ZIŅOJUMS par 1968. gada Tules katastrofas sekām sabiedrības veselībai (lūgumraksts Nr. 720/2002)

20.4.2007 - (2006/2012(INI))

Lūgumrakstu komiteja
Referente: Diana Wallis

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par 1968. gada Tules katastrofas sekām sabiedrības veselībai (Lūgumraksts Nr. 720/2002)

(2006/2012(INI))

Eiropas Parlaments,

– ņemot vērā Lūgumrakstu Nr. 720/2002;

– ņemot vērā EK līguma 21. pantu, kas ikvienam Eiropas Savienības pilsonim piešķir tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam saskaņā ar 194. pantu;

– ņemot vērā EAEK līguma 107c pantu un EK līguma 194. pantu, saskaņā ar kuru ikvienam Eiropas Savienības pilsonim un ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, kura dzīvo vai kura ir reģistrējusi uzņēmumu kādā dalībvalstī, ir tiesības individuāli vai kopā ar citiem pilsoņiem vai personām iesniegt Eiropas Parlamentam lūgumrakstu sakarā ar jautājumu, kas skar Kopienas darbības jomas un kas viņu vai to tieši ietekmē;

– ņemot vērā Padomes 1996. gada 13. maija Direktīvu 96/29/Euratom, kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām[1];

– ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-61/03, Komisija/Apvienotā Karaliste, un 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C-65/04, Komisija/Apvienotā Karaliste;

– ņemot vērā Reglamenta 192. panta 1. punktu;

– ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A6–0156/2007);

A.  tā kā lūgumraksta iesniedzējs ir izvirzījis ļoti svarīgus jautājumus un nopietnas problēmas un tā kā mērķis aizsargāt sabiedrības veselību un vidi pret briesmām, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu, ir ārkārtīgi svarīgs, kā to atzinusi EK Tiesa;

B.  tā kā lūgumrakstā ir atklāts, ka pēc katastrofas, kurā 1968. gadā Tulē, Grenlandē, cieta ASV lidmašīna B-52, kas pārvadāja kodolieročus, darbinieki un iedzīvotāji tika apstaroti ar ārkārtīgi bīstamu ieroču kategorijas plutoniju;

C.  tā kā daudzi no tiem, kas izdzīvoja Tules katastrofā, medicīniskās uzraudzības trūkuma dēļ ir miruši no radiācijas izraisītām slimībām un tā kā pastāv risks, ka ar šādām nāvējošām slimībām saslims citi izdzīvojušie;

D.  tā kā Tules katastrofā izdzīvojušo personu veselības uzraudzība ļautu agrīni noteikt radiācijas izraisītas slimības un atvieglotu to ārstēšanu;

E.  tā kā Dānijas valdība ir paudusi nodomu veicināt maksimālu atklātību par „attīrīšanas” operāciju, kas notika pēc Tules katastrofas;

F.  tā kā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma (EAEK) 2. panta b) apakšpunkts nosaka, ka Kopiena „ievieš vienotus drošības standartus darbinieku un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu”;

G.  tā kā EK Tiesa ir nospriedusi, ka EAEK līguma nodaļa par veselības aizsardzību un darba drošību ir „vienots kopums, kas Komisijai piešķir ievērojamas pilnvaras, lai aizsargātu iedzīvotājus un vidi pret kodolpiesārņojuma risku”.[2] un tā kā EK Tiesa ir arī apstiprinājusi šo noteikumu paplašinātu interpretāciju, lai nodrošinātu „vienotu un efektīvu vispārējās sabiedrības veselības aizsardzību pret draudiem, kas rodas no jonizējošās radiācijas, neatkarīgi no radiācijas avota”[3];

H.  tā kā Komisija un Dānijas Karaliste ir pastāvīgi atteikušās atzīt, ka EAEK līgums un saskaņā ar to pieņemtie tiesību akti ir jāpiemēro attiecībā uz Tules katastrofas vēlākajām sekām;

1.  atzīmē, ka saskaņā ar EK Tiesas juridikatūru Kopienas jaunie noteikumi principā attiecas uz tādu situāciju nākotnes sekām, kas radušās pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā;

2.  secina, ka EAEK līgums bija spēkā attiecībā uz Dānijas Karalisti un bija tai saistošs no tās pievienošanās dienas un ka tāpēc tas attiecās uz nākotnes sekām tām situācijām, kas radās pirms Dānijas Karalistes pievienošanās Kopienām;

3.  norāda, ka EAEK līgums bija spēkā attiecībā uz Grenlandi divpadsmit gadus laika posmā no Dānijas pievienošanās 1973. gadā līdz 1985. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā Līgums, ar ko attiecībā uz Grenlandi groza Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu; tomēr, tā kā pēdējam minētajam līgumam nav atpakaļejoša spēka, Dānijas Karalistei joprojām ir saistošas visas pastāvošās juridiskās saistības attiecībā uz notikumiem Grenlandes teritorijā pirms 1985. gada 1. janvāra, turklāt 1968. gada katastrofas vēlākās sekas cilvēku veselībai skar ne tikai Grenlandi, jo ir skaidrs, ka daudzi darbinieki, tostarp Eiropas iedzīvotāji, kopš tā laika ir pārcēlušies uz Dānijas kontinentālo daļu;

4.  atzīmē neseno juridikatūru par to, ka EAEK līgums „nav piemērojams attiecībā uz kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām”[4]. tomēr uzskata, ka EK Tiesa savu sašaurināto EAEK līguma darbības jomas interpretāciju skaidri saistīja ar nepieciešamību aizsargāt svarīgas dalībvalstu nacionālās aizsardzības intereses;

5.  uzstāj, ka uz iepriekš minēto EAEK līguma darbības jomas ierobežojumu nedrīkst atsaukties, lai izvairītos no veselības aizsardzības un darba drošības tiesību aktu piemērošanas situācijās, kad iespējamās militārās vajadzības attiecas uz kādu trešo valsti, kad kodolenerģiju izmanto, pārkāpjot starptautisku nolīgumu, un kad vienīgā praktiski iespējamā saikne ar dalībvalsts aizsardzības interesēm ir tas, ka kodolmateriālu noplūde ir notikusi tās teritorijā;

