ZIŅOJUMS par valsts finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā 2006. gadā

26.3.2007 - (2007/2004(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Kurt Joachim Lauk

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par valsts finansēm EMS 2006. gadā

(2007/2004(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Valsts finanses EMS 2006. gadā. Pirmais gads pēc Stabilitātes un izaugsmes pakta pārskatīšanas” (COM(2006)0304),

– ņemot vērā Stokholmas Eiropadomes prezidentūras 2001. gada 23.–24. marta sanāksmes secinājumus, kuros tika aicināts regulāri pārbaudīt valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību, tostarp ņemot vērā gaidāmo demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību Eiropas Savienībā (COM(2006)0574),

– ņemot vērā Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1056/2005, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu[1],

–       ņemot vērā Komisijas 2006. gada konverģences ziņojumu (COM(2006)0762),

–       ņemot vērā Komisijas ierosinājumus dalībvalstu stabilitātes un konverģences programmām 2006.-2007. gadam,

–       ņemot vērā Briseles Eiropadomes prezidentūras 2005. gada 22. un 23. marta sanāksmes secinājumus par Stabilitātes un izaugsmes pakta pārskatīšanu,

–       ņemot vērā Komisijas paziņojumus saistībā ar Otro ziņojumu par praktiskajiem sagatavošanās pasākumiem eirozonas turpmākai paplašināšanai (COM(2005)0545) un Gada pārskatu par eirozonu (COM(2006)0392),

–       ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par eirozonas paplašināšanos[2] un 2006. gada 14. novembra rezolūciju par 2006. gada pārskatu par eirozonu[3],

–       ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–       ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu (A6‑0076/2007),

A.      tā kā tiek sagaidīts, ka dalībvalstis noturēs budžeta deficītu zem 3 % no IKP saskaņā ar noteikumiem, uz kuriem pamatojas vienotā valūta, un tā kā šis noteikums ticis regulāri pārkāpts; tā kā gadījumos, kad budžeta deficīts pārsniedz 3 %, to var labvēlīgāk vērtēt, ja tas ir saistīts ar strauju pieaugumu un krītošu parāda attiecību (izņemot ieņēmumus no privatizācijas), tādējādi vidēji ilgā termiņā nodrošinot to, ka ikgada budžeta deficīts nepārsniedz 3 %;

B.     tā kā ESAO nesenajā brīdinājumā saistībā ar deficītu dalībvalstis tiek aicinātas galveno uzmanību pievērst ekonomiskās attīstības konsolidācijas reformām, izmantojot tautsaimniecības atlabšanu budžeta deficīta samazināšanai un padarot darba tirgus konkurētspējīgākus;

C.     tā kā vidējā parāda attiecība eirozonā 2005. gadā bija 70,6 %, 2006. gadā — aptuveni 69,4 % un 2007. gadā ir paredzama tās samazināšanās līdz 68 %; tā kā starpība starp zemāko un augstāko vidējo parāda attiecību gan 2005., gan 2006. gadā pārsniedza 100 procentu punktus no IKP un tāda pati starpība ir gaidāma arī 2007. gadā; tā kā šie rādītāji joprojām ir daudz lielāki nekā 60 % atsauces vērtība parādu un IKP attiecībai, kas ir viens no diviem Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) pīlāriem;

D.     tā kā vidējais deficīts eirozonā 2005. gadā bija ‑2,6 % no IKP, 2006. gadā — aptuveni –2,0 % un 2007. gadā ir paredzams tā samazinājums līdz –1,5 %; tā kā deficīta attiecības starpība 2005. un 2006. gadā bija tuvu deviņiem procentu punktiem un ir paredzams, ka 2007. gadā tā samazināsies līdz aptuveni septiņiem procentu punktiem;

E.     tā kā IKP vidējā izaugsme eirozonā 2005. gadā bija 1,4 %, 2006. gadā —aptuveni 2,6 % un 2007. gadā tā tiek prognozēta 2,1 % apmērā; tā kā izaugsmes starpība 2005. un 2006. gadā bija aptuveni pieci procentu punkti un ir paredzams, ka 2007. gadā tā saglabāsies aptuveni piecu procentu punktu apmērā; tā kā minētais izaugsmes līmenis acīmredzami ir zemāks, nekā citās pasaules zonās;

