ZIŅOJUMS par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidi

20.12.2006 - (2006/2173(INI))

Starptautiskās tirdzniecības komiteja
Referents: Kader Arif

Labojumi/Papildinājumi

• ERR01 (PDF - 106 KB)
• ERR01 (DOC - 41 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidi

(2006/2173(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā 1995. gada 28. novembra Barselonas deklarāciju, ar kuru izveido partnerattiecības starp Eiropas Savienību un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, kā arī šīs konferences laikā pieņemto darba programmu,

– ņemot vērā 2006. gada 27. oktobra rezolūciju par atskatu uz Barselonas procesu[1],

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības desmitā gadadiena. Darba programma nākamo piecu gadu uzdevumu izpildei” (COM(2005)0139) un šā paziņojuma 2005. gada 14. aprīļa pielikumus (SEC(2005)0482 un SEC(2005)0483),

– ņemot vērā Komisijas 2003. gada 11. marta ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Plašākas Eiropas kaimiņattiecības: jauns pamats attiecībām ar austrumu un dienvidu kaimiņiem” (COM(2003)0104), Komisijas paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politiku (COM(2004)0373), priekšlikumu par Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumenta izveidi (COM(2004)0628), Komisijas 2004. gada 9. decembra paziņojumu Padomei par priekšlikumiem rīcības plāniem saskaņā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku (COM(2004)0795), kā arī rīcības plānus attiecībā uz Izraēlu, Jordāniju, Maroku, Palestīnas pašpārvaldi, Tunisiju un Libānu,

– ņemot vērā secinājumus, kas ir izdarīti Eiropas un Vidusjūras ministriju konferencēs un ministriju sektorālajās konferencēs, kuras ir notikušas kopš Barselonas procesa sākuma, un it īpaši secinājumus, kas ir izdarīti Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Ārlietu ministru VII konferencē, kura notika 2005. gada 30. un 31. maijā Luksemburgā,

– ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumus starp EK un tās dalībvalstīm un Tunisiju[2], Izraēlu[3], Maroku[4], Jordāniju[5], Ēģipti[6], Libānu[7] un Alžīriju[8], kā arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu pagaidu asociācijas nolīgumu par tirdzniecību un sadarbību starp Eiropas Kopienu un Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (Palestīnas pašpārvaldes vajadzībām)[9]; ņemot vērā 1995. gada 22. decembra EK un Turcijas Asociācijas padomes lēmumu Nr. 1/95 par Muitas savienības noslēguma fāzes īstenošanu (96/142/EK)[10],

– ņemot vērā brīvās tirdzniecības līgumu – tā saukto Agadiras līgumu, kuru 2004. gada 25. februārī parakstīja Jordānija, Ēģipte, Tunisija un Maroka,

– ņemot vērā ziņojumu par stratēģiskajām partnerattiecībām Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionam, ko Padome pieņēma 2004. gada jūnijā,

– ņemot vērā MEDA Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības reģionālo stratēģijas dokumentu 2002.–2006. gadam un reģionālo indikatīvo programmu 2005.–2006. gadam,

– ņemot vērā Mančestras Universitātes Attīstības politikas un pārvaldes institūta sagatavoto Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas ilgtspējības ietekmes novērtējumu,

– ņemot vērā 1995. gada 17. novembra rezolūciju par ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām starp ES un Vidusjūras reģiona valstīm[11],

– ņemot vērā 2000. gada 30. marta rezolūciju par Eiropas Savienības Vidusjūras reģiona politiku[12],

– ņemot vērā 2005. gada 27. un 28. novembrī notikušā Barselonas sammita secinājumus un ieteikumus (tostarp Komisijas sagatavoto piecu gadu darba programmu),

– ņemot vērā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārās asamblejas Ekonomikas, finanšu, sociālo lietu un izglītības komitejas 2006. gada 11. maija rezolūciju par nosacījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumenta pārveidei par Eiropas un Vidusjūras reģiona investīciju un attīstības banku,

– ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas darbu,

– ņemot vērā 2004. gada 14. decembra nostāju par priekšlikumu Padomes regulai par finansiāliem un tehniskiem pasākumiem, kas papildina ekonomisko un sociālo struktūru reformu saskaņā ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecībām (MEDA) (kodificētā versija)[13],

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumus (A6-0468/2006),

A. tā kā 1995. gada 27. un 28. novembrī notikušajā Barselonas konferencē radās ļoti vērienīgs un unikāls projekts – jaunu un noteiktāku politisku, ekonomisku, sociālu un kultūras saišu izveide starp Vidusjūras ziemeļu un dienvidu krastu; un tā kā šis projekts ir bijis pamatā nozīmīgam progresam šajā reģionā, tomēr līdz tā pabeigšanai vēl ir daudz darāmā,

B.  tā kā politiskie apstākļi (Oslo nolīgumi), kas veicināja Barselonas procesa rašanos, kopš tā laika ir radikāli mainījušies un tā kā iespēja, ka Vidējos Austrumos tiks noslēgts miers, pašreiz ir vēl mazāk ticama nekā iepriekš,

C. tā kā Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir ieinteresētas, lai attīstība Vidusjūras reģionā notiktu savstarpēji izdevīgā integrētā ekonomiskā un sociālā vidē,

D. tā kā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu spēcīgā demogrāfiskā pieauguma dēļ ir jāīsteno gan ekonomiska, gan sociāla politika un pasākumi, un tos vairs nav iespējams atlikt,

E.  tā kā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu un ES dalībvalstu kopējās interesēs ir samazināt bezdarba līmeni šajā reģionā un nodrošināt iedzīvotājiem, bet īpaši jauniešiem un lauku iedzīvotājiem labākas nākotnes izredzes, ņemot vērā to, ka no 2000. līdz 2015. gadam ir jāizveido 35 miljoni jaunu darba vietu tikai, lai noturētu bezdarba līmeni pašreizējā apmērā,

F.  tā kā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības un tā kā kopējais importa un eksporta apjoms ir gandrīz divas trešdaļas no to iekšzemes kopprodukta; tā kā lielākā tirdzniecības plūsmas daļa ir vērsta uz ES, toties tur tā veido tikai 4 % no ES ārējās tirdzniecības apjoma, un tā kā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu eksporta struktūras ir ļoti vienveidīgas un šīs valstis joprojām ir specializējušās tādās jomās, kas sniedz mazu pieaugumu;

G. tā kā atšķirībā no citām ekonomiskām zonām, bet īpaši atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas valstīm, Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis ir zaudējušas nozīmīgas pozīcijas relatīvās konkurētspējas, rūpnieciskās attīstības un sociālās attīstības perspektīvu ziņā, un tā kā šo valstu daļa pasaules tirdzniecībā ir ļoti samazinājusies kopš 1980. gada, kaut arī to ekonomiskā izaugsme bijusi diezgan nozīmīga; tā kā ES un tās kaimiņattiecību politikai ir jārūpējas par šādu izmaiņu sekām, jo īpaši tādēļ, ka tās ietekmē sociālo un politisko stabilitāti tās pierobežā;

H. tā kā no komerciālā viedokļa tirdzniecības struktūra starp ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir ļoti maz mainījusies kopš Barselonas procesa sākuma un tā kā asociācijas nolīgumu parakstīšana nav vēl sniegusi visus gaidītos rezultātus;

I.   tā kā brīvās tirdzniecības zona ir nepieciešama, lai izskaustu nabadzību, nodrošinātu pilnu nodarbinātību, stiprinātu demokrātiju un veicinātu ilgstpējīgu attīstību; tā kā brīvās tirdzniecības nolīguma pamatā ir jābūt atbilstīgi līdzsvarotiem un mērķtiecīgiem noteikumiem, jo tie ir būtiski, lai sniegtu atbalstu Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu integrācijai starptautiskajā tirdzniecībā, lai to ekonomiskā diversifikācija sniegtu risinājumus globalizācijas izraisītajām problēmām un garantētu godīgu peļņas sadali;

J.   tā kā aktīvāka ekonomiskā sadarbība Vidusjūras reģionā sniedz pozitīvas perspektīvas ES dienvidu reģionu dalībvalstu ekonomikai, tādējādi padziļinot to integrāciju ES vienotajā tirgū;

K. tā kā abus Vidusjūras krastus joprojām raksturo uzkrītoši asimetriska ekonomiskā, sociālā un demogrāfiskā aina un tā kā būtiskas atšķirības attīstības ziņā pastāv starp Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm;

L.  tā kā pastāvīga Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomiskā fragmentācija un tas, ka nenotiek īsts integrācijas process, var ļoti negatīvi ietekmēt Barselonas programmu, bet jo īpaši brīvas tirdzniecības zonas izveidi, pastiprinot tirdzniecības koncentrācijas ietekmi un līdz ar to arī dažu Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu atkarību no ES tirgus;

M. tā kā brīvās tirdzniecības zonas izveidei ilgtermiņā būs galvenokārt pozitīva ietekme, taču īsā un vidējā termiņā tā ES Vidusjūras reģionu un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis ietekmēs arī negatīvi;

N. tā kā kopējās interesēs ir izveidot efektīvus atbalsta pasākumus, lai samazinātu un kompensētu notiekošā liberalizācijas procesa negatīvās sekas visos skartajos reģionos un valstīs;

O. tā kā arvien ātrāk notiekošo pārmaiņu dēļ mūsu datorizētajā sabiedrībā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis zinātniskās un tehnoloģiskās pētniecības jomā varēs aktivizēt savu darbību gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, lai samazinātu tehnoloģisko plaisu, kas tās šķir no šajā jomā attīstītākām valstīm, tādējādi, iespējams, nodrošinot nozīmīgāku un noturīgāku ekonomisko izaugsmi;

P.  tā kā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs ir noticis ievērojams progress pamatizglītības jomā – ir būtiski samazinājies analfabētisma līmenis, lai gan dažās no šā reģiona valstīm tas joprojām ir augsts; tā kā iespējas piekļūt universitātes līmeņa izglītībai ir tikai nelielai sabiedrības daļai un izglītības sistēma joprojām nav spējīga sagatavot profesionāļus un tehnologus, lai darba tirgū veidotos īsts piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars;

Q. tā kā vienlaikus ar ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu brīvās tirdzniecības zonas veidošanu šīm valstīm, ar mērķi nodrošināt rezultatīvāku savstarpējo sadarbību, ir jānovērš arī politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas kavē integrācijas procesa virzību šajā reģionā;

Sniegt jaunu stimulu Barselonas procesam

1.  pauž nožēlu par to, ka trīs galvenie Barselonas procesa mērķi (radīt kopēju miera un stabilitātes telpu; izveidot kopīgas labklājības zonu, izmantojot ekonomiskās partnerattiecības un izveidojot brīvās tirdzniecības zonu; veikt sadarbību sociālajā, kultūras un humānajā jomā, lai veicinātu kultūru dialogu reģionā) joprojām nav sasniegti;

2.  atgādina, ka šo pīlāru attīstībai ir jānotiek vienlaikus, lai nodrošinātu Eiropas un Vidusjūras integrācijas procesa veiksmīgu norisi, kā arī lai panāktu attīstības atšķirību samazināšanos starp abiem Vidusjūras krastiem;

3.   uzsver, ka, stiprinot Barselonas procesu, tiek veicināta Eiropas vērtību, kā arī Eiropas ekonomiskā un sociālā modeļa izplatīšana; atgādina, ka šis process pastāvēja jau pirms vairākām nesen uzsāktām reģionālām iniciatīvām un ka tam ir augstāka institucionalizācijas pakāpe; uzsver šīs iniciatīvas kā stabilitātes faktora un dialoga veicinātājas nozīmi;

4.   uzsver, ka Barselonas procesa, bet īpaši brīvās tirdzniecības zonas veiksmīgas īstenošanas nolūkā visām pusēm ir ilgstoši un saskaņoti jāstrādā, kā arī ir nepieciešama aktīvāka pilsoniskās sabiedrības piedalīšanās un cilvēku iesaistīšanās abos Vidusjūras krastos;

5.  uzsver nepieciešamību skaidrāk definēt Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķus, neaizmirstot par Austrumeiropas valstīm, nevājinot Barselonas procesu un neveicinot divpusējas attiecības uz daudzpusējas reģionālas pieejas rēķina; uzskata, ka, reģionālos projektos efektīvāk izmantojot Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu, būs iespējams uzlabot stāvokli un perspektīvā izveidot patiesi integrētu reģionālu ekonomikas zonu; uzskata, ka, attiecīgi novērtējot Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu politiskās, kultūras, reliģiskās un sociālās īpašības, tās arī turpmāk ir jāuzskata par atsevišķu kopumu, bet tajā pašā laikā pauž arī atbalstu ciešākai sadarbībai ar attīstītākajiem partneriem;

