ZIŅOJUMS par mājokļu politiku un reģionālo politiku
28.3.2007 - (2006/2108(INI))
Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Alfonso Andria
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par mājokļu politiku un reģionālo politiku
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā noteikumus par struktūrfondu pārvaldību laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam,
– ņemot vērā 2006. gada 26. septembra rezolūciju par pilsētvides tematisko stratēģiju[1],
– ņemot vērā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par pilsētu dimensiju paplašināšanās kontekstā[2],
– ņemot vērā Padomes 2001. gada 12. februāra rezolūciju par arhitektūras kvalitāti pilsētu un laiku vidē[3],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kohēzijas politika un pilsētas: pilsētu un aglomerāciju nozīme reģionu ekonomiskajā izaugsmē un darba vietu radīšanā” (COM(2006)0385),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pilsētvides tematisko stratēģiju (COM(2005)0718),
– ņemot vērā Komisijas 2005. gada 22. jūnija Zaļo grāmatu par energoefektivitāti
vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu (COM(2005)0265),
– ņemot vērā 2005. gada 7. decembra Bristoles nolīgumu, kurā starp ilgtspējīgu pilsētu raksturojošām astoņām iezīmēm ir minēta rūpīgi pārdomāta un labi veidota augstas kvalitātes pilsētvide,
– ņemot vērā Eiropas Padomes 1996. gada 3. maijā Strasbūrā parakstītās Sociālās hartas pārskatīto versiju,
– ņemot vērā Eiropas Mājokļu hartu, ko 2006. gada 26. aprīlī pieņēma Eiropas Parlamenta sadarbības grupa pilsētu mājokļu jautājumos,
– ņemot vērā Vankūverā (1976. gada 31. maijs – 1. jūnijs) notikušajā ANO Konferencē par cilvēkapmetnēm (Habitat I), pieņemto Vankūveras Deklarāciju par cilvēkapmetnēm,
– ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (345/2006) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (407/2007), piemērojot Reglamenta 117. un 118. panta noteikumus,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A6-0090/2007);
A. tā kā pienācīgu mājokļu trūkums par pieņemamām cenām ietekmē pilsoņu dzīvi, ierobežojot viņu sociālās integrācijas iespējas, kā arī pārvietošanos pilsētās un lauku rajonos;
B. tā kā daudzās Eiropas pilsētās ir nopietnas mājokļu problēmas, pārāk liels vai nepietiekams piedāvājums atkarībā no reģiona vai valsts, bezpajumtniecība, iegādes un uzturēšanas izmaksu pieaugums, slikts ēku stāvoklis; tā kā ēku nepietiekama uzturēšana bieži vien noved pie esošo mājokļu nojaukšanas, kas izraisa jaunu nevienlīdzību pilsētplānošanā, jo nav integrētas attīstības stratēģijas;
C. tā kā jautājums par pilsētu mājokļiem ir jāskata plašākā pilsētvides attīstības kontekstā un līdz ar to saistībā ar tādām problēmām kā noteiktu rajonu grimšana nabadzībā, vides degradācija (gaisa un ūdens piesārņojums, troksnis, atkritumi, sastrēgumi utt.), sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas nepietiekams līmenis un pieejamības un drošības trūkums utt.;
D. tā kā grūtības mājokļu pieejamībā rada sociālo segregāciju un atstumtību;
E. tā kā demogrāfiskās pārmaiņas un iedzīvotāju skaita samazināšanās dažos reģionos var izraisīt mājokļu pieprasījuma samazināšanos, īpašumu neapdzīvošanu un it īpaši kultūras infrastruktūras pasliktināšanos, kā rezultātā dzīves kvalitāte šajos reģionos pasliktināsies un to apdzīvos galvenokārt nelabvēlīgas iedzīvotāju grupas;
F. tā kā zemu ienākumu, augstu enerģijas cenu un nepiemērotu siltuma un siltumizolācijas sistēmu dēļ veidojas t.s. enerģijas nabadzība un atstumtība enerģijas pieejamības jomā;
G. tā kā mājokļu jautājums nav saistīts tikai ar celtniecību, bet aptver arī sociālo infrastruktūru (kultūras centrus, bibliotēkas, stadionus, sanāksmju telpas utt.), kam ir būtiska nozīme sociālajā iekļaušanā un atstumtības sajūtas novēršanā, kas it īpaši lielās pilsētās ir izplatīta parādība;
