ZIŅOJUMS par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2006. gada progresa ziņojumu

8.6.2007 - (2006/2289(INI))

Ārlietu komiteja
Referents: Erik Meijer

PRIEKŠLIKUMS EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAI

par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2006. gada progresa ziņojumu

(2006/2289(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Saloniku 2003. gada 19.–20. jūnija Eiropadomes prezidentūras secinājumus, kuros visām Rietumbalkānu valstīm tika apsolīts, ka tās nākotnē pievienosies Eiropas Savienībai,

–   ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu un ņemot vērā 2005. gada 15.–16. jūnija Eiropadomes un 2006. gada 14.–15. decembra Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–   ņemot vērā ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Stabilizācijas un asociācijas padomes otrās 2005. gada 18. jūlija sanāksmes secinājumus un ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Stabilizācijas un asociācijas padomes trešās 2006. gada 11. decembra sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 30. janvāra Lēmumu 2006/57/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku[1],

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2006. gada progresa ziņojumu (SEC(2006)1387),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 13. decembra rezolūciju attiecībā uz Komisijas paziņojumu par paplašināšanas stratēģiju un galvenajiem uzdevumiem 2006.–2007. gadā[2],

–   ņemot vērā ES un Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas Apvienotās parlamentārās komitejas 2007. gada 29.–30. janvāra ieteikumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6‑0214/2007),

A. tā kā turpmāka Eiropas Savienības paplašināšanās nav pašmērķis, tā kā dalībvalstīm ir jānodrošina pilnīga atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem un tā kā katras kandidātvalsts sasniegumi jāvērtē atsevišķi;

B.  tā kā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika ir sekmīgi iesaistījusies sarunās cita starpā par attiecībām ar Eiropas Savienību, piemēram, par Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN), par Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības nolīgumu (CBTN), par Eiropas Savienības centieniem rast miermīlīgu risinājumu nesaskaņām minētajā valstī 2001. gadā un par sagatavošanās darbu ES acquis pieņemšanai laikposmā līdz 2011. gadam;

C. tā kā kopš ES kandidātvalsts statusa iegūšanas 2005. gada 16. decembrī ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku vēl nav sāktas pievienošanās sarunas;

D. tā kā, lai gan Ohridas pamatnolīguma pamatprincipi tagad ir ietverti valsts konstitucionālajā un tiesiskajā regulējumā, ir jāturpina intensīvi strādāt, lai pilnībā īstenotu minētā nolīguma prasības, jo īpaši attiecībā uz turpmāku decentralizācijas procesu, kā arī etnisko un mazākuma kopienu taisnīgu pārstāvību valsts un pašvaldību līmenī;

E.  tā kā Saloniku Eiropadome 2003. gada 19.–20. jūnijā atkārtoti uzsvēra apņemšanos pilnībā un efektīvi atbalstīt Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu, kuras kļūs par neatņemamu ES sastāvdaļu, tiklīdz būs nodrošinājušas atbilstību noteiktajiem kritērijiem;

F.  tā kā ekonomikas reformu veicināšanas sekmīgs galarezultāts nebūs garantēts, ja vispirms netiks panākta politiska saskaņa un etnisko grupu savstarpēja uzticēšanās;

G. tā kā Briseles 2006. gada 14.–15. decembra Eiropadome paziņoja, ka ES pilda savas saistības pret paplašināšanās procesā iesaistītajām valstīm, un vēlreiz uzsvēra, ka katras valsts virzība uz Eiropas Savienību ir atkarīga no pašas valsts centieniem nodrošināt atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, kā arī stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumiem;

H. tā kā visu Eiropas Savienības dalībvalstu ārlietu ministru un Rietumbalkānu valstu ārlietu ministru 2006. gada 11. martā Zalcburgā vienprātīgi pieņemtā ES un Rietumbalkānu deklarācija no jauna apstiprina labu kaimiņattiecību nozīmību un nepieciešamību kaimiņvalstīm rast savstarpēji pieņemamus risinājumus atklātiem jautājumiem,

1.   atzinīgi vērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas paveikto laikposmā pēc pieteikuma iesniegšanas dalībai Eiropas Savienībā, nodrošinot atbilstību Kopenhāgenas politiskajiem kritērijiem un īstenojot ieteikumus Eiropas partnerībai 2005. gadā, Stabilizācijas un asociācijas nolīguma noteikumus, kā arī stabilizācijas un asociācijas procesa prasības; norāda, ka ir tikpat intensīvi jāturpina veikt reformas un ka ir pienācis laiks pienācīgi un nevilcinoties īstenot pieņemtos tiesību aktus, jo īpaši policijas, tiesu iestāžu, valsts pārvaldes un cīņas pret korupciju jomā, lai izveidotu patiesu tirgus ekonomiku, veicinātu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, kā arī uzlabotu uzņēmējdarbības vidi;

2.   uzsver, ka pievienošanās sarunu sākums būs atkarīgs no šai ziņā gūtajiem panākumiem; mudina visas ieinteresētās personas nezaudēt sparu un uzsver, ka gan valdības, gan opozīcijas politiskajiem spēkiem ir jāturpina īstenot reformas, kas nepieciešamas valsts integrācijai Eiropas Savienībā;

3.   atzinīgi vērtē sadarbību ar Maķedonijas valdību kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) jomā, jo īpaši, veicot ES „ALTHEA” misiju, kā arī Maķedonijas valdības gatavību piedalīties EDAP potenciāla veidošanā un gatavību ES vadībā piedalīties turpmākās civilajās un militārajās krīzes pārvarēšanas misijās;

4.  ar gandarījumu atzīmē, ka pēc 2001. gada iekšējā konflikta ciešā sadarbībā ar ES tika rasts risinājums, noslēdzot Ohridas pamatnolīgumu, lai nodrošinātu, ka visi iedzīvotāji neatkarīgi no etniskās izcelsmes dzīvo kopā vienlīdzībā un mierā, stiprinot mazākumtautību valodu lietojumu valsts pārvaldes un izglītības jomā, veicot pašvaldību reorganizāciju un piemērojot divkāršā vairākuma principu (Badintera princips), kas aizsargā mazākumtautību nostāju parlamenta lēmumu pieņemšanas procesā; atzīmē, ka 2007. gadā tika panākta vienošanās par dažādu mazākumtautību un reliģisko grupu valsts svētkiem;

5.  uzsver, ka Ohridas pamatnolīgums ir pārveidojis valsti, pilnībā ņemot vērā tās etnisko un kultūras daudzveidību, tādējādi iemiesojot galvenos politiskos kritērijus, kas nepieciešami dalībai Eiropas Savienībā; norāda, ka Pamatnolīguma burta un gara ievērošanai joprojām būs izšķiroša nozīme valsts ceļā uz pievienošanos ES; vēlreiz uzsver, ka ir pilnībā jāievēro Badintera princips un ka visiem iesaistītajiem dalībniekiem, izrādot cieņu, ir jāstrādā demokrātisku iestāžu sistēmā, kuras valsts ar tādām grūtībām ir izveidojusi;

6.  uzsver, ka Konstitūcijā iekļautais Badintera princips ir veids, kā etniski daudzveidīgā valstī veidot dialogu un vienprātību; pauž nožēlu, ka 2007. gada sākumā, izrādot neapmierinātību Badintera principa piemērošanas sakarā, Albānijas lielākā opozīcijas partija pilnībā pārtrauca savu darbību parlamentā; atzinīgi vērtē to, ka valdības un opozīcijas apspriežu rezultātā ir panākta vienošanās par vairākiem tiesību aktiem, kas jāpieņem, piemērojot Badintera principu, par albāņu valodas lietojumu valsts iestādēs, par albāņu bijušo partizānu sociālo nodrošinājumu, kā arī par Etnisko grupu savstarpējo attiecību komitejas sastāvu, tādējādi ļaujot visiem ievēlētajiem deputātiem atsākt savu parlamentāro pienākumu izpildi un demonstrēt politisko atbildību; uz šī pamata pēc vienošanās īstenošanas pieprasa, lai 2005. gadā valstij piešķirtajam ES kandidātvalsts statusam iespējami īsā laikā seko pievienošanās sarunu faktiska uzsākšana; visbeidzot, aicina visus dalībniekus uzturēt un stiprināt šo dialogu, risinot viedokļu atšķirības, un kopīgi turpināt iesāktās reformas, kurām ir būtiska nozīme attiecībā uz valsts nākotnes izredzēm ES;

7.  pauž nožēlu par Parlamenta boikotēšanas praksi un norāda, ka šāda rīcība nav savienojama ar parlamenta iestāžu darbību, kāda tiek gaidīta no ikvienas kandidātvalsts vai valsts, kura cer pievienoties ES;

8.  atgādina, ka Badintera principa konsekventa piemērošana nodrošina etnisko grupu pastāvīgu sadarbību un attiecības, kuru pamatā ir visu dalībnieku savstarpēja uzticēšanās; šai ziņā pauž nožēlu par neseno balsojumu attiecībā uz grozījumiem Apraides likumā, kurus pieņēma ar vienkāršu balsu vairākumu, lai gan pats likums ir pieņemts saskaņā ar Badintera principu; steidzami pieprasa saglabāt un konsekventi īstenot sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību, kas noteikta 2005. gada novembra likumā un kas atšķirībā no iepriekšminētās situācijas, kad notika politiska iejaukšanās, atbilst Eiropas plašsaziņas līdzekļu standartiem;

9.  iesaka valstij apgūt Eiropas paraugpraksi valsts pārvaldes un izglītības jomā, kur ņemtas vērā etniskās un valodu atšķirības; pieprasa turpmāku vienošanos par to, kā tiks nodrošināta divu lielāko etnisko kopienu un dažādo mazākumtautību vienlīdzīga un saskanīga līdzāspastāvēšana; šai ziņā pieprasa efektīvi īstenot konstitucionālās prasības, kuru uzdevums ir garantēt mazākuma kopienu taisnīgu pārstāvību valsts pārvaldē;

10. vērš uzmanību uz to, ka ir jāveic īpaši un steidzami pasākumi, lai uzlabotu romu stāvokli, izmantojot valsts stratēģiju attiecībā uz romu tautību, kā galveno partneri iesaistot romu attīstītāko pilsonisko sabiedrību; uzskata, ka saskaņotai valsts finansējuma un Pirmspievienošanās atbalsta instrumenta (IPA) līdzekļu piešķiršanai ir jākļūst par veidu romu sociālās integrācijas uzlabošanai Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā;

11. norāda, ka Eiropā ir vairākas valstis, kuru nosaukumi sakrīt ar kaimiņvalsts teritorijas daļas nosaukumu, un ka katra valsts var brīvi izvēlēties savu nosaukumu; atzinīgi vērtē faktu, ka Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika ir mainījusi savu valsts karogu un veikusi grozījumus Konstitūcijā, lai apstiprinātu, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret kaimiņvalstīm; pauž nožēlu, ka nesen mainīts valsts lidostas nosaukums un tā nosaukta Aleksandra Lielā vārdā;

12. pauž nožēlu, ka kopš Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas uzņemšanas ANO 1993. gadā, kad starptautiskas atzīšanas nodrošināšanai tika lietots pagaidu nosaukums „Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika”, un kopš 1995. gada Pagaidu nolīguma nav panākta vienošanās ar kaimiņvalsti Grieķiju; aicina Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Grieķiju sarunas par šo jautājumu turpmāk risināt ANO aizgādībā, lai tās sekmīgi pabeigtu iespējami īsā laikā; aicina Padomi veicināt šādas sarunas;

13. šai ziņā norāda, ka ietekmīgas valstis, kā, piemēram, ASV, Krievijas Federācija un Ķīna, kā arī dažas ES dalībvalstis, jau ir atzinušas Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un tās konstitucionālo nosaukumu, un uzskata, ka nosaukuma jautājumu nekādā ziņā nevajadzētu izmantot kā šķērsli sarunu uzsākšanai par pievienošanos ES; faktiski uzskata, ka nosaukuma jautājums nav un nevar būt daļa no nosacījumiem, kas saistīti ar valsts pievienošanos ES, un tāpat kā visu citu kandidātvalstu gadījumā tās integrācija ES būs atkarīga vienīgi no Kopenhāgenas kritēriju izpildes;

14. norāda, ka Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā sūtņa Matthew Nimitz pēdējo 2005. gada 7. oktobra priekšlikumu par pamatu šī jautājuma atrisināšanai;

15. atzīmē, ka, pateicoties 1995. gada 13. septembra Pagaidu nolīgumam, ir būtiski uzlabojušās Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Grieķijas divpusējās attiecības un ka minētajā nolīgumā ir iekļauti nosacījumi Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas dalībai starptautiskās, daudzpusējās un reģionālās organizācijās un iestādēs;

16. turklāt atzīmē, ka kopš 1995. gada Pagaidu nolīguma noslēgšanas ir ievērojami uzlabojušies abu valstu savstarpējie ekonomiskie sakari, jo Grieķija ir Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas lielākā ārzemju investore, vienlaikus ievērojami aktivizējušās abu valstu tirdzniecības attiecības;

17. atzinīgi vērtē valsts konstruktīvo nostāju attiecībā uz Kosovas turpmāko statusu; pauž nožēlu, ka, gaidot Kosovas turpmākā statusa noteikšanu, nav bijis iespējams turpināt robežu demarkāciju; cer, ka drīzumā tiks panākta vienošanās par šo tehnisko jautājumu, un atzinīgi vērtē faktu, ka zemnieki, uz kuriem šis jautājums attiecas, joprojām var izmantot tās savas zemes daļas, kas atrodas robežas otrā pusē;

18. vērš uzmanību uz to, ka ir vēlams veikt pasākumus, kas atvieglotu Kosovas robežas šķērsošanu, tādējādi stiprinot sadarbību izglītības, kultūras un nodarbinātības jomā, kā arī uzturot ģimenes saites;

19. mudina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestādes veicināt reģionālo sadarbību un labu kaimiņattiecību veidošanos;

20. šai ziņā atzinīgi vērtē Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas lomu reģionālās sadarbības jomā, tās apņemšanos veidot divpusējas attiecības un tās aktīvo nostāju reģionālās sadarbības procesos, kā, piemēram, veidojot Reģionālās sadarbības padomi, Centrāleiropas 2006. gada Brīvās tirdzniecības nolīgumu (CBTN), Enerģētikas kopienas līgumu un Eiropas kopējo gaisa telpu;

21. norāda uz nepieciešamību aizsargāt ūdens kvalitāti Vardaras upē, kas šķērso lielāko daļu valsts teritorijas un turpina plūst Grieķijas teritorijā kā Axiós upe, pret rūpniecības un pilsētu apdzīvoto vietu radīto piesārņojumu;

22. steidzami pieprasa uzlabot un saglabāt ūdens kvalitāti un ūdens līmeni pierobežas ezeros, kā, piemēram, Ohridas ezerā, Prespas ezerā un Dojranas ezerā, un šajā sakarā panākt efektīvu vienošanos ar kaimiņvalstīm Albāniju un Grieķiju;

23. vērš uzmanību uz nepieciešamību uzlabot vispārējo attieksmi pret vidi, cita starpā likvidējot nelikumīgas atkritumu izgāztuves ceļmalās, upju krastos un mežos, ieviešot atkritumu savākšanas sistēmu pēc iespējas tālāk no šīm vietām;

24. aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas iestādes turpināt tuvināt ES vides tiesību aktus un standartus, kā arī īstenot un piemērot pieņemtos tiesību aktus;

25. uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāvelta tirdzniecībai ar cilvēkiem un ka reģionālās sadarbības stiprināšana, cita starpā īstenojot Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības ierosmi, kļūst par nepieciešamību cīņā pret starptautiskiem organizētās noziedzības tīkliem;

26. pauž nopietnas bažas par to, ka bezdarba līmenis joprojām ir ļoti augsts, un, ņemot vērā ārkārtīgi sarežģītos uzdevumus, kas šajā jomā risināmi, aicina valdību izstrādāt efektīvu politiku, lai apkarotu nabadzību un sociālo nevienlīdzību; uzsver nepieciešamību nodrošināt dažādu arodbiedrību federāciju līdzāspastāvēšanu uz vienlīdzības pamata un norāda, ka pašlaik spēkā esošā prasība arodbiedrībām pārstāvēt 33 % attiecīgā darbaspēka, pirms tās var kļūt par līgumslēdzējām, liek interesentiem pastāvīgi apšaubīt arodbiedrību locekļu skaitu;

27. uzskata par pašsaprotamu, ka atļaujas ārvalstu bankām ir jāpiešķir, pamatojoties uz visiem vienlīdzīgiem kritērijiem, kā, piemēram, atbilstība normatīvo aktu prasībām tādās jomās kā valūtas darījumi, aplikšana ar nodokļiem un patērētāju aizsardzība, un nosoda īpašas labvēlības piešķiršanu atsevišķiem uzņēmumiem vai valstīm, kurās tie reģistrēti;

28. atgādina, ka galvenais stimuls un garantija visa dienvidaustrumu Eiropas reģiona stabilitātei un labklājībai ir mūsdienīgas pārrobežu infrastruktūras izveide, un tādēļ vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir uzturēt un uzlabot dzelzceļa tīklu, iekšzemes dzelzceļa pārvadājumus un tranzītu starp Grieķiju un daudzām citām ES dalībvalstīm; atzinīgi vērtē to, ka ir atjaunota dzelzceļa līnija ar Kosovu, pauž nožēlu, ka neturpinās plānotās tiešās dzelzceļa līnijas ar Bulgāriju izveide, un cer uz turpmāku virzību Eiropas VIII un X transporta koridora izveides procesā;

29. uzskata par nevēlamu situāciju, kad, mainoties valdībai, ierēdņi zaudē darbu vai tos mudina iesniegt atlūgumu, un jo īpaši sagaida, ka darbu turpinās ES acquis jomā īpaši apmācītie ierēdņi;

30. atkārtoti norāda — no iestādēm tiek gaidīts, ka tās izmeklēs apstākļus, kādos Vācijas pilsonis Khaled El-Masri pret savu gribu 2003. gadā tika nogādāts Afganistānā, un ka izmeklēšanas rezultāti tiks darīti zināmi atklātībai; mudina valsts parlamentu iespējami īsā laikā izveidot izmeklēšanas komiteju šīs lietas izskatīšanai un pilnībā sadarboties ar Vācijas parlamentu, kurš pašlaik veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu patiesību;

