Procedūra : 2006/2042(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0037/2007

Iesniegtie teksti :

A6-0037/2007

Debates :

PV 28/03/2007 - 21
CRE 28/03/2007 - 21

Balsojumi :

PV 29/03/2007 - 8.14
CRE 29/03/2007 - 8.14
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2007)0101

ZIŅOJUMS     
PDF 223kWORD 149k
1.3.2007
PE 378.713v02-00 A6-0037/2007

par jauno dalībvalstu integrāciju kopējā lauksaimniecības politikā

(2006/2042(INI))

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja

Referents: Csaba Sándor Tabajdi

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jauno dalībvalstu integrāciju kopējā lauksaimniecības politikā

(2006/2042(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 33. pantu,

- ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1268/1999 par Kopienas atbalstu pirms pievienošanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīs laikposmā pirms to pievienošanās(1),

- ņemot vērā Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā(2),

- ņemot vērā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1728/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem(3);

- ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. marta lēmumu pieņemt Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas reformām(4),

- ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 864/2004, ar kuru groza Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un pieņemot to saistībā ar Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai(5),

- ņemot vērā Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu(6),

- ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai, ko sniedz Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)(7),

- ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Regulu (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgo organizāciju(8),

- ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(9),

- ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru groza un labo Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai, ko sniedz Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)(10),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6‑0037/2007),

A. tā kā ES paplašināšanās 2004. gadā ievērojami palielināja lauksaimniecības platības (aptuveni par 27 %), lauksaimniecības uzņēmumu skaitu (aptuveni par 60 %) un lauksaimniecībā nodarbināto skaitu (aptuveni par 57 %) Eiropas Savienībā, tādējādi palielinot tās ražošanas potenciālu un padarot lauksaimniecību daudz svarīgāku; tā kā ražas no hektāra pieaugums pārtikas produktu un lopbarības ražošanā ļauj atbrīvot pietiekamas platības biomasas ražošanai, tādējādi vēl vairāk dažādojot Eiropas lauksaimniecības un lauku struktūru; tā kā šis process kļuvis izteiktāks un padziļinājies līdz ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES;

B.   tā kā lielākā daļa jauno dalībvalstu lauksaimniecības jomā ievērojami atšķiras no 15 vecajām dalībvalstīm attiecībā uz ražošanu un saimniecisko struktūru, kā arī attiecībā uz saimniecību lielumu, un tā kā salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm jauno dalībvalstu lauksaimniecība atpaliek efektivitātes, kā arī tehnoloģiju attīstības un vertikālās un horizontālās integrācijas līmeņa ziņā;

C. tā kā salīdzinājumā ar 15 vecajām ES dalībvalstīm vairākumā jauno dalībvalstu lauksaimniecībai ir lielāka tautsaimnieciska un sociāla nozīme, jo šīs nozares daļa NKI, kā arī šajā nozarē strādājošo skaits ir augstāks par vidējo ES;

D. tā kā atsevišķās jaunajās dalībvalstīs naturālai un daļēji naturālai lauksaimniecībai ir liela sociāla, kultūras un vides nozīme;

E.  tā kā jaunās dalībvalstis ir veiksmīgi un pakāpeniski integrētas iekšējā tirgū, ievērojami palielinot Eiropas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecību; tā kā jaunās dalībvalstis pienācīgi ieviesa un īstenoja veterināros, fitosanitāros, pārtikas nekaitīguma, kopējā tirgus organizācijas un citus horizontālos noteikumus, nebija vajadzības izmantot īpašus aizsardzības pasākumus;

F.  tā kā jaunajām dalībvalstīm jāuzņemas lielas sociālas un ekonomiskas izmaksas, lai pielāgotos kopējai lauksaimniecības politikai (KLP)un īstenotu tās noteikumus, kā arī lai pielāgotos ES konkurences apstākļiem; tā kā pirmspievienošanās fondi tikai daļēji sedza pielāgošanās un integrācijas procesu izmaksas pirmspievienošanās laikā; tā kā pievienošanās ES parādīja jauno dalībvalstu ekonomikas un konkurētspējas vispārējās problēmas; tā kā KLP nav palīdzējusi atrisināt šīs problēmas;

G. tā kā KLP ir būtiski veicinājusi lauksaimniecības attīstību un nozīmīgas pārmaiņas lauksaimniecības nozarē jaunajās dalībvalstīs, ir novērojamas arī dažas problēmas un sarežģījumi galvenokārt saistībā ar to, ka KLP noteikumi pietiekami neatbalsta līdzsvarotas un ilgtspējīgas lauksaimniecības nozares izveidošanos un attīstību, it īpaši attiecībā uz lopkopību, dārzkopību, kā arī augšupēju un lejupēju darbību integrāciju;

H.  tā kā ar Pievienošanās aktu tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs noteica ilgu pārejas periodu (9 gadi) ar zemu sākuma līmeni (25 % no ES piemērojamā līmeņa), kaut iekšējā tirgus un budžeta iemaksu noteikumi uz tām attiecas pilnībā; tā kā izmaksu un ienākumu līmeņi jaunajās dalībvalstīs nepamato šo diferenciācijas pakāpi, kas jauno dalībvalstu lauksaimniekiem rada nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus;

I.   tā kā jaunajās dalībvalstīs risināmās problēmas galvenokārt skar strukturālās izmaiņas, lai stiprinātu konkurētspēju; tā kā KLP pasākumi, ar kuriem atbalsta ienākumus un garantē cenas, būtiski sekmē šādu stiprināšanu;

J.    tā kā Komisija un Padome rīkojās novēloti un negribīgi, lai izprastu jauno dalībvalstu īpašās problēmas un palīdzētu tās risināt (piemēram, problēmas augļu un dārzeņu tirgū, jo īpaši attiecībā uz mīkstiem augļiem, ķiršiem un āboliem, Krievijas un Ukrainas noteiktais nepamatotais Polijas eksporta aizliegums, kukurūzas intervences noteikumu grozīšana un paredzētā atcelšana, kā arī medus ievešana no trešām valstīm);

K. tā kā ražotāju īpašumtiesību lielais trūkums pārtikas ražošanas un tirdzniecības jomā jaunajās dalībvalstīs un tirdzniecības ķēžu dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nopietni ierobežo lauksaimnieku konkurētspēju, kā arī viņu sadarbības un integrācijas iespējas;

L.  tā kā 8 no 10 jaunajām dalībvalstīm ir izvēlējušās vienoto platībmaksājumu shēmu (VPMS) tiešajiem maksājumiem;

M. tā kā vajadzība pēc Kopienas atbalsta lauku attīstībai jaunajās dalībvalstīs ir bijusi lielāka nekā pieejamie budžeta līdzekļi 2004.-2006. gadam, tā kā tajā pašā laikā lauku attīstības programmu īstenošanas noteikumi ir ierobežojuši Kopienas līdzekļu dinamisku izmantošanu, un tā kā šie faktori ir ievērojami mazinājuši KLP otrā pīlāra ietekmi jaunajās dalībvalstīs un var tikt iekļauti arī jaunajā finanšu plānā;

Mierīga integrācija, lai panāktu abpusēji izdevīgu stāvokli

1.  atzinīgi vērtē, ka jauno dalībvalstu lauksaimniecības un pārtikas nozares ir rūpīgi un pakāpeniski integrētas Eiropas Savienības kopējā tirgū;

2.  uzsver, lai gan paplašināšanās 2004. gadā izraisīja traucējumus lauksaimniecības un pārtikas tirgos atsevišķās jaunajās dalībvalstīs, tā ievērojami veicināja izveidojušos tirgus attiecību attīstību 25 dalībvalstīs kopumā;

3.  norāda, ka gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniecības un pārtikas nozare vismaz daļēji ir ieguvējas no paplašināšanās — ieinteresētās puses jaunajās dalībvalstīs guva labumu no augstāka lauksaimniecības atbalsta līmeņa un no tirdzniecības iespēju palielināšanās, savukārt vecajās dalībvalstīs palielinājās pārtikas pārstrādes rūpniecības un ārējās tirdzniecības apjomi, mazumtirdzniecības nozarē palielinājās ieguldījumi un apgrozījums, jo īpaši gatavojoties ES paplašināšanai;

4.  uzskata, ka jauno dalībvalstu integrācija kopumā bijusi veiksmīga, taču stāvoklis ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, jo ne visos lauksaimniecības uzņēmumos ienākumi ir palielinājušies; norāda, ka iepirkuma cenu un subsīdiju pieaugumu daļēji mazināja būtisks ražošanas izmaksu pieaugums (piemēram, auga cenas degvielai, enerģijai, mēslojumam, augu aizsardzības līdzekļiem un tehnikai);

5.  uzsver, ka paplašināšanās nav palielinājusi riska līmeni attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku un augu veselību un uzskata šajā sakarā, ka jauno dalībvalstu kompetento iestāžu darba standarti un efektivitāte dažos aspektos ir lielāka par ES vidējo rādītāju;

6.  atzīmē, ka paplašināšanās 2004. gadā nav radījusi smagu slogu KLP budžetam un nav izraisījusi ievērojamas pārmaiņas attiecībā uz ES budžetu, bet, lai īstenotu lēmumus par tirgus un tiešo maksājumu budžeta iesaldēšanu, kā arī par 2007.-2013. gada finanšu plānu, no 2007. gada ES 15 vecajām dalībvalstīm būs jāievēro solidaritātes princips; uzsver arī, ka pēc Eiropadomes 2005. gada decembra lēmumiem, īpaši pēc lēmumiem īstenot tādas politikas jomas kā brīvprātīga modulācija, lai stiprinātu II pīlāru, ES 15 veco dalībvalstu ražotāji cieta no budžeta samazināšanas sakarā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos;

7. pauž nožēlu, ka lielākas apropriācijas nepiešķīra ne 2004. gada, ne 2007. gada paplašināšanai, bet piešķīra tikai sākotnēji plānotajā līmenī;

KLP īstenošana jaunajās dalībvalstīs

8.  atzīmē, ka būtiskas atšķirības starp jauno dalībvalstu lauksaimniecības nozarēm ir saistītas ar KLP īstenošanas atšķirībām tajās, kā arī ar to uzdevumu apjomu un intensitāti, ar kuriem jaunās dalībvalstis saskaras;

9. atzīmē, ka pēc ES paplašināšanās 2004. gadā, kad tai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, Kopienas noteikumi nebija pietiekami piemēroti apstākļiem atsevišķos jaunajos tirgos (piemēram, mīksto augļu tirgū un cietes tirgū);

10. atzīmē, ka lauksaimniekiem un pārvaldēm jaunajās dalībvalstīs jāveic nopietni centieni iekšējā tirgus nosacījumu un noteikumu piemērošanā un KLP īstenošanā, it īpaši attiecībā uz veterinārajiem, fitosanitārajiem, pārtikas nekaitīguma, kopējā tirgus organizācijas un citiem horizontālajiem noteikumiem;

11. uzskata, ka vairākus mēnešus Komisija nepievērsa pietiekamu uzmanību Polijas lauksaimniecības produktu izvešanas aizliegumam uz Ukrainu un Krieviju, kā arī tā nav veikusi efektīvus pasākumus šā aizlieguma atcelšanai;

12. atzīmē, ka, lai gan ES finansētās pirmspievienošanās programmas ir devušas ieguldījumu KLP īstenošanas sagatavošanai un mērķsadarbības programmas ir izrādījušās lietderīgas, sākotnējie mērķi ir sasniegti tikai daļēji un Kopienas īstenoto pasākumu efektivitāte ir bijusi ierobežota;

13. atgādina, ka SAPARD programmu sāka ar ievērojamu novēlošanos un tās darbības apjoms arī bija ierobežots galvenokārt sarežģīto prasību un savlaicīgu Komisijas un jauno dalībvalstu iestāžu lēmumu trūkuma dēļ;

14. norāda, ka atsevišķas jaunās dalībvalstis, īstenojot Kopienas programmas lauku attīstībai, saskaras ar ievērojamām grūtībām sarežģīto noteikumu dēļ un pārvaldības sloga dēļ, kurš apgrūtina šo programmu īstenošanu;

15. atkārtoti apstiprina, ka, tā kā tiešajiem maksājumiem ir liela nozīme lauksaimniecības nozares attīstībā un tās pielāgošanā jaunajās dalībvalstīs, to zemais līmenis pakāpeniskās ieviešanas posma pirmajos gados ne tikai kavēja vajadzīgo pielāgošanos, bet arī radīja nevienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū, ar kuriem daudzi uzņēmēji nevarēja tikt galā līdzekļu trūkuma dēļ;

16. uzsver lauku attīstības programmu lielo nozīmi jaunas, uz tirgu orientētas pieejas izstrādē lauku saimniecībām, piemēram, savu produktu apstrādes un tirdzniecības jomā vai tūrisma jomā, kā arī alternatīvu ienākumu avotu radīšanā tiem, kuri ekonomisku iemeslu dēļ pārtrauc pamata lauksaimniecisko ražošanu;

17. uzskata, ka tiešo maksājumu līmeņu atšķirības starp ES 10 jaunajām un 15 vecajām dalībvalstīm nav nodrošinājušas vienlīdzīgus priekšnosacījumus, tādējādi vairākās jaunajās dalībvalstīs ražotāji zaudēja iekšzemes tirgus daļu, ko galvenokārt veicināja konkurence, kuru izraisīja importa pieaugums un eksporta pieaugums no trešām valstīm, mainot muitas sistēmu;

18. atzīmē, ka Komisijas iebildumi pret jaunajām dalībvalstīm attiecībā uz krājumu iespējamo pārpalikumu laikā, kad tās pievienojās ES, kā arī tās draudi uzlikt finanšu sankcijas vairāku miljonu EUR apmērā lielākajā daļā gadījumu nav pamatoti, un tie ir balstīti uz kļūdainiem aprēķiniem, kā arī atzīmē, ka nevienā no lauksaimniecības tirgiem nav zudis līdzsvars, kurš būtu varējis rasties šī pieļautā pārpalikuma rezultātā;

19. uzsver, ka jaunās dalībvalstis bija spiestas piemērot papildu valsts tiešos maksājumus (PVTM, palielinājumi), kurus var uzskatīt par līdzfinansējuma veidu un it kā Kopienas tiešo maksājumu renacionalizāciju un kuri izraisīja nopietnas politiskas un ekonomiskas grūtības vairākās jaunajās dalībvalstīs, jo tie ir saistīti ar nopietnu slogu valstu budžetiem un ierobežotu pieejamību valsts atbalsta shēmu piemērošanai;

20. norāda, ka budžeta ierobežojumu dēļ pretēji KLP vispārējiem mērķiem un principiem un pretēji ES 15 dalībvalstu modulācijai vairākums jauno dalībvalstu bija spiestas PVTM nolūkā pārgrupēt daļu no Kopienas piešķīruma lauku apvidu attīstībai saskaņā ar Pievienošanās aktu;

21. atsaucas uz dažu jauno dalībvalstu viedokli, ka pilnīgi atsaistīti platībmaksājumi kopumā neveicina šo valstu lauksaimniecības līdzsvarotu attīstību un ilgtermiņa noturību, un ka nozares atvieglojumi un/vai neobligāti saistītie maksājumi varētu būt nepieciešami vismaz uz laiku dažās dalībvalstīs līdz 2013. gadam, un šāda iespēja jāapsver, ja to pieprasa; atsaucas uz veiksmīgu praksi attiecībā uz pilnībā vai daļēji saistītiem papildu valsts tiešiem maksājumiem un valsts atbalsta pagaidu pasākumiem šajā sakarā;

22. atzīmē, ka lielākā daļa jauno dalībvalstu vēlētos cik iespējams ilgi turpināt vienotās platībmaksājumu shēmas piemērošanu tāpēc, ka pāreja uz vienreizējo maksājumu shēmu rada ārkārtīgi lielu administratīvu un tehnisku slogu un šī piemērošana arī lieliski atbilst turpmākajai savstarpēji nesaistītu maksājumu politikai;

23. uzskata, ka gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs jāievieš savstarpējās atbilstības noteikumi un prasības attiecībā uz lauksaimniecības paraugpraksi un vides nosacījumiem; ierosina savstarpējās atbilstības noteikumus ieviest pakāpeniski, lai ieviešanu pabeigtu līdz pārejas perioda beigām; ierosina, lai jaunajām dalībvalstīm būtu iespēja atlikt savstarpējās atbilstības noteikumu piemērošanu līdz tiešo maksājumu pārejas perioda beigām; ierosina arī to, ka prasībām ievērot labas lauksaimniecības un vides nosacījumus ir jāpaliek spēkā vismaz vienotās platībmaksājumu shēmas darbības laikā, jo vairākumam jauno dalībvalstu var būt grūtības panākt atbilstību sarežģītajiem un izmaksu ziņā dārgajiem savstarpējās atbilstības noteikumiem;

24. atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi Komisijas priekšlikumu par vienotās platībmaksājumu shēmas saglabāšanu līdz 2010. gadam, kā arī jauno dalībvalstu iesaistīšanos enerģijas kultūru atbalsta shēmā;

25. prasa Komisijai saistībā ar KLP, tiešo maksājumu shēmu un lauku attīstības programmu īstenošanas vienkāršošanu un racionalizāciju ņemt vērā problēmas, ar kurām jaunās dalībvalstis sākotnēji saskārās, kā arī sniegt atbilstīgus risinājumus, nenovirzoties no īstenošanas noteikumiem KLP, kas ir pilnīgi vienota politika visā ES;

26. uzsver, ka Komisijai lēmumos par KLP būtu jāpievērš lielāka uzmanība jauno dalībvalstu problēmām un grūtībām;

27. pauž nopietnas bažas par Komisijas neseno priekšlikumu no 2007. gada pilnīgi atcelt intervences sistēmu kukurūzai; atzīmē, ka veids, kādā nāca klajā ar priekšlikumu, ir pretrunā ar Eiropas Savienības pamatprincipiem, ņemot vērā laiku, nepietiekamo izvērtējumu, īpaši saistībā ar labības kopīgo tirgus organizāciju un tiešajiem platībmaksājumiem, un alternatīvu vai pārejas posmu trūkumu; uzskata, ka kukurūzas intervences sistēmas priekšlaicīgai atcelšanai, ļoti iespējams, varētu būt nopietnas sekas;

28. uzskata, ka, ievērojot 2003. gada KLP reformas būtību, līdz ar vienotajiem platībmaksājumiem par pārstrādei paredzētiem mīkstajiem augļiem jāapsver arī tas, ka šo maksājumu saņemšanai obligāti jābūt lauksaimnieku grupas vai ražotāju organizācijas loceklim, kā arī jāievēro prasība produktus pārdot ar līgumu, tādējādi paaugstinot mīksto augļu nozares konkurētspēju un uzlabojot lauksaimnieku stāvokli dalībvalstīs, jo īpaši Polijā;

29. uzskata, ka ir jāveic turpmākas izmaiņas jauno dalībvalstu lauksaimniecības ražošanā un lauku apvidu struktūrā, un uzsver, ka KLP noteikumiem un Kopienas atbalstam ir jāpalīdz šajā procesā; uzsver, ka ir ļoti svarīgi veikt šīs nepieciešamās izmaiņas pakāpeniski, jo lauku apvidu sabiedrība, kas ir cieši saistīta ar lauksaimniecību, kā arī jauno dalībvalstu lauksaimniecības nozare nevarētu pieņemt pārāk ātras un radikālas izmaiņas ražošanas un nodarbinātības struktūrā;

KLP nākotne paplašinātajā Eiropas Savienībā

30. norāda, ka pašreizējā KLP nav piemērota, lai pārvaldītu būtisku daļu ar lauksaimniecību saistīto problēmu paplašinātajā Eiropas Savienībā; uzskata, ka tiešo maksājumu nesaistīšana, ko vēlas panākt PTO, paplašina kopumā Eiropas lauksaimniecības tirgus virzību, bet atsaistīti tiešie maksājumi neveicina pilnībā ilgtspējīgas lauksaimniecības nozares un lauku apvidus sabiedrības izveidošanos nedz jaunajās dalībvalstīs, nedz lielākajā daļā ES 15 veco dalībvalstu; norāda, ka ir vajadzīgi vai nu papildu pasākumi vai atbilstīga tiešo maksājumu piemērošana;

31. ņem vērā, ka it īpaši dalībvalstīs un reģionos, kuros specializētām saimniecībām ir izšķiroša nozīme lauksaimniecībā, pašreizējā tiešo maksājumu sistēma par daudz veicina laukaugu kultivēšanu un nepietiekami atbalsta ilgtspējīgas lauksaimniecības izveidošanos, kā arī neveicina un neatvieglo vajadzīgās strukturālās pārmaiņas;

32. norāda, ka dažās jaunajās dalībvalstīs vairākās nozarēs atvēlētie kvotu apjomi apturējuši lauksaimnieciskās ražošanas pieaugumu vai pat izraisījuši tās samazināšanos, un apstāklis, ka savstarpēji nesaistīti maksājumi ir saistīti ar kvotu zemāko līmeni līdzās pārejas periodam radīja jauno dalībvalstu papildu nevienlīdzību attiecībā uz subsīdijām; norāda, ka šī problēma parādās arī dažās vecajās dalībvalstīs;

33. uzskata, ka KLP mērķu īstenošanu jaunajās dalībvalstīs kavē arī nepietiekams lauku attīstības finansējuma līmenis, efektīvas riska pārvaldības un krīžu pārvarēšanas sistēmas trūkums un ārkārtīgi stingri Kopienas noteikumi par valsts atbalstu;

34. uzsver, ka lauksaimniecības politika ir jāsaglabā reformētas KLP ietvaros Kopienas līmenī un ir jāizvairās no renacionalizācijas; tomēr uzsver, ka ir jāīsteno īpaši pasākumi, kuru pamatā ir subsidiaritātes princips; ņem vērā, ka ir jāpārskata KLP darbības joma, mērķi, uzdevumi un principi, tostarp Eiropas lauksaimniecības modelis, ņemot vērā lauksaimniecības, lauku apvidu, lauksaimnieku, patērētāju un visas sabiedrības mērķus un vajadzības paplašinātās ES 27 valstīs, lai noteiktu vajadzīgos finansējuma avotus un nodrošinātu pareizu, taisnīgu un pilnībā pamatotu finansējuma piešķīrumu;

35. uzsver, ka KLP turpmākajās reformās pienācīgi ir jāņem vērā visi iespējamie faktori (piemēram, iepriekšējo finanšu lēmumu sekas, KLP reformas, jauno dalībvalstu pieredze, Eiropas lauksaimniecības daudzveidība un dažādība), it īpaši KLP reformu galvenās pārbaudes laikā un 2007.-2013. gada finanšu plāna vidusposma pārskatā 2008.-2009. gadā;

36. uzsver, ka obligāti jāizvairās no lēmumiem, kas pieņemti, mēģinot pazemināt Kopienas finansējuma līmeni vai saglabāt finanšu status-quo starp dalībvalstīm;

37. uzskata, ka biomasas un bioenerģijas ražošanai nākotnē būs stratēģiska nozīme ES lauksaimniecības nozarē; tādēļ aicina piešķirt pienācīgu ES finansējumu, lai vecinātu biomasas ražošanu platībās, kas vairs nav vajadzīgas pārtikas un lopbarības audzēšanai; šajā sakarā atgādina jauno dalībvalstu lielās iespējas un paplašinātās ES kopējās ražošanas potenciāla pieaugumu;

38. uzsver, ka ir jāturpina ņemt vērā dalībvalstu un reģionu īpašās vajadzības, tostarp problēmas un grūtības jaunajās dalībvalstīs, saskaņā ar subsidiaritātes principu izmantojot šādus precīzi noteiktus instrumentus:

a)  pārskatīto tiešo maksājumu sistēma, tostarp tādi jauni pasākumi kā brīvprātīgās piesaistes iespējas, kuras izmanto tikai dalībvalstis, kas to uzskata par vajadzīgu, lai sasniegtu sociālos, nodarbinātības un ilgtspējas mērķus; maksājumu attiecināšana uz jaunām nozarēm un jauniem saņēmējiem (piemēram, mīkstie augļi pārstrādei) valstu finansējuma „aploksnes” un pilna Kopienas finansējuma pārskatītā sistēmā;

b)  papildu, neobligātu, reģionālā vai pagaidu tirgus pasākumu īstenošana, izmantojot Kopienas finansējumu;

c)  valstu finansējuma „aplokšņu” izmantošana no Kopienas budžeta nozarēs, kuras ir jāpārorganizē (vīna, augļu un dārzeņu nozares);

d)  uzlabots atbalsts un spēcīgs stimuls ražotāju organizācijām, kā arī tādu valstu tiesību aktu atcelšana, kuri traucē šo organizāciju darbību;

e)  ražotāju organizāciju pārrobežu sadarbības veicināšana;

f)   efektīvas lauksaimniecības krīžu pārvaldības un riska pārvarēšanas sistēmas ieviešana ar Kopienas finansiālo palīdzību, izmantojot valstu finansējuma „aploksnes”;

g)  iekšējā tirgus stiprināšana ar kopīgu kvalitātes standartu, tirgvedības, konkurences, pārtikas drošības, vides un dzīvnieku labturības noteikumu palīdzību;

h)  lauku apvidu attīstības sistēmas un tās finansējuma stiprināšana;

i)   valsts atbalsta noteikumu elastības palielināšana (piemēram, kategoriju atbrīvojumu piemērošanas paplašināšana, minimālā līmeņa paaugstināšana);

39. uzskata, ka Dohas sarunu laikā ir jānodrošina PTO savietojamība kā daļa no ES piedāvājuma samazināt šķēršļus tirdzniecībai vai apmaiņā pret piekrišanu saglabāt citu PTO locekļu iekšējā atbalsta līmeņus;

40. uzsver, ka ar īpašo drošības klauzulu uzliktie papildu muitas nodokļi var būt lietderīgs līdzeklis, lai aizsargātu Kopienas tirgus, tostarp dalībvalstu, jutīgās nozares no pārāk liela importa un no importa par ārkārtīgi zemām cenām; aicina Komisiju pašreizējā PTO sarunu kārtā panākt iespēju veikt attiecīgu grozījumu īpašajā drošības klauzulā attiecībā uz Kopienas koncesiju sarakstu; atgādina, ka atsevišķām jaunajām dalībvalstīm bija iespēja piemērot īpašo drošības klauzulu jutīgajām lauksaimniecības nozarēm, kuras nebija pašreizējā ES koncesiju sarakstā;