H. tā kā sociālā atstumtība ir pretrunā ar Eiropas sociālo modeli;
I. tā kā ir jāsaglabā gan pilsētu un rajonu centru, gan uzskaitīto ēku struktūras vitalitāte;
J. tā kā pilsētu izplešanās rada neskaitāmas sociālas un ekonomiskas problēmas, kas ietekmē transportu (sabiedriskā transporta sastrēgumi, atkarība no privātajām automašīnām), vides aizsardzību (palielināts enerģijas patēriņš, piesārņojums) un pakalpojumu pieejamību;
K. ņemot vērā, cik svarīgi ir pārveidot un atveseļot industriālās platības, lai tās varētu izmantot apbūvei, un aizsargāt vēl neapbūvētās zonas;
L. tā kā finanšu instrumenti, ar kuriem atbalsta kohēzijas politiku, palīdz atdzīvināt pilsētu teritorijas, sekmējot sabiedrisko vietu atjaunošanu, īstenojot tādus pasākumus, ar kuriem uzlabo drošību un novērš likumpārkāpumus, un izstrādājot pasākumus, kas veicina ūdens un enerģijas efektīvu izmantošanu, sociālās integrācijas atbalstu utt.;
M. ņemot vērā īpašās problēmas, kas saistītas ar lielām daudzdzīvokļu ēkām, kuru būvniecībā ir izmantotas saliekamās konstrukcijas, gan no šādās ēkās esošo mājokļu kvalitātes viedokļa, gansaistībā ar grūtībām, kas izriet no infrastruktūras atjaunošanas (uzturēšanas un atjaunošanas darbu un piemērotāko paņēmienu un tehnoloģiju izpētes finansēšana);
N. tā kā jaunā regula par Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) nosaka, ka vairākos specifiskos gadījumos jaunās dalībvalstis var saņemt finansējumu[4];
O. ņemot vērā ar īpašumtiesībām saistītās problēmas un it īpaši tās problēmas, kas radušās dažās dalībvalstīs neatbilstošu noteikumu dēļ attiecībā uz īri un īpašumtiesību nodošanu;
P. ņemot vērā Septīto pētniecības pamatprogrammu[5];
Q. ņemot vērā Jeremie[6] un Jessica[7] finanšu iniciatīvas, kas izveidotas sadarbībā ar Eiropas Investīciju fondu (EIF) un Eiropas Investīciju banku (EIB);
R. tā kā mājokļu joma ir nozīmīgs nodarbinātības avots ne tikai būvniecības nozarē, bet arī atjaunošanas, pārveidošanas un vietējo un finanšu pakalpojumu nozarēs;
S. tā kā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju aizsardzības lietu padome ir pievērsusies jautājumam, kas saistīts ar bezpajumtniecību un atstumtību mājokļu pieejamībā, un izvirzījusi to par prioritāti ES stratēģijā attiecībā uz sociālo iekļaušanu un sociālo aizsardzību;
T. tā kā investīcijām sociālo mājokļu jomā ir un būs nozīmīga loma mājokļu nodrošināšanā tiem cilvēkiem, kuriem mājokļu tirgus citādi nav pieejams,
1. uzskata, ka tiesības uz pienācīgu mājokli par pieņemamu cenu ir svarīgas pamattiesības, kas ir atzītas vairākās starptautiskās hartās un dalībvalstu konstitūcijās;
2. uzskata, ka mājokļu atjaunošana sociālos un enerģijas efektivitātes uzlabošanas nolūkos nav tikai uz pilsētām attiecināms jautājums un ka pienācīga uzmanība ir jāpievērš plaša mēroga mājokļu problēmām, ar kurām šobrīd jāsastopas lauku teritorijās un it īpaši jaunajās kohēzijas valstīs;
3 pieprasa Eiropas līmenī noteikt virkni kvalitātes rādītāju, ar kuru palīdzību definēt redzējumu attiecībā uz „atbilstošu mājokli”;
4. uzsver, ka ES ir svarīgi pieņemt Eiropas mājokļu hartu, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta sadarbības grupas pilsētu mājokļu jautājumos darbu un uz pārstāvēto politisko grupu pieņemto hartu;
5. uzstāj, ka Lisabonas stratēģijas kontekstā jāstiprina tiesības uz mājokļa pabalstu un citas sociālās tiesības, lai darbaspēka mobilitāte kļūtu par realitāti;
6. cer, ka valsts un vietējā līmeņa lēmumu pieņēmēji pieņems pasākumus, lai palīdzētu jauniem cilvēkiem tikt pie pirmā mājokļa;
7. aicina Komisiju iekļaut mājokļu jautājumu debatēs par pilsētām un reģionu ilgtspējīgu attīstību un to starpdienestu darba grupu darba programmās, kuras izveidotas, lai saskaņotu politikas, kas ietekmē pilsētu dimensiju;
8. uzsver drošības jautājumu svarīgumu
