ZIŅOJUMS par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

25.6.2007 - (2007/2023(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Jacek Protasiewicz

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

(2007/2023(INI))

Eiropas Parlaments,

–    ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1948. gada Konvenciju C87 par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību apvienojoties organizācijās, SDO 1949. gada Konvenciju C98 par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu un SDO 2006. gada Ieteikumu R198 par darba attiecībām,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[1],

–    ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli, kurā atkārtoti uzsvērtas Eiropas Savienības kopējās vērtības — vienlīdzība, solidaritāte, nediskriminācija un resursu pārdale[2],

–   ņemot vērā EK Līguma 136.–145. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 20. un 27.–38. pantu, jo īpaši tiesības uz aizsardzību nepamatotas atlaišanas gadījumā un taisnīgu un vienlīdzīgu darba apstākļu nodrošināšanu,

–   ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu,

–   ņemot vērā augsta līmeņa grupas ziņojumu par sociālās politikas nākotni paplašinātajā Eiropas Savienībā pēc 2004. gada maija,

–   ņemot vērā Komisijas sagatavoto Kopienas Lisabonas programmu un tās īstenošanu 2006. gadā (SEC(2006)1379),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

–   ņemot vērā dalībvalstu sagatavotās valsts reformu Lisabonas programmas,

–  ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē” (COM(2006)0567),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005.‑2008. gadam) (COM(2005)0141),

–   ņemot vērā Eiropadomes 2000. gada marta, 2001. gada marta, 2005. gada marta un oktobra, kā arī 2006. gada marta sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par EAK, CEEP un UNICE noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku[3],

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti[4],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā[5],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu[6],

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1975. gada Konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi),

–   ņemot vērā SDO 2006. gada ieteikumu par darba attiecībām,

–   ņemot vērā SDO 1997. gada Konvenciju par privātām nodarbinātības aģentūrām,

–   ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — ES ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–   ņemot vērā Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm[7],

–   ņemot vērā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem[8],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē)[9],

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvu 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību[10],

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās[11],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem[12],

–   ņemot vērā 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikumu „ Pamatlīgums par nepilna darba laika darbu”[13],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6‑0247/2007),

A. tā kā laikā, kad notiek globalizācija un strauja tehnoloģiskā attīstība, demogrāfiskas izmaiņas un pakalpojumu nozares ievērojama paplašināšanās Eiropas darba tiesību uzlabošana attiecīgajās jomās, ja tas ir vajadzīgs, laikā ir viens no elementiem, kas nodrošinās, ka gan uzņēmumi, gan darba ņēmēji būs spējīgi veiksmīgi piemēroties, tādējādi pastiprinot Eiropas sociālā modeļa vērtības;

B.  tā kā ekonomiskā izaugsme ir viens no ilgtspējīgas nodarbinātības pieauguma pamatnosacījumiem un tā kā sociālās politikas virzieni, ja tie ir pienācīgi izstrādāti, nav jāuzskata par lieliem izdevumiem un var labvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi atbilstīgi Lisabonas programmas mērķiem;

C. tā kā Eiropas Savienība ir ne vien brīvās tirdzniecības zona, bet arī kopiena, kurai ir kopējas vērtības, un darba tiesībās šīs vērtības ir jāņem vērā, un tā kā darba tiesību pamatprincipi, kas Eiropā attīstīti pēdējo 200 gadu laikā, joprojām paliek spēkā; tā kā darba tiesības nodrošina juridisko noteiktību, kā arī darba ņēmēju un darba devēju aizsardzību, izmantojot vai nu tiesību aktus vai koplīgumus, vai abus paņēmienus, un tā kā tās nosaka darba ņēmēja un darba devēja varas līdzsvara tiesības, un tā kā jebkuras izmaiņas darba tiesībās gūs lielākus panākumus, ja darba ņēmēji jutīsies aizsargātāki, un tā kā šāda aizsardzība arī ir atkarīga no tā, cik viegli ir atrast jaunu darbu;

D. tā kā jauna veida nestandarta līgumi un elastīgi standartlīgumi (piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātības līgumi, līgumi uz noteiktu laiku, ar nodarbinātības aģentūru slēgti pagaidu līgumi, pagarināmi ārštata darbinieku līgumi un līgumi uz projekta darbības laiku), daži no kuriem nesniedz aizsardzību, pašreiz kļūst arvien populārāki Eiropas darba tirgū;

E.  tā kā šādas līgumattiecības, ja tās paredz nepieciešamās darba ņēmēju drošības garantijas, var nodrošināt uzņēmumiem vajadzīgo spēju pielāgoties, kas vajadzīga jaunajā starptautiskajā vidē, un vienlaikus tās atbilst darba ņēmēju īpašajām vajadzībām, lai saskaņotu personīgo un ģimenes dzīvi ar profesionālo apmācību;

F.  tā kā kopš 2000. gada Eiropas Savienībā nepilnas slodzes nodarbinātība ir aptuveni 60 % no jaunizveidotajām darbavietām un tā kā 68 % nepilnas slodzes darbinieku ir apmierināti ar savu darba laiku; tomēr šī apmierinātība ir cieši saistīta ar aizsardzības līmeni, ko nepilnas slodzes darbiniekiem nodrošina darba tiesības un sociālā drošība;

G. tā kā nepilnas slodzes nodarbinātība galvenokārt ir raksturīga sievietēm, kas bieži vien ir kompromisa stratēģija, kuru sievietes izvēlas, jo trūkst pieejamu iestāžu bērnu un apgādībā esošu personu aprūpei par pieejamu cenu;

H.  tā kā spēkā esošie EK tiesību akti dzimumu līdztiesības veicināšanai līdz šim nav sasnieguši to mērķus, un Eiropas darba ņēmēju lielākās problēmas joprojām ir atalgojuma atšķirības starp dzimumiem, kā arī tas, ka nepastāv noteikumi par darba un ģimenes dzīves saskaņošanu un bērnu aprūpes sabiedriskiem pakalpojumiem;

I.   tā kā pagaidu nodarbinātība ir straujāk pieaugusi tajās dalībvalstīs, kuras ir veikušas izmaiņas attiecīgajos noteikumos, lai sekmētu pagaidu nodarbinātību, un tā kā nestandarta darba līgumi var būt lietderīgi, ja atbilst darba ņēmēju apstākļiem un ir brīvprātīgi; tomēr tā kā pašlaik liela daļa no nestandarta darba līgumiem tiek noslēgti, kad nav citas izvēlēs, un daudziem darba ņēmējiem netiek nodrošinātas darba un sociālās pamattiesības, tādējādi pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu;

J.   tā kā 2003. gadā standarta darba līgumi bija tikai 60 % no tiem, kuri 1997. gadā parakstīja nestandarta darba līgumus, kas liecina par to, ka 40 % nestandarta darba līgumu slēdzēju pēc 6 gadiem joprojām nav nodrošināta pilna laika nodarbinātība, tā kā tas jo īpaši attiecas uz jauniešiem, kuri aizvien biežāk sāk darba attiecības, noslēdzot nestandarta darba līgumus, kas ietver zemāku aizsardzības līmeni zemāku par vidējo un kuriem ir arvien lielāks risks palikt darba tirgus perifērijā;

K. tā kā pašreizējais nestandarta darbs līgumu pieaugums ir radījis darba nosacījumu atšķirības attiecībā uz veselību un drošību, kas var pasliktināt darba apstākļus un paaugstināt nelaimes gadījumu rādītājus;

L.  tā kā, ņemot vērā, ka nevienlīdzība izraisa tiešas un netiešas ekonomiskās izmaksas un, gluži pretēji, vienlīdzīga attieksme rada konkurences priekšrocības, vienlīdzīgas attieksmes īstenošana ir galvenais stratēģiskais ieguldījums sociālajā un ekonomikas attīstībā, turklāt Eiropas Savienība nevar atļauties iztikt bez sieviešu enerģijas un produktivitātes, jo sievietes veido pusi no iedzīvotāju skaita;

M. tā kā pašreiz sievietēm ir trīskārši pienākumi, proti, palielināt savu līdzdalību darba tirgū, dzemdēt vairāk bērnu, kā arī uzņemties arvien vairāk aprūpes pienākumu ģimenē, tā kā gandrīz vienmēr tieši sievietēm jārod kompromiss, lai apvienotu darbu ar ģimenes vajadzībām, kā arī viņām jāizjūt lielāks stress un satraukums profesionālo un ģimenes lomu apvienošanas dēļ;

N.  tā kā ir zināms, ka simtiem tūkstošu sieviešu nav citas izvēles kā pieņemt nelīdzvērtīgus nodarbinātības nosacījumus, jo viņas strādā par mājkalpotājām ārpus savas mājsaimniecības vai arī apkopj gados vecākus ģimenes locekļus;

O.  tā kā tie darba ņēmēji, kuriem ir nestandarta darba līgumi, bieži vien ir pakļauti lielākam riskam nekā viņu kolēģi, kuri ir noslēguši citāda veida darba līgumus, jo viņu apmācības līmenis ir nepietiekams, kā arī viņi nepārzina riskus un nav informēti par tiesībām;

P.  tā kā visiem darba ņēmējiem ir vienādā mērā jānodrošina drošība un aizsardzība darbā, neatkarīgi no līguma noteikumiem;

Q. tā kā vairākās dalībvalstīs pārrunas par darba koplīgumu slēgšanu palīdz elastīgi darboties darba tirgum un ir darba tiesību galvenā sastāvdaļa, kā arī tās ir nozīmīgs reglamentējošs instruments; tā kā ir jāievēro darba attiecību nosacījumi, un dalībvalstīs ir atšķirīgas darba attiecību tradīcijas un arodbiedrību dalības līmenis; tā kā dalībvalstīm ir jāveicina sociālais dialogs starp sociālajiem partneriem visos līmeņos, jo tas var būt efektīvs paņēmiens, kas palīdzētu panākt noteiktas reformas darba tiesībās;

R.   tā kā Eiropas līmenī ir jāievēro dalībvalstu kompetences darba tiesību jomā, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, tajā pašā laikā Eiropas Parlaments cer, ka Komisija ierosinās likumdošanas iniciatīvas, kad tas ir nepieciešams, lai izveidotu pamatu minimālu sociālo standartu sistēmai, kuru pielietos visā Eiropas Savienībā, pamatojoties uz Kopienas acquis;

S.  tā kā, lai risinātu pašreizējos ekonomikas uzdevumus, Eiropas Savienībai ir jādara viss, lai nodrošinātu dalībvalstu darba tirgu stabilitāti, rastu risinājumu apjomīgajai atlaišanai atsevišķās nozarēs un iedzīvotājiem nodrošinātu augstāku veselības aizsardzības un darba drošības līmeni darba vietā nekā iepriekš, kas ir būtiski, lai saglabātu dzīves kvalitāti atbilstīgi cilvēka cieņai un Eiropas pamatvērtībām;

1. atzinīgi vērtē jauno pieeju darba tiesībām, kuras mērķis ir aptvert visus darba ņēmējus, neatkarīgi no noslēgtā līguma veida;

2.  atzinīgi vērtē diskusijas par nepieciešamību uzlabot darba tiesības, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas, jo īpaši nepieciešamību samazināt nedrošību, kuru dažkārt saista ar nestandarta darba līgumu veidiem, un uzlabot mazāk aizsargātu darba ņēmēju aizsardzību; lai radītu vairāk un labākas darba vietas un panāktu ciešāku sociālo kohēziju, tādējādi palīdzot sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus; uzskata, ka darba tiesību uzlabošanai jābūt saskaņā ar Pamattiesību hartas principiem, jo īpaši atsaucoties uz IV sadaļu, un ir jāievēro un jāaizsargā Eiropas sociālā modeļa vērtības un vispāratzītas sociālās tiesības;

3.   ar bažām atzīmē, ka Komisijas Zaļā grāmata, kas atzīst, ka pašreizējie darba tirgus noteikumi rada dzimumu nevienlīdzību, piemēram, attiecībā uz vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām, kā arī nodarbinātības un nozaru segregāciju, tomēr tā pilnībā neievēro pienākumus un atbildību saistībā ar Komisijas paziņojumu „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā” (COM(2006)0092);

4.  ar bažām arī atzīmē, ka Zaļā grāmata, kas atzīst to, ka sievietēm ir jāpārvar profesionālās un privātās dzīves nelīdzsvarotība, tomēr tā neņemta vērā steidzamo vajadzību rīkoties, lai saskaņotu profesionālo un personisko dzīvi ar demogrāfiskajiem pārbaudījumiem, kas atbilst Eiropas Dzimumu līdztiesības paktam un Komisijas paziņojumam par Eiropas demogrāfisko nākotni (COM(2006)0571);

5.  uzskata, ka stingras darba tiesību reformu programmas prioritātes ir: a) to darba ņēmēju lielāka aizsardzība, kuri ir noslēguši nestandarta darba līgumus, b) izpētīt atkarīgās darba attiecības un „pelēkās zonas” starp pašnodarbinātību un darba ņēmējiem, kuri atrodas atkarīgās darba attiecībās, c) veikt pasākumus nedeklarēta darba izskaušanai un d) atvieglot dažādu situāciju maiņu saistībā ar nodarbinātību un bezdarbu;

6.  uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir nepieciešams lielāks nodarbināto skaits, lai konkurētu pasaules tirgū un izpildītu sociālās drošības saistības;

7.  tomēr pauž nožēlu, ka netika veiktas apspriedes ar sociālajiem partneriem, kā tas paredzēts EK līguma 138. pantā, uzskatot, ka Zaļajai grāmatai nepārprotami ir būtiska ietekme sociālās politikas jomā;

8.  uzskata, ka darba likumdošanā, kuras mērķis ir risināt 21. gadsimta radītās problēmas, galvenā uzmanība drīzāk jāvērš uz nodarbinātības drošību, nevis atsevišķu darbavietu aizsardzību, atvieglojot ienākšanu vai palikšanu darba tirgū tiem, kas atrodas savas profesionālās karjeras sākumā, un tiem, kuri brīvprātīgi vai apstākļu spiesti ir pārtraukuši profesionālo karjeru;

9.  uzskata, ka darba attiecības, kas raksturo pilsoņu nodarbinātību un profesionālo darbību, pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski mainījušās, piezīmē, ka pilna darba laika beztermiņa līgums ir vispārpieņemts darba attiecību līgums un kā tāds ir jāuzskata par atsauci nediskriminēšanas principa saskaņotai un konsekventai piemērošanai, tāpēc uzskata, ka Eiropas darba tiesībām jāveicina beztermiņa darba līgumi kā vispārpieņemts darba līgumu veids, kuri sniedz pienācīgu sociālo drošību un veselības aizsardzību un nodrošina pamattiesību ievērošanu;

10. šajā sakarā atzīst, ka ir nepieciešams, lai darba laika režīms būtu pietiekami elastīgs un atbilstu darba ņēmēju un darba devēju vajadzībām, un sniegtu cilvēkiem iespēju līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi, kā arī aizsargātu konkurētspēju un uzlabotu situāciju nodarbinātības jomā Eiropā, saudzējot darba ņēmēju veselību;

11. stingri iebilst pret Komisijas Zaļās grāmatas analītisko daļu, kurā pausts, ka beztermiņa darba standartlīgums ir novecojis, palielina darba tirgus segmentāciju un atšķirības starp darba tirgū iekļuvušajiem un neiekļuvušajiem un tādēļ tas jāuzskata par šķērsli nodarbinātības un dinamiskas ekonomikas izaugsmei;

12. uzsver, ka darba likumdošana ir efektīva, taisnīga un noturīga tikai tad, ja to īsteno visas dalībvalstis, vienādi attiecina uz visām iesaistītajām pusēm un veic regulāru un efektīvu tās kontroli; prasa, lai labākas likumdošanas iniciatīvā Komisija palielinātu Parlamenta kā Līguma pārraudzības iestādes ietekmi attiecībā uz sociālās un nodarbinātības jomas tiesību aktu īstenošanu; kritizē Komisiju par iejaukšanos dalībvalstu tiesībās kontrolēt Kopienas tiesību piemērošanu saistībā ar darbinieku nosūtīšanu;

13. norāda, ka nesenajos ESAO un citu organizāciju pētījumos konstatēts, ka nav pierādījumu apgalvojumam, ka aizsardzības pret atlaišanu samazināšana un darba standartlīgumu noteikumu mīkstināšana veicina nodarbinātības izaugsmi; norāda, ka Skandināvijas valstu piemērs nepārprotami apliecina, ka spēcīga aizsardzība pret atlaišanu un augsti darba standarti ir pilnībā savietojami ar lielu nodarbinātības pieaugumu;

14. atzīmē, ka atsevišķu veidu nestandarta darba līgumi, atkarībā no tā, cik lielā mērā atbilst darba un sociālās nodrošināšanas tiesībām, kā arī mūžizglītības un apmācības iespēju nodrošināšana var sniegt ieguldījumu ES ekonomikas konkurētspējas uzlabošanā un arī kalpot dažādām darba ņēmēju vajadzībām, ņemot vērā viņu vecumu un darba iespējas; tajā pašā laikā atzīst, ka šie nestandarta darba līgumi ir jāsaskaņo ar atbalstu darba ņēmējiem, kuri darba vai nodarbinātības statusa maiņas dēļ atrodas pārejas periodā; arī piezīmē, lai šo pārejas periodu padarītu straujāku un noturīgāku, galvenā uzmanība ir jāpievērš aktīvai ienākšanai darba tirgū, kas tiem darba ņēmējiem, kam ir jāatgriežas darba tirgū, ļautu pārejas periodā saņemt noteikta līmeņa ienākumus, kuri tiem ir vajadzīgi, lai kļūtu konkurētspējīgi darba tirgū, izmantojot apmācības un pārkvalifikācijas iespējas;

15. uzsver, ka Zaļajā grāmatā galvenā uzmanība ir jāpievērš konkrēti darba tiesībām;

16. pauž nožēlu, ka Komisija uzmanību pievērsusi tikai individuālajām darba tiesībām, un mudina Komisiju pievērst uzmanību kolektīvajām darba tiesībām un sekmēt to attīstību, izmantojot kolektīvās darba tiesības kā instrumentu, lai palielinātu darba ņēmēju un darba devēju elastīgumu un drošību;

17. ir stingri pārliecināts, ka jebkura veida darba līgumos, gan nestandarta, gan citu veidu līgumos, ir jānorāda pamattiesības, neatkarīgi no nodarbinātības statusa, kas ietver vienlīdzīgu attieksmi, strādājošo veselības un drošības aizsardzību un noteikumus par darba un atpūtas laiku; biedrošanās un pārstāvniecības brīvību, pārrunas par darba koplīguma slēgšanu; kolektīvu rīcību un piekļuvi apmācībai, tajā pašā laikā uzsver, ka šādi jautājumi atbilstoši jānodrošina dalībvalstu līmenī, ņemot vērā katrā valstī atšķirīgās tradīcijas un sociālos un ekonomikas apstākļus; uzsver, ka Eiropas tiesību akti nav pretrunā ar dalībvalstu tiesību aktiem, un tie jāuzskata par papildinošiem;

18. atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs darba tiesību pamatdaļu veido tiesības uz kolektīvu rīcību, kā tas ir paredzēts arī Līgumā, un ka Komisija Tiesas tiesvedības procedūrās ir apstiprinājusi, ka atsevišķu ziemeļvalstu kolektīvās rīcības īpašie veidi atbilst EK līgumam, un prasa Komisijai uzskatīt koplīgumus par darba tiesību īpašu veidu, kā to ir atzinusi Tiesa;

19. prasa, lai uz visiem darba ņēmējiem attiektos vienāds aizsardzības līmenis un lai atsevišķas grupas neizslēgtu no plašāka mēroga aizsardzības, kā tas bieži notiek ar jūrniekiem, kuģa apkalpes darbiniekiem un atklātā jūrā strādājošiem, kā arī ar autotransporta nozares darbiniekiem; prasa, lai tiesību aktus efektīvi attiecinātu uz visām personām neatkarīgi no darba vietas;

20. uzskata, ka pārmērīgs administratīvais slogs varētu atturēt darba devējus no jaunu darbinieku pieņemšanas darbā pat ekonomiskās izaugsmes laikā, tādējādi samazinot darba iespējas un traucējot darba ņēmējiem piekļūt darba tirgum. Uzsver, ka darba vietu radīšana ir galvenais Eiropas mērķis saskaņā ar 2000. gadā Lisabonas Eiropadomes pieņemtajiem lēmumiem;

21. nosoda aizvien lielāko ēnu ekonomikas izplatību un jo īpaši nelegāla darbaspēka ekspluatāciju un uzskata, ka labākais veids, kā izskaust šo parādību, ir pievērst galveno uzmanību ekspluatācijas novēršanas instrumentiem un mehānismiem, ietverot darba tiesību un darba standartu pilnīgāku un labāku īstenošanu, un atvieglojot legālu nodarbinātību un pievēršot uzmanību darba ņēmēju cilvēktiesībām; aicina dalībvalstis īstenot tiesību aktus, lai novērstu mazaizsargātu darba ņēmēju ekspluatāciju piespiedu darbā, un aicina parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kā arī parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību;

22. atzinīgi vērtē darba tirgū pastāvošo darba tradīciju, līgumattiecību un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību;

23. aicina izstrādāt elastīgus un drošību garantējošus līguma noteikumus, kas atbilstu mūsdienīgai darba organizācijai;

24. uzsver, ka mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir atzīti par galvenajiem nodarbinātības veicinātājiem Eiropā, kā arī par sociālās un reģionālās attīstības sekmētājiem; tādēļ uzskata, ka ir būtiski palielināt MVU ietekmi darba tiesību uzlabošanā;

25. uzskata, ka nolūkā efektīvāk piemērot Eiropas tiesību normas ir jānostiprina darba attiecību sistēma un attiecīgi jārisina darba ņēmēju pārstāvības trūkums atsevišķās nozarēs, kurās ekonomisko darbību galvenokārt veic MVU, nodarbinot mazāk kā 10 cilvēkus (šis pārstāvības trūkums īpaši izteikts ir jaunajās dalībvalstīs);

26. atbalsta Padomes nolūku mobilizēt visus attiecīgos valsts un Kopienas resursus, lai attīstītu prasmīgu, izglītotu un pielāgoties spējīgu darbaspēku un darba tirgu atbilstīgi izaicinājumiem, kas rodas globalizācijas un Eiropas sabiedrības novecošanas rezultātā;

27. piezīmē, ka darba tirgus segmentācijas rezultātā, kad darba drošība ir zema un nodarbinātība ir nestabila, daudzos nestandarta darba līgumos nav pietiekami nodrošinātas izglītības un apmācības iespējas, darba devēju pensijas un profesionālā attīstība un kopumā trūkst ieguldījumu cilvēkresursos; uzsver, ka tas palielina ekonomisko nedrošību un rada pretestību pārmaiņām un globalizācijai kopumā;

28.    atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs, kurās nepastāv pienācīga sociālās drošības sistēma, nav iespējams saņemt otrā līmeņa pensiju, kas rada papildu slogu pirmā līmeņa vecuma pensijām;

29. ir pārliecināts, ka personiskā motivācija apvienojumā ar darba devēja atbalstu un materiāli tehniskās bāzes pieejamību ir vissvarīgākie faktori attiecībā uz līdzdalību mūžizglītības procesā, un aicina veidot izglītības tirgu un skolas, kas atbilst darba tirgus prasībām, kā arī darba ņēmēju un darba devēju vajadzībām; uzsver vajadzību profesionālo karjeru pienācīgi saistīt ar skolu mācību programmām;

30. uzsver steidzamo vajadzību uzlabot ES iedzīvotāju izglītības līmeni un mudina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus uzskatīt ieguldījumus mūžizglītībā un cilvēkresursu attīstībā par visefektīvāko līdzekli, lai novērstu ilgtermiņa bezdarbu, saistībā ar to vispārēja nozīme ir prasmju un kvalifikācijas paaugstināšanai, kā to kopīgi ir uzsvēruši Eiropas sociālie partneri Rīcības programmā kompetenču un kvalifikācijas paaugstināšanai visas dzīves garumā;

31. uzskata, ka darba tiesību reformām ir jāveicina uzņēmumu ieguldījumi savu darbinieku prasmju attīstībā, jāstimulē darbinieki paaugstināt savas prasmes un jāgarantē sociālās drošības sistēmu ieviešana, kas nodrošinātu šādu pieeju;

32.      uzsver, ka ir svarīgi saskaņot darba tiesības, ko var panākt ar direktīvām un koplīgumiem, un ar atklātu koordinācijas metodi; mudina Komisiju ņemt vērā lielās atšķirības, kādas pastāv starp dalībvalstu darba tirgiem un kompetenci šajā jomā, bet atgādina par mērķi izveidot konkurētspējīgu, novatorisku un iesaistošu Eiropu, kā arī radīt vairāk un labākas darba vietas;

33. piezīmē, ka pašreizējie Eiropas tiesību akti netiek pienācīgi īstenoti un ieviesti, un aicina Komisiju veikt koordinēšanas darbu starp valsts darba tiesībām un darba inspekcijas iestādēm; uzsver, ka jaunajām dalībvalstīm ir nepieciešams saskaņot savus tiesību aktus veselības un drošības jomā ar Eiropas tiesību aktiem;

34. uzskata, ka kādā citā valstī nodarbināto darba ņēmēju tiesības ir pienācīgi aizsargātas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un ka darba ņēmēju vai pašnodarbināto personu vienotas definīcijas pieņemšana Kopienas tiesību aktos ir ļoti sarežģīta, jo pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstu sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem un tradīcijām; vienlaikus ir jāizstrādā iniciatīva ar mērķi panākt noteiktu konverģences līmeni, kas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas acquis īstenošanas lielāku saskaņu un efektivitāti, palielinot konverģences līmeni, ir jāņem vērā dalībvalstu tiesības noteikt darba attiecību veidu;

35. aicina Komisiju nodrošināt, lai šīs atšķirības noteiktu saskaņā ar Tiesas izstrādātajām pamatnostādnēm; aicina Komisiju steidzamā kārtā sākt sarunas ar dalībvalstīm, lai izstrādātu pārredzamus un konsekventus kritērijus „darba ņēmēja” un „pašnodarbinātā” statusa noteikšanai darba tiesībās; no jauna pauž stingru Parlamenta nostāju, ka visas jēdziena „darba ņēmējs” definīcijas jābalsta uz darbavietā pastāvošo faktisko situāciju un darba laika režīmu;

36. aicina dalībvalstis veicināt to, lai dalībvalstīs bez kavēšanās īstenotu 2006. gada SDO Ieteikumu par darba attiecību piemērošanas jomu;

37. aicina dalībvalstis ņemt vērā Starptautiskās Darba organizācijas ieteikumu, ka darba tiesībām nevajag ietekmēt uzņēmējdarbības attiecības;

38. mudina nodarbinātības un sociālās politikas jomā izmantot atklātu koordinēšanas metodi kā lietderīgu instrumentu paraugprakses apmaiņā, lai elastīgi un pārredzami risinātu kopīgas problēmas un ņemtu vērā dažādos nosacījumus, kuriem ir būtiska nozīme katras dalībvalsts darba tirgū;

39. iesaka dalībvalstīm, Padomei un Komisijai atbilstīgi „Atvērtajai koordinācijas metodei” apmainīties ar paraugpraksi saistībā ar elastīgu darba laika organizēšanu, kā arī ņemt vērā novatorisku darba laika sakārtojumu, kas uzlabo darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;

40. aicina Komisiju turpināt apkopot un izvērtēt informāciju par valsts darba tirgiem, lai nodrošinātu, ka atzītās prakses apmaiņa saistībā ar katrā dalībvalstīs īstenoto nodarbinātības politiku ir balstīta uz ticamiem, saskaņotiem un salīdzināmiem statistikas datiem;

41. aicina dalībvalstis pārskatīt un pieņemt sociālās drošības sistēmas un papildināt aktīvu darba tirgus politiku, jo īpaši apmācības un mūžizglītības jomā, ņemot vērā faktisko situāciju darba tirgū, atbalstot iespēju mainīt profesiju un atgriešanos darba tirgū, lai novērstu nevajadzīgu atkarību no pabalstiem un nelegālu darbu;

42. stingri nosoda regulāra darba aizstāšanu ar jauniem nodarbinātības veidiem, kuru rašanos nenosaka ekonomiskā nepieciešamība un kas īpaši izplatīti ir Eiropas plašsaziņas līdzekļu uzņēmumos, nolūkā maksimāli paaugstināt īstermiņa peļņu uz sabiedrības, darba ņēmēju un konkurentu rēķina; uzsver, ka šāda rīcība pārkāpj Eiropas sociālā modeļa principus, jo tā ilgtermiņā izjauc saskaņu, taisnīgumu un uzticību starp darba devējiem un darba ņēmējiem; šajā ziņā mudina dalībvalstis un abas nozarē iesaistītās puses veikt pasākumus, lai pārtrauktu šo bezatbildīgo rīcību;

43. atgādina, ka elastīguma un drošības līdzsvars ir definēts kā elastīguma un drošības apvienošana darba tirgū tā, lai, garantējot drošību, palīdzētu palielināt darba ražīgumu un nodarbinātības kvalitāti, vienlaikus piešķirot uzņēmumiem elastīgumu, kas nepieciešams darbavietu radīšanai, mainoties tirgus vajadzībām; uzskata, ka prasības par elastīgumu un drošību nav pretrunā, bet viena otru savstarpēji papildina;

44. uzsver, ka elastīguma un drošības līdzsvaru var panākt tikai ar efektīvām un modernām darba tiesībām, kas atspoguļo mainīgo faktisko situāciju darba tirgū; piezīmē, ka pārrunas par darba koplīguma slēgšanu un stabili sociālie partneri ir elastīguma un drošības līdzsvara svarīga daļa; tomēr uzskata, ka pastāv dažādi elastīguma un drošības līdzsvara modeļi; piezīmē, ka kopēja pieeja ir jābalsta, apvienojot uzņēmumu un darba ņēmēju spēju piemēroties pietiekam sociālās aizsardzības līmenim, sociālajai drošībai un bezdarbnieka pabalstiem, efektīvām darba tirgus politikām un apmācības un mūžizglītības iespējām; uzskata, ka plaši sociālās labklājības noteikumi un universāla piekļuve pakalpojumiem, piemēram, bērnu un apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumiem, sniedz pozitīvu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā;

45. uzskata, ka Kopienas Zaļajā grāmatā elastīguma un sociālās drošības līdzsvara definīcija ir pārāk šaura; tomēr piezīmē, ka Komisija publicēs paziņojumu par elastīguma un drošības līdzsvaru;

46. uzskata, ka vecāka gadagājuma darba ņēmējiem jābūt iespējām palikt darbavietā saskaņā ar brīvprātības un elastīguma principu, darbavietā nodrošinot piemērotu apmācību un veselības aprūpi; uzsver, ka steidzami ir jāveic konstruktīvi pasākumi, lai sekmētu vecāka gadagājuma darba ņēmēju atkārtotu ienākšanu darba tirgū, kā arī ir vajadzīga elastīgāka pieeja pensiju un atvaļināšanās shēmu izvēlei;

47. aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka likumdošana spēcīgi ietekmē uzņēmumu uzvedību un ka uzticība stabilam, skaidram un drošam regulējumam ir svarīgs elements lēmumu pieņemšanā par vairāk un labāku darbavietu izveidi,un tādēļ aicina dalībvalstis ieviest un pienācīgi piemērot visas darba tirgus jomā spēkā esošās Eiropas tiesību normas;

48. aicina dalībvalstis un Komisiju gan Eiropas, gan dalībvalstu mērogā nostiprināt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu un noteikumus par bērna aprūpi, kas attiektos gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem;

49. atzinīgi vērtē izklāstīto stratēģiju, lai apkarotu nedeklarētu darbu un

ēnu ekonomiku, kas atšķirīgā apmērā pastāv atsevišķās dalībvalstīs un kas grauj ekonomiku, neaizsargā darba ņēmējus, nodara kaitējumu patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada negodīgas konkurences apstākļus uzņēmumiem; atbalsta Komisijas pieeju nedeklarēta darba apkarošanai, izveidojot ciešu sadarbību starp dalībvalstu izpildiestādēm, darba inspekcijām un/vai arodbiedrībām, sociālās drošības pārvaldēm un nodokļu iestādēm, un aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, pamatojoties uz dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgajiem rādītājiem un salīdzinošo novērtēšanu, lai cīnītos pret nodokļu ieņēmumu sarukšanu;

50. aicina Komisiju ierosināt informācijas kampaņu, kuras mērķis ir vērst darba devēju un darba ņēmēju uzmanību uz ES piemērojamām obligātām normām un nosacījumiem kā un uz nelegālās nodarbinātības nelabvēlīgo ietekmi uz valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām, valsts finanšu līdzekļiem, godīgu konkurenci, ekonomiskās sistēmas darbību un darba ņēmējiem;

51. aicina īpašu uzmanību pievērst gados jauniem darba ņēmējiem, kuri parasti strādā pagaidu darbu, lai nodrošinātu, ka viņu darba pieredzes trūkums neizraisa nelaimes negadījumus darbā; šajā ziņā mudina dalībvalstis apmainīties ar labu praksi un aicina pagaidu darba aģentūras izglītot darba devējus un jaunos darba ņēmējus;

52. uzsver sociālo partneru nozīmi darba ņēmēju un darba devēju informēšanā un izglītošanā par viņu tiesībām un pienākumiem darba attiecībās un par esošo tiesību aktu piemērošanu šai jomā un tādēļ aicina Komisiju sniegt tehnisku atbalstu sociālajiem partneriem un mudināt tos apmainīties ar zināšanām un pieredzi, lai uzlabotu darba apstākļus;

53. uzsver sociālo partneru būtisko nozīmi atsevišķu darba tirgus reformu panākšanā attiecībā uz līgumu slēgšanu par bērna kopšanas atvaļinājumu, nepilnas slodzes darbu un līgumiem uz noteiktu laiku, kā arī tāldarbu un mūžizglītību;

54. uzskata, ka dalībvalstīm ir jābūt atvērtām dialogam ar sociālajiem partneriem jautājumā par darba tiesību modernizēšanu un pielāgošanu 21. gadsimta uzdevumiem, ņemot vērā sociālo partneru argumentus un intereses;

55. norāda uz pārrunu par darba koplīguma slēgšanu pozitīvo nozīmi valsts, nozares un uzņēmumu mērogā, kāda tām var būt darba attiecībās un darba organizācijā, paaugstinot uzņēmumu ražīgumu un uzlabojot darba apstākļus, tādējādi veicinot nodarbinātības pieaugumu, un norāda uz nepieciešamību mainīt pasākumus, tā lai pastiprinātu pārrunu par darba koplīgumu slēgšanu nozīmi un lai šādās pārrunās uzņēmumu mērogā ņemtu vērā risinājumus, kas sniedz ieguvumus darba ņēmējiem un darba devējiem;

56. aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar programmu likumdošanas uzlabošanai pastāvīgi sadarboties ar sociālajiem partneriem un vajadzības gadījumā ar citām pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām jautājumos likumdošanu darba tiesību vai sociālās politikas jomās, lai vienkāršotu administratīvās procedūras, ar kurām saskaras mazie un vidējie uzņēmumi un jaundibināti uzņēmumi, jo īpaši cenšoties atvieglot šo uzņēmumu finanšu stāvokli to konkurētspējas palielināšanai, lai radītu darba vietas;

57. aicina Komisiju reglamentēt pamatuzņēmumu vai galveno uzņēmumu līdzatbildību un individuālo atbildību, lai novērstu pārkāpumus apakšlīgumu un ārpakalpojumu līgumu slēgšanā ar darba ņēmējiem, un izveidot pārredzamu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu visiem uzņēmumiem, pamatojoties uz līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem attiecībā uz darba standartu un darba apstākļu ievērošanu; jo īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis skaidri noteikt Eiropas mērogā, kurš apakšuzņēmēju ķēdē ir atbildīgs par atbilstību darba tiesību normām un saistīto algu izmaksāšanu, sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļiem;

58. ir pilnīgi pārliecināts, ka nestabilu un mazapmaksātu darbavietu radīšana nav piemērots risinājums uzņēmumu pārvietošanas tendencēm, kas vērojamas aizvien lielākā nozaru skaitā; turpretī uzskata, ka ieguldījumi pētniecībā, attīstībā, apmācībā un mūžizglītībā ir tie faktori, kas veicinās zemas konkurētspējas nozaru attīstību;

59. aicina Komisiju veicināt strīdu izšķiršanas sistēmas izveidi, lai starp sociālajiem partneriem panāktās Eiropas mēroga vienošanās kļūtu par efektīvu un elastīgu instrumentu, kas sekmētu efektīvākas normatīvās pieejas izstrādi Eiropā;

60. aicina dalībvalstis samazināt ierobežojumus piekļuvei darba tirgiem un uzlabot darba ņēmēju pārvietošanās iespējas Eiropas Savienībā, nodrošinot Lisabonas stratēģijas mērķu ātrāku sasniegšanu;

61. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem.

PASKAIDROJUMS

Komisijas Zaļās grāmatas „Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas” mērķis ir sākt sabiedrisku diskusiju ES par to, kā darba likumdošanu var modernizēt, lai risinātu galvenās problēmas, ko radījusi galvenokārt globalizācija un Eiropas sabiedrības novecošana. Darba likumdošanas attīstīšana šajā virzienā šķiet būtiski svarīga, ja vēlamies sasniegt divus visnozīmīgākos Lisabonas stratēģijas mērķus — līdz 2010. gadam izveidot ES ekonomiku par pasaulē viskonkurētspējīgāko un nodrošināt augstu nodarbinātības līmeni.

Tā kā nodarbinātības uzlabošana ir iespējama vienīgi kopā ar ekonomisko izaugsmi, modernizējot darba likumdošanu, jāņem vērā gan darbinieku, gan darba devēju vēlmes. Patiesībā šīs vēlmes nav pilnībā atšķirīgas, jo konflikta kultūru — filozofisko pamatu darba likumdošanas izstrādāšanai, kuras sākotnējais mērķis bija aizstāvēt vājāko no darba attiecībās iesaistītajām pusēm, — Eiropas Savienībā pakāpeniski nomaina sadarbības kultūra. Patlaban darbinieku un darba devēju kopīgais mērķis ir spēt pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, ko rada straujā tehnoloģiskā attīstība, pieaugošā konkurētspēja, kuru nosaka gan globalizācija, gan izmaiņas patērētāju pieprasījumā, un arī pakalpojumu nozares ļoti straujā attīstība. Ņemot vērā šos faktorus, Eiropadome Hemptonkortas sammitā 2005. gada oktobrī pieņēma Komisijas paziņojumu par Eiropas vērtībām globalizētajā pasaulē, kurā aicināja dalībvalstis izmantot aktīvu darba tirgus politiku un veicināt elastību un spēju pielāgoties, lai „vairāk aizsargātu cilvēkus nevis darbavietas ”. Paziņojumā arī norādīts, ka jāuzlabo normatīvā vide ES līmenī, kā arī valsts līmenī, „lai atbrīvotu uzņēmumus un pilsoņus no nevajadzīgām izmaksām un birokrātijas”.

Zaļā grāmata, šķiet, turpina attīstīt domu, ka ir būtiski svarīgi izstrādāt elastīgāku darba likumdošanu. Tas nenozīmē radikālu atkāpšanos no obligātajiem nodarbinātības drošības standartiem, taču, iespējams, būs jāmaina šo standartu kvalitāte, lai atspoguļotu tajos pāreju no „nodrošināta darba” koncepcijas uz „nodarbinātības drošības” koncepciju un uzskata „drošs, jo nodarbināts” aizstāšanu ar uzskatu „drošs par darbu”. Darba likumdošana, kas pēc būtības ir izstrādāta, lai aizsargātu strādājošos standarta darba attiecībās, kuru pamatā ir pastāvīga darba līgumi, nekavēs elastīgi pielāgoties tirgus vajadzībām tos, kas netiek nodarbināti tradicionālā veidā. Pārlieku stingra darba tirgus regulēšana negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību un nodarbinātības uzlabošanu, atturot darba devējus piedāvāt oficiālu darbu un mudinot gan darba devējus, gan darbiniekus pievērsties „melnajam tirgum”.

Elastības trūkums darba likumdošanā arī veicina alternatīvu nodarbinātības veidu attīstību, kas saskaņā ar statistikas datiem uzlabo darba iespējas tādiem cilvēkiem, kuri uzsāk darba dzīvi, ir pensijas vecumā vai vēlas atgriezties darbā pēc pārtraukuma. Arī jauniem studentiem vai vecākiem, kas audzina bērnus, tā ir viegla iespēja apvienot darbu ar mācībām vai ģimenes dzīvi. Ņemot vērā šādu nodarbinātības veidu augošo popularitāti un to labvēlīgo ietekmi, atvieglojot cilvēkiem ienākšanu un palikšanu darba tirgū, tos būtu jāatzīst darba likumdošanā, vienlaikus aizsargājot šādus strādājošos pret diskrimināciju un nodrošinot viņiem konkrētas obligātās tiesības, kas tiek noteiktas atbilstoši katras dalībvalsts tradīcijām un sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tomēr nav jācenšas likvidēt atšķirības starp tradicionālajiem un alternatīvajiem nodarbinātības veidiem. Kopīgu obligāto nodarbinātības standartu ieviešana visiem nodarbinātības veidiem ne tikai būs ļoti sarežģīta, bet var arī radīt papildu šķēršļus piekļuvē legālajam darba tirgum, ietekmējot daudzas sociālās grupas, tostarp tādas, kurām visvairāk draud atstumtība.

Izstrādājot jaunus vienotus standartus un definīcijas Eiropas Savienības līmenī, jārīkojas īpaši uzmanīgi. Atšķirības starp dalībvalstīm ir tik lielas, ka šādu vienotu pasākumu ieviešana var izraisīt ekonomiskās efektivitātes samazināšanos, tādējādi negatīvi ietekmējot nodarbinātības rādītājus. Eiropas Savienībā jau ir iespaidīgs skaits noteikumu, kuri regulē darba tirgu, un nav nepieciešams ieviest jaunus. Tomēr regulāri jāveic esošo likumu pārskatīšana, lai izvērtētu to ietekmi uz uzņēmumu, it īpaši mazo un vidējo uzņēmumu, darbību un nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā.

Šajā saistībā neapšaubāmi būtu lietderīgi, ja dalībvalstis pieņemtu drosmīgāku politiku, lai pabeigtu vienotā tirgus izveidošanu, it īpaši attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti. Kopienas iestāžu īstenotajiem pasākumiem būtu jālikvidē šķēršļi un grūtības, kas rodas pārvalstiskā līmenī, jo tās joprojām ir nozīmīgs faktors, kurš kavē lielāku Eiropas pilsoņu mobilitāti, kam ir būtiska nozīme ekonomikas attīstībā un tātad arī nodarbinātības uzlabošanā. Atklātajai koordinēšanas metodei būtu jākļūst par pamatu dinamiskākai pozitīvās pieredzes apmaiņai starp dalībvalstīm aktīvas darba tirgus politikas jomā.

Komisijas ziņojums „Nodarbinātība Eiropā 2006. gadā” attiecas uz elastīgumu un sociālo drošību ES darba tirgos un stingri norāda, ka ilgtermiņa perspektīvā lietpratīgas apmācības organizēšanai ir daudz pozitīvāka ietekme, palīdzot cilvēkiem bez darba iekārtoties darba tirgū. Tāpēc jāpievērš lielāka uzmanība gan strādājošo, gan bezdarbnieku apmācības pieejamībai un kvalitātei. Tā kā personiskajai motivācijai tomēr ir būtiski svarīga nozīme jebkura mācību procesa panākumos, atbilstošajiem mācību priekšmetiem, piemēram, uzņēmējdarbības mācībai un personiskās karjeras vadībai, būtu jākļūst par skolu mācību programmu pastāvīgu daļu.

Ar profesionālo darbību saistītie Lisabonas stratēģijas mērķi ir sasniegti četrās ES valstīs, kas viena no otras ievērojami atšķiras pēc arodbiedrību biedru skaita un aktivitātes līmeņa. Tomēr sociālais dialogs par jautājumiem, kas ir būtiski svarīgi ekonomikas attīstībai un tātad arī nodarbinātības uzlabošanai, jārisina visur. Papildus dialogam Eiropas un valstu līmenī jāuzsver arī dialoga vērtība nozares līmenī, kas nodrošina iespējas labāk reaģēt uz mainīgajiem tirgus apstākļiem. Pietiekams sociālais dialogs ļauj pārvarēt saspīlējumu starp darbiniekiem un darba devējiem un palielināt savstarpējo uzticēšanos. Sociālie partneri var sniegt pozitīvu ieguldījumu, iedrošinot tos, kas nav iekļāvušies darba tirgū, izmantot alternatīvo nodarbinātības veidu priekšrocības situācijās, kad nav pieejami tradicionālie līgumi. Šādas alternatīvas ir labākas par bezdarbu. Komisijai un dalībvalstu valdībām jāatbalsta spēcīgu sociālo partneru attīstība un saistībā ar darba likumdošanu jāveicina sadarbība un pozitīvas pieredzes apmaiņa starp organizācijām, kā arī strādājošajiem un darba devējiem paredzētas apmācības un informācijas kampaņas par strādājošo tiesībām un darba likumdošanas prasību neievērošanas negatīvajām sekām.

6.6.2007.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

(2007/2023(INI))

Atzinumu sagatavoja: Mia De Vits

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  apliecina, ka darba tiesības ir galvenokārt dalībvalstu un sociālo partneru kompetencē un ka tās ievērojami atšķiras dažādās valstīs; tomēr uzsver, ka Eiropas Savienības pasākumos jāvērš uzmanība uz Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanu, radot vairāk jaunu darbavietu un uzlabojot to kvalitāti, lai gan ES kompetence šajā jomā ir ierobežota;

2.  uzsver, ka darba tiesības ietver tādus tiesību aktus sociālās aizsardzības jomā, kuru mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus;

3.  uzskata, ka sociālais dialogs ir piemērots modelis ES un dalībvalstu līmenī (saskaņā ar EK līguma 137. pantu), lai radītu reglamentējošus noteikumus darba attiecību jomā; attiecīgi uzskata, ka minēto apspriežu gaitā oficiāli jāietver prasība ņemt vērā sociālo dialogu; uzskata, ka sociālo partneru atbalstīšana un starptautiskas sadarbības veicināšana ievērojami palīdzēs īstenot vienlīdzības principu;

4.  pauž uzskatu, ka patiesais mērķis ir nodrošinājums ar darbu, lai, zaudējot darbu, būtu iespējams ātri atrast jaunu darbavietu; šajā sakarā uzsver, ka īpaša nozīme ir mūžizglītībai;

5.  pauž uzskatu, ka pārlieku stingras aizsardzības normas nodarbinātības jomā var atturēt uzņēmumus no darbinieku pieņemšanas darbā; piekrīt Komisijai, ka elastīgi likumu pamatnosacījumi nodarbinātības jomā sekmē darba tirgu pielāgošanās spēju un veicina nodarbinātību; turklāt pauž uzskatu, ka nedrīkst uzvelt nevajadzīgu birokrātisku slogu uzņēmumiem, bet jāsamazina administratīvās izmaksas, jo īpaši mazo uzņēmumu gadījumā; šajā sakarā atbalsta Eiropadomes 2007. gada 9. marta paziņojumu, ka ir jānosprauž mērķis par 25 % samazināt administratīvo slogu līdz 2012. gadam;

6.  vērš uzmanību uz darbā norīkošanas direktīvu, regulu par sociālās nodrošināšanas sistēmām un citām regulām ES līmenī, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību vispusīgu aizsardzību; pauž uzskatu, ka nav pamata Eiropas līmenī nošķirt “nodarbinātās” un “pašnodarbinātās” personas; iestājas par darba tirgus izveidi Eiropā un par pakalpojumu sniedzēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā; pretrunas starp dalībvalstu darba tiesībām un iekšējā tirgus noteikumiem ir jārisina, piešķirot prioritāti dalībvalstu darba tiesību normām;

7.  uzskata, ka darbā norīkošanas direktīva, kurā paredzēti obligātie darba ņēmēju aizsardzības pamatnoteikumi, ir nepieciešams instruments, kas nodrošina taisnīgu attieksmi pret dažādiem darba ņēmējiem, kuri iesaistīti pagaidu darba attiecībās citā dalībvalstī; tomēr uzskata, ka ir vajadzīgi efektīvi uzraudzības līdzekļi, lai nepieļautu nelikumības; šajā sakarā tomēr atzīmē, ka pašreizējā Eiropas Kopienu Tiesas prakse atzīst, ka uzņēmēja dalībvalsts drīkst pieprasīt dokumentus, tikai ievērojot proporcionalitātes principu; vēlreiz aicina Komisiju aktīvāk strādāt ar dalībvalstīm, lai uzlabotu kontroles iestāžu pārrobežu sadarbību;

8.  šajā sakarā atsaucas uz Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu Wolff un Müller lietā, kurā atzīts līgumslēdzēja uzņēmēja un apakšuzņēmēja ķēdes atbildības princips; aicina Komisiju veicināt un atvieglot ciešāku sadarbību un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm; aicina nepakļaut galveno uzņēmumu papildu birokrātiskam vai finansiālam slogam.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas
Procedūras Nr.	2007/2023 (INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	EMPL
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	IMCO15.2.2007
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Mia De Vits1.3.2007.
Izskatīšana komitejā	12.4.2007.		8.5.2007.	4.6.2007.
Pieņemšanas datums	5.6.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	18 16 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Daniela Buruiană-Aprodu, Charlotte Cederschiöld, Gabriela Creţu, Mia De Vits, Rosa Díez González, Janelly Fourtou, Evelyne Gebhardt, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Edit Herczog, Pierre Jonckheer, Alexander Lambsdorff, Kurt Lechner, Lasse Lehtinen, Toine Manders, Arlene McCarthy, Béatrice Patrie, Zita Pleštinská, Guido Podestà, Giovanni Rivera, Zuzana Roithová, Luisa Fernanda Rudi Ubeda, Heide Rühle, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Alexander Stubb, Eva-Britt Svensson, Marianne Thyssen, Horia-Victor Toma, Jacques Toubon, Barbara Weiler
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Wolfgang Bulfon, André Brie, Manuel Medina Ortega, Anja Weisgerber
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Cristobal Montoro Romero, Paul Rübig
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)	...

5.6.2007

Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

(2007/2023(INI))

Atzinumu sagatavoja: Donata Gottardi

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.      uzsver vajadzību izpētīt sociālās, ekonomiskās un likumdošanas jomas jauninājumus, kas atbilst Kopienas tiesību kopumam un to uzlabo, iesaistot visas ieinteresētās puses un pamatojoties uz kolektīviem līgumiem saskaņā ar organizatoriskām prasībām, un uzskata, ka ir jāmaina darba organizācija un jāuzlabo darba kultūra, pamatojoties uz uzticēšanos, cieņu, atbildību, drošību un elastīgumu;

2.      uzsver to sociālo un ekonomisko nozīmi, kāda ir pēc iespējas lielākai darbinieku iesaistīšanai darba tirgū; uzsver, ka pašreizējais augstais bezdarba līmenis Eiropā apdraud labklājību, turpmāko izaugsmi un Eiropas konkurētspēju, kā arī rada sociālo segregāciju un iedalījumu strādājošajos un bezdarbniekos, turklāt ir pašsaprotami, ka bezdarbs ikvienu bezdarbnieku izolē, kā arī rada atkarību un pazemina pašvērtējumu;

3.      uzsver, ka Eiropas ekonomikai ir nepieciešams lielāks nodarbināto skaits, lai konkurētu pasaules tirgū un izpildītu sociālās drošības saistības;

4.      uzsver, ka augstais bezdarba līmenis Eiropā ir problēma, kuras atrisināšanai jāveic pasākumi, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam atvieglotu piekļuvi darba tirgum, palielinot mobilitāti darba tirgū un atvieglojot indivīdiem iespēju mainīt darba vietu, nezaudējot drošību;

5.      aicina veikt reformas, kas palīdzētu noturēties darba tirgū, samazinot nabadzības un segregācijas risku;

6.      nosaka mērķi radīt vairāk un labākas darba vietas, izmantojot izaugsmi un konkurētspēju, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus un turpinātu attīstību, pienācīgi ņemot vērā sociālo kohēziju un ilgtspējību, kas nodrošinātu nākamās paaudzes, kā arī izmaiņas, kuras radījusi globalizācija, demogrāfiskās pārmaiņas, jaunas tehnoloģijas un pakalpojumu ekonomika; uzsver, ka priekšnoteikums šo mērķu sasniegšanai ir efektīvs darba tirgus; aicina izveidot elastīgu vidi, kas būtu priekšnoteikums izaugsmes un konkurētspējas palielināšanai;

7.      uzsver, ka ir svarīgi garantēt atbilstību starp darba tiesību jomā panākto attīstību, saskaņojot ES direktīvas un kolektīvos līgumus, un atvērto koordinācijas metodi, īpašu uzmanību pievēršot jaunajām dalībvalstīm, un mudina Komisiju ņemt vērā dalībvalstu darba tirgu atšķirības, lai stiprinātu ieceri izveidot konkurētspējīgu, inovatīvu un integrētu Eiropu;

8.      atzinīgi vērtē pieeju nereģistrēta darba un ēnu ekonomikas problēmai, kas dažādā apmērā ir konstatēta dažādās dalībvalstīs, graujot ražošanas sistēmu, nodarot kaitējumu patērētājiem, samazinot nodokļu ieņēmumus un radot negodīgas konkurences apstākļus uzņēmumiem; uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir būtiska nozīme, lai apkarotu darba ņēmēju nelegālu nodarbināšanu un nodrošinātu ES iedzīvotāju nediskriminēšanu darba tiesību jomā visās dalībvalstīs; aicina pastiprināt pārbaudes nereģistrēta darba atklāšanai;

9.      atbalsta Komisijas stratēģiju nereģistrēta darba apkarošanai, izveidojot ciešu sadarbību starp dalībvalstu izpildiestādēm, darba inspekcijām, sociālās drošības pārvaldēm un nodokļu iestādēm, un aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, pamatojoties uz dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgajiem rādītājiem un salīdzinošo novērtēšanu, lai cīnītos pret nereģistrētu darbu un nodokļu ieņēmumu sarukšanu;

10.    uzskata, ka ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp elastīgumu un drošību, ņemot vērā uzņēmumu un darba ņēmēju situāciju un prasības, un atzīmē, ka elastīgums un drošība ir gan uzņēmumu, gan darba ņēmēju savstarpēja prasība; atkārtoti pauž vajadzību ieviest elastīgumu gan attiecībā uz nodarbinātības veidiem, gan uz darba laiku, tādējādi radot apstākļus darba ņēmēju iekļūšanai un palikšanai darba tirgū; norāda uz vajadzību apsvērt jautājumu par pienākumu pārdali un darba uzdevumu savienošanu ar ģimenes un privāto dzīvi; uzskata, ka ir jāņem vēra visi nodarbinātības veidi, tostarp aprūpes jomas profesijas un brīvprātīgs darbs;

11.    uzsver, ka aktīva darba tirgus politika var daudz efektīvāk aizsargāt darba ņēmējus no darba tirgus riskiem un ka nolūkā panākt līdzsvaru starp elastīgumu un sociālo nodrošinājumu, ir nepieciešami pienācīga apjoma līdzekļi, ko piešķir pietiekami ilgā laika periodā, lai nodrošinātu bezdarbnieku pabalstus, vienlaikus veicot pasākumus un izveidojot materiāli tehnisko bāzi darbaspēka apmācībai un pārkvalificēšanai; aicina dalībvalstis paredzēt īpašus pasākumus un darbības, lai atvieglotu pāreju no vienas darba vietas uz citu, apvienojot aktīvu nodarbinātības politiku ar mūžizglītību un veicinot darba devēju un darba ņēmēju līdzatbildību par resursu un līdzekļu piešķiršanu un pārdalīšanu;

12.    vērš uzmanību uz vajadzību apzināt veidus, kā drošības garantijas pielāgot, nevis tikai paplašināt vai samazināt, un pauž bažas par riskiem, kas saistīti ar sloga pārvietošanu uz valsts budžetu, un par iespējamo ietekmi uz Stabilitātes un izaugsmes paktu;