F.     tā kā bezdarba līmenis eirozonā 2005. gadā bija 8,6 % (12 600 000) un 2006. gadā samazinājās līdz 8,1 % (11 900 000); tā kā tiek prognozēts, ka bezdarba līmenis 2007. gadā samazināsies līdz 7,7 % (11 500 000) un tā kā prognozētais kritums rāda, ka deficīta samazināšana veicina ekonomisku aktivitāti un mazina bezdarbu;

G.     tā kā tiek prognozēts, ka izdevumi saistībā ar iedzīvotāju novecošanos līdz 2050. gadam pieaugs par 4 % no IKP; tā kā vairākās dalībvalstīs izdevumi saistībā ar iedzīvotāju novecošanos tādēļ pieaugs par 5–13 % no IKP, kas ievērojami apdraudēs šo valstu finanšu ilgtspējību, bet ekonomikas izaugsmei tiek prognozēts samazinājums no 2,4 % 2004.–2010. gadā uz 1,9 % 2011.–2030. gadā un tālāk uz 1,2 % tikai 2031.–2050. gadā; tā kā izaugsmes lejupslīde un izdevumu saistībā ar iedzīvotāju novecošanos pieaugums var apdraudēt Eiropas iedzīvotāju labklājību un mūsu sabiedrību sociālo kohēziju, kā arī Eiropas iestāžu un kopējās politikas integritāti;

H.     tā kā Komisija un ECB katru otro gadu novērtē visu „dalībvalstu ar izņēmumu" Māstrihtas Līguma kritēriju izpildi, pirms tās pievienojas eirozonai,

Pārskatītā Stabilitātes un izaugsmes pakta ietekme

1.      atgādina, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) galvenais mērķis ir nodrošināt budžeta pārpalikumu vai vismaz sabalansētu budžetu vidējā laika periodā, kam ir būtiska nozīme, ņemot vērā gaidāmās demogrāfiskās problēmas;

2.      atzinīgi vērtē, ka daudzas dalībvalstis ir pielikušas ievērojamas pūles, lai izpildītu prasības saistībā ar SIP; tomēr norāda, ka ir pāragri vērtēt rezultātus, kas iegūti SIP pārskatīšanas laikā;

3.      piekrīt Komisijas bažām par SIP preventīvās daļas īstenošanu, it īpaši attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas vēl nav sabalansējušas savas finanses;

4.      pauž bažas, ka pārskatītais SIP, it īpaši tā korektīvā daļa, ja to nepiemēro stingri, rada augsta un pastāvīga valsts parāda risku, kas varētu nopietni apdraudēt sabalansētas valsts finanses un nodarbinātības iespējas;

5.      uzsver, ka tā būs dalībvalstu attieksme pret pārskatīto SIP, kas noteiks SIP veiksmi vai neveiksmi; brīdina, ka jebkādu tālāku pārskatīšanu neatbalstīs ne valsts sektora, ne tautsaimniecības pārstāvji;

6.      pauž bažas, ka var palielināties atšķirības starp dalībvalstu rādītājiem deficīta, parāda un izaugsmes jomās un tas varētu vājināt vienoto valūtu, kavēt ekonomikas izaugsmi un mazināt nodarbinātību; aicina dalībvalstis īstenot ekonomikas politiku, kas mazinātu atšķirības starp radītājiem un veicinātu lielāku konverģenci, lai samazinātu deficītu un parādus un palielinātu izaugsmi;

7.      pauž bažas par valsts parāda samazināšanas lēno tempu dažās dalībvalstīs; iebilst pret ilgstošajām un nenoteiktajām deficīta procedūrām un tādēļ mudina Komisiju un Padomi rīkoties strauji un izlēmīgi; ierosina saglabāt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras ticamību un vienoto valstu vērtēšanas standartu;

8.      pauž izbrīnu par Eiropas izaugsmes ievērojamo cikliskumu un pievērš uzmanību tam, ka jāpalielina Eiropas Savienības izaugsmes potenciāls kā līdzeklis darba vietu radīšanai; atgādina dalībvalstīm, ka straujākai izaugsmei un lielākai nodarbinātībai ievērojami jāpalielina ieņēmumi no nodokļiem, tādējādi samazinot pārmērīga deficīta risku un ļaujot ievērojami mazināt valsts parādu;

9.      uzsver, ka SIP neievērošana gala rezultātā var vājināt kopējo monetāro politiku un pastiprināt prasību pēc procentu likmju paaugstināšanas; uzsver, ka neatkarīga Eiropas Centrālā banka ir nepieciešams priekšnoteikums cenu stabilitātes saglabāšanai, veidojot ekonomisko politiku, kura sekmē izaugsmes un nodarbinātības augstu līmeni;