6.  Uzskata, ka, turpinot rādīt pozitīvu attieksmi, saistībā ar akumulēto kavēšanos un sastaptajām problēmām, iespējams, būs jāpārskata brīvās tirdzniecības zonas izveides datumu 2010. gadā, lai ņemtu vērā to, ka kopš 1995. gada pasaules ekonomikā ir notikušas daudzas strukturālas pārmaiņas, un tā kā brīvajā tirdzniecībā, kura notiek starp nevienlīdzīgiem partneriem, ir jāizvēlas uzmanīgāka pieeja, aicina Komisiju, ES dalībvalstis un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis atsākt Barselonas procesu, par primāro uzdevumu uzskatot īstas Eiropas un Vidusjūras reģiona sociāli ekonomiskās telpas izveidi, partnerattiecību ekonomikas sadaļā pilnīgāk iekļaujot sociālos un vides aspektus;

7.  aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis nepalaist garām iespēju nodrošināt pastāvīgu izaugsmi, kas ļautu tām labāk apmierināt iedzīvotāju pieaugošās prasības, kā arī efektīvāk risināt globalizācijas radītās problēmas;

8.  pauž nožēlu par to, ka ES piešķirtais tehniskais un finansiālais atbalsts, kaut arī tas nav mazs, tomēr ir bijis nepietiekams Barselonas mērķu un centienu īstenošanai, īpaši attiecībā uz Barselonas deklarācijas sociālās un kultūras jomas sadaļu un atbalstu vietējai ekonomikai;

9.  ir pārliecināts, ka brīvās tirdzniecības zona Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm sniegs patiesas izaugsmes iespējas tikai tad, ja tā tiks plānota saskaņoti un pakāpeniski, racionālu un iepriekšparedzamu partnerattiecību kontekstā, kas atspoguļo Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu sociāli ekonomisko realitāti, kā arī veicina ekonomisko attīstību un dziļāku reģionālo integrāciju; uzsver iesaistīto valstu aktīvākas darbības un partnerattiecību sniegtā stimula nozīmi; atgādina, ka atbalsts partnerattiecību mērķiem ir nepieciešams abos Vidusjūras krastos; uzsver nepieciešamību Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm dot iespēju noteikt ritmu, kādā tās atver savu tirdzniecību, kā arī valsts ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģiju ritmu;

10. uzskata, ka ciešāku institucionālu saišu izveide starp ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir svarīga, lai nodrošinātu Barselonas procesa veiksmīgu īstenošanu; atbalsta ES iestāžu, dalībvalstu un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu un vietējā līmeņa atbildīgo iestāžu oficiālu un neoficiālu sanāksmju skaita būtisku palielināšanu; cer, ka Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis novērotāju statusā piedalīsies specializēto Eiropas Aģentūru darbā un programmās tajos gadījumos, kad tās ir ieinteresētas;

11. uzsver Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu reģionālās integrācijas nozīmi un dienvidu un dienvidu tirdzniecības nostiprināšanās nozīmi reģionos; atzinīgi vērtē 2004. gada 25. februārī Agadirā parakstīto brīvās tirdzniecības nolīgumu starp Maroku, Tunisiju, Ēģipti un Jordāniju; uzskata, ka tas ir nozīmīgs solis ceļā uz īstas brīvās tirdzniecības zonas izveidi un aicina citas šā reģiona valstis tam pievienoties; tomēr uzskata, ka ļoti būtiski ir padziļināt ekonomiskās integrācijas procesu un steidzami novērst šķēršļus, kas ierobežo tirdzniecību starp šīm valstīm, lai būtu iespējams pilnīgi izmantot dienvidu un dienvidu tirdzniecības attīstības sniegtās iespējas;

12. aicina ES palielināt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu tehniskajam un finansiālajam atbalstam pieejamo līdzekļu apjomu saskaņā ar Barselonas procesa vērienīgajiem mērķiem un proporcionāli patiesajai attīstībai, kuras rezultātus ir iespējams konstatēt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs tādās jomās, kā cilvēktiesību, darba ņēmēju un vides aizsardzība, reģionālā integrācija, vietējo sabiedrisko pakalpojumu, izglītības un kultūras pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās;

13. atgādina, ka ekonomiskas un komerciālas brīvās tirdzniecības zonas izveidi Vidusjūras reģiona valstīs nevar atdalīt no politiskajiem centieniem reģionā garantēt mieru, demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu, dzimumu līdztiesību, veicināt kultūru dialogu un reliģiju dialogu, kā arī no neatslābstošiem centieniem nodrošināt, lai galvenā loma demokrātijas izveidē reģionā būtu politiskajam dialogam un partneru starpā valdošajai uzticībai;

Tirdzniecības un muitas politika

14. uzsver, ka muitas nodevas ir būtiska Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu nodokļu ieņēmumu daļa, tādēļ uzskata, ka ir nepieciešams visu turpmāk veicamo samazināšanu grafikā ņemt vērā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu sasniegumus ekonomikas jomā, kā arī laiku, kas nepieciešams atbilstīgas nodokļu reformas īstenošanai, kuras mērķis ir kompensēt muitas sniegto ienākumu samazināšanos;

15. aicina Komisiju ņemt vērā iespējamo Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu izmantoto tarifa preferenču samazināšanos, kas varētu notikt, ja ES parakstīs brīvās tirdzniecības nolīgumu ar kādu no trešām valstīm, kā arī jaunattīstības valstīm paredzētās vispārējo preferenču sistēmas uzlabošanos un izcelsmes kumulācijas sistēmas finansēšanu dažām Āzijas valstīm, kuras ir nopietnas konkurentes rūpniecībai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs;

16. aicina Komisiju, Barselonas procesa kontekstā un ievērojot PTO standartus, izstrādāt kompensēšanas procedūru, kuras mērķis ir mazināt tarifu samazināšanās negatīvās sekas, kas varētu ietekmēt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis un nākotnē arī brīvās tirdzniecības zonas izveidi;

17. aicina Komisiju neizvirzīt partnervalstīm lielākas prasības par PTO noteiktajām un neietekmēt dažu Vidusjūras reģiona partnervalstu sarunas iestājai PTO, izvirzot pārmērīgas prasības sarunās par brīvo tirdzniecības zonu;

18. atzinīgi vērtē tirdzniecības atvieglošanā panākto progresu, īpaši muitas jomā – harmonizējot un vienkāršojot muitas procedūras, automatizējot un paātrinot procedūras, palielinot pārredzamību, izmantojot elektroniskās informācijas un maksājumu sistēmas, kā arī atceļot dažas beztarifu barjeras, kas tagad sāk aizstāt ierastās tarifu barjeras – īpaši standartizācijas un sertifikācijas jomā;

19. atkārtoti atgādina, ka, pieaugot starptautiskai konkurencei, ir būtiski stiprināt politisko gribu izveidot saturīgāku ekonomisko un sociālo programmu, kas uzlabotu uz zināšanām balstītas ekonomikas konkurētspēju, veicinātu izaugsmi, izglītību, inovācijas un pētniecību, radītu jaunas darba vietas un palielinātu labklājību līdzattīstības perspektīvā;

20. aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis izveidot ciešākas sadarbības un mērķsadarbības sistēmu ar mērķi veicināt administratīvās un uzņēmējdarbības vides reformu saskaņā ar labas pārvaldes principu;

21. uzsver nepieciešamību aktivizēt muitas kontroli un veikt to stingrāk, lai apkarotu kontrabandu, viltošanu un preču pirātismu; šīs darbības rada ne vien ienākumu zaudējumus, bet arī būtiski apdraud reģiona iedzīvotāju veselību;

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas ilgtspējības ietekmes novērtējums

22. atzinīgi vērtē iepriekšminētā Mančestras Universitātes izstrādātā brīvās tirdzniecības zonas ilgtspējības ietekmes novērtējuma otrās kārtas publikāciju; ir ārkārtīgi nobažījies par šā novērtējuma rezultātiem saistībā ar paredzamo brīvās tirdzniecības zonas negatīvo ietekmi uz sociālo jomu un vidi īsā un vidējā termiņā; mudina Komisiju šā ziņojuma ieteikumus iekļaut turpmākajās sarunās par brīvās tirdzniecības zonas izveidi, kā arī no jauna pievērst tajās uzmanību šajā pētījumā atbalstītajai sociālajai kohēzijai un ilgtspējīgai attīstībai;

23. atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi izveidot partnerattiecību vadības sistēmu, lai novērtētu pasākumus, kas tiek veikti uzstādīto mērķu sasniegšanai; šādu vadību varētu īstenot, izveidojot Vidusjūras reģionam paredzētu analīzes un vērtēšanas instrumentu;

24. mudina visus Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību dalībniekus apspriest iepriekšminētā brīvās tirdzniecības zonas ilgtspējības ietekmes novērtējuma rezultātus ministriju līmenī un secinājumus ņemt vērā pašreiz notiekošajās sarunās par brīvās tirdzniecības zonu;

Finansiāls un tehnisks atbalsts

MEDA un Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību instruments

25. pauž nožēlu par to, ka ES nav izdevies sagādāt Barselonas procesa mērķiem atbilstošus līdzekļus, jo tas ir viens no brīvās tirdzniecības zonas izveides aizkavēšanās iemesliem;

26. atzīmē, ka programma MEDA II salīdzinājumā ar MEDA I laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam ir sniegusi labus rezultātus īpaši attiecībā uz to valstu paaugstināto absorbcijas spēju, kuras izmanto šo programmu, kā arī attiecībā uz programmas izstrādes elastību un MEDA projektu īstenošanu no 2000. gada;

27. ar interesi uzņem Eiropas kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumenta izveidi, kura mērķis ir nodrošināt finansējumu Eiropas kaimiņattiecību politikai, kā arī Komisijas ierosinājumu finansējumu paaugstināt līdz EUR 14 930 000 000, lai varētu labāk apmierināt uz to tiesīgo valstu vajadzības, ja vien šis instruments kļūs par īstu konverģences instrumentu un ja tajā būs ietverts atbalsts Vidusjūras reģiona partnervalstu muitas ienākumu zaudējumu un pārējo izmaksu, kas saistītas ar tirgus liberalizāciju, kompensēšanai;

28. uzskata, ka summa EUR 11 181 000 000 apmērā, ko Padome pieņēma 2006. gada 17. oktobrī, ir nepietiekama; prasa, lai, pārskatot finanšu plānu termiņa vidū 2008.–2009. gadā, tiktu piešķirti lielāki līdzekļi, kas ļautu sasniegt integrācijas procesa mērķus;

29. vēlas, lai šis finanšu instruments kļūst efektīvāks, lielāku uzsvaru liekot uz programmas atbilstīgāku un mērķtiecīgāku izstrādi un uz partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaisti visos projekta vadības posmos; aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu valdības veikt visus nepieciešamos pasākumus ES līdzekļu izmantošanas uzlabošanai, īpaši attiecībā uz līdzekļiem, kas paredzēti pētniecībai, profesionālajai apmācībai, vietējo infrastruktūru un sabiedrisko pakalpojumu stiprināšanai, kā arī rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas sistēmas reorganizācijai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt līdzsvaru starp austrumu un dienvidu kaimiņiem un finansējot priekšroku dot reģionāliem (īpaši dienvidu un dienvidu) projektiem;

30. atkārtoti atgādina, ka, veidojot brīvās tirdzniecības zonu, bet jo īpaši, lai nodrošinātu Barselonas procesa veiksmīgu norisi, Eiropas kaimiņattiecību politika nedrīkst pievilt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu likumiskās cerības īpaši attiecībā uz Eiropas finansiālā atbalsta ģeogrāfisko sadali un tā izmaksas kārtību;

Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instruments

31. atzinīgi vērtē labos rezultātus, kurus kopš tā izveidošanas ir nodrošinājis Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instruments un uzskata, ka tā nostiprināšanai ir pamatnozīme Barselonas procesa veiksmīgā īstenošanā; vēlas, lai tas tiktu pārveidots par īstu Eiropas un Vidusjūras reģiona investīciju un attīstības banku;

32. atzīmē, ka MEDA programmas un Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumenta darbība ir savstarpēji papildinoša; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku izveidot ciešākas sadarbības un koordinācijas procedūru, lai uzlabotu ES pasākumu efektivitāti gan stratēģiskā līmenī, gan konkrētu projektu vadības jomā;

33. uzskata, ka līdz brīdim, kad starp ES dalībvalstīm tiks panākta vienošanās, jau ir iespējams uzsākt Eiropas un Vidusjūras attīstības bankas projektu, sākumposmā tajā iesaistot ikvienu no ieinteresētajām Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm;

Tiešās ārvalstu investīcijas

34. atzīmē, ka zemā finansiālā pievilcība ir lielākais šķērslis tiešo ārvalstu investīciju nonākšanai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs, negatīvi ietekmējot reģiona ekonomisko izaugsmi;

35. atgādina, ka investīcijas[14] jo īpaši veicina apakšlīgumu slēgšanu, zinātības izplatīšanos, atbilstīgas izglītības sniegšanu reģionā, kura rūpniecības līmenis ir ļoti zems, kā arī darba vietu radīšanu;

36. uzskata, ka šīm valstīm ir jāīsteno tāda tirdzniecības politika, kas veicina vietējo privāto investīciju izmantošanu, īpaši – modernizējot finanšu un banku sistēmas un atvieglojot piekļuvi kredītiem pēc iespējas lielākai iedzīvotāju daļai;

37. uzsver dialoga nozīmi starp abu Vidusjūras krastu uzņēmumiem, jo tas veicina tirdzniecību un investīcijas;

Kopējās izcelsmes normas un izcelsmes kumulācija

38. atzinīgi vērtē Viseiropas izcelsmes kumulācijas sistēmas attiecināšanu uz visām Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm; ir pārliecināts, ka tas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm pavērs piekļuvi uz paplašinātu ekonomisko zonu, kas ietver Eiropas un Vidusjūras reģionu, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis un Viduseiropas un Austrumeiropas valstis; aicina pilnā mērā ievērot Palestīnas pašpārvaldes lūgumu nodrošināt to, lai okupētajās teritorijās ražotās preces būtu iespējams identificēt saskaņā ar izcelsmes noteikumiem;

39. tādēļ aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis pēc iespējas drīzāk pieņemt Viseiropas un Vidusjūras reģiona protokolus par izcelsmes noteikumiem, kas attiecīgi atbilstu šo valstu nolīgumiem ar ES un ar pārējiem Viseiropas un Vidusjūras reģiona partneriem, lai pilnībā izmantotu Viseiropas kumulāciju, to piemērojot visam reģionam;

40. aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis nekavējoties īstenot izglītības, informācijas un informētības palielināšanas programmas par izcelsmes noteikumiem, kā arī aicina ar Komisijas atbalstu nodrošināt atbilstīgu apmācību uzņēmējiem un muitas ierēdņiem;

41. aicina Komisiju saskaņā ar 2005. gada 16. marta ziņojumu par izcelsmes noteikumiem preferenciālā tirdzniecības režīmā un ņemot vērā divus pētījumus, ko vadīja Tirdzniecības ģenerāldirektorāts un Attīstības ģenerāldirektorāts pēc Zaļās grāmatas publicēšanas 2005. gadā, rūpīgi apsvērt šo noteikumu reformu (vienkāršošanu un elastības palielināšanu), kā arī nepieciešamību efektīvāk kontrolēt to piemērošanu, lai izvairītos no preferenču ļaunprātīgas izmantošanas; cer jo īpaši, ka jaunie normatīvi nodrošinās saskaņu ar šiem noteikumiem un ar saistībām, kuras ir spēkā attiecībā uz Eiropas un Vidusjūras reģionu;

Lauksaimniecība

42. uzsver, ka lauksaimniecības produktu tirgus atvēršana ir jānosaka kopīgi, un tā ir jāīsteno pakāpeniski un asimetriski, kā arī ir jāparedz iespēja piešķirt noteiktu skaitu atbrīvojumu un noteikt termiņu grafiku, ņemot vērā gan ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm šajā jomā kopīgās perspektīvas, gan katras valsts lauksaimniecības jomas individuālās atšķirības un īpašības; uzsver šīs jomas nozīmi Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs un nepieciešamību izvairīties no lauku iedzīvotāju nabadzības palielināšanas, kas ir iemesls viņu aizceļošanai un koncentrācijai jau pārapdzīvotajos pilsētu apvidos, īpaši piekrastes pilsētās;

43. aicina, lai Komisija un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu valdības dod priekšroku ikvienai iniciatīvai, kuras mērķis ir modernizēt un nodrošināt Vidusjūras reģiona primārās jomas ilgtspējīgu attīstību ar mērķi uzlabot dzīves apstākļus un radīt jaunas ar lauksaimniecību saistītas un arī nesaistītas darba vietas lauku apvidū;

44. aicina ieviest integrētu tehnisko atbalstu un cilvēkresursu sagatavošanas sistēmu; uzsver, ka ES lauksaimniecības pasākumiem šajā reģionā ir jābalsta dzīvotspējīgas ūdens politikas izstrāde, vides un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, augsnes un auglības aizsardzība, jānodrošina pārtikas neatkarība un tipiski reģionālo produktu vērtības izcelšana; atkārtoti pauž atbalstu Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu īstenotajai politikai, kuras mērķis ir palielināt lauksaimniecības produktu daudzveidību;

45. uzskata, ka vietējiem apstākļiem piemērotu lauksaimniecību, galvenokārt mazajās saimniecībās, kas būtu vidi saudzējoša un tāpēc labvēlīga lauku iedzīvotāju saimnieciskajai situācijai un veselības stāvoklim, nav iespējams sekmēt, vienkārši atverot lauksaimniecības produktu tirgu;

46. tādēļ uzskata, ka jebkurai tirgus atvēršanai starp Eiropas Savienību un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir jānotiek pakāpeniski, jārūpējas par kvalitāti un jārīkojas apdomīgi, kā arī jāņem vērā lauku saimniecību struktūra, lauksaimniecības politika un notiekošās reformas abos Vidusjūras krastos; turklāt uzsver, ka sarunas par piekļuvi tirgum nekādā gadījumā nedrīkst būt vispārīgas, bet tās jārisina par katru konkrētu gadījumu, par katru produktu atsevišķi, ņemot vērā, ka jānodrošina jutīgu produktu aizsardzība, uz kuriem nedrīkst attiecināt vispārēju liberalizāciju, lai nenodarītu neatgriezenisku kaitējumu vietējiem ražotājiem;

47. atgādina, ka daudzas Vidusjūras reģiona valstis ir izteikušas vēlmi saglabāt savas tirdzniecības preferences attiecībā uz Kopienas tirgu; uzskata, ka šīs asimetriskās preferenču sistēmas saglabāšana nav savienojama ar lauksaimniecības nozares vispārēju liberalizāciju; turklāt uzsver, ka vairākas Vidusjūras baseina valstis ir savstarpēji ieinteresētas saglabāt noteiktas metodes piedāvājuma pārvaldībai attiecīgo valstu tirgū;

48. aicina visas Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību valstu lauksaimniecības nozares sabiedriskās un profesionālās organizācijas sekmēt sadarbību saistītajās nozarēs, veicinot produktu papildināmību abos Vidusjūras krastos, kā arī (ja iespējams) pašās Vidusjūras dienvidu un austrumu valstīs; uzsver kā piemēru vīnrūpniecību un augļu un dārzeņu sektoru, kuros ražošana abos Vidusjūras krastos var veicināt plašāku un patērētājiem pievilcīgāku tirdzniecības piedāvājumu;

49. šajā sakarā uzsver, ka valstis ir ieinteresētas sadarboties, lai izstrādātu Eiropas un Vidusjūras reģionam kopīgu, pašlaik spēkā esošajām ES tiesību normām pilnībā atbilstošu marķējuma politiku, pamatojoties uz pārbaudītiem cilmes vietas nosaukumiem un bioloģiski audzētu produktu sertifikāciju, kā arī lai nodrošinātu ražošanas metožu izsekojamību un pārredzamību;

50. ir pārliecināts, ka tirgus liberalizācija Vidusjūras dienvidu un austrumu valstīs pirmkārt labvēlīgi ietekmēs lielas mehanizētas lauku saimniecības, kuras jau tagad var pilnībā izmantot kompensācijas fondu sistēmu; aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību institucionālos dalībniekus uzlabot mazo lauku saimniecību piekļuvi aizdevumiem un izveidot tām paredzētu atbalsta līdzekļu indeksācijas sistēmu, jo šādas saimniecības ir pārsvarā šajās valstīs un tās pirmās cietīs no konkurences ar Eiropas Savienību, un ilgtermiņā aizstāt veco atbalsta un kompensāciju sistēmu ar jaunu atbalsta sistēmu ilgtspējīgai lauksaimniecībai un ieguldījumiem mazos pārtikas pārstrādes uzņēmumos, lai stiprinātu lauku saimniecību konkurētspēju, dažādojot to darbību, nodrošinot produkcijas noietu vietējā tirgū un īpašas kvalitātes produktu ražošanu;

51. prasa apspriest iespējas abpus Vidusjūrai īstenot patiesu integrētas lauksaimniecības politiku, priekšroku dodot pārtikas drošības paaugstināšanai Vidusjūras dienvidu un austrumu valstīs nevis, komerciāliem apsvērumiem, un koordinēt zvejniecības un ūdens jomu pārvaldi;

Tehniskās, intelektuālā īpašuma, konkurences normas un reglamentācija

52. uzskata, ka harmonizēta ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu reglamentācija ļautu tirdzniecībai paplašināties un nostiprināties uz skaidra pamata, īpaši veicinot lielāku pārskatāmību un godīgāku konkurenci; uzskata, ka harmonizācija vai vismaz normu saskaņošana arī veicinātu dienvidu–dienvidu tirdzniecības attīstību;

53. uzsver, ka svarīgi ir ieviest atbilstīgu ekonomisko stimulu un tehnisko atbalstu, kas būtu paredzēts tiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kam ir grūtības internalizēt izmaksas, kuras rodas, veicot asociācijas nolīgumos ieteikto normu harmonizāciju;

54. aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis intelektuālā īpašuma jomā izstrādāt un piemērot tādus tiesību aktus, kuri atbilstu starptautiskajām normām, veicinātu inovācijas un radošo darbību un kuri būtu pietiekami elastīgi, lai saskanētu ar attiecīgo valstu prasībām un īpatnībām; aicina Komisiju intelektuālā īpašuma likumdošanas jomā izvairīties no lielāku prasību uzstādīšanas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm nekā nosaka pastāvošie intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspekti (TRIPS);

Pakalpojumi

55. uzskata, ka jebkuru pakalpojumu liberalizācija saistībā ar brīvās tirdzniecības zonas izveidi var notikt tikai pēc saskaņošanas ar Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm un atzīstot to tiesības ievērot pakāpeniskumu un pārvaldīt jutīgu un trauslu ekonomikas jomu atvēršanu;

56. uzskata, ka pakalpojumu joma ir svarīga, lai nodrošinātu Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonas veiksmīgu īstenošanu; atgādina, ka pakalpojumu jomai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomikā ir izšķiroša nozīme un ka tā veido 50 % no Ēģiptes, Marokas un Sīrijas IKP, 60 % no Tunisijas IKP un vairāk nekā 70 % no Jordānijas un Libānas IKP;

57. atzīmē, ka oficiālā sarunu atklāšana par pakalpojumu un investīciju tirgus liberalizāciju starp ES un dažām Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm notika 5. EuroMed ministru konferencē 2006. gada martā;

58. aicina Komisiju neprasīt, lai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis atver pakalpojumu tirgu vairāk, nekā tās ir piekritušas saskaņā ar PTO Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību, un aicina atbildēt uz pozitīviem piedāvājumiem, paplašinot ES normas attiecībā uz pakalpojumu jomā strādājošo uzlabotajām pārvietošanās iespējām (Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību, IV režīms);

59. uzskata, ka komercpakalpojumi ir jāšķir no sabiedriskajiem pakalpojumiem;

uzstāj, ka nevajag sarunas attiecināt uz sabiedriskajiem pakalpojumiem, jo īpaši uz tiem, kuri skar iedzīvotāju pamatvajadzības un kuri nodrošina piekļuvi tādām pamata sabiedriskajām vajadzībām kā veselības aprūpe, izglītība, dzeramais ūdens un enerģija, kā arī uz tiem, kam ir īpaša nozīme kultūras identitātes aspektā, piemēram, uz audiovizuālajiem pakalpojumiem;

Transports

60. ir pārliecināts, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona transporta tīklu attīstība, balstoties uz moderniem starpsavienojumiem un uz kopējas sadarbības, koordinācijas un attīstības uzlabošanas stratēģijas izstrādi, ir priekšnoteikums veiksmīgai brīvās tirdzniecības zonas īstenošanai; uzskata, ka vitāli svarīgi ir, lai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis varētu baudīt labāku savietojamību ar Eiropas transporta tīkliem un lai tās tiktu iesaistītas prioritāru nākotnes projektu izstrādē un īstenošanā; aicina šajā kontekstā, lai prioritāri tiktu apsvērtas iespējas uzlabot jūras transporta ceļus un samazināt izmaksas, kas ir saistītas ar jūras kravu pārvadājumiem;

61. aicina Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis paredzēt pietiekamu līdzekļu daudzumu infrastruktūras modernizācijai, īpašu uzmanību vēršot uz loģistikas jomu, kā arī veikt nepieciešamās reformas, lai šo jomu padarītu konkurētspējīgāku un dinamiskāku, atbilstīgi ņemot vērā šā reģiona īpašo ģeogrāfisko novietojumu – tajā atrodas dabiskais tranzīta ceļš precēm, kuras tiek vestas no Eiropas uz Āziju (īpaši uz Ķīnu un Indiju);

62. aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, sadarbojoties ar Komisiju, padarīt ceļu un ostu jomu efektīvāku, lai samazinātu ārkārtīgi augstās loģistikas un transporta izmaksas, kas kavē šā reģiona konkurētspēju rūpniecības un lauksaimniecības jomās; aicina arī pievērsties gaisa transporta jomai, bet jo īpaši – kravas pārvadājumiem ar gaisa transportu;

63.  ar interesi atzīmē Padomes paziņojumu, kas tiks pieņemts tuvākajā laikā par galveno Eiropas ceļu pagarināšanu līdz Vidusjūras valstīm, ņemot vērā nepieciešamību transporta plūsmu pārorientēt tā, lai tā labvēlīgi ietekmētu šo reģionu;

Enerģija

64. norāda, ka vairums Barselonas procesa valstu kļūst arvien atkarīgākas no ārējiem enerģijas piegādātājiem, īpaši attiecībā uz naftu un gāzi, un ka pieprasījuma pieaugums radīs lielāku spiedienu uz pastāvošajiem piegādes kanāliem; šajā kontekstā ļoti būtiski būs enerģijas piegādes jomā izveidot efektīvu sadarbību starp Vidusjūras valstīm;

65. aicina primāru nozīmi piešķirt īsta Eiropas un Vidusjūras reģiona enerģijas tirgus veidošanai; ņemot vērā nesen notikušo naftas un gāzes cenu pieaugumu, uzskata, ka ir vitāli svarīgi, lai Eiropas Savienība un tās Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, kurām nav enerģijas resursu, saskaņotu rīcību un stiprinātu dialogu ar valstīm, kas ražo enerģiju, pēc iespējas izvairoties no divpusēju nolīgumu slēgšanas, jo tie ir pretrunā ar ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu interesēm; ar interesi atzīmē 2006. gada 20. un 21. novembrī konferencē par enerģijas ārpolitiku Komisijas pausto vēlmi enerģijas ārpolitikā būtisku lomu piešķirt Ziemeļāfrikai un Vidējiem Austrumiem, un aicina šo vēlmi apliecināt ar konkrētu rīcību;

66. atzinīgi vērtē faktu, ka Vidusjūras reģionā uzsākta sadarbība enerģijas jomā, un tas noticis ar Romas Eiropas un Vidusjūras reģiona enerģijas platformas (REMEP) atbalstu; uzskata, ka šī platforma var kļūt par kopēju sākuma punktu ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu sadarbības stiprināšanai, nodrošinot būtisku reģionālas nozīmes iniciatīvu īstenošanu, kā arī par pamatu citiem vispārējas intereses pasākumiem, kas varētu tikt pieņemti;

67. atzinīgi vērtē būtisku apakšreģionālu projektu uzsākšanu, piemēram – Magribas valstu enerģijas tirgus pakāpenisku integrāciju ES, Mašrikas reģiona gāzes tirgus integrāciju, kā arī Medgaz un arābu gāzes vada izbūvi;

68. aicina Komisiju, ES dalībvalstis un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis pārbaudīt jaunos divpusējas un daudzpusējas sadarbības veidus enerģētikas jomā, īpaši saistībā ar enerģijas efektivitātes uzlabošanas pasākumu ieviešanu; aicina arī Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis izstrādāt atjaunīgās enerģijas attīstības un vides aizsardzības politiku (naftas rafinēšanas darbības un apdraudējums, ko izraisa ogļūdeņraža transports pa Vidusjūru);

69. uzskata, ka ir vitāli svarīgi, lai Eiropas Savienība un tās Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, kam nav enerģijas resursu, uzsāk stratēģisku dialogu par atjaunīgās enerģijas ražošanas veicināšanu plašā mērogā un ka Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir jāpiešķir tiesības piedalīties ES programmās, kuras ir saistītas ar pētniecību un attīstību atjaunīgās enerģijas jomā;

70. uzsver to lomu, kāda pirmās paaudzes biodegvielai var būt kā alternatīvam enerģijas veidam, kā arī tās augsto konkurētspēju enerģijas tirgū;

Vide un ilgtspējīga attīstība

71. atzinīgi vērtē iniciatīvu „Horizon 2020”, kura uzsākta 2005. gada Barselonas sammita laikā un kuras mērķis ir samazināt piesārņojuma līmeni šajā reģionā līdz 2020. gadam, identificējot un izskaužot lielākos piesārņojuma avotus; uzsver, ka šī iniciatīva var papildināt un atsākt 1995. gadā apstiprināto Vidusjūras reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģiju;

72. aicina Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis koncentrēties uz galveno mērķi vides jomā – novērst Vidusjūras piesārņošanu (īpaši – samazinot rūpniecisko emisiju un sadzīves atkritumu daudzumu), izvēloties labāko politiskās un finansiālās sadarbības veidu ar lielāku reģionālās un vietējās varas, kā arī pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora pārstāvju iesaisti; aicina Komisiju arī regulāri novērtēt šajā jomā sasniegto;

73. aicina Komisiju koncentrēties uz Barselonas protokola pilnīgu īstenošanu attiecībā uz jūras piesārņojumu no sauszemes avotiem visās Vidusjūras valstīs, īpaši – pastiprināti finansējot Vidusjūras Vides tehniskā atbalsta programmu (METAP);

74. uzskata, ka šai iniciatīvai ir jānodrošina pēc iespējas plašāka publicitāte un tai ir jāsaņem pilnīgs un nedalīts Eiropas Parlamenta atbalsts, ņemot vērā ne vien tajā paredzētās nozīmīgās saistības reģiona ilgtspējīgas attīstības jomā (tūrisms, zveja, lauksaimniecība, piekļuve ūdeņiem), bet arī attiecībā uz dzīves apstākļiem kaimiņu reģionos;

Rūpniecība

75. pauž bažas par to, ka Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs ir attīstījusies rūpniecība, kas ir specializēta tādu produktu ražošanā, kam ir zems tehnoloģiskais īpatsvars un zema pievienotā vērība, tādēļ šīs valstis ir daudz neaizsargātākas pret ārējo konkurenci; uzskata, ka brīvās tirdzniecības zonas veiksmīgas izveides nolūkā ir nepieciešams palielināt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu rūpniecības konkurētspēju, un aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis pieņemt tiešus pasākumus, lai palīdzētu uzņēmumiem uzlabot konkurētspēju attiecībā pret Eiropas un Āzijas ražotājiem;

76. prasa rūpniecības nozares liberalizācijas grafiku mainīt atkarībā no ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem (tostarp atkarībā no bezdarba līmeņa) ikvienā no Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, kā arī atkarībā no ietekmes uz vidi;

77. aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis izstrādāt rūpniecības nozares reģionālo politiku, kas ļautu īstenot vairāk apjomradītu ietaupījumu, kā arī izstrādāt labāku attīstības stratēģiju, kurā būtu ņemta vērā īpaši mazo uzņēmumu, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu loma šajā reģionā; aicina Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis atbalstīt īpaši mazos uzņēmumus un mazos uzņēmumus, attīstot efektīvus finanšu pakalpojumus un sniedzot tehnisku un administratīvu atbalstu, lai radītu tiem iespēju attīstīt konkurētspēju;

78. aicina arī Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis piedalīties kopējos pasākumos, kuru mērķis ir: (a) vienkāršot administratīvās procedūras, (b) nodrošināt to, lai profesionālās un uzņēmēju apvienības, kā arī arodbiedrības tiešām būtu reprezentatīvas, (c) nodrošināt piekļuvi komerciālai informācijai, (d) sniegt uzņēmumiem tehnisku palīdzību un atbalsta pakalpojumus un (e) nodrošināt mūžizglītību;

Tekstilrūpniecība

79. atkārtoti pauž bažas par Tekstilizstrādājumu starptautiskās tirdzniecības nolīguma pārtraukšanas (2005. gada 1. janvārī) sekām un par un kvotu atcelšanas ietekmi uz tekstilrūpniecības un apģērbu ražošanas nozares darbību Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs un Eiropas Savienībā; uzsver, ka šai nozarei ir ļoti būtiska loma daudzu Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu un dažu ES valstu ekonomikā; uzsver, ka, īstenojot programmu, kuras mērķis ir ar Komisijas atbalstu uzlabot nozares konkurētspēju, tiks veicināta nozīmīga mērķa sasniegšana;

80. uzskata, ka lielākās grūtības, kas skar tekstilrūpniecības nozari, varētu izraisīt arī neizbēgamas negatīvas sekas ES valstu un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomikā, bet netieši ietekmēt brīvās tirdzniecības zonas izveidi; uzskata, ka, izstrādājot ES jauno tirdzniecības un investīciju stratēģiju attiecībā uz Ķīnu, bet plašākā nozīmē – Eiropas tirdzniecības politiku attiecībā uz Āziju, ir jāņem vērā to potenciālā ietekme uz Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm un uz ES valstīm;

81. aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm un privāto sektoru, uzsākt ad hoc atbalsta programmas šo valstu konkurētspējas paaugstināšanai tekstilrūpniecības nozarē un nostiprināt tradicionālo saikni ar Kopienas ražotājiem;

82. uzskata, ka pašlaik pastāvošās grūtības būtu iespējams pārvarēt, reorganizējot šo jomu, lai labāk tiktu izmantotas priekšrocības, ko sniedz nelielais attālums līdz Eiropas tirgum un koncentrējoties uz vidējas un augstas kvalitātes preču ražošanu ar īsāku piegādes (un krājumu atjaunošanas) termiņu par konkurētspējīgām cenām;

83. atbalsta Eiropas un Vidusjūras ražošanas zonas izveidi, jo tas ir vienīgais līdzeklis, kas ļautu Vidusjūras dienvidu un arī ziemeļu apgabalos konkurēt ar spējīgākiem reģiona uzņēmumiem un nodrošinātu rūpnieciskās ražošanas un nodarbinātības saglabāšanu; uzskata, ka šā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams piešķirt īpašus Eiropas līdzekļus, lai atbalstītu pētniecības, inovāciju vai sadarbības programmas;

84. atbalsta Eiropas un Vidusjūras reģionu partnerību, kas veicina sadarbību un konkurētspēju šajā jomā, ar dinamiskas politikas palīdzību apņēmīgi balstot izglītību, pētniecību un attīstību, tehnoloģiskās inovācijas, labas prakses popularizēšanu un tirgus informācijas apmaiņu; iesaka izveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona tekstilrūpniecības un apģērbu ražošanas skolu, mācību iestāžu un specializētu tehnisko centru tīklu, lai balstītu tehnisko partnerību un kopīgas mācību un pētniecības programmas;

85. atzīmē, ka grūtības piekļūt finansējumam un dažu finanšu instrumentu nepiemērotība joprojām ir liels šķērslis mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šajā nozarē; aicina Komisiju sniegt priekšlikumus par līdzekļiem šo trūkumu novēršanai, kā arī ierosināt veicināšanas pasākumus, kuru mērķis ir noturēt ražošanas ķēdes daļu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīs;

Zinātne un tehnoloģija

86. ir nobažījies par vairākuma Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu lēno progresu izglītības jomā un zinātniskajā pētniecībā; atzīmē – lai gan ir palielinājies skolas apmeklējošo bērnu skaits, joprojām nedarbojas saikne starp darba tirgu un izglītības sistēmu, smagi ietekmējot produktivitāti, darba spēka kvalifikāciju un plašākā nozīmē – reģiona attīstības perspektīvas;

87. aicina Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis ieviest pasākumus ar mērķi uzlabot izglītības sistēmu kopumā, pievērst vairāk uzmanības jaunu cilvēku lomai un rosināt biežāku apmaiņu starp universitātēm, un atvieglot sieviešu ienākšanu darba tirgū, izmantojot īpašas mācību programmas; uzsver, ka lielāka sieviešu piesaistīšana darba tirgum ir ekonomikas attīstības pamatfaktors; atzinīgi vērtē Anna Lindh Eiropas un Vidusjūras reģiona starpkultūru dialoga fonda uzsāktās iniciatīvas attiecībā uz Eiropas skolām, Euromed jauno pētniecības darbinieku grupām, universitāšu vasaras skolām un apmaiņas programmām, kuras sniedz iespēju paplašināt dialogu un sadarbību starp Eiropas un Vidusjūras partnerības biedriem;

88. mudina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis lielāku prioritāti piešķirt attīstības modelim, kura pamatā ir zināšanu ekonomika un būtiski palielināt to IKP daļu, kas ir paredzēta zinātniskajai pētniecībai; aicina Komisiju sniegt finansiālu un tehnisku atbalstu;

89. aicina Komisiju sniegt atbalstu Euromesco universitāšu tīklam, palīdzēt nodrošināt to, lai partnerība starp universitātēm, pētniecības centriem, laboratorijām un medicīnas skolām tiktu veidota uz institucionāla pamata, kā arī veicināt pētniecības darbinieku, skolotāju, šo iestāžu doktorandu mobilitāti un stiprināt kopīgās pētniecības programmas;

90. aicina Komisiju novērtēt pastāvošos finansēšanas un programmas izstrādes mehānismus ar mērķi veicināt kopējus ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu projektus un dot šīm valstīm iespēju aktīvāk piedalīties Kopienas pētniecības pamatprogrammās;

91. uzsver profesionālās izglītības lomu, jo tā ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu uzņēmumu attīstību; uzskata, ka profesionālās izglītības nozīme ir jāapliecina, izveidojot programmas, kas atbilst uzņēmumu konstatēto problēmu risināšanai un prasību apmierināšanai;

Tirdzniecība un attīstība

92. uzsver, ka ES tirdzniecības politika nedrīkst būt pretrunā ar attīstības un nabadzības samazināšanas politikas mērķiem, bet tai būtu tā jāpapildina; uzsver, ka vairāk nekā 30 % no Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu iedzīvotājiem iztiek ar mazāk nekā 2 USD dienā; aicina ES ieguldīt līdzekļus speciālā Vidusjūras reģionam paredzētā absolūtās un relatīvās nabadzības apkarošanas rīcības plānā, t.i., Tūkstošgades mērķu Vidusjūras versijā un attīstību nodrošināt ar tirdzniecības palīdzību, vai arī Tirdzniecības atbalsta Vidusjūras versijā paralēli ar nabadzības samazināšanas programmām;

93. uzsver, ka mikrokreditēšana, īpaši mazo zemes īpašnieku mikrokreditēšana lauksaimniecības jomā, ir viens no galvenajiem nabadzības apkarošanas un ilgtspējīgas sociālās un ekonomiskās attīstības nodrošināšanas līdzekļiem saskaņā ar Tūkstošgades mērķiem, kā arī ietekmīgs emancipācijas līdzeklis īpaši sievietēm; uzskata, ka šī jaunā mikroekonomiskā pieeja ir jāatzīst saistībā ar brīvās tirdzniecības zonu, bet plašākā nozīmē – saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku un Barselonas procesu; aicina Padomi un Komisiju vairāk atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir mikrofinansēšanas veicināšana Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs, lai būtiski stiprinātu pastāvošās programmas, kā arī attīstīt un popularizēt jaunas sistēmas, kas pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam atvieglotu iespējas iegūt kredītu;

94. uzsver pamata nodarbinātības standartu un pienācīgu darba vietu nozīmi brīvās tirdzniecības zonas attīstībā; atzīmē, ka tirdzniecībai, kas veicina attīstību un mazina nabadzību, ir arī jānodrošina sociālais progress un pienācīgi darba apstākļi; atzīmē, ka tirdzniecības noteikumi nedrīkst ierobežot sociālās aizsardzības normas un Starptautiskās Darba organizācijas Pamatkonvenciju; atzīmē, ka pasākumi jebkura ekspluatācijas veida apkarošanai, kā arī arodbiedrību brīvību ievērošana ir pamatnoteikums, lai tirdzniecība varētu notikt godīgi un ievērojot visu intereses; mudina Komisiju strādāt pie šā mērķa sasniegšanas ciešā sadarbībā ar Starptautisko Darba organizāciju, īpaši – gatavojoties ieviest Eiropas Kaimiņattiecību politikas rīcības plānus;

95. aicina Komisiju turpmākajās sarunās ņemt vērā nekomerciālus kritērijus, lai tirdzniecība nepaplašinātos uz vietējo iedzīvotāju darba apstākļu rēķina; vēlas, lai brīvās tirdzniecības zonai īpaši Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs tiktu izstrādāts pienācīgu darba apstākļu nodrošināšanas plāns, kā arī lai ES uzņemas sniegt visu nepieciešamo atbalstu šā plāna īstenošanai;

96. uzsver nepieciešamību atbalstīt ar multinacionāliem uzņēmumiem apspriestus rīcības kodeksus, kuros ir jāietver pienācīgu darba apstākļu nodrošināšana; iesaka, lai uzņēmumi, kuri ir reģistrēti Eiropā, bet kuru meitasuzņēmumi atrodas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs, regulāri kontrolē šo rīcības kodeksu ievērošanu šajos meitasuzņēmumos; aicina ikvienu no jaunajiem asociētajiem uzņēmumiem pieņemt šos rīcības kodeksus un publiskot šo faktu;

Noslēguma apsvērumi

97. vērš uzmanību uz 2005. gada Barselonas sammita lēmumu izveidot savstarpējās sadarbības zonu migrācijas, sociālās integrācijas, tieslietu un drošības jomās; uzskata, ka šādas zonas izveide ir tikpat būtiska, kā īstas Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonas izveide;

98. uzskata – lai gan nav sasniegti tam atbilstoši priekšnosacījumi, brīvās tirdzniecības zonas izveidi vajadzētu papildināt ar pakāpenisku un nosacītu atļauju piešķiršanu darba ņēmēju brīvai apritei; ņem vērā pašreizējo Eiropas darba tirgus stāvokli un starptautiskās sabiedrības šābrīža viedokli par migrācijas un attīstības saistību; uzsver būtisku nepieciešamību panākt, lai migrantu veikto naudas sūtījumu izmaksas samazinātos, lai pilnīgāk tos izmantotu vietējā ekonomikā; uzskata, ka steidzami ir jāizveido juridiskā un administratīvā kārtība, lai atvieglotu vīzu piešķiršanu, īpaši Eiropas un Vidusjūras partnerības dalībniekiem, studentiem, akadēmiķiem un sociāli ekonomiskajiem darbiniekiem;

99. joprojām raizējas par to, ka nav skaidri izstrādāta ES Vidusjūras reģiona politika un šā reģiona attīstības un stabilizācijas stratēģiskais redzējums; uzsver, ka Eiropas un Vidusjūras reģiona integrācijai atkal ir jākļūst par ES darba plāna prioritāti;

100. pauž nožēlu par Libānas ekonomiskās sistēmas un infrastruktūru sistemātisku destrukciju, ko izraisīja nesen notikusī sadursme ar Izraēlu un kas palēninās šīs valsts attīstību un brīvās tirdzniecības zonas izveidi; aicina, lai saistībā ar pašlaik notiekošo miera procesu ES oficiāli uzņemas saistības piešķirt pietiekamu finansiālu atbalstu valsts ekonomiskai un sociālai atjaunošanai; pauž nopietnas raizes par stāvokli Palestīnas teritorijās un tādēļ aicina Padomi un Komisiju, sadarbojoties ar starptautisko sabiedrību, sniegt Palestīnas iedzīvotājiem pamata humāno palīdzību, un aicina Izraēlas valdību atjaunot Palestīnas nodokļu un muitas ieņēmumu maksājumus, kas pašlaik ir iesaldēti; mudina Komisiju neatlaidīgi prasīt Barselonas procesa klauzulu ievērošanu, īpaši – Asociācijas nolīgumos un daudzos rīcības plānos ietverto cilvēktiesību aizsardzības klauzulu ar mērķi šajā reģionā izveidot īstu brīvības un drošības telpu;

101. uzskata, ka ES ārpolitikas mērķis Vidusjūras reģionā, it īpaši, ņemot vērā Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikas jomā nesen īstenotos pasākumus un Ķīnas jauno ietekmi Āfrikā, ir atbalstīt un veicināt jaunas politiskās, demokrātiskās un sociālekonomiskās reformas partnervalstīs, lai kopā radītu labklājības telpu uz savstarpēja atbalsta pamata;

102.    uzsver Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārās asamblejas kā demokrātiskas organizācijas lomu, pievēršot abu Vidusjūras krastu parlamentu deputātu pūliņus Barselonas procesa triju pīlāru atbalstam; noslēgumā aicina, lai Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārā asambleja, Komisija un Padome ciešāk sadarbojas ekonomikas jomā;

103. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un to valdību vadītājiem, kā arī dalībvalstu un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu parlamentiem un Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Parlamentārajai asamblejai.

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0412.
• [2]  OV L 97, 30.3.1998., 2. lpp.
• [3]  OV L 147, 21.6.2000., 3. lpp.
• [4]  OV L 70, 18.3.2000., 2. lpp.
• [5]  OV L 129, 15.5.2002., 3. lpp.
• [6]  OV L 304, 30.9.2004., 39. lpp.
• [7]  OV L 143, 30.5.2006., 2. lpp.
• [8]  OV L 265, 10.4.2005., 2. lpp.
• [9]  OV L 187, 16.7.1997., 3. lpp.
• [10]  OV L 35, 13.2.1996., 1. lpp.
• [11]  OV C 323, 4.12.1995., 5. lpp.
• [12]  OV C 378, 29.12.2000., 71. lpp.
• [13]  OV C 226E, 15.9.2005., 42. lpp.
• [14]             Īpaši investīcijas "greenfield" lapās.

PASKAIDROJUMS

1995. gadā Barselonas sammits, kurā tikās ES dalībvalstis un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, ļāva izveidot jaunu un ļoti ambiciozu pamatu sadarbībai starp abiem Vidusjūras krastiem.

Šajā ziņojumā tiks analizēti saimnieciskie rezultāti, kas, lai pilnībā īstenotu Barselonas Deklarācijas mērķus, gūti vairāk nekā desmit sadarbības gados, un ir izvirzīti daži ierosinājumi par savstarpēji izdevīgas Eiropas Savienības un Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonas (BTZ) izveidi.

Politiskais un institucionālais konteksts

Barselonas Deklarācijai bija trīs galvenie mērķi: pastiprinot politisko un drošības dialogu, izveidot kopēju miera un stabilitātes zonu, cita starpā stiprinot ekonomikas un finansiālās partnerattiecības un pakāpeniski radot BTZ, izveidot kopēju labklājības telpu un, visbeidzot, attīstīt sadarbību sociālajā, kultūras un humānajā jomā, lai šajā telpā veicinātu dialogu starp kultūrām.

Desmit gados sasniegtie rezultāti ir vāji, lai neteiktu vairāk, un šķiet, ka pati doma par privileģētām ES un Vidusjūras reģiona partnerattiecībām un par Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu integrāciju Eiropas saimnieciskajā un sociālajā telpā vairs nav prioritāte.

Par krīzi, kas šodien valda ES un Vidusjūras reģiona attiecībās, skaidri liecina tas, ka Barselonas jubilejas sammitā 2005. gadā nepiedalījās lielākā daļa Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu un valdību vadītāju. Sarežģītais politiskais konteksts, ko raksturo karš Libānā, un tas, ka nepastāv perspektīva kompromisa miera noslēgšanai starp Izraēlu un arābu valstīm, ir nestabilitātes iemesls, kuras dēļ šis process ir iesaldēts.

1995. gadā nodibinātās partnerattiecības ir, protams, ļāvušas izveidot kopēju dialoga telpu, bet, lai izveidotu skaidru un integrētu politisko pamatu, abu krastu partneriem ir pie tā neatslābstoši un saskaņoti jāstrādā. Apņemšanās turpināt Barselonas procesu ir vēl svarīgāka tāpēc, ka dažām Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir grūtības īstenot ar ES noslēgtos asociācijas līgumus, no kuriem daži vēl nav pabeigti.

Lai papildinātu šos apsvērumus, ir jāpiebilst, ka dažās no Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm Eiropas kaimiņattiecību politika izraisa bažas. Tā, piemēram, lai gan ES par Eiropas kaimiņattiecību politiku runā kā par divpusēju papildinošu instrumentu, kas pastiprina Barselonas daudzpusējo procesu, dažas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis uzskata, ka ar šo jauno instrumentu ieviestā metode, diferencējot pēc valsts, ir potenciāls Vidusjūras partneru attālināšanas, nevis tuvināšanas veids. Īsumā – Barselonas filozofija ir pagaisusi.

Rezultāti ekonomikas, tirdzniecības un sociālajā jomā

Neraugoties uz ieguldītajiem pūliņiem, Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis joprojām lielā mērā raksturo nabadzība (vairāk nekā 30 % iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā 2 USD dienā) un bezdarbs, kas jo īpaši skar jauniešus. Abas šīs tendences, ko pastiprina šīm valstīm raksturīgais lielais demogrāfiskais pieaugums, palielina migrantu plūsmu pāri Eiropas Savienības robežām. Abu krastu partneriem šī sarežģītā problēma ir jārisina kopā.

Ekonomikas ziņā mērķis veicināt tirdzniecību, kas kalpotu attīstībai un tādējādi mazinātu atšķirību starp ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu attīstības līmeņiem, vēl ne tuvu nav sasniegts. Labklājības attiecība ir 1 pret 10, un pat pašās Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs tā ir ļoti atšķirīga.

Šo ārkārtīgo asimetriju pastiprina tāda tirdzniecības attīstība, kas nav ļāvusi apstādināt Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu marginalizāciju starptautiskajā tirdzniecībā. Tā, piemēram, neraugoties uz samērā stabilu izaugsmi, Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu daļa ES kopējā ārējā tirdzniecībā ir pieaugusi no 4,9 % 1995. gadā tikai līdz 5,9 % 2003. gadā un to daļa pasaules tirdzniecībā kopš 1980. ir gada ievērojami samazinājusies. Turklāt tirdzniecību Vidusjūras reģiona zonā joprojām raksturo spēcīga vertikāla plūsma starp ziemeļiem un dienvidiem.

Šajā sakarā vēlme pastiprināt dienvidu un dienvidu sadarbību, kas izpaudās, 2004. gadā parakstot Agadiras līgumu, ir pozitīvs solis. Tomēr, tā kā projekts izveidot BTZ starp Maroku, Tunisiju, Jordāniju un Ēģipti pašlaik ir apstājies, galvenokārt attāluma un ierobežotā tirdzniecības apjoma dēļ starp šīm valstīm, ir nepieciešama griba un enerģiski pasākumi, lai šī integrācija būtu veiksmīga.

Bez tam līdz šai dienai īstenotie pasākumi nav ļāvuši dažādot Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu eksportu un nav ļāvuši tām specializēties tādu produktu ražošanā, kam ir lielāka pievienotā vērtība un kas tāpēc rada lielāku ieguldījumu izaugsmes un jaunu darba vietu ziņā un ir ļoti svarīgi šo valstu konkurētspējas palielināšanai un to sekmīgai ienākšanai pasaules tirgū. Tas jo īpaši ir redzams tekstilizstrādājumu nozarē, kur Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, kuras līdz šim varēja izmantot to, ka atrodas ģeogrāfiski tuvu ES, kā arī Tekstilizstrādājumu starptautiskās tirdzniecības nolīgumu, pēc tekstilizstrādājumu kvotu atcelšanas vairs nespēj izturēt pieaugošo konkurenci, ko rada ļoti zemās Ķīnas un Indijas preču cenas.

Līdzīgas izmaiņas var konstatēt arī lauksaimniecības jomā, kas nav pietiekami modernizēta un kurā trūkst daudzveidības, kas ļautu izturēt pasaules konkurenci.

Visbeidzot, infrastruktūras trūkums, mazais tirgus, sarežģītie birokrātiskie noteikumi un politiskās stabilitātes trūkums šajā reģionā joprojām attur lielāko daļu ieguldītāju un rada šķēršļus tiešiem ārvalstu ieguldījumiem.

Ierosinājumi un perspektīvas

Šādā politiski nestabilā un institucionāli neskaidrā kontekstā, domājot par BTZ šajā nemierīgajā pasaules reģionā, ir nepieciešams augstākā mērā politisks skatījums. Tāpēc uzmanību nedrīkst veltīt tikai ES un Vidusjūras reģiona attiecību tirdzniecības aspektam, jo visi trīs Barselonas pīlāri ir cieši saistīti un, lai nodrošinātu veiksmīgu integrācijas procesu, tie katrā ziņā ir jāattīsta vienlaikus. Cenšoties panākt BTZ izveidi, nedrīkst aizmirst, ka tirdzniecības liberalizācija nav pašmērķis.

BTZ reālas priekšrocības Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm sniegs tikai tad, ja to veidos saskaņoti un pakāpeniski, pamatojoties uz racionālām un paredzamām partnerattiecībām. Šajā sakarā ir jāatzīst, ka dažreiz ārkārtīgi lielā kavēšanās veikt saimnieciskās un politiskās reformas, kuras nepieciešamas, lai varētu izveidot patiesu ES un Vidusjūras reģiona tirgu, liek pārskatīt BTZ spēkā stāšanās termiņu, kas ir noteikts 2010. gadā.

Šo valstu īpašās saimnieciskās un sociālās iezīmes tām dod tiesības aizsargāt savas ekonomikas vājākās nozares – lauksaimniecību, jaunās nozares, kā arī būtiskākos sabiedriskos pakalpojumus un jo īpaši tos, kas nodrošina iedzīvotāju svarīgākās vajadzības (veselība, izglītība, ūdens, enerģētika, transports, kultūra ...) un kurām tāpēc jāpaliek valsts kontrolē.

Turklāt, lai tirdzniecības apjoma pieaugums nekaitētu vietējiem iedzīvotājiem, ir jāņem vērā arī dažādi nekomerciāli kritēriji. Tā, piemēram, īpaša uzmanība jāvelta pienācīgam darbam, videi un nabadzības apkarošanai. Ir jāīsteno programmas ar mērķi uzlabot izglītības sistēmu un iekļaut sievietes darba attiecībās.

ES un Vidusjūras reģiona sadarbība jāplāno, ņemot vērā tās ieguldījumu attīstībā un jo īpaši Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā. Šajā sakarā ir jāīsteno īpašs rīcības plāns absolūtās un relatīvās nabadzības apkarošanai Vidusjūras reģionā – Tūkstošgades attīstības mērķu Vidusjūras reģiona versija.

Veicot turpmākās sarunas, kurās jāiekļauj ekonomiskais progress, ko sasniegušas Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis, un laiks, kas nepieciešams, lai īstenotu taisnīgas fiskālās reformas ar mērķi kompensēt ieņēmumu samazināšanos no muitas tarifiem, ir jāņem vērā ietekme, kāda BTZ būs uz muitas ieņēmumiem, kuri veido ļoti lielu Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ieņēmumu daļu (piem., 20 % no Alžīrijas IKP). Šie apsvērumi ir jo svarīgāki tāpēc, ka būtiska Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu budžetu samazināšanās pirmām kārtām ietekmēs šo valstu sociālo politiku (veselība, izglītība u. c.), kas ir ārkārtīgi svarīga to attīstībai.

Tāpēc sarunās ir jāņem vērā nepieciešamība pielāgot tirgus atvēršanas procesa ritmu un intensitāti, sniedzot atbalstu laicīgai un ātrai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomiskai integrācijai, tostarp Vidusjūras reģiona infrastruktūras un transporta reģionālo tīklu izveidei.

Ir svarīgi nodrošināt liberalizācijas procesa pakāpenisku norisi atkarībā no veiktajām reformām, ievērot Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu tiesības vadīt savu ekonomiskās un sociālās attīstības nacionālo stratēģiju, saglabāt asimetrisku sistēmu, kuras pamatā būtu tirdzniecības preferences, saglabāt piedāvājuma kontroles instrumentus un atbalstīt partnerattiecību iniciatīvas, kā arī iniciatīvas, kas attiecas uz rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas struktūru modernizāciju. Šajā sakarā ir jāpārdomā integrētas lauksaimniecības politikas forma Vidusjūras reģionam.

Lai pārorientētu pašlaik notiekošo sarunu procesu, ir jāņem vērā rezultāti, kas iegūti BTZ ietekmes pētījumā, kuru Eiropas Komisija pasūtīja Mančestras Universitātei, un kas lielā mērā sakrīt ar iepriekšminētajiem apsvērumiem. Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm ir jāsniedz arī atbilstoša palīdzība šajā reformu procesā, nodrošinot tām atbilstošu tehnisko un finansiālo atbalstu.

Turklāt ir rūpīgi jāseko tam, kā tiek ieviests Eiropas Kaimiņattiecību un partnerattiecību instruments, kas 2007. gadā aizstās finanšu un tehnisko atbalsta pasākumu programmas; tas jo īpaši attiecas uz finansiālā atbalsta sadali starp austrumu kaimiņiem un dienvidu kaimiņiem. Turklāt, lai ES rīcību padarītu efektīvāku, ir jāpastiprina sadarbība starp Eiropas Kaimiņattiecību un partnerattiecību instrumentu un ES un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerattiecību mehānismu. Šī mehānisma pārveide par patiesu ES un Vidusjūras reģiona Investīciju un attīstības banku būtu solis šajā virzienā, un tas tāpēc ir jāsekmē. Tas arī ļautu nostiprināt reģiona institucionālo līdzsvaru.

No otras puses, pat ja visi nosacījumi vēl nav izpildīti, BTZ būs jāpapildina ar darba ņēmēju brīvu apriti. Tāpēc ir steidzami jāizveido tāda juridiskā un administratīvā kārtība, kas atvieglotu tieši vīzu piešķiršanu.

Noslēguma piezīmes

Nosacījumi, kas ir nepieciešami Barselonas procesa atsākšanai un sekmīgai turpināšanai un tādas savstarpēji izdevīgas BTZ izveidei, kura palīdzētu samazināt attīstības atšķirības starp abiem Vidusjūras krastiem, ir visu partneru politiskās gribas atjaunošana un ES un Vidusjūras reģiona sadarbības atkārtota noteikšana par vienu no ES prioritātēm.

Reģionālās integrācijas pastiprināšana, kas ir vienīgais līdzeklis cīņai pret šā reģiona politisko un ekonomisko šķelšanos, tādējādi ir viens no priekšnosacījumiem BTZ izveidei. Tas jāpapildina ar šīs zonas institucionālā līdzsvara nostiprināšanu un tādu ES finansiālo atbalstu, kas atbilstu ES un Vidusjūras reģiona sadarbības mērķiem.

Tāpēc bažas izraisa tas, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas mērķiem, pretēji Barselonas mērķiem, trūkst skaidrības. Tā, piemēram, mērķis „pakāpeniski iesaistīties iekšējā tirgū” bez pievienošanās perspektīvas un neparedzot darba ņēmēju brīvu apriti, ir katrā ziņā jāprecizē, tāpat ir jāprecizē arī Barselonas procesa un Eiropas kaimiņattiecību politikas saikne, lai reaģētu uz Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu paustajām pamatotajām bažām.

Attiecībā uz BTZ izveidi – kas būtu pāragra, ja stātos spēkā 2010. gadā, – galvenajam sarunu pavedienam jāpaliek tirdzniecībai, kas kalpo attīstībai. Katrā tirdzniecības liberalizācijas posmā ir jāņem vērā Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu dažu ekonomikas nozaru vājums, un tā nedrīkst kaitēt iedzīvotāju labklājībai. Ja tā nebūs, BTZ var kļūt par ES un Vidusjūras reģiona nesaprašanās simbolu.

Tas, ka nav skaidras ES politikas attiecībā uz Vidusjūras reģionu un trūkst ilgtermiņa stratēģiska redzējuma attiecībā uz šā reģiona attīstību un stabilizāciju, ir, bez šaubām, ES un Vidusjūras reģiona partnerattiecību galvenā problēma un to attīstības galvenais kavēklis. Šo trūkumu novēršanai turpmāk ir jābūt mūsu mērķim un uz to ir jāvirza mūsu rīcība.

Ārlietu komitejaS ATZINUMS (29.11.2006)

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidi
(2006/2173(INI))

Atzinumu sagatavoja: Antonio Tajani

IEROSINĀJUMI

Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atgādina, ka brīvās tirdzniecības ekonomikas un uzņēmējdarbības zonas izveidi Vidusjūras reģiona valstīs nevar atdalīt no politiskajiem centieniem reģionā garantēt mieru, demokratizāciju, cilvēktiesību ievērošanu, dzimumu līdztiesību, veicināt kultūru dialogu un reliģiju dialogu, kā arī no neatslābstošiem centieniem nodrošināt, lai galvenā loma demokrātijas nostiprināšanā reģionā būtu politiskajam dialogam un partneru starpā valdošai uzticībai;

2.   atgādina, ka ir steidzami jārīkojas, lai reģionā panāktu ilgstošu drošību un stabilitāti, tostarp, lai visi atzītu pilnīgu Libānas suverenitāti, kā arī Izraēlas un Palestīnas valstu mierīgu līdzāspastāvēšanu; šajā sakarā atzīmē zaudējumus, ko reģionā radīja 2006. gada vasarā Tuvajos Austrumos notikušais karš; prasa, lai šajā miera procesā ES uzņemtos oficiālas saistības piešķirt atbilstīgu finansiālu atbalstu šā reģiona valstu ekonomiskajai un sociālajai rekonstrukcijai; neatlaidīgi aicina Komisiju vērst uzmanību uz to, lai tiktu ievērotas ar Barselonas procesu saistītās klauzulas, jo īpaši asociācijas nolīgumos un dažādos rīcības plānos iekļautā cilvēktiesību klauzula, lai tādējādi reģionā panāktu reālu brīvību un drošību;

3.   uzsver, ka brīvās tirdzniecības zona bija pirmais solis uz Eiropas Savienības izveidi, kura ir nodrošinājusi to, ka pēc gadsimtiem ilgas karadarbības jau vairāk nekā 60 gadus Eiropā valda miers, tāpēc ir loģiski paredzēt, ka Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveide būs pirmais solis ceļā uz konfliktu atrisināšanu un terorisma pārtraukšanu Tuvajos Austrumos;

4.   uzskata, ka ES ārpolitikas mērķis Vidusjūras reģionā, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības kaimiņattiecību politikas kontekstā nesen īstenotos pasākumus un Ķīnas jauno ietekmi Āfrikā, ir atbalstīt un veicināt jaunas politiskās, demokrātiskās un sociālekonomiskās reformas partnervalstīs, lai kopā radītu kopīgas labklājības telpu;

5.   pauž pārliecību, ka šajā sakarā vēl būtiskāk nekā jebkad ir pārveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instrumentu par īstu un no EIB neatkarīgu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu atbalsta filiāli, jo vienīgi ar to var nepārtraukti un saskaņoti apmierināt aizvien pieaugošo partnervalstu pieprasījumu pēc aizdevumiem un finansējuma; to vajadzētu īstenot šim reģionam paredzēta Māršala plāna veidā, tostarp arī veicot ar rekonstrukciju saistītus pasākumus;

6.   atkārtoti apstiprina atbalstu valstīm, kuras ir migrācijas plūsmu avots, un uzskata, ka ir nepieciešama saskaņota politika nelegālās imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanai, lai apturētu visas ar organizēto noziedzību saistītās migrācijas plūsmas; uzsver, ka ir jānostiprina Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības ārējām robežām (Frontex), kas var kļūt par solidaritātes un sadarbības pamatu, lai apkarotu nelegālo imigrāciju no Vidusjūras reģiona valstīm; jo īpaši uzsver ekonomisko grūtību radīto lielo ietekmi uz migrācijas plūsmām un steidzamu vajadzību, sadarboties ar visām Vidusjūras reģiona partnervalstīm, jo īpaši ar Ziemeļāfrikas valstīm, un īstenot īstu pārrobežu imigrācijas politiku.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveide
Procedūras Nr.	2006/2173(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	INTA
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	AFET 6.7.2006
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Antonio Tajani 21.6.2006
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)
Izskatīšana komitejā	23.11.2006		28.11.2006
Pieņemšanas datums	28.11.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	29 2 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Angelika Beer, Panagiotis Beglitis, Elmar Brok, Véronique De Keyser, Giorgos Dimitrakopoulos, Camiel Eurlings, Bronisław Geremek, Klaus Hänsch, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Francisco José Millán Mon, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Baroness Nicholson of Winterbourne, Alojz Peterle, Libor Rouček, György Schöpflin, Gitte Seeberg, Marek Siwiec, István Szent-Iványi, Antonio Tajani, Charles Tannock, Luis Yañez-Barnuevo García, Josef Zieleniec
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Alexandra Dobolyi, Árpád Duka-Zólyomi, Tunne Kelam, Jaromír Kohlíček, Alexander Lambsdorff, Miguel Angel Martínez Martínez, Miguel Portas, Aloyzas Sakalas
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)	...

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejaS ATZINUMS (23.11.2006)

Starptautiskās tirdzniecības komitejai

par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveidi
(2006/2173(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jean-Claude Fruteau

IEROSINĀJUMI

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Starptautiskās tirdzniecības komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

Lauksaimniecības tirgu atvēršana

1.  uzskata, ka, ņemot vērā daudzveidību un katra reģiona lauksaimniecības nozares specifiku, ir jāizveido pamatsistēma ES dalībvalstu un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu sadarbībai lauksaimniecības jomā, lai sekmētu vietējo un reģionālo tirgu izaugsmi un īpašas kvalitātes tradicionālo produktu turpmāku virzību, kā arī radītu apstākļus tādam lauksaimnieku ienākumu veidošanās procesam, kas būtu sociāli taisnīgs un padarītajam darbam atbilstīgs, šādi motivējot lauku iedzīvotājus palikt laukos;

2.  pauž satraukumu par dienvidu un dienvidu ekonomikas vāju integrāciju Vidusjūras reģionā, kaut gan pēc 2004. gadā parakstītā Agadiras nolīguma bija vērojams nozīmīgs progress; uzskata, ka, izveidojot reģionālo tirdzniecības zonu starp Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, varētu samazināt šo valstu atkarību no lauksaimniecības lielvalstīm; ir pārliecināts, ka šādas tirdzniecības zonas izveide veicinātu ieguldījumus un palīdzētu modernizēt lauksaimnieciskās ražošanas struktūras, tādējādi sekmējot šo struktūru integrāciju pasaules tirdzniecībā;

3.  uzskata, ka, uzlabojoties piekļuvei Kopienas tirgum, varētu celties tirgus vērtība daļai Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu lauksaimniecības produktu, jo pieaugtu eksporta apjoms; tomēr atgādina, ka Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu lauksaimniecības nozarē ir nodarbināts ievērojams skaits ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un ka nozares pamatu lielākoties veido mazās lauku saimniecības (ar platību, kas nepārsniedz 5 ha), kurām raksturīga zema ražība; uzsver, ka lauksaimniecības tirgus strauja un vispārēja atvēršana tirdzniecībai ar Eiropas Savienību apdraud mazo lauku saimniecību un pārtikas produktu kultūru ražotāju izdzīvošanu un var padziļināties reģionālā nelīdzsvarotība (paātrinot iedzīvotāju masveida pārcelšanos no laukiem uz pilsētām un piekrastes rajoniem) un daudzveidīga lauksaimniecība var tikt aizstāta ar tādu pieprasītu kultūru audzēšanu, kuras bieži vien nav piemērotas minēto valstu augsnei un ūdens resursiem;

4.  uzskata, ka vietējiem apstākļiem piemērotu lauksaimniecību galvenokārt mazajās saimniecībās – vidi saudzējošu un tādējādi lauku iedzīvotāju saimnieciskajai situācijai un veselības stāvoklim labvēlīgu rīcību – nav iespējams sekmēt, vienkārši atverot tirgu lauksaimniecības produktu noietam, bet to varētu nodrošināt tirgus pieejamības uzlabota un atbilstīga sistēma; norāda, ka, izmantojot šādu sistēmu, ES tirgus būtu vieglāk pieejams lauksaimniecības produktiem, ja tie ražoti saskaņā ar ES normatīviem vides jomā un rūpējoties par nodrošinājumu ar pārtiku; piebilst, ka minētajiem nosacījumiem neatbilstošu produktu importam varētu piemērot sankcijas, iekasējot maksājumu uz ES robežas; visbeidzot norāda, ka no šiem maksājumiem iegūtos līdzekļus varētu izmantot lauku attīstības projektu atbalstam eksportētājvalstīs;

5.  atgādina par nozīmīgo ieguldījumu, ko snieguši Eiropas Savienības lauksaimnieki, īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas iepriekšējās reformas; piebilst, ka tieši lauksaimnieki bija, ir un arī turpmāk būs tie, kam jāuzņem aizvien jaunas pārmaiņas, kuras saistībā ar dažādu tirgu kopīgas organizācijas reformām īsteno, lai mazinātu lauksaimniecības nozares nedabisko tirgus struktūru un cenas, īpaši vīna, kā arī augļu un dārzeņu nozarē, un kuras ietekmēs sociālo un saimniecisko līdzsvaru lauku rajonos, sevišķi Vidusjūras baseina Eiropas valstīs; norāda, ka pēdējos gados vīna, kā arī augļu un dārzeņu nozarē ir ieguldīti apjomīgi (lai gan atsevišķos gadījumos nepietiekami) naudas līdzekļi, lai palielinātu produktu pievienoto vērtību, nodrošinot produktu kvalitātes un izcelsmes sertificēšanu, īpaši attiecībā uz bioloģiski audzētu produkciju un saskaņā ar Regulu Nr. 510/2006;

6.  tāpēc uzskata, ka jebkura Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu tirgus atvēršana tirdzniecībai ar Eiropas Savienību ir jāveic pakāpeniski, domājot par kvalitāti un piesardzīgi, ņemot vērā abu Vidusjūras reģiona partnerattiecību pušu saimniecību struktūru, īstenoto lauksaimniecības politiku un reformas; turklāt uzsver, ka sarunas par piekļuvi tirgum nekādā gadījumā nedrīkst būt vispārīgas, bet tās jārisina par katru konkrētu situāciju, par katru produktu atsevišķi, ņemot vērā, ka jānodrošina jutīgu produktu aizsardzība, uz kuriem nedrīkst attiecināt vispārēju liberalizāciju, lai netiktu nodarīts neatgriezenisks kaitējums vietējiem ražotājiem;

7.  uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jānodrošinās ar iespēju kā pamatinstrumentu izmantot īpašas drošības klauzulas, lai novērstu apdraudējumu, kas saistīts ar pārmērīgu un nepamatoti lētu importu;

8.  atgādina, ka daudzas Vidusjūras reģiona valstis ir izteikušas vēlmi saglabāt savas tirdzniecības preferences attiecībā uz Kopienas tirgu; uzskata, ka šīs asimetriskās preferenču sistēmas saglabāšana nav savienojama ar lauksaimniecības nozares vispārēju liberalizāciju; turklāt uzsver, ka vairākas Vidusjūras reģiona valstis ir savstarpēji ieinteresētas saglabāt noteiktas metodes piedāvājuma pārvaldībai attiecīgo valstu tirgū; šai sakarā aicina Komisiju un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu pārstāvjus, īstenojot daudzpusējas tirdzniecības sarunas ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), censties rast jebkuru iespējamu risinājumu, tai skaitā nodrošinot augļu un dārzeņu iekļaušanu jutīgo produktu kategorijā, lai ierobežotu tirgus svārstības, kā arī jebkuru iespējamu asimetriju vai darbības, kas kavē konkurenci gan Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs, gan ES lauksaimniecības tirgū un kuru dēļ vienas vai otras valstu grupas lauksaimniekiem nāktos ciest zaudējumus;

Ciešāku partnerattiecību veidošana

9.  ņemot vērā strupceļā nonākušo PTO Dohas daudzpusējo sarunu kārtu, ar bažām konstatē, ka ir saasinājušās divpusējās tirdzniecības attiecības lauksaimniecības nozarē, kas atspoguļojas arī ASV un Marokas nesen parakstītajos nolīgumos; uzskata, ka visas Vidusjūras reģiona valstis ir ieinteresētas stiprināt savstarpējās partnerattiecības, lai kopīgiem spēkiem izveidotu sadarbības un tirdzniecības telpu, tādējādi nodrošinot kopīgu saimniecisko labklājību;

10. mudina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis uzlabot eksportam paredzēto produktu kvalitāti un nodrošināt atbilstību ES noteiktajiem kvalitātes un fitosanitārajiem standartiem;

11. aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību valstis īstenot plašāku sadarbību un nodibināt sadraudzību, lai paātrinātu administratīvās un pārvaldības jomas reformu, vienlaikus turpinot veikt pasākumus saistībā ar jau uzsāktu strukturālu pielāgojumu procesu, kas lauksaimniecības nozarē nozīmētu pasākumu īstenošanu galvenokārt veterinārijas jomā un lauku saimniecību nostiprināšanai saskaņā ar Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai programmas principiem;

12. mudina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību privātā sektora dalībnieku, īpaši sabiedrisko un profesionālo organizāciju, ieguldījumu; uzskata, ka tirgus pakāpeniska un kontrolēta atvēršana būs pirmais pozitīvais solis uz Vidusjūras reģiona un uz kopīgu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu sociāli ekonomisko attīstību; tomēr ir noraizējies par to, ka joprojām ir spēkā birokrātiski noteikumi, kas kavē šāda finansējuma piešķiršanu un Kopienas iniciatīvu īstenošanu šāda finansējuma nodrošināšanai; tāpēc aicina Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis un Komisiju intensīvi strādāt, lai novērstu šķēršļus abu partnerattiecību pušu ieguldījuma attīstībai un atbalsta instrumentu saskaņotam pielietojumam, kas paredzēti tirgus un ražošanas procesu integrācijas veicināšanai;

13. aicina visas Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību valstu lauksaimniecības nozares sabiedriskās un profesionālās organizācijas sekmēt sadarbību saistītajās nozarēs, veicinot produktu papildināmību abos Vidusjūras krastos, kā arī pašās Vidusjūras dienvidu un austrumu valstīs; kā piemēru atzīmē vīnkopības nozari un augļu un dārzeņu nozari, kur abas Vidusjūras reģiona partnerattiecību puses var kopīgi veidot vispusīgāku un patērētājiem pievilcīgāku produkcijas piedāvājumu;

14. šajā sakarā uzsver, ka valstis ir ieinteresētas sadarboties, lai izstrādātu Eiropas un Vidusjūras reģionam kopīgu, pašlaik spēkā esošajām ES tiesību normām pilnībā atbilstošu marķējuma politiku, pamatojoties uz pārbaudītiem cilmes vietas nosaukumiem un bioloģiski audzētu produktu sertifikāciju, kā arī lai nodrošinātu ražošanas metožu izsekojamību un pārredzamību;

15. uzstāj, ka ir jābalsta partnerattiecību nolīgumi un jāveido reģiona teritoriju un struktūru decentralizētas sadarbības tīkli, lai sekmētu pētniecību, labākās pieredzes apmaiņu, apmācību, pārtikas tehnoloģiju attīstību un Eiropas tehnoloģiskās zināšanas pārtikas nekaitīguma jomā starp Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm un ES valstu dažādu nozaru uzņēmumiem;