6.  atzīmē, ka Direktīvas 96/29/Euratom 2. panta 3. punkts attiecas uz gadījumiem, kad notikusi ilgstoša pakļaušana starojumam, ko rada radiācijas avārijas vēlāka ietekme;

7.  aicina Dānijas Karalisti ciešā sadarbībā ar Grenlandes iestādēm un saskaņā ar minētās direktīvas 38. pantu uzsākt „uzraudzības un iejaukšanās pasākumus” saistībā ar ilgstošajām Tules katastrofas vēlākajām sekām un saskaņā ar minētās direktīvas 53. pantu veikt „apstarošanas kontroles pasākumus” un īstenot „atbilstīgu iejaukšanos,(...) ņemot vērā situācijas patiesās raksturīgās īpatnības”;

8.  uzskatot, ka pamattiesības ir Kopienas tiesību vispārējo principu sastāvdaļa, un ņemot vērā pozitīvās saistības, ko paredz Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 2. un 8. pants, aicina dalībvalstis, kas ir iesaistītas tādās bīstamās darbībās, kam var būt slēptas kaitīgas sekas ar tām saistītu personu veselībai, nodrošināt efektīvas un pieejamas procedūras izveidi, kas šādām personām dotu iespēju saņemt visu vajadzīgo un atbilstošo informāciju;

9.  aicina dalībvalstis nekavējoties īstenot un piemērot Direktīvu 96/29/Euratom un mudina Komisiju aktīvi vērsties pret jebkādu saistību neizpildi šai sakarā;

10.  pauž šaubas, ka Dānijas Karaliste ir pilnībā izpildījusi pienākumus, ko tai attiecībā uz Tules katastrofu un tās vēlākajām sekām uzliek Direktīva 96/29/Euratom;

11.  pauž nopietnas bažas par pastāvošajiem trūkumiem attiecībā uz iedzīvotāju veselības aizsardzību saistībā ar kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām;

12.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu attiecībā uz svarīgiem sabiedrības veselības un vides jautājumiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām, lai minētos trūkumus novērstu;

13.  uzskata, ka EAEK līguma pamatnoteikumi kopš tā stāšanās spēkā nav būtiski grozīti un ir jāatjaunina;

14.  uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī Dānijas Karalistes valdībai un Parlamentam.

• [1]  OV L 159, 29.6.1996., 1. lpp.
• [2]  Lieta 187/87, Sārzeme [Saarland], 1988, ERP 5013, 11. punkts.
• [3]  Lieta 70/88, Parlaments/Padome, 1991, ERP I-4529, 14. punkts.
• [4]  Lieta 61/03, Komisija/Apvienotā Karaliste, 2005., ECR I-2477 „Jason reaktors”, 44. punkts.

PASKAIDROJUMS

1. J. Carswell iesniegtā lūgumraksta (Lūgumraksts Nr. 720/2002) konteksts

1968. gada 21. janvārī ASV bumbvedējs B-52, kurā bija vairāki kodolieroči, cieta avāriju netālu no Tules gaisa spēku bāzes Grenlandes ziemeļrietumu daļā, un apkārtējā vidē nonāca vairāki kilogrami ieroču kategorijas plutonija. Seši no septiņiem apkalpes locekļiem paspēja droši katapultēties. Tomēr plutonijs piesārņoja sniegu un ledu katastrofas vietas tiešā tuvumā, un vējš un ūdens to iznēsāja plašā teritorijā. Minētajā gaisa spēku bāzē strādāja vairāk nekā tūkstotis Dānijas civilo darbinieku, kas nodarbojās ar apkopi un citiem ar militāro dienestu nesaistītiem pakalpojumiem.

Dānijas civilie darbinieki, vietējie Grenlandes iedzīvotāji un ASV personāls steidzās uz katastrofas vietu, lai veiktu glābšanas operācijas. Vēlāk ASV veica radiācijas „attīrīšanas” operācijas attiecīgajā teritorijā, un šo operāciju laikā Dānijas darbinieki brīvprātīgi pieteicās piedalīties radioaktīvo materiālu novākšanā kopā ar ASV personālu. Nevienam no brīvprātīgajiem nebija ne pieredzējis, ne apmācīts darbam ar radioaktīvi piesārņotiem materiāliem. Pēc „attīrīšanas” operācijām ASV militārie speciālisti veica regulāru veselības uzraudzību ASV gaisa spēku personālsastāvam, kas katastrofas laikā un vēlāk dienēja Tulē. Dānijas valdība Dānijas civilajiem darbiniekiem vai Grenlandes iedzīvotājiem neveica līdzīgu veselības uzraudzību, un daudzas no šīm personām vairākus gadus pēc notikušā turpināja strādāt Tulē un dzīvot attiecīgā teritorijā.

Katastrofas laikā lūgumraksta iesniedzējs strādāja par civilo darbinieku (kravu ekspeditors) Tules gaisa spēku bāzē un turpināja tur strādāt un dzīvot līdz 1971. gadam. Šajā laikā lūgumraksta iesniedzējs laiku pa laikam apmeklēja katastrofas vietu un „attīrīšanas” operācijās bija iesaistīts radioaktīvi piesārņoto atlieku novākšanas organizēšanā. Turklāt tāpat kā daudzi citi Tules darbinieki, viņš izmantoja ledu no tuvumā esošā fjorda dzērienu pagatavošanai. 80-tajos gados lūgumraksta iesniedzējam nopietni pasliktinājās veselība un vēlāk viņam atklāja barības vada un kuņģa priekšvēža stāvokli. Viņam izdarīja astoņas lielas operācijas, un viņam bieži bija jādodas uz slimnīcu uz vienu dienu. Pavisam nesen viņam konstatēja vairogdziedzera saslimšanu.

Lūgumraksta iesniedzējs sūdzas, ka Dānijas iestādes toreiz neveica darbinieku evakuāciju no katastrofas vietas, viņus nebrīdināja un neinformēja par spēcīgo radiāciju un neveica vajadzīgos veselības uzraudzības testus un pārbaudes. Viņš apgalvo, ka viņa stāvoklis ir saistīts ar plutonija iedarbību, kurš bija 1968. gadā katastrofu cietušās lidmašīnas kodolieročos. Tāpēc lūgumraksta iesniedzējs prasa piekļuvi datiem par negadījumu un tā sekām, kā arī prasa, lai tiktu veiktas regulāras veselības pārbaudes.

Galvenā sūdzība, kas minēta lūgumrakstā ir tā, ka Dānijas valdība nav ievērojusi nosacījumus, kurus paredz Padomes 1996. gada 13. maija Direktīva 96/29/Euratom, kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām (OV 1996 L 159, 1. lpp, turpmāk tekstā ― Direktīva).

Dānijas valdības sākotnējos zinātniskos ziņojumus, kuros bija atzīts, ka nav nekāda cilvēku veselības vai vides apdraudējuma, apšaubīja privātos medicīniskos ziņojumos un 2005. gadā arī sākotnējā ziņojumā par piesārņojumu Tules apkārtnē, ko sniedza Dānijas RISO Nacionālās laboratorijas Radiācijas pētījumu nodaļa. Tā kā starp bijušajiem Tules darbiniekiem pieauga saslimstība ar vēzi, kas bija saistīts ar radiācijas iedarbību, kā arī nāves gadījumu skaits, viņi 1986. gadā izveidoja asociāciju (Foreningen For Straaleramte Thulearbejdere), lai pētītu 1968. gada katastrofas iespējamo ietekmi uz viņu veselību . Tā kā darbiniekus Tulē atsevišķi nepārbaudīja attiecībā uz radiācijas iedarbību, minētā asociācija prasīja, lai Dānijas valdība ļauj viņiem piekļūt attiecīgajiem datiem par vides radioaktīvo piesārņojumu. Viņi bija iecerējuši pēc šiem datiem novērtēt savas iespējamās radiācijas devas un sekas savai veselībai. Tomēr, neraugoties uz vairākkārtējām prasībām, viņi šādus datus nesaņēma. Lūgumraksta iesniedzējs norāda, ka Dānijas valdība ir pieņēmusi iepriekšēju politisku lēmumu neveikt zinātnisku izmeklēšanu par Tules izdzīvojušo personu veselības sūdzībām, bet tā vietā piedāvāja viņiem ex gratia izmaksāt noteiktu naudas summu par pārciesto psiholoģisko kaitējumu. Šādu maksājumu saņēma visas personas, kuras laikposmā no 1968. gada 21. janvāra līdz 1968. gada 17. septembrim bija radioaktīvi piesārņotajā katastrofas vietā vai šķērsoja tās apkārtni, izņemot Dānijas valdības zinātniekus un Amerikas Savienoto Valstu personālu. Tiek lēsts, ka šo maksājumu saņēma 2400 personas un tas bija vienāds gan personām, kuras piedalījās „attīrīšanas” operācijās, gan citiem, piemēram, vietējiem iedzīvotājiem vai ceļotājiem, kas minētajās operācijās nepiedalījās. Referentei ir iesniegti pierādījumi par vismaz diviem gadījumiem, kad pacientam ir atteikta uzraudzība un ārstēšana slimnīcā tādēļ, ka ar šādu kompensāciju attiecīgā lieta esot pilnībā atrisināta.

Lūgumrakstu komiteja J. Carswell lūgumrakstu atzina par pieņemamu 2003. gada 14. martā.

2. Kopienas tiesību aktu piemērošana lūgumrakstā minētajiem faktiem no laika viedokļa

Vai Direktīvu var piemērot 1968. gada katastrofai, kas notika pirms Direktīvas spēkā stāšanās un pirms Dānijas Karalistes pievienošanās Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līgumam (turpmāk tekstā ― EAEK līgums)?

Komisija norāda, ka Direktīvu 96/29/Euratom nevar piemērot tāda negadījuma sekām, kas notika 1968. gadā ― laikā, kad Dānijas Karaliste nebija pat dalībvalsts. Tomēr saskaņā ar EK Tiesas juridikatūru Kopienas jaunie noteikumi principā attiecas uz tādu situāciju nākotnes sekām, kas radušās pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā. Piemēram, EK Tiesa ir piemērojusi šo principu attiecībā uz diskriminējošu procesuālo noteikumu piemērošanu faktiem, kas notikuši pirms Austrijas pievienošanās ES.[1]

Šo interpretāciju apstiprina tas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā ― ECT) pastāvīgi piemēro savu juridikatūru un ECTK 2. un 8. pantu vēlākajām sekām, ko radījusi radiācijas iedarbība, kura notikusi pirms tam, kad valsts pieņēmusi ECT jurisdikciju. Tā, piemēram, prasību, ko iesniedza kādas Karalisko gaisa spēku (RAF) militārpersonas, kura 1958. gadā Ziemassvētku salā bija pakļauta radiācijas iedarbībai, slimā meita, neatzina par nepieņemamu tāpēc, ka Apvienotā Karaliste ECT jurisdikciju pieņēma tikai 1966. gadā.[2]

EAEK līgums bija spēkā attiecībā uz Dānijas Karalisti un bija tai saistošs no tās pievienošanās dienas, un tāpēc tas attiecās uz to situāciju nākotnes sekām, kas radās pirms Dānijas Karalistes pievienošanās Kopienām. Tāpēc nav būtiski, ka katastrofa notika pirms Dānijas pievienošanās EAEK līgumam, ja vien joprojām pastāv šīs katastrofas sekas. Ņemot vērā ilgtermiņa sekas, kas uz cilvēka veselību ir radiācijas iedarbībai (radiācijas izraisītām vēža un citām slimībām latentais periods ir no 20 līdz 60 gadiem), visi pašreizējie izdzīvojušie joprojām ir apdraudēti un viņiem ir steidzami vajadzīga atbilstoša veselības uzraudzība. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka 1968. gada katastrofas vēlākās sekas saglabājās līdz attiecīgajam datumam, tas ir, 2000. gada 13. maijam.[3]

3. EAEK līguma teritoriālā piemērošana attiecībā uz Grenlandi

Jautājums ir par to, vai Direktīvu var piemērot vēlākām sekām, kuras izraisījusi katastrofa Grenlandē, jo uz to EAEK līgums kopš 1985. gada 1. janvāra neattiecas.