10.    tādēļ uzskata, ka dalībvalstīm steidzami jāpielāgo fiskālā politika kopējās ekonomikas un monetārās politikas prasībām, lai vēl tālāk veicinātu Eiropas pilsoņu labklājību, un ka visām dalībvalstīm budžeta izstrādē būtu jāievēro vienots grafiks un pamatprincipi;

11.    atzinīgi vērtē to, ka pārskatītais SIP ļauj izstrādāt reformu programmas ar reāli ievērojamiem termiņiem un vidēja termiņa mērķiem attiecībā uz budžetu;

12.    piekrīt, ka dalībvalstu vajadzībām īpaši pielāgotas reformu programmas ļaus labāk īstenot SIP preventīvo daļu;

13.    pauž nožēlu, ka dalībvalstis pienācīgi neizmanto savu pozitīvo ekonomisko situāciju nozīmīgu strukturālu reformu veikšanai, kas palielinātu preču, pakalpojumu, darba un kapitāla tirgus efektivitāti, un tas ilgtermiņā nodrošinātu fiskālo konsolidāciju, ekonomikas izaugsmi un augstāku nodarbinātības līmeni;

Turpmākie uzdevumi

14.    atgādina, ka SIP ir Eiropas Savienības ekonomikas politikas koordinēšanas galvenais un iedarbīgākais instruments; uzsver, ka, konsekventi un stingri piemērojot SIP, ekonomikas politika turpinās nodrošināt lielāku izaugsmi un nodarbinātību;

15.    pauž satraukumu par Komisijas prognozēm, kas rāda to izdevumu ievērojamu pieaugumu, kas saistīti ar iedzīvotāju novecošanos, un vienlaicīgi arī ilgtermiņa izaugsmes turpmāku samazināšanos — šo faktoru kombinācija neizbēgami un ievērojami negatīvi ietekmēs dalībvalstu finanšu ilgtspējību;

16.    pauž bažas, ka sešu dalībvalstu valsts finanšu ilgtspējību nopietni apdraud iedzīvotāju novecošanās ietekme uz budžetu, desmit dalībvalstīs šis risks tiek vērtēts kā vidējs un tikai deviņās — kā zems;

17.    mudina risināt šo nopietno ES budžeta problēmu; atgādina, ka valsts parāda samazināšana jāpaātrina ekonomikas augšupejas periodos, vienlaicīgi izvairoties no procikliskiem pasākumiem un īstenojot strukturālas un nodokļu reformas, lai uzlabotu ekonomikas rādītājus dalībvalstīs; mudina dalībvalstis izmantot pašreizējo ekonomisko uzplaukumu, lai veiktu vajadzīgās reformas darba tirgū, pakalpojumu sektorā, kā arī samazinātu administratīvo slogu uzņēmējdarbībai; uzskata, ka joprojām ir nepieciešams turpmāks pieaugums attiecībā uz ieguldījumu darbībām, un tādējādi prasa veikt strukturālas reformas un papildu pasākumus, kas nepārtraukti uzlabotu ieguldījumu klimatu un pastiprinātu ieguldījumus;

18.    prasa publiskā sektora izdevumus pārorientēt uz fiziskiem un cilvēku kapitāla uzkrājumiem, kā arī izveidot valsts un privātā sektora partnerību, lai darbotos, piemēram, novatorisma, atjaunīgās enerģijas, izglītības un apmācības, izpētes, informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju un transporta tīklu u.c. jomās;

19.    atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstu prognozēs 2007. un 2008. gadam ir iekļauts IKP deficīta samazinājums par 0,5 %, ko paredz pārskatītais SIP; pievienojas Komisijas bažām, ka gada vidējā strukturālā korekcija 2006. gadā nesasniedz šo mērķi; pauž pārliecību, ka, ņemot vērā ekonomikas pozitīvo attīstību, lielākajā daļā dalībvalstu strukturālo korekciju ir iespējams noteikt daudz lielākā apmērā nekā ieteiktie 0,5 %;

20.    aicina dalībvalstis izvairīties no pārāk optimistiskām budžeta prognozēm un atturēties no vienreizējiem pasākumiem un neatbilstīgas grāmatvedības; ierosina Padomei nodrošināt, ka dalībvalstis līdz 2015. gadam valsts parādu kvalificē kā konstitūcijai neatbilstošu vai nelikumīgu, tādējādi ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu un reģionu labāko praksi Eiropas Savienībā; iesaka Komisijai veikt pētījumu par paraugpraksi attiecībā uz fiskālo datu ziņošanas statistisko pārvaldību un valsts aktīvu un saistību uzskaiti dalībvalstīs;