31. atzinīgi vērtē to, ka ir parafēti vīzu režīma atvieglojumu un atpakaļuzņemšanas nolīgumi ar ES, kas ir pārejas pasākums ceļā uz abpusēju bezvīzu ceļošanas režīmu, un šajā nolūkā aicina Komisiju izstrādāt ceļvedi, lai veicinātu mobilitāti, tai skaitā lielāku līdzdalību mūžizglītībā un kultūras jomas apmaiņas projektos, kā arī aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdību arī turpmāk īstenot savu apņemšanos pildīt attiecīgo Eiropas standartu prasības tieslietu, brīvības un drošības jomā; atzinīgi vērtē to, ka Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā ir ieviestas jaunas pases ar biometriskiem aizsardzības elementiem; steidzami pieprasa visām ES dalībvalstīm pilnībā atzīt Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pases un atcelt atsevišķu valstu noteikto papildu maksu par vīzas izsniegšanu, jo īpaši prasības, kuras ieceļošanu Grieķijā padara sarežģītāku nekā ieceļošanu citās ES dalībvalstīs;

32. mudina Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku mācīties no Slovēnijas un Horvātijas pieredzes ceļā uz pievienošanos ES, jo arī šīs abas valstis bija mantojušas tos pašus bijušās Dienvidslāvijas federālos likumus un praksi;

33. aicina jaunās dalībvalstis aktīvi palīdzēt Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai ceļā uz Eiropas Savienību, ļaujot tai mācīties no jauno dalībvalstu reformu pieredzes;

34. pauž nožēlu par to, ka Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika ir parakstījusi divpusēju imunitātes nolīgumu ar ASV, saskaņā ar kuru ASV pilsoņi un militārpersonas nav pakļauti Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijai; norāda, ka Starptautiskā Krimināltiesa ir starptautisko tiesību stūrakmens un ka ES stingri atbalsta Romas Statūtus; šai sakarā aicina Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdību rast veidu, kā lauzt šo divpusējo nolīgumu, kas vājina Starptautiskās Krimināltiesas nolēmumu efektivitāti;

35. vēlreiz atgādina, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un visu Rietumbalkānu valstu nepārprotams mērķis saskaņā ar Saloniku programmu ir piederība Eiropai; uzskata, ka ir jāņem vērā iespēja pievienoties Eiropas Savienībai, lai nostiprinātu stabilitāti un mieru reģionā;

36. uzskata, ka ir jāuzlabo izglītības un apmācību sistēma, ieguldījumi cilvēku kapitālā un iedzīvotāju piekļuve internetam, lai reaģētu uz sabiedrības vajadzībām;

37. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas valdībai un parlamentam.

• [1]  OV L 35, 7.2.2006., 57. lpp.
• [2]  Parlamenta pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0568.

PASKAIDROJUMS

1. Vispārīgs valsts raksturojums

Tūlīt aiz Eiropas Savienības ārējās robežas, uz ziemeļiem no tās dalībvalsts Grieķijas un uz rietumiem no tās dalībvalsts Bulgārijas, atrodas Vardaras upes ūdens sateces baseins. Šī teritorija gadu simtiem ilgi (līdz 1912. gadam) bija daļa no Osmaņu impērijas, un tās lielākā pilsēta Skopje (turku valodā Üsküb, albāņu valodā Shkup) bija Kosovas wilayet (province) galvaspilsēta; šīs provinces teritorijā atradās arī blakus esošās teritorijas uz ziemeļiem, kuras pašreiz gaida administratīvā statusa noteikšanu. Balkānu kara rezultātā Vardaras upes sateces baseins no 1912. līdz 1941. gadam piederēja Serbijai un ieguva Vardaras provinces statusu. Pēc vācu okupācijas, kuras laikā tā administratīvos nolūkos pa etniskajām robežām tika sadalīta starp Albāniju un Bulgāriju, laikā no 1945. līdz 1991. gadam šī teritorija ieguva diezgan lielu autonomiju kā republika ar nosaukumu Maķedonija. Šis nosaukums tika izvēlēts tādēļ, ka to kopš 19. gs. labprāt lietoja šīs teritorijas lielākā iedzīvotāju daļa, taču nosaukums ir saistīts arī ar Grieķijas vēsturi un šajā vārdā ir nosauktas trīs pierobežas provinces Grieķijas ziemeļos. Šajā saistībā pastāv domstarpības ar dienvidu kaimiņu Grieķiju, jo kopš neatkarības atgūšanas valsts konstitucionālais nosaukums ir Maķedonijas Republika.

