ZIŅOJUMS par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam —Baltā grāmata
25.6.2007 - (2006/2270(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referente: Ieke van den Burg
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam (COM(2005)0629) (tālāk tekstā — Komisijas Baltā grāmata),
– ņemot vērā Komisijas pieņemtā Finanšu pakalpojumu rīcības plāna (FSAP) (COM(1999)0232) īstenošanu, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvu 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīga izmantošana)[1], Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem[2], Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīvu 2004/109/EK par pārredzamības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīri ir pieņemti tirdzniecībai regulētā tirgū[3], direktīvas (CRD) par prasībām attiecībā uz sākumkapitālu (Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta)[4] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādāta)[5]) un Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai par akcionāru balsstiesību izmantošanu sabiedrībās, kuru juridiskā adrese ir dalībvalstī un kuru akcijas atļauts tirgot regulētā tirgū (COM(2005)0685),
– ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu — 2006. gada ziņojumu par vienotā finanšu pakalpojumu tirgus progresu,
– ņemot vērā 2006. gada 7. novembra Eiropas Rīcības kodeksu par mijieskaitu un norēķiniem un priekšlikumu par eirosistēmu, lai izveidotu norēķinu sistēmu darījumiem ar vērtspapīriem, izmantojot centrālās bankas līdzekļus (Target2–Securities) (tālāk tekstā — Rīcības kodekss),
– ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza padomes Direktīvu 92/49/EEK un Direktīvas 2002/83/EK, 2004/39/EK, 2005/68/EK un 2006/48/EK attiecībā uz procedūras noteikumiem un vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami, veicot piesardzīgu novērtējumu par līdzdalības iegūšanu un palielināšanu finanšu nozarē (COM(2006)0507),
– ņemot vērā 2006. gada 23. februārī publicēto Finanšu pakalpojumu komitejas (FSC) ziņojumu par finansiālo uzraudzību (T. Francq ziņojums),
– ņemot vērā Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) 2007. gada 26. janvārī publicēto otro starpposma ziņojumu par Lamfalussy procesa pārraudzību,
– ņemot vērā Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejas (CESR) 2004. gada 25. oktobrī publicēto ziņojumu — “kuri pārraudzības instrumenti ES vērtspapīru tirgiem” (“Himalaju” ziņojums),
– ņemot vērā 2004. gada 15. janvāra rezolūciju par drošības fondu un atvasinājumu nākotni[6], 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par ES finanšu tirgus integrācijas pašreizējo stāvokli[7] un 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par konsolidāciju finanšu pakalpojumu nozarē[8],
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0248/2007),
1. izsaka atzinību Komisijai par tās ieguldījumu FSAP, veidojot Eiropas kapitāla tirgu, kurš galvenokārt savas finanšu noteikumu kvalitātes un viengabalainības dēļ kļuvis par vadošo tirgu pasaulē; atzinīgi vērtē Komisijas Baltajā grāmatā noteiktās saimnieciska rakstura prioritātes, proti, konsolidēt Eiropas finanšu tirgu, likvidēt šķēršļus kapitāla brīvai apritei un uzlabot finanšu pakalpojumu uzraudzību;
2. mudina dalībvalstis nodrošināt savlaicīgu un konsekventu FSAP īstenošanu; aicina Komisiju pārraudzīt FSAP īstenošanu un komiteju trešajā līmenī nepārtraukti uzlabot tā konsekventu piemērošanu;
3. pauž bažas par to, ka noteiktajā termiņā dalībvalstu transponēto Kopienas tiesību aktu skaits joprojām ir neliels, un pieprasa stiprināt dalībvalstu uzraudzības iestāžu sadarbību;
4. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt visās dalībvalstīs saskaņotu terminoloģijas skaidrojumu; mudina Komisiju, sagatavojot jaunus tiesību aktus, nodrošināt atbilstību pašreizējai terminoloģijai gan Eiropas, gan pasaules līmenī;
5. atzinīgi vērtētu, ja tiktu veikta FSAP pasākumu ekonomiskās ietekmes padziļināta pārbaude, ņemot vērā Lisabonas stratēģiju un reālās ekonomikas finansiālās vajadzības; lūdz Komisiju sākt šādu izpēti, vienlaikus sagatavojot tās ikgadējos progresa un īstenošanas pārraudzības ziņojumus, un iesaka pievērst īpašu uzmanību FSAP pasākumu īstenošanas ietekmei jo sevišķi tajās valstīs, kuras gūst labumu no FSAP pasākumiem, un saņēmējvalstu ienākumiem, ko ir radījusi finanšu tirgus konsolidācija;
Tirgus koncentrācija
6. atzīmē, ka lielajiem uzņēmumiem, galvenokārt audita firmām, kredītu vērtēšanas iestādēm (CRA) un investīciju bankām sniegto finanšu pakalpojumu augšējā tirgus segmentā pastāv augsts tirgus konsolidācijas līmenis; mudina Komisiju un konkurenci regulējošās valstu iestādes rūpīgi piemērot iepriekšminētajiem tirgus dalībniekiem EK konkurences noteikumus, ievērot piesardzību attiecībā uz nelikumīgu tirgus koncentrācijas risku, sniedzot pakalpojumus sarakstā iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem; uzsver nepieciešamību pēc pieejamām kompensāciju un sūdzību procedūrām; lūdz Komisiju pienācīgi ņemt vērā pakalpojumu izmantotāju skatījumu; uzsver vajadzību novērst šķēršļus jaunpienācējiem, kā arī atcelt tos tiesību aktus, kuri dod priekšroku tirgū pārstāvētajiem uzņēmumiem un pašreizējām tirgus struktūrām, kurās konkurence ir ierobežota;
