ZIŅOJUMS par pieprasījumu aizstāvēt Gabriele Albertini imunitāti un privilēģijas
27.10.2006 - (2006/2122(IMM))
Juridiskā komiteja
Referente: Diana Wallis
EIROPAS PARLAMENTA LĒMUMA PRIEKŠLIKUMS
par pieprasījumu aizstāvēt Gabriele Albertini imunitāti un privilēģijas
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā imunitātes aizstāvēšanas pieprasījumu, ko Gabriele Albertini 2006. gada 28. aprīlī iesniedza saistībā ar kriminālprocesu, kuru pret viņu uzsākusi Milānas apgabaltiesa, un par ko plenārsēdē tika paziņots 2006. gada 15. maijā,
– ņemot vērā G. Albertini uzklausīšanu saskaņā ar Reglamenta 7. panta 3. punktu,
– ņemot vērā 9. un 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās, kā arī 6. panta 2. punktu 1976. gada 20. septembra Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās,
– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 1964. gada 12. maija un 1986. gada 10. jūlija spriedumus[1],
– ņemot vērā Itālijas Republikas Konstitūcijas 68. pantu,
– ņemot vērā Reglamenta 6. panta 3. punktu un 7. pantu,
– ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0383/2006),
A. tā kā G. Albertini ir Eiropas Parlamenta deputāts, kuru ievēlēja sestajās tiešajās vēlēšanās, kas notika no 2004. gada 10. jūnija līdz 13. jūnijam, un tā kā viņa pilnvaras Parlaments pārbaudīja 2004. gada 14. decembrī[2],
B. tā kā Eiropas Parlamenta sesiju laikā tā deputātiem savā valstī ir imunitāte, kāda tiek piešķirta attiecīgās valsts parlamenta deputātiem, un tā kā deputāts nevar atsaukties uz imunitāti, ja viņš ir aizturēts pārkāpuma izdarīšanas brīdī; tā kā tas neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības atņemt kādam no tā deputātiem imunitāti[3];
C. tā kā šajā lietā ir piemērojams Itālijas Konstitūcijas 68. panta otrais apakšpunkts, kas kriminālprocesu pret parlamenta deputātiem ļauj uzsākt bez īpašām formalitātēm un nosaka, ka, kamēr deputāts nav pametis parlamenta palātu, kuras loceklis viņš ir, nedrīkst veikt ne parlamenta deputāta, ne viņa dzīvesvietas kratīšanu un deputātu nevar arestēt vai citādi atņemt viņa personisko brīvību, vai aizturēt, izņemot galīgā sprieduma izpildes gadījumu vai ja deputāts ir pieķerts tāda nozieguma izdarīšanas brīdī, kura gadījumā arests ir obligāts flagrante delicto gadījumā;
D. tā kā Milānas apgabaltiesas prokuratūras apsūdzība pret G. Albertini ir saistīta ar tukšu grozījumu iesniegšanu Milānas domes budžeta procedūras laikā ar mērķi aizpildīt tos vēlāk, kad ir zināmi opozīcijas iesniegtie grozījumi, šādā veidā izvairoties no grozījumu iesniegšanas termiņa nokavēšanas, kas nebūtu pieļaujams;
E. tā kā tukšu grozījumu iesniegšanu var uzskatīt par politikas un politiskās dzīves aspektu un tā kā galīgais tiesību akts, uz kuru tie attiecas, nav pieņemts, šie grozījumi ir tikai iekšējās procedūras darbība bez reālām sekām, it īpaši un pirmām kārtām no krimināltiesību viedokļa, jo šādu grozījumu iesniegšana norāda uz neiespējamu noziegumu un jebkurā gadījumā uz neeksistējošu noziegumu;
F. tā kā citā tiesvedībā (Lieta 9384/03 RGNR) tā pati Milānas apgabaltiesa, ko aicināja izmeklēt pieņēmumus, kas līdzīgi pret G. Albertini vērstajiem, nolēma, ka nav pamata izskatīt lietu un noraidīja to, turklāt tajā gadījumā pats G. Albertini bija vērsies pret saviem politiskajiem oponentiem;
G. tā kā fakts, ka tā pati tiesa divās pēc būtības vienādās lietās ir ieņēmusi diametrāli pretēju nostāju, norāda uz nepamatoti nevienlīdzīgu izturēšanos, līdz ar to izraisot secinājumu, ka Gabriele Albertini ir netaisni apsūdzēts;
H. tā kā lieta ir ārkārtīgi delikāta un tās sekas attiecībā uz Eiropas Parlamenta prerogatīvām ir nepieņemamas, jo nevienlīdzīga izturēšanās pret G. Albertini nav attaisnojama, tāpēc rodas jautājums par fumus persecutionis,
I. tā kā ikviens gadījums, kad kāds Eiropas Parlamenta deputāts tiek politiski vajāts, ir uzbrukums Eiropas Parlamenta kā Eiropas iedzīvotāju demokrātiski ievēlētas politiskas institūcijas integritātei un norāda uz necieņu pret Parlamentu;
J. tā kā Itālijas tiesas diskriminējošā attieksme nodara kaitējumu G. Albertini;
K. tā kā gadījumā, ja Eiropas Parlamenta deputātu nolikums jau būtu stājies spēkā, kas pagaidām nav noticis, lai gan Eiropas Parlaments to ir divas reizes atbalstījis 2002. gada 5. decembra[4] un 2003. gada 17. decembra[5] rezolūcijās, procesu pret G. Albertini varētu apturēt,
1. pauž nožēlu, ka pašlaik 1965. gada 8. aprīļa Protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās nepiešķir Eiropas Parlamentam iespējas pieņemt saistošu lēmumu G. Albertini aizstāvēšanai, un tāpēc nolemj neaizstāvēt viņa imunitāti;
2. uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Milānas apgabaltiesas prokuratūrai saistībā ar krimināllietu Nr. 8629/05 RG.
- [1] Lieta 101/63: Wagner pret Fohrmann un Krier (1964) ECR 195; Lieta 149/85: Wybot pret Faure un citiem,
(1986) ECR 2391. - [2] Eiropas Parlamenta lēmums par pilnvaru pārbaudi (OV C 226 E, 15.9.2005., 51. lpp.).
- [3] 1965. gada 8. aprīļa Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās 10. pants.
- [4] OV C 27 E, 30.1.2004., 139. lpp.
- [5] OV C 91 E, 15.4.2004., 230. lpp.
PASKAIDROJUMS
I. FAKTI
Milānas tiesā ir uzsākts kriminālprocess pret G. Albertini kā Milānas mēru (procedūra Nr. 8629/05: negodīgums publiskās lietās un dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana), apsūdzot par pārkāpumiem, kas izpaužas kā ideoloģiski negodīgas darbības veicināšana, dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas mēģinājums un materiāli negodīgas darbības mēģinājums.
Visi attiecīgie notikumi notika Milānā 2003. gada 13. martā saistībā ar Milānas pašvaldības 2003. gada budžeta projekta pieņemšanu. Īsi sakot, G. Albertini tika apsūdzēts par palīdzību iesniegt domes izskatīšanai viltus grozījumus, ko bija parakstījuši politiskā vairākuma locekļi un kas bija paredzēti, lai pretlikumīgi nepieļautu diskusiju par iespējami lielāku skaitu opozīcijas iesniegto grozījumu.
Lai sasniegtu šo mērķi, bija jāzina opozīcijas iesniegto grozījumu saturs. Politiskais vairākums mērķtiecīgas budžeta priekšlikumu izmaiņas ar saviem grozījumiem varētu veikt tikai pēc mazākuma iesniegto grozījumu izpētīšanas.
Tāpēc tika izplānots veids, kā apiet domes reglamenta 59. pantā paredzēto procedūru — paredzētajā termiņā tika iesniegti tukši grozījumi, kurus vairākuma pārstāvji aizpildītu vēlāk, kad būtu zināms opozīcijas iesniegto grozījumu saturs, līdz ar to iesniedzot grozījumus pēc grozījumu iesniegšanas termiņa beigām. Tas viss tika sarunāts, lai nodrošinātu, ka visi mazākuma iesniegtie grozījumi netiek pieņemti.
Tādi paši notikumi kā tie, attiecībā uz kuriem pret G. Albertini ir izvirzīta apsūdzība krimināllietā, bija iemesls citai krimināllietai saistībā ar politisko opozīciju un par tiem pats G. Albertini kā šīs pilsētas mērs informēja Milānas tiesas prokuroru.
Tomēr šī lieta tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka „ierosinātais reģionālās varasiestādes budžeta projekta grozījums no juridiskā viedokļa attiecas uz administratīvo procedūru un noteikti ir daļa no šīs administratīvo procedūras, kura regulē šīs varasiestādes padomdevējas struktūras gribas noteikšanu, šajā gadījumā — lēmuma pieņemšanas par 2003. gada budžetu. Tāpēc grozījuma projekts ir iekšējās procedūras darbība ar informatīvu raksturu, bet bez ārējas ietekmes. Tomēr ir skaidrs, ka šī darbība nav saistīta ar tās struktūras lēmumu pieņemšanas lomu, kura tiesību aktos ir paredzēta, lai paustu varasiestādes gribu, kurai ir ārēja ietekme”.
G. Albertini apsūdzības lietu izmeklējošā prokurora uzmanība tika pievērsta faktam, ka ierosinātie grozījumi bija iekšējas procedūras darbība un tāpēc tā nebija publiska darbība, bet, šim jautājumam nepievēršoties, tika turpināta izmeklēšana, kuras rezultātā G. Albertini tika notiesāts.
Ir skaidrs, ka Milānas tiesneši attiecībā uz G. Albertini rīkojās diametrāli pretēji atkarībā no tā, vai viņš tika uzskatīts par apsūdzēto vai cietušo pusi. Tāpēc šķiet diezgan pamatoti šo faktu uzskatīt par fumus persecutionis lietu — kad G. Albertini bija cietušais, tika pieņemts lēmums izbeigt lietu, bet, kad izmeklēšana tika veikta pret viņu, pieprasījums izbeigt lietu tika noraidīts un lieta tika nodota tiesai.
G. Albertini informēja Juridisko komiteju, ka veids, kādā viņa vārds tika saistīts ar šiem notikumiem, bija diezgan aizdomīgs, jo pirmais apsūdzētais (uzskatīts par vainīgu, ka personīgi sagatavojis tukšos grozījumus) prokuroriem to pastāstīja tikai pēc ilgstoša psiholoģiska spiediena ļoti skarbā pratināšanā policijā. Šo faktu var uzskatīt par vēl vienu pierādījumu par fumus persecutionis pret G. Albertini.
2004. gada 9. decembrī prokuratūra pieprasīja uzsākt procedūru saistībā ar apsūdzībā minētajiem pārkāpumiem, bet pēc tam lietu izskatošā tiesneša birojs par provizoriskās tiesas sēdes datumu noteica 2005. gada 9. februāri. Pēc provizoriskās tiesas sēdes lietu izskatošais tiesnesis 2005. gada 4. maijā nolēma, ka Milānas tiesā izskatīšana jāsāk 2006. gada 12. janvārī. Tiesvedība turpinājās 16. marta tiesas sēdē, kad tika izskatīti iepriekš izlemjamie jautājumi attiecībā uz tiesvedības uzsākšanu civilpersonas statusā, un lietas izskatīšana tika pārtraukta līdz 2006. gada 2. maijam.
II. TIESĪBU AKTI UN VISPĀRĪGI APSVĒRUMI PAR EIROPAS PARLAMENTA DEPUTĀTU IMUNITĀTI
A. Procedūra
1. Attiecīgie Reglamenta noteikumi ir 6. un 6.a pants, it īpaši 6. panta 1) un 3) punkts:
1. Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un neaizskaramību, Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus.
3. Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta neaizskaramību un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.
2. Tā kā Parlamenta priekšsēdētājs nolēma, ka G. Albertini ir sācis viņa imunitātes aizstāvēšanas procedūru, kas paredzēta iepriekšminētajos noteikumos, pieprasījums tika paziņots Parlamentam.
3. Līdz ar to ir izpildītas formālās prasības, lai šo jautājumu varētu nodot Juridiskajai komitejai.
B. Piemērojamie noteikumi
Protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās[1] 9. un 10. pantā ir teikts:
9. pants
Attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātiem nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus nevar aizturēt vai sākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.
10. pants
Eiropas Parlamenta sesijās tā deputātiem ir:
a) savā valstī — imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta deputātiem;
b) visās citās dalībvalstīs — imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību.
Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un atgriežas no tās.
Ja Eiropas Parlamenta deputātu aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.
Attiecībā uz 9. panta piemērojamību jāpiebilst, ka apsūdzības, kas izvirzītas pret G. Albertini, neattiecas uz viņa izteikto viedokli vai veikto balsojumu, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tukšu grozījumu nevar uzskatīt par „viedokli”, jo tas galu galā nesatur nekādu viedokli.
Attiecībā uz 10. pantu, ņemot vērā, ka pret G. Albertini izvirzītās apsūdzības attiecas uz darbībām, kas notikušas Itālijā, kuras pilsonis viņš tolaik bija, ir piemērojama tikai rindkopa, saskaņā ar kuru „Eiropas Parlamenta sesiju laikā deputātiem ir: a) savā valstī — imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta deputātiem”.
Itālijas parlamenta deputāta imunitāte ir ļoti līdzīga tai, kāda tiek izmantota Eiropas Parlamentā, balstoties uz Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās.
Itālijas Konstitūcijas 68. panta otrajā daļā teikts:
68. panta otrā daļa
Nevienu Parlamenta deputātu nevar bez Parlamenta palātas, kuras loceklis viņš ir, atļaujas pakļaut personas vai dzīvesvietas kratīšanai, arestam vai citādai personas brīvības atņemšanai vai turēšanai apcietinājumā, izņemot galīgā sprieduma izpildes gadījumu vai pieķeršanu tāda nozieguma izdarīšanas brīdī, kura gadījumā arests ir obligāts.
III. LĒMUMA PRIEKŠLIKUMA PAMATOJUMS
Pamatojoties uz iepriekšminētajiem punktiem un pieejamajiem dokumentiem, ir jāsecina, ka no juridiskā viedokļa nevar uzskatīt, ka G. Albertini lieta attiecas uz jautājumu par deputāta imunitāti, kura ir jāaizstāv Eiropas Parlamentam. Galu galā G. Albertini lieta pilnībā attiecas uz Itālijas tiesību aktiem.
Pret G. Albertini vērstā kriminālprocesa pašreizējā posmā iepriekšminētais Itālijas Konstitūcijas 68. panta otrais apakšpunkts nevar apdraudēt viņa kā Parlamenta deputāta prerogatīvas: tāpat kā Itālijas Parlamenta deputātiem, viņam nav imunitātes pret kriminālvajāšanu.
Tomēr jautājums par diskrimināciju pret G. Albertini kā vēlētu politiķi var tikt ierosināts saistībā ar to, ka tukšu grozījumu iesniegšanu var uzskatīt par politikas un politiskās dzīves aspektu un tā kā galīgais tiesību akts, uz kuru tie attiecas, nav pieņemts, šie grozījumi ir tikai iekšējās procedūras darbība bez reālām sekām, it īpaši un pirmām kārtām no krimināltiesību viedokļa, jo šādu grozījumu iesniegšana norāda uz neiespējamu noziegumu un jebkurā gadījumā uz neeksistējošu noziegumu;
Diskriminācija izpaužas faktā, ka saskaņā ar pierādījumiem, ko G. Albertini iesniedza Juridiskajai komitejai, citā tiesvedībā (Lieta Nr. 9384/03 RGNR) tā pati Milānas apgabaltiesa, ko aicināja izmeklēt aizdomas, kas līdzīgas pret G. Albertini vērstajām, turklāt tajā gadījumā pats G. Albertini bija vērsies pret saviem politiskajiem oponentiem, nolēma, ka nav pamata izskatīt lietu un noraidīja to.
Fakts, ka tā pati tiesa divās vienādās lietās ir ieņēmusi diametrāli pretēju nostāju, norāda uz nepamatoti nevienlīdzīgu izturēšanos. Ņemot vērā, ka šādai rīcībai ir grūti rast objektīvu attaisnojumu, rodas jautājums par fumus persecutionis.
No otras puses, jāatceras, ka Protokola par privilēģijām un imunitāti 10. panta a) apakšpunkts, ļaujot deputātu aizsardzībai būt atkarīgai no viņu valsts tiesību aktiem, pašreiz nedod Eiropas Parlamentam iespējas pieņemt saistošus lēmumus, lai aizsargātu G. Albertini iepriekšminētajā gadījumā.
IV. SECINĀJUMI
Juridiskā komiteja, pamatojoties uz iepriekšminētajiem apsvērumiem un pēc G. Albertini uzklausīšanas, kā arī izskatot argumentus deputāta imunitātes aizstāvēšanai vai neaizstāvēšanai, uzskata, ka 1965. gada 8. aprīļa Protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās pašreiz diemžēl nedod Eiropas Parlamentam iespējas pieņemt saistošus lēmumus, lai aizsargātu G. Albertini.
- [1] Protokoli, kas pievienoti pamatlīgumiem, ir Kopienas primāro tiesību aktu daļa, un tiem ir tāds pats juridiskais statuss kā pamatlīgumiem. Spriedums lietā par Kopienas ierēdņu atbildību par īpašuma nodokli norādīja, ka šī Protokola noteikumu pārkāpums ir to saistību pārkāpums, kuras izriet no pamatlīgumiem (1988. gada 24. februāra spriedums, Komisija pret Beļģiju, Lieta Nr. 260/86, ECR, 966. lpp.).
PROCEDŪRA
Virsraksts |
Pieprasījums aizstāvēt Gabriele Albertini imunitāti un privilēģijas |
||||||
Procedūras numurs |
|||||||
Pieprasījums aizstāvēt imunitāti Nosūtīja* |
|
||||||
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
JURI |
||||||
Referents(-e/-i/-es) |
Diana Wallis |
||||||
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
||||||
Izskatīšana komitejā |
11.7.2006 |
11.9.2006 |
2.10.2006 |
24.10.2006 |
|
||
Pieņemšanas datums |
24.10.2006 |
||||||
Galīgā balsojuma rezultāti
|
+ - 0 |
17 |
|||||
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Maria Berger, Carlo Casini, Giuseppe Gargani, Klaus-Heiner Lehne, Alain Lipietz, Hans-Peter Mayer, Aloyzas Sakalas, Gabriele Stauner, Diana Wallis, Tadeusz Zwiefka |
||||||
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Jean-Paul Gauzès, Kurt Lechner, Eva Lichtenberger, Manuel Medina Ortega, Marie Panayotopoulos-Cassiotou |
||||||
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Guido Podestà, Riccardo Ventre, Stefano Zappalà |
||||||
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
||||||