ZIŅOJUMS par Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskatu
12.10.2006 - (2006/2206(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referente: Pervenche Berès
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskatu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskatu,
– ņemot vērā EK līguma 113. pantu,
– ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 15. pantu,
– ņemot vērā Parlamenta 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko atbildību Ekonomikas un monetārās savienības trešajā posmā[1],
– ņemot vērā 2005. gada 5. jūlija balsojumu, ar kuru noraidīja rezolūcijas priekšlikumu par ECB 2004. gada pārskatu,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par situāciju Eiropas ekonomikā: priekšziņojums par dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2006. gadā, [2]
– ņemot vērā 2006. gada 17. maija rezolūciju par valsts finansēm Eiropas Monetārajā savienībā[3],
– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. jūlija paziņojumu „Gada pārskats par eurozonu” (COM(2006)0392),
– ņemot vērā 2003. gada 13. marta nostāju par Eiropas Centrālās bankas ieteikumu iesniegt priekšlikumu Padomes lēmumam par grozījumiem Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 10. panta 2. punktā[4],
– ņemot vērā 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu[5],
– ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas ziņojumus par finansiālo stabilitāti un eiro zonas finanšu integrāciju,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājas 2006. gada 5. maija vēstuli Ekonomikas un finanšu padomes priekšsēdētājam par Eiropas Centrālās bankas valdes iecelšanas procedūru,
– ņemot vērā Eirosistēmas 2006. gada jūnijā formulētās ekonomiskās attīstības prognozes,
– ņemot vērā Reglamenta 106. pantu un 112. panta 1. punktu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0349/2006),
A. atzīstot Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) pilnīgo neatkarību;
B. tā kā ECB un ECBS galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti, vienlaicīgi atbalstot Eiropas Kopienas vispārējos ekonomikas politikas virzienus, kas noteikti EK līguma 2. pantā; tā kā EK līguma 105. pants, kas nosaka, ka monetārajai politikai ir jāveicina Kopienas mērķu sasniegšana,„neietekmējot cenu stabilitātes mērķi”;
C. tā kā 2005. gadā eiro zonas IKP pieauga par 1,4 %, kas ir mazāk par 2004. gadā sasniegto 1,8 % pieaugumu, savukārt inflācija eiro zonā sasniedza 2,2 %, kas daudz neatšķiras no 2,1 % 2004. gadā,
D. tā kā dalībvalstis nav spējušas līdzvērtīgi izmantot pasaules mēroga ekonomisko izaugsmi 2005.gadā; tā kā citu iemeslu starpā to var izskaidrot ar naftas cenu pieaugumu un nelabvēlīgajām valūtas kursu izmaiņām, kuru dēļ 2005. gada decembrī viena eiro vērtība bija aptuveni 1,17 dolāri (salīdzinot ar maksimālo vērtību 1,36 dolāri 2004. gada decembrī), tā kā ekonomiskās izaugsmes prognozes norāda uz ekonomikas atlabšanu, Komisijas prognozes paredz, ka ekonomiskā izaugsme 2006. gadā būs starp 2,5 % un 2007. gadā starp 1,3 % un 2,3 %, kā arī norāda uz inflācijas līmeni nedaudz virs 2 %;
E. tā kā ECB Padome pēc tam, kad divarpus gadus pēc kārtas saglabāja nemainīgas galvenās procentu likmes 2 % līmenī, pakāpeniski tās palielināja par 25 bāzes punktiem 2005. gada 1. decembrī, 2006. gada 2. martā, 8. jūnijā, 3. augustā un 5. oktobrī, un tā kā šīs procentu likmes joprojām ir zemā līmenī gan nominālā, gan faktiskā ziņā;
F. tā kā vairākas trešo valstu bankas pēdējo mēnešu laikā ir paziņojušas par ieceri palielināt eiro valūtas apjomu savās valūtu rezervēs;
G. tā kā 2005. gadā ir pieaugusi globālā nelīdzsvarotība, galvenokārt tādēļ, ka ASV maksājuma bilances deficīts palielinājies līdz 6,4 % no IKP;
H. tā kā ECB gada aprēķini par 2005. gadu norāda, ka ECB peļņa bija tīra nulle, ko var izskaidrot ar pilnīgu veikto uzkrājumu izmantošanu;
I. tā kā ECB ir nozīmīga loma sekmīgā Eiropas valūtas maiņas mehānisma (VKM II) darbībā un cīņā pret inflāciju;
J. tā kā Parlaments vēlas stiprināt ECB lomu un autoritāti starptautiskā mērogā,
Ekonomikas un monetārā attīstība
1. uzsver, ka, ņemot vērā ekonomikas uzlabošanos, 2006. gada otrajā ceturksnī faktiskā IKP gada pieaugums ir 2,5 % un iekšzemes pieprasījuma pieaugums ir 2,1 %; piezīmē, ka neseno ekonomikas izaugsmi sekmē valstu reformas un ieguldījumu programmas darba, finanšu un produktu tirgos; uzsver, ka jebkura procentu likmju paaugstināšana ir jāveic uzmanīgi, lai neapdraudētu ekonomikas izaugsmi; vērš uzmanību uz risku, ko rada eiro kursa paaugstināšanās un naftas cenu pieaugums, kam jau ir bijusi sava nozīme attiecībā uz vājo izaugsmi 2005. gadā; ir gandarīts par ECB īstenoto politiku, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta ECB galvenajam mērķim – uzturēt cenu stabilitāti; attiecīgi uzskata, ka ECB ir pareizi reaģējusi uz ekonomikas un finanšu situācijas attīstību 2005. gadā, palielinot savu procentu likmi pēc tam, kad inflācija 2005. gada septembrī sasniedza 2,6 %;
2. uzsver, ka ECB tomēr ir jāapzinās riski, ko izaugsmei rada pastāvīga procentu likmju paaugstināšana, ņemot vērā neseno ekonomikas uzlabošanos; atzīmē, ka dalībvalstīm, lai veicinātu ekonomikas uzlabošanos, ir jāīsteno vajadzīgās strukturālās reformas un ieguldījumu darbība; uzskata, ka procentu likmju politiku ietekmē progress, kas sasniegts, uzlabojot valsts sektora finanses dalībvalstīs;
3. norāda, ka laika posmā no 2003. līdz 2005. gadam 2 % procentu likmes bija vēsturiski zemā līmenī, lai veicinātu ekonomikas atlabšanu; aicina ECB arī turpmāk savā politikā ievērot savu pienākumu nodrošināt vidēja termiņa un ilgtermiņa inflācijas prognožu noturēšanu līmenī, kas atbilst cenu stabilitātes mērķim; uzsver, ka ECB arī turpmāk uzmanīgi jāseko naftas un nekustamā īpašuma cenu izmaiņām, kā arī tam, lai pastāvīgi būtu likviditātes pārpalikums;
4. norāda, ka ir jāturpina dalībvalstu uzsāktais konsolidācijas process, lai radītu pamatu ilgtermiņa izaugsmei, vienlaikus ņemot vērā, ka nedrīkst atstāt novārtā ieguldījumus tādas sabiedrības izveidei, kas spētu risināt nākotnes uzdevumus; to apstiprina arī SVF pašreizējās pasaules ekonomikas prognozes; turpmākajam reformu progresam eiro zonas dalībvalstīs joprojām ir noteicošā loma ilgtermiņa izaugsmes pamatu nostiprināšanā;
5. piezīmē, ka arī 2001. gada beigās un 2003. gada sākumā bija novērojama līdzīga ekonomikas uzlabošanās, taču tā nenodrošināja ilgstošu izaugsmi; piezīmē, ka Komisijas un Eirosistēmas prognozes norāda uz nelielu ekonomikas atlabšanu 2006. gadā, tomēr tā 2007. gadā palēnināsies; uzskata, ka eiro zonas izaugsmes potenciāla pieaugums galvenokārt ir atkarīgs no strukturālajām reformām un uzmanīgi īstenotām ieguldījumu darbībām dalībvalstīs; atzīst, ka konkurence ES tirgos un kvalitatīva nodarbinātība ir ekonomikas izaugsmes galvenais dzinējspēks un ka nedrīkst kavēt to ietekmi uz efektivitātes peļņas guvumu un novatorismu; piezīmē neseno uzlabošanos 2006. gadā un uzsver, ka šī pozitīvā situācija ir jāizmanto, lai veiktu nopietnu budžeta konsolidāciju; atzīst, ka konkurence ES tirgos ir ekonomikas izaugsmes virzītājspēks un ka nedrīkst kavēt tās ietekmi uz efektivitātes peļņas guvumu un novatorismu;
6. uzskata, ka eiro zonas izaugsmes potenciāla pieaugums ir atkarīgs no tā, vai tiks nepārtraukti un konsekventi īstenota reformu programma; jebkurā gadījumā ir jānostiprina sociālās drošības sistēmas, lai tās varētu risināt nākotnes problēmas saistībā ar demogrāfiskajām izmaiņām; šādos apstākļos svarīga loma joprojām ir Eiropas makroekonomiskajiem dialogiem ar mērķi noteikt atskaites punktus valstu reformu programmām un līdzsvarotai makroekonomikas politikai; šajā gadījumā ECB ir jāsaglabā neatkarība;
7. uzskata, ka EMS ilgtermiņā būtiski apdraud eiro zonā pastāvošās izaugsmes rādītāju (2005. gadā līdz pat 4,5 %) un inflācijas rādītāju (2005. gadā līdz pat 2,7 %) atšķirības;
8. atzīmē, ka pastāv aizvien pieaugošs risks, ka nekustamā īpašuma cenas tiks pielāgotas straujajam un nestabilajam cenu kāpumam pēdējo gadu laikā; vēlas, lai tiktu izskaidrota ECB politika attiecībā uz aktīvu cenu, tostarp nekustamo īpašumu cenu, novērtējumu; uzskata, ka ilgtermiņā skaidrāka nostāja palīdzētu izvairīties no spekulatīvo darījumu veidošanās;
9. atzinīgi vērtē Kipras, Latvijas un Maltas pievienošanos valūtas kursa mehānismam II (VKM II) 2005. gada 29. aprīlī un par Slovākijas pievienošanos 2005. gada 25. novembrī; atbalsta eiro ieviešanu visās dalībvalstīs; uzskata, ka attiecībā uz konverģences kritēriju ievērošanu ir jāpievērš vajadzīgā uzmanība dalībvalstu statistikas precizitātei un ticamībai; aicina pārējās dalībvalstis nekavējoties īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai tāpat ievērotu kritērijus attiecībā uz pievienošanos eiro zonai;
10. piezīmē, ka eiro zonas dalībvalstīs ir dažādi monetārās politikas īstenošanas mehānismi, dažas valstis ir elastīgākas, jo tajās dominē parāds ar mainīgu likmi; prasa ECB un Komisijai pārskatāmi analizēt šīs atšķirības un iespējamos uzlabojumus, kas varētu veicināt monetārās politikas īstenošanu; ekonomikas atdzimšanas perspektīvas Eiropā var pastiprināt tikai tad, ja par sociālās un ekonomikas politikas pamatprincipu pieņem „vienotību dažādībā”;
11. uzsver risku, ka strauja pielāgošanās starptautiskās ekonomikas nesabalansētībai var radīt eiro kursa paaugstināšanos attiecībā pret dolāru; atgādina, ka šajā kontekstā Līgums paredz atbildību par valūtas maiņas kursa politiku uzņemties Padomei, taču neprecizē, kādā veidā šīs pilnvaras tiek īstenotas; aicina Eirogrupu, Padomi un ECB pilnībā īstenot attiecīgās pilnvaras un labāk koordinēt savas darbības valūtas maiņas kursa politikā;
12. piezīmē, ka ECB atbalsta stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas pastiprināšanu, bet tai ir arī vairākkārt bijusi kritiska nostāja pret iespējamu stabilitātes un izaugsmes pakta koriģējošās daļas vājināšanu – nostāja, kas atbilst visu pārējo eiro zonas centrālo banku nostājai, no kurām dažas šajā ziņā ir bijuša ļoti kritiskas;
Monetārā politika
13. uzskata, ka monetārajā politikā, ko piemēro ECB, ir vajadzīga lielāka skaidrība un konsekvence, jo īpaši nosakot divu galveno politikas pīlāru (naudas piedāvājums (M3) un visa pārējā informācija par turpmāko inflācijas attīstību) salīdzinošo nozīmi un savstarpējās attiecības; uzskata, ka skaidri un pārredzami noteikumi par to, kā šie pīlāri ietekmē operatīvos lēmumus par monetāro politiku, padarītu ECB politiku paredzamāku un efektīvāku;
14. uzsver nepieciešamību formulēt skaidru ECB mandāta interpretāciju ECB mandātam, kas definēts EK līguma 105. panta 1. punktā; jo īpaši aicina ECB sniegt autoritatīvu un konsekventu paskaidrojumu tam, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem un paņēmieniem ECB paredz pildīt Līgumā noteikto pienākumu atbalstīt vispārējās ekonomikas politikas virzienus Kopienā, vienlaicīgi uzturot cenu stabilitāti; piezīmē, ka EK līgums skaidri nošķir cenu stabilitātes mērķus no vispārējās ekonomikas politikas virzienu atbalsta un ka tāpēc, lai 105. panta 1. punktam būtu reāla jēga, nevar vienkārši uzskatīt, ka abi šie mērķi ir savstarpēji aizstājami;
Finansiālā stabilitāte un integrācija
15. atzinīgi vērtē ECB pirmā ziņojuma par eiro zonas finansiālo integrāciju publicēšanu, jo tam ir liela nozīme attiecībā uz informācijas par monetāro politiku nodrošināšanu un finansiālo stabilitāti; atzīmē, ka saskaņā ar ECB finansiālās integrācijas nodrošināšanai vajadzīga tirgus infrastruktūru integrācija, jo īpaši norēķinu–piegādes sistēmu integrācija, piezīmē ECB apņemšanos radīt savu norēķinu infrastruktūru;
16. nosoda faktu, ka ECB par 2. līmeņa pasākumiem ar EVRK sazinājās pat pirms tam, kad darbu uzsāka likumdevējs;
17. atzīmē ECB izteiktās bažas par arbitrāžas fondiem un piezīmē, ka arbitrāžas fondu izsekojamība galvenokārt tiek nodrošināta netiešā veidā caur bankām, kas ir to darījuma partneri; piezīmē, ka šādu fondu darbība ir nepārredzama, lai arī tiem ir neierobežota pieeja tirgum; piezīmē, ka šo fondu novērtējums bieži vien ir patvaļīgs, kas ieguldītājiem neļauj skaidri redzēt to lomu un darbības rezultātus; uzskata, ka pasaules mēroga debatēs par nepieciešamību labāk pārraudzīt arbitrāžas fondu darbību Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas iniciatīva, lai kļūtu par to dzinējspēku, jo īpaši ņemot vērā notikumu attīstību ASV; tāpēc aicina ECB šajā jomā veikt turpmākas datu analīzes;
18. aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību finanšu tirgu ietekmei uz eiro zonas makroekonomisko situāciju;
19. riskus, ko finanšu sektora stabilitātei rada pārrobežu apvienošanās; tāpēc prasa BCE veikt datu analīzi galvenokārt no pēdējā līmeņa aizdevēja viedokļa un informēt par šīm analīzēm 2007. gada monetārajā dialogā;
20. ar nepacietību gaida integrētas TARGET II sistēmas īstenošanu, kura uzlabos likviditātes pārvaldību visā ECBS un radīs ievērojamus efektivitātes peļņas guvumus; mudina ECBS izstrādāt visaptverošu, pārredzamu un noturīgu tiesisko pamatu TARGET II turpmākajai darbībai;
21. aicina ECB risināt situāciju, ka M3 monetārās masas vērtība joprojām ir augsta (8,8 % 2006. gada maijā pretstatā 7,4 % 2005. gada decembrī), salīdzinot ar ilgtermiņa atskaites vērtību – 4,5 %; jo īpaši uzsver to, ka nepārtraukti un strauji ir pieaugusi apritē esošo banknošu, skaidras naudas un īstermiņa naudas noguldījumu vērtība, izsaka bažas, ka šādu pieaugumu nevarēs uzturēt ilgākā laikposmā; aicina ECB rūpīgi izsekot situācijas attīstību hipotēku tirgū un apvienošanās un iegādes aizdevumus, un to iespējamo ietekmi sistēmiskā riska, patērētāju uzticības un procentu likmju izmaiņu ziņā;
22. izsaka nožēlu par to, ka ne ECB, ne Padome nav uzskatījušas par vajadzīgu informēt Eiropas Parlamentu par Saprašanās memorandu finanšu krīžu pārvaldē;
Eiro ārējā nozīme
23. atkārto savu prasību pēc vienotas eiro zonas pārstāvniecības starptautiskajās finanšu institūcijās, lai aizstāvētu savas intereses ar tādu spēku, kas ir proporcionāls tās ekonomiskajam lielumam;
24. ar interesi atzīmē to, ka vairākas centrālās bankas ir paziņojušas par savu ieceri palielināt eiro valūtas apjomu savās valūtu rezervēs; prasa ECB uzraudzīt šo procesu un savā gada pārskatā par eiro starptautisko nozīmi sniegt kvantitatīvus slēdzienus, kā arī analizēt to sekas, jo īpaši uz valūtas kursa izmaiņām;
Banknotes
25. piezīmē, ka ir nepārtraukti un strauji cēlusies apritē esošo eiro banknošu vērtība, kas 2005. gadā palielinājās par 12,8 %; atzīmē, ka šis nepārtrauktais pieaugums galvenokārt radās lielo banknošu dēļ, un jo īpaši 500 eiro banknošu dēļ, kuru skaits 2005. gadā pieauga par 20,9 %; prasa ECB izmeklēt šā būtiskā pieauguma iemeslus un analizēt darījumu veidus, kuros tiek izmantotas šīs banknotes, un to sadalījumu pēc pieprasītājvalstīm, lai izvērtētu ar to saistītos iespējamos riskus;
26. uzskata, ka pirmās paaudzes banknotes, uz kurām aizliedza attēlot dzīvas būtnes, reālas ainavas vai pieminekļus, radīja aukstu attieksmi pret monetāro integrāciju un veicināja eiropiešu atsvešinātību no eiro; aicina ECB attēlot uz otrās paaudzes banknotēm dzīvas būtnes, ainavas, Eiropas cilvēku radītus darbus vai Eiropas personības, par kurām valda vienprātība; aicina ECB dalīties pārdomās par šo jautājumu ar Eiropas Parlamentu;
Demokrātiska kontrole
27. atzinīgi vērtē ECB nepārprotamo iestāšanos par Konstitūcijas ratificēšanu, kurā ir noteikti visi būtiskākie ekonomikas un monetārās savienības politikas pamatnostādņu elementi, gan attiecībā uz monetāro, gan ekonomikas un fiskālo pīlāru; uzsver, ka ratifikācijas process nekādā veidā nevar skart monetārās savienības darbību un neietekmē eiro stabilitāti; aicina ECB turpināt nodrošināt eiro uzticamību un uzturēt cenu stabilitāti, kas ir viens no priekšnoteikumiem no inflācijas brīvai makroekonomikas videi, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un jaunu darba vietu izveidi;
28. uzskata, ka Eiropas Centrālās bankas neatkarība, kā arī tās valdes locekļu iecelšanas procedūra ir izturējusi pārbaudi; uzsver, ka Līguma 112. panta 2. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka ECB Valdes locekļus izraugās no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālo pieredzi monetāros un banku jautājumos, ka viņu pilsonībai nedrīkst būt nekādas nozīmes un ka viņus un viņu kvalifikāciju jāturpina vērtēt, pamatojoties uz Līguma stingrajiem kritērijiem; uzskata, ka, lai efektīvi īstenotu ex post kontroli pār ECB, ir svarīgi nodrošināt dažāda profila pārstāvju dalību valdē;
29. aicina Padomi arī turpmāk ievērot valdes locekļu iecelšanas procedūru; uzsver tās gatavību kopā ar citām iestādēm apspriest iespējamos uzlabojumus pirms nākamās valdes locekļu iecelšanas 2010. gadā;
30. uzskata, ka monetārais dialogs starp Parlamentu un ECB ir bijis veiksmīgs un ka tas vēl vairāk jānostiprina; uzsver, ka ECB ex post atbildības ieviešana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu uzticību finanšu tirgiem un tādējādi arī to stabilitāti; ir svarīgi, lai ārējā saziņā nodrošinātu konsekvenci starp ECB Valdi un Padomi; pauž atbalstu uz mērķu sasniegšanu virzītai ECB informācijas politikai attiecībā uz Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju; skaidri uzsver, ka prasību uzlabot ECB saziņas politiku nedrīkst šķirt no ECB un tās struktūrvienību neatkarības saglabāšanas; tomēr atgādina, ka ir prasījis publicēt ikgadēju pārskatu par attiecīgajām tendencēm ne vien pa valstīm, bet arī pa reģioniem un pārrobežu ziņā pēc Amerikas Centrālās bankas „Beige Book” modeļa, kas ECB sniegtu iespēju ietekmēt debates par ražīguma attīstību un perspektīvām cenu un algu jomā; mudina ECB apsvērt iespēju publicēt protokolu kopsavilkumus;
31. uzsver, ka ECB uzticamība ir atkarīga arī no pārredzamības līmeņa tās lēmumu pieņemšanas procesā; atgādina savu aicinājumu publicēt katras Padomes sanāksmes protokola kopsavilkumu, skaidri norādot argumentus par un pret katru konkrēto lēmumu, kā arī iemeslus, kādēļ pieņemts tieši šāds lēmums; uzstāj, ka šāda paziņojumu forma nedrīkst aizstāt informāciju, ko ECB prezidents sniedz tūlīt pēc monetāro lēmumu pieņemšanas un kas sniedz vērtīgu un savlaicīgu ieskatu novērotājiem un tirgus dalībniekiem; uzskata, ka šāda pārredzamība ir svarīga, jo tādējādi tirgus var skaidrāk izprast ECB monetāro politiku;
32. uzsver, ka Eiropas Parlaments ir noraidījis rotācijas balsošanas sistēmu, ko piemēro ECB Padomes lēmumiem un ko pieņēma 2003. gadā, jo tā ir pārāk sarežģīta; uzskata, ka, ņemot vērā eiro zonas turpmākās paplašināšanās, ir jāievieš sistēma, kurā būtu apvienota līdztiesība un efektivitāte; atgādina par rezolūciju ar aicinājumu ECB izveidot deviņu locekļu padomi, kas būtu atbildīga par monetāro politiku, tādējādi aizstājot pašreizējo neērto sistēmu un izvairoties no vēl sarežģītākā risinājuma, kas paredzēts nākotnē; mudina attiecīgi grozīt Līgumu;
33. aicina ECB tās prezidenta uzklausīšanu uzticēt Parlamenta Ekonomisko un monetāro lietu komitejai saskaņā ar tās komunikācijas stratēģiju;
ECB vadība
34. piezīmē, ka ECB darbinieku skaits kopš 1999. gada ir būtiski un nepārtraukti pieaudzis, proti, par 86 % attiecīgajā periodā; piezīmē, ka uz dažiem mēnešiem 2005. gadā ECB uz laiku ir apturējusi darbinieku skaita pieaugumu, tomēr tajā pašā gadā to skaits ir turpinājis pieaugt par 3,5 %; atzīmē, ka ECB ir paudusi vēlmi paaugstināt savu iekšējo efektivitāti; uzskata, ka šī vēlme ir apsveicama, un izsaka vēlmi, lai šis mērķis izpaustos ilgākā laika posmā, jo īpaši kā ilglaicīga personāla skaita stabilizācija;
35. uzsver ECB un nacionālo centrālo banku uzdevumu nodrošināt kvalitatīvu dialogu, informācijas pārredzamība un arodbiedrību lomas atzīšanu Personāla komitejas sanāksmju laikā;
36. uzskata, ka personālu asociāciju un to arodbiedrību līdzdalība viņiem svarīgu lēmumu pieņemšanā, kā arī augsta līmeņa sociālais dialogs veicinātu kopīgas kultūras izveidi eirosistēmā un Eiropas Centrālo banku sistēmā (ECBS);
37. piezīmē, ka ECB ienākumi 2005. gadā bija EUR 992 miljoni, kas tika pilnībā izlietoti finansējot valūtas maiņas risku, procentu likmes un zelta kursa svārstības, tā kā ECB peļņa bija tīra nulle; piezīmē, ka šī uzkrājuma summa tiks pārskatīta katru gadu; vienlaicīgi konstatē, ka jaunās mītnes būvniecības izmaksas ECB vērtē EUR 850 miljonu apmērā; prasa, lai ECB precizē savu noteikto finanšu fondu un uzkrājumu griestu līmeni, kā arī īsteno tādu budžeta politiku, kas, sedzot visus riskus, kuriem tā ir pakļauta, ļautu sasniegt apmierinošus finanšu rezultātus;
o
o o
38. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eirogrupas priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.
- [1] OJ C 138, 4.5.1998, p. 177.
- [2] Pieņemtie teksti 4.4.2006, P6_TA(2006)0214.
- [3] Pieņemtie teksti 17.5.2006, P6_TA(2006)0124.
- [4] OV C 61 E, 10.3.2004., 374. lpp.
- [5] Pieņemtie teksti 14.3.2006., P6_TA(2006)0076.
PASKAIDROJUMS
Rezolūcijā, ko tas pieņem par ECB gada pārskatu, Eiropas Parlaments izvērtē Centrālās bankas darbību. Eiro pastāvēšanas septītajā gadā, tuvojoties ECB vadības nomaiņas pilna cikla noslēgumam, referents šogad vēlas uzsvērt nepieciešamību pastiprināt ex ante un ex post demokrātisko kontroli pār ECB.
Ekonomikas un monetārā attīstība 2005. gadā
2005. gadā eiro zonas IKP pēc apjoma pieauga par 1,4 %, kas ir mazāk par 2004. gadā reģistrēto 1,8 % pieaugumu. 2005. gada pirmajā pusgadā darbība attīstījās mērenā tempā, bet otrajā pusgadā tai bija tendence paātrināties. Inflācija 2005. gadā sasniedza 2,2 %, kas daudz neatšķiras no 2,1 % 2004. gadā. Enerģijas cenu pieaugums, pateicoties mērenai algu dinamikai, neizraisīja iekšēju inflācijas spiedienu.
Pēc nemainīgu procentu likmju saglabāšanas 2 % līmenī divarpus gadu laikā ECB Padome 1. decembrī nolēma galvenās bāzes likmes paaugstināt par 25 bāzes punktiem, pēc tam tas tika darīts 2006. gada 2. martā, 8. jūnijā un 3. augustā. Šo lēmumu pamatā bija risks, ka turpmāki naftas cenas paaugstinājumi varētu izraisīt tālākas algu izmaiņas saistībā ar kredītu strauju pieaugumu.
Eirosistēmas ekonomikas prognozes paredz zināmu kāpumu 1,8 % līdz 2,4 % apmērā 2006. gadā un 1,3 % līdz 2,3 % apmērā 2007. gadā. Šī uzlabošanās ir ļoti nestabila, kā par to liecina novērtējuma plašais diapazons, kā arī aktivitātes iespējamā samazināšanās 2007. gadā.
Referents vēlas izcelt SVF un ESAO deklarācijas, kas aicina ievērot piesardzību attiecībā uz turpmākām procentu likmju maiņām eiro zonā un ņemt vērā to, ka ekonomikas uzlabošanās notikusi nesen, kā arī tās kvalitāti un elastību. Abas šīs iestādes norāda uz vairākiem faktoriem, kas var apdraudēt pagaidām vēl vārgo uzlabošanos, kā, piemēram, eiro kursa izmaiņas un naftas cenas, kam jau ir bijusi sava nozīme attiecībā uz vājo izaugsmi 2005. gadā.
Starptautiskajā ekonomikas vidē 2005. gadā valdīja globāla nesabalansētība, galvenokārt ASV maksājumu bilances deficīts, kas sasniedza 6,4 % no IKP. Šī nesabalansētība ir liels risks, jo tās atrisināšana var izraisīt straujas eiro kursa izmaiņas attiecībā pret dolāru. Strauja un liela eiro vērtības celšanās nopietni pasliktinātu Eiropas ekonomikas izaugsmi. Eiro zonai ir jābūt gatavai šādai iespējai. Šajā sakarā referents uzskata, ka ir jāprecizē eiro maiņas kursa vieta monetārās politikas virzīšanā un ka ir arī jāprecizē Padomes iejaukšanās līdzekļi, ar kuriem tā varētu īstenot institucionālos pienākumus, kas uz tās gulstas šajā jomā.
Ir nepieciešams pastiprināt ekonomisko un monetāro koordināciju, un referents vēlas atgādināt, ka jauktas atbilstošas politikas izstrāde, kas nav veikta kopš eiro izveidošanas, ir viens no tikko parādījušās saimnieciskās izaugsmes kāpuma īstenošanās priekšnosacījumiem. Izaugsmes potenciāla pieaugums ir atkarīgs arī no atbilstoša makroekonomiskās regulēšanas mehānisma. Referents vēlas arī paust atbalstu Eirogrupas uzsāktajiem centieniem veicināt aktīvāku makroekonomikas dialogu starp Padomi, ECB un sociālajiem partneriem.
Finansiālā stabilitāte un integrācija
Referents atzinīgi vērtē ECB ieguldījumu finanšu integrācijas un eiro zonas finansiālās stabilitātes pārraudzībā.
2005. gadā ECB publicēja jaunu ziņojumu par eiro zonas finanšu integrāciju, sniedzot vairāku rādītāju kopumu. Ziņojums liecina, ka integrācijas pakāpe ir lielā mērā atkarīga no tirgus segmentiem: valsts vērstpapīru un privātā sektora obligāciju monetāriem tirgiem ir augsta integrācijas pakāpe; akciju tirgū ir vērojams progress; banku tirgi, jo īpaši maza apjoma darījumu segmentā, šajā ziņā ir ievērojami atpalikuši. ECB uzsver, ka finanšu tirgu nevar pilnībā integrēt, neveicot tirgus infrastruktūru un jo īpaši mijieskata un norēķinu infrastruktūru integrāciju, un uzskata, ka šajā ziņā ir vajadzīgs ievērojams progress, un vēlas, lai šajā jomā tiktu izvirzīta likumdošanas iniciatīva. Referents pilnībā atbalsta šādu nostāju.
Finanšu stabilitātes jomā ECB uzskata, ka eiro zonas finanšu sistēmas stiprums ir uzlabojies, bet uzsver riskus, kas saistīti ar arbitrāžas fondiem, ko raksturo to nepārredzamība un to stāvokļa patvaļīgais novērtējums, kurš ieguldītājiem neļauj skaidri redzēt to darbības rezultātus. Referents aicina ECB pastiprināt spekulatīvo fondu pārraudzību un uzskata, ka finanšu stabilitātes apsvērumiem jāpiešķir galvenā nozīme normatīvajā pieejā, kas jāizstrādā attiecībā uz spekulatīvajiem fondiem.
Referents uzskata, ka riska nodošana no finanšu sektora uz indivīdiem, kā tas pēdējo gadu laikā notiek, ir uzmanīgi jāpārrauga. Ir jo īpaši svarīgi novērtēt makroekonomiskās sekas.
Banknotes
Pēc eiro ieviešanas skaidras naudas apritē ir nepārtraukti un strauji pieaugusi apritē esošo banknošu vērtība, kas 2005. gadā palielinājās par 12,8 %. Šis pieaugums radās lielo banknošu dēļ un jo īpaši 500 eiro banknošu dēļ, kuru skaits 2005. gadā pieauga par 20,9 %. Ņemot vērā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas risku un nodokļu krāpšanas risku, kas saistīts ar šīm pārmaiņām, referents uzskata, ka būtu lietderīgi, ja ECB analizētu faktorus, kas ir šā pieauguma pamatā, un izvērtētu ar to saistītos riskus.
ECB vadība
Referents, pilnībā piekrītot sava priekšsēdētāja paziņojumiem, uzskata, ka ECB vadības pienākums ir būt par paraugu, un tāpēc atzinīgi vērtē ECB pausto vēlmi paaugstināt savu iekšējo efektivitāti.
Personāla ziņā ECB darbinieku skaits kopš 1999. gada ir pieaudzis par 86 %. Daļēji šo pieaugumu, protams, izskaidro tas, ka šī iestāde tika nesen nodibināta. Tomēr parādījās nepieciešamība nodrošināt personāla atbilstošu pārvaldi, un tāpēc 2005. gadā personāla pieņemšana darbā tika apturēta, lai gan gada laikā joprojām pieauga par 3,5 %. Referents uzskata, ka ECB iekšējās efektivitātes paaugstināšanas mērķim ilgākā laikposmā jāizpaužas kā personāla skaita stabilizācijai un tiešām pārredzama sociālā dialoga īstenošanai.
Finanšu rezultātu ziņā ECB rezultāti 2005. gadā ir tīra nulle, jo bija nepieciešams segt kursa maiņas, procentu likmju maiņas un zelta kursa izmaiņu risku. Vienlaikus jaunās mītnes būvniecības izmaksas ECB vērtē 850 miljonu eiro apmērā. Referents vēlas, lai ECB ievieš tādu finanšu politiku, kas ļautu sasniegt apmierinošus finanšu rezultātus.
Demokrātiskā kontrole
Ekonomikas un monetārā savienība pastāv 7 gadus, un attiecībā uz ECB ar šo laikposmu pietiek, lai mēs varētu spriest par uzlabojumiem, kas nepieciešami Parlamentam uzticētajai demokrātiskajai kontrolei.
Demokrātiskā kontrole izpaužas divos līmeņos: ex ante, ECB vadības iecelšanas procedūrā, un ex post, ECB lēmumu kontrolē. Tā ir jāpastiprina abos aspektos. Referents ierosina vairākus uzlabojumus, kam katram atsevišķi ir neliels apjoms, bet kas visi kopā var patiesi uzlabot demokrātiskās kontroles procesu.
Attiecībā uz ECB vadības iecelšanu amatpersonu maiņas cikla pilnīga pabeigšana ir apstiprinājusi, ka lielās valstis (Francija, Vācija, Itālija, Spānija) sev ir faktiski piesavinājušās pa vienai vietai un ka mazajām valstīm paliek 2 vietas. Šāda prakse neatbilst Līguma garam (112. panta b) apakšpunkts un ECBS un ECB statūtu 11.2. punktam).
Šo četru lielo valstu pārstāvība faktiski ierobežo Padomes izvēli priekšlikuma stadijā. Lai nodrošinātu attiecīgo personu iecelšanu, šīs valstis piedāvā personas ar standarta profilu, proti, ierēdņus vai centrālo banku amatpersonas. Tāpēc ECB vadība ir daudz vienveidīgāka nekā citu centrālo banku vadības. Tomēr tas, ka vadībā ir pārstāvētas dažāda profila personas, ir viens no nosacījumiem atklātam un auglīgam dialogam ex post kontroles posmā.
Tāpēc ir jāpadara atklāta Padomes priekšlikuma stadija, to vairāk apspriežot un padarot pārredzamāku. Var iedomāties vairākus risinājumus. Referents uzskata, ka Līguma gara ievērošanu var panākt vienkāršā veidā: lai izvēle būtu patiesi atklāta, ir jāizvirza un pārredzami jāapspriež minimāls skaits kandidātu, ko izvirza minimāls skaits valstu. Tādējādi Padomes priekšlikuma pamatā būtu apspriedes, kas balstītos vismaz uz trīs kandidātiem, kurus būtu izvirzījušas vairākas valstis.
Papildus atklātībai un pārredzamībai, kas nepieciešama Padomes priekšlikuma stadijā, Eiropas Parlamenta loma būtu jāpastiprina ar pilnvarām apstiprināt vadības locekļu iecelšanu, līdzīgi pilnvarām, kas pastāv daudzās valstīs, tostarp ASV. Šādas pilnvaras vēl vairāk stimulētu Padomi īstenot patiesi atklātu apspriešanos, izstrādājot savu priekšlikumu.
Ir jāuzlabo arī ex post demokrātiskā kontrole. Monetārais dialogs, ko īsteno, Eiropas Parlamentā iesniedzot ECB gada pārskatu, kā arī četras reizes gadā Ekonomikas un monetāro lietu komitejā uzklausot ECB prezidentu, ir, bez šaubām, sekmējis to, ka tiek pildīts pienākums pamatot monetārās politikas lēmumus. Konferences, ko ECB rīko pēc monetārās politikas lēmumiem, arī jāvērtē atzinīgi. Tomēr ir jāatzīst, ka šie pasākumi vairāk iekļaujas ECB saziņas politikā nekā patiesā atbildības īstenošanā.
ECB neatkarība, kurai pasaulē nav līdzīga piemēra, padara likumīgu monetāro lēmumu lielāku pārredzamību un jebkāda veida saziņas veidus, ko ECB var izmantot, lai izskaidrotu savus lēmumus, ne tikai attiecībās starp ECB un Eiropas Parlamentu, bet arī nodrošinot monetārās politikas lēmumu pieņemšanas pārredzamību. Šajā sakarā referents vēlas atkārtot prasību ECB Padomes locekļiem lēmumus pieņemt balsojot, kā tas izriet no protokola 10. panta, un prasību publicēt īsu protokolu par katru ECB Padomes sanāksmi, kurā būtu norādīti pušu balsojumi par un pret, kā arī balsu sadalījums un pakārtoti viedokļi. Referents arī prasa, lai Eiropas Parlaments tāpat kā Padome un Komisija varētu sūtīt savus pārstāvjus uz ECB Padomes sanāksmēm.
Referents vēlas atgādināt, ka rotācijas balsošanas sistēma, ko izmanto ECB Padomes lēmumiem un ko pieņēma 2003. gadā, nav piemērota, jo ir pārāk sarežģīta, un prasa, lai, ņemot vērā eiro zonas turpmākās paplašināšanas, tiktu ieviesta sistēma, kas apvienotu līdztiesību un efektivitāti.
Ņemot vērā iepriekšējās Eiropas Parlamenta prasības, kas joprojām nav izpildītas, kā arī pieredzi, kas gūta eiro pastāvēšanas septiņu gadu laikā, referents uzskata, ka ir jāizmanto Konstitucionālā līguma pārskatīšana.
Referents tāpēc uzskata, ka papildus tam, ka attiecīgās puses prasības par vadības iecelšanas procesa pārredzamību un par Eiropas Parlamenta piekrišanu, par ECB lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un par Eiropas Parlamenta pārstāvību ECB Padomē varētu īstenot brīvprātīgi, tās ir jāņem vērā arī Konstitucionālā līguma pārskatītajā projektā.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskats |
|||||||||||
|
Atsauces |
||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ECON |
|||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Pervenche Berès |
|
||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
|
||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
30.5.2006 |
20.6.2006 |
12.9.2006 |
2.10.2006 |
|
|||||||
|
Pieņemšanas datums |
10.10.2006 |
|||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+ - 0 |
23 0 15 |
||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, David Casa, Jan Christian Ehler, Jonathan Evans, Jean-Paul Gauzès, Robert Goebbels, Donata Maria Assunta Gottardi, Benoît Hamon, Gunnar Hökmark, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Sophia in 't Veld, Wolf Klinz, Christoph Konrad, Guntars Krasts, Kurt Joachim Lauk, Andrea Losco, Astrid Lulling, Gay Mitchell, Joseph Muscat, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Dariusz Rosati, Eoin Ryan, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Peter Skinner, Margarita Starkevičiūtė, Sahra Wagenknecht |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Werner Langen, Alain Lipietz, Antonis Samaras, Charles Tannock, Corien Wortmann-Kool |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
|
|||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
12.10.2006 |
|||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
|||||||||||