ZIŅOJUMS par sieviešu lomu Turcijas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē

11.1.2007 - (2006/2214(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Emine Bozkurt

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par sieviešu lomu Turcijas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē

(2006/2214(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 8. novembra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2006. -2007. gadam” (COM(2006)0649), jo īpaši progresa ziņojumu par Turciju, kas ir šī dokumenta daļa;

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Paplašināšanās stratēģijas dokuments — 2005” (COM(2005)0561),

–   ņemot vērā 2006. gada 27. septembra rezolūciju par Turcijas panākumiem ceļā uz pievienošanos[1]

–   ņemot vērā 2005. gada 6. jūlija rezolūciju par sieviešu lomu Turcijas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē[2]

–   ņemot vērā Eiropadomes 2004. gada 17. decembra lēmumu 2005. gada 3. oktobrī sākt sarunas ar Turciju par pievienošanos Eiropas Savienībai,

–   ņemot vērā Kopienas tiesību kopumu sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru konferences Ieteikumu Rec (2003) 3 par līdzsvarotu vīriešu un sieviešu piedalīšanos politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanas procesā,

–   ņemot vērā SDO 1996. gada Konvenciju Nr. 177 par darbu mājās,

-    ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas ES–Turcijas Kopīgās konsultatīvās komitejas ziņojumu „Sievietes un nodarbinātība”, kas tika izstrādāts 2006. gada 14. jūlijā Kayseri (Turcijā),

–   ņemot vērā Turcijas parlamentārās komisijas ziņojumu par paražu un goda aizstāvēšanas slepkavībām, un vardarbību pret sievietēm un bērniem,

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu par Turcijas noteikumiem par islamiskās galvas segas valkāšanu augstākās izglītības iestādēs[3]

–   ņemot vērā Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās Fakultatīvo protokolu, kuri veido daļu no starptautiskajām tiesībām un kurus Turcija ir parakstījusi 1985. gadā un attiecīgi 2002. gadā, un ņemot vērā Turcijas Konstitūcijas 90. pantu, kurā noteikts, ka starptautiskajiem likumiem ir augstāks juridisks spēks nekā Turcijas valsts likumiem,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6‑0003/2007),

A. tā kā Kopienas tiesību kopuma pieņemšana pievienošanās kandidātvalstīm, lai pievienotos Eiropas Savienībai un tā kā sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesība ir daļa no Kopienas tiesību kopuma;

B.  tā kā Eiropas Komisijas ziņojumā par Turcijas virzību uz pievienošanos, kas ir daļa no 2005. gada 9. novembra Paplašināšanās stratēģijas dokumenta — 2005 (COM(2005)0561), attiecībā uz sieviešu situāciju, cita starpā, norādītas šādas galvenās jomas, kas rada satraukumu: vardarbība pret sievietēm, jo īpaši vardarbība ģimenē un goda aizstāvēšanas noziegumi, augsts analfabētisma līmenis, zema sieviešu pārstāvniecība parlamentā un vietējās varas iestādēs, kā arī nepietiekama sieviešu līdzdalība un valdoša diskriminācija darba tirgū, ņemot vērā to, ka ekonomiskā patstāvība ir galvenais nosacījums viņu emancipācijai, Turcijai par šo jautājumu būtu īpaši jārūpējas;

C. tā kā Komisija 2006. gada progresa ziņojumā par Turciju ir secinājusi, ka tiesiskais regulējums sieviešu tiesību jomā ir visumā apmierinošs, bet īstenošana joprojām ir problemātiska;

1.  uzsver, ka cilvēktiesību, tostarp sieviešu tiesību ievērošana, ir obligāts priekšnosacījums dalībai Eiropas Savienībā, un aicina Komisiju noteikt sieviešu tiesību jautājumu kā centrālo sarunās ar Turciju;

2.  atzinīgi vērtē to, ka ir sākusies Turcijas un Eiropas Savienības pievienošanās sarunu aktīvā fāze; tomēr pauž nožēlu par reformu procesa palēnināšanos Turcijā pēdējā gada laikā, kā arī par pastāvīgajām problēmām sieviešu tiesību jomā;

Tiesību aktu un koordinācijas īstenošana

3.  atzīmē, ka tiesiskais regulējums sieviešu tiesību jomā ir visumā apmierinošs, bet uzskata, ka tā īstenošana joprojām ir nepilnīga; tāpēc atkārto savu aicinājumu pilnībā un efektīvi īstenot Kopienas tiesību kopumu attiecībā uz sieviešu tiesībām, jo īpaši valsts nabadzīgākajos reģionos;

4.  mudina Turcijas valdību paātrināt jauno tiesību aktu par sieviešu tiesībām īstenošanu un nodrošināt, ka tie pilnībā atbilst Kopienas tiesību aktu kopuma prasībām un tiek efektīvi īstenoti praksē;

5.  norāda uz to, ka jaunais Sodu kodekss, kas stājās spēkā 2005. gada jūnijā, būtiski stiprina sieviešu pamattiesības, bet Eiropas direktīvas par vīriešu un sieviešu līdztiesību vēl joprojām nav pilnībā transponētas; ar bažām atzīmē (neveiksmīgos) mēģinājumus atcelt tiesību aktus par sieviešu tiesībām;

6.  pauž nožēlu par to, ka Turcijas dienvidaustrumu daļās meiteņu dzimšana netiek reģistrēta; tas traucē cīņā pret piespiedu laulībām, kā arī goda aizsargāšanas noziegumiem, jo upuriem nav nekādas oficiālas identitātes; mudina Turcijas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai visu bērnu dzimšana Turcijā tiktu reģistrēta;

7.  uzsver, ka Turcijas valdībai rūpīgi jāuztur un jāizveido, kur nepieciešams, visas valsts laulību un dzimšanas tiesiskas reģistrācijas sistēma, lai nodrošinātu visu sieviešu un vīriešu pilnīgas tiesības uz pilsonības sniegtajām priekšrocībām, kā, piemēram, piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei;