· saistībā ar noziedzību it īpaši rajonos, kurus apdzīvo maznodrošināti iedzīvotāji;
· saistībā ar ēkām (būvnoteikumi un ēku ekspluatācijas standarti);
● saistībā ar elektroenerģijas un gāzes apgādes infrastruktūru, ūdensapgādi, kanalizācijas un apkures sistēmu (esošo sistēmu un modernizējošo tehnoloģiju drošība un nolietojušos cauruļvadu nomaiņa);
9. uzskata, ka ir svarīga arī konsekventa pieeja, risinot dažādus jautājumus, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību (solidaritāte, vide un enerģija), pieejamību, veselību, drošību un izmantošanas kvalitāti, un nodrošinot, ka mājokļa uzlabošanas slogs atbilst tā iemītnieku rīcībā esošiem līdzekļiem;
10. uzsver, ka pilsētās, piepilsētās un tuvajos lauku rajonos dzīvojošo dažādo kopienu integrēšanā liela nozīme ir kultūras centriem, starpkultūru dialogam un kopīgiem vairākās jomās īstenotiem projektiem;
11. uzsver, ka, lai izveidotu līdzsvarotu teritoriālās plānošanas politiku, kas novērstu segregāciju un lauku iedzīvotāju skaita samazināšanos, ir jāņem vērā lauku videi raksturīgās mājokļu problēmas un īpaša uzmanība ir jāpievērš tādiem aspektiem kā zems ienākumu līmenis, nolaisti un pussabrukuši mājokļi, kā arī īres platību, sociālo mājokļu un cita veida dzīvojamās platības trūkums;
12. norāda arī uz mājokļu jautājuma specifiku mazpilsētās; uzskata, ka mazpilsētas piesaista lauku iedzīvotājus ne tikai ar darba iespējām, bet arī tāpēc, ka tajās ir iespēja saņemt augstāka līmeņa izglītību un profesionālo kvalifikāciju un ka tās labāk nodrošina iedzīvotāju vajadzības attiecībā uz veselības aprūpi un kultūru; uzsver, ka ir jāatbalsta mazpilsētu nozīmības palielināšanās, jo tā ir cieši saistīta ar lauku rajonu pārstrukturizāciju it īpaši attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem, vidējo izglītību, MVU attīstību, tūrismu, kūrortu izveidi utt.;
13. uzskata, ka lauku vidē ir būtiski stimulēt vecu ēku iegādi, rekonstruēšanu un atjaunošanu, sniegt palīdzību tām valsts un privātajām struktūrām, kuras konsultē privātpersonas un juridiskas personas, kas vēlas veidot un uzlabot valsts un privāto piedāvājumu attiecībā uz jauniem un rekonstruētiem sociāliem mājokļiem;
14. mudina Komisiju veikt pētījumu, bet dalībvalstis — uzlabot datu vākšanu, attiecībā uz mājokļu izmaksām un pieprasījumu un īpašumu tirgu kopumā, ņemot vērā mājokļu apdzīvotāju neviendabību, pārmaiņas tradicionālajā ģimenes struktūrā, jauno cilvēku īpašos apstākļus, iedzīvotāju novecošanu un to skaits samazināšanos; turklāt, plānojot un pārveidojot mājokļu projektus un vācot datus, aicina dalībvalstis ņemt vērā tehniskās, sociālās, kultūras un transporta infrastruktūras pieejamību un izmantošanas līmeni;
15. uzsver, ka, ievērojot subsidiaritātes principu, ar mājokļiem saistītās valstiska līmeņa problēmas galvenokārt ir jārisina vietējā līmenī, tāpēc šajā aspektā ir jāsniedz atbalsts pašvaldībām;
16. uzskata, ka mājokļu jomu ietekmē problēmu sarežģītība un tāpēc ir jāpieņem uz subsidiaritātes un tuvuma principiem balstīta integrēta pieeja, kas sekmēs mājokļu pieejamību, uzlabos ēku kvalitāti, uzlabos dzīves kvalitāti visām paaudzēm un darīs pievilcīgāku gan pilsētvidi, gan lauku teritorijas;
17. pievērš uzmanību tam, ka lielākā daļa valsts mājokļu neatrodas veselīgā vidē un dzīvokļu kvalitāte nenodrošina veselībai nekaitīgus dzīves apstākļus, tāpēc šo iemeslu dēļ Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansētie attīstības pasākumi ir jāizmanto ne tikai, lai sekmētu mājokļu attīstību, bet arī, lai uzlabotu vidi un valsts mājās dzīvojošo cilvēku veselību, tādējādi palīdzot uzlabot viņu dzīves kvalitāti;
18. turklāt uzskata, ka integrētas pieejas īstenošana būs sekmīgāka, ja to veiks vietējās un reģionālās iestādes, kuras var nodrošināt skaidrību par vispārējo ainu, pilsētvidē īstenojamo politikas jomu un pasākumu optimālu saskaņošanu un redzējumu attiecībā uz konkrētās pilsētvides ilgtermiņa attīstību; tāpēc saskaņā ar Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 1083/2006 11. pantu, kurā ir vispārīgi noteikumi par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu, mudina dalībvalstis iesaistīt pilsētas tāda strukturālā finansējuma programmu izstrādē un administrēšanā, kas ir paredzēts, lai līdzfinansētu pilsētas attīstības pasākumus, kas jāveic saskaņā ar rīcības programmām, un deleģēt šīm pilsētām attiecīgo pasākumu īstenošanu;
19. ņemot vērā Somijas prezidentūras priekšlikumu par ,,Veselību visās politikas jomās”, aicina dalībvalstis un/vai to vietējās varasiestādes nodrošināt, ka vietējās varasiestādes, sagatavojot mājokļu programmas, kas jāīsteno, izmantojot Kopienas finansējumu, veic veselības ietekmes novērtējumus, lai sociāli atstumtajiem iedzīvotājiem nodrošinātu piemērotu vidi, raugoties no vides un veselības aizsardzības aspektiem;
20. uzsver, ka starp dažādām vietējām, reģionālajām un valsts iestāžu struktūrām ir vajadzīgs dialogs un apspriešanās, lai nodrošinātu to, ka sabiedrisko struktūru rīcība ir konsekventa, sociāli atbildīga un ka tā tiek koordinēta horizontāli (attiecībā uz visām Kopienas politikām, kas skar mājokļu jautājumu), vertikāli (starp dalībniekiem, kas dažādos līmeņos — Eiropas, valsts un vietējā — risina mājokļu jautājumus) un jaukti (starp varas iestādēm, sociālekonomiskām interešu grupām un pilsonisko sabiedrību); turklāt aicina iedzīvotājus un to organizācijas aktīvu piedalīties procesā, kura mērķis ir pieņemt kopīgus lēmumus par pilsētvides atjaunošanu, pārveidi, pārvaldību un saglabāšanu;
21. mudina labāk saskaņot finanšu plūsmas un politikas, kas ietekmē mājokļu jomu, un it īpaši nodrošināt, lai pasākumi, kurus atbalsta ERAF, finanšu instrumenti Jessica un Jeremie, Septītā pētniecības pamatprogramma un citi ar mājokļiem un pilsētas pārveidi saistīti Kopienas, valsts, reģionālie un vietējie līdzekļi, savstarpēji papildina viens otru, kā arī nodrošināt pilsētu vēsturiskajos centros esošo dzīvojamo ēku modernizāciju un atjaunošanu;
22. cer, ka 2009. gadā paredzētās kohēzijas politikas noteikumu pārskatīšanas kontekstā, tiks atsāktas debates par visu dalībvalstu piekļuves paplašināšanu Kopienas līdzekļiem sociālo mājokļu atjaunošanai, lai ietaupītu enerģiju un aizsargātu vidi; šobrīd šādi līdzekļi ir pieejami tikai dažām valstīm, bet jāņem vērā, ka visā Eiropā mājokļu jautājums ir sasāpējusi problēma; lūdz Komisiju un EIB īstenot iniciatīvu Jessica visās valstīs, pamatojoties uz vienādiem nosacījumiem, tostarp mājokļu jautājumu ar integrētu attīstības pieeju;
23. mudina attiecīgās dalībvalstis pilnībā izmantot mājokļu jautājuma risināšanai pieejamos ERAF līdzekļus;
24. aicina Komisiju struktūrfondu līdzekļu izmantošanas pārraudzībā nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenots 6. apsvērums Regulā (EK) Nr. 1080/2006 attiecībā uz mājokļu finansēšanu, izmantojot Eiropas struktūrfondus, un ka iedzīvotāju mazaizsargātajām grupām tiek nodrošināti tādi subsidēti mājokļi, kas atbilst valsts subsīdiju principiem un attiecībā uz kuriem ir noteikta sociālā īres maksa un īres maksas ierobežojumi;
25. apstiprina savu atbalstu partnerības veidošanai starp valsts pārvaldes iestādēm, sociālekonomiskām interešu grupām un pilsonisko sabiedrību un uzsver iespējamo valsts un privāto partnerību nozīmību, it īpaši modernizējot ēkas, kuru būvniecībā ir izmantotas saliekamās konstrukcijas, un atjaunojot industriālās platības;
26. atbalsta Komisijas izvērsto ilgtspējīgās enerģijas kampaņu, kas paredzēta, lai informētu Eiropas pilsoņus par nepieciešamību samazināt sadzīvē izmantojamās enerģijas daudzumu; mudina arī, lai Komisija savā rīcības plānā attiecībā uz enerģijas efektivitāti paredz plašu informācijas kampaņu;