Laikā, kad notika katastrofa, Grenlande bija Dānijas Karalistes teritorijas daļa. Tomēr attiecībā uz EAEK līguma teritoriālo piemērošanu ir jāņem vērā Līgums, ar ko attiecībā uz Grenlandi groza Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus (OV L 29, 01.02.1985., 1. lpp., turpmāk tekstā ― Grenlandes līgums). Minētā līguma 5. pants EAEK līguma 198. pantā ieviesa šādu grozījumu: „Šis Līgums neattiecas uz Grenlandi”. Tā kā Grenlandes līgums stājās spēkā 1985. gada 1. janvārī (sk. 6. pantu), no tā izriet, ka pēc šī datuma EAEK līgumu Grenlandei vairs nevarēja piemērot.

Tādējādi EAEK līgumu Grenlandei piemēroja divpadsmit gadus laikā no Dānijas pievienošanās 1973. gadā līdz dienai, kad stājās spēkā Grenlandes līgums. Tomēr, tā kā minētajam līgumam nav atpakaļejoša spēka, Dānijas Karalistei joprojām ir saistošas visas pastāvošās juridiskās saistības, kas attiecas uz notikumiem, kuri Grenlandes teritorijā notikuši pirms 1985. gada 1. janvāra. Turklāt 1968. gada katastrofas vēlākās sekas cilvēku veselībai skar ne tikai Grenlandi, jo ir skaidrs, ka daudzi darbinieki, tostarp Eiropas iedzīvotāji, kopš tā laika ir pārcēlušies uz Dānijas kontinentālo daļu. Tāpēc Dānijas Karalistei ir pienākums nodrošināt veselības uzraudzību un vajadzīgo informāciju tām personām, kuru veselības stāvokli joprojām negatīvi ietekmē Tules negadījuma ilgtermiņa sekas, neraugoties uz to, ka EAEK līguma teritoriālā darbība uz Grenlandi vairs neattiecas. Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka Direktīvas noteikumi neparedz, ka dalībvalstij īstenošanas pasākumi katrā ziņā jāveic tieši tajā pašā vietā, kur notikusi radiācijas avārija. Faktiski šo pienākumu izpildi var nodrošināt citā dalībvalsts teritorijas vietā.

Tāpēc tagad ir jānoskaidro, vai kāds no Direktīvas noteikumiem uzliek Dānijas Karalistei rīkoties, kā prasa lūgumraksta iesniedzējs.

4. EAEK līguma piemērošana „militārām darbībām”

Lūgumrakstu komitejai sniegtajos Komisijas mutvārdu apsvērumos apgalvots, ka EAEK līgums un ar to saskaņā pieņemtie atvasinātie tiesību akti nav piemērojami lūgumrakstā minētajiem faktiem, jo „Līgums nav piemērojams attiecībā uz kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām”.[4]

Lietā C-61/03, „Jason reaktors ”, gan ģenerāladvokāts, gan EK Tiesa bija vienisprātis, ka sarunās, pēc kurām parakstīja EAEK līgumu, tika apspriesta tā piemērošana kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, bet šis jautājums palika neatrisināts. Tiesa galu galā pieņēma Apvienotās Karalistes un Francijas argumentus par to, ka no tā apstākļa, ka EK līgumā ir ar sabiedrības drošību saistīti izņēmumi, bet EAEK līgumā tādu nav, izriet, ka EAEK līgums vispār neattiecas uz kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām.

„Tomēr ir acīmredzams, ka šādu noteikumu piemērošana militārām iekārtām, militārās pētniecības programmām un citām militārām darbībām varētu kaitēt būtiskām dalībvalstu aizsardzības interesēm. Tādējādi, kā Apvienotā Karaliste un Francijas Republika pamatoti jau ir uzsvērušas, tas, ka minētajā Līgumā nav nekāda izņēmuma, kas paredzētu kārtību, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu tiesības atsaukties uz šīm būtiskajām interesēm vai aizsargāt tās, ļauj secināt, ka darbības militārajā jomā neietilpst šā Līguma piemērošanas jomā.”[5]

Šādu sašaurinātu EAEK līguma darbības jomas interpretāciju apstiprināja lietā C-65/04, “HMS Tireless”.[6]

Tomēr to faktisko apstākļu kopums, kas ir saistīti ar konkrēto lūgumrakstu, vairāku iemeslu dēļ ir jānošķir no abiem iepriekš minētajiem spriedumiem.

No lietas „Jason reaktors” sprieduma 36. punkta ir skaidrs, ka iemesls tam, kāpēc no EAEK līguma darbības ir izslēgta militārā joma, ir „būtisku dalībvalstu aizsardzības interešu” pasargāšana. To apliecina arī šī punkta otrais teikums, kurā teikts, ka tas, ka EAEK līgumā nav šāda skaidri pausta izņēmuma, liegtu dalībvalstīm nodrošināt atbilstošu aizsardzību „šīm būtiskajām [valstu aizsardzības] interesēm ”. Tādējādi ir skaidrs, ka Tiesa savu sašaurināto interpretāciju skaidri saistīja ar nepieciešamību aizsargāt dalībvalstu būtiskas aizsardzības intereses.

Lieta „Jason reaktors” attiecās uz noteiktām Euratom līgumā paredzētām prasībām, saskaņā ar kurām Apvienotajai Karalistei bija jāsniedz ziņas par atbrīvošanos no radioaktīviem atkritumiem no norakstīta militārā kodolreaktora. Līdzīgi arī lieta „HMS Tireless” attiecās uz ziņu sniegšanas prasību piemērošanu Apvienotās Karalistes avārijas situācijas plānam Gibraltāra evakuācijai gadījumā, ja apkopes un remonta darbos uz militāras zemūdenes ar kodolreaktoru notiktu radiācijas avārija. Abas situācijas attiecās uz dalībvalstīm uzliktajiem pienākumiem saistībā ar kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām, ko šajā gadījumā veica viena un tā pati dalībvalsts.

