ZIŅOJUMS par nepilngadīgo noziedzību — sieviešu, ģimenes un sabiedrības loma
7.6.2007 - (2007/2011(INI))
Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Katerina Batzeli
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par nepilngadīgo noziedzību — sieviešu, ģimenes un sabiedrības loma
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām, jo sevišķi tās 37. un 40. pantu,
– ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1985. gada 29. novembra Rezolūcijā Nr. 40/33 pieņemtos Apvienoto Nāciju Organizācijas minimālos standartnoteikumus nepilngadīgo tiesvedības pārvaldībai (1985. gada „Pekinas noteikumi”),
– ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1990. gada 14. decembra Rezolūcijā Nr. 45/112 pieņemtās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadlīnijas par nepilngadīgo noziedzības novēršanu (1990. gada „Rijādas vadlīnijas”),
– ņemot vērā ANO Ģenerālās Asamblejas 1990. gada 14. decembra Rezolūcijā Nr. 45/113 pieņemtos Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumus par nepilngadīgo aizsardzību brīvības atņemšanas gadījumā,
– ņemot vērā Eiropas Konvenciju par bērnu tiesību ievērošanu, un kura pieņemta Eiropas Padomē 1996. gada 25. janvārī, jo īpaši tās 1. pantu un 3. līdz 9. pantu,
– ņemot vērā 2003. gada 24. septembrī pieņemto Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumu (Rec(2003)20) dalībvalstīm par jauniem veidiem, kā novērst nepilngadīgo noziedzību un par nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīmi,
– ņemot vērā 1987. gada 17. septembrī pieņemto Eiropas Padomes Ieteikumu (Rec(87) 20E) par sabiedrības attieksmi pret nepilngadīgo noziedzību,
– ņemot vērā 1988. gada 18. aprīlī pieņemto Eiropas Padomes Ieteikumu (Rec(88) 6E) par sabiedrības attieksmi pret nepilngadīgo noziegumiem, kurus izdarījuši nepilngadīgie no imigrantu ģimenēm,
– ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 6. pantu un VI sadaļas noteikumus par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās,
– ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā XI sadaļu par sociālo politiku, izglītību, arodmācībām un jaunatni, kā arī sevišķi 137. pantu,
– ņemot vērā Pamatprogrammu par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (AGIS), kuras darbība beidzās 2006. gada 31. decembrī, un Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru[1],
– ņemot vērā tā 2006. gada 30. novembra rezolūciju par Padomes lēmuma priekšlikumu, ar kuru Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai piešķir pilnvaras veikt pasākumus Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļā minētajās jomās[2],
– ņemot vērā kopējo nostāju, ko Padome pieņēmusi 2007. gada 5. martā nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu, ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam kā daļu no vispārējās programmas „Pamattiesības un tiesiskums” izveido īpašu programmu, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret bērniem, jauniešiem un sievietēm un lai aizsargātu cietušos un riska grupas (programma DAPHNE III),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006)0367),
– ņemot vērā tā 1992. gada 8. jūlija rezolūciju par Eiropas Savienības Pamattiesību hartu attiecībā uz bērnu tiesībām[3], jo īpaši tās 8.22 un 8.23. punktu,
– ņemot vērā Padomes 2001. gada 28. maija lēmumu[4], ar ko izveido Eiropas Noziedzības novēršanas tīklu (EUCPN),
– ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2006. gada 15. marta atzinumu „Nepilngadīgo noziedzības novēršana. Nepilngadīgo noziedzības problēmas risināšanas ceļi Eiropas Savienībā un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīme”[5],
– ņemot vērā Glāzgovā 2005. gada 5.–7. septembrī prezidentvalsts Apvienotās Karalistes vadībā notikušās konferences secinājumus par tematu „Jaunatne un noziedzība. Nākotnes izredzes Eiropā”,
– ņemot vērā pēdējos Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra gada ziņojumus,
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0212/2007),
A. tā kā nepilngadīgo noziedzīgai uzvedībai pēc savas būtības ir bīstamāka iedarbība nekā pieaugušo noziedzīgai uzvedībai, jo tie ietekmē īpaši neaizsargātu iedzīvotāju daļu, nepilngadīgos jau ļoti agrā vecumā un tieši personības veidošanās posmā pakļaujot sociālās atstumtības un stigmatizācijas riskam;
B. tā kā dalībvalstu, Eiropas un starptautiskie pētījumi parāda, ka pēdējo divdesmit gadu laikā ievērojami palielinājusies nepilngadīgo noziedzība;
C. tā kā plašās izplatības dēļ arvien lielākas bažas izraisa nepilngadīgo noziedzība – ienākšana noziedzības pasaulē notiek arvien agrāk un tāpēc palielinās to noziegumu skaits, ko izdara bērni, kas vēl nav sasnieguši 13 gadu vecumu, un nepilngadīgo noziedznieku nodarījumi kļūst arvien nežēlīgāki;
D. tā kā pašlaik notiekošā statistikas datu par nepilngadīgo noziedzību vākšana un atspoguļošana neatbilst patiesajām vajadzībām un pastāvošajiem apstākļiem, tāpēc vēl jo lielāka ir nepieciešamība iegūt ticamus valsts līmeņa datus;
E. tā kā ir nepareizi vispārināt cēloņus, kuru dēļ nepilngadīga persona veic noziedzīgas darbības, jo ceļš, pa kuru indivīds nonāk pie sociāli nepieņemamas uzvedības un noziedzīgas darbības katru reizi ir individuālu un īpašu apstākļu noteikts un šie apstākļi ir saistīti ar viņa piedzīvoto, ar katra bērna un pusaudža galvenajiem attīstības poliem – ģimeni, skolu, viņam draudzīgo vidi, kā arī plašākā nozīmē – ar to sociālekonomisko vidi, kurā viņš dzīvo;