27. aicina Komisiju mājokļu jomā plaši izmantot jaunas tehnoloģijas un efektīvākus celtniecības materiālus, kas veicina mazāku enerģijas patēriņu;
28. aicina Komisiju veikt praktiskus eksperimentālā projekta papildpasākumus sociālo mājokļu jomā saskaņā ar SAVE programmu[8], lai sekmētu un izplatītu izvēlētos enerģijas efektivitātes paraugprojektus;
29. uzsver, ka mājokļu politikā ir svarīgi apmainīties ar paraugprakses piemēriem, un mudina Komisiju veidot tematiskus mājokļu tīklus saskaņā ar URBACT programmā pausto nostāju; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu „Reģioni ekonomiskām pārmaiņām” (COM(2006)0675) un gaida, kad izskatīšanai tiks iesniegti šīs iniciatīvas īstenošanas pasākumi;
30. mudina Komisiju izveidot visās Savienības oficiālajās valodās pieejamu tīmekļa vietni, kas līdzīgi kā Eiropas pilsētvides zināšanu tīkls (EUKN), būtu sadarbības, informācijas un paraugprakses apmaiņas forums;
31. aicina Komisiju sagatavot pētījumu par to, kā starp valsts, reģionālajiem un vietējiem līmeņiem tiek sadalītas pilnvaras un atbildība un kāds ir mājokļu tiesiskais regulējums visās dalībvalstīs; uzskata, ka šāds pētījums ļaus pieņemt pārdomātus lēmumus un noteikt iespējamās ES rīcības jomas attiecībā uz mājokļiem, lai salīdzinājumā ar valsts, reģionālajiem un vietējiem pasākumiem Kopienas pasākumi nodrošinātu īstu pievienoto vērtību;
32. stingri atbalsta birokrātijas vienkāršošanu visos līmeņos, lai teritoriālā plānošana un pārvaldība kļūtu efektīvāka;
33. uzsver, ka ir svarīgi jau sākotnēji apmācīt attiecīgos dalībniekus, tai skaitā veikt īpašas apmācības pilsētplānošanā, celtniecībā, atjaunošanā, vadīšanā un esošo ēku saglabāšanā, un atzinīgi vērtē, ka šīs mācības finansē Eiropas Sociālais fonds (ESF);
34. uzsver, ka ir svarīgi, lai par teritoriālo plānošanu atbildīgās iestādes ņemtu vērā invalīdu vajadzības, nodrošinot mājokļu, sabiedrisko pakalpojumu un sabiedriskā transporta pieejamību, un lai tās, izstrādājot teritoriālās plānošanas politiku un domājot par to, kādus pasākumus veikt un kā tos īstenot, paredzētu sporta un atpūtas laukumus bērniem un jauniešiem;
35. mudina EIB grupu un Komisiju saskaņā ar iniciatīvu Jeremie un sinerģijā ar iniciatīvu Jessica galvenokārt jaunajās dalībvalstīs veidot būvniecības nozares atbalsta stratēģiju, kurā ietilptu struktūrfondu palīdzība mājokļu celtniecībai un kura piesaistītu pilsētas projektiem paredzētos vietējos un reģionālos resursus;
36. mudina valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes noteikt dažādus dalībvalstu pilsētās un teritorijās esošus apstākļus, kā arī sagatavot un pārskatīt mājokļu politiku saskaņā ar ilgtspējas principu;
37. aicina valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes nekavējoties pievērsties vienai no mājokļu politikas prioritātēm, t.i., bezpajumtniecības likvidēšanai;
38. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.
- [1] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0367.
- [2] OV C 233 E, 28.9.2006., 127. lpp.
- [3] OV C 73, 6.3.2001., 6. lpp.
- [4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulas (EK) Nr. 1080/1999 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu 7. panta 2. punkts un 5. un 6. apsvērums.
- [5] Eiropas Kopienas Septītā pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un demonstrējumu pasākumu pamatprogramma (2007–2013).
- [6] Apvienotie Eiropas resursi maziem un vidējiem uzņēmumiem.
- [7] Kopējais Eiropas atbalsts noturīgiem ieguldījumiem pilsētās.
- [8] SAVE — daudzgadu programma enerģijas efektivitātes veicināšanai
PASKAIDROJUMS
Lai gan Līgums Eiropas Savienībai nepiešķir konkrētas pilnvaras mājokļu jomā, lielam skaitam Kopienas politisko nostādņu (piemēram, vides, enerģētikas, transporta, sociālās politikas jomā vai arī kopējā tirgus veicināšanas pasākumu jomā) ir tieša vai netieša ietekme uz mājokļu situāciju dažādās ES dalībvalstīs.
Neskatoties uz to, ERAF regulā laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam ir noteikts, ka jaunajās dalībvalstīs mājokļiem var saņemt finansējumu (7. panta 2. punkts un 5. un 6. apsvērums), un tas nozīmē, ka šajā jautājumā daļa no atbildības ir nodota Eiropas Savienībai.
Mājokļu jautājums ir jāskata plašākā perspektīvā par pilsētu pievilcību, domājot par to izaugsmes un jaunu darba vietu radīšanas potenciāla palielināšanu un tādējādi par Lisabonas darba kārtības īstenošanu. Pilsētu ieguldījums izaugsmes veicināšanā un jaunu darba vietu radīšanā ir izcelts arī Kopienas Stratēģiskajās pamatnostādnēs kohēzijas jomā.
Eiropas Parlaments par šo jautājumu vairākās rezolūcijās[1] ir aicinājis veikt konkrētus pasākumus, kas veicinātu pilsētvides attīstību, un lielāku atbildību uzticēt vietējiem lēmējiem, kam būtu jāizstrādā pilsētvides pārvaldības un transporta plānu, lai uzlabotu savu pilsētu ikdienas dzīvi.
Turklāt Eiropas Mājokļu harta, ko 2006. gada 26. aprīlī pieņēma Eiropas Parlamenta apvienotā grupa pilsētu un mājokļu jautājumos, definē mājokli kā pirmās nepieciešamības preci, kā vienu no sociālajām pamattiesībām, kas ir Eiropas sociālā modeļa pamatā, un cilvēka cieņas elementu.
Tāpēc ir svarīgi noteikt faktorus, kas ietekmē mājokļu problēmu, lai tādējādi varētu ieviest „sociāli atbildīgu” politiku un lai mājokļus padarītu pieejamus visiem. Ir jāsamazina teritoriālā segregācija un atstumtības veidošanās parādības, kā arī jārisina sociālekonomiskās problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanu, un mājokļu jautājums jāskata plašākā perspektīvā, saistot to ar pilsētu ilgtspējīgu attīstību.
Šajā ziņojumā mājokļu jautājums tiek apsvērts trīs galvenajos aspektos:
1. sociālajā aspektā,
2. vides un enerģētikas aspektā,
3. saskaņošanas aspektā.
1. Sociālais aspekts
Pienācīgu mājokļu trūkums par pieņemamām cenām, lai gan to pieejamība Eiropas Mājokļu hartā ir noteikta par vienu no pamattiesībām, tiešā veidā ietekmē iedzīvotāju dzīvi, ierobežojot viņu sociālās iekļaušanās iespējas, kā arī viņu izvēli attiecībā uz studijām, izglītību un profesionālo attīstību.
Tas savukārt ietekmē konkurētspēju, nodarbinātību un ekonomisko attīstību vispār. Pēdējo desmit gadu laikā mājokļu cena ir nepārtraukti paaugstinājusies gandrīz visās ES valstīs. Cenu pieaugums ir radījis apstākli, ka ir samazinājusies ģimeņu iespēja patērēt citas preces, kas ilgtermiņā ierobežo ilgtspējīgu izaugsmi.
Konkrētāk, mājokļu pieejamības un to kvalitātes problēmas rada sociālās segregācijas problēmas: iedzīvotāji, kam ir vismazāk līdzekļu, paliek rajonos, kur ir problēmas, un to skaits tajos pieaug, bet iedzīvotāji, kam ir vairāk līdzekļu, pārceļas uz citiem pilsētas rajoniem. Tieši šajā aspektā jārunā arī par bezpajumtnieku jautājumu un par problēmām, kas saistītas gan ar to migrantu sociālo iekļaušanu, kuri nāk no citiem Eiropas Savienības reģioniem, gan to, kuri nāk no trešām valstīm, kā arī par priekšpilsētu problēmu, kas izpaužas vairākkārtējos vardarbības uzliesmojumos vairāku dalībvalstu pilsētās.
Šajā kontekstā vērtīgs instruments var būt kultūra, kas var veicināt dažādo to kopienu integrāciju, kuras dzīvo pilsētās un priekšpilsētās. Kultūras centru izveide vai sadarbības projektu īstenošana starp pilsētas rajoniem var tādējādi ļaut īstenot starpkultūru dialogu, jo īpaši tajās pilsētās un priekšpilsētās, kurās ir liels migrantu skaits un kurās ir vislielākās integrācijas problēmas. Tāpēc ir svarīgi kultūras aktivitātes iekļaut integrētā pilsētvides plānošanas un reģenerācijas pieejā.
Sociālā atstumtība ir pretrunā Eiropas sociālajam modelim, kam visiem iedzīvotājiem jānodrošina nākotnes perspektīvas. Tāpēc ir jānodrošina lielāka sociālā kohēzija un jo īpaši jāveicina jauniešu un vecu cilvēku sociālā iekļaušana. Tas atbilst mērķim atjaunot un stiprināt attiecības starp vēsturisko centru un piepilsētu teritorijām, starp bagātajiem un nabadzīgajiem pilsētas rajoniem, starp pilsētvides teritoriju un laukiem.
Turklāt mājokļu joma ir nozīmīgs nodarbinātības avots ne tikai būvniecības nozarē, bet atjaunošanas, pārveidošanas un vietējo un finanšu pakalpojumu nozarēs.
2. Vides un enerģijas aspekts
Pilsētas mājokļu attīstības stratēģija ir jāskata plašākā pilsētvides attīstības stratēģijas kontekstā. Dzīvokļu problēmas nav tikai būvniecības un teritorijas labiekārtošanas jautājumi to tiešajā nozīmē, bet tās ievērojami ietekmē arī slikta pilsētvides plānošana. Noteikti pilsētas rajoni, kurus skar vides degradācija (gaisa un ūdens piesārņojums, troksnis, atkritumi, sastrēgumi) un sabiedrisko pakalpojumu slikta darbība, pieejamības un drošības trūkums u. c., kļūst arvien nepievilcīgāki un slīgst nabadzībā.
Šo slīgšanu nabadzībā bieži vien palielina enerģētikas problēmas. Enerģijas cenu pieaugums, no vienas puses, liek saimniekot racionālāk (tiek veikti pasākumi un ieviestas tehnoloģijas, kas veicina enerģijas taupīšanu un ilgtspējīgas enerģijas izmantošanu, tiek attīstīti jauni enerģijas avoti u. c.), bet, no otras puses, zemi ienākumi kopā ar augstām enerģijas cenām un nepiemērotām apkures un izolācijas sistēmām izraisa tādas parādības kā „fuel poverty”[2] un enerģētisko atstumtību. Ir svarīgi ņemt vērā, ka lielākā iespēja, kā ietaupīt enerģiju, ir rodama mājokļu jomā, un, kā norāda Komisija savā enerģijas rīcības plānā, ir aprēķināts, ka var ietaupīt 27% no izlietotās enerģijas.
Jāņem vērā arī ietekme, ko uz pilsētu apstākļiem izraisa pilsētvides izplešanās. Aiziešana no pilsētu centriem un pilsētu apkārtnes urbanizācija rada daudzas organizatoriskas problēmas, ietekmējot, piemēram, transportu (sabiedriskā transporta pārslogojums, atkarība no privātām automašīnām), vides aizsardzību (palielināts enerģijas patēriņš, privāto automašīnu radītais piesārņojums) un pakalpojumu pieejamību, kas savukārt ietekmē pilsētas un tās iedzīvotāju sociālo un ekonomisko stāvokli.
Lai mājokļi būtu pievilcīgi, ir nepieciešami efektīvi, lēti un funkcionāli transporta līdzekļi, kas nodrošina saikni starp vietām, kur cilvēki dzīvo, un vietām, kur viņi strādā. Tāpēc mums visiem iedzīvotājiem ir jānodrošina transporta līdzekļi, kas aizstāj privātās automašīnas.
Turklāt ir ļoti svarīgi, lai mājokļiem būtu ērti pieejami pakalpojumi (jo īpaši sociālajā un veselības jomā, izglītības, tirdzniecības un valsts pārvaldes jomā). Šajā sakarā īpaša uzmanība ir jāvelta nabadzīgākiem pilsētas rajoniem, kas bieži vien nav nodrošināti ar tuvējiem pakalpojumiem un kam ir slikta saikne ar tālākiem pakalpojumiem.
Arī pilsētvides drošībai ir svarīga nozīme attiecībā uz Eiropas pilsētu pievilcību. Tāpēc ir svarīgi izstrādāt kriminālpārkāpumu apkarošanas politiku, jo īpaši attiecībā uz nabadzīgākajiem pilsētas rajoniem. Sabiedrisku zonu atjaunošana var, piemēram, novērst pārkāpumus un garantēt lielāku drošību. Lai šādu politiku īstenotu, ir jābūt kvalitatīvai informācijai un statistikai, kas ļauj īstenojamo politiku padarīt mērķtiecīgāku.
Ir jāuzsver arī elektrības un gāzes piegādes, kā arī ūdensapgādes un kanalizācijas infrastruktūras drošības svarīgums gan attiecībā uz to pieejamību, gan esošo sistēmu un izmantoto sanācijas tehnoloģiju drošību. Tas jo īpaši attiecas uz jaunajām Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīm, kur infrastruktūrai lielākajā daļā gadījumu ir nepieciešama atjaunošana, lai tā atbilstu spēkā esošajām drošības normām.
3. Saskaņošanas aspekts
Šajā kontekstā, kurā savstarpēji saduras un pārklājas dažādas problēmas, ir nepieciešama integrēta pieeja – kuras pamatā būtu subsidiaritātes princips un tuvuma princips –, kas ļautu vienlaikus īstenot dažādus elementus, kuri ir izšķiroši pilsētvides dzīves kvalitātes un pievilcīguma nodrošināšanai, ievērojot kopēju un uz līdzdalību balstītu metodoloģiju saskaņā ar Lisabonas un Gēteborgas darba kārtību.
Šādu pieeju var labāk īstenot vietējās iestādes, kuras var panākt vienotu skatījumu, nodrošināt pilsētvidē īstenotās politikas un iniciatīvu labāku koordināciju un izstrādāt pilsētas attīstības ilgtermiņa perspektīvu.
Lai šādai pieejai sniegtu atbalstu, ir jāievieš horizontālā (starp visām Kopienas politikām, kas skar mājokļus), vertikālā (starp dalībniekiem, kas dažādos līmeņos – Eiropas, valsts, vietējā – nodarbojas ar mājokļiem) un jauktā (starp varas iestādēm, sociālekonomiskajiem dalībniekiem un pilsonisko sabiedrību) saskaņošana.
Turklāt pilsētu, reģionu un dalībvalstu rīcībā jābūt pieredzes un paraugprakses apmaiņas mehānismam mājokļu politikas jomā un par informāciju, ko sniedz programma URBACT, kura šodien aptver 17 tematiskos tīklus un vairākas darba grupas.
Jo īpaši ir jāizceļ un jāizplata labā prakse, ko valstu, reģionālās un vietējās varas iestādes īsteno, lai praktiski īstenotu iepriekšminēto stratēģiju, ņemot vērā dažādos atskaites kontekstus. Šāds mehānisms ļautu ieviest nepārtrauktu apmācības ciklu, un tas ir viens no svarīgākajiem pievienotās vērtības avotiem Eiropas līmenī.
Tomēr, ņemot vērā to, ka šis jautājums ir ļoti sarežģīts un ka ir nepieciešams īstenot vietēja līmeņa integrētu pieeju, Kopienas ieguldījuma pievienotā vērtība, salīdzinot ar valsts, reģionālo un vietējo varasiestāžu ieguldījumu, būtu nevis izvirzīt normatīvas iniciatīvas, kuras nevarētu atbildēt uz pilsētu dažādajām vajadzībām un situācijām, bet gan ieviest atbalsta sistēmu paraugprakses apmaiņai un nodošanai starp dalībvalstīm.
- [1] Eiropas Parlamenta Rezolūcija par pilsētvides tematisko stratēģiju (2006/2061(INI)) un Eiropas Parlamenta Rezolūcija par pilsētu attīstību ES paplašināšanās kontekstā (2004/2258(INI)).
- [2] ' Par „fuel poverty” runā tad, ja enerģijas rēķinu samaksai tērē vairāk par 10% no ienākumiem.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Mājokļu politika un reģionālā politika |
|||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
REGI |
|||||||||
|
Komiteja(s), kurai(ām) lūgts sniegt atzinumu |
EMPL |
|
|
|
|
|||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
EMPL |
|
|
|
|
|||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
|
|||||
|
Referents(i) |
Alfonso Andria |
|
||||||||
|
Iepriekšējais(-ā) referents(-e) |
|
|
||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
22.11.2006 |
22.1.2007 |
|
|
|
|||||
|
Pieņemšanas datums |
20.3.2007 |
|||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: 45 –: 3 0: 1 |
|
||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Alfonso Andria, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Tiberiu Bărbuleţiu, Jean Marie Beaupuy, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Antonio De Blasio, Vasile Dîncu, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Pedro Guerreiro, Gábor Harangozó, Marian Harkin, Alain Hutchinson, Mieczysław Edmund Janowski, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Sérgio Marques, Miguel Angel Martínez Martínez, Yiannakis Matsis, Miroslav Mikolášik, Jan Olbrycht, Maria Petre, Markus Pieper, Wojciech Roszkowski, Elisabeth Schroedter, Stefan Sofianski, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Kyriacos Triantaphyllides, Oldřich Vlasák, Vladimír Železný |
|||||||||
|
Aizstājējs (-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Alfredo Antoniozzi, Jan Březina, Brigitte Douay, Den Dover, Emanuel Jardim Fernandes, Ljudmila Novak, Mirosław Mariusz Piotrowski, Zita Pleštinská, Christa Prets, Toomas Savi, László Surján, Károly Ferenc Szabó, Nikolaos Vakalis |
|||||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Věra Flasarová |
|||||||||
|
Reģistrācijas datums |
28.3.2007 |
|||||||||
|
Piezīmes |
|
|||||||||