Būtu nepamatoti secināt, ka iemesls, kāpēc ir izslēgta kodolenerģijas izmantošana militārām vajadzībām, ir tas, ka varētu tiktu aizskartas jebkuras valsts aizsardzības intereses, nepastāvot kādam papildapstāklim, kas būtu saistīts ar kādu dalībvalsti. Tāpēc tā nevar būt, ka šis izņēmums attiecas uz kodolenerģijas izmantošanu, ko veic trešā valsts, gadījumā, kad dalībvalsts to nav atļāvusi (tas ir, atzinusi šo izmantošanu, sevi ar šo izmantošanu saistījusi, iegūstot attiecīgās īpašumtiesības), bet kad attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir tikai radies veselības apdraudējums. Šādā gadījumā dalībvalsts būtiskās aizsardzības intereses nekādā veidā netiek aizskartas.

Tādēļ EAEK līguma noteikumi par veselību un drošību attiecas uz situācijām, kad aizsardzības intereses absolūti nekādi neskar šo dalībvalsti (vai jebkuru citu dalībvalsti), kā arī tad, kad kodolenerģijas izmantošana ir starptautiska nolīguma pārkāpums, un vienīgais reāli eksistējošais saistošais faktors ir tas, ka kodolmateriāls izplūdis dalībvalsts teritorijā. Turklāt šāda interpretācija nemēģina uzlikt par pienākumu novērtēt, vai katrā atsevišķā gadījumā ir iesaistītas svarīgas valsts aizsardzības intereses. Šāda pieeja, kuru Komisija aizstāvēja Eiropas Kopienu Tiesā, tika pilnīgi noraidīta.

Izmantojot šo pašu metodi lūgumraksta faktu analīzei, Dānijas Karalistei nekad nav bijis iekšzemes enerģētikas programmas kodolenerģijas izmantošanai ne civiliem, ne militāriem mērķiem. Tātad Dānija (atšķirībā no Apvienotās Karalistes un Francijas) neveic darbības, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu militāriem mērķiem, kas to atbrīvotu no prasības sniegt atskaites vai no jebkuriem citiem pienākumiem saskaņā ar EURATOM līgumu vai sekundārajiem tiesību aktiem. Nav pierādījumu, kas saistītu šo pārvaldību ar kādu no Dānijas pašreizējiem aizsardzības pasākumiem, kur iesaistīta kodolenerģijas izmantošana militāriem mērķiem.

Minēto negadījumu, kad izveidojās radiācija, izraisīja trešā valsts — Amerikas Savienotās Valstis, nevis Dānija. Kaut gan B-52 avārijas laikā Dānijai bija aizsardzības nolīgums ar ASV, šis nolīgums aizliedza Amerikas Savienotajām Valstīm uzglabāt vai izvietot kodolieročus Grenlandē, vai šķērsot Dānijas gaisa telpu ar šādiem ieročiem. Dānijas valdība publiski apliecināja Dānijas iedzīvotājiem, ka Amerikas Savienotajām Valstīm nav un netiks dota atļauja uzglabāt vai izvietot kodolieročus, vai šķērsot gaisa telpu ar tiem, un Dānijas parlaments neveica šāda satura grozījumus aizsardzības nolīgumā. Tādēļ atsauce uz divpusēju nolīgumu nekādi nav šīs lietas noteicošais faktors. Tas vien, ka pastāvēja nolīgums par dažām militārām darbībām, nenozīmē, ka tādēļ jebkura trešās valsts militāra darbība dalībvalsts teritorijā ir de facto izslēgta no EAEK līguma darbības jomas. Šāds secinājums būtu patvaļīgs un pretrunā ar veselo saprātu.

5. Atbilstīgie primārie tiesību akti un to interpretācija Eiropas Kopienu Tiesā

EA 2. panta b) punktā teikts, ka Kopiena, kā noteikts EAEK līgumā, „ievieš vienotus drošības standartus darba ņēmēju un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu”.

EAEK līguma II sadaļas „Normas, kas jāievēro, lai veicinātu panākumus kodolenerģētikas jomā” 3. nodaļa „Veselības aizsardzība un drošība”, kurā iekļauti 30. līdz 39. pants.

Šajā sakarā EA 30. panta pirmajā punktā sevišķi prasīts, lai Kopiena nosaka „pamatstandartus darba ņēmēju un sabiedrības veselības aizsardzībai pret draudiem, ko rada jonizējoša radiācija”.

Kā noteikts šī panta otrajā daļā, „pamatstandarti” nozīmē:

„(a) maksimāli pieļaujamās radiācijas devas, pret ko ir iespējama pietiekama aizsardzība;

(b) maksimāli pieļaujamais starojums un piesārņojums;

(c) darba ņēmēju veselības uzraudzības pamatprincipi.”

EA 31. pantā noteikta šo pamatstandartu izstrādes un pieņemšanas procedūra, bet EA 32. pantā dota atļauja tos pārskatīt vai papildināt pēc Komisijas vai dalībvalsts pieprasījuma saskaņā ar EA 31. pantā noteikto procedūru.

EK Tiesa uzskatīja, ka EAEK nodaļa par veselību un drošību ir „vienots kopums, kas Komisijai piešķir ievērojamas pilnvaras, lai aizsargātu iedzīvotājus un vidi pret kodolpiesārņojuma risku”.[7] Tiesa atbalstīja arī šo noteikumu plašu interpretāciju, lai nodrošinātu „vienotu un efektīvu vispārējās sabiedrības veselības aizsardzību pret draudiem, kas rodas no jonizējošās radiācijas, neatkarīgi no radiācijas avota”.[8] Turklāt tiesa skaidri paziņoja, ka šī plašā interpretācija attiecas uz šajā lūgumrakstā izskatāmo direktīvu.[9]

6. Direktīvas materiālās darbības joma

Pamatojoties uz EAEK līguma 31. un 32. pantu pieņemtās direktīvas mērķis ir pārskatīt noteiktos pamatstandartus[10], ņemot vērā zinātnes sasniegumus radiācijas aizsardzības jomā.