41. sagaida, ka turpmākajā KLP ne tikai ņem vērā paplašinātās ES vajadzības, bet ka KLP ir arī vieglāk pārvaldāma; sagaida, ka lauksaimniekiem un valstu iestādēm samazina administratīvo slogu un ka tiek atbalstīta uz tirgu virzīta, videi labvēlīga drošu produktu ražošana, nodrošinot ilgtspējīgas lauksaimniecības turpmāko attīstību;

42. aicina Komisiju, dalībvalstis un visas ieinteresētās puses intensīvi diskutēt par šiem jautājumiem un iesniegt turpmākus priekšlikumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgas lauksaimniecības turpmāko attīstību paplašinātajā Eiropas Savienībā;

43. atzinīgi vērtē Komisijas nodomu par KLP nākotni pēc 2013. gada — sagatavot ilgtermiņa perspektīvu, kura ļautu izmantot īpašās iespējas, ko sniedz prognoze, ka pasaules lauksaimniecības tirgus pieaugs divtik ātri salīdzinājumā ar gaidāmo pasaules tirdzniecības pieaugumu nākamajās trijās desmitgadēs, ar kuru varētu nodrošināt saskaņotu lauksaimniecības attīstību visā ES un ar kuras palīdzību, apvienojot ES 15 veco dalībvalstu un jauno dalībvalstu centienus, varētu īstenot lauksaimniecības pastāvīgo uzdevumu attiecībā uz ražošanu un citām darbībām;

44 uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1)

OV L 161, 26.6.1999., 87. lpp.

(2)

OV L 236, 23.9.2003., 33. lpp.

(3)

OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp.

(4)

OJ L 93, 30.3.2004., 1. lpp.

(5)

OV L 161, 30.4.2004., 48. lpp.

(6)

OV L 209, 11.8.2005., 1. lpp.

(7)

OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp.

(8)

OV L 58, 28.2.2006., 1. lpp.

(9)

OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.

(10)

COM(2006)0500.


PASKAIDROJUMS

Līdzdalības un kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) piemērošanas galvenie rezultāti jaunajās dalībvalstīs (JDV), tostarp KLP vispārējā ietekme uz Eiropas integrāciju

Vispārīgās iezīmes

Jaunajās dalībvalstīs (JDV) lauksaimniecībai ir liela nozīme valsts ekonomikā un lauku dzīvē. 2004. gada dati rāda, ka 22 % no JDV kopējās platības ir atvēlēti lauksaimniecībai, turpretim ES 15 dalībvalstīs tikai 4 %. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 13 % JDV darbspējīgo iedzīvotāju, bet ES 15 dalībvalstīs tikai 1,6 %. Lauksaimniecības daļa IKP ir attiecīgi 2,8 % un 1,6 %. Dažos JDV lauku apvidos lauksaimniecība ir vienīgais ienākuma avots.

Vidējais lauksaimniecības ražošanas līmenis jaunajās dalībvalstīs ir ievērojami zemāks nekā ES 15 dalībvalstu vidējais līmenis. Lauksaimniecībai ir raksturīga augsta proporcionālā daļa mazu, nekomerciālu, nepilna darba laika saimniecību ar zemu ražošanas tehnoloģijas līmeni un nelielu ieguldīto kapitālu. Zemākas efektivitātes dēļ ražošanai ir vajadzīgs ievērojami lielāks darba vienību skaits. Horizontālā un vertikālā integrācija ir ierobežota. Kooperatīvu un ražotāju organizāciju skaits ir nepietiekams, zemnieki nav īpašnieki pārtikas pārstrādes uzņēmumos. Mazāka ražošanas intensitāte ir trūkums attiecībā uz konkurētspēju, taču tā rada mazāk draudu videi un palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību.

Lauksaimniecību jaunajās dalībvalstīs raksturo arī lielāka dabas un ekonomisko apstākļu daudzveidība. Tādēļ ir arī ievērojamas atšķirības ražošanas struktūrā. Polijā lielākās daļas lauksaimniecības pamatā ir mazas un vidējas ģimeņu saimniecības, kurās apvienota jaukta aramzemes augkopība ar ganību lopkopību. Ungārijā un Igaunijā ievērojama nozīme ir specializētām saimniecībām. Slovēnijā dominē Eiropas veida labi attīstītas ģimenes saimniecības. Čehijas Republikā un Slovākijā ir relatīvi labi attīstīta homogēna ražošanas struktūra. Arī Baltijas valstīs vairākums saimniecību veic jauktu darbību. Ungārijas lauksaimniecībai ir divējāda struktūra — lieli lauksaimniecība uzņēmumi pastāv kopā ar daudzām mazām neefektīvām ģimenes saimniecībām. Kipras un Maltas lauksaimniecību raksturo Vidusjūras reģiona produkcija. Dārzkopība ir svarīga nozare Polijā un Ungārijā.

Vēl aizvien ir redzami daži agrākās lauksaimniecības politikas trūkumi, jo komunistu laikā lauksaimniecība gadu desmitiem bija attīstījusies virzienā, kas ir pilnīgi atšķirīgs no KLP virziena. Pēc režīma nomaiņas tradicionālā tirgus sabrukums, pārmaiņas īpašuma tiesībās un ražošanas struktūrās, ievērojams līdzekļu trūkums, nepietiekama integrācija, valsts subsīdiju zemais līmenis un nepietiekama strukturētība ir radījusi papildu problēmas.

Ir skaidrs, ka JDV lauksaimniecībā un lauku ekonomikā ir nenovēršamas turpmākās pārmaiņas. Iekšējo un trešo valstu tirgu ierobežoto iespēju dēļ kvantitatīvs produkcijas pieaugums ir dzīvotspējīgs risinājums tikai tad, ja produkti ir pieprasīti tirgū. Efektivitātes pieaugums radīs saimniecību koncentrēšanos un nodarbinātības samazināšanos. Lauku ekonomikas dažādošanas iespējas ir ierobežotas, jo JDV lauku rajoni nepiesaista pietiekamu kapitālu. Lauksaimniecības radītais bezdarbs rada nopietnas problēmas. Pārāk ātras un pārāk krasas ražošanas un nodarbinātības struktūras maiņas varētu radīt grūti pārvaldāmus politiskus un ekonomiskus saspīlējumus.

Mierīga integrācija, „ieguvējs-ieguvējs” situācija

Desmit jauno dalībvalstu pievienošanās palielināja Eiropas Savienības patērētāju skaitu gandrīz par 20 %. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība un lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku skaits pieauga attiecīgi par 27 % un 57 %.