21.    ierosina apsvērt vienota grafika izveidi budžeta procedūrām visā Eiropas Savienībā, vienlaikus palielinot viena gada budžeta plānošanas posmu; uzskata, ka dalībvalstu budžeta plānošanai jābalstās uz vienotiem pieņēmumiem par galvenajiem tautsaimniecības parametriem, kurus vienoti jāizvērtē un jānosaka visā Eiropas Savienībā;

22.    brīdina dalībvalstis, ka Komisijai jāiesniedz augstas kvalitātes statistika, lai nodrošinātu valstu budžeta deficīta un valsts parāda salīdzināšanas iespēju; mudina Komisiju stingri pārbaudīt dalībvalstu iesniegtās statistikas kvalitāti; mudina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, tostarp soda pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis sniedz augstas kvalitātes, uzticamu, viena veida un salīdzināmu statistiku, kurā ir iekļautas visas pašreizējās un turpmākās saistības (piemēram, pensijas un veselības aprūpe); aicina Komisiju šo darbu veikt pēc iespējas ātrāk;

23.    ir vienisprātis ar Komisiju, ka neatkarīgas iestādes un īpaši noteikumi saistībā ar budžeta bilanci ļoti pozitīvi ietekmē dalībvalstu vidēja termiņa mērķus un sabalansētu valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāti;

24.    atzīmē, ka Komisija savā pēdējā 2006. gada decembra konverģences ziņojumā uzskata, ka lielākā daļa no novērtētajām dalībvalstīm ir panākušas virzību, taču pašlaik neviena nav izpildījusi visus euro ieviešanas priekšnoteikumus;

25.    atgādina, ka Māstrihtas kritēriji, pēc kuriem Komisija veic novērtējumu, ir jāpiemēro vienlīdzīgā veidā, neradot dalībvalstīm īpašas grūtības pievienoties eirozonai, ne arī pieļaujot kritēriju pielaidīgāku interpretāciju;

26.    mudina, lai Komisija izpētītu tādu valstu neatkarīgu iestāžu izveides priekšrocības, kuras atbildētu par ikgadējā deficīta līmeņa noteikšanu, ņemot vērā līdzsvarota budžeta vidusposma mērķus;

27.    atzinīgi vērtē Komisijas un Padomes centienus uzlabot statistikas pārvaldību finanšu datu paziņošanā, iesakot dalībvalstīm ievērot ES mēroga normas par statistikas institūtiem, tostarp par profesionālās neatkarības un konfidencialitātes, uzticamības un datu laicīguma principiem, kā arī par statistikas iestāžu resursu atbilstību un nostiprinātām Komisijas tiesībām uzraudzīt;

28.    uzskata, ka jāuzlabo valsts aktīvu un neparedzēto saistību uzskaite, lai palielinātu pārredzamību un salīdzināmību un nodrošinātu atbilstīgāku pamatu lēmumu pieņemšanai; uzskata, ka Komisija var nākt klajā ar iniciatīvu šajā jautājumā;

29.    pauž nožēlu par politikas saskaņotības trūkumu eirozonā un vērš uzmanību uz eirozonā esošo dalībvalstu fiskālās politikas novirzēm, kā arī pauž satraukumu par nesaskaņotības izraisītajām negatīvajām sekām; mudina veikt turpmāku izpēti par strukturālu un makroekonomikas reformu dažādiem veidiem un pasākumiem, kā arī to mijiedarbi un savstarpēju ietekmi dažādās ekonomikas ciklu fāzēs, lai noteiktu iespējami labākos līdzekļus valsts finanšu stiprināšanai, vienlaikus īstenojot Lisabonas stratēģiju;

o

o o

30.    uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un to parlamentiem.

• [1]  OV L 174, 7.7.2005., 5. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0240.
• [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0485.