Direktīvas darbības joma noteikta 2. pantā „Darbības joma”, un iespējams, tā ir plašāka nekā iepriekšējām direktīvām, kuras tā aizstāj, it īpaši Direktīvai 80/836 (1980. gada 15. jūlijs) EURATOM.[11]

Kā noteikts 2. panta pirmajā punktā:

,,Šo direktīvu piemēro visām praktiskām darbībām, kas ir saistītas ar mākslīga starojuma avota vai dabiska starojuma avota emitēta jonizējošā starojuma radītu apdraudējumu gadījumos, kad notiek vai ir notikušas darbības ar dabiskajiem radionuklīdiem to radioaktīvo, kodoldalīšanās vai kodolpārvērtību īpašību dēļ, proti:

(a) radioaktīvo vielu ražošana, darbība ar tām, to izmantošana, turēšana, glabāšana, transports, imports Kopienā un eksports no tās un radioaktīvo vielu apglabāšana;

(b) jebkādu elektrisku iekārtu darbināšana, kas izstaro jonizējošo starojumu un satur komponentus, kuri darbojas pie potenciālu starpības, lielākas par 5 kV;

(c) citas praktiskas darbības, ko nosaka dalībvalsts.”

Turklāt 2. panta trešajā punktā noteikts, ka:

„Saskaņā ar IX sadaļu to [direktīvu] piemēro arī, ja notiek iejaukšanās radiācijas avāriju gadījumā vai ilgstoša pakļaušana starojumam, ko rada radiācijas avārijas vēlāka ietekme vai arī agrāk veikta praktiskā darbība vai darbs.” (Izcēlums pievienots)

Sakarā ar to atsauce uz „ilgstošu pakļaušanu starojumam, ko rada radiācijas avārijas vēlāka ietekme vai arī agrāk veikta praktiskā darbība vai darbs,” II sadaļas „Darbības joma” 2. panta trešajā punktā ir nepārprotams direktīvas darbības jomas paplašinājums salīdzinājumā ar iepriekšējiem tiesību aktiem.

III nodaļā „Apstarojumam pakļauto darbinieku medicīniskā uzraudzība” norādīti detalizēti noteikumi par medicīnisko uzraudzību, kur iekļauti arī nosacījumi, ar kuriem paredzēta iespēja turpināt medicīnisko uzraudzību pēc darba izbeigšanas, ja tas vajadzīgs attiecīgo personu veselības aizsardzībai (31. panta 3. punkts), un prasība saglabāt medicīniskos pierakstus, līdz persona sasniedz vai būtu sasniegusi 75 gadu vecumu, bet katrā ziņā ne mazāk kā 30 gadus pēc tam, kad persona izbeigusi darbu, kas saistīts ar pakļaušanu starojumam (34. pants).

IV nodaļas „Dalībvalstu uzdevumi attiecībā uz apstarojumam apkļautu darba ņēmēju aizsardzību” 38. pantā noteikts:

„1. Katra dalībvalsts izveido inspekcijas sistēmu vai sistēmas, lai īstenotu saskaņā ar šo direktīvu paredzētos noteikumus un vajadzības gadījumā uzsāktu uzraudzības un iejaukšanās pasākumus.

2. Katra dalībvalsts prasa, lai darba ņēmējiem pēc viņu lūguma būtu pieejami viņu individuālās kontroles rezultāti, to skaitā mērījumu rezultāti, kas varētu būt izmantoti aplēsēs, vai viņu devu novērtējumi, kas iegūti, pamatojoties uz darba vietu mērījumiem.

(...)

5. Katra dalībvalsts veicina apmaiņu starp kompetentām iestādēm vai apstiprinātiem praktizējošiem ārstiem, vai apstiprinātiem arodveselības aizsardzības dienestiem, vai kvalificētiem ekspertiem, vai apstiprinātiem devimetriskiem dienestiem Eiropas Kopienā ar visu attiecīgo informāciju par darba ņēmēja iepriekš saņemtajām devām, lai veiktu medicīnisko pārbaudi pirms pieņemšanas darbā vai klasificēšanas par A kategorijas darba ņēmēju saskaņā ar 31. pantu un lai kontrolētu darba ņēmēju turpmāko pakļaušanu apstarojumam.”

Jautājumā par iejaukšanos direktīvas IX sadaļas II iedaļas „Iejaukšanās ilgstošas apstarošanas gadījumos” 53. pantā noteikts:

,,Ja dalībvalstis ir konstatējušas situāciju, kas rada ilgstošu apstarošanu radiācijas avārijas vai iepriekšējās praktiskās darbības dēļ, tās vajadzības gadījumā un atbilstīgi ar to saistītā apstarošanas riska pakāpei nodrošina, ka:

(a) attiecīgā zona ir norobežota;

(b) tiek veikti apstarošanas kontroles pasākumi;

(c) tiek īstenota atbilstīga iejaukšanās, ņemot vērā situācijas reālās, raksturīgās īpatnības;

(d) tiek reglamentēta apzīmētajā zonā esošo ēku un zemes izmantošana vai pieeja tām.”

7. Direktīvas piemērošana lūgumraksta faktiem

Attiecībā uz direktīvas III nodaļā lietoto jēdzienu „darba ņēmēji” var vilkt paralēles ar šī jēdziena plašo interpretāciju EK Līgumā. Tiesa konsekventi uzskatījusi, ka tā ir neatkarīga koncepcija ar Kopienas nozīmi neatkarīgi no tā, kā darbība nosaukta dalībvalstu tiesību aktos.[12] Tātad, ja ievēro Eiropas Kopienu Tiesas noteiktos kritērijus, būtu jāuzskata par patvaļu vienas personu kategorijas (piemēram, personas, kuras piedalījās „attīrīšanas” operācijā) izslēgšanu vienkārši tādēļ, ka viņi pastāvīgi nestrādāja bāzē.

Svarīgi ir arī tas, ka direktīvā iekļauti daudzi noteikumi, kas attiecas uz vajadzību veikt darbības daudzus gadus pēc agrāk notikuša atgadījuma. Piemēram, 31. panta 3. punktā paredzēta iespēja turpināt medicīnisko uzraudzību pēc darba izbeigšanas, ja tas vajadzīgs attiecīgo personu veselības aizsardzībai. 34. pantā noteikta prasība saglabāt medicīniskos pierakstus, līdz persona sasniedz vai būtu sasniegusi 75 gadu vecumu, bet katrā ziņā ne mazāk kā 30 gadus pēc tam, kad persona izbeigusi darbu, kas saistīts ar pakļaušanu jonizējošajam starojumam.

Tādēļ saskaņā ar direktīvas 38. pantu Dānijas Karalistei izvirzīta prasība vajadzības gadījumā „uzsākt uzraudzības un iejaukšanās pasākumus” saistībā ar Tules avārijas sekām mūsdienās.

Turklāt saskaņā ar 53. pantu Dānijas Karalistes pienākums ir „veikt apstarošanas kontroles pasākumus” un īstenot ,,atbilstīgu iejaukšanos, ņemot vērā situācijas reālās, raksturīgās īpatnības”. Lai gan ievilkumi a) un d) attiecas uz „zonu” un „apzīmēto zonu”, ievilkumos b) un c) nav noteikts ģeogrāfisks ierobežojums.

Tātad visu dalībvalstu pienākums ir efektīvi īstenot un nekavējoties piemērot šo direktīvu un Komisijas kā līgumu sarga pienākums ir enerģiski uzstāties pret jebkuru šo pienākumu neizpildi.

8. Iespējamie pienākumi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju

Kā Tiesa vienmēr uzskatījusi, „pamattiesības ir nozīmīga to tiesību aktu vispārējo principu daļa, kuru ievērošanu tā nodrošina. Tāpēc Tiesa gūst ierosmi no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un vadlīnijām, kas sniegtas starptautiskajos līgumos par cilvēktiesību aizsardzību, kuru izstrādes gaitā dalībvalstis ir sadarbojušās vai kurus tās ir parakstījušas (sk. spriedumu lietā C-4/73, Nold/Komisija, [1974], ECR 491, 13. punktu). Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir īpaši nozīmīga (sk. spriedumu lietā C-222/84, Džonstone/Olsteras Karaliskās policijas prefekts, [1986], ECR 1651, 18. punktu).”[13]

Tādējādi šeit ir skaidrs Eiropas Cilvēktiesību tiesas precedents, kura norāda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. panta 1 punktā prasīts, lai valsts ne tikai atturētos no tīšas un pretlikumīgas dzīvības atņemšanas, bet arī veiktu atbilstīgus pasākumus tās jurisdikcijā esošo personu dzīvības aizsardzībai.[14] Nebūt nav skaidrs, vai Dānijas Karaliste ir darījusi visu, ko no tās varētu prasīt, lai pasargātu lūgumraksta iesniedzēja dzīvību no nenovēršamas pakļaušanas apdraudējumam.

Turklāt pozitīvas saistības var izrietēt arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta. Kā paziņojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, „ja valdība uzsāk bīstamas darbības [tādas kā kodolizmēģinājumi], kam var būt slēpta nelabvēlīga ietekme uz šajās darbībās iesaistīto personu veselību, 8. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību prasa izveidot efektīvu un pieejamu procedūru, kas šīm personām dod iespēju prasīt visu svarīgo un atbilstīgo informāciju” (izcēlums pievienots).[15] Turklāt neatkarīgi no šīs procedūras ir svarīgi atbalstīt lūgumraksta iesniedzēja tiesības bez jautāšanas zināt, kas ar viņu varētu notikt. Lūgumraksta iesniedzējam bija tiesības saņemt informāciju par visām sekām, kādas varēja būt viņa klātbūtnei avārijas zonā.[16] Nekāda kompensācija, kas būtu piešķirta lūgumraksta iesniedzējam, nespēj attaisnot nesamērīgo iejaukšanos viņa pamattiesībās, it īpaši tiesībās uz dzīvību un tiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

9. Sabiedrības veselības un vides aizsardzība pret apdraudējumiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu militāriem mērķiem

Iepriekšējās daļās ir pierādīts, ka direktīva attiecas uz Tules avārijas sekām. Nākamajā posmā ir tikpat svarīgi pievērst uzmanību nepilnībām, ko atklāja „Jason reaktora” un HMS Tireless” lietas.

Tas, ka EAEK līgums pilnībā neattiecas uz kodolenerģijas izmantošanu militāriem mērķiem, zināmos apstākļos var radīt nesamērīgu atvieglojumu par labu valsts drošības interesēm, kuras nekādi netiecas līdzsvarot šīs intereses ar veselības un vides problēmām. Piemēram, situācijā, kad drošības intereses ir ārkārtīgi vājas un veselības aizsardzības intereses īpaši stipras, vienalga, drošības intereses automātiski gūs virsroku. Dalībvalsts nenozīmīgas intereses ir svarīgākas par nozīmīgām veselības un vides interesēm, nesniedzot jebkādu iespēju stāvokli apsvērt sīkāk. Abās pēdējās lietās ģenerāladvokātam L. A. Geelhoed neizdevās pārliecināt Tiesu ievērot niansētāku pieeju. Atzinumā „HMS Tireless” lietā viņš atzina, ka „sabiedrības veselības aizsardzībā ir trūkumi. Sprieduma nosacījumi liecina, ka Tiesa ir atzinusi šīs sekas.”(izcēlums pievienots).

Tiesas obiter paziņojums par to, ka dalībvalstis var veikt veselības un drošības pasākumus, kas skar militāras darbības, pamatojoties uz EK līgumu, vienlaikus apzinoties veselības un vides apsvērumu nozīmību, pārliecinoši nosaka Kopienas likumdevēju atbildību.

Tiesas veiktais EAEK līguma darbības jomas ierobežojums „nekādā veidā nemazina būtisko nozīmi, kāda piemīt mērķim aizsargāt sabiedrības veselību un vidi no draudiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu, ieskaitot kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām. Kaut arī minētais Līgums neparedz īpašus instrumentus, ko Kopiena varētu izmantot šā mērķa īstenošanai, tas neizslēdz iespēju, ka attiecīgus pasākumus var veikt, pamatojoties uz atbilstošiem EK līguma noteikumiem[17]”. (izcēlums pievienots).

Šāda akta precīza forma un saturs atstāts Kopienas likumdevēju ziņā. Ir paustas bažas, ka gandrīz divus gadus pēc pirmā Tiesas sprieduma, kur atzīti EAEK līguma materiālās darbības jomas zināmi ierobežojumi, Komisija joprojām nav nākusi klajā ar konkrētu ierosinājumu. Ir ļoti svarīgi, lai Eiropas Kopienu Tiesas atklātie trūkumi tiktu novērsti, cik ātri vien iespējams. Tādēļ Parlamentam jāizmanto pilnvaras saskaņā ar EK līguma 192. panta 2. punktu, aicinot Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu šajā jautājumā.

Referente atturas ierosināt konkrētu tiesisku pamatojumu nevienai no darbībām šajā jomā. Tomēr var piebilst, ka šis jautājums var būt problemātisks no vairākiem viedokļiem. Pirmkārt, EAEK III nodaļu varētu uzskatīt par lex specialis cilvēku un vides aizsardzībai pret jonizējošās radiācijas apdraudējumu. Taču tas šķiet pretrunā ar Tiesas pieņēmumu, ka EK līgums sniedz pietiekamu tiesisku pamatu. Otrkārt, EK līguma 305. panta 2. punktā noteikts, ka „šis Līgums neparedz atkāpes no Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma”. Treškārt, EAEK ir juridiska persona, kas atšķiras no EK līguma juridiskās personas, un Līgums par Konstitūciju Eiropai tā pašreizējā versijā šo situāciju neietekmē. Status quo saglabāšana ir zināmā mērā pārsteidzoša, ņemot vērā to, ka EURATOM līguma apvienošanas pamatojums ir tāds pats kā EK līguma apvienošanas pamatojums.[18] Tiešām, piecas dalībvalstis izmantoja izdevību atzīmēt, ka „EAEK līguma galvenie noteikumi nav būtiski grozīti kopš tā spēšanās spēkā, un tie jāatjauno”, un aicināja steidzami sasaukt dalībvalstu valdību pārstāvju konferenci par šo jautājumu.[19] Referente atbalsta šādu pieeju, jo tā būtu izdevība nostiprināt Kopienas tiesiskās kārtības saskaņotību un varētu veikt pasākumus, lai izlabotu visas esošās nepilnības sabiedrības veselības un vides aizsardzībā.

• [1]  Lieta 122/96, Saldanha, 1997, ERP I-5325, 14. punkts.
• [2]  Lieta 14/1997/798/1001, L.C.B./Apvienotā Karaliste, 1998. gada 9. jūnija spriedums, 30. līdz 41. punkts.
• [3]  55. pants nosaka, ka dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvas prasības līdz 2000. gada 13. maijam.
• [4]  Lieta 61/03, Komisija/Apvienotā Karaliste, „Jason reaktors”, 2005. gada 12. aprīlī, 44. punkts.
• [5]  36. punkts spriedumam lietā C-61/03.
• [6]  Lieta 65/04, Komisija/Apvienotā Karaliste, 2006. gada 9. marts, vēl nav publicēta.
• [7]  Lieta 187/87, Sārzeme 1988. gads, ERP 5013, 11. punkts.
• [8]  Lieta 70/88, Parlaments/Padome [1991] ERP I-4529, 14. punkts.
• [9]  Lieta 29/99, Komisija/Padome, [2002] ERP I-11221, 81. punkts.
• [10]  Kā teikts direktīvas preambulā, Kopiena pamatstandartus pirmo reizi noteica 1959. gadā saskaņā ar Līguma 218. pantu. Pēc tam šos standartus pārskatīja piecas reizes (1962., 1966., 1976., 1979. un 1984. gadā).
• [11]  (OV. L246, 17/09/1980, 1.-72. lpp.). Direktīvas 80/836 2. pantā noteikts, ka „šī direktīva attiecas uz dabisku un mākslīgu radioaktīvu vielu ražošanu, apstrādi, pārvietošanu, turēšanu, uzglabāšanu, transportu un likvidēšanu, kā arī uz citām darbībām, kas saistītas ar jonizējošās radiācijas radīto apdraudējumu”.
• [12]  Lieta 53/81 Levin [1982] ERP 1035, 11. punkts, lieta 75/63 Hoekstra [1982] ECR 177
• [13]  Lieta C-260/89, ERT [1991] ERP I-2925, 41 punkts.
• [14]  Skatīt, piemēram, 1998. gada 19. februāra lietu Guerra / Itālija, ziņojumi 1998-I, 227. lpp., 58. punkts.
• [15]  1998. gada 9. jūnija spriedums lietā 1998, McGinley un Egan / Apvienotā Karaliste, 10/1997/794/995-996.
• [16]  Turpat, tiesnešu J. De Meyer, N. Valticos un J. M. Morenilla īpašais viedoklis.
• [17]  C-61/03, 44. punkts; C-65/04, 28. punkts.
• [18]  Eiropas Konvencija, III darba grupas gala ziņojums par juridisko personu, CONV 305/02, 15. punkts.
• [19]  Līgums par Konstitūciju Eiropai, Vācijas, Īrijas, Ungārijas, Austrijas un Zviedrijas deklarācija Nr. 44.

PROCEDŪRA

Virsraksts	1968. gada Tules katastrofas sekas sabiedrības veselībai (Lūgumraksts Nr. 720/2002)
Procedūras numurs	2006/2012(INI)
Atsauces lūgumraksti	0720/2002
Datums, kad pieņēma lēmumu par ziņojuma sagatavošanu	27.11.2006
Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu	19.1.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums
Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Diana Wallis 27.11.2006
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)
Izskatīšana komitejā	27.2.2007		27.3.2007
Pieņemšanas datums	27.3.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	16 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Robert Atkins, Margrete Auken, Simon Busuttil, Michael Cashman, Proinsias De Rossa, Janelly Fourtou, David Hammerstein Mintz, Carlos José Iturgaiz Angulo, Marcin Libicki, Maria Matsouka, Manolis Mavrommatis, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Luciana Sbarbati, Kathy Sinnott, Diana Wallis
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Thijs Berman
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Jens-Peter Bonde
Iesniegšanas datums	20.4.2007
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)	...