7. pauž gandarījumu par nesen apstiprināto direktīvas priekšlikumu par izmaiņām Banku direktīvas 19. pantā, kurā grozījumi jāizdara ar topošo direktīvu par piesardzīgu novērtējumu attiecībā uz līdzdalības iegūšanu un kontrolakciju turēšanas palielināšanos finanšu sektorā[9], un mudina Komisiju turpināt darbības, lai novērstu šķēršļus uzņēmumu pārrobežu apvienošanai un pārņemšanai, kā tas ir noteikts Komisijas darba dokumentā par ES finanšu nozares pārrobežu konsolidāciju (SEC(2005)1398) un Parlamenta 2006. gada 4. jūlija rezolūcijā par turpmāku virzību uz konsolidāciju finanšu pakalpojumu nozarē[10], un mudina plašāk izmantot jaunos programmatūru risinājumus, tādējādi nodrošinot gala ieguldītājam nepastarpinātu un tiešu tirgus pieejamību;
8. uzsver, ka kredītu vērtēšanas iestādēs maksājumiem ir jābūt pārredzamiem un jānošķir vērtēšanas un papildu pakalpojumi, kā arī ir jāprecizē vērtēšanas kritēriji un uzņēmējdarbības veidi; uzsver, ka, piemēram, direktīvās par prasībām attiecībā uz sākumkapitālu kredītu vērtēšanas iestādēm ir valstiska nozīme un ka tādējādi tām jāatbilst augstajiem pieejamības, pārredzamības, kvalitātes un uzticamības standartiem, kā tas noteikts arī regulētajai uzņēmējdarbībai (piemēram, bankām); mudina Starptautisko Vērtspapīru komisiju organizāciju (IOSCO) un Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteju (CESR) rūpīgi pārraudzīt CRA atbilstību IOSCO rīcības kodeksam; aicina Eiropas ieinteresētās personas apsvērt, vai būtu jāveicina kāda īpaša Eiropas partnera izvirzīšanās kredītu vērtēšanas jomā;
9. paredz, ka pēc Direktīvas 2004/39/EK par tirgiem un finanšu instrumentiem (MiFID) ieviešanas palielināsies ne tikai konkurence starp tirdzniecības platformām un finanšu starpniekiem, bet arī biržu konsolidācija; uzskata, ka ir vajadzīga stingra finanšu tirgus noteikumu un uzraudzības metožu transatlantiska konverģence, nenoraidot uz principiem balstītu pieeju un nepieļaujot eksteritoriālu noteikumu piemērošanu; uzsver, ka noteikti ir jābūt labai pārvaldei un ka īpašumtiesību maiņai nevajadzētu ietekmēt pakalpojumu izmantotājus;
10. aicina Komisiju izpētīt, kurš no pasākumiem ir vispiemērotākais ieinteresēto personu uzticības veicināšanai, un veicināt darbinieku līdzdalību akciju kapitālā, lai līdzsvarotu dažādu ieinteresēto personu intereses;
11. aicinot sasniegt progresu to šķēršļu novēršanā, kuri norādīti Giovannini grupas 2001. gada novembra ziņojumā par pārrobežu mijieskaita un norēķinu kārtību Eiropas Savienībā, atkārtoti uzsver, ka sabiedrības interesēs attiecībā uz norēķinu drošību ir uzlabot pēctirdzniecības infrastruktūru, ņemot vērā gan cenu pārredzamību, gan konkurenci; atzinīgi vērtē panākto progresu, īstenojot Rīcības kodeksu, kas ļaus sasniegt izvirzītos mērķus un arī atbalstīs MiFID 34. pantu, kurā ir ietverti noteikumi par to, lai biržas nodrošina visiem lietotājiem iespēju izraudzīties norēķinu sistēmu, ar kuru viņi vēlētos veikt norēķinus par darījumiem pārrobežu akciju darījumos; šajā kontekstā ir apņēmies rūpīgi sekot līdzi ar Rīcības kodeksu saistītajiem notikumiem, kā arī projektam TARGET2–Securities, uzsverot, ka ir vajadzīga gan vadība, gan uzraudzība, lai risinātu ar interešu konfliktiem saistītus jautājumus; aicina Padomi un Komisiju nekavējoties sākt iniciatīvas, kas nepieciešamas, lai valsts sektora uzraudzībā un jomās, uz kurām neattiecas Rīcības kodekss, pilnībā novērstu Giovannini grupas ziņojumā minētos juridiskos un fiskālos šķēršļus;
12. norāda uz deleģētās balsošanas un to finanšu starpnieku pieaugošo ietekmi, kuriem netiešās akciju turēšanas sistēmu izmantošanas rezultātā pieder patērētāju materiālie aktīvi; lūdz Komisiju novērtēt iespējamo risku attiecībā uz dominēšanu tirgū, tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un šādu starpnieku interešu konfliktiem un stingri uzraudzīt topošās direktīvas ietekmi uz uzņēmumu akcionāru balstiesību īstenošanu;
13. pauž bažas par tādu finanšu pakalpojumu uzņēmumu lielo skaitu jaunajās dalībvalstīs, kuri pilnībā vai daļēji pieder citas valsts uzņēmumam, jo tas apgrūtina šo valstu pārraudzības iestāžu darbu, veicot efektīvu pārraudzību un kontroli, turklāt jauno dalībvalstu tautsaimniecības intereses un vajadzības to mātessabiedrību vadībai, kuru galvenie biroji atrodas ārvalstīs, bieži vien nav stratēģiski svarīgas;
14. lūdz Komisiju novērtēt to, kā tirgus augstākajā līmenī tiek īstenoti lieli apvienošanās un pārņemšanas darījumi, darījumi ar privātkapitālu un kā tiek veiktas ar šiem darījumiem saistītās emisiju izