ZIŅOJUMS par Kašmiru: pašreizējā situācija un turpmākās perspektīvas
25.4.2007 - (2005/2242(INI))
Ārlietu komiteja
Referente: baronese Nicholson of Winterbourne
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par Kašmiru: pašreizējā situācija un turpmākās perspektīvas
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā nesen pieņemtās rezolūcijas par Kašmiru, jo īpaši 2005. gada 29. septembra rezolūciju par ES un Indijas attiecībām: Stratēģiskā partnerība[1], 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Kašmiru[2], 2006. gada 18. maija rezolūciju par gadskārtējo ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2005. gadā un ES politiskajām nostādnēm šajā jomā[3] un 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju[4], 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par ES un Pakistānas sadarbības nolīgumu[5] un 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par situāciju Pakistānā[6],
– ņemot vērā visas ANO Drošības padomes rezolūcijas šajā jautājumā, kas pieņemtas laika posmā no 1948. līdz 1971. gadam[7],
– ņemot vērā dažādu ANO Cilvēktiesību padomes un tās priekšteces ANO Cilvēktiesību komitejas darba grupu un referentu, kā arī starptautisko cilvēktiesību organizāciju paustās bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem Kašmirā;
– ņemot vērā 1960. gada līgumu par Indas ūdeni;
– ņemot vērā ziņojumu par Parlamenta ad hoc delegācijas vizītēm Džammu un Kašmirā, kuru Ārlietu komiteja pieņēma 2004. gada novembrī;
– ņemot vērā postošo zemestrīci, kas satricināja Džammu un Kašmiru 2005. gada 8. oktobrī,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 2005. gada 14. novembra Rezolūciju Nr. A/RES/60/13, kurā atzinīgi novērtēta valdību un cilvēku līdzdalība zemestrīces seku novēršanā un atjaunošanas pasākumos;
– ņemot vērā Pakistānas Islāma Republikas prezidenta P. Mušarafa vizīti Ārlietu komitejā 2006. gada 12. septembrī,
– ņemot vērā ES un Indijas septīto augstākā līmeņa tikšanos, kas notika 2006. gada 13. oktobrī Helsinkos,
– ņemot vērā atjaunotos miera centienus Kašmirā, kopš 2003. gadā ir stājies spēkā līgums par pamieru, kam sekoja prezidenta P. Mušarafa 2004. gada janvārī paustais solījums par to, ka Pakistānas teritoriju nevarēs izmantot pārrobežu terorisma darbībām, Indijas premjerministra Manmohan Singh nākotnes skatījumu, saskaņā ar kuru „robežas nevar atcelt, taču tās ir jāpadara nevajadzīgas", un turpmāko miera sarunu kārtu, kurai sākās 2007. gada 17. janvārī,
– ņemot vērā prezidenta P. Mušarafa nesen pausto četru punktu plānu Kašmiras konflikta atrisināšanai (Džammu un Kašmiras robežas netiek mainītas, brīva cilvēku pārvietošanās pāri kontroles joslai, secīga demilitarizācija un Indijas, Pakistānas un Kašmiras iedzīvotāju pārstāvēta pašpārvalde ar kopīgu uzraudzības mehānismu) un arī premjerministra M. Singh ierosinājumu par visaptverošu miera, drošības un draudzības līgumu,
– ņemot vērā Indijas ārlietu ministra Pranab Mukherjee vizīti Pakistānā, kura sākās 2007. gada 13. janvārī un kuras laikā tika parakstītas četras vienošanās ar mērķi veicināt uzticēšanos,
– ņemot vērā Starptautiskās krīzes grupas 2006. gada 11. decembra ziņojumu Nr. 125 par Āziju, kā arī Freedom House, Human Rights Watch un ASV Cilvēktiesību departamenta ziņojumus,
– ņemot vērā Parlamenta referentes viesošanos abās kontroles joslas pusēs 2006. gada jūnijā,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0158/2007),
A. tā kā apstrīdētās teritorijas, kas agrāk veidoja Džammu un Kašmiras Karalisko štatu, atsevišķas daļas patlaban pārvalda Indijas Republika, Pakistānas Islāma Republika un Ķīnas Tautas Republika un to kopējais iedzīvotāju skaits ir 13,4 miljoni,
B. tā kā liela daļa Džammu un Kašmiras, jo īpaši Gilgita un Baltistāna, cieš no galējas nabadzības un nolaidības, tajā pastāv ārkārtējas nepilnības elementārā rakstītprasmē un skaitītprasmē, kā arī piekļuvē veselības aprūpei, nav demokrātisku struktūru un pastāv ievērojami trūkumi tiesiskumā un tieslietās; un tā kā visā Džammu un Kašmirā notiek ārkārtīga ekonomikas lejupslīde;
C. tā kā Pakistānas un Indijas strīdu padziļina arī ūdens resursu jautājums, un šis jautājums ir būtiska šī strīda jebkāda galīga atrisinājuma sastāvdaļa;
D. tā kā Džammu un Kašmiru jau gandrīz 60 gadus ir konflikta avots un šajā laikā ir notikušas bruņotas sadursmes starp Indiju, Pakistānu un Ķīnu; tā kā šis strīds pēc neoficiāliem datiem ir prasījis vairāk nekā 80 000 dzīvību; tā kā Indijas un Pakistānas konfliktos tagad ir iesaistīts starptautiskais terorisms; un tā kā Ķīna, Indija un Pakistāna ir kodolvalstis, lai gan Indija un Pakistāna nav parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu;
E. tā kā ir būtiski pierādījumi par to, ka gadiem ilgi Pakistāna ir nodrošinājusi Kašmiras nemierniekiem apmācību, ieročus, finansējumu un patvērumu un ka Pakistāna nav spējusi saukt šos nemierniekus pie atbildības par Indijas pārvaldītajā pusē īstenoto vardarbību; tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar Indijas valdības ziņojumiem kopš 2001. gada 11. septembra nemiernieku iefiltrēšanās Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmirā ir būtiski samazinājusies;
F. tā kā kontroles joslā kopš 2003. gada valda pamiers, kas, neraugoties uz dažiem pārtraukumiem, turpinās,
G. tā kā pamiers ir ļāvis Indijai un Pakistānai iesaistīties pastāvīgā dialogā par Džammu un Kašmiru un šis dialogs tagad sāk gūt pieticīgus panākumus; tā kā īstenoti daudzi uzticēšanās veidošanas pasākumi (UVP) kā daļa no miera procesa; tā kā Kašmiras iedzīvotāji pieliek pūles, lai varētu gūt labumu no šiem uzticēšanās veidošanas pasākumiem, un patiesi īsteno tos vietējā līmenī; tā kā Kašmiras Ķīnas puses iedzīvotāji nav iesaistīti šajā procesā;
H. tā kā Indijas un Pakistānas kopīgais komunikē par Kašmiru, ko publicēja 2005. gada aprīlī, noslēdzoties prezidenta P. Mušarafa vizītei Indijā, ir palīdzējis padziļināt divu valstu attiecību atjaunošanas procesu, it īpaši atkārtoti apstiprinot miera procesa neatgriezeniskumu un koncentrējoties uz Kašmiras konflikta miermīlīgu atrisinājumu;
I. tā kā ekonomiskā attīstība ir būtiska fiziskās un sociālās infrastruktūras veidošanai un Džammu un Kašmiras ražošanas potenciāla uzlabošanai; tā kā ES un Pakistānas 2007. gada 8. februārī pieņemtā kopīgā deklarācija ir pozitīvs jauns solis savstarpējo attiecību uzlabošanā un tā kā abas puses cer uzsākt trešās paaudzes sadarbības nolīguma īstenošanu, uzskatot, ka tas Pakistānā varētu veicināt sociāli ekonomisko attīstību un pārticību; tā kā ES un Pakistāna vēlreiz ir apstiprinājušas savu apņēmību risināt strīdus miermīlīgā ceļā atbilstīgi starptautiskajām tiesībām, divpusējiem līgumiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;
J. tā kā pašreizējam daudzpusīgajam EK un Indijas trešās paaudzes sadarbības nolīgumam, kas ir spēkā jau no 1994. gada, par institucionālo pamatu kalpo kopīgs politiskais paziņojums, kurā paredzētas gadskārtējas ministru sanāksmes un atvērtas durvis plašam politiskam dialogam;
K. tā kā 2005. gada 8. oktobra rītā 7,6 balles pēc Rihtera skalas stipra zemestrīce – vispostošākā pēdējā laikā zināmā zemestrīce pasaulē – satricināja plašu teritorijas joslu, kas stiepjas no Afganistānas cauri Pakistānai un Indijai, bet visspēcīgākie grūdieni neapšaubāmi bija jūtami Džammu un Kašmirā, radot ārkārtīgus zaudējumus Azad Džammu un Kašmirā (ADžK) un Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincē (NWFP);
L. tā kā dažu minūšu laikā šī zemestrīce prasīja vairāk nekā 75 000 cilvēku dzīvību ADžK, pēc tam šim skaitlim palielinoties līdz 88 000, un 6 000 cilvēku dzīvību Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmirā, Pakistānas pusē desmitiem tūkstošu cilvēku guva ievainojumus un miljoniem cilvēku nācās pilnībā mainīt dzīvesvietu, šo cilvēku grupu pamatvajadzības tiek apmierinātas minimāli, viņiem nav pastāvīgas pajumtes, darba, veselības aprūpes un izglītības; tā kā neskaitāmas pilsētas un ciemati ir daļēji vai pilnīgi sagrauti, masveidā iznīcināta lauksaimniecība un piesārņota vide; un tā kā attīstības līmenis ir ievērojami krities;
M. tā kā abu valstu bruņotajiem spēkiem un opozīcijas bruņotajām grupām Kašmiras strīdā jāievēro 1949. gada Ženēvas Konvenciju 3. pants un starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā, kuri aizliedz uzbrukt civiliedzīvotājiem un kuru būtiski pārkāpumi ir kara noziegumi, par ko valstīm ir jāsauc pie atbildības;
N. tā kā pēdējos desmit gados vairāk nekā 2 000 kareivju ir gājuši bojā Siačenas ledājā un tā kā kopš 2005. gada novembra Siačenas reģionā tiek gaidīts pamiers;
Ievads
1. Uzsver, ka Indija, Pakistāna un Ķīna (kurai Pakistāna 1963. gadā atdeva Trans-Karakoram Tract) ir nozīmīgas ES partneres, un Indija bauda stratēģiskā partnera statusa; uzskata, ka gar kontroles joslu ieilgušā konflikta risinājumu vislabāk var rast kopīgiem spēkiem, pastāvīgi sadarbojoties Indijas un Pakistānas valdībām un iesaistot arī visu agrākā karaliskā štata daļu iedzīvotājus; tomēr uzskata, ka ES spēj piedāvāt palīdzību, pamatojoties uz agrāko veiksmīgo konfliktu risināšanas pieredzi etniski daudzveidīgā, daudznacionālā un reliģiski daudzveidīgā vidē; tādēļ piedāvā šo rezolūciju un visas tikšanās, kas var notikt saistībā ar to, kā daļu no kopīgas pieredzes, no kuras var mācīties arī ES; atkārtoti uzsver, cik nozīmīgs ir ilgstošs ES atbalsts gan Indijai, gan Pakistānai, tām īstenojot 2004. gada miera procesu;
2. vērš uzmanību uz to, ka Indija ir pasaulē lielākā sekulārā demokrātija ar attīstītām demokrātiskām struktūrām visos līmeņos, turpretī Pakistāna vēl joprojām nav pilnībā ieviesusi demokrātiju ADžK, bet Gilgitā un Baltistānā tā vēl jāveido; atzīmē, ka abas valstis ir kodolvalstis, kas nav parakstījušas Kodolieroču neizplatīšanas līgumu; uzsver, ka, lai gan Indijas kodoldoktrīnas pamatā ir princips „pirmai nelietot kodolieročus”, Pakistānai šādas saistības vēl jāuzņemas; atzīmē arī, ka prezidents P. Mušarafs nav spējis īstenot 1999. gadā pausto apņemšanos, ka „bruņotie spēki plāno palikt pie varas vienīgi tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai sagatavotu ceļu patiesas demokrātijas uzplaukumam Pakistānā ”;
3. aicina gan Indijas, gan Pakistānas valdības pārstāvjus izmantot iespēju, ko sniedz Indijas premjerministra un Pakistānas prezidenta paziņojumi, lai dotu jaunu impulsu, meklējot iespējas plašākai pašpārvaldei, pārvietošanās brīvībai, demilitarizācijai un starpvaldību sadarbībai par tādiem jautājumiem, kā ūdens, tūrisms, tirdzniecība un apkārtējā vide, kā arī veicināt patiesus sasniegumus Kašmiras strīda risinājuma meklējumos;
4. atzīmē, ka zemestrīces sekas ir nopietni pasliktinājušas jau tā ārkārtīgi trūcīgās iespējas apmierināt ADžK iedzīvotāju vajadzības un ārkārtīgi vājinājušas institūciju un resursu palielināšanas potenciālu; šajā sakarā mudina Eiropas Savienību sniegt Kašmiras iedzīvotājiem palīdzību un atbalstu;
5. mudina Pakistānas un Indijas valdības pēc iespējas ātrāk risināt piekrastes iedzīvotājiem nozīmīgus jautājumus, kas skar upju iztekas un cauri Indijas pārvaldībā esošajiem Džammu un Kašmiras štatiem plūstošo upju (Indas, Dželumas, Čenabas, Rāvi, Beas un Sutledžas) izmantošanu, atsaucoties un jau pastāvošo mehānismu, kas paredzēts 1960. gada līgumā par Indas ūdeni; tomēr uzsver, ka par galveno prioritāti, kā piemēram, Manglas aizsprosta modernizācijas gadījumā, joprojām jāuzskata vietējo iedzīvotāju vajadzības pēc ūdens lauksaimniecībai, zvejniecībai, mājlopu un cilvēku patēriņam;
6. atzīmē, cik svarīgi šī reģiona stabilitātei un attīstībai ir ūdens, drošība, kā arī noturīga un droša enerģijas piegāde, un šajā sakarā atzīmē, cik nozīmīga ir irigācijas un hidroelektrostaciju projektu izstrāde; uzskata, ka Pakistānas un Indijas valdībām noteikti jāturpina konstruktīvais dialogs un jāsniedz konsultācijas Kašmiras iedzīvotāju pārstāvjiem par krastmalu jautājumiem, un mudina tās ieņemt vienotu koncepciju attiecībā uz ūdens resursiem, atzīstot būtiskākās saiknes starp ūdeni, zemi, vietējiem lietotājiem, vidi un infrastruktūru;
7. uzsver Indijas un Pakistānas kopējo mantojumu, kura paraugs ir Džammu un Kašmiras senā kultūra; atzīst un ciena Džammu un Kašmiras iedzīvotāju plurālismu, kulturālās, reliģiskās un laicīgās daudzveidības raksturu un tradīcijas; kas ir saglabājušās Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmiras daļā;
Politiskā situācija: iedzīvotāju centieni
8. apsveic un atbalsta Indiju un Pakistānu saistībā ar patlaban notiekošajiem miera procesiem un atzinīgi vērtē to, ka ir atsāktas divpusējās sarunas, kas tika pārtrauktas uz trim mēnešiem pēc 2006. gada jūlijā Mumbajā notikušajiem bumbu sprādzieniem; uzsver šī reģiona, ES un starptautiskās sabiedrības vajadzību atbalstīt pašreizējās divpusējās sarunas un turpināt apmaiņas nostiprināšanu saistībā ar konflikta atrisināšanu, tādējādi nodrošinot pārtikušu nākotni Džammu un Kašmiras iedzīvotājiem un viņu kaimiņiem,
9. ir ļoti atzinīgi vērtējis Indijas un Pakistānas uzsāktos uzticēšanās veicināšanas pasākumus, kas gūst zināmus panākumus saspīlējuma un neuzticības mazināšanā abās pusēs un ļauj apvienoties ģimenēm abās pusēs pēc gadiem ilgas atšķirtības; uzsver, ka Indijas un Pakistānas valdībām ir jādara viss iespējamais, lai iesaistītu Kašmiras iedzīvotājus pamatproblēmu atrisināšanā;
10. vērš uzmanību uz to, ka pēc zemestrīces izveidojušās humanitārās situācijas rezultātā vienkāršie Kašmiras iedzīvotāji tagad gūst arvien lielāku labumu no miera procesa, notiekot apmaiņām un Indijas un Pakistānas valdībām uzņemoties politiskas saistības, lai nodrošinātu personu, preču un pakalpojumu brīvu apriti (lai gan joprojām ierobežotu) pāri kontroles joslai;
11. uzsver, ka pēdējo gadu laikā krīzes un konflikti ir nevis samazinājuši, bet gan palielinājuši ANO lomu, un ka šī organizācija vēl arvien ir svarīgs dialoga un diplomātijas forums; atgādina par daudzajām ANO Drošības Padomes rezolūcijām par Kašmiru, kuras pieņemtas laika posmā no 1948. līdz 1971. gadam ar mērķi mudināt Indijas un Pakistānas valdības veikt visus iespējamos pasākumus, kas varētu uzlabot situāciju, un kurās ir pausta pārliecība, ka šī strīda miermīlīgs risinājums visvairāk atbildīs Džammu un Kašmiras, kā arī Indijas un Pakistānas iedzīvotāju interesēm; ņemot vērā visu iepriekš teikto un daudzos pārkāpumus, kas ir pretrunā ar ANO Drošības Padomes dažādās rezolūcijās minētajiem punktiem, secina, ka pašreizējos apstākļos nav īstenoti visi priekšnoteikumi, lai varētu organizēt plebiscīdu;
12. vēlreiz apstiprina, ka saskaņā ar ANO Starptautisko paktu par pilsoņtiesībām un politiskajām tiesībām visiem cilvēkiem ir neatņemamas tiesības uz pašnoteikšanos, atbilstīgi kurām viņi brīvi var noteikt savu politisko statusu un brīvi īstenot savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību; vēlreiz apstiprina, ka saskaņā ar 1. panta 3. punktu visām šī pakta pusēm jāveicina pašnoteikšanās tiesību īstenošana un jāievēro šīs tiesības atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumiem; tomēr atzīmē, ka visās ANO rezolūcijās par Kašmiras strīdu nepārprotami un skaidri tiek atzītas tikai šī agrākā Džammu un Kašmiras karaliskā štata tiesības kļūt par Indijas vai Pakistānas daļu; sakarā centienos rast Kašmiras konfliktam pastāvīgu risinājumu, kas dotu milzīgu labumu visam šim reģionam, atzinīgi vērtē jaunās idejas, ko patlaban apspriež daudzpusīgajā dialogā un Indijas apaļā galda sarunās (sakarā ar kuru ļoti apsveicama ir Indijas valdības un All Parties Hurriyat Conference (APHC) dialoga atjaunošana), it īpaši jaunās idejas par to, lai uz visiem laikiem robežas padarītu par neesošām, par pašpārvaldes sistēmu, institucionāliem pasākumiem un par kopēju vai kooperatīvu pārvaldību; noteikti mudina Indiju un Pakistānu turpināt izskatīt šīs koncepcijas kopīgās diskusijās ar Kašmiras iedzīvotājiem abās kontroles līnijas pusēs, kā arī Gilgitā un Baltistānā;
13. pauž nožēlu par ieilgušo politisko un humanitāro situāciju visās četrās Džammu un Kašmiras daļās; tomēr atzinīgi vērtē daudzpusīgā miera procesa nozīmi, virzoties pretī ilgstošam Kašmiras problēmas risinājumam, kas pamatotos uz demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošana principiem; atbalsta „dubultā varianta” pieeju, kā arī plašāku dialogu, iesaistot ievērojamas personas, akadēmiķus un attiecīgos ekspertus no visām Kašmiras daļām, kā arī no Indijas un Pakistānas, kuri sniedz praktiskus ieteikumus sadarbības padziļināšanai; apsveic Indiju un Pakistānu par šo grupu tikšanās organizēšanu un iesaka ES piedāvāt praktisku atbalstu, kad vien abas puses to lūdz daudzpusīgā miera procesa ietvaros;
14. taču pauž nožēlu, ka Pakistāna pastāvīgi nepilda saistības ieviest jēgpilnas demokrātiskas pārstāvniecības struktūras ADžK; sevišķi atzīmē joprojām neesošo Kašmiras pārstāvniecību Pakistānas Nacionālajā Asamblejā, to, ka ADžK pārvalda Kašmiras lietu ministrija Islamabadā, to, ka Pakistānas ierēdņi dominē Kašmiras Padomē un ka pirmais sekretārs, policijas galvenais inspektors, finanšu dienesta vadītājs un finanšu sekretārs ir no Pakistānas; nepiekrīt 1974. gada Pagaidu konstitūcijas noteikumam, ar kuru aizliegta jebkāda politiska darbība, kas neatbilst doktrīnai par Džammu un Kašmiru kā Pakistānas daļu, un uzliek par pienākumu ikvienam parlamenta deputāta kandidātam ADžK parakstīt lojalitātes paziņojumu par to; pauž bažas, ka Gilgitas un Baltistānas reģionam vispār nav nekāda veida demokrātiskas pārstāvniecības;
15. atzīst, ka Pakistāna atrodas īpaši sarežģītā situācijā, izjūtot spiedienu no daudziem avotiem; tomēr:
- pauž dziļu nožēlu, ka politiskās gribas trūkums risināt pamatvajadzību apmierināšanas, pārstāvniecības un tiesiskuma jautājumu ADžK pēc zemestrīces ir atstājis turienes sievietes bezcerīgā situācijā;
- atgādina EK un Pakistānas 3. paaudzes sadarbības nolīguma parakstīšanu 2001. gadā, kura 1. pantā noteikts, ka šī nolīguma pamatā jābūt patiesai cieņai pret cilvēktiesībām un demokrātijas principiem un mudina ES pildīt savu pienākumu daļu, lai šī nolīguma īstenošanā atbalstītu šos principus; tādēļ pauž īpašas bažas, ka Gilgitas un Baltistānas iedzīvotāji ir pakļauti tiešai militārai pārvaldībai un viņiem ir liegta demokrātija;
- kā pozitīvu soli sieviešu tiesību aizsardzībai Pakistānā atzīmē sieviešu aizsardzības likumprojekta apstiprināšanu, lai pārveidotu uz šariatu pamatotos Hudūda dekrētus par laulības pārkāpumiem un izvarošanu, un pauž gandarījumu par prezidenta P. Mušarafa un reformām uzticīgo parlamenta deputātu pausto apņemšanu īstenot šo grozījumus par spīti centieniem tos sabotēt; tomēr uzsver, ka jau tagad ir skaidrs, ka Pakistānai ir jādara daudz vairāk, lai īstenotu saistības cilvēktiesību jomā;
- turpina paust bažas par grūto stāvoli, kādā atrodas visas šī reģiona mazākumtautības;
16. mudina Pakistānu no jauna izskatīt demokrātiskās atbildības, minoritāšu un sieviešu tiesību koncepciju ADžK, kas tāpat kā visur citur ir risinājums iedzīvotāju apstākļu uzlabošanai un terorisma draudu apkarošanai;
17. pauž bažas par vārda brīvības trūkumu ADžK un ziņojumiem par spīdzināšanu un sliktu izturēšanos vai diskrimināciju attiecībā uz bēgļiem no Indijas pārvaldītās Džammu un Kašmiras, kā arī par valdības ierēdņu korumpētību, un aicina Pakistānas valdību nodrošināt, lai ADžK iedzīvotāji var izmantot savas pilsoņu pamattiesības un politiskās tiesības, nebaidoties no piespiešanas un represijām;
18. turklāt aicina, lai Pakistāna nodrošina brīvas un godīgas vēlēšanas ADžK, ņemot vērā to, ka 2006. gada 11. jūlija vēlēšanām bija raksturīga liela mēroga krāpšanās un blēdīšanās ar balsīm un ka ikvienam kandidātam, kurš atteicās atbalstīt Kašmiras pievienošanos Pakistānai, bija aizliegts kandidēt vēlēšanās; vēl aicina Pakistānu pirmo reizi organizēt vēlēšanas Gilgitā un Baltistānā;
19. mudina Pakistānas un Indijas valdību pārvērst esošo uguns pārtraukumu, ko Siačenā ievēro no 2003. gada, par ilgstošu miera līgumu, ņemot vērā to, ka šajā pasaule augstākajā kaujas laukā katru gadu daudz vairāk kareivju mirst klimata iedarbības nevis bruņotā konflikta rezultātā;
20. aicina Eiropas Savienību atbalstīt Indiju un Pakistānu sarunās par pilnīgu karaspēka izvešanu no Siačenas reģiona, neskarot abu pušu nostāju, jo īpaši, piedāvājot palīdzību kontroles aparatūras un pārbaudes procedūru piegādē;
21. aicina kaujinieku bruņotās grupas pasludināt pamieru, kuram seko atbruņošanās, demobilizācija un iekļaušanās atpakaļ sabiedrībā; aicina, lai Pakistānas un Indijas valdības sekmē šādu pamieru;
22. mudina Pakistānas valdību slēgt kaujinieku tīmekļa vietnes un žurnālus; ierosina, lai Pakistānas un Indijas valdības apsver likuma ieviešanu par naida kurināšanu;
23. atzīmē, ka saskaņā ar Indijas Konstitūcijas 370. pantu Indijas pārvaldītajai Džammu un Kašmiras daļai ir piešķirts īpaši labvēlīgs statuss, kas tai dod lielāku autonomiju nekā pārējiem Savienības štatiem; tādēļ ar gandarījumu raugās uz nesenajiem demokrātijas nostiprināšanas pasākumiem Džammu un Kašmirā (kā to apliecina 75 % vēlētāju aktivitāte nesen notikušajās vietējās vēlēšanās) un premjerministra Singh darbību dialoga atsākšanai ar APHC; tomēr atzīmē, ka pastāv trūkumi attiecībā uz cilvēktiesībām un tiešas demokrātijas praksi, kam par piemēru var minēt apstākli, ka visiem deputātu kandidātiem Džammu un Kašmirā (kā visos pārējos štatos) ir jāparaksta zvērests par lojalitāti Džammu un Kašmiras štata konstitūcijai, kura paredz Indijas teritoriālo nedalāmību; mudina Indijas Valsts cilvēktiesību komiteju (NHRC) izmantot visas pilnvaras attiecībā uz ikvienu domājamu vai dokumentētu pārkāpumu un, lai piešķirtu tai vēl lielāku autoritāti, mudina NHRC novērst cilvēktiesību jomas profesionāļu trūkumu komitejas vadībā; cer uz lielāku progresu šajā jomā un uz pozitīviem rezultātiem, ko nodrošinās jaunie tiesību akti par bērnu darbu, sievietēm un vardarbību; pauž bažas par ziņojumiem, ka liels skaits Kašmiras iedzīvotāju tiek turēti apcietinājumā bez pienācīga tiesas procesa; pauž nožēlu par Indijas bruņoto spēku veiktajiem dokumentāli pierādītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, it īpaši ja šīs slepkavības un izvarošanas gadījumi turpinās nesodāmības atmosfērā; ar bažām konstatē, ka saskaņā ar NHRC statūtiem komiteja nav pilnvarota izmeklēt Indijas drošības spēku izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus; tomēr izjūt atbalstu Indijas Cilvēktiesību komisijas ieteikumā, lai armija ieceļ augsta ranga armijas virsniekus cilvēka pamattiesību un tiesiskuma ievērošanas pārraudzīšanai savās armijas vienībās, kas arī tiek īstenots; atzīmē 2005. gada septembrī Indijas valdības pausto apņemšanos, ka tā vairs necietīs cilvēktiesību pārkāpumus; mudina Indijas parlamentu (Lok Sabha) grozīt likumu par cilvēktiesību aizsardzību, lai ļautu NHRC neatkarīgi izmeklēt bruņoto spēku pārstāvju iespējamos izdarītos pārkāpumus;
24. šajā sakarā atzinīgi vērtē ministru prezidenta Singh nesenos paziņojumus, kuros viņš aicināja īstenot „neiecietības politiku attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem” Kašmirā un pieprasa, lai Indijas valdība pieliktu punktu visiem gadījumiem, kad notiek nogalināšana bez tiesas sprieduma, „pazušana”, spīdzināšana un patvaļīga aizturēšana Džammu un Kašmirā;
25. aicina Indiju un Džammu un Kašmiras štata valdību atcelt visus juridiskos noteikumus, kuri sniedz efektīvu imunitāti bruņoto spēku locekļiem, un izveidot neatkarīgu un objektīvu izmeklēšanas komisiju par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību nopietniem pārkāpumiem, kurus izdarījuši Indijas drošības spēki kopš konflikta sākuma;