F. tā kā galvenie nepilngadīgo noziedzības cēloņi ir atskaites punktu, saskarsmes un atbilstīgu paraugu trūkums ģimenē vecāku biežās prombūtnes dēļ, psihopatoloģiskas problēmas saistībā ar fizisku un seksuālu vardarbību, kura notikusi ģimenes vidē, izglītības sistēmas nespēja sociālās vērtības nodot jaunatnei, kā arī nabadzība, bezdarbs, sociālā atstumtība un rasisms; tā kā citi nozīmīgi faktori ir jauniešiem piemītošā spēcīgā tendence atdarināt, kas attīstās, tiem cenšoties veidot savu personību, kā arī personiskas problēmas saistībā ar alkohola un narkotiku lietošanu un bezjēdzīgs, pārmērīgs un nepamatots vardarbības atveidojums plašsaziņas līdzekļos;
G. tā kā jauniešu neatbilstīgas uzvedības cēlonis ne vienmēr ir meklējams ģimenē;
H. tā kā pieaugoša cannabis un citu narkotiku un/vai alkohola lietošana pusaudžu vidū ir jāsaista ar nepilngadīgo noziedzības pieaugumu;
I. tā kā imigranti, bet jo īpaši nepilngadīgie ir daudz vairāk pakļauti sociālai kontrolei un tāpēc ir iespējams pieņemt, ka nepilngadīgo noziedzības problēmas skar pirmkārt imigrantu vidi un nevis visu sabiedrību kopumā, taču šāda attieksme ir ne tikai kļūdaina, bet arī sociāli bīstama;
J. tā kā divi „aktuālu” nepilngadīgo noziedzības formu iemesli ir jauniešu bandu veidošanās un jauns vardarbības pieaugums skolas vidē – šie fenomeni ir īpaši plaši izplatīti atsevišķās dalībvalstīs un to pētīšana, kā arī iespējamie apkarošanas līdzekļi ir ļoti sarežģīti;
K. tā kā tāda parādība, kā jauniešu bandu veidošanās dažās valstīs ir iemesls nepilngadīgo krimināltiesību normu stingrības pastiprināšanai un ir notikusi atgriešanās pie tāda parastā soda veida kā ieslodzījums brīvības atņemšanas iestādē;
L. tā kā dažās dalībvalstīs skolas apkārtne un pat skolas pagalms arī rajonos ar augstāku labklājības līmeni ir kļuvuši par visatļautības teritoriju (iespējas iegādāties narkotikas, vardarbība un dažreiz arī nažu izmantošana, dažāda veida izspiešana un bīstamu spēļu attīstība un pat tāds fenomens kā „happy slapping”, kam raksturīga ar mobilo telefonu fotouzņēmumos fiksētu vardarbības ainu ievietošana internetā);
M. tā kā jau vairākus gadus pakāpeniski notiek ar nepilngadīgajiem saistīto krimināltiesību aktu reforma, kuras mērķis ir koncentrēties nevis tikai uz ieslodzīšanu, bet arī uz pāraudzināšanu, kā arī rehabilitāciju un terapiju, jo ieslodzīšana, ja tā ir nepieciešama, ir jāizmanto kā beidzamais līdzeklis; tā kā ir jānorāda, ka šo jauno normu īstenošanu bieži kavē modernas un piemērotas materiālas un tehniskas infrastruktūras neesamība, kā arī īpaši sagatavota personāla trūkums, maza sociālā ieinteresētība un nepietiekamais finansējums;
N. tā kā dalībvalstu tiesību aktos ir paredzēts sodīt nepilngadīgos par nodarījumiem un attieksmi, kas pieaugušo gadījumā netiek uzskatīta par pārkāpumu, līdz ar to vēl vairāk pastiprinās kriminālkontrole un sociālā kontrole attiecībā uz nepilngadīgiem un netaisni tiek nosodīta nabadzība, sociālā atstumtība un problemātiski jauniešu sociālās iekļaušanas gadījumi;
O. tā kā smagas vardarbības aktu attēli un pornogrāfiski materiāli lielā daudzumā tiek izplatīti ar tādu sakaru un audiovizuālo līdzekļu palīdzību kā spēles, televīzija un internets, kā arī nepilngadīgu noziedznieku un upuru tēla izmantošana plašsaziņas līdzekļos bieži ir tuvu bērna pamattiesību pārkāpumam un sniedz atbalstu turpmākai vardarbības banalizācijai;
P. tā kā 2001. gadā izveidotajā Eiropas Noziedzības novēršanas tīklā tika radīta īpaša darba grupa nepilngadīgo noziedzības apkarošanai, un kura 27 dalībvalstīs ir uzsākusi padziļinātu salīdzinošu analīzi, kas veidos pamatu ES politikas turpmākai izstrādei šajā jomā,
1. uzsver, ka nepilngadīgo noziedzību būs iespējams sekmīgi apkarot tikai tad, ja pieņems integrētu stratēģiju valstu un Eiropas līmenī, kuras pasākumi ir jāveido, ievērojot šādas trīs pamatnostādnes: profilaktiski pasākumi, visu jauniešu sociāla integrācija un pārvaldības tiesību akti;
Valsts politika
2. uzsver, ka, izstrādājot un īstenojot integrētu valsts stratēģiju, īpaši liela uzmanība ir jāpievērš visu sabiedrības institūciju tiešai sociālai iesaistei, tas ir valsts, kā procesa vadītājas, reģionālās un vietējās varas pārstāvju, par izglītību atbildīgo personu, ģimeņu, NVO un jo īpaši to, kuru darbība ir saistīta ar jauniešiem, pilsoniskās sabiedrības un visu pārējo personu iesaistei; pauž atbalstu nostādnei, ka īstenojot radikālus nepilngadīgo noziedzības apkarošanas pasākumus, ir nepieciešami atbilstīgi finanšu resursi;
3. uzsver, ka ir nepieciešams īstenot integrētu un efektīvu politiku skolas, sociālā, ģimenes un audzināšanas jomā, kas veicina sociālu un pilsonisku vērtību pārmantošanu un agrīnu jauniešu socializāciju, lai nepilngadīgo noziedzību novērstu pašos pamatos; uzskata, ka turklāt ir nepieciešams izstrādāt politiku, kas ir vērsta uz labāku ekonomisko un sociālo kohēziju, kuras mērķis ir izskaust sociālo nevienlīdzību un apkarot sociālo atstumtību un nabadzību, īpašu vērību pievēršot bērnu nabadzībai;
4. uzskata, ka profilakse nepilngadīgo noziedzības jomā ir jāskata no trīs pamataspektu viedokļa: primārā profilakse, kas ir paredzēta visiem iedzīvotājiem, sekundārā profilakse, kas ir paredzēta tiem nepilngadīgajiem, kuri ir izdarījuši atsevišķus pārkāpumus vai kuri tos varētu izdarīt un terciārā profilakse, kas paredzēta tiem nepilngadīgajiem, kas turpina izdarīt pārkāpumus, lai viņus pilnībā atturētu no šīs darbības;
5. uzskata, ka ir nepieciešams noteikt tādu ierobežojumu un vērtību kopumu, kas ģimenēm, audzinātājiem un sabiedrībai ir pēc iespējas agrāk jāiemāca jaunajai paaudzei;
6. uzskata, ka nepilngadīgo noziedzības profilaksei sabiedriski pasākumi ir jāparedz arī citās jomās, tostarp mājokļu politikā, nodarbinātības, profesionālās izglītības, izklaides un jauniešu apmaiņas jomās;
7. atgādina, ka gan ģimenei, gan skolai un sabiedrībai vispār ir jāiesaistās arvien plašāk izplatītās nepilngadīgo noziedzības apkarošanā;
8. vērš dalībvalstu uzmanību uz ģimenei piešķirto īpašo lomu katrā no nepilngadīgo noziedzības apkarošanas posmiem un aicina izveidot atbilstīgu atbalstu vecākiem;
9. mudina dalībvalstis valsts politikā ieplānot viena gada gara vecāku atvaļinājuma izveidi, lai ļautu ģimenēm, kuras to vēlas, dot priekšroku bērna audzināšanai, kam ir būtiska nozīme viņa afektīvajā attīstībā;
10. aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tām ģimenēm, kuras skar ekonomiskas un sociālas problēmas; uzsver, ka tādu pasākumu pieņemšana, kas nodrošina pamata vajadzības pēc dzīvojamās platības un pārtikas, kas garantē visu ģimenes locekļu un pirmkārt bērnu iespējas iegūt pamata izglītību un piekļūt veselības aprūpei, kā arī pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu šo ģimeņu locekļu piekļuvi darba tirgum un sociālajai, ekonomiskai un politiskai darbībai, nodrošinās veselīgu un bērna attīstībai un sākotnējai socializācijai labvēlīgu ģimenes vidi;
11. aicina dalībvalstis nodrošināt resursus, kas nepieciešami, lai paplašinātu efektīvu sociālo pakalpojumu sniegšanu psiholoģiskā un sociālā atbalsta jomā, paredzot kontaktpunktus ģimenēm, kuras skar nepilngadīgo noziedzība;
12. uzsver īpašo skolai un skolas videi iedalīto būtisko lomu bērna un pusaudža personības veidošanā; uzsver, ka divas mūsdienu skolas pamatiezīmes – kultūru daudzveidība un šķirisko atšķirību uzsvēršana, izglītības vidē nepastāvot nepieciešamajām struktūrām, kuras var iejaukties, atbalstīt skolēnu un atrast nepieciešamo pieeju, var izraisīt vardarbību skolā un kļūt par iemeslu nelabvēlīgai attieksmei starp agresīviem skolēniem, kas uzņemas mocītāju lomu un skolēniem, kas kļūst par upuriem;
13. aicina dalībvalstis šajā kontekstā izstrādāt skolas pārvaldei paredzētas pamatnostādnes, kurās būtu paredzēta mūsdienīga skolas vidē radušos konfliktu novēršanas procedūra, iesaistoties starpniecības instancēm, kurās ir iesaistīti skolēni, vecāki, skolotāji un vietējās pārvaldes kompetentie dienesti;
14. uzskata, ka ir pilnīgi nepieciešams nodrošināt atbilstošu izglītību skolotājiem, lai viņi spētu pārvaldīt heterogēnas klases, piemērot pedagoģiskus paņēmienus, kas nebūtu moralizējoši, bet profilaktiski un sakņotos solidaritātē, kā arī novērstu gan nepilngadīgu noziedznieku, gan viņu skolasbiedru, kas ir kļuvuši par upuriem stigmatizāciju un atstumšanu;
15. prasa, lai dalībvalstis izglītības politikā paredz psiholoģiskās palīdzības un padomu sniegšanu īpaši tiem bērniem, kurus skar socializācijas problēmas, medicīniskās aprūpes iespējas katrā skolā, sociālā darbinieka iecelšanu, kurš būtu piesaistīts noteiktam skolu skaitam, sociologa kriminologa, bērnu psihiatra un bērnu noziedzības eksperta iecelšanu, paredz stingri kontrolēt alkohola patēriņu un narkotiku lietošanu skolēnu vidū, jebkura veida pret kādu no skolas kopienas locekļiem vērstas diskriminācijas apkarošanu, vietējā tiesībsarga iecelšanu, kura uzdevums ir nodrošināt sadarbību starp skolu un vietējo kopienu, kā arī sadarbību starp dažādām skolu kopienām saistībā ar vardarbības apkarošanas programmas izstrādi un īstenošanu;
16. prasa, lai dalībvalstis un pārvaldes iestādes valsts un reģionālā līmenī rūpējas par Kopienas un valsts tiesību aktu pilnīgu ievērošanu attiecībā uz informāciju par televīzijas un citu programmu saturu, kurās varētu būt ietvertas īpaši vardarbīgas ainas un tādas, ko nav ieteicams skatīties nepilngadīgajiem; turklāt prasa, lai dalībvalstis kopā ar mediju pārvaldes iestādēm pieņem stratēģiju, kuras mērķis ir aizsargāt bērnu tiesības, bet īpaši nepilngadīgo noziedznieku tiesības saistībā ar aizliegumu noteiktā dienas laikā atspoguļot īpaši vardarbīgas ainas un atklāt noziedzīgos nodarījumos iesaistītu nepilngadīgo identitāti;
17. iesaka, lai dalībvalstis nostiprina jauniešu centru lomu un ceļ to kvalitātes līmeni, jo šie centri ir jauniešu saskarsmes vieta un norāda, ka nepilngadīgu noziedznieku iekļaušana šādā vidē veicinās viņu socializāciju un viņos veidos apziņu, ka viņi ir piederīgi sabiedrības normālai daļai;
18. uzsver, ka plašsaziņas līdzekļi var dot lielu ieguldījumu nepilngadīgo noziedzības novēršanā, uzņemoties iniciatīvu informēt sabiedrību un raidīt kvalitatīvus raidījumus, kas izceļ jauniešu pozitīvo ieguldījumu sabiedriskajā dzīvē, un no otras puses, kontrolējot vardarbīgu, pornogrāfisku un ar narkotiku lietošanu saistītu ainu raidīšanu, to īstenojot, pamatojoties uz vienošanos, kas iekļauta bērnu tiesību aizsardzības stratēģijā;
19. prasa, lai dalībvalstis modernizē nepilngadīgo noziedzības pārvaldības juridiskos un likumdošanas pasākumus, virzoties uz dekriminalizāciju, depenalizāciju, jurisdikcijas samazināšanu un deinstitucionalizāciju; šajā sakarā iesaka ierobežot pasākumus, kas ir saistīti ar brīvības atņemšanu un pilnīgu vai daļēju šā nepilngadīgā ieslodzīšanu, tos aizstājot ar pedagoģiska rakstura pasākumiem, ko plaši varētu izmantot valstu tiesneši: sabiedriskas nozīmes darba piedāvājums, rehabilitācija un starpniecība saskarsmē ar upuri, profesionālā apmācība un „uzvedības” mācības, īpaši kursi tiem, kam ir izveidojusies atkarība no narkotikām un alkohola;
20. aicina dalībvalstis pieņemt jaunus novatoriskus tiesiskus pasākumus, piemēram, nepilngadīgā vecāku un aizbildņu tiešu piedalīšanos kriminālprocesā sākot no izmeklēšanas līdz sprieduma piemērošanai, to papildinot ar pāraudzināšanu un intensīvu psiholoģisko palīdzību, audžuģimenes izvēli, kas vajadzības gadījumā uzņemtos audzināt nepilngadīgo un viņu atbalstīt, sniedzot padomus un informējot vecākus, skolotājus un skolēnus, ja nepilngadīgais ir vardarbīgs skolā;