16. neatlaidīgi aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību dalībniekus jo īpaši izmantot tehnikas attīstību ekonomikas un vides ziņā ilgtspējīgu lauksaimniecības metožu izstrādāšanai, lai mazās saimniecības varētu palielināt labības šķirņu ražību, kā arī apstrādāt un pārdot iegūto ražu vietējā tirgū, tādējādi steidzami risinot jautājumu par Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu nodrošinātību ar pārtiku;

Lauku attīstības veicināšana

17. atzinīgi vērtē Vidusjūras reģiona valstu izrādīto interesi par lauku attīstības politiku; aicina Eiropas Savienību atbalstīt pilsoniskās sabiedrības apvienību izveidi, lai sekmētu Vidusjūras reģiona dienvidu lauku attīstības stratēģiskā plāna sagatavošanu, kura galvenie mērķi ir lauksaimniecisko darbību dažādošana, infrastruktūras stiprināšana, nodrošinot labāku piekļuvi izglītībai, profesionālajai izglītībai, pārstrādei un tirdzniecībai, pilsētu un lauku rajonu savstarpējo sakaru atjaunošana, kā arī vides saglabāšana (jo īpaši, ar atbildību īstenojot dabas resursu pārvaldību saistībā ar atbilstīgiem ražošanas veidiem); aicina Eiropas Savienību sagatavot stratēģisku plānu saskaņā ar starptautiskām, starpreģionu, pārrobežu un kaimiņattiecību partnerības iniciatīvām, kuras pašlaik tiek izstrādātas, pamatojoties uz atbalsta rīcības programmām; uzsver, ka šai sakarā ir jāveicina strukturētas sadarbības tīklu izveide, lai izplatītu pieredzi, kas gūta, īstenojot LEADER iniciatīvu, kā arī integrētus pasākumus lauku rajonu vērtības celšanai;

18. aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību dalībniekus izstrādāt un īstenot kvalitatīvu politiku, kas balstīta uz produkcijas stingru uzraudzību, kā arī kontrolētu izsekojamības kārtību, jo īpaši ņemot vērā lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas produktiem noteiktos tehniskos standartus un saistītās prasības;

Papildu pasākumi

19. lauku attīstības jomā tirdzniecības standartu un ražošanas struktūru tehniskā līmeņa ziņā aicina Komisiju izmantot jauno ES instrumentu kaimiņattiecību un partnerības veicināšanai kā patiesu konverģences un ilgtspējīgas attīstības līdzekli, nevis tikai kā mehānismu tirgus liberalizācijas līdzsvarošanai; aicina Komisiju stingri piemērot nosacījumu izpildes klauzulu, finansiāla atbalsta piešķiršanu pakārtojot Vidusjūras reģiona valstu veiksmīgākai konverģencei Barselonas mērķu, jo īpaši ar reģionālo integrāciju saistīto mērķu, īstenošanas nolūkā;

20. ir pārliecināts, ka Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu tirgus liberalizācija galvenokārt būtu izdevīga lielajām mehanizētajām lauku saimniecībām, kas jau guvušas ievērojamu labumu, pateicoties kompensācijas fondu sistēmai; aicina Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerattiecību valsts sektora dalībniekus izveidot atbalsta līdzekļu sadales sistēmu mazajām lauku saimniecībām, kuras nodarbina vislielāko daļu šo valstu lauku iedzīvotāju un kuras pirmās cietīs no konkurences ar Eiropas Savienību, un ilgtermiņā aizstāt veco atbalsta un kompensāciju sistēmu ar jaunu atbalsta sistēmu ilgtspējīgai lauksaimniecībai un ieguldījumiem mazos pārtikas pārstrādes uzņēmumos, lai stiprinātu lauku saimniecību konkurētspēju, dažādojot to darbību, nodrošinot produkcijas noietu vietējā tirgū un īpašas kvalitātes produktu ražošanu.

PASKAIDROJUMS

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu 1995. gadā Barselonā aizsākto partnerattiecību mērķis ir izveidot miera un stabilitātes zonu, sekmēt reģiona tautu labāku savstarpējo sapratni un radīt kopējas labklājības telpu, palielinot sadarbību, kā arī īstenojot regulētu tirdzniecības liberalizāciju Vidusjūras reģionā.

Desmit gadu laikā iecere līdz 2010. gadam izveidot Eiropas un Vidusjūras reģiona brīvās tirdzniecības zonu, kas sākotnēji attiecās uz rūpniecības nozari, ir paplašinājusies, aptverot arī lauksaimniecības nozari. Turpmāk ES un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu uzsākto sarunu gaitā galvenokārt tiek diskutēts par šā procesa norises ātrumu un īstenošanas veidu.

Straujas tirgus atvēršanas sekas un ierobežojumi

Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstis

Ņemot vērā straujo demogrāfisko attīstību, steidzami jārisina jautājums par pārtikas nodrošinājumu, kas saistīts ar lauksaimniecības nozares ražīguma problēmu un vienlaikus arī ar spēju iegādāties preces par zemu cenu. Svarīgi ir, lai tirgus atvēršana tiktu izmantota kā piemērots līdzeklis šā divpusējā jautājuma risināšanai, paātrinot Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu piegādes pasaules tirgū, veicinot šo valstu ražošanas iekārtu modernizāciju un ļaujot tām izdevīgi izmantot salīdzinošās priekšrocības attiecībā uz vairākiem produktiem (piemēram, augļiem un dārzeņiem).

Tomēr, īstenojot šo saimniecisko koncepciju, nāksies saskarties ar problēmas sociālajiem un vides aspektiem. Saimnieciskās koncepcijas īstenošana ietekmēs sociālo jomu, jo ir skaidrs, ka strauja tirgus atvēršana nenovēršami vēl spēcīgāk apdraudēs mazo ģimenes lauku saimniecību pastāvēšanu, kuru ražīgums ir īpaši zems un kuras veido vislielāko Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu lauksaimniecības nozares daļu.

Šīs koncepcijas īstenošana ietekmēs arī vidi, jo mazo ģimenes lauku saimniecību struktūras sabrukums nopietni ietekmēs teritoriālo līdzsvaru, palielinot iedzīvotāju masveida pārcelšanos no jau tā pamestajiem laukiem uz pārapdzīvotām lielajām pilsētām un vēl jo lielākā mērā uz piekrastes rajoniem. Integrācija pasaules tirgū veicina aizvien intensīvāku un uz pieprasītu kultūru audzēšanu vērstu ražošanas veidu attīstību, kam nav pamatojuma, ņemot vērā situāciju attiecīgo valstu lauksaimniecības nozarē. Tā rezultātā tiek neracionāli izmantoti ūdens resursi, kuru ārkārtīgi lielā un stratēģiskā nozīme jau rada sasprindzinājumu, tāpat kā atteikšanās no to tradicionālo pārtikas produktu kultūru audzēšanas, kuras nav tikai vietējo iedzīvotāju pirmās nepieciešamības iztikas līdzeklis, bet tomēr ir piemērotākās Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu augsnei un to iespējām.

Eiropas Savienība

Lai arī tirgus atvēršana sniedz reālas eksporta iespējas Eiropas lauksaimniekiem, īpaši vairākās produktu nozarēs, kur Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ražošanas apjoms ir nepietiekams (piens, cukurs u. c.), tradicionālie argumenti regulētas tirdzniecības atbalstam nezaudē aktualitāti, ņemot vērā algu līmeni Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīs, to, ka šīs valstis neapgrūtina vides nodokļu maksājumi, un galvenokārt to, ka nav Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu saskaņotu standartu. Problēma, ko šajā situācijā rada konkurence, kļūst vēl izteiktāka, jo bieži vien tā attiecas uz vieniem un tiem pašiem abu Vidusjūras reģiona partnerattiecību pušu produkcijas veidiem (īpaši augļiem un dārzeņiem).

Problēma nemazinās, jo gadījumā, ja Eiropas Savienība neiesaistīsies Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu integrācijā pasaules tirdzniecībā, citas tirdzniecības lielvalstis noteikti izmantos iespēju aizpildīt šo robu, veicot vērienīgus privātus ieguldījumus, kā rezultātā Eiropas Savienības Vidusjūras reģiona valstis var nonākt vēl nelabvēlīgākā stāvoklī: neizdevīga konkurence tirdzniecībā ar Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, spēcīgi triecieni tirdzniecības politikas sakarā PTO u. c.

Efektīvu saimniecisko partnerattiecību perspektīvas

Tātad ir skaidrs, ka gan Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm, gan Eiropas Savienībai ir pēc iespējas ātrāk jāatsāk sarunas par reālu partnerattiecību īstenošanu, pamatojoties uz tirgus pakāpenisku atvēršanu un pārvaldību, kas atbilst Vidusjūras baseina valstu patiesajai sociālekonomiskajai un sociālajai situācijai.

Šai sakarā referents piedāvā četrus galvenos virzienus, kas viņam šķiet piemēroti iecerēto mērķu sasniegšanai:

1. Lauksaimniecības tirgus atvēršanas procesa tempa un intensitātes pielāgošana, kas nozīmē atbalstu savlaicīgai un straujai Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ekonomiskajai integrācijai; pakāpenisku liberalizācijas procesu atbilstoši abu Vidusjūras reģiona partnerattiecību pušu īstenotajai lauksaimniecības un lauku attīstības politikai un reformām; uz tirdzniecības preferencēm un piedāvājuma pārvaldības metožu turpmāku pielietošanu balstītas asimetriskās sistēmas saglabāšanu.

2. Ciešāku partnerattiecību un sadraudzības veidošana, lai atbalstītu administratīvās jomas reformu, veicinot ieguldījumus; lai paplašinātu Vidusjūras baseina valstu profesionālo organizāciju sadarbību saistītajās nozarēs; lai sekmētu specifisku cilmes vietas nosaukumu sistēmas izveidi.

3. Lauku attīstības kā prioritātes noteikšana, lai sekmētu Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu lauksaimniecības daudzveidības palielināšanos, kas būtu saudzīga pret vidi un dabas resursiem un kas ļautu ražot kvalitatīvus pārtikas produktus, veicinot līdzsvarotu teritoriālo attīstību. Plašākā nozīmē – ja abas puses apzinās lauku attīstības problemātikas nozīmi, tas ļauj radīt kopīgas vērtības un pakāpeniski saskaņot abu Vidusjūras reģiona partnerattiecību pušu ražošanas standartus.

4. Papildu pasākumi. Svarīgi, lai Eiropas Savienība mobilizē tās rīcībā esošos finansēšanas instrumentus (sevišķi topošo ES instrumentu kaimiņattiecību veicināšanai), jo īpaši, lai atbalstītu Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu ražošanas struktūru modernizāciju un nozaru partnerattiecību procesus. Turklāt referents pieprasa, lai Eiropas Savienība apsver organizatoriskas vai finansiālas iespējas izveidot atbalsta līdzekļu sadales sistēmu Eiropas un Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstu mazajām ģimenes lauku saimniecībām, kuras konkurences īstenošana lauksaimniecības nozarē skars visspēcīgāk.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveide
Procedūras numurs	2006/2173(INI)
Par jautājumu atbildīgā komiteja	INTA
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	AGRI 6.7.2006
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Jean-Claude Fruteau 21.6.2006
Izskatīšana komitejā	2.10.2006		22.11.2006
Pieņemšanas datums	22.11.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	26 2 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Vincenzo Aita, Thijs Berman, Giuseppe Castiglione, Joseph Daul, Albert Deß, Gintaras Didžiokas, Michl Ebner, Carmen Fraga Estévez, Jean-Claude Fruteau, Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf, Ioannis Gklavakis, Lutz Goepel, Bogdan Golik, Esther Herranz García, Heinz Kindermann, Albert Jan Maat, Diamanto Manolakou, Mairead McGuinness, Rosa Miguélez Ramos, María Isabel Salinas García, Brian Simpson, Kyösti Virrankoski, Andrzej Tomasz Zapałowski
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Pilar Ayuso, Bernadette Bourzai, Ilda Figueiredo, Wiesław Stefan Kuc, Jan Mulder
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)	...

PROCEDŪRA

Virsraksts	Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu brīvās tirdzniecības zonas izveide
Procedūras numurs	2006/2173(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu	INTA 6.7.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	AFET 6.7.2006			AGRI 6.7.2006
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums
Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Kader Arif 23.11.2005
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)
Izskatīšana komitejā	3.10.2006		21.11.2006
Pieņemšanas datums	18.12.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	22 0 2
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Kader Arif, Jean-Pierre Audy, Enrique Barón Crespo, Daniel Caspary, Françoise Castex, Christofer Fjellner, Béla Glattfelder, Alain Lipietz, Caroline Lucas, Erika Mann, Helmuth Markov, David Martin, Georgios Papastamkos, Tokia Saïfi, Robert Sturdy, Gianluca Susta, Johan Van Hecke, Zbigniew Zaleski
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Panagiotis Beglitis, Harlem Désir, Elisa Ferreira, Małgorzata Handzlik, Jens Holm, Jörg Leichtfried
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā
Iesniegšanas datums
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)