Dienvidslāvijas sastāvā valstij, līdz tā atguva neatkarību 1991. gadā, bija cieši sakari ar tā laika Eiropas Kopienu dalībvalstīm. Pārvietošanās pāri robežām Eiropā bija relatīvi vienkārša, jo nepastāvēja prasības attiecībā uz vīzām, kā tas ir pašreiz. Tāpat kā Serbijai un Horvātijai, valstij bija nopietna loma kā tranzīta teritorijai starp ES dalībvalsti Grieķiju un valstīm, kas vēlāk kļuva par ES dalībvalstīm — Austriju, Ungāriju un Slovēniju, un attālākām valstīm. Daļēji šo ilglaicīgo, ciešo kontaktu dēļ ar pašreizējām ES dalībvalstīm valsts sabiedriskā doma, lai arī atšķiras atkarībā no lietotās valodas un politiskajiem uzskatiem, ir samērā vienprātīga un pozitīva attiecībā uz drīzu pievienošanos ES.

Tomēr ES šī valsts ir salīdzinoši mazpazīstama, vēl mazāk zināms ir tas, ka pēc pieteikšanās dalībai ES 2004. gada 22. martā valsts 2005. gada 17. decembrī ieguva ES kandidātvalsts statusu. Pasaulē vairāk zina par valsts iekšējo valodu konfliktu un domstarpībām ar Grieķiju saistībā ar valsts nosaukumu. ES pievienošanās procesā šie divi jautājumi saņems vismaz tikpat lielu uzmanību kā citi parastie jautājumi attiecībā uz valsts pārvaldi, tiesiskumu, noziedzību, ekonomiku un vidi, kuriem tika pievērsta vislielākā uzmanība paplašināšanās kārtās 2004. un 2007. gadā.

2. Kultūras daudzveidība

Pēc grieķu un illīru okupācijas tālā pagātnē daudzus gadsimtus valsts iedzīvotāji bija galvenokārt slāvu maķedonieši, kuru valoda bija ļoti līdzīga bulgāru un serbu valodai, un rakstībā arī tika izmantots kiriliskais alfabēts. Valsts rietumos un ziemeļrietumos, galvenokārt Vardaras upes augštecē ap pilsētām Gostivar un Tetovo, lielākā daļa iedzīvotāju runā albāņu valodā un rakstībā izmanto latīņu alfabētu. Šajā reģionā ilglaicīgi dzīvo tādas minoritātes kā romi, turki un vlahi, no vienas puses, un citas ar maķedoniešiem saistītas slāvu grupas – serbi un bosnieši, no otras puses. Iepriekš minēto apstākļu dēļ šai teritorijai ir raksturīga lingvistiskā un kultūras daudzveidība. Daudzveidība izpaužas arī partiju politiskajās attiecībās.

Ilglaicīgais pašnoteikšanās iespēju trūkums ir ilgu laiku lielā mērā stiprinājis maķedoniešu iedzīvotāju grupas nacionālismu. Sākotnēji šis nacionālisms vērsās pret turku valdīšanu, pēc tam — pret savienību ar Bulgāriju, kas tika paredzēta 1878. gadā noslēgtajā Sanstefano miera līgumā, bet vēl vēlāk — pret ilglaicīgu pievienošanu Serbijai. Izmantojot simbolus no Grieķijas-Maķedonijas vēstures, valsts nonāca konfliktā arī ar Grieķiju. Turklāt šo nacionālismu citas iedzīvotāju grupas, jo īpaši lielā albāņu valodā runājošo grupa, uztvēra kā draudu savai valodai un kultūrai. Jo īpaši tas attiecās uz uzskatu, ka ir jāveido vienvalodas valsts, kurā citām iedzīvotāju grupām būtu jāpielāgojas un jālieto slāvu maķedoniešu valoda kā vienīgā valoda pārvaldes un izglītības jomā.

3. Albāņu un citu etnisko grupu valodas

Līdz 1912. gadam visas albāņu valodā runājošo apdzīvotās teritorijas, kas pašreiz aptver visu Albāniju un četrus dažādus bijušās Dienvidslāvijas reģionus (Maķedonijas rietumu un ziemeļrietumu daļu, Serbijas dienvidrietumu daļu, lielāko daļu Kosovas, kuru kopš 1999. gada vairs neadministrē Serbija, un Melnkalnes dienvidu daļu), pārvaldīja Osmaņu (turku) impērijas Stambulas daļa. Laikā no 1918. līdz 1991. gadam šīs teritorijas, izņemot Albāniju, palika Dienvidslāvijas sastāvā. Šī iemesla dēļ ilgu laiku pastāvēja cieši kontakti starp divām lielākajām albāņu valodā runājošo koncentrācijas vietām – Kosovu un reģionu, kas atrodas Vardaras upes augštecē. Albāņu valodas kā oficiālas valodas trūkums šajā reģionā rosināja studentus, kas vēlējās apgūt augstāko izglītību, laikā no 1999. līdz 2001. gadam meklēt izglītības iespējas Kosovā, tādējādi vēl vairāk stiprinot šos kontaktus. 2001. gadā draudīgos apstākļos kļuva skaidrs, ka desmit gados pēc neatkarības atgūšanas nav panāktas labas attiecības starp maķedoniešu valodas un albāņu valodas lietotājiem.

Daļēji ar Eiropas Savienības starpniecību un atbalstu tika rasts risinājums Ohridas pamatnolīguma veidā. Papildus karadarbības pārtraukšanai un brīvprātīgai atbruņošanai tika atrisināti šādi jautājumi:

1.  Vietējo iestāžu reorganizācija, dodot lielāku varu vietējām pašvaldībām;

2.  Diskriminācijas novēršana un proporcionāla minoritāšu pārstāvniecība valsts pārvaldē un politikā;

3.  Parlamentāro procedūru maiņa, paredzot, ka, balsojot par jutīgiem jautājumiem (piemēram: minoritāšu tiesības, vietējā pašvaldība un noteikti amati), ir nepieciešams divkāršs balsu vairākums; (Badintera vairākums nozīmē, ka jābūt ne tikai parlamenta balsu vairākumam, bet arī minoritāšu pārstāvju balsu vairākumam.)

4.  Vienlīdzīgs valodu statuss pārvaldes un izglītības jomā. Jebkura valoda, kurā runā vismaz 20 % iedzīvotāju, ir oficiāla valoda, un valsts finansē augstāko izglītību šajās valodās;

5.  Identitātes daudzveidība – vietējās iestādes var izvietot iedzīvotāju vairākuma simbolus uz sabiedriskām ēkām.

Pamatnolīguma noslēgšanas rezultātā tika izdarīti 15 Konstitūcijas grozījumi un izstrādāta jauna Konstitūcijas Preambula. Līdz 2006. gadam nepārtraukti notika tiesību aktu pielāgošana Ohridas pamatnolīgumam un saskaņošana ar to. Pēc vēlēšanām un valdības veidošanas šajā gadā, kad lielākā albāņu valodā runājošo iedzīvotāju partija atstāja valdību, ir izteikti nopietni argumenti pret Badintera vairākuma piemērošanu. Pēc tam, kad BDI (DUI) un PDP partijas boikotēja parlamenta aktivitātes, notiek sarunas, lai panāktu mierizlīgumu.

4. Valsts nosaukums un Grieķijas attieksme

Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas parlaments Sobranie 1991. gada 17. novembrī pieņēma jauno Konstitūciju, kurā tika noteikts, ka valsts ir suverēna valsts ar nosaukumu „Maķedonijas Republika”. Lai gan saskaņā ar Badintera kritērijiem visas bijušās Dienvidslāvijas republikas varētu gūt starptautisku atzīšanu kā neatkarīgas valstis, jaunā valsts netika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā līdz pat 1993. gada 8. aprīlim.

Iemesli atteikumam valsts dalībai organizācijā bija galvenokārt vārda „Maķedonija” dēļ, kas vēsturiski ir zināms kā Aleksandra Lielā valsts nosaukums (356.–323. g. p.m.ē.), kuram īsā laikā izdevās paplašināt savu impēriju līdz Pakistānai. Pamatojoties uz šā laika valodas un kultūras tradīcijām, dienvidu kaimiņš Grieķija uzskata, ka senā Maķedonija ir daļa no tās vēstures un ka nosaukums „Maķedonija” ir iekšzemes nosaukums. Tas, ka kaimiņvalsts, kurā runā citā valodā un kurā ir citas kultūras tradīcijās, izmanto šo pašu nosaukumu, izraisīja vērā ņemamas Grieķijas sabiedriskās domas pretenzijas. Grieķija nevēlas noliegt valsts tiesības uz neatkarību vai noraidīt efektīvu sadarbību ar ziemeļu kaimiņu, bet tā vēlas, lai, pievienojot tādus jēdzienus kā „Vardara”, „Skopje” vai „ziemeļi”, tiktu pausta ideja, ka valsts ar konstitucionālo nosaukumu „Maķedonijas Republika” neaptver visu teritoriju, kas vēsturiski tika uzskatīta par Maķedoniju.

Saskaņā ar pagaidu nolīgumu kopš 1993. gada Apvienoto Nāciju Organizācija lieto pagaidu nosaukumu „Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika”, ko bieži apzīmē ar abreviatūru angļu valodā „fYRoM”, kas ir pilnībā neizprotama gan pašas valsts, gan arī ārvalstu sabiedrībai. Tomēr Amerikas Savienotās Valstis, Krievijas Federācija, Ķīnas Tautas Republika un pat vairākas ES dalībvalstis lieto konstitucionālo nosaukumu „Maķedonijas Republika”, neatsaucoties uz iepriekšējo administratīvo situāciju, ko pauž abreviatūra „fYRoM”. Šāda veida atsaukšanās uz vēsturi ir neparasta. Turklāt Eiropā blakus neatkarīgai valstij Luksemburgai atrodas Beļģijas province ar tādu pašu nosaukumu, arī neatkarīgās valsts Moldāvijas nosaukums tiek lietots, lai apzīmētu kaimiņvalsts Rumānijas ziemeļaustrumus. Arī Azerbaidžānas valstij, kas ģeogrāfiski ir Eiropas sastāvdaļa, ir tāds pats nosaukums kā divām blakus esošām Irānas provincēm. Visos šajos gadījumos vienādu nosaukumu lietošana rada problēmas. Ir skaidrs, ka šādos gadījumos strīds ir nevis par vārdu, bet par bailēm par tiesībām uz teritoriju.

Šajā sakarā ar nožēlu jāsaka, ka valsts lidosta, kas atrodas uz austrumiem no Skopjes un līdz 2006. gada decembrim bija pazīstama kā Aerodrom Skopje vai Petrovec Airport, kopš tā laika tiek saukta Aleksandra Lielā vārdā (Aleksandar Veliki). Šī nosaukuma izmantošana rada neskaidrības attiecībā uz starptautisko lidostu Megas Aleksandros, kas atrodas uz austrumiem no Kavalas pilsētas Grieķijas ziemeļos, jo tās nosaukumam ir tāda pati nozīme. Lai veicinātu savstarpēju uzticību, ir svarīgi, lai pirms pievienošanās ES starp abām valstīm tiktu noslēgta divpusēja vienošanās par nosaukumu lietošanu to savstarpējās attiecībās un jebkādu turpmāku pārpratumu vai aizkaitinājuma novēršanu attiecībā uz simboliem un tiesībām un teritoriju.

5. Citi apsvērumi

ES Šengenas līguma valstu vīzu režīms un pat vēl stingrāki nosacījumi, kurus Grieķija ir noteikusi ieceļošanai no šīs valsts, rada aizkaitinājumu un izolē jauno paaudzi vēl vairāk, nekā viņu vecāki bija izolēti no Eiropas valstīm. Integrācija ar ES netiek paātrināta, bet pieaug orientēšanās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas citu starpā izpaužas nolīgumos kā noteikums neizdot ASV pavalstniekus Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) Hāgā un Vācijas pilsoņa Khaled el-Masri izdošanā CIP izmeklētājiem Afganistānā. Ir skaidrs, ka līdzdalība Stabilizācijas un asociācijas nolīgumā (SAN) un Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības nolīgumā (CBTN), kas ir saistīta ar ES, var palīdzēt atjaunot un stiprināt ekonomiku, kura kopš 1991. gada ir novājināta. Tiesiska skaidrība valstī uzlabos šo iedarbību vairāk nekā pašreizējais mērķis samazināt nodokļu likmi līdz ārkārtīgi zemam līmenim — 10 %.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2006. gada progresa ziņojums
Procedūras Nr.	2006/2289(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	AFET 14.12.2006
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums
Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums	Erik Meijer 13.9.2004
Izskatīšana komitejā	8.5.2007		4.6.2007
Pieņemšanas datums	5.6.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+ - 0	59 4 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Roberta Alma Anastase, Christopher Beazley, Angelika Beer, Panagiotis Beglitis, Bastiaan Belder, André Brie, Elmar Brok, Véronique De Keyser, Giorgos Dimitrakopoulos, Hanna Foltyn-Kubicka, Michael Gahler, Bronisław Geremek, Alfred Gomolka, Klaus Hänsch, Richard Howitt, Anna Ibrisagic, Jelko Kacin, Georgios Karatzaferis, Bogdan Klich, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Francisco José Millán Mon, Pasqualina Napoletano, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Raimon Obiols i Germà, Vural Öger, Cem Özdemir, Ioan Mircea Paşcu, Alojz Peterle, João de Deus Pinheiro, Hubert Pirker, Samuli Pohjamo, Michel Rocard, Raül Romeva i Rueda, Libor Rouček, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Jacek Saryusz-Wolski, György Schöpflin, Hannes Swoboda, István Szent-Iványi, Charles Tannock, Inese Vaidere, Geoffrey Van Orden, Ari Vatanen, Jan Marinus Wiersma, Josef Zieleniec
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Laima Liucija Andrikienė, Alexandra Dobolyi, Árpád Duka-Zólyomi, Kinga Gál, Milan Horáček, Evgeni Kirilov, Jaromír Kohlíček, Erik Meijer, Doris Pack, Athanasios Pafilis, Józef Pinior, Dariusz Rosati, Aloyzas Sakalas, Inger Segelström, Adrian Severin, Csaba Sándor Tabajdi, Marcello Vernola
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā
Iesniegšanas datums	8.6.2007