21. atgādina, ka nepilngadīgo noziedzības jomā, tiesas procesa norisei un tā ilgumam, piemērojamā soda izvēlei un tā vēlākai izpildei ir jāatbilst bērna interešu pārākuma principam un procesuālajām tiesībām; uzsver, ka brīvības atņemšana ir jāpiemēro tikai kā beidzamais līdzeklis un tā ir jāīsteno nepilngadīgiem noziedzniekiem piemērotā infrastruktūrā;
22. prasa, lai dalībvalstis saistībā ar integrētu pieeju nepilngadīgo noziedzībai paredz īpašus un atsevišķus budžeta līdzekļus, lai varētu pieņemt profilaktiskus pasākumus nepilngadīgo noziedzības novēršanai, palielina jauniešu sociālās un profesionālās iekļaušanas programmām piešķirtos līdzekļus, kā arī palielina tos resursus, kas paredzēti nepilngadīgo noziedznieku uzņemšanai domāto centrālo un reģionālo iestāžu pilnveidei un modernizācijai un arī visu iesaistīto speciālistu speciālai sagatavošanai un tālākizglītībai;
Ceļā uz Eiropas pamatstratēģiju
23. mudina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju steidzami izstrādāt un pieņemt visām dalībvalstīm vienotus minimālos standartus un pamatprincipus saistībā ar nepilngadīgo noziedzību, pievēršot īpašu uzmanību četriem pīlāriem to pamatā — profilaksei, rehabilitācijai, integrācijai un reintegrācijai, kā arī juridiskiem un ārpustiesas pasākumiem, kas balstās uz starptautiski noteiktiem principiem Pekinas noteikumos un Rijādas vadlīnijās, ANO Konvencijā par bērna tiesībām, kā arī citās starptautiskajās šajā jomā pieņemtās konvencijās;
24. apgalvo, ka par Eiropas vienotās pieejas mērķi jāizvirza iejaukšanās modeļu noteikšana, lai risinātu un pārvaldītu nepilngadīgo noziedzības problēmu, kā arī brīvības atņemšanas sodi un kriminālsankcijas jānosaka par pēdējo līdzekli, kuru piemēro vienīgi tad, ja tas ir absolūti nepieciešams;
25. uzskata, ka jauniešu iesaistīšana un viņu piedalīšanās visu to jautājumu lemšanā un lēmumu pieņemšanā, kas uz viņiem attiecas, ir nepieciešama, lai izstrādātu kopēju risinājumu, kas nodrošinātu veiksmi; uzskata, kā šā iemesla dēļ, iesaistoties bērnu tiesas asesoriem, ir jānodrošina, lai šīs personas nebūtu tikai ar pieredzi jauniešu izglītošanā, bet lai viņi būtu arī apguvuši, kā rīkoties jauniešu vardarbības gadījumā;
26. aicina Komisiju izstrādāt konkrētus kritērijus visām dalībvalstīm valstu statistikas datu vākšanas jomā, lai nodrošinātu to salīdzināmību un lai tie tādējādi būtu izmantojami pasākumu plānošanā Eiropas mērogā; aicina dalībvalstis aktīvi piedalīties Komisijas darbā, nodrošinot, lai kompetentās valsts un reģionālās iestādes, pašvaldības, asociācijas, NVO un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas darbojas šajā jomā sniedz informāciju un veic tās apmaiņu;
27. aicina Komisiju un dalībvalstu valsts un vietējā līmeņa pārvaldes iestādes ņemt vērā Eiropas Savienības valstu labāko pieredzi visas sabiedrības mobilizēšanā, kā arī tos pozitīvos pasākumus, ko veikušas skolēnu vecāku asociācijas, kā arī skolu un dzīvojamo rajonu NVO, un apkopot pieredzi, kas radusies, slēdzot sadarbības līgumus starp policiju, skolām, vietējās pārvaldes iestādēm, jauniešu organizācijām un vietējā līmeņa sociālajiem dienestiem, ievērojot savstarpēju diskrētumu, kā arī pieredzi saistībā ar valsts stratēģiju un jauniešu atbalsta programmām valsts līmenī; aicina dalībvalstis ņemt vērā citu valstu labāko pieredzi, apkarojot narkotiku patēriņa satraucošo pieaugumu nepilngadīgo vidū un ar to saistīto noziedzību, kā arī labākos risinājumus problemātiska patēriņa gadījumā, īpaši medicīniskās aprūpes jomā;
28. atzinīgi vērtē valstu iniciatīvu, tostarp pozitīvās integrācijas pasākumus, piemēram, „ārpusskolas pasākumu vadītājs”, kas jau darbojas tādā reģionā kā Larjoha;
29. aicina, lai Komisija un dalībvalstis vispirms izmanto jau pastāvošos Eiropas līdzekļus un programmas, tajās iekļaujot pasākumus nepilngadīgo noziedzības apkarošanai un šā fenomena novēršanai, kā arī nodrošināt noziedznieku un upuru normālu integrāciju sabiedrībā; tāpēc aicina pievērst uzmanību:
– īpašai programmai „Noziedzības novēršana un cīņa pret noziedzību” laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kura galvenokārt ir vērsta uz noziedzības apkarošanu un upuru aizsardzību,
– īpašai programmai „Krimināltiesības” laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, kuras mērķis ir veicināt sadarbību krimināllietās, pamatojoties uz savstarpēju atzīšanu un uzticēšanos, sadarbības pastiprināšanu un informācijas apmaiņu starp valsts atbildīgajām iestādēm,
– programmai DAPHNE III par pret bērniem un jauniešiem vērstas noziedzības apkarošanu,
– programmai „Jaunatne darbībā” laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam, kurā kā viena no galvenajām prioritātēm ir noteikta atbalsts tiem jauniešiem, kam ir mazāk iespēju vai kuri nāk no nelabvēlīgākas vides,
– Eiropas Sociālā fonda pasākumiem un programmai Equal, kuras mērķis ir sociālās integrācijas pastiprināšana un diskriminācijas apkarošana, kā arī vienkāršot neizdevīgākā stāvoklī esošu personu piekļuvi darba tirgum,
– kopienas atbalstītai iniciatīvas programmai Urbact, kura ir vērsta uz labākās pieredzes apmaiņu starp Eiropas pilsētām ar mērķi nodrošināt dzīvošanai labvēlīgāku vidi – tajā ir ietverti pasākumi jauniešiem drošākas pilsētas vides veidošanai, kā arī nelabvēlīgākai videi piederīgu jauniešu sociālās iekļaušanas programmas viņu socializācijai un iesaistei,
– starpvalstu iniciatīvas programmām „Let bind safe net for children and youth at risk”, kuras ir orientētas uz tādu pasākumu pieņemšanu, kas paredzēti bērniem un apdraudētiem jauniešiem, kā arī tādiem jauniešiem, kas ir sociāli atstumti, un šajās programmās ir jāiesaistās partneriem no pēc iespējas lielāka dalībvalstu skaita,
– Eiropas pazudušo bērnu telefona līnijai – šo bērnu vidū ir arī nepilngadīgo noziedznieku upuri,
30. uzsver, ka viens no nepilngadīgo noziedzības apkarošanas elementiem ir komunikācijas politikas attīstīšana, kas ļautu sabiedrību informēt par problēmām, izskaust vardarbības atspoguļošanu plašsaziņas līdzekļos un atbalstīt tos audiovizuālos plašsaziņas līdzekļus, kuru programma nav vērsta vienīgi uz vardarbīgu programmu raidīšanu; tāpēc prasa izstrādāt Eiropas standartus ar mērķi ierobežot vardarbības atainošanu gan audiovizuālajos plašsaziņas līdzekļos, gan drukātajā presē;
31. norāda, ka Direktīvā 89/552/EEK, kuras nosaukums ir „Televīzija bez robežām”[6] ir noteiktas konkrētas robežas vardarbīgu ainu atspoguļošanai un plašākā nozīmē – ainas, kas nav ieteicamas, pāraudzinot bērnus, un tas ir piemērots pasākums, lai novērstu nepilngadīgo vardarbību un pret nepilngadīgiem vērstu vardarbību; aicina Komisiju veikt papildu pasākumus šajā jomā, pienākumus attiecinot arī uz mobilo telefoniju un internetu, un šiem pasākumiem ir jākļūst par politikas pamata prioritāti saistībā ar iepriekšminēto Komisijas paziņojumu;
32. atzinīgi vērtē Eiropas uzņēmumu pašregulācijas Eiropas sistēmas stāšanos spēkā, kuras mērķis ir panākt to, lai pusaudži un bērni varētu drošāk izmantot mobilos telefonus, un uzsver, ka Komisijai ir jāsniedz konkrēti un saistoši priekšlikumi Eiropas mērogā attiecībā uz informāciju par to, kā droši izmantot internetu un mobilo telefonu;
33. aicina Komisiju nekavējoties izveidot Eiropas Nepilngadīgo noziedzības novērošanas centru, kura mērķis būtu vākt statistikas datus no visām dalībvalstīm, veikt to salīdzinošo novērtējumu, izplatīt pieredzi un labāko praksi, izstrādāt un atbalstīt novatoriskas iniciatīvas un programmas starptautiskā, starpreģionālā un Kopienas līmenī, atbalstīt, sniedzot konsultācijas, organizēt seminārus, kuros piedalās valsts iestāžu pārstāvji, un, visbeidzot, veikt zinātnisku un tehnisku sadarbību personāla sagatavošanā un speciālistu apmaiņā; uzsver, ka šā novērošanas centra veiksmīgu darbību var nodrošināt, rūpējoties pat to, lai valsts novērošanas centri, kam ir līdzīgas pilnvaras mobilizē savu darbību;
34. prasa, lai Komisija atbalsta bērniem un pusaudžiem, kam ir problēmas paredzēta Eiropas zaļā telefona numura izveidi, jo šie zaļie numuri var veicināt nepilngadīgo noziedzības novēršanu;
35. aicina Komisiju pēc tam, kad Eiropas līmenī būs pabeigti pētījumi, iesniegt priekšlikumu integrētai Kopienas pamatprogrammai, kurā būtu iekļauti Kopienas preventīvie pasākumi, atbalsts NVO un starpvalstu sadarbībai, kā arī finansējums izmēģinājumprogrammām reģionālā un vietējā līmenī, un kuras balstītos uz valstu labāko pieredzi, censtos šo pieredzi izplatīt visā Eiropā un kurās tiktu izvirzītas prasības mācībām un infrastruktūrai;
36. uzsver, ka Kopienas pasākumu līmenī nekavējoties ir jāapsver divi pamata politikas virzieni:
– attiecībā uz to preventīvo pasākumu finansējumu, kuri iekļauti esošajās Kopienas programmās, un jaunas budžeta izdevumu kategorijas izveidi integrētiem pasākumiem un tīkliem, lai apkarotu nepilngadīgo noziedzību,
– saistībā ar pētījumu publicēšanu un turpmāko Komisijas paziņojumu par šīs problēmas apmēru Eiropā un, izmantojot valstu ekspertu tīklu, atbilstīga sagatavošanās, lai izstrādātu integrētu pamatprogrammu nepilngadīgo noziedzības apkarošanai;
37. šajā sakarā aicina Komisiju izstrādāt līdzfinansēšanas pasākumu programmu, tajā paredzot:
– labākās pieredzes meklējumus noziedzības profilaksē, jo īpaši privāto un sabiedrisko struktūru labākās sadarbības veidu meklējumus,
– vairāku darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem nesen izveidotu sistēmu, piemēram, „atjaunojošās tiesvedības” novērtēšanu un efektivitātes analīzi ilgtermiņā,
– labākās pieredzes apmaiņu starptautiskā, valsts un vietējā līmenī, ņemot vērā pašu pozitīvāko pieredzi saistībā ar vardarbības apkarošanas programmu Daphne, kuras daudzus vardarbības apkarošanas pasākumus var saukt par labāko praksi,
– garantijas, ka šajos pakalpojumos un praksē uzmanības centrā ir bērnu un pusaudžu tiesību aizsardzība, kā arī atbilstīgs atbalsts vecākiem,
– Eiropas jaunatnes aizsardzības modeļa izveidi, kura galvenais mērķis nav sankciju piemērošana, bet kurš ir vērsts uz profilaktiskiem pasākumiem sociālā un izglītības jomā, lai sniegtu atbalstu jauniešiem, uz atbalstu tādiem principiem, kā cieņa, vienlīdzība un kopējās tiesības un pienākumi,
– vispārējās un profesionālās izglītības programmu izstrādi nepilngadīgajiem, lai veicinātu viņu sociālo iekļaušanos un nostiprinātu patiesu iespēju vienlīdzību ar mūžizglītības palīdzību, kas pieejama visiem, izglītību, kas nekavējoties būtu efektīva visiem un Barselonas mērķu īstenošanu, kas ir priekšnosacījums efektīvai vardarbības novēršanai; atbalstu pastāvošajām iniciatīvām šajā jomā, kuras īsteno jaunatnes organizācijas,
– koordinētu programmu valstu tiesībsarga, policijas spēku un tiesu iestāžu darbinieku, kompetentu valsts struktūru un uzraudzības iestāžu personāla nepārtrauktām mācībām,
– vietējo un reģionālo iestāžu atbildīgo dienestu, jauniešu organizāciju un izglītības iestāžu saziņas tīkla izveidi;
38. mudina Komisiju, sagatavojot Eiropas Noziedzības novērošanas centra darba uzsākšanu un attiecīgo pamatprogrammu, lai sekmētu labāko pieredzi un zinātību un to izplatītu, steidzami iesniegt priekšlikumus pasākumiem, tādiem kā:
kopīgs pārskats par dalībvalstu politiskajām pamatnostādnēm, un tā izplatīšana,
– forumu un konferenču, kurās piedalās valstu eksperti, organizēšana,
– saziņas un informācijas apmaiņas veicināšana starp kompetentajām iestādēm un sociālajām struktūrām, izmantojot internetu, un tādas tīmekļa vietnes veidošana, kas paredzēta tieši šiem jautājumiem,
starptautiska izcilības centra izveide;
0
0 0
39. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.
PASKAIDROJUMS
Vairumā Eiropas valstu sabiedrībā pašlaik plaši izplatīts uzskats, ka aizvien pieaug to likumpārkāpumu skaits, ko izdara nepilngadīgie, un pieaug kaitējums, ko tie izraisa; šo uzskatu apstiprina arī valstu statistika un starptautiskā izpēte un pētījumi.
Etioloģiskā pieeja nepilngadīgo noziedzībai mūsdienās
Ir ārkārtīgi grūti noteikt precīzus nepilngadīgo likumpārkāpumu cēloņus. Tas ir tāpēc, ka konkrētā darbība, ko veic nepilngadīgais, izpaužas kontekstā ar kompleksu socializācijas un sabiedriskās kontroles procesu. Tomēr droši iespējams noskaidrot divas lietas. Pirmkārt, nekādā gadījumā nepilngadīgo likumpārkāpumi nav „sociāla slimība”, un nepilngadīgo likumpārkāpēju uzvedība nav izskaidrojama ar fizisku, intelektuālu vai mentālu nenormālību. Otrkārt, lai analizētu sliktu vai ne tik sliktu nepilngadīgo uzvedību, mums jāpārbauda vide, kurā viņi attīstās: ģimene, skola, draugi un sociālie apstākļi.
Tāpēc katru cēloni un nosacījumu, kas saistīts ar nepilngadīgo likumpārkāpumiem, var izsekot līdz šiem atskaites punktiem. Tomēr vajadzīga piesardzība, nosakot faktiskos cēloņus. Piemēram, nevis vecāku bieža fiziska prombūtne vai nepilngadīgo uzaugšana ģimenēs, kurās ir tikai viens no vecākiem, nenovēršami izraisa likumpārkāpumus, bet gan vecāku būtiska nespēja veikt savus pienākumus, rūpējoties par bērniem, vai tas, ka finansiālu, sociālu un/vai starppersonisku problēmu dēļ nav veselīgu un labu attiecību starp vecākiem un bērniem vai starp pašiem vecākiem. Tā nav atsevišķu skolēnu vaina, bet skolu sistēmas nespēja pārvarēt viņu stigmatizāciju un atstumtību. Visbeidzot, nevis imigranta identitāte noved pie likumpārkāpumu izpausmēm, bet gan viņa sociālā atstumtība.
Mūsdienās un jo īpaši šādā vecumā nepilngadīgos iesviež pieaugušo pasaulē tādi ārējie spēki kā plašsaziņas līdzekļi, tehnoloģijas un it īpaši internets, un bieži nepilngadīgie uz šo iejaukšanos viņu dzīvē reaģē agresīvi.
Modeļi nepilngadīgo noziedzības problēmas risināšanai
Vispārīgi runājot, likumpārkāpumu pārvaldība un to sociālā kontrole ievērojami attīstījusies. Tā sākās ar aizsargāto modeli, ar kuru pieaugušie katrā gadījumā noteica nepilngadīgā likumpārkāpēja tiesības un viņa uzvedības „uzlabošanas” metodes. Pēc tam tika izstrādāts atbildības modelis, kurā nepilngadīgajam no paša sākuma ir īpašas atzītas tiesības, un likumpārkāpumu apkarošanas pasākumu mērķis ir „izglītība caur atbildību”. Pašreizēja pieeja atbildības modelī cenšas ietvert atjaunojošo tiesvedību, procesā iesaistot pašus cietušos un tiecoties puses samierināt, atlīdzinot kaitējumu.
Tomēr saistībā ar nepilngadīgo noziedzības novēršanu un pašreizējiem problēmas risinājuma modeļiem jāapskata vēl kāds ļoti svarīgs apsvērums. Pret oficiālo sociālās kontroles sistēmu kopumā nepilngadīgie ir īpaši naidīgi, kā arī jutīgāki, ņemot vērā, ka nav beigusies viņu personības attīstība, viņu vecumu un ierobežotos finanšu līdzekļus.
Tajā pašā laikā sodu sistēma ir sevišķi barga pret jauniešiem, uzskatot par likumpārkāpumu jebkuru nepilngadīgo sacelšanos pret sabiedrību, un kuru uzkurina nabadzība un sociālā atstumtība, pat tajos gadījumos, kur nodarījums pēc sava rakstura nav krimināls. Šādu pieeju nepiemēro attiecībā pret pieaugušajiem. Turklāt darbības, kur ir tikai pazīmes, ka jaunietis varētu kļūt likumpārkāpējs, vai situāciju, kurā vienkārši pastāv likumpārkāpuma risks (piemēram, aiziešana no mājām un tiekšanās pēc neatkarības), nepamatoti pielīdzina likumpārkāpumam.
Tiesību aktiem un pasākumiem, kas attiecas uz nepilngadīgajiem, būtu jābūt liberāliem un jāparāda lielākā iespējamā sapratne un iecietība pret nepilngadīgajiem un viņu problēmām, neapzīmējot viņus kā sirgstošus ar kāda veida sociālu slimību un neaprakstot jebkuru neatkarības mēģinājumu kā likumpārkāpumu.
Mūsdienu vadības metodei būtu jāiet kādu soli tālāk un pēc brīvības atņemšanas pakāpeniskas aizvietošanas ar citām alternatīvām (brīvības atņemšanas soda nepiemērošana un tiesas neiesaistīšana ) jāpārslēdzas uz nepilngadīgo nodarījumu dekriminalizāciju un nesodīšanu (depenalisation). Tas prasa sodu atcelšanu vairumā lietu un vienlaikus socializējošo organizāciju nostiprināšanu, kā arī reālu profilaktisku pasākumu veikšanu.
Ētiku un uzvedības standartus nemaina likumi un sodi, bet jauniešu izglītošana „brīvībā” un pēc iespējas plašāka sociālo iesaistīšana, kas pastiprinās uzticēšanos paaudžu starpā, ģimenei, skolām, valstij, kaimiņiem, draugiem un sabiedrībai kopumā.
Profilakse, sociālā integrācija un tiesību akti šajā jomā — pasākumu trīs pīlāri
A. Profilakses mehānismi
Profilaksei būtu jābūt nepilngadīgo noziedzības apkarošanas stratēģijas svarīgākajai un galvenajai daļai. Iemesls tam, kāpēc vēsturiski prioritāte tika dota „apspiešanai”, līdz pat mūsdienām galveno uzsvaru liekot uz sodīšanu, ir tas, ka profilakses politika prasa daudz laika (tās rezultāti nav redzami uzreiz, tāpēc valdības un politiķi negūst tūlītējus politiskus ieguvumus), un ir sevišķi dārga. Laikus veikta labklājības valsts iejaukšanās, lai palīdzētu ģimenēm un nepilngadīgajiem pirms likumpārkāpumu parādīšanās, ir ievērojami dārgāka nekā kriminālas vai civilprocesa lietas ierosināšana; vēl dārgāka tā ir tad, ja profilakses stratēģija prasa vairāku atšķirīgu sektoru darbību, prasa iesaistīto organizāciju kopēju atbildību un tiešu un netiešu sociālo līdzdalību.
Saistībā ar to ievērojams sabiedrības un valsts panākums būtu, ja valstu un Kopienas līmenī tiktu pieņemts nepilngadīgo (likumpārkāpēju un cietušo) sociālās profilakses un solidaritātes kodekss, kas būtu atsaistīts no krimināltiesu sistēmām.
B. Sociālās integrācijas mehānismi
Lai gan pašlaik uzmanība koncentrēta uz to, kādos veidos aizsākas likumpārkāpumi un kādi ir to cēloņi, ārkārtīgi svarīgi ir arī nodrošināt problēmas risinājumu.
Kā jau minēts, kriminālprocess (arī tā izglītojošā forma) labākajā gadījumā ir neadekvāts un sliktākajā gadījumā faktiski nepiemērots līdzeklis nepilngadīgo likumpārkāpēju reintegrācijai un mierīgai atpakaļiekļaušanai ģimenes, skolas vai sociālajā vidē, ko viņi ar savu uzvedību gribēja atgrūst.
Atjaunot nepilngadīgo uzticēšanos savai tiešajai un plašākajai sociālajai videi un sajūtu, ka viņi tai ir piederīgi, ir svarīgākais veids, kā cīnīties ar likumpārkāpumiem. Taču to nevar panākt ar sodiem un sankcijām, bet ar viņu integrēšanu visos sociālās vides aspektos un pasākumos, nodrošinot viņu apmācību, mierīgu integrāciju darba tirgū, aizsargājot viņu tiesības uz pašizteikšanos un aktīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanā vietējā un valsts līmenī, piedāvājot viņiem radošu brīvā laika nodarbju un izklaides iespējas.
C. Tiesību akti nepilngadīgo noziedzības pārvaldības jomā
Kā iepriekš minēts, visatbilstīgākie tiesību akti šajā jomā attiecas uz:
– dekriminalizāciju: t.i., tādu darbību vai mazsvarīgu pārkāpumu svītrošanu no krimināli sodāmo nodarījumu saraksta, kur ir tikai pazīmes, ka jaunietis varētu kļūt likumpārkāpējs;
– nesodīšanu: sodu atcelšanu par lielāko vairākumu likumpārkāpumu un to aizvietošanu ar izglītojošiem un integrācijas pasākumiem;
– tiesnešu neiesaistīšanu: tiesas spriešanu pārcelšanu no tiesām uz sociālajiem vidutājiem, kas atkarībā no likumpārkāpuma veida var būt skolu komitejas (skolotāji, skolēni un vecāki), apvienības tuvākajā apkārtnē vai vietējā līmenī (piemēram, sociālais tiesībsargs), sociālie darbinieki utt.;
– brīvības atņemšanas soda nepiemērošanu: izvairīšanās no tādu spriedumu pasludināšanas, kas saistīti ar brīvības atņemšanu labošanas iestādēs.
Ģimenes loma
– Ģimene kā faktors un cēlonis: ļoti svarīga ir ārējo (kas attiecas uz ģimenes struktūru) un iekšējo (kas attiecas uz to, kā tā darbojas) ģimenes apstākļu ietekme. Uzraudzības un kontroles trūkums no vecāku puses un vecāku pašu likumpārkāpumi tiek uzskatīti par stāvokli sevišķi pasliktinošiem faktoriem.
– Ģimene saistībā ar profilakses politiku: ģimene kā socializējoša institūcija palīdz ieaudzināt likumu ievērošanu un respektēšanu.
– Ģimene sociālās reintegrācijas procesa laikā: galvenais reintegrācijas procesa pamats ir iekļaut nepilngadīgo ģimenē kā kopumā, atjaunojot attiecības ar vecākiem un citiem ģimenes locekļiem. Lai panāktu veiksmīgu iznākumu, šajā posmā ļoti svarīgi ir arī nodrošināt nepilngadīgo ar finansiālu, sociālu un psiholoģisku atbalstu.
– Ģimene kriminālprocesa posmā: ja nepilngadīgais saņem notiesājošu spriedumu ar brīvības atņemšanu, sevišķi svarīgi, ka viņš turpina sazināties ar ģimenes locekļiem, turpretim alternatīvu pasākumu gadījumā nepilngadīgā vecāku uzraudzība un gādība ir būtiska. Ir svarīgi vecākus aktīvi iesaistīt tiesas prāvā un, kamēr nepilngadīgais izcieš sodu, nodrošināt viņiem nepārtrauktu apmācību un informāciju, kas ļautu viņiem sniegt savam bērnam pienācīgu palīdzību.
Skolas loma
– Skola kā vieta, kur izpaužas likumpārkāpumi: vardarbība skolā ir īpaša nepilngadīgo likumpārkāpumu forma, kuru viņi izmanto, lai izpaustu antagonismu, kas pašos sākumos radies skolas vidē, vai lai pārnestu uz šo vidi ģimenes problēmas vai problēmas, kas saistītas ar plašāku apkārtni.
– Skola kā pamatcēlonis: mūsdienu skolai ir daudzkultūru skola, un tai raksturīgi ļoti izteikti aizspriedumi pret sociālajām šķirām. - Ja skolotājiem un vecākiem neizdodas skaidrot atšķirības starp skolas biedriem un ieaudzināt iecietību un cieņu pret citiem un viņu atšķirībām, skolēni, nespējot pieņemt šādus priekšstatus, reaģē un uzvedas vardarbīgi un atkarībā no apstākļiem ir vai nu upura, vai pāridarītāja lomā.