26. mudina Indijas un Pakistānas valdību nodrošināt starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām (piemēram, Freedom House, Amnesty International un Human Rights Watch) tūlītēju un neierobežotu pieeju visām agrākā karaliskā štata daļām, lai attiecīgās organizācijas šajās teritorijās izvērtētu stāvokli cilvēktiesību jomā un regulāri sagatavotu tam veltītus neatkarīgus ziņojumus; mudina abu valstu valdības publiski uzņemties saistības pilnībā sadarboties ar šādām starptautiskām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām;
27. atzīst vairāku iedzīvotāju grupu, piemēram, no Kašmiras ielejas piespiedu kārtā pārvietoto pandītu, grūtos dzīves apstākļus; mudina nekavējoties vērsties pret šo un citu grupu diskrimināciju, jo īpaši nodarbinātības jomā; ierosina šādām grupām mēģināt iegūt tiesības, veidojot pašu ievēlētu pārstāvju komitejas un nodrošinot, lai tajās būtu pienācīgi pārstāvētas sievietes un personas, kas jaunākas par 25 gadiem;
28. iesaka Indijai mainīt viedokli pat to, cik veiksmīga ir bijusi 1993. gadā Ladakhā izveidotā Autonomā kalnu padome; cer, ka ir iespējams atjaunot Kargilas–Skardu tirdzniecības ceļu, īstenojot pasākumus uzticības veicināšanai, un ka ir iespējams savienot šķirtos Ladakhas un Ziemeļu apgabalus, izveidojot pārejas punktus līdzīgi jau citur kontroles joslā izveidotajiem pārejas punktiem;
29. it īpaši atzinīgi vērtē ceļojumiem no Indijas uz Pakistānu un no Pakistānas uz Indiju izsniegto vīzu skaita vispārēju pieaugumu, kā arī autobusu satiksmes atjaunošanu maršrutā Šrinagara–Muzafarabada; atzīmē, ka, saskaņā ar jaunāko statistiku, autobusu satiksmi šajā maršrutā var izmantot mazāk nekā 400 cilvēki katrā kontroles joslas pusē; un aicina Indijas un Pakistānas iestādes atvieglot ar ceļojuma vīzu izsniegšanu saistītos ierobežojumus;
30. pauž atzinību Indijai par centieniem nodrošināt Džammu un Kašmiras sociāli ekonomisko attīstību, piešķirot štatam īpašas mērķdotācijas un galveno uzmanību pievēršot darbavietu radīšanai un pasākumiem tūrisma veicināšanai Džammu un Kašmirā, un ierosina izskatīt iespējas, kā (gaidāmā) ES un Indijas partnerība varētu palīdzēt radīt jaunas kvalificēta darba vietas, īpaši sievietēm un jaunatnei; mudina Eiropas Savienību atbalstīt vietējo NVO iniciatīvas, kuru mērķis ir sagatavot projektus sieviešu prasmju pilnveidošanai gan ražošanas, gan tirgvedības jomā; uzskata, ka Eiropas Savienība varētu risināt ar iespēju vienlīdzību saistītās problēmas, palielinot to preču tirdzniecību, kas tradicionāli nodrošina iztikas līdzekļus sievietēm, piemēram, tekstilpreču un rokdarbu tirdzniecību, un sekmējot pakalpojumu tirdzniecību nozarēs, kuras nodarbina sievietes; ierosina līdzīgā veidā stiprināt Eiropas Savienības un Pakistānas ekonomiskās attiecības;
Cīņa pret terorismu
31. atzīst — ja nav izskausts terorisms, nav iespējama reāla virzība uz politiska risinājuma panākšanu vai iedzīvotāju saimnieciskās situācijas uzlabošanos visā Džammu un Kašmiras teritorijā; atzīmē — kaut gan teroristu uzbrukumos cietušo skaits pēdējos piecos gados ir vienmērīgi samazinājies — nepārtraukti mainīgo, ADžK bāzēto teroristu grupējumu, piemēram, Lashkar-e-Taiba un Harakat ul-Mujahedeen, darbības rezultātā ir gājuši bojā simtiem iedzīvotāju Indijas pārvaldītajā Džammu un Kašmiras daļā un ārpus tās;
32. pauž nožēlu par dokumentāli pierādītajiem Pakistānas veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp arī Gilgitā un Baltistānā, kur pēc neoficiālām ziņām 2004. gadā notika vardarbīgas sacelšanās, un par visiem pārāk biežajiem terora un vardarbība gadījumiem, ko izdara bruņotas kaujinieku grupas; mudina Pakistānu pārskatīt ADžK, Gilgitā un Baltistānā īstenotās vārda brīvības, pulcēšanās brīvības un reliģiskās pārliecības pamattiesību koncepcijas, un ar bažām atzīmē cilvēktiesību apvienību, piemēram, Amnesty International, apgalvojumus par spīdzināšana un turēšanu apcietinājumā bez tiesas sprieduma; noteikti aicina visas iesaistītās puses darīt visu iespējamo, lai novērstu šo vardarbību; atzinīgi vērtē Pakistānas valsts centienus mazināt tādu kaujinieku iefiltrēšanos kontroles joslas pretējā, kuri darbojas no tās kontrolē esošās teritorijas, taču uzskata, ka jāveic daudz stingrāki un iedarbīgāki pasākumi; mudina prezidentu P. Mušarafu turpināt apņēmīgi iesaistīties terorisma apkarošanā, kas, pēc vispārēja atzinuma, ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums; atzinīgi vērtē un atbalsta daudzpusēju un divpusēju ES dalībvalstu atbalstu, lai palīdzētu Pakistānai terorisma apkarošanā un apņēmīgos centienos uzlabot ADžK, Gilgitas un Baltistānas iedzīvotāju dzīvi; turklāt aicina Pakistānas valdību un ES dalībvalstis pastiprināt centienus, lai atklātu un paredzētu potenciālo teroristu vervētāju ierašanos Pakistānā no ES dalībvalstīm; atzinīgi vērtē abu valdību nesen izveidoto kopīgo apakškomisiju cīņai pret terorismu un izlūkdatu apmaiņai— Indijas un Pakistānas kopīgo mehānismu terorisma apkarošanai, un ņem vērā to, ka pirmā šīs apakškomitejas sanāksme notika 2007. gada martā Islamabadā;
33. noteikti atbalsta Starptautiskās krīzes grupas 2006. gada 11. decembra ieteikumus Pakistānai atbruņot nemierniekus, slēgt teroristu apmācību nometnes, apturēt teroristu vervēšanu un apmācību tās teritorijā, kā arī pārtraukt Taliban un citiem ārzemju vai vietējiem nemierniekiem, kas darbojas Pakistānas teritorijā, paredzētās naudas un ieroču plūsmas;
34. atzīst un atbalsta Kašmiras iedzīvotāju vēlmi pēc ievērojami mazākas militārās klātbūtnes abpus kontroles joslai; tomēr norāda, ka mērķtiecīgu demilitarizāciju var īstenot tikai vienlaikus patiesi strādājot pie tā, lai Džammu un Kašmirā neiefiltrētos Pakistānā darbojošās kaujinieku grupas, un vienlaikus ar tādiem uzticēšanās veidošanas pasākumiem kā savstarpējus apvainojumu izbeigšana, pilnībā neierobežotas satiksmes autobusu maršrutā Šrinagara – Muzafarabada atvēršana, sakaru un tirdzniecības saiknes, ka arī citi pasākumi, kas izstrādāti, cieši sadarbojoties ar Kašmiras abu pušu iedzīvotājiem, un atzīmē šo pasākumu labvēlīgo ietekmi uz viņu, it īpaši bērnu un jauniešu garīgo veselību un drošības sajūtu; uzsver, ka tikai šo burvju apli var pārraut tikai jaunas, uz nākotni vērtas iniciatīvas;
Uzticēšanās veidošanas pasākumi
35. ļoti atzinīgi vērtē pēdējā laikā novērotos Indijas un Pakistānas valdības atjaunotos centienus, tostarp arī ievērojamas izmaiņas politikā, lai atrisinātu Kašmiras strīdu;
36. sevišķi atzinīgi vērtē veiktos pasākumus kontroles joslas šķirto ģimeņu apvienošanai, atverot piecus robežšķērsošanas punktus; apzinās, ka tikšanās vietu atvēršana kontroles joslā raksturota kā nepārprotami lēna un neatbilstīga faktiskās situācijas steidzamībai; tomēr mudina un cer uz arvien biežāku robežšķērsošanu; vēlas, lai robežšķērsošana ir iespējama ikvienam iedzīvotājam abpus kontroles joslai, un iesaka Indijai un Pakistānai veicināt pasākumus, lai atvieglotu ceļošanu gan agrākā karaliskā štata robežās, gan uz citām valstīm, nodrošinot operatīvus administratīvos un konsulāros pakalpojumus;
37. uzskata, ka ir ļoti svarīgi pastiprināt sakaru intensitāti pāri kontroles joslai visos pilsoniskās sabiedrības līmeņos un visās dzīves jomās; iesaka veidot apmaiņas programmas starp juristu apvienībām, skolām un augstskolām un universitātēm, tai skaitā veidot kopīgu universitāti ar universitātes pilsētiņu abpus robežlīnijai; lai mazinātu abu pušu armiju savstarpējo neuzticību, iesaka uzsākt militārpersonu savstarpēju dialogu;
38. iesaka apsvērt Indijai un Pakistānai vienotas novērošanas stacijas izveidi, kas sniegtu kopīgus datus par meteoroloģiskajām prognozēm un seismisko aktivitāti, lai garantētu agrīnu brīdināšanu abpus kontroles joslai iespējamo dabas katastrofu gadījumā;
39. politiskā līmenī iesaka izveidot Indijas un Pakistānas apvienoto parlamentāro komiteju, lai veicinātu plašākus parlamentāros sakarus un dialogu; līdzīgi ir jādibina vietējo valdību darba grupas tirdzniecības un tūrisma jautājumu izpētei;
40. mudina ES uzņēmumus apzināties investīciju un tūrisma potenciālu visā Kašmiras teritorijā, it īpaši augsti motivēta darbaspēka esamību; iesaka Eiropas uzņēmumiem dibināt kopuzņēmumus ar vietējiem uzņēmumiem un veidot investīciju apdrošināšanas sistēmas, vairojot ieguldītāju uzticību; aicina visus iesaistītās puses atbalstīt un veicināt tirdzniecības palātu pārstāvību starptautiskās tirdzniecības izstādēs Eiropas Savienībā, ļaujot tām popularizēt savas eksporta preces;
41. turpina atbalstīt Pakistānas aicinājumu attīstīt cilvēkresursus, ieguldot austākajā izglītībā, tostarp arodskolās un tehniskās koledžās federāli pārvaldītajos apgabalos, arī Gilgitas un Baltistānas apgabalā Kašmirā;
42. atzīmē, ka Indija ir vislielākais labuma guvējs no vispārējās preferenču sistēmas (VPS); mudina Komisiju pēc lielām dabas katastrofām, piemēram, zemestrīcēm, nekavējoties automātiski pārskatīt VPS+ sistēmu un citus atbilstīgus tirdzniecības pasākumus; atzinīgi vērtē Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā (SAARC) visu Dienvidāzijas valstu pausto apņemšanos ražīgi strādāt, lai Dienvidāzijas brīvās tirdzniecības nolīgumu padarītu par politisku un ekonomisku realitāti, kas trim Džammu un Kašmiras daļām dos vislielākos ieguvumus, un aicina Pakistānas valdību izbeigt „pozitīvā saraksta” sistēmu; ar prieku atzīmē — lai gan abu valstu savstarpējās tirdzniecības apjoms pēdējos desmit gadus bijis svārstīgs, kopējais oficiālās tirdzniecības apjoms starp Indiju un Pakistānu ir pieaudzis no 180 miljoniem ASV dolāru 1996. gadā līdz 602 miljoniem ASV dolāru 2005. gadā un, ņemot vērā, ka ievērojamais neoficiālās tirdzniecības apjoms liecina par apslēptu savstarpējās tirdzniecības potenciālu, ir iespējams šīs tendences turpmāks pieaugums un tas ir jāveicina;
43. uzsver, ka tūrismam ir ievērojamas iespējas atbalstīt vietējo ekonomiku; tādēļ mudina ES valstu valdības uzmanīgi sekot līdzi drošības situācijai, lai varētu sniegt aktuālas un saskaņotas konsultācijas tiem, kuri vēlas ceļot uz Džammu un Kašmiru;
2005. gada 8. oktobra zemestrīces radītā ietekme
44. noteikti uzsver, ka zemestrīce ārkārtīgi ietekmējusi Kašmiras iedzīvotāju dzīvi abās kontroles joslas pusēs, un ka ļoti smagā humanitārā situācija ir samazinājusi jau tā trauslās institucionālās spējas ADžK un Pakistānas ziemeļrietumu pierobežas provincē; uzsver, ka šo cilvēku lielākā prioritāte ir izdzīvošana no dienas dienā;
45. pauž nožēlu, ka reizē ar ārkārtīgi lieliem cilvēku zaudējumiem ADžK infrastruktūra (slimnīcas, skolas, valdības ēkas, sakaru kanāli) un daudzos gadījumos jau tā trauslās pamatinsitūcijas un pakalpojumi ir cietuši neaprēķināmus materiālus zaudējumus;
46. pauž dziļu apbēdinājumu par to, ka zemestrīce nesamērīgi ietekmējusi bērnus, saskaņā ar ANO Bērnu fonda datiem bojā gāja 17 000 bērnu; pauž nopietnas bažas sakarā ar ziņojumiem par bērnu tirdzniecību pēc šīs katastrofas un aicina Pakistānas valdību īpaši pievērsties bērnu tiesību un bērnu aizsardzības jautājumiem ADžK, Gilgitā un Baltistānā un daudz efektīvāk vērsties pret bērnu tirdzniecību;
47. vērš uzmanību uz nožēlojamo stāvokli, kādā atrodas valsts iekšienē pārvietotās personas (VIPP), un notikušās zemestrīces rezultātā ārkārtīgā un pastāvīgā trūkumā nonākušie cilvēki; tā kā nav konvencijas par VIPP tiesībām, atzinīgi vērtē ANO ,,Pamatprincipus”, kas sniedz pamatu humānai reakcijai uz cilvēktiesību pārkāpumiem, kurus rada viltīga piespiedu pārvietošana, un pieprasa, lai visas atbilstīgās Kašmiras jautājumā ieinteresētās varasiestādes ievērotu šos principus; aicina Pakistānas valdību darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk piešķirtu zemi to ciematu iedzīvotājiem, kurus zemes nogruvumi noslaucīja no zemes virsas, lai viņi atkal varētu izveidot ciematus un atjaunot pastāvīgas mājvietas; noteikti iesaka, lai ES nepārtraukti pievērstu uzmanību augstāk minētajiem principiem, kā arī plašākiem demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jautājumiem visās četrās Kašmiras daļās; atzīmē arī to, ka abās kontroles joslas pusēs jānojauc tur jau ilgi esošās ,,bēgļu” nometnes un jāpievērš atbilstīga uzmanība to iemītnieku aizsardzībai, vajadzībām un sociālajai integrācijai, un šiem iemītniekiem pēc iespējas ātrāk jāļauj atgriezties mājās vai arī tie jāpārvieto uz pastāvīgu dzīvi kaut kur citur; atzīmē, ka starptautiskajai sabiedrībai šajā jomā jāpiedāvā palīdzība;
48. uzsver, ka šī zemestrīce skāra jau konflikta un terorisma novājinātu reģionu, kurā pamatiestādes un reģionālo stabilitāti pastāvīgi grauj organizētā noziedzība un radikālo islāmistu tīkli, kuri šķērso kontroles joslu, izmantojot kalnaino apvidu;
49. ir uzraucies par to, ka minimālie dzīves apstākļi, kādos Kašmiras iedzīvotāji dzīvoja pirms zemestrīces (t.i., pārtika, ūdens, pajumte, sanitārija, skolas un tik tikko atbilstīgi veselības centri), zemestrīces rezultātā ir ārkārtīgi pasliktinājušies; mudina atbildīgās iestādes apstākļos, kad miljoni cilvēku nevar apmierināt savas pamatvajadzības, galveno uzmanību pievērst korupcijas apkarošanai, kuras rezultātā līdzekļus nesaņem tiek, kam tie paredzēti, tostarp satraucošajiem apgalvojumiem, ka zemestrīces skartajā ADžK teritorijā darbojas ANO aizliegtas teroristu organizācijas; aicina Komisiju, dalībvalstu valdības, Indijas un Pakistānas valdību, kā arī atbalsta organizācijas arī turpmāk galveno uzmanību pievērst zemestrīces upuru pamatvajadzību apmierināšanai;
50. atzīmē, ka zemestrīces apmērs un ietekme daudz vairāk izpaudās kontroles joslas Pakistānas pusē, izpostot veselu rindu vietējo pašvaldību infrastruktūru un neizbēgami aizkavējot ārkārtas situācijās nepieciešamo pakalpojumu sniegšanu; apsveic valdības, armijas un abās kontroles joslas pusēs dzīvojošos vietējos iedzīvotājus par zemestrīces izraisīto problēmu risināšanā izrādīto degsmi, noteiktību un apņēmību;
Reakcija uz 2005. gada 8. oktobra zemestrīci
51. atzīst, ka starptautiskās sabiedrības, Indijas un Pakistānas reakcija uz zemestrīci konkrētajā situācijā bija strauja un pozitīva; starp Indiju un Pakistānu nekavējoties tika nodibināti sakari augstākajā līmenī; valsts un vietējā līmeņa NVO reaģēja labi, sadarbojoties ar vietējām un centrālajām pārvaldes iestādēm; ierosina Eiropas Savienībai labvēlīgi uzklausīt turpmākos lūgumus piešķirt papildu palīdzību atjaunošanas darbiem zemestrīcē cietušajās teritorijās un pieprasa, lai Komisija sniedz atjauninātu informāciju par šai sakarā jau iesniegtajiem lūgumiem;
52. ar bažām atzīmē — saskaņā ar postījumu un vajadzību sākotnējo novērtējumu, ko sadarbībā ar Komisiju sagatavoja Āzijas Attīstības banka un Pasaules Banka, prognozētais zemestrīces rezultātā zaudēto nodarbinātības un iztikas līdzekļu kopējais apjoms ir 29 %, kas ietekmē aptuveni 1,64 miljonus cilvēku, un tiek lēsts, ka vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 15 gadiem; atzinīgi vērtē 50 miljonus EUR vērto Komisijas projektu „Atbalsts Pakistānai zemestrīces seku drīzai likvidēšanai un atjaunošanas darbiem”; uzsver, ka galvenā uzmanība šā projekta īstenošanā ir jāpievērš vismazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu atbalstam īstermiņā, atjaunojot saimniecisko darbību zemestrīcē cietušajos apgabalos, tai skaitā atjaunojot mazo uzņēmumu darbību un lauksaimniecībā zaudētos līdzekļus, un ar apmācību un iemaņu pilnveidošanas programmu palīdzību veidojot nodarbinātības iespējas; iesaka — iztikas līdzekļu atjaunošanas un nodrošināšanas vidējā un ilgtermiņa pasākumos ir jāietver mikrofinansējums un iemaņu pilnveidošana, turklāt mudina Komisiju ilgtermiņā atbalstīt šāda veida stratēģijas;
53. pauž atzinību visiem, kuri strādā, lai noskaidrotu un apmierinātu zemestrīcē izdzīvojušo veselības aizsardzības vajadzības nometnēs, kur, neraugoties uz grūtībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens un piemērotu sanitārijas iekārtu nodrošināšanu situācijā pēc katastrofas, nav novēroti ar ūdeni izplatītu slimību ievērojami uzliesmojumi; pauž atzinību Pakistānas valdībai par pajumtes un uzturlīdzekļu nodrošināšanu vairāk nekā diviem miljoniem pārvietoto personu, palīdzot viņiem pārciest ziemu, un pauž atzinību Indijas valdībai par jaunu mājvietu nodrošināšanu 30 000 cilvēku, kuri palika bez pajumtes kontroles joslas Indijas pusē; pauž bažas par to, ka ziņojumos minēti tūkstošiem cilvēku, kuri joprojām dzīvo teltīs, par ko 2006. gada 15.–22. decembra vizītē pārliecinājās uz ADžK nosūtītā Parlamenta SAARC delegācija;
54. atzīmē, ka jau dažas dienas pēc katastrofas Pakistāna izveidoja Federālo palīdzības komisiju meklēšanas, glābšanas un palīdzības operāciju koordinēšanai; tomēr pauž nožēlu, ka Pakistāna nespēja vienoties par Indijas piedāvātajiem helikopteriem pilotu tautības dēļ, kā arī par kopīgām palīdzības operācijām pāri kontroles joslai, medicīniskās palīdzības brigādēm un tālruņu infrastruktūru labošanu, kas būtu ievērojami palīdzējis mazināt zaudējumus; tādēļ pauž nožēlu, ka situācijā pēc zemestrīces netika izmantota iespēja demonstrēt politisko gribu, lai piešķirtu prioritāti Kašmiras iedzīvotāju humānās palīdzības vajadzībām un lai pārvarētu politiskās domstarpības;
55. atzinīgi vērtē līdzekļus, ko tik ātri piešķīra Pakistānas kaimiņvalstis (Indija, Ķīna, Irāna, Afganistāna) un plašākā reģionālā mērogā Turcija un Islāma konferences organizācija (OIC), kā arī starptautiskā sabiedrība kopumā; pauž atzinību Eiropas Komisijai un jo īpaši Eiropas Komisijas Humānās palīdzības ģenerāldirektorātam, kurš jau ir pārstāvēts Pakistānā, par tūlītēju un efektīvu reakciju; mudina līdzekļu devējus pēc iespējas ātrāk pildīt savus sākotnējos solījumus;
56. jo īpaši pauž atzinību Komisijai par tās turpmākā finansējuma programmu zemestrīces seku likvidēšanai, kuras ietvaros jau piešķirti EUR 48,6 miljoni, ko izdala ar NVO, Sarkanā Krusta un ANO aģentūru palīdzību; aicina ES arī turpmāk uzņemties saistības attiecībā uz Kašmiras atjaunošanu;
57. pauž nožēlu par Pakistānas valdības uzstājīgo prasību pirms izsniegšanas noņemt Indijas marķējumu ikvienam no Indijas saņemtam humānās palīdzības sūtījumam;
58. uzsver, ka Pakistānas bruņoto spēku sākotnējā vilcināšanās tūlīt pēc katastrofas sākt palīdzības sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem radīja tukšumu, ko izmantoja tādas kaujinieku organizācijas kā Jamaat-i-Islami un Jamaat-ud-Dawa, iepriekš saukta Lakshar-e-Tayyaba (2002. gadā P. Mušarafa valdība to atzina par teroristu organizāciju un aizliedza), kuras ātri kļuva par faktiskajām pārtikas, pajumtes, bērnu izglītības un atraitņu labklājības nodrošinātājām; pauž nopietnas bažas, ka tas vairojis šādu galēju uzskatu grupu uzticamību vietējo iedzīvotāju vidū, vēl vairāk mazinot jebkādas patiesi demokrātiskas pārstāvniecības iespējas;
59. mudina Indijas un Pakistānas valdību kopīgi ar starptautisko līdzekļu devēju sabiedrību darīt visu iespējamo, lai ieviestu aizsargmehānismus un stingri kontrolētu piešķirtos līdzekļus;
60. atzinīgi vērtē 2006. gada maija vēsturisko nolīgumu, lai atjaunotu tirdzniecību kontroles joslā starp sadalītajiem Džammu un Kašmiras reģioniem, uzsākot smago automašīnu pakalpojumus pa Šrinagaras — Muzafarabadas ceļu, kā arī izveidojot papildu autobusu maršrutu visā Kašmiras teritorijā, lai savienotu Poonch Džammu Kašmiras štatā un Ravalakotu ADžK; ierosina izveidot ceļu tīklu starp Džammu un Sialkotu, kā arī Gilgitu un Baltistānu; ierosina arī ieviest dzelzceļa līniju starp Džammu un Šrinagaru un uzlabot ceļu, kas savieno šīs pilsētas; atzinīgi vērtē premjerministra M. Singh 2006. gada 23. maija solījumu izveidot tirdzniecībai un pārvietošanai brīvāku vidi ar “mīkstām robežām”, lai radītu labvēlīgus apstākļus izlīgumam Kašmiras reģionā; noteikti mudina abas puses strauji tuvināties vērā ņemamiem likumīgas tirdzniecības apjomiem; mudina nekavējoties noslēgt nolīgumu par kravu autopārvadājumu veidiem, cenšoties tos iespējami vienkāršot; ierosina izveidot integrētu tirgus attīstības plānu, kurā būtu ietvertas vairākas lauksaimniecības produktu pārstrādes vienības, saldētavu ķēdes, nelielu konteineru pakalpojumi un saistīti pārvadājumu pakalpojumi;
Secinājumi
61. mudina ES un tās iestādes neaizmirst Džammu un Kašmiras iedzīvotājiem doto solījumu un nodrošināt, lai tiktu veidotas un īstenotas palīdzības un citas programmas ar nolūku ilgtermiņā atgūt zaudēto un stiprināt institūcijas;
62. uzsver — ES pieredze liecina, ka viens no galvenajiem faktoriem starpvalstu attiecību uzlabošanai ir divpusēju tirdzniecības plūsmu palielināšana; uzskata, ka Džammu un Kašmirai tirdzniecība pāri kontroles joslai ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, attīstību un lai atraisītu šīs teritorijas ekonomikas potenciālu; iesaka piešķirt prioritāti transporta un infrastruktūras projektiem;
63. noteikti atbalsta abu pušu politisko organizāciju pastāvīgās ierosmes visos līmeņos un mudina šīs organizācijas piešķirt prioritāti Kašmiras iedzīvotāju vajadzībām gan materiāli, gan institucionāli, tādējādi kompensējot trūkumus, ko viņi izjūt politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā; iesaka ES būt gatavai atsaukties uz abu valdību lūgumiem;
64. atzīst, ka Komisijas delegācijas veic izcilu darbu Islamabadā un Deli;
65. atzīmē, ka dabas katastrofas dažkārt rada politiskus priekšnoteikumus miera procesam; ka daba nepazīst robežas un ka tikai ilglaicīga un kopīga Indija un Pakistānas darbība spēj dod Kašmiras iedzīvotājiem cerību uz atjaunotni nākotnē;
66. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Savienības Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Indijas Republikas un Pakistānas Islāma Republikas valdībai, Indijas un Pakistānas pārvaldītās Džammu un Kašmiras kompetentajām iestādēm vai valdībām, Ķīnas Tautas Republikai un Apvienoto Nāciju Organizācijai.
PASKAIDROJUMS
Situācijas raksturojums
1. Jau vairāk nekā piecdesmit gadus Kašmiras iedzīvotāju nožēlojamais stāvoklis ir bijis starptautiskās sabiedrības uzmanības centrā. Neparedzēto Indijas subkontinenta sadalīšanas seku dēļ agrākais neatkarīgais, vēsturiskais un brīnišķīgais Džammu un Kašmiras karaliskais štats nonāca gan Pakistānas Islāma Republikas, gan Indijas Republikas pārvaldībā. Tā kā šāda dalījuma pamatā bija konflikts, tā rezultātā gāja bojā tūkstošiem cilvēku, simtiem cilvēku bija spiesti doties bēgļu gaitās un meklēt patvērumu galvenokārt ES dalībvalstīs un Ziemeļamerikā. Šie cilvēki nav padevušies un pieprasa atkalapvienot gan viņu iemīļoto štatu, gan ģimenes, kā arī izbeigt konfliktu. Lai gan Eiropas Savienību neviens nav aicinājis būt par starpnieku, tā izrāda arvien lielāku ieinteresētību par visiem jautājumiem, kas ietekmē subkontinentu, jo šī reģiona nozīmība pastiprinās.
2. Sadalījuma dēļ Kašmiras ieleju, Džammu, Ladakhu un Siačenas ledāju pievienoja Indijas Republikai kā Džammu un Kašmiras štatu. Pakistānas Islāma Republikas pārvaldībā nonāca Azada Džammu un Kašmira (ADžK), savukārt Gilgitu un Baltistānu, nelielas teritorijas, ko vēlāk pārdēvēja par Ziemeļu apgabaliem, Pakistāna 1963. gadā atdeva Ķīnas Tautas Republikai.
3. Indija un Pakistāna savā starpā ir trīs reizes karojušas par Kašmiru, kā rezultātā abpus robežai, t.i., kontroles joslai, par kuru 1972. gadā tika panākta savstarpēja vienošanās, tika izvietots milzīgs abu pušu karaspēks.
ES politika un pašreizējais ziņojums
4. ES stingri atbalsta reģionālo integrāciju, tirdzniecības liberalizāciju un sadarbību ekonomikas jomā, un tā ir noslēgusi sadarbības nolīgumus gan ar Indiju — šobrīd pasaulē lielāko demokrātisko valsti —, gan ar Pakistānu, kas kļuvusi par tās galveno sabiedroto cīņā pret terorismu un jautājumā, kas saistīts ar Afganistānas un Pakistānas robežstrīdu. Indija un Pakistāna ir kodolvalstis. Sagatavojot šo ziņojumu, Eiropas Parlaments izrāda dziļu ieinteresētību par visiem ar šo jautājumu saistītiem aspektiem.
5. Šā ziņojuma referente apmeklēja abas kontroles joslas teritorijas un intensīvi apspriedās ar visu līmeņu (valdības un opozīcijas) politiķiem, ieskaitot separātistu grupējumu „All Party Hurriyat Conference” (APHC), pilsonisko sabiedrību, augstskolu mācībspēkiem, uzņēmējiem, cilvēktiesību komisijas, starptautiskos diplomātus un militārpersonas, kā arī iedzīvotājus, kas mitinās ieceļotāju un bēgļu nometnēs, Padomi, Komisiju, vēstniecību pārstāvjus un daudzus Kašmiras izcelsmes ES iedzīvotājus. Referente saņēma vispusīgu informāciju no abu pušu militārpersonām, kā arī būtisku palīdzību no Komisijas delegācijas Deli un Islamabadā.
6. Pēdējo mēnešu laikā vairāki citi deputāti ir bijuši oficiālās un neoficiālās vizītēs, vācot informāciju, lai sagatavotu šo ziņojumu.
Miera process
7. Par spīti tam, ka pasaules sabiedrības uztverē pašreizējā konflikta priekšvēsture ir bijusi drūma, pēdējo mēnešu laikā gan Indijas, gan Pakistānas valdība, sadarbojoties ar grupu, kuras sastāvā ir abpus kontroles joslai un lielākajās pilsētās dzīvojošie Kašmiras iedzīvotāji, ir veikusi būtiskus pasākumus, lai konfliktu atrisinātu mierīgā ceļā un lai risinājums būtu pastāvīgs.
8. Tūlīt pēc prezidenta Mamohan Singh ierosinātājām Indijas apaļā galda sarunām notika pasākumi, kas robežu jautājumu padarīja par ne tik šķeltniecisku. Pēc apaļā galda sarunu pirmās kārtas izveidotās piecas darba grupas aicināja visas ieinteresētās puses (lai gan daži radikālākie grupējuma „All Party Hurriyat Conference” (APHC) pārstāvji nav uzskatījuši par vajadzīgu piedalīties sanāksmēs) citu jautājumu vidū izskatīt arī iespējas, kā tuvākajā nākotnē panākt lielāku pašpārvaldi.
9. Lai gan dažiem Pakistānas augsta līmeņa pārstāvjiem (gan armijā, gan pārvaldē) bija atšķirīgs viedoklis, prezidents P. Mušarafs, ministru prezidents un ārlietu ministrs īstenoja vairākus nozīmīgus pasākumus, tādējādi izrādot atsaucību kopīgām iespējām.
10. Ziņojumā pilnībā ir atbalstīts Indijas un Pakistānas daudzpusīgais un pastāvīgs dialogs, kā rezultātā ir īstenoti daudzi uzticēšanās veidošanas pasākumi (UVP), tostarp ļaujot ģimenēm, kas dzīvo abpus kontroles joslai, satikties pirmo reizi 60 gadu laikā.
11. ES ļoti atzinīgi vērtē 2005. gada aprīlī publicēto Indijas un Pakistānas kopīgo komunikē par Kašmiru, kurš ir palīdzējis stiprināt šo procesu un kurā atkārtoti ir apstiprināts miera procesa neatgriezeniskums un pievēršanās Kašmiras konflikta miermīlīgam atrisinājumam, un tam sekojošo dialoga progresu.
12. Ziņojumā Eiropas Savienība tiek mudināta atbalstīt šīs ļoti svarīgās iniciatīvas jebkādā iespējamā veidā, jo ar tām ir iespējams panākt mieru daudz plašākā reģionā un stiprināt tādas organizācijas kā SAARC un SAFTA, kurās ES pilnībā piedalās.
13. Tāpat ziņojumā ir uzsvērta lielā vērtība, kādu EP piešķir demokrātijai un cilvēktiesībām attiecībā uz visiem šajā reģionā dzīvojošajiem cilvēkiem, jo īpaši 2005. gada Kašmiras zemestrīces upuriem, migrantiem un bēgļiem, kuri ir bijuši spiesti pamest savas mājas, kā arī tiem, kuru pamatbrīvības un tiesības uz demokrātiskumu netiek ievērotas.
Džammu un Kašmira
14. Par spīti miera procesam Indija turpina saņemt kritiku par vairākiem izraisītiem cilvēktiesību pārkāpumiem (tie ir minēti vairākos oficiālos un personiskos ziņojumos, kurus ir saņēmis EP), ko rada tās militārā klātbūtne kontroles joslā. Tā kā ir informācija par vismaz vienas teroristu mācību nometnes esamību ADžK un ņemot vērā Al Qaeda darbību šajā reģionā, nespeciālistiem ir grūti novērtēt, kāda aizsardzība ir nepieciešama.
Ziņojumā atzinīgi ir novērtēts tas, ka uz Džammu un Kašmiras štatu attiecas Indijas vairākticību un daudzetniskā laicīgā demokrātija, vienlaicīgi uzsverot, ka neatkarīgi no konflikta, ir obligāti jāievēro cilvēktiesības.
15. Referente vērš uzmanību uz ilgi pastāvošajām bēgļu nometnēm Indijas pārvaldītajā Kašmirā un lūdz noregulēt situāciju, kādā atrodas iedzīvotāji — faktiski šīs nometnes ir pārtapušas par nelielām pilsētiņām bez oficiāla statusa. Noregulējot šo situāciju, nākotnes iespējas pavērtos tūkstošiem gados jaunu cilvēku, kuri ir pelnījuši labāku dzīvi nekā viņu vecākiem, kuriem tā tika liegta vēsturisko notikumu dēļ. Tas pats attiecas uz Pakistānu.
16. Tomēr Indijas un Pakistānas konstitūcijas ir ļoti atšķirīgas tajās iekļauto pamattiesību un sievietēm, bērniem un nepilngadīgām personām piešķirto tiesību ziņā, un ziņojumā tas pilnībā ir ņemts vērā.
Azad Džammu un Kašmira
17. Lai gan ziņojumā ir izteikta nožēla par to, ka visās četrās Džammu un Kašmiras daļās turpinās politiskā un humanitārā situācija, tomēr tajā īpaša uzmanība ir vērsta uz demokrātijas trūkumu ADžK, Gilgitā un Baltistānā, kur Pakistāna, diemžēl, pastāvīgi nav spējusi pildīt saistības un nav izveidojusi nozīmīgas un pārstāvnieciskas demokrātiskās struktūras. Ņemot vērā, ka saskaņā ar 2005. gada 1. janvāra Likumu par tiesību aktu piemērošanu Pakistānas likumi tikai ar nelielām izmaiņām tiek piemēroti visā Azad Džammu, Kašmirā, Gilgitā un Batistānā, referenti nepārliecina Pakistānas bieži atkārtotais arguments, ka Kašmiras pārstāvniecības neesamība Pakistānas Nacionālajā Asamblejā apstiprina to, ka Pakistāna neuzskata Kašmiru par savas federācijas daļu.
18. Apstāklis, ka ADžK pārvalda Kašmiras lietu ministrija Islamabadā, ka Kašmiras Padomē galvenokārt ir Pakistānas amatpersonas un ka vadošās amatpersonas tādos amatos kā ADžK pirmais sekretārs, policijas galvenais inspektors, finanšu dienesta vadītājs un finanšu sekretārs ir no Pakistānas, izsaka ļoti daudz. Tāpat nevar nepieminēt 1974. gada Pagaidu konstitūciju, kas nosaka, ka ir aizliegta jebkāda politiska darbība, kas neatbilst doktrīnai par Džammu un Kašmiru kā Pakistānas daļu. Tā sauktā 1974. gada Pagaidu konstitūcija paredz daudzu patstāvīgu valsti raksturojošu struktūru veidošanu, ieskaitot likumdevēju iestādi — asambleju —, kurā deputātus ievēl periodiskās vēlēšanās, ministru prezidentu, kurš pārvalda asamblejas vairākumu, netiešās vēlēšanās ievēlētu prezidentu, neatkarīgu tiesu sistēmu un vietējās varas iestādes. Tomēr šie noteikumi ir tikai acu apmāns. Štata pilnvaras ir Azad Džammu un Kašmiras Padomei, kuras priekšsēdētājs ir Pakistānas ministru prezidents un kurā vairākums ir Ministru kabineta vai tā iecelti pārstāvji. Turklāt saskaņā ar Džammu un Kašmiras Pagaidu konstitūcijas 56. sadaļu (kuru sagatavoja Tieslietu un Kašmiras lietu federālās ministrijas Islamabadā) Pakistānas valdība var atlaist ikvienu Azad Kašmirā ievēlētu valdību neatkarīgi no tā, kāds atbalsts tai varētu būt ADžK likumdevējā iestādē — asamblejā, un, tāpat kā visā Pakistānā, valsts Islāma Padomei ir primārā likumdevēja tiesības.
Gilgita un Baltistāna
19. Situācija Pakistānas pārvaldītajā Kašmiras ziemeļu daļā, Gilgitā un Baltistānā, ir vēl sliktāka nekā ADžK, jo šīm teritorijām nav nekāda statusa un tajās demokrātija nav pārstāvēta ne vismazākajā mērā.
20. Gilgitu and Baltistānu (Pakistānā šīs teritorijas dēvē par Ziemeļu teritorijām) pārvalda Pakistāna. Tā kā Pakistāna apgalvo, ka Džammu un Kašmira ir strīdus teritorija, tā nav oficiāli iekļauta Ziemeļu teritorijās. Tā nav arī ne Pakistānas province, ne AdžK daļa. Pirms kāda laika izveidotā Ziemeļu teritoriju Padome dižojas, ka tā darbojas tikpat kā „provinces asambleja”, tomēr faktiski tā slēpj pilnīgu konstitucionālās identitātes un cilvēktiesību neesamību.
21. Tauta grimst nabadzībā, pieaug analfabētisms un atpalicība. Pašu primārāko vajadzību nodrošinājuma neesamība un trūkums ir acīmredzams ― 25 nelielās slimnīcās strādā 140 ārstu (t.i., 1 ārsts uz 6000 cilvēku), turpretī pārējā Pakistānā ir 830 slimnīcu, kurās strādā 75 000 ārstu; kopējais analfabētisma līmenis sasniedz 33 %, un īpaši slikti ir meiteņu un sieviešu izglītības rādītāji; Gilgitā un Batistānā ir tikai 12 vidusskolas un 2 reģionālās augstskolas, kurās nav iespēju iegūt pēcdiploma izglītību; izņemot darbu valsts iestādēs, darbu var atrast vienīgi tūrisma nozarē, bet arī tas ir sarežģīti. Tikai daži vietējie iedzīvotāji spēj iekārtoties darbā valsts iestādēs, bet pat tad tiem maksā par 35 % mazāk nekā iebraucējiem; nav vietējā televīzijas un radio apraides tīkla.
22. Visu iepriekšminēto situāciju vēl jo vairāk pasliktināja 2005. gada zemestrīce, kas jau pati par sevi ir postoša parādība. Nepievērst uzmanību šai situācijai vai neizcelt šo bezgalīgo netaisnību būtu pilnīga bezatbildība, un tāpēc ziņojumā pastiprināti ir uzsvērts, ka Pakistānai no jauna jāizskata sava demokrātiskās atbildības koncepcija un jāpievēršas iedzīvotāju primāro vajadzību nodrošināšanai teritorijās, kuras ir tās pārvaldībā de facto.
Plebiscīts
23. Ziņojumā nepārprotami ir pausts atbalsts pašreizējā miera procesa starp Pakistānu un Indiju turpināšanai nākotnē.
24. Pakistāna turpina norādīt uz sākotnējām ANO Drošības Padomes rezolūcijām par Kašmiru, tādējādi argumentējot savu viedokli, ka būtu jāierosina plebiscīts, lai noteiktu, vai atkalapvienotā Džammu un Kašmira vēlas „pievienoties” Indijai vai Pakistānai. Ziņojumā ir atzīmēts, ka Pakistāna nav varējusi un vairs nevar nodrošināt ANO nosacījuma par plebiscītu izpildi. Situācija ir mainījusies.
Noslēgums
25. Ziņojuma noslēgumā ir pieminēta Kašmiras tautas senais un unikālais kultūrvēsturiskais mantojums, un referentei nekas cits neatliek, kā vien uzslavēt iedzīvotājus par viņu izturību. Pēc tik daudziem gadu desmitiem kopš šajā īpaši skaistajā un vēsturiskajā subkontinenta daļā risinās konflikts un notiek traģēdija, ir ļoti aizkustinoši vērot, kā divas lielvaras ― Indija un Pakistāna ― kopā ar Kašmiras tautu mēģina rast miermīlīgus risinājumus, daļa no kuriem jau tiek īstenoti un citi ir jau manāmi pie apvāršņa. Šis process Eiropas Parlamentam ir labi pazīstams, un tāpēc tas to pilnībā atbalsta.
Pielikums
ANO rezolūciju par Kašmiru saraksts (1948–1971)
ANO Drošības Padomes (turpmāk tekstā — Drošības Padome) Rezolūcija Nr. 38 (1948), kas pieņemta 1948. gada 17. janvārī notikušajā 229. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 39 (1948), kas pieņemta 1948. gada 20. janvārī notikušajā 230. sanāksmē;
Rezolūcijas projekts, ko 1948. gada 6. februārī iesniedza ANO Drošības Padomes priekšsēdētājs un referents;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 47 (1948), kas pieņemta 1948. gada 21. aprīlī notikušajā 286. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr.51 (1948), kas pieņemta 1948. gada 3. jūnijā 312. sanāksmē;
Rezolūcija, ko 1948. gada 13. augustā pieņēma ANO komisija Indijā un Pakistānā;
Rezolūcija, ko 1949. gada 5. janvārī pieņēma ANO komisija Indijā un Pakistānā;
Drošības Padomes priekšsēdētāja ģenerāļa A.G.L. McNaughton 1949. gada 22. decembrī iesniegtais priekšlikums par Džammu un Kašmiru;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 80 (1950), kas pieņemta 1950. gada 14. martā notikušajā 470. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 91 (1951), kas pieņemta 1951. gada 30. martā notikušajā 539. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 96 (1951), kas pieņemta 1951. gada 10. novembrī notikušajā 566. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 98 (1952), kas pieņemta 1952. gada 23. decembrī notikušajā 611. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 122 (1957), kas pieņemta 1957. gada 24. janvārī notikušajā 765. sanāksmē;
Rezolūcijas projekts, ko 1957. gada 14. februārī iesniedza Apvienotā Karaliste, Austrālija, ASV un Kuba;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 123 (1957), kas pieņemta 1957. gada 21. februārī notikušajā 774. sanāksmē;
Rezolūcijas projekts, ko 1957. gada 16. novembrī iesniedza Austrālija, Kolumbija un Filipīnas;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 126 (1957), kas pieņemta 1957. gada 2. decembrī notikušajā 808. sanāksmē;
Rezolūcijas projekts, ko ANO Drošības Padomei 1962. gada 22. jūnijā iesniedza Īrija;
Drošības Padomes priekšsēdētāja (Francijas pārstāvniecība) 1964. gada 18. maija paziņojums par debašu rezultātu Kašmiras jautājumā apkopojumu Padomes 1117. sanāksmē (dokumenta Nr. S/PV. 1117, 1964. gada 18. maijs);
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 209 (1965), kas pieņemta 1965. gada 4. septembrī notikušajā 1237. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 210 (1965), kas pieņemta 1965. gada 6. septembrī notikušajā 1238. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 211 (1965), kas pieņemta 1965. gada 20. septembrī notikušajā 1242. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 214 (1965), kas pieņemta 1965. gada 27. septembrī notikušajā 1245. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 215 (1965), kas pieņemta 1965. gada 5. novembrī notikušajā 1251. sanāksmē;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 303 (1971), kas pieņemta 1971. gada 6. decembrī notikušajā 1606. sanāksmē;
Jautājumi, kurus Drošības Padome izskatīja 1606., 1607. un 1608. sanāksmē, kas notika 1971. gada 4., 5. un 6. decembrī;
Drošības Padomes Rezolūcija Nr. 307 (1971), kas pieņemta 1971. gada 21. decembrī notikušajā 1616. sanāksmē.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Kašmira: pašreizējā situācija un turpmākās perspektīvas |
|||||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
AFET |
|||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu |
- |
|
|
|
|
|||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
- |
|
|
|
|
|||||||
|
Ciešāka sadarbība |
- |
|
|
|
|
|||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
baronese Nicholson of Winterbourne |
|
||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
- |
|
||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
28.11.2006 |
24.1.2007 |
26.2.2007 |
|
|
|||||||
|
Pieņemšanas datums |
21.3.2007 |
|||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+ - 0 |
60 1 11 |
||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Vittorio Agnoletto, Roberta Alma Anastase, Robert Atkins, Panagiotis Beglitis, Monika Beňová, André Brie, Philip Claeys, Simon Coveney, Véronique De Keyser, Hanna Foltyn-Kubicka, Michael Gahler, Bronisław Geremek, Alfred Gomolka, Richard Howitt, Jana Hybášková, Anna Ibrisagic, Bogdan Klich, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Eugen Mihăescu, Philippe Morillon, Pasqualina Napoletano, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Baroness Nicholson of Winterbourne, Raimon Obiols i Germà, Cem Özdemir, Janusz Onyszkiewicz, Justas Vincas Paleckis, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, Tobias Pflüger, João de Deus Pinheiro, Mirosław Mariusz Piotrowski, Hubert Pirker, Michel Rocard, Raül Romeva i Rueda, Libor Rouček, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Jacek Saryusz-Wolski, Marek Siwiec, István Szent-Iványi, Charles Tannock, Inese Vaidere, Geoffrey Van Orden, Ari Vatanen, Kristian Vigenin, Jan Marinus Wiersma |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Laima Liucija Andrikienė, David Casa, Giulietto Chiesa, Alexandra Dobolyi, Andrew Duff, Carlo Fatuzzo, Kinga Gál, David Hammerstein Mintz, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Jo Leinen, Yiannakis Matsis, Doris Pack, Inger Segelström, Adrian Severin, Jean Spautz, Csaba Sándor Tabajdi |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Sharon Bowles, Philip Bushill-Matthews, Roger Helmer, Sajjad Karim, Elizabeth Lynne, David Martin, Gérard Onesta, Ria Oomen-Ruijten |
|||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
25.4.2007 |
|||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
|||||||||||