13.    uzsver, ka darba aizsardzības noteikumu un aktīvas nodarbinātības politikas mērķim ir jābūt tādu personu nodarbinātības izredžu palielināšanai, kuri atrodas neizdevīgā situācijā un kuriem ir problēmas iegūt stabilu stāvokli darba tirgū, piemēram, jauniešiem, sievietēm un vecāka gadagājuma darba ņēmējiem;

14.    tomēr norāda, ka mazāku uzņēmumu darba devēji neelastīgu nodarbinātības regulējumu bieži min kā apstākli, kas kavē darbības paplašināšanu un jaunu darbinieku pieņemšanu, un ka pamatotas darba attiecību pārtraukšanas izmaksu un sarežģījumu dēļ potenciālie nākamie darba devēji reizēm saņem neprecīzas atsauksmes vai darbā tiek paturēti nepiemēroti darbinieki un ka šie faktori var ekonomiski ietekmēt konkurētspēju, kas savukārt var ietekmēt visu sabiedrību;

15.    atzīmē vajadzību īstenot aktīvu nodarbinātības politiku, vairāk pamatojoties uz mūžizglītību, nevis uz darba ņēmējiem, kuri apmācības iespējas izmanto tikai ārkārtas gadījumā, un uzskata, ka nodarbinātības iespējas un darbaspēka piemērošanās spējas rada drošību gan uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem un ka tām ir izšķiroša nozīme uz zinātnes atziņām balstītas ekonomikas konkurētspējas nodrošināšanā; atzīmē, ka uzņēmumi un darba ņēmēji ir ieinteresēti prasmju paaugstināšanā un kvalifikācijas iegūšanā; atzīmē, ka šajā jautājumā sociālie partneri ir iekļāvuši deklarāciju 2006. gada rīcības pamatprogrammā;

PROCEDŪRA

Virsraksts	Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas
Procedūras numurs	2007/2023(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	EMPL
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	ECON15.2.2007
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Gottardi Donata13.3.2007
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)
Izskatīšana komitejā	8.5.2007		4.6.2007
Pieņemšanas datums	5.6.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	37 0 3
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Gabriele Albertini, Zsolt László Becsey, David Casa, Christian Ehler, Jonathan Evans, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Piia-Noora Kauppi, Astrid Lulling, Cristobal Montoro Romero, Joop Post, John Purvis, Alexander Radwan, Ivo Strejček, Pervenche Berès, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, Donata Gottardi, Joseph Muscat, Dariusz Rosati, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Sharon Bowles, Sophia in 't Veld, Andrea Losco, Margarita Starkevičiūtė, Dariusz Maciej Grabowski, Guntars Krasts, Eoin Ryan, Heide Rühle, Sahra Wagenknecht, Cristian Stănescu.
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Ján Hudacký, Werner Langen, Maria Petre, Andreas Schwab, Katerina Batzeli, Harald Ettl, Gianni Pittella.
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

8.5.2007

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

(2007/2023(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kartika Tamara Liotard

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.  tā kā pētījumi parādīja, ka jaunajā ekonomikā pastāv sociāla, it īpaši dzimumu nevienlīdzība, kam ir tendence pastiprināties galvenokārt tajās nozarēs, kurās ir vājas arodbiedrības un netiek slēgti kolektīvie līgumi;

B.   tā kā ar nodarbinātību un sociālo aizsardzību saistītās pamattiesības varētu vērā ņemami samazināties attiecībā uz sievietēm, izraisot nedrošību saistībā ar turpmākajām nodarbinātības iespējām, kas skar nozīmīgu izvēli personīgajā dzīvē, piemēram, ģimenes plānošanu;

C.  tā kā darba tirgū sievietēm ir sliktākas iespējas, kā arī nesamērīgi daudz sieviešu ir nodarbinātas nepilnas slodzes darbā, kā arī jauna, bieži vien riskanta veida darbā, piemēram, pagaidu darba līgumi, gabaldarba līgumi, viņām ir apgrūtinātas iespējas pilnā mērā izmantot sociālās tiesības un sociālos pabalstus, kā arī vienādu atalgojumu un karjeras iespējas;

D.  tā kā diskriminācija attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, kuras upuri ir sievietes un kura izpaužas kā paaugstināts nabadzības risks, īpaši atšķirības darba samaksā, kas joprojām pastāv, neskatoties uz vienādu vai augstāku izglītības un apmācības līmeni nekā vīriešiem;

E.   tā kā sievietēm nelabvēlīgā situācija darba tirgū izraisa to, ka viņas saņem vidēji par 15 % zemāku algu nekā vīrieši, neskatoties uz to, ka vienāda samaksa par darbu jau no paša sākuma ir iekļauta Eiropas Savienības tiesību aktos;

F.   tā kā nevienlīdzība izraisa tiešas un netiešas tautsaimniecības izmaksas, tā kā, gluži pretēji, vienlīdzīga attieksme rada konkurences priekšrocības, šādas attieksmes īstenošana tādējādi ir tautsaimniecības un sociālās attīstības svarīgs uzdevums, turklāt Eiropas Savienība nevar atļauties iztikt bez sieviešu enerģijas un produktivitātes, jo sievietes veido pusi no iedzīvotāju skaita;

G.  tā kā pašreiz sievietēm ir trīskāršs pienākums, proti, palielināt viņu līdzdalību darba tirgū, dzemdēt vairāk bērnu, kā arī nodrošināt lielāku pieprasījumu pēc atbildības ģimenē, jo gandrīz vienmēr tieši sievietēm jārod kompromiss, lai apvienotu darbu ar ģimenes vajadzībām, kā arī viņām jāizjūt lielāks stress un satraukums profesionālo un ģimenes lomu apvienošanas dēļ;

H.  tā kā sievietes bieži vien pamet darba tirgu uz lielāku laikposmu bērna kopšanas un ģimenes pienākumu dēļ; tā kā sieviešu iespējas no jauna iesaistīties darba tirgū ir mazākas;

I.    tā kā ir izrādījies, ka simtiem tūkstošu sieviešu pieņem nelikumīgus darba noteikumus, tāpēc, ka tām nav izvēles, jo viņas strādā par mājkalpotājām ārpus savas mājsaimniecības vai arī apkopj gados vecākus ģimenes locekļus;

1.   norāda, ka dzimumu līdztiesības veicināšanai ir sevišķi svarīgi pieņemt pasākumus, lai paplašinātu darbinieku tiesības uz sociālo drošību un sociālajiem pabalstiem tajos gadījumos, kad darbiniekiem ir nepilnas slodzes darbs, elastīgs, vai nestandarta darba režīms, ņemot vērā to, ka lielākā daļa šādi nodarbināto personu ir sievietes; aicina dalībvalstis ievērot darba likumdošanu, īpaši saistībā ar jauno sociālo realitāti un nesenajām izmaiņām darba attiecībās;

2.   aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt tiesības uz sociālo aizsardzību, kā arī uz minimālajiem ienākumiem drošai eksistencei, kura nav saistīta ar darba stāžu un līguma veidu, kas nodrošināta indivīdam kā viņa pamattiesības;

3.   uzsver, ka tiesību aktos jāparedz, ka darba līgumi uz noteiktu laiku, kas vairākas reizes atjaunoti, jāpārveido par pastāvīga darba līgumiem; aicina efektīvāk kontrolēt darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanu;

4.   uzsver, ka situācija nodarbinātības jomā Eiropas Savienībā neatbilst Eiropas Savienības galvenajiem mērķiem – uzlabot tās iedzīvotāju darba un dzīves apstākļus –, ne arī Lisabonas stratēģijai, kuras mērķis ir vairāk un labākas darbavietas, pilnīga nodarbinātība, sociālajā iekļaušanā un līdz 2010. gada panākt 60 % sieviešu nodarbinātību; aicina Komisiju neatliekami risināt šos jautājumus;

5.   aicina Komisiju apspriežu procesā efektīvi īstenot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai; norāda, ka Komisijas Zaļajā grāmatā (COM(2006)0708) nav pievērsta uzmanība tam, vai ierosinātajām izmaiņām nebūs atšķirīga iedarbība uz dzimumiem;

6.   aicina dalībvalstis un darba devējus sniegt jaunas iespējas, izmantojot elastīgu darba laiku, kā arī veicināt nepilna laika darbu un pašnodarbinātību, vienlaicīgi nodrošinot sociālo aizsardzību un pensiju, lai pastiprinātu sieviešu, jaunu un gados vecāku cilvēku nodarbinātību;

7.   uzsver, ka konkurences spiediens ir veicinājis ekonomiskās nevienlīdzības pastiprināšanos un palielinājis pieprasījumu pēc elastīgiem darba nosacījumiem, un tas negatīvi iespaidojis sieviešu situāciju attiecībā uz darba samaksas atšķirībām, amatu un nozaru segregāciju, kā arī uz materiālās neatkarības un sociālās aizsardzības izredzēm;

8.   uzsver, ka darba likumdošanā sākuma punktam jābūt atšķirību likvidēšanai sieviešu un vīriešu darba samaksā; uzskata, ka atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā dažādās nodarbinātības jomās atspoguļo necieņu pret darbu, ko izpilda sievietes;

9.   uzsver nepieciešamību ieviest atbilstošu gan vīriešu, gan sieviešu darba novērtēšanas sistēmu, lai ieviestu vienādas samaksas par vienādu darbu principu, kas daudzos gadījumos netiek piemērots;

10. norāda, ka pastāv uz dzimuma un vecuma atšķirībām balstīts risks būt vājākā pozīcijā darba tirgū, jo sievietēm, gados vecākiem cilvēkiem un jauniem darbiniekiem, kas pieņemti darbā, pamatojoties uz nestandarta līgumiem, ir mazākas iespējas uzlabot savu situāciju darba tirgū;

11. uzsver, ka tiesības apvienot darba un ģimenes dzīvi (gan karjeras, gan sociālo pakalpojumu un tiesību uz pensiju aspektā), sieviešu - grūtnieču un to sieviešu, kuras baro bērnu ar krūti, aizsardzības palielināšana, labāka ģimenes pienākumu un mājas rūpju sadale starp sievietēm un vīriešiem, elastīgu bērnu aprūpes pakalpojumu un apgādājamiem vecākiem domātu pakalpojumu piemērots piedāvājums, kā arī no maternitātes atvaļinājumiem neatkarīgu paternitātes atvaļinājumu ieviešana ir tie svarīgie nosacījumi, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību darba vietā;

12. aicina Komisiju virzot Zaļajā grāmatā paredzēto procesu uz līdzsvarotu elastības un drošības kombināciju, ņemt vērā gan darbinieku, gan uzņēmēju intereses;

13. aicina dalībvalstis un sociālos partnerus sniegt iespēju izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, kā arī lielāku darba noteikumu elastību, īpaši izmantojot jaunas tehnoloģijas, lai labāk varētu apvienot profesionālo, ģimenes un personisko dzīvi;

14. iesaka dalībvalstīm, Padomei un Komisijai atbilstīgi Atvērtajai koordinācijas metodei apmainīties ar labāko praksi saistībā ar elastīgu darba laika organizēšanu, kā arī ņemt vērā inovatīvu darba laika sakārtojumu, kas uzlabo darba un ģimenes dzīves līdzvaru;

15. norāda, ka mūsdienu darba likumdošanā jāgarantē pilnīga to Kopienas un valstu tiesību aktu ieviešana, kas aizliedz diskrimināciju darba tirgū; norāda turpmāk, ka darba likumdošanā jāatbalsta efektīvi mehānismi, kas nodrošina vienādas iespējas visiem darba spējīgajiem iedzīvotājiem, proti, diskriminācijas aizliegšana darbā pieņemšanas procedūrās, iespēja virzīties uz priekšu karjerā, kā arī apmācības iespēja un aizsardzība pret vajāšanu tad, kad cilvēki pieprasa savas tiesības;

16. aicina dalībvalstis veicināt pasākumu pieņemšanu līdztiesības labā uzņēmumos, lai izskaustu diskriminējošas situācijas saistībā ar darba apstākļiem, seksuālu uzmākšanos, seksismam raksturīgas valodas lietojumu, norīkojot amatos un darba laika ieviešanā, kā arī nodrošināt līdzsvarotu vīriešu un sieviešu līdzdalību uzņēmumu valdēs.

17. aicina dalībvalstis nodrošināt, ka sievietēm un vīriešiem, lai nodrošinātu savu pensiju pēc aktīvo darba gaitu beigām, ir iespēja pat saīsinot vai pārtraucot darba gaitas, lai nodotos bērnu audzināšanai, nepārtraukti iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā; uzsver, ka jānodrošina darbinieku mūžiglītība, lai sekmīgi noritētu pāreja no vienas nodarbinātības situācijas uz citu;

18. aicina Komisiju ķerties pie (nereģistrētu) migrējošu darbinieku, īpaši sieviešu - migrantu izmantošanas, pievēršot uzmanību instrumentiem un mehānismiem darbinieku - migrantu izmantošanas novēršanai un izskaušanai, vairāk uzmanības veltot nelegālo imigrantu cilvēku pamattiesību un darba tiesību atzīšanai un stiprināšanai, nevis balstīties uz represijām un atpakaļnosūtīšanu;

19. ar bažām atzīmē, ka Zaļā grāmata, kaut arī atzīst, ka pašreizējie darba tirgus noteikumi rada dzimumu nevienlīdzību, piemēram, attiecībā uz vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām, kā arī norobežošanu attiecībā uz nodarbinātību un nozarēm, pilnīgi ignorē pienākumus un atbildību saistībā ar Ceļa karti sieviešu un vīriešu līdztiesībā;

20. ar bažām atzīmē arī, ka Zaļā grāmata, kaut arī atzīst to, ka sievietēm jāpārvar profesionālās un privātās dzīves nelīdzsvarotība, tajā tomēr nav ņemta vērā neatliekamā vajadzība rīkoties, lai saskaņotu profesionālo un personisko dzīvi ar demogrāfiskajiem izaicinājumiem, atbilstīgi Eiropas Dzimumu līdztiesības paktam un Komisijas paziņojumam par Eiropas demogrāfisko nākotni;

21. norāda, ka sieviešu un vīriešu nevienlīdzība un sieviešu kopējā darba slodze turpmāk palielināsies, ja sieviešu nodarbinātības veicināšanā netiks ņemts vērā sieviešu darbs ģimenes aprūpē un mājās.

22. uzsver nepieciešamību efektīvi garantēt to darbinieku darba tiesības, kas strādā starptautiskā kontekstā Kopienā neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tie strādā, ņemto vērā to, ka liela daļa šo darbinieku ir sievietes;

23. norāda, ka termins "elastdrošība" ir maldinošs, tas iesaka lielāku elastību un drošību attiecībā uz darbiniekiem, kaut gan patiesās sekas ir lielāka elastība darba devējam un paaugstināta darba ņēmēja nedrošība, ja pašreizējā darba tirgus noteikumi nenodrošina sociālās tiesības visiem un nesniedz darbiniekiem instrumentu, kas ļautu tiem teikt savu vārdu darba laika sadalē un tā piemērošanā viņu vajadzībām;

24. uzsver nepieciešamību precizēt vārda "darbinieks" nozīmi Kopienā, kā arī kopējās darbinieku tiesības neatkarīgi no to profesionālā statusa;

25. aicina dalībvalstis turpināt atbalstīt trīspušu – valsts iestāžu, darba devēju un arodbiedrību – dialogu, lai ņemtu vērā jaunās sociālās realitātes īpatnības, kā arī jaunās vajadzības, kas rodas darba attiecībās un rast katras puses atbildības un interešu līdzsvaru;

26. uzsver, ka tautsaimniecības uzplaukumam nav jānotiek uz darbinieku sociālo tiesību rēķina, īpaši attiecībā uz sievietēm un visneaizsargātākajām grupām, piemēram, minoritātēm;

27. prasa Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm, veikt periodisku veikto pasākumu ietekmes izvērtēšanu, lai varētu veikt vajadzīgos pasākumus to aspektu labošanai, kuros nav panākts nozīmīgs progress vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas
Procedūras Nr.	2007/2023(INI)
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu	EMPL
Atzinumu sniedza   Datums, kad paziņoja plenārsēdē	FEMM15.2.2007
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē
Atzinumu sagatavoja   Iecelšanas datums	Kartika Tamara Liotard24.1.2007
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)
Izskatīšana komitejā	11.4.2007		2.5.2007
Pieņemšanas datums	2.5.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	12 1 6
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Katerina Batzeli, Edit Bauer, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Anneli Jäätteenmäki, Lívia Járóka, Urszula Krupa, Pia Elda Locatelli, Astrid Lulling, Siiri Oviir, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Christa Prets, Amalia Sartori, Eva-Britt Svensson, Anna Záborská
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Anna Hedh, Kartika Tamara Liotard, Marusya Ivanova Lyubcheva, Heide Rühle
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Daciana Octavia Sârbu
Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)	...

PROCEDŪRA

Virsraksts

Darba likumdošanas modernizēšanu, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas

Procedūras numurs

2007/2023(INI)

Komiteja, kas atbildīga par jautājumu   Datums, kad plenārsēdē paziņoja par atļaujas saņemšanu

EMPL15.2.2007

Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

IMCO15.2.2007

ECON15.2.2007

FEMM 15.2.2007

Atzinumu nav sniegusi   Lēmuma datums

ITRE12.4.2007

Ciešāka sadarbība   Datums, kad paziņoja plenārsēdē

NO

Referents(-e/-i/-es)   Iecelšanas datums

Jacek Protasiewicz13.12.2006

Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es)

José Albino Silva Peneda

Izskatīšana komitejā

8.5.2007

15.5.2007

Pieņemšanas datums

18.6.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+ - 0

40 1 5

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jan Andersson, Alexandru Athanasiu, Edit Bauer, Emine Bozkurt, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Alejandro Cercas, Ole Christensen, Luigi Cocilovo, Jean Louis Cottigny, Proinsias De Rossa, Harlem Désir, Harald Ettl, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Stephen Hughes, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Jean Lambert, Raymond Langendries, Bernard Lehideux, Elizabeth Lynne, Thomas Mann, Jiří Maštálka, Ana Mato Adrover, Maria Matsouka, Mary Lou McDonald, Elisabeth Morin, Csaba Őry, Jacek Protasiewicz, Bilyana Ilieva Raeva, Elisabeth Schroedter, José Albino Silva Peneda, Kathy Sinnott, Gabriele Stauner

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Françoise Castex, Marian Harkin, Anna Ibrisagic, Claude Moraes, Roberto Musacchio, Ria Oomen-Ruijten, Anja Weisgerber, Glenis Willmott

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Alfonso Andria, Tatjana Ždanoka

Iesniegšanas datums

Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

• [1]  OV L 303, 2.12.2002., 16. lpp.
• [2]  OV C 305 E, 14.12.2006., 141. lpp.
• [3]  OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp.
• [4]  OV C 292 E, 1.12.2006., 131. lpp.
• [5]  OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
• [6]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0463.
• [7]  OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp.
• [8]  OV L 39, 14.2.1976., 40. lpp.
• [9]  OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
• [10]  OV L 216, 20.8.1994., 12. lpp.
• [11]  OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp.
• [12]  OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.
• [13]  OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp.