prasību 2006. gada 1. jūnija plenārsēdē un pārsūtīja to Juridiskajai komitejai.
Savā prasībā par imunitātes aizstāvību EP deputāts M. Borghezio norāda uz viņam adresētu Milānas tiesas prokuratūras vēstuli par kriminālprocesa uzsākšanu (Itālijas Kriminālkodeksa 369. un 369.a pants) un izmeklēšanas noslēgumu (Kriminālkodeksa 415.a pants). Šajā vēstulē ir norādīts, ka prokuratūra ir veikusi izmeklēšanu pret M. Borghezio un ka iepriekšējās izmeklēšanas ir noslēgtas saistībā ar pārkāpumu saskaņā ar Kriminālkodeksa 639. panta 2. rindkopu[1], jo M. Borghezio, izmantojot aerosola krāsu, 2005. gada 25. janvārī uz gājēju ietves iepretim Milānas tiesas ēkai uzrakstīja vārdus „kauns Forleo”.
Juridiskā komiteja savā 2006. gada 12. septembra sēdē uzklausīja M. Borghezio saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu. M. Borghezio īpaši uzsvēra to, ka viņš pret terorismu rīkotas demonstrācijas laikā ir paudis savus politiskos uzskatus, ar aerosola krāsu, kuru viņam aizdevis kāds demonstrētājs, uzrakstot vārdu „kauns” uz gājēju ietves. Viņš šādā veidā ir tikai paudis savus uzskatus un nevis tīši vēlējies nodarīt mantas bojājumus. Ja vispār var runāt par bojājumiem uz gājēju ietves, tad tie ir maznozīmīgi. Tas ir fumus persecutionis gadījums, ja par šādu nieku tiek ierosināta krimināllieta.
II. Dokumenti un vispārēji apsvērumi par Eiropas Parlamenta deputātu imunitāti
1. 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 9. un 10. pants skan šādi:
„9. Attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus nevar aizturēt vai sākt tiesvedību pret viņiem sakarā ar viņu viedokli vai balsojumu, pildot pienākumus.
10. Eiropas Parlamenta sesijās tās locekļiem ir:
a) savā valstī — imunitāte, ko piešķir viņu valsts parlamenta locekļiem;
b) visās pārējās dalībvalstīs — imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.
Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un atgriežas no tās.
Ja Eiropas Parlamenta locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti. un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.
2. Šajā sakarā svarīgs ir Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pants:
68. pants
Parlamenta deputātus nedrīkst saukt pie atbildības viņu viedokļa vai balsojuma dēļ, ko tie pauž vai izdara, pildot savus deputāta pienākumus.
Parlamenta deputātu nedrīkst bez viņa pārstāvētās apakšpalātas piekrišanas personīgi pārmeklēt vai veikt kratīšanu viņa dzīves vietā, viņu nedrīkst apcietināt vai citādā veidā ierobežot viņa personīgo brīvību, vai turēt ieslodzījumā, ja vien runa nav par tiesas sprieduma izpildi vai gadījumiem, kuros attiecīgo personu aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā un in flagranti aizturēšana notiek saskaņā ar likumu.
Attiecīgās apakšpalātas piekrišana turpmāk ir vajadzīga, lai veiktu Parlamenta deputātu nopratināšanu vai noklausītos viņu sarunas vai paziņojumus, ka arī lai piekļūtu viņu sarakstei.
3. Eiropas Parlamentā uz minēto procedūru attiecas Reglamenta 6. un 7. pants:
„6. pants: Neaizskaramības atcelšana
1. Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un neaizskaramību, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus.
(..)
3. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta neaizskaramību un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
(...)“
„7. pants: Ar neaizskaramību saistītās procedūras
1. Atbildīgā komiteja nekavējoties un iesniegšanas secībā izskata pieprasījumus atcelt vai aizstāvēt neaizskaramību un privilēģijas.
2. Atbildīgā komiteja iesniedz lēmuma priekšlikumu, kurā ir tikai ieteikums pieņemt vai noraidīt pieprasījumu atcelt neaizskaramību vai aizstāvēt neaizskaramību un privilēģijas.
3. Komiteja var pieprasīt, lai attiecīgā iestāde tai iesniedz visu informāciju un ziņas, ko tā uzskata par vajadzīgām, lai izlemtu par neaizskaramības atcelšanu vai aizstāvēšanu. Attiecīgajam deputātam dod iespēju sniegt paskaidrojumus, viņš var iesniegt tik daudz dokumentu vai cita veida rakstisku apliecinājumu, cik viņš uzskata par vajadzīgu. Viņu var pārstāvēt cits deputāts.
(...)
6. Privilēģiju vai neaizskaramības aizstāvēšanas gadījumos komiteja precizē, vai šie apstākļi rada administratīva vai citāda veida šķēršļus deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot, no vienas puses, un viedokļa paušanai vai balsošanai savu pienākumu pildīšanas laikā, no otras puses, vai arī tie ir pielīdzināmi Protokola par privilēģijām un neaizskaramību 10. panta aspektiem, kas izriet no attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, un iesniedz atbildīgajai iestādei priekšlikumu izdarīt vajadzīgos secinājumus.
7. Komiteja var izteikt pamatotu atzinumu par attiecīgās iestādes kompetenci un par pieprasījuma pieņemamību, taču tā nekādā gadījumā neizsakās par deputāta vainīgumu vai nevainīgumu un par to, vai ir nepieciešama kriminālvajāšana par uzskatiem vai darbībām, kas deputātam piedēvēti, pat tad ne, ja pieprasījuma izskatīšana ļauj komitejai iegūt detalizētas ziņas par lietas materiāliem.
(...)“
4. Kopš pirmā sasaukuma reizi piecos gados Eiropas Parlamenta praksē ir izveidojušies noteikti vispārīgi principi, kurus galīgi atzina līdz ar 1987. gada 10. marta sēdē pieņemto rezolūciju[2], ņemot vērā Donnez ziņojumu par protokola projektu nolūkā pārstrādāt 1965. gada 8. aprīļa Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem (Dok. A2‑0121/86). Ir jāatgādina par dažiem no minētajiem principiem, kuriem šajā lietā ir svarīga nozīme:
Parlamenta deputāta imunitātes nolūks
Parlamenta deputāta imunitāte nav atsevišķu Parlamenta deputātu privilēģija, bet gan Parlamenta un tā deputātu neatkarības garants. No tā izriet, ka nav svarīgs laiks, kurā tiek izdarīts pārkāpums, kas var notikt pirms vai pēc deputāta ievēlēšanas, bet vērā ir jāņem tikai un vienīgi deputātiem paredzētā Parlamenta aizsardzība.
Eiropas Parlamenta deputāta imunitātes nesaistība ar valsts parlamenta deputāta imunitāti
Tas, ka 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās norāda uz imunitāti, kas attiecas uz valstu parlamentu deputātiem, nenozīmē, ka Eiropas Parlaments nevar izstrādāt savus noteikumus, lai atceltu deputāta imunitāti.
Parlamenta lēmumu rezultātā ir radies pastāvīgs Eiropas Parlamenta deputāta imunitātes jēdziens, kas principā nav saistīts ar valstu parlamentos pieņemtajiem noteikumiem. Līdz ar to novērš to, ka izturēšanās pret deputātiem ir atkarīga no viņu piederības attiecīgajai valstij. Šādā veidā ņem vērā imunitāti, kas noteikta saskaņā ar katras valsts tiesību aktiem, taču, lai pieņemtu lēmumu par deputāta imunitātes atcelšanu, Eiropas Parlaments izmanto savus iekšējos noteikumus.
Parlamenta deputāta imunitātes nolūks ir aizsargāt Parlamenta deputātu uzskatu un politisko debašu brīvību. Tādēļ Parlamenta atbildīgā komiteja ir jau paudusi savu viedokli par vienu no principiem, ka imunitātes atcelšana nekādā gadījumā nenotiek tad, ja deputāta rīcība, par kuru deputātu apsūdz, ir daļa no viņa politiskajām aktivitātēm vai ir tiešā veidā saistīta viņa politisko darbību.
Tas attiecas, piemēram, uz viedokļa paušanu, ko varētu uzskatīt par deputāta politiskās darbības daļu, piemēram, demonstrācijās, publiskās sanāksmēs, politiskās publikācijās, plašsaziņas līdzekļos, grāmatās, televīzijā, parakstot politiskus dokumentus vai tiesā.
Ar to ir saistīti arī citi apsvērumi par vai pret imunitātes atcelšanu, it īpaši saistībā ar fumus persecutionis, t.i., pieņēmumu, ka kriminālprocesa mērķis ir kaitēt deputāta politiskajai darbībai. Saskaņā ar definīciju Donnez ziņojuma pamatojumā fumus persecutionis ideja būtībā ir tāda, ka imunitāti neatceļ tad, ja tiek pieņemts, ka kriminālprocesa mērķis ir kaitēt deputāta politiskajai darbībai.
Ja, piemēram, deputāta politiskais pretinieks panāk to, ka pret deputātu uzsāk tiesas procesu, tad, kamēr nav pierādīts pretējais, imunitāti neatceļ, ja apsūdzības mērķis ir drīzāk kaitēt deputāta politiskajai darbībai un nevis vērst par labu radušos kaitējumus. Imunitāti arī neatceļ, ja tiesas procesu ierosina apstākļos, kas norāda uz to, ka process ierosināts tikai tāpēc, lai kaitētu deputātam.
III. Lēmuma priekšlikuma pamatojums
Juridiskā komiteja ir sīki iztirzājusi piemērojamo 9. un 10. pantu Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās.
Komiteja vispirms pārbaudīja, vai Protokola 9. pants ir atbilstīgs.
9. pantā runa ir par deputāta imunitāti saistībā ar viedokļa paušanu, deputātam pildot savus pienākumus. M. Borghezio uzsvēra to, ka, uzrakstot vārdu „kauns” uz gājēju ietves iepretim tiesas ēkai, viņš ir paudis savu viedokli, kas ir saistīts ar viņa ka Eiropas Parlamenta deputāta amatu. Tomēr ir jāņem vērā, ka rīcība, par kuru M. Borghezio apsūdz, ir ar mantas bojājumu izdarīšanu saistīts kriminālpārkāpums, kas saskaņā ar Itālijas Kriminālkodeksa 639. panta 2. rindkopu ir nodarījums, par kuru draud brīvības atņemšana līdz vienam gadam vai naudas sods. Teksta uzrakstīšanu, izmantojot aerosola krāsu, var uzskatīt par viedokļa paušanu, taču runa vispirms ir nevis par paustu viedokli, bet tieši par mantas bojājumu, kas radies aerosola krāsas uzpūšanas rezultātā uz gājēju ietves. Tātad runa ir par šīs viedokļa paušanas blakus apstākļiem, kas iespējams ir izraisījuši mantas bojājumu.
Attiecībā uz Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 10. panta a) apakšpunkta piemērošanu nav pamatoti pieņemt, ka tas ir fumus persecutionis gadījums.
Nav tādu pieturas punktus, saskaņā ar kuriem varētu pieņemt, ka pret M. Borghezio vērstās apsūdzības mērķis ir kaitēt viņa kā Eiropas Parlamenta deputāta politiskajai darbībai. Var pieņemt, ka par šo pārkāpumu ierosinātu kriminālprocesu arī tad, ja to būtu izdarījis jebkurš cits Itālijas pilsonis līdzīgos apstākļos. Nav arī tādu pieturas punktu, kas norāda, ka šī rīcība būtu uzskatāma par sīkumu, par ko ierosināta krimināllieta.
2. Saskaņā ar Reglamenta 7. panta 2. punktu komitejas lēmuma priekšlikumā ir ierosināts tikai pieņemt vai noraidīt prasību aizstāvēt imunitāti un privilēģijas.
IV. SECINĀJUMI
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Juridiskā komiteja pēc argumentu pārbaudes par vai pret imunitātes aizstāvību ierosina noraidīt M. Borghezio prasību aizstāvēt viņa imunitāti.
- [1] „639. pants
SVEŠAS MANTAS BOJĀŠANA UN PIESĀRŅOŠANA
Tam, kurš gadījumos, kas nav minēti 635. pantā, bojā vai nosmērē svešu kustamo vai nekustamo īpašumu, piemēro līdz 200 000 lirām lielu naudas sodu pēc cietušās personas sūdzības.
Ja jebkurā vietā tiek bojātas mantas ar vēsturisku vai māksliniecisku nozīmi vai nekustamais īpašums vēsturisko centru teritorijā, tad piemēro sodu ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai līdz 2 miljoniem liru lielu naudas sodu. (1)
----------
(1) rindkopa pievienota saskaņā ar 13. panta 2. punktu 1997. gada 8. oktobra Likumā Nr. 352.
639.a pants
GADĪJUMI, KUROS SAUKŠANA PIE ATBILDĪBAS PĒC CIETUŠĀS PERSONAS SŪDZĪBAS IR IZSLĒGTA
631., 632., 633. un 636. pantā minētajos gadījumos tiek ierosināta lieta, ja runa ir par publiskiem vai publiskai lietošanai paredzētiem ūdeņiem, teritorijām, nekustamiem īpašumiem vai ēkām.” - [2] OV C 99 13.4.1987., 44. lpp.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Pieprasījums aizstāvēt deputāta Mario Borghezio imunitāti un privilēģijas |
|||||
|
Procedūras numurs |
||||||
|
Pieprasījums aizstāvēt imunitāti Nosūtīja* Pieprasījuma datums |
|
|||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
JURI |
|||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Maria Berger |
|||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
|||||
|
Izskatīšana komitejā |
12.9.2006 |
|
|
|
|
|
|
Pieņemšanas datums |
3.10.2006 |
|||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti
|
+: –: 0: |
17 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Maria Berger, Carlo Casini, Rosa Díez González, Bert Doorn, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Antonio López-Istúriz White, Hans-Peter Mayer, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Diana Wallis, Rainer Wieland, Tadeusz Zwiefka |
|||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jean-Paul Gauzès, Luis de Grandes Pascual, Kurt Lechner, Marie Panayotopoulos-Cassiotou |
|||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
|
|||||
|
Iesniegšanas datums |
10.10.2006 |
|||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
... |
|||||