PASKAIDROJUMS

EK līgumā ir skaidri teikts, ka ES līmenī ir cieši jāuzrauga dalībvalstu finanšu attīstība, vēl jo vairāk tādēļ, ka valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāte ir ilgtspējīgas izaugsmes, darbavietu un makroekonomiskās stabilitātes priekšnoteikums. Turklāt noturīgs valsts finanšu stāvoklis ir būtisks vienotās valūtas ticamībai un tādēļ arī visu ES dalībvalstu kopējām interesēm. Līguma noteikumi, kas definē prasības valsts finanšu stabilitātei un ilgtspējībai, ir uzlaboti vairākās Padomes regulās. Šai ziņā galvenie dokumenti, cita starpā, ir Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP) un regulas, kas groza tā noteikumus, svinīgas dalībvalstu deklarācijas, kurās tās solās ievērot Pakta noteikumus, kā arī Komisijas ziņojumi ar novērtējumiem un ieteikumiem atsevišķām dalībvalstīm. Eiropas Parlaments novērtē šos dokumentus attiecībā pret dalībvalstu makroekonomisko un budžeta attīstību un pieņem savu gada pārskatu par valsts finansēm ES.

Referents vēlētos atgādināt, ka SIP pārskatīšanas galvenais mērķis ir uzlabot dalībvalstu spējas izvairīties no pārmērīga budžeta deficīta un tādējādi palīdzēt tām nodrošināt valsts finanšu vidēja termiņa un ilgtermiņa noturīgu un līdzsvarotu stabilitāti, jo īpaši ņemot vērā gaidāmās demogrāfiskās grūtības.

Referenta secinājumi ir līdzīgi Komisijas novērtējumam. Pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts darbojas. Tas ir nostiprināts, un ir uzsvērta tā izšķirošā loma ekonomikas politikas koordinēšanā un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā.

Tomēr referents apzinās, ka viņa slēdzienu pamato tikai vienā Pakta īstenošanas gadā gūtā pieredze. Tas bija pozitīvas ekonomiskās attīstības gads, kam bija labvēlīga ietekme uz dalībvalstu fiskālo sniegumu. Īstais pārskatītā SIP „pārbaudes akmens” būs nākamie gadi, kad Padomei un Komisijai būs jānodrošina, lai dalībvalstis pilnībā īsteno pamatnostādnes, par kurām vienojās Padome. Ir skaidrs, ka lielā mērā tas būs atkarīgs no dalībvalstu labās gribas, un būs interesanti vērot, vai nākamajos gados dalībvalstis patiešām centīsies sekot mērķiem, ko pašas sev nospraudušas, tostarp izvairīties no procikliskiem pasākumiem.

Ņemot to vērā, referents uzsver, ka dalībvalstīm būs jāveic turpmāk minētie pasākumi.

– Dalībvalstīm vajadzētu konsolidēt savus budžetus ekonomiskā uzplaukuma laikā, t.i., ekonomiskās izaugsmes periodā. Ir nepieciešams konsekventi izmantot ekonomisko augšupeju, tostarp lielākus nodokļu ieņēmumus, lai ievērojami samazinātu valsts parādu, izvairītos no pārmērīga budžeta deficīta un tiektos pēc budžeta pārpalikuma. To var panākt, neietekmējot valsts sektora sniegtos pakalpojumus, un tas nodrošinās euro stabilitāti, tajā pašā laikā radot ekonomiskajai izaugsmei labvēlīgus apstākļus un jaunas darba vietas. Šobrīd tikai trim eirozonas dalībvalstīm ir budžeta pārpalikums.

– Jāturpina veikt strukturālās reformas, un tās ir enerģiski jāīsteno. Darba tirgus reformas, pakalpojumu tirgus turpmākā atvēršana, enerģētika, telekomunikācijas (tostarp ievērojams viesabonēšanas cenu samazinājums) un uzlaboti noteikumi ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā var atraisīt potenciālu izaugsmes veicināšanai, un tam vajadzētu novest pie lielāka pieprasījuma un tādēļ arī pie lielākas nodarbinātības.

– Sabiedrības novecošanās problēmu ietekmi uz budžetu vēl pietiekamā mērā nerisina neviena dalībvalsts, lai gan šīm problēmām ir ļoti liela ietekme uz turpmāko ES pilsoņu labklājību. Pēdējā laika notikumi liecina, ka konsekventa fiskālā politika var veicināt ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. Tādēļ dalībvalstīm jāizvirza konstitucionālas un juridiskas prasības nodrošināt bezdeficīta budžetu. Tam ir būtiska nozīme, lai risinātu augsto izmaksu problēmas Eiropā, kas saistītas ar sabiedrības novecošanos.

Turklāt SIP reforma ir ieviesusi jaunus jēdzienus, definīcijas un principus SIP preventīvajā daļā. Lai nodrošinātu konsekventu noteikumu piemērošanu, tika precizēta katras konkrētās valsts specifikai atbilstīgas vidēja termiņa budžeta mērķu izvirzīšanas metodika, un paralēli tam Komisija ir sākusi darbu pie netiešajām saistībām, kuras turpmāk varētu ņemt vērā, nosakot šos mērķus. Precizēja arī vairākus jautājumus, kas saistīti ar korekciju veida noteikšanu ceļā uz vidēja termiņa budžeta mērķu sasniegšanu, tostarp arī strukturālo reformu nosacījumus preventīvajā SIP daļā.

Komisijas novērtējumā SIP preventīvās daļas darbība nav viennozīmīga. Pozitīvs faktors ir tas, ka saskaņā ar 2005. gada atjauninātām Stabilitātes un konverģences programmām katrai valstij tika noteikti diferencēti vidēja termiņa budžeta mērķi, kas atspoguļo konkrētās valsts specifisko ekonomisko situāciju. Turklāt dalībvalstis izpildīja savas saistības pamatot budžeta prognozes ar reāliem makroekonomiskiem pieņēmumiem, un paļaušanās uz vienreizējiem un pagaidu pasākumiem bija izteikti mazinājusies. Komisijas sniegtajā 2005. gada atjaunināto Stabilitātes un konverģences programmu novērtējumā arī vērojamas dažas novirzes no iepriekš saskaņotiem principiem. Proti, strukturālās fiskālās korekcijas, ko dalībvalstis plānoja 2006. gadam, vēl nesasniedzot vidēja termiņa mērķus, nepanāca 0,5 % no IKP, par ko bija vienošanās, uzsākot reformu. Tas liecina par to, ka labvēlīga ekonomiskā vide netiek izmantota, lai virzītos uz vidēja termiņa budžeta mērķiem. Turklāt dažās dalībvalstīs prognozētās fiskālās korekcijas ir paredzētas tikai beigu posmā un nav pamatotas ar konkrētiem pasākumiem. Ir vajadzīgs, lai dalībvalstis turpina uzlabot savu sniegumu.

Visumā pārmērīga budžeta deficīta procedūras īstenošanas pieredze ir pozitīva. Lielāka vērtējuma brīvība ir izmantota, lai dalībvalstīm noteiktu reālus termiņus pārmērīgu budžeta deficītu korekcijai, tajā pašā laikā nodrošinot, lai tiktu veikti nozīmīgi fiskālās situācijas uzlabošanas pasākumi. Ar citiem būtiskiem faktoriem saistītu noteikumu piemērošana, lai lemtu par pārmērīga budžeta deficīta situāciju, apliecināja, ka SIP ir uz noteikumiem pamatota sistēma: kopš reformas sākuma jebkurš budžeta deficīts, kas pārsniedz 3 % no IKP, tiek uzskatīts par pārmērīgu. Tomēr referents raizējas par valsts parāda lēno samazināšanos dažās dalībvalstīs. Viņš ir pret nebeidzamām un nepārliecinošām deficīta procedūrām un tādēļ lūdz Komisiju un Padomi rīkoties ātri un apņēmīgi. Visbeidzot jāsaka, ka SIP reforma ir veicinājusi konstruktīvu un pārredzamu politisku dialogu par atsevišķu konkrētu valstu situāciju ES līmenī, kas ir nodrošinājis netraucētu un efektīvu SIP darbību.

PROCEDŪRA

Virsraksts

valsts finanses Ekonomikas un monetārajā savienībā 2006. gadā

Procedūras numurs

2007/2004(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

ECON 18.1.2007

Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

BUDG 18.1.2007

Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums

BUDG 14.2.2007

Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums

Kurt Joachim Lauk 4.7.2006

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

Izskatīšana komitejā

23.1.2007

30.1.2007

20.3.2007

Pieņemšanas datums

21.3.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+ - 0

33 2 0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Pervenche Berès, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Donata Gottardi, Benoît Hamon, Gunnar Hökmark, Sophia in 't Veld, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Guntars Krasts, Kurt Joachim Lauk, Andrea Losco, Astrid Lulling, Gay Mitchell, Cristobal Montoro Romero, Joseph Muscat, Lapo Pistelli, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Dariusz Rosati, Heide Rühle, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Olle Schmidt, Lydia Shouleva, Margarita Starkevičiūtė, Sahra Wagenknecht

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Harald Ettl, Werner Langen, Andreas Schwab, Lars Wohlin

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Iesniegšanas datums

26.3.2007

Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)