– Skola kā institūcija cīņai pret likumpārkāpumiem: skolai un skolotājiem būtu jāiejaucas koriģējošā un tiesības nodrošinošā veidā un nebūtu jāiedala atsevišķi nepilngadīgie nelabojamo kategorijā, līdz ar to viņus atstumjot. Skolotājiem būtu jāsocializē skolēnu agresivitāte, uzsverot savu agresīvo skolēnu pozitīvās īpašības. Skola ir arī galvenā vide, kur ieviest inovatīvus projektus, lai cīnītos pret nepilngadīgo noziedzību, piemēram, skolu sistēma konfliktu risināšanai, kur skolēni paši darbojas kā vidutāji, tiesvedība, kur skolēns apņemas labot kaitējumu, ko viņš izraisījis, un sadarbība starp skolām saistībā ar pretvardarbības programmām.
– Skola kā profilaktiska institūcija: skolas rada atbalsta iespējas, kas novērš stigmatizāciju un ļauj skolēniem justies pieņemtiem un darboties „dialoga jomā”, kur atbilžu sniegšanā ievēro skaidrību, pieejamību un atsaucību.
– Sabiedrības iesaistīšana cīņā pret vardarbību skolās: pasākumi, lai apkarotu vardarbību skolās, ir plaša sociālā iesaistīšanās un daudzu sociālo institūciju kopīgas atbildības tipisks piemērs; skolotāji, psihologi, vecāku apvienības, skolotāju apvienības, vidutāji no mikrorajona un vietējās pašvaldības — visi uzņemas daļu no pienākumiem un strādā kopā.
Eiropas dimensija
Galvenais arguments pret mēģinājumu izveidot kopējus ES modeļus un metodes cīņai pret nepilngadīgo noziedzību ir tas, ka šāds uzdevums nonāk pretrunā ar dažādiem atsevišķo valstu krimināltiesību likumu noteikumiem, it sevišķi saistībā ar to, kādā vecumā persona uzskatāma par „nepilngadīgu” un kādas darbības uzskatāmas par likumpārkāpumu.
Taču, no otras puses, valstu pārskati par likumpārkāpumu cēloņiem, kas rāda pieaugumu dažos tās veidos un kritumu citos, un jauna pieeja sodu sistēmās, kuras meklē alternatīvas spriedumiem ar brīvības atņemšanu nepilngadīgajiem, ir daži no punktiem, kas atspoguļo pārsteidzošu līdzību.
No šīs līdzības izriet divi secinājumi. Pirmkārt, sodu pārvaldības vispārpieņemtie un tradicionālie modeļi tagad sevi ir izsmēluši un vairumā dalībvalstu vairs nevar izpildīt pašreizējo uzdevumu prasības. Otrkārt, pašreizējie uzdevumi un dalībvalstu metodes, ar kādām tos risina, ir pārsteidzoši līdzīgas.
Tieši šī līdzība pasākumu plānošanu un īstenošanu Eiropas līmenī tagad padara iespējamu un attaisnojamu. It īpaši, ja ņem vērā arī jauniešu iespējas brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā, plaši izplatīto interneta lietošanu un to, ka komunikāciju un tehnoloģiju jaunās formas ievērojami paplašina priekšstatu par nozieguma vietu, pieeja Eiropas mērogā ir ne tikai iespējama un attaisnojama, bet arī ļoti svarīga.
Attiecībā uz labāko praksi dalībvalstīs jau pastāv ievērojams valstu tradīciju un pieredzes kopums, piemēram:
– Spānijas reģioni Astūrija un Larjoha un it īpaši „Mediador Escolar” programma, kas paredzēta skolām, kopīgi finansētās „Servizio de Atencion a la Famiglia” (SAF) sociālā dienesta programmas, lai apmācītu profesionālos ekspertus, kā arī Sograndio pilsētas labošanas iestāžu ieteikumi, apmācības un nodarbinātības programma;
– metodes paaugstināta riska indivīdu un reģionu analīzei, izmantojot elektroniskas reģistrācijas sistēmu Bavārijas reģionā (PROPER saraksts), lai gan ir arī daži iebildumi par policijas lomu un iespējamo nepilngadīgo tiesību pārkāpšanu;
– „Drošības dienu” sarīkošana Latvijas skolās ar policijas amatpersonu piedalīšanos un informāciju skolēniem;
– kopīgu ekskursiju organizēšana skolēniem un nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, lai pēdējie varētu nonākt ciešākā saskarē ar draudzīgu un organizētu sociālo vidi;
– izklaides programmu izstrāde, lai novirzītu jauniešus no antisociālas uzvedības vai likumpārkāpuma. Programmas izstrādā īpašas komitejas pašvaldībās un mikrorajonos Īrijā (Garda jaunatnes izklaides projekti);
– ziņotāji par bērniem (the Children's Reporter) un brīvprātīgi nolīgumi starp ģimenēm, nepilngadīgajiem un vietējām iestādēm, kas Skotijā pazīstami kā pieņemamas uzvedības līgumi (Acceptable Behaviour Contracts) (ABC);
– saprašanās memorands starp Grieķijas Veselības ministriju un NVO par oficiālo iestāžu un NVO lomu un to pilnvaru nošķiršanu.
ES būtu jākoordinē un jāveicina reformu politika, tostarp ne tikai tiešie pasākumi cīņai pret nepilngadīgo noziedzību, bet pirmām kārtām papildu pasākumi un ierosmes, kas paredzētas, lai panāktu līdzsvarotu ģimenes politiku, izglītības politikas socializāciju, efektīvu darbību, lai cīnītos pret nabadzību un sociālo atstumtību, imigrantu mierīgu un pilnīgu sociālo integrāciju un kopēju kultūras principu veidošanu.
„Sliktie” bērni parasti ir arī „noskumuši” bērni. Mums būtu jāpanāk, lai viņu sejās atkal atmirdz smaids.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Nepilngadīgo noziedzība — sieviešu, ģimenes un sabiedrības loma |
|||||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
FEMM |
|||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Katerina Batzeli |
|
||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
|
||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
2.5.2007 |
5.6.2007 |
|
|
|
|||||||
|
Pieņemšanas datums |
5.6.2007 |
|||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
15 0 3 |
||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Katerina Batzeli, Edite Estrela, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Esther Herranz García, Lívia Járóka, Astrid Lulling, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Christa Prets, Karin Resetarits, Teresa Riera Madurell, Eva-Britt Svensson, Anna Záborská |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mary Honeyball, Maria Petre |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Evangelia Tzampazi |
|||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
7.6.2007 |
|||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
... |
|||||||||||