8.  šajā sakarā atzinīgi vērtē Konsultatīvās padomes („Padome”) par sieviešu statusu izveidošanu Turcijā, kas sniegs padomus par valsts politikas sieviešu tiesību jomā plānošanu un īstenošanu;

9.  uzsver nepieciešamību iekļaut šīs padomes sastāvā darba tirgus partnerus, kā arī to struktūru un nevalstisko organizāciju pārstāvjus, kuras nodarbojas ar dzimumu līdztiesības jautājumiem, kā arī pārstāvjus no arodbiedrībām, kuru šobrīd tajā nav, un mudina attiecīgās varas iestādes izmantot šīs padomes pakalpojumus efektīvi, lai nodrošinātu efektīvu koordināciju starp ieinteresētajām pusēm;

Pilsoniskā sabiedrība

10. ar ilgstošām bažām atzīmē problēmas attiecībā uz Turcijas valdības un nevalstisko organizāciju (NVO) sadarbību;

11. aicina vienlīdzīgi izturēties pret visām NVO t.i. arī brīvām un autonomām sieviešu organizācijām;

12. uzskata, ka Turcijas ministra, kas atbildīgs par sieviešu tiesību jautājumiem, tikšanās ar 55 Turcijas sieviešu organizāciju pārstāvēm un lēmums izveidot daudz sistemātiskāku sadarbību un efektīvu koordināciju starp ministriju un NVO ir laba prakse, kas regulāri jāatkārto; sagaida, lai šī politiskās gribas izpausme nozīmētu praktiskus rezultātus nākotnē īpašu iniciatīvu un pasākumu veidā;

13. aicina Komisiju un Turcijas valdību atzīt nevalstisko sieviešu tiesību organizāciju kā būtisku un svarīgu partneru nozīmi oficiālās un pastāvīgās struktūrās un iestādēs, kā arī strukturēti iesaistīt NVO pievienošanās sarunu procesā, saskaņā ar noteikto kārtību;

14. aicina Turcijas varas iestādes uzsākt liela apjoma kampaņu, lai parādītu visai sabiedrībai sievietes kā nozīmīgas ekonomiskās un sociālās attīstības virzītājas;

15. izprot tās problēmas, ar kurām var saskarties sieviešu tiesību NVO ES stipendiju saņemšanas ilgajā procesā, kā arī īstenojot projektus, par kuriem tās saņēmušas stipendijas;

16. atzinīgi vērtē STGM (Pilsoniskās sabiedrības attīstības centra), kas sniedz palīdzību pilsoniskās sabiedrības attīstībā, izveidi;

17. aicina Komisiju sniegt papildu atbalstu, cita starpā, lai attīstītu citu palīdzības centru iespējas;

Dati, kritēriji un mērķi

18. atzīmē, ka vēl joprojām trūkst precīzu datu par sieviešu situāciju Turcijā un esošie dati vel aizvien neaptver visas ar sieviešu stāvokli, nozīmi un tiesībām saistītās problēmas;

19. atzinīgi vērtē ES un Turcijas kopīgo projektu “Dzimumu līdztiesības veicināšana”, kura mērķis ir uzlabot ieinteresēto personu spējas aizsargāt sievietes no vardarbības ģimenē, kā arī atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot datu bāzi par vardarbību pret sievietēm “Valsts pētījums par vardarbības pret sievietēm iemesliem un sekām”, kā daļu no šī projekta;

20. aicina Turcijas valdību nodrošināt specifiskus un uzticamus datus par sieviešu analfabētisma līmeni un līdztiesīgu piekļuvi izglītībai, problēmām iesaistīties darba tirgū, vardarbību pret sievietēm, goda aizstāvēšanas slepkavībām, kā arī piespiedu laulībām;

21. aicina Komisiju savos ziņojumos Padomei par reformu gaitu piedāvāt skaidrus kritērijus un precīzus īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus sieviešu tiesību jomā;

22. aicina Turcijas valdību nodrošināt, ka kurdu tautības sievietes arī tiek iesaistītas sieviešu tiesību programmās;

23. ir satraukts par Komisijas novēroto, ka ģimenes aizsardzības likums tiek piemērots tikai daļēji, un aicina Turcijas varas iestādes nekavējoties īstenot to pareizi un efektīvi, jo tas palīdzēs aizsargāt sieviešu stāvokli un tiesības ģimenē;

Vardarbība pret sievietēm

24. atzīmē, ka vardarbība pret sievietēm vēl joprojām ir problēma, un nosoda vardarbības gadījumus pret sievietēm, tostarp goda slepkavības, vardarbību ģimenē, piespiedu laulības un poligāmiju;

25. atzīmē Komisija novēroto, ka par spīti noteikumiem jaunajā Sodu kodeksā, kurā morāli iemesli slepkavības izdarīšanai ir noteikti par vainu pastiprinošu apstākli, tiesu piespriesti sodi joprojām ir saudzīgi; aicina tiesu iestādes piemērot un interpretēt Sodu kodeksa noteikumus pareizi un efektīvi, lai novērstu šāda veida noziegumus;

26. pauž nopietnas bažas par to, ka sieviešu pašnāvības ģimenes ietekmes dēļ vēl joprojām ir sastopamas, jo īpaši austrumu un dienvidaustrumu reģionos; mudina Turcijas varas iestādes aizsargāt sievietes no ģimeņu izdarītā spiediena uz viņām un iesniegt konkrētus un uzticamus datus par pašnāvību izplatību sieviešu vidū, jo īpaši šajos reģionos;

27. aicina sabiedriskās iestādes (tiesu iestādes, administrāciju, policiju, veselības aizsardzības sistēmu utt.) nodrošināt, lai sievietes, kas Turcijā cieš no vardarbības, saņemtu visu nepieciešamo aizsardzību;

28. uzsver sieviešu organizāciju prasību, ka gadījumos, ja upuriem nav palīdzēts un tie netiek aizsargāti, sabiedriskajām iestādēm jāuzsāk juridiska izmeklēšana un jācenšas izvirzīt kriminālapsūdzību pret tiem, kas par to atbildīgi;

29. atzinīgi vērtē premjerministra izdoto apkārtrakstu pēc Turcijas parlamentārās komisijas ziņojuma par paražu un goda aizstāvēšanas slepkavībām un vardarbību pret sievietēm, kurā viņš instruē visus ministrus, sabiedriskās iestādes un vietējos administratorus ieviest ieteiktos risinājumus, risinot vardarbības pret sievietēm problēmu; aicina Turcijas valdību izstrādāt saistošas un praktiskas instrukcijas šī oficiālā apkārtraksta īstenošanai, kā arī noteikt sekas par tā nepildīšanu;

30. atzinīgi vērtē militārā dienesta dalībnieku izglītošanas iniciatīvu par vardarbības pret sievietēm novēršanu, kā arī iniciatīvu iekļaut policijas izglītības iestāžu mācību plānos tādus jautājumus kā sieviešu tiesības — daļa no cilvēktiesībām, vardarbība pret sievietēm un goda aizstāvēšanas noziegumi;

31. aicina Turcijas valdību un Komisiju piešķirt prioritāti cīņai ar vardarbību vispār un jo īpaši ar goda aizstāvēšanas slepkavībām un atvērt īpašus augstas drošības patvērumus arī Turcijas dienvidaustrumos, lai sievietēm būtu iespēja paglābties netālu no dzīves vietas; aicina atbalstīt un palīdzēt brīvajiem sieviešu konsultatīvajiem centriem dienvidaustrumu Turcijā, piemēram, KA-MER, mudina veicināt ekonomisko attīstību, kas vērsta uz sievietēm tajos reģionos, kur viņas visvairāk pakļautas vardarbībai; uzsver, cik nozīmīga ir sistemātiska izmeklēšana un efektīva sodīšana, un tāpēc ir svarīga policijas un tiesu iestāžu apmācība par dzimumu līdztiesības jautājumiem un cīņu pret vardarbību; norāda uz to, ka nepieciešams instruēt tiesnešus kā piemērot jaunos likumus, lai bargi sodītu par vardarbību vispār un jo īpaši par goda aizstāvēšanas noziegumiem, piespiedu laulībām un poligāmiju, kā arī norāda uz to, cik nozīmīgi ir nodrošināt liecinieku aizsardzību; mudina Turcijas valdību noslēgt īpašu nolīgumu ar Komisiju par līdzdalību Daphne programmā un atlicināt šim mērķim nepieciešamos finanšu līdzekļus valsts budžetā;

32. norāda uz to, ka sievietēm jāpiedāvā ne vien aizsardzība, bet jo īpaši psiholoģiskā aprūpe un padomdošana; pieprasa, lai šādi pakalpojumi tiktu nodrošināti sieviešu patversmēs, kā arī citās vietās reģionos, kuros ir liels skaits sieviešu pašnāvību un vardarbības pret sievietēm gadījumu;

33. aicina Turcijas iestādes nodibināt saiknes ar visiem grupējumiem sabiedrībā — pilsoniskajiem, sociālajiem vai reliģiskajiem, lai uzsāktu kampaņas, kas jo īpaši būtu vērstas uz jauno paaudzi, plašāk izplatot izpratni par to, ka vardarbība pret sievietēm un bērniem ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, un veicinātu riebumu pret visa veida vardarbību;

Patversmes

34. atzīmē, ka Turcijā patversmēs sievietēm, kas cieš no vardarbības, ir paredzētas 469 vietas, kurās līdz šim patvērumu atradušas 5512 sievietes[4], un tas neatbilst iedzīvotāju prasībām valstī ar aptuveni 70 miljoniem iedzīvotāju, un pat spēkā esošajos likumos paredzētais pieticīgais nodrošinājums, t.i. patversme katrā pašvaldībā ar vairāk nekā 50 000 iedzīvotājiem, nav pienācīgi īstenots;

35. aicina Turcijas valdību nodrošināt efektīvas, drošas, pieejamas un pietiekami daudzas patversmes sieviešu vajadzībām;

36. atzinīgi vērtē sociālās palīdzības telefona dienesta 183 izveidi ģimenēm, sievietēm, bērniem un invalīdiem, lai būtu iespējams ziņot par vardarbību, kā arī atzinīgi vērtē valsts mēroga palīdzības līnijas 157 izveidi cilvēku tirdzniecības upuriem, un uzskata, ka šīs palīdzības līnijas var noderēt kā labs piemērs arī ES;

37. atgādina savu aicinājumu Turcijai ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas[5] Papildu protokolu Nr.12;

38. aicina Turcijas valdību veikt strukturālus un personāla uzlabojumus sieviešu patversmēs un novērst nepilnības, kuras ir par iemeslu sūdzībām;

39. iedrošina Turcijas valdību darīt vairāk, lai veicinātu sadarbību valsts/vietējām iestādēm un neatkarīgām sieviešu organizācijām, tādām kā MorCati rietumos un KA-MER Turcijas dienvidaustrumos; mudina arī nodrošināt finansiālu atbalstu neatkarīgām un autonomām sieviešu patversmēm;

Politiskā līdzdalība

40. atzīmē, ka sieviešu politiskās līdzdalības līmenis Turcijā ir pārāk zems; uzsver to, ka sieviešu diskrimināciju dažkārt vislabāk var mazināt ar pozitīvas diskriminācijas pagaidu pasākumiem, ko, citu starpā, pieļauj CEDAW, un pastāv izteikta nepieciešamība, lai būtu sievietes — spilgti piemēri varas gaiteņos un lēmumus pieņemošos amatos;

41. ierosina ieviest obligāto sieviešu līdzdalības kvotu sistēmu vēlēšanu sarakstos, nodrošinot būtisku sieviešu līdzdalību, kā labāko iespējamo veidu, lai īsā laikā palielinātu sieviešu līdzdalību Turcijas politikā;

42. ierosina pasākumu priekšlikumu, lai nodrošinātu sieviešu pienācīgu pārstāvību vēlēšanu sarakstos, nodrošinot būtisku sieviešu līdzdalību, kā labāko veidu, lai īsā laikā palielinātu sieviešu līdzdalību Turcijas politikā;