Šis „lielais sprādziens” neradīja traucējumus ES vienotajā tirgū ne vecajās, ne jaunajās dalībvalstīs. Paplašināšanās neradīja jūtamas izmaiņas ne lauksaimniecības produktu, ne pārtikas cenās un vispāratzītajās tirgus attiecībās ES 15 dalībvalstīs, ne arī vispārējā ražošanas un patēriņa struktūrā. Preces no jaunajām dalībvalstīm neradīja dempingu ES 15 dalībvalstīs daļēji tādēļ, ka lielākā daļa lauksaimniecības produktu un pārtikas tirdzniecības bija atbrīvota no nodokļiem un subsīdijām jau pirms paplašināšanās. Lai gan Komisijas atbilstīgais pētījums vēl nav pabeigts, tirgus pārskati rāda, ka JDV uzņēmēji neuzkrāja spekulatīvus krājumus pirms pievienošanās.

Daļēji ar ES pirms pievienošanās palīdzību JDV nostiprināja savu valstu pārtikas drošības, veterinārās un fitosanitārās sistēmas. Galveno uzmanību pievērsa trešo valstu importa kontrolei uz robežām, lopkautuvēm un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Rūpīgais sagatavošanās darbs nodrošināja, ka paplašināšanās nepaaugstināja riska līmeni šajās jomās Eiropas Savienībā. Pēc pievienošanās nebija gadījumu, kuros būtu vajadzīga pat kādu drošības pasākumu apsvēršana.

JDV lauksaimniecība guva labumu no līdzdalības ES un KLP piemērošanas. Graudaugu, cukurbiešu, liellopu gaļas un piena nozarēs KLP noteikumi nostabilizēja cenas un tirgus. Jaunajās dalībvalstīs ir ievērojami pieauguši lauksaimniecības ienākumi, jo īpaši tajās valstīs un saimniecībās, kurās dominē aramzemes augkopība un ganību lopkopība. Ir pieaugušas tikai dažu lauksaimniecības produktu un pārtikas preču cenas, jo pirms pievienošanās jau bija piemērota ievērojama cenu korekcijas procedūra. Visievērojamākie ienākumu pieaugumi ir reģistrēti Polijā, Latvijā, Lietuvā un Čehijas Republikā.

Vecās dalībvalstis guva labumu galvenokārt no iekšējo robežu likvidēšanas. ES 15 dalībvalstu eksportētāji palielināja savu tirgus daļu jaunajās dalībvalstīs, jo īpaši pārstrādāto preču nozarē. ES 15 dalībvalstu investoriem bija arī labāki noteikumi lauksaimniecības pārtikas nozarē. Šīs iespējas bagātīgi kompensē nelielo papildu slogu vecajām dalībvalstīm KLP finansēšanā.

Lai gan 2004. gada paplašināšanās bija vēsturiski nozīmīga un plaša, tā neradīja ievērojamas apgrūtinošas pārmaiņas KLP pārvaldībā un finansēšanā. Kopš 2000. gada līdz pievienošanās brīdim JDV saņēma SAPARD palīdzību ar ikgadējo budžetu EUR 520 miljonu apmērā, nedaudz vairāk nekā 1 % no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF). Laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam JDV saņēma aptuveni 5–8 % no ELVGF finansējuma. Toreizējā budžetā bija pietiekama rezerve, un ES 15 dalībvalstu intereses necieta. Tiešo maksājumu ieviešana jaunajās dalībvalstīs palīdz samazināt dalībvalstu finanšu slogu. Pat 2007.–2013. gada finanšu plāna beigās tiešo maksājumu daļa un lauku attīstības apropriācijas jaunajām dalībvalstīm no ES 27 dalībvalstu budžeta pieaugs aptuveni līdz 19 %, lai gan 12 jaunajās dalībvalstīs būs gandrīz 30 % lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 50 % lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku.

Nākotnes KLP finansēšana paplašinātajā 27 dalībvalstu ES tomēr notiks vispārēji negatīvā politiskajā un budžeta vidē. Ar lēmumu par 2007.–2013. gada finanšu plānu apstiprināja 2002. gada Briseles sammita lēmumu par tiešo maksājumu budžeta un tirgus pasākumu iesaldēšanu ES 15 dalībvalstīs 2002. gada līmenī un vienojās par lauku attīstības līdzekļu krasu samazinājumu vecajām dalībvalstīm. Ir ļoti iespējams, ka no 2008. gada pieejamie finanšu avoti nenodrošinās tiešo maksājumu piešķiršanu tādā līmenī, kāds noteikts atbilstīgajos Kopienas tiesību aktos.

Kopējās lauksaimniecības politikas piemērošana jaunajās dalībvalstīs

Pirms pievienošanās posmā kandidātvalstis veica nozīmīgu darbu, transponējot acquis communautaire un izveidojot nepieciešamo institucionālo struktūru KLP piemērošanai. ES finansētās mērķsadarbības programmas sniedza lietderīgu palīdzību šajā procesā. Taču šo valstu lauksaimniecības un lauku attīstības politika pirms pievienošanās pietiekami efektīvi nesagatavoja lauksaimniekus un lauku sabiedrību jaunajām iespējām un izaicinājumiem, jo kandidātvalstis koncentrēja uzmanību uz visaktuālākajām problēmām un nebija pietiekamu valsts finanšu avotu. ES sniedza palīdzību kandidātvalstu lauksaimniecības un lauku attīstībai. Tomēr sarežģīto prasību un laikā nepieņemto lēmumu dēļ SAPARD programma sākās ar ievērojamu aizkavēšanos un lielu daļu piešķirto līdzekļu izmantoja tikai pēc pievienošanās.

Visnozīmīgākā un uzskatāmākā pārmaiņa jauno dalībvalstu lauksaimniecībā saistībā ar līdzdalību Eiropas Savienībā bija tiešo maksājumu ieviešana. Lai gan vairākas kandidātvalstis piemēroja līdzīgas shēmas, Kopienas tiešie maksājumi iedibināja jaunu atbalsta sistēmu jaunajās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz to lielumu, sadales noteikumiem un ieguvēju loku. Lai mēģinātu nodrošināt vienādus noteikumus lauksaimniekiem, katra JDV piemēro papildu valsts tiešos maksājumus (PVTM), ko pieļauj Pievienošanās akts. Taču papildus nopietnajam slogam, ko tie uzliek valsts budžetam, tie atrauj valsts līdzekļus ES apstiprinātām valsts atbalsta shēmām, kas var būt būtiski, palīdzot pārmaiņām nozarēs, kurās ir tikai ierobežoti Kopienas līdzekļi vai tādu nav nemaz. Vairākumam JDV bija jāizmanto „negatīvās modulācijas” iespēja (lauku attīstības avotu pārgrupēšana, lai samaksātu (PVTM).

Astoņas JDV izvēlējās vienoto platībatkarīgo maksājumu shēmu (VPMS) tādēļ, ka tās nebija gatavas sarežģītās ES 15 dalībvalstu tiešo maksājumu sistēmas izmantošanai. Kopumā platībatkarīgie, pilnīgi atsaistītie vienādas likmes VPMS maksājumi izrādījās sekmīgi. Gan lauksaimnieki, gan valsts iestādes ir apmierinātas ar vienkāršajiem noteikumiem un nosacījumiem. Vairākums JDV gribētu turpināt VPMS tik ilgi, cik iespējams, lai gan sistēmai ir daži trūkumi. Taču dažas JDV uzskata, ka zināmi saistītie maksājumi ir nepieciešami vismaz uz laiku, kamēr notiek orientēšanās lauksaimnieciskās ražošanas pārmaiņās. Šīs valstis sekmīgi izveidoja dažas papildu valsts tiešo maksājumu (PVTM) „aploksnes” ar pilnīgi vai daļēji saistītiem maksājumiem nozarēs, kurās VPMS maksājumiem bija nopietni trūkumi (piemēram, tabakas, piena un liellopu gaļas nozarē).

Grozījumi EK tiesību aktos, ko ieviesa cukura reforma, atvieglo pāreju no VPMS uz vienoto maksājumu shēmu (VMS). Cita starpā tie ļauj JDV novirzīties no izteikti reģionālā VMS modeļa. Taču Komisija nav vēl sagatavojusi priekšlikumu par pārmaiņas detalizētajiem noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz PVTM noteikumiem. Šīs nenoteiktības dēļ JDV ir spiestas turpināt VPMS izmantošanu.

Lauku attīstības shēma tikai daļēji apmierina JDV vēlmes. Pašreizējā sistēma dod tikai daļēju ieguldījumu kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanā. Tā nav pietiekami orientēta uz ilgtspējīgu attīstību un uz problēmu risināšanu ārpus lauksaimniecības. Kopienas avoti ir ierobežoti, noteikumi ir sarežģīti. Lai gan nesen pieņemtie Kopienas noteikumi pieļauj iespēju tiešo maksājumu brīvprātīgai modulācijai arī jaunajās dalībvalstīs, ir ļoti maz ticams, ka tās izmantos šo iespēju, kamēr notiek tiešo maksājumu pakāpeniska ieviešana.

Ar tiešo maksājumu, lauku attīstības pasākumu un apstiprinātu valsts atbalsta shēmu palīdzību JDV var radīt piemērotāku sistēmu savas lauksaimniecības un lauku sabiedrības attīstībai. Nesenās tiesību aktu izmaiņas un priekšlikumi (piemēram, cukura reforma, VPMS piemērošanas paplašināšana, enerģijas kultūraugi) dod ieguldījumu šā mērķa sasniegšanai. Taču ir nepieciešama dažu noteikumu papildu atvieglošana. Ir ieteicams atlikt savstarpējās atbilstības noteikumu piemērošanu jaunajās dalībvalstīs, kamēr tajās notiek tiešo maksājumu pakāpeniska ieviešana. Lauku attīstības programmu pārvaldība būtu jāvienkāršo, tomēr nekaitējot vispārējiem principiem.

KLP ietekme uz dažādām lauksaimniecības nozarēm jaunajās dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Graudkopība ir kļuvusi par lielāko ieguvēju no KLP piemērošanas. Iejaukšanās un cenu garantijas sistēma ar platībatkarīgu tiešu atbalstu ļauj lauksaimniekiem labāk izmantot savu zemi; var sagaidīt tālāku ražīguma pieaugumu. Sarežģītāka aina ir vērojama liellopu gaļas un piena ražošanas nozarē. Īpaši pasākumi ar piena saimniecību maksājumiem papildinājumu formā, kas sākās ar 85 % 2004. gadā, palīdzēja saglabāt piena ražošanu vairākās valstīs. Izredzes gaļas lopkopībai ir ierobežotas, ja PVTM sadala atkarībā no platības. Cūkgaļas un putnu gaļas nozari sagaida ļoti lielas problēmas. Šīs nozares īstenībā nesaņem nekādu Kopienas atbalstu, un valsts palīdzības līmenis arī ir ierobežots. Ražošanas izmaksas pieauga barības cenu pieauguma dēļ, taču ražotāja cenas palika nemainīgas. Augļu un dārzeņu nozare ir svarīga tikai dažās JDV. Zemas kvalitātes augļu un dārzeņu produkcijas imports nozīmē reālu izaicinājumu lauksaimniekiem. Tikai ražotāju mazākums ir dalībnieki atzītās ražotāju organizācijās, kas dod tiem tiesības saņemt Kopienas atbalstu.

Starp svarīgākajiem argumentiem par labu tiešo maksājumu pakāpeniskai ieviešanai bija tie, kas saistīti ar dažādiem attīstības līmeņiem, atšķirīgo dzīves līmeni un jo īpaši ar cenu līmeņiem, kā arī tas, ka lauksaimnieki jaunajās dalībvalstīs prasa mazāku ienākumu kompensāciju. Turklāt tika apsolīts, ka diskrimināciju tiešajos maksājumos kompensēs ar lielākiem līdzekļiem lauku attīstībai. Reālie skaitļi tomēr neapstiprina sākotnējo koncepciju, un prognozes par lielāku otrā pīlāra finansējumu arī izrādījās iluzoras. 2007.–2013. gada finanšu plānā ir nopietna neatbilstība līdzekļu piešķiršanā. Vidējais Kopienas atbalsta līmenis lauksaimniecībai un lauku attīstībai jaunajām dalībvalstīm būs tikai 29–33 % uz vienu lauksaimnieku un 62–64 % uz hektāru salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm septiņu gadu laikā.

I tabula rāda, kā tiešo maksājumu un lauku attīstības piešķīrumu līmenis par 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes jaunajās dalībvalstīs pakāpeniski tuvojas atbilstīgajam līmenim ES 15 dalībvalstīs. Pēc 2013. gada vairs nebūs ievērojamu atšķirību. Tomēr, ja ņem vērā atbalstu uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, atšķirība paliek nozīmīga (II tabula).

I tabula (Tiešie maksājumi un lauku attīstībai piešķirtie līdzekļi par 1 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, EUR)

II tabula (Tiešie maksājumi un lauku attīstībai piešķirtie līdzekļi, ko vidēji saņem viens lauksaimniecībā nodarbinātais, EUR)

KLP nākotne paplašinātajā Eiropas Savienībā

Paplašināšanās, kas notika 2004. gadā, palielināja Eiropas lauksaimniecības daudzveidību un turklāt ierobežoja kopēju noteikumu piemērošanas iespējas. Paplašinātās ES mainīgās vajadzības un iezīmes ir jāņem vērā KLP nākotnes reformās. Ir jāizvirza jauni mērķi un uzdevumi, lai nodrošinātu ilgtspēju, apmierinātu īpašās vietējās un reģionālās lauksaimniecības un lauku sabiedrības vajadzības, kā arī patērētāju, nodokļu maksātāju, apkārtējas vides aizsargātāju u.c. grupu vēlmes.

Jauno dalībvalstu pieredze pierāda, ka ir nepieciešama tālāka KLP reforma. Statistikas dati rāda ievērojamu lauksaimniecības ienākumu vispārējo pieaugumu jaunajās dalībvalstīs. Taču labumu no tiešajiem maksājumiem gūst galvenokārt graudaugu ražošana un ganību lopkopība. Jaunajās dalībvalstīs novēro arī labi zināmo parādību – „ražošana subsīdiju dēļ”. Lai gan tie ir nodalīti, VPMS maksājumi paātrina saimniecību koncentrēšanos, nostiprina aramzemes augkopību.

Jauno dalībvalstu pieredze neapstiprina pilnībā tiešo maksājumu pilnīgās atsaistīšanas koncepciju, ko veicina Komisija, jo dalībvalstis neatbalsta vienkāršo vienādas likmes maksājumu sistēmu. To vairākums plāno dot priekšroku dažām nozarēm ar to iespēju izmantošanu, kas paredzētas jaunākajos tiesību aktos.

KLP reformu galvenās pārbaudes laikā būtu jāizpēta un varbūt jāatļauj citas iespējas, tostarp tiešie maksājumi nozarēm un saņēmējiem, kuri pašlaik ir izslēgti. VMS „aploksnes” var uzskatīt par Kopienas finansiālo palīdzību dalībvalstīm ienākumu kompensācijai lauksaimniecībā. Ņemot vērā savas lauksaimniecības īpašo situāciju, grūtības un prasības, katrai dalībvalstij būtu jārada visērtākā ienākumu kompensācijas sistēma, izmantojot to „iespēju izvēlni”, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos. Jaunas iespējas varētu nozīmēt cita starpā paplašinātu palīdzību ražotāju organizācijām, kas dod ieguldījumu efektīva lauksaimniecības riska un krīžu pārvaldības sistēmās. Komisijai ir jāpārrauga piemērošana, lai novērstu jebkādus traucējumus. Šī koncepcija atkārtoti nerenacionalizēs KLP. Kompromisa vispārējo nosacījumu vietā, kuri nekur perfekti nedarbojas, ir vajadzīga elastīgāka sistēma. Ir jāatzīmē, ka šī koncepcija nav pilnīgi jauna. Komisijas priekšlikums par banānu kopējā tirgus organizēšanas reformu ir pamatots uz tiem pašiem principiem, un daļēji līdzīga sistēma ir ieteikta reformai vīna nozarē.

Lauku attīstības programmu pārvaldība arī ir jāvienkāršo. Lai piepildītu patērētāju un nodokļu maksātāju cerības, ir pastāvīgi jānostiprina Kopienas standarti un noteikumi par pārtikas kvalitāti un drošību, vidi un dzīvnieku labturību.

Nākamam svarīgam solim ir jābūt valsts atbalsta noteikumu elastīguma pieaugumam. Skaidri definētiem, pietiekami plašiem kategoriju atbrīvojumiem un ievērojamam de minimis līmeņa pieaugumam ir jānodrošina vajadzīgā elastība jaunajās dalībvalstīs, nekaitējot konkurences noteikumiem.

Komisija uzskata, ka atsaistīto tiešo maksājumu noteikumi ir nepieciešami, lai izpildītu ES saistības PTO par iekšējo atbalstu. PTO sarunu partneri, jo īpaši ASV, ir ieinteresēti to iekšējā atbalsta līmeņa saglabāšanā un tirgus aizsardzības tālākā samazināšanā. ES varētu piekrist šiem pasākumiem, ja sarunu partneri arī piekristu, ka tikai zināma daļa no ES tiešajiem maksājumiem tiktu atsaistīta un kļūtu par daļu no „zaļās kastes”.

Ir svarīgi, lai nākotnes KLP reformas būtu motivētas ar mērķi apmierināt dalībvalstu lauksaimniecības un lauku apvidu iedzīvotāju vajadzības un nodrošināt ilgtspēju, ar centieniem vienkāršot un samazināt administratīvo slogu, ar neatlaidīgu prasību radīt ražošanas sistēmu, kas pilnībā atbilst patērētāju cerībām saistībā ar konkrēto budžetu.

Referenta nobeiguma komentāri

Referents vēlētos izteikt pateicību par ieguldījumu un palīdzību šā ziņojuma sagatavošanā kolēģiem – Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī Ungārijas Lauksaimniecības ekonomikas pētniecības institūtam, Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovākijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Ungārijas Republikas Lauksaimniecības ministrijām un parlamentu lauksaimniecības komitejām.


PROCEDŪRA

Virsraksts

Jauno dalībvalstu integrācija kopējā lauksaimniecības politikā

Procedūras numurs

2006/2042(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu
  Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

AGRI
16.2.2007

Referents(-e/-i/-es)
  Iecelšanas datums

Csaba Sándor Tabajdi
23.11.2005

 

Izskatīšana komitejā

12.7.2006

3.10.2006

19.12.2006

27.2.2007

 

Pieņemšanas datums

27.2.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

31

1

3

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Vincenzo Aita, Peter Baco, Sergio Berlato, Thijs Berman, Niels Busk, Luis Manuel Capoulas Santos, Giuseppe Castiglione, Dumitru Gheorghe Mircea Coşea, Gintaras Didžiokas, Michl Ebner, Carmen Fraga Estévez, Ioannis Gklavakis, Lutz Goepel, Esther Herranz García, Elisabeth Jeggle, Tchetin Kazak, Atilla Béla Ladislau Kelemen, Heinz Kindermann, Diamanto Manolakou, Véronique Mathieu, Mairead McGuinness, María Isabel Salinas García, Willem Schuth, Czesław Adam Siekierski, Csaba Sándor Tabajdi, Marc Tarabella, Witold Tomczak, Donato Tommaso Veraldi, Bernard Piotr Wojciechowski

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Bernadette Bourzai, Béla Glattfelder, Gábor Harangozó, Wiesław Stefan Kuc, Astrid Lulling, Albert Jan Maat

Iesniegšanas datums

1.3.2007

Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

...

Juridisks paziņojums - Privātuma politika