43. aicina Turcijas politiskās partijas pieņemt iekšējos noteikumus, kas garantētu sieviešu līdzdalību to visu līmeņu pārvaldes struktūrās;

44. mudina Turcijas politiskās partijas, sākot jau no nākamajām vēlēšanām 2007. gadā, iekļaut vēlēšanu sarakstos vairāk sieviešu kandidatūru, lai piešķirtu sievietēm pienācīgu lomu partiju hierarhijā un veicinātu izpratni par sieviešu politiskās līdzdalības nozīmību;

45. ļoti nožēlo to, ka pastāvīgā komiteja sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumos Turcijas Parlamentā vēl arvien nav izveidota; uzsver, ka Turcijas valdības solījumi, kā arī dažu politisko partiju solījumi to programmās ir jāpilda, un pasvītro, ka komiteja ir jāizveido, cik drīz vien iespējams;

46. ir satraukts Komisijas komentāru dēļ par to, ka sievietes vēl joprojām ir neaizsargātas pret diskriminējošām praksēm, lielākoties izglītības trūkuma un augstā analfabētisma līmeņa dēļ valstī, un uzsver, ka jāturpina centieni, kas veicinātu sieviešu tiesības uz izglītību, jo īpaši valsts dienvidaustrumu daļā; šajā sakarā aicina veikt pasākumus izglītības jomā, lai mācībspēki būtu kompetenti dzimumu līdztiesības jautājumos, un uzturēt sistēmu, kas stimulētu to, ka meitenes paliek skolā; aicina arī izglītot skolnieces un skolniekus par vīriešu un sieviešu vienādajām tiesībām un sieviešu tiesībām uz pašnoteikšanos, tostarp izmantojot dzimumu atšķirību jautājumiem piemērotus mācību materiālus;

Izglītība

47. atzīmē, ka pēc ANO Bērnu fonda aplēsēm katru gadu ap 600 000 līdz 800 000 meiteņu, kuras ir sasniegušas obligāto vecumu skolas gaitu uzsākšanai, no skolas apmeklēšanas attur viņu ģimenes, vai arī viņām liegta iespēja apmeklēt skolas loģistisku grūtību dēļ;

48. atzinīgi vērtē izglītības kampaņu „Ejam skolā, meitenes!”, kuras rezultātā skolu sāka apmeklēt 222 800 meiteņu; tāpat atzinīgi vērtē „Kampaņu Valsts izglītības atbalstam", kurā četros gados tika iesaistīti gandrīz 5 miljoni pieaugušo, lielākā daļa no kuriem bija sievietes no lauku apvidiem un meitenes, kas nevarēja apmeklēt skolu;

49. uzsver izglītības nozīmi un tās potenciālo ieguldījumu sieviešu ekonomiskajā neatkarībā; aicina Turcijas varas iestādes izveidot uzraudzības sistēmu, lai nodrošinātu, ka meitenes paliek izglītības sistēmā;

Līdzdalība darba tirgū

50. atzīmē, ka procentuāli sieviešu līdzdalības līmenis darba tirgū joprojām ir ārkārtīgi zems — mazāk nekā 25 % , un ir ļoti zems, salīdzinot ar vidējiem sieviešu nodarbinātības rādītājiem ES-25, kur šis līmenis ir 55 %, un sieviešu nodarbinātības rādītāji ir kritušies līdz 20 %, pretstatā tam, ka pieaug sieviešu līdzdalība neformālajā sektorā, ko bieži vien nosaka tādi savstarpēji saistīti faktori, kā zemais sieviešu izglītības līmenis, izplatītu, institucionalizētu, pieejamu bērnu, veco ļaužu un radinieku invalīdu aprūpes iespēju trūkums un darba dalīšana sabiedrībā pēc dzimuma principa;

51. vērš uzmanību uz Komisijas piezīmi attiecībā uz iespēju līdztiesību, jo nepieciešama pielīdzināšana Kopienas tiesību aktu kopumam, jo īpaši attiecībā uz bērnu kopšanas atvaļinājumu, vienādu atalgojumu, vienādu nodarbinātības pieejamību, kā arī garantēto sociālo drošību un sociālo arodnodrošinājumu;

52. sakarā ar iepriekšminēto atzinīgi vērtē tādus projektus kā Nīderlandes – Turcijas projektu “Līdztiesības stiprināšana nodarbinātības jomā” un nākamo projektu “Atbalsts sieviešu uzņēmējdarbībai”, kā arī sadarbību starp Garanti banku un KAGIDER (sieviešu uzņēmēju asociācija) attiecībā uz kredītu iespējām līdz pat USD 30 000 apmērā, kā arī bezmaksas apmācību sievietēm uzņēmējām;

53. aicina valdību izveidot struktūru vai struktūras, kas nodarbotos ar vienlīdzīgas attieksmes darba tirgū veicināšanu, analīzi un atbalstu, tostarp arī attiecībā uz profesionālo izglītību Direktīvas 2002/73/EK[6] 8a. punkta nozīmē;

54. aicina darba tirgus partnerus un Turcijas valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neformālās ekonomikas pārtapšanu formālajā; lūdz Komisiju padarīt šo centienu atbalstu par vienu no prioritātēm;

55. pieprasa Turcijas valdību nodrošināt precīzus datus par sieviešu diskrimināciju, tostarp arī par to sieviešu piekļuvi oficiālajam darba tirgum, kas valkā galvas segas, lai noskaidrotu vai nepastāv netiešas diskriminācijas pēc dzimuma principa risks;

56. aicina Turcijas valdību uzlabot to cilvēku stāvokli, kas strādā mājas darbus un no kuriem lielākā daļa ir sievietes; šajā sakarā mudina Turcijas valdību parakstīt un ratificēt SDO Konvenciju Nr. 177 par darbu mājās un paplašināt Turcijas darba likumu, lai tas attiektos arī uz tiem, kas nodarbināti mājās;

57. kārtējo reizi aicina Turcijas valdību izstrādāt un īstenot valsts rīcības plānus par sievietēm un nodarbinātību, kas būtu paredzēti ierobežotam laika periodam un kuros būtu konkrēti mērķi, kā tas tiek darīts ES dalībvalstīs;

58. aicina Turcijas Darba ministriju un darba tirgus partnerus savos politikas virzienos un darba koplīgumos iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumus, kā arī aicina Turcijas arodbiedrības organizēt nodarbinātību neformālajā sektorā un apmācīt arodbiedrības pārstāvjus dzimumu līdztiesības jautājumos; šajā sakarā atzinīgi vērtē arodbiedrības Türk-IS iniciatīvas;

59. uzsver, cik nozīmīgi ir darba tirgus partneri, veicinot sieviešu tiesības un līdzdalību ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā dzīvē; mudina darba tirgus partnerus darīt vairāk, lai veicinātu sieviešu līdzdalību struktūrās, kas iesaistītas sociālajā dialogā;

60. nolemj regulāri izvērtēt panākumus sieviešu tiesību jomā Turcijā papildus un saistībā ar ikgadējo Komisijas ziņojumu par panākumiem un novērtēt Turcijas sasniegto sieviešu tiesību jomā saskaņā ar šajā ziņojumā noteiktajiem kritērijiem;

o

o        o

61. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ANO īpašajam referentam par vardarbību pret sievietēm, Starptautiskās Darba organizācijas ģenerāldirektoram un Turcijas valdībai un parlamentam.

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0381.
• [2]  OV C 157 E, 6.7.2006., 385. lpp.
• [3]  Leyla Şahin pret Turciju, Pieteikums Nr. 44774/98
• [4]  Avots: Nimet Çubukçu, Turcijas ministre, kas atbildīga par sieviešu tiesībām
• [5]  http://www1.umn.edu/humanrts/euro/z31prot12.html
• [6]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba apstākļiem (Dokuments attiecas uz EEZ)(OV L 269, 05.10.2002., 15-20. lpp).

PASKAIDROJUMS

Ziņojuma sagatavošanas procesā referente regulāri, gan publiski, gan privāti tikās ar visdažādākajām iesaistītajām personām Turcijā un Eiropas Savienībā un iesaistījās padziļinātās diskusijās ar šiem cilvēkiem. Darba procesā tika paveikts sekojošais:

· Turcijas Darba devēju organizācijas (TISK) konferences par sievietēm un nodarbinātību apmeklējums 2006. gada 10. februārī.

· Starptautiskā Sieviešu kongresa „Sievietes loma civilizāciju aliansē” apmeklējums Stambulā 2006. gada 28.-29. janvārī.

· Turcijas apmeklējums, lai izpētītu pašreizējo situāciju sieviešu tiesību jomā, kuras laikā notika diskusijas par sieviešu tiesībām ar premjerministru Erdoğan, ministri sieviešu tiesību jautājumos Çubukçu, sociālo lietu ministru Başesgioğlu, darba devēju organizāciju TISK, arodbiedrību konfederāciju Türk-IS, arodbiedrību konfederāciju HAK-IS, sieviešu NVO, sieviešu nodaļām lielākā daļā politisko partiju , kā arī ar deputātiem individuāli.

· Tikšanās ar ANO Cilvēktiesību komisijas Īpašo referenti jautājumos par vardarbību pret sievietēm profesori Yakın Ertürk 2006. gada jūlijā.

· Tikšanās ar ES Paplašināšanās komisāru Olli Rehn un ES Nodarbinātības, sociālo lietu un līdztiesīgu iespēju komisāru Vladimir Spidla.

· Plānota mazā uzklausīšana par šo jautājumu Eiropas Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejā.

Pilsoniskā sabiedrība

Ziņojumā uzsvērts, cik nozīmīga ir atvērta, uz sadarbību un efektīvu koordināciju orientēta attieksme starp Turcijas valdības visiem līmeņiem, NVO un Eiropas savienības iestādēm. Šajā sakarā tajā atzinīgi vērtēta Konsultatīvās padomes par sieviešu statusu izveidošana 2005. gadā, kas konsultēs par valsts politikas attiecībā uz sieviešu statusu plānošanu un īstenošanu; Tomēr ziņojumā uzsvērts, ka šajā Padomē jābūt arī arodbiedrībām, kas pašlaik tur nav pārstāvētas.

Referente īpaši aicina Komisiju izvirzīt konkrētus mērķus un, vislabāk savā regulārajā ziņojumā par Turciju, noteikt saprātīgus, proporcionālus un realizējamus kritērijus šo mērķu sasniegšanai. Tas skaidri parādītu Turcijai, kādiem kritērijiem jāpanāk atbilstība, kā arī atvieglotu Eiropas Parlamenta monitoringa un novērtēšanas procedūras. Cita nozīmīga problēma ir sieviešu NVO pieaugošās bažas par sarežģīto kārtību, lai saņemtu finanšu atbalstu un finansējumu no ES. Lai NVO saņemtu ES stipendijas, pieteikšanās kārtība ir ļoti sarežģīta, un tas daudzus sieviešu NVO attur no pieteikšanās uz šiem tik nozīmīgajiem resursiem, kā arī to izmantošanas. Šajā sakarā Komisija tiek mudināta sniegt papildu palīdzību, organizējot informācijas sesijas par ES projektu finansēšanu, kurās būtu iesaistītas visas attiecīgās puses.

Vardarbība pret sievietēm

Neskatoties uz to, ka pēdējā gada laikā ir veikti daudzi nozīmīgi pasākumi, vēl joprojām Turcijā sastopami daudzi vardarbības gadījumi pret sievietēm, tādēļ varas iestāžu pienākums ir pastiprināt centienus. Šīs problēmas plašās izplatības un nozīmības dēļ nepieciešama efektīva koordinācija, ticamu datu izmantošana un pienācīgs finansējums. Ziņojumā pausts viedoklis, ka viena no svarīgākajām problēmām ir neatkarīgu un precīzu datu trūkums par vardarbību pret sievietēm, tāpēc atzinīgi vērtēts ES-Turcijas kopīgais projekts datu bāzes par vardarbību pret sievietēm izveidošanai. Tomēr patiesu nožēlu izraisa Turcijas negribība noslēgt īpašu nolīgumu ar Eiropas Komisiju par līdzdalību Daphne II programmā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu;

Referente atzinīgi vērtē ANO Cilvēktiesību komisijas Īpašās referentes jautājumos par vardarbību pret sievietēm profesores Yakın Ertürk darbu, kas veica oficiālu faktu vākšanas misiju Turcijā no 2006. gada 22. līdz 31. maijam, sakarā ar plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotajiem sieviešu pašnāvību gadījumiem Batmanā. Viņas darba mērķis bija novērtēt, vai augstā pašnāvību izplatība, kuras tika interpretētas kā maskētas goda aizstāvēšanas slepkavības vai piespiedu pašnāvības, bija saistītas ar to, ka pieņemti stingrāki likumi pret goda aizstāvēšanas noziegumiem. Pamatojoties uz profesores Yakın Ertürk atklāto, kas nenorādīja ne uz kādu tiešu saikni starp tiesību aktiem un sieviešu pašnāvību skaita pieaugumu, Eiropas Parlamenta referente savā ziņojumā nepieminēja šo gadījumu.

Turcija ir iesaistījusies visos galvenajos starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos. Valsts tiesību akti nodrošina sieviešu līdztiesību un cilvēktiesības un vēršas pret vardarbību pret sievietēm. Tomēr, lai praksē īstenotu šos likumus un aizsargātu sievietes pret vardarbību, nepieciešama politiskā griba. Lai pilnībā īstenotu esošos likumus, jāmaina cilvēku mentalitāte.

Ziņojuma sagatavošanas laikā bija ļoti grūti iegūt precīzu informāciju par patversmēm sievietēm, kas cietušas no vardarbības, jo no dažādiem avotiem tika iesniegti atšķirīgi dati par patversmju skaitu, atrašanās vietu, ietilpību, vispārējiem standartiem un patversmēs strādājošā personāla kvalifikāciju. Tāpēc Turcijas varas iestādēm ir lūgts iesniegt pilnīgu un detalizētu Turcijā esošo patversmju sarakstu.

Sieviešu politiskā līdzdalība

Sieviešu politiskās līdzdalības līmenis Turcijā vēl joprojām ir dramatiski zems, kopš pēdējā ziņojuma par sieviešu tiesībām Turcijā, nav notikušas nevienas vēlēšanas. Turcijas varasiestādes tiek nepārtraukti mudinātas veikt ilgtspējīgus pasākumus, lai palielinātu sieviešu pārstāvību vēlētās un ieceltās struktūrās. Pagaidu pozitīvās diskriminācijas pasākumi, piemēram, obligāto sieviešu līdzdalības kvotu sistēmas vēlēšanu sarakstos ieviešana, tiek uzskatīti par labāko iespējamo veidu, lai palielinātu sieviešu līdzdalību parlamentā un vietējās vēlētās struktūrās. Gan NVO, gan sievietes politiķes aicina ieviest šo kvotu sistēmu. Nākamās vēlēšanas Turcijā ir nozīmīga iespēja palielināt sieviešu līdzdalību politikā, iekļaujot vēlēšanu sarakstos vairāk sieviešu kandidatūru, kā arī piešķirot viņām vadošu lomu partiju organizatoriskajā struktūrā, ne tikai sieviešu apakšnodaļās.

Lai arī priekšlikums ir sagatavots un Turcijas valdība ir devusi vairākus solījumus, Pastāvīgā komiteja ar likumdošanas pilnvarām Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumos Turcijas parlamentā vel joprojām nav izveidota. Paužot nožēlu par Turcijas varas iestāžu bezdarbību, referente uzskata, ka nopietnai problēmai vajadzīga nopietna komiteja. Tāpēc šīs komitejas izveidošana būs skaidrs rādītājs tam, cik patiesa ir Turcijas valdības apņemšanās panākt uzlabojumus sieviešu tiesību jomā un tas nodrošinātu integrētu pieeju dzimumu līdztiesības jautājumiem Turcijas likumdošanā.

Izglītība

Katru gadu skolu neapmeklē vairāk nekā pusmiljons meiteņu, kaut arī Turcijā vismaz 8 klašu izglītība ir obligāta. Principā meiteņu izglītībai nav nekādu šķēršļu. Turcijas Konstitūcijas 42. pantā ir teikts: „Pamatizglītība ir obligāta visiem abu dzimumu pilsoņiem un valsts skolās tā ir bez maksas", kā arī Valsts Izglītības pamatlikuma 4. pantā ir teikts, ka „Izglītības iestādes ir atvērtas visiem neatkarīgi no valodas, rases, dzimuma vai reliģiskās piederības.” Tomēr tam, ka meitenes neapmeklē skolu, ir sarežģīti ekonomiski un sociāli iemesli. Viens no galvenajiem iemesliem ir ģimeņu nevēlēšanās sūtīt meitenes skolā. Jo īpaši valsts dienvidaustrumos, kur nesamērīgi liels skaits meiteņu neapmeklē skolu, bieži vien skolas atrodas tālu no mājām un daudzi vecāki, galvenokārt drošības apsvērumu dēļ, negrib, ka viņu bērni, jo īpaši meitenes, ceļo tik tālu vieni paši. Daudzām ģimenēm neklājas viegli ekonomiskā ziņā, tāpēc viņi cenšas palielināt ģimenes ienākumus, paturot bērnus mājās, lai strādātu. Citi iemesli ir saistīti arī ar tradicionālajiem aizspriedumiem par dzimumu lomu, kuru dēļ vīriešiem un zēniem vajadzīgais vienmēr tiek uzskatīts par svarīgāku nekā tas, kas nepieciešams sievietēm un meitenēm, un daudzi vecāki uzskata, ka agrīnas laulības viņu meitām ir svarīgākas nekā izglītība. Turklāt arī skolu un klašu trūkums, kā arī skolu sliktais stāvoklis ir vēl viens iemesls zemajai interesei par izglītību.

Pēdējos gados, lai risinātu šo problēmu, iesākti vairāki nozīmīgi izglītības projekti, kas pozitīvi ietekmējuši meiteņu izglītības iesaistes rādītājus. Daži no tiem ir „Tētis sūta mani skolā”, „Iesim skolā, meitenes!”, „Sniegpulkstenītes” un „Paņem līdzi savu māsu/brāli” Kampaņā „Valsts izglītības atbalstam", četros gados tika iesaistīti gandrīz 5 miljoni pieaugušo, lielākā daļa no kuriem bija sievietes no lauku apvidiem un meitenes, kas nevarēja apmeklēt skolu; Valsts Izglītības ministrijas un Augstākās izglītības padomes konsolidētā kopbudžeta daļa ir pieaugusi no 9,8 % 1996. gadā līdz 13 % 2005. gadā. Valdība sadarbībā ar UNICEF un ar NVO, ES un Pasaules Bankas atbalstu, kā arī privātā sektora un plašsaziņas līdzekļu atbalstu 2003. gadā uzsāka kampaņu „Iesim skolā, meitenes!”, kuras mērķis bija izlīdzināt lielu dzimumu pārstāvības starpību pamatizglītības iestādēs. Saskaņā ar UNICEF sniegtajiem datiem, kampaņas rezultātā skolas gaitas uzsāka 177 000 meiteņu un 87 000 zēnu 53 provincēs. Valsts izglītības ministrija nolēma izvērst kampaņu visā 81 valsts provincē. Pateicoties kampaņai tika nozīmīgi veicināta sabiedrības izpratne par dzimumu nevienādo pārstāvību izglītībā, kā arī par sieviešu tiesībām. Turklāt Turcijas valdības un Pasaules bankas kopīgā „Sociālo risku mazināšanas projekta” ietvaros, ģimenēm, kurām ir lielas finansiālas problēmas tiek sniegts materiāls atbalsts specifiski izglītībai. Tas nozīmē, ka ģimenes saņem finansiālus stimulus, ja sūta savus bērnus skolā, kā arī vēl papildus piemaksu, ja skolā tiek sūtītas meitenes.

Eiropas Savienības kompetence izglītības jomā ir ierobežota un tai nav kopīgas politikas attiecībā uz izglītību, kā arī jautājumos par galvassegu valkāšanu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir lēmusi, ka: „iejaukšanās šajā jautājumā bija principā attaisnota un ir proporcionāla tās mērķiem, un tāpēc uzskatāma par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā”[1] Šajā sakarā referente nepieskārās šim jautājumam, izņemot tad, kad apsvēra netiešās diskriminācijas risku dzimuma dēļ oficiālajā darba tirgū.

Sieviešu līdzdalība darba tirgū

Saskaņā ar ESAO datiem[2], patlaban sieviešu nodarbinātības līmenis Turcijā ir 24,3 %. Saskaņā ar Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda veiktajiem pētījumiem 2004. gadā šis rādītājs bija 27 %, bet 1998. gadā tie bija vēl 35 %. Tas norāda uz hronisku sieviešu līdzdalības samazināšanos Turcijas oficiālajā darba tirgū. Lai sievietes varētu pieprasīt tiesības, kas viņām garantētas uz papīra, viņām nepieciešama zināma mēra (ekonomiskā) neatkarība. Aizvien vairāk sievietēm atkāpjoties darba frontē, šī neatkarība šķiet būs grūti sasniedzama. Šī tendence ir jāaptur un jāpagriež pretējā virzienā. Ir dažādi iemesli tam, ka samazinās sieviešu līdzdalība. Turcijas ekonomiskajai izaugsmei neseko darba vietu skaita palielināšanās. Daudzām sievietēm ir zems izglītības līmenis, kas kavē viņu iekļūšanu darba tirgū. Sieviešu diskriminācija darba tirgū un darbu iedalījums pēc dzimuma principa joprojām ir problēmas, kas atklāj dziļi iekšienē mītošos aizspriedumus sabiedrībā, kas vēl aizvien ir zināmā mērā patriarhāla. Tāpēc, ka pastāv risks to sieviešu diskriminācijai, kas valkā galvassegas, kas var novest pie netiešas diskriminācijas dzimuma dēļ, ziņojumā ir izteikts lūgums valdībai iesniegt datus par šo jautājumu.

Tas, ka sievietes nav plaši pārstāvētas oficiālajā darba tirgū ir zināmā mērā izskaidrojams arī ar to, ka sievietes ir nodarbinātas neformālajā darba tirgū, viņām bieži strādājot mājās, kā nereģistrētām strādniecēm. Sievietes bieži nespēj pamest neformālo sektoru, vai dot priekšroku elastīga grafika daļēja laika apmaksātam darbam dažādu savstarpēji saistītu apstākļu dēļ — viņu izglītības līmenis, iespējams, ir pārāk zems, tradicionālās dzimumu lomas ierobežo sieviešu izvēles iespējas, sievietes ir piesietas mājai un atbildīgas par aprūpes darbu, jo trūkst institucionālas, plaši izplatītas, fiziski un materiāli pieejamas aprūpes pakalpojumu sistēmas bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, radiniekiem invalīdiem, vēl iemesls ir arī diskriminācija, pieņemot darbā oficiālajā sektorā, kā arī zināšanu trūkums par to, ka viņas, kā līdztiesīgi indivīdi ir līdztiesīgas. Tāpēc šis ziņojums aicina pievērst uzmanību sieviešu izglītībai, bērnu aprūpes iespēju pietiekamai nodrošināšanai, kā arī stingrai nostājai pret diskrimināciju. Turklāt Turcijas varas iestādēm un darba tirgus partneriem jādara viss, kas viņu spēkos, lai nodrošinātu pāreju no neformālā sektora uz oficiālo ekonomiku.

Darba tiesību akti jau ir uzlaboti, un Komisijai ir vairāki projekti, kas paredzēti, lai palielinātu to sieviešu skaitu, kas strādā algotu darbu, piemēram, arodizglītības programmas un programmas sieviešu uzņēmēju atbalstam. Tas, ka sieviešu skaits darba tirgū joprojām sarūk, ir satraucoši un pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka dažās jomās sievietes gūst būtiskus panākumus, jo aptuveni 30 % juristu, akadēmiskā personāla un ārstu ir sievietes. Arodbiedrībām var būt liela nozīme, organizējot sievietes, kas jau ir nodarbinātas, kā arī tās, kas meklē algotu darbu, lai tādējādi viņām būtu vieglāk kļūt par darba tirgus dalībniecēm. Šajā sakarā ziņojumā arī ir pausts aicinājums apvienot neformālo sektoru, kā arī apmācīt arodbiedrību pārstāvjus par sieviešu tiesību jautājumiem.

Nobeigums

Īsumā var izšķirt trīs galvenās attīstības pakāpes sieviešu tiesību jautājumos.

Pirmā ir tiesību aktu mainīšana un uzlabošana attiecībā uz sieviešu tiesībām, kas visumā uzskatāma par izdevušos, ja neņem vērā dažus aspektus, kuru vēl pietrūkst, bet ir jābūt uzmanīgiem, lai nenotiktu šo tiesību aktu atcelšana.

Nākamā pakāpe nozīmē izveidot tādus apstākļus, kuros šos tiesību aktus varētu īstenot, piemēram, nodibinot Konsultatīvo padomi, kas koordinē tiesību aktu īstenošanu starp ministrijām. Lai arī šādi apstākļi tiek veidoti, šā tā vēl pietrūkst, kā, piemēram, Pastāvīgās komitejas Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumos Turcijas Parlamentā, arī pietiekama budžeta, lai risinātu problēmas, kā arī holistiskas pieejas sieviešu tiesību problēmu risināšanai.

Trešā pakāpe nav pilnībā sasniegta tāpēc, ka otrā vēl nav pilnībā pabeigta. Trešā pakāpe nozīmētu, ka sievietes patiešām redz praktisku sava stāvokļa uzlabošanos ikdienas dzīvē, un viņām nevis vienkārši ir tiesības, bet viņas var tās pieprasīt arī praksē. Lai arī Turcija šajā jomā ir uz pareizā ceļa, sieviešu tiesību nostiprināšana ir process, kas vēl risinās.

Pagājušā gada ziņojumā par sieviešu lomu Turcijas sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē tika secināts, ka tiesību akti ir nozīmīgi uzlaboti, bet praktiskā īstenošana ir nepietiekama. Šī gada ziņojumā referentei ir jāsecina, ka, lai arī īstenošana joprojām ir aktuāla, sieviešu tiesības arī uz papīra ir apdraudētas, jo var tikt atceltas. Centieni pārskatīt tiesību aktus par kriminālvajāšanu par vardarbību pret sievietēm, tika izbeigti tikai pēc atgadījuma, kad turku deputāts vardarbīgi izturējās pret savu sievu. Šajā ziņojumā, lai apturētu tamlīdzīgus centienus, referente uzsver, ka praktiskajai īstenošanai ir jāpaliek prioritātei un tā jāpaātrina, lai nodrošinātu, ka tiesību akti sieviešu tiesību jomā ir paliekoši. Ziņojumā atzinīgi vērtēts tas, ka Turcijas valdība, atbalstot dažādas iniciatīvas, projektus un kampaņas sieviešu tiesību jomā, izprot šīs problēmas nozīmību. Ziņojums, kuru sagatavoja Turcijas Parlamenta komisija paražu un goda aizstāvēšanas slepkavību jautājumos Fatma Şahin vadībā, tiek atzinīgi vērtēts, kā nozīmīga iniciatīva, kas parāda Turcijas varas iestāžu vēlmi rast konkrētus risinājumus šai problēmai — vardarbībai pret sievietem. Pēc tam, kad tika saņemts Komisijas ziņojums, premjerministrs Erdoğan izdeva oficiālu apkārtrakstu (apkārtraksts Nr. 2006/17) visām ministrijām, sabiedriskajām iestādēm un vietējām administrācijām ar instrukcijām izpildīt ierosinātos pasākumus cīņā ar vardarbību pret sievietēm. Turklāt šajā apkārtrakstā, starp citiem ieteiktajiem risinājumiem, ir arī teikts, ka pozitīva diskriminācija jāpieņem kā valsts politikas virziens, līdz laikam, kad sabiedrībā ir iesakņojusies līdztiesīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm. Vēl viens nozīmīgs solis ir Turcijas ministres, kas atbildīga par sieviešu tiesību jautājumiem, tikšanās ar 55 Turcijas sieviešu organizāciju pārstāvēm un lēmums izveidot daudz sistemātiskāku sadarbību un efektīvu koordināciju starp ministriju un NVO;

• [1]  Tiesas sekretāra paziņojums presei, Lielās Palātas spriedums Leyla Şahin pret Turciju http://www.echr.coe.int/Eng/Press/2005/Nov/GrandChamberJudgmentLeylaSahinvTurkey101105.htm
• [2]  ESAO Nodarbinātības pārskats 2005

PROCEDŪRA

Virsraksts	Sieviešu loma Turcijas sabiedriskajā, ekonomiskajā un politiskajā dzīvē
Procedūras numurs	2006/2214(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu	FEMM 7.9.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums	AFET 13.9.2006
Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Emine Bozkurt 25.4.2006
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)
Izskatīšana komitejā	23.11.2006			20.12.2006
Pieņemšanas datums	20.12.2006
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	32 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Edit Bauer, Emine Bozkurt, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Esther Herranz García, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Urszula Krupa, Angelika Niebler, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Christa Prets, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Eva-Britt Svensson, Britta Thomsen, Corien Wortmann-Kool, Anna Záborská
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Ana Maria Gomes, Anna Hedh, Elisabeth Jeggle, Christa Klaß, Zita Pleštinská, Karin Resetarits, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Bernadette Vergnaud
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Dorette Corbey, Hanna Foltyn-Kubicka
Iesniegšanas datums	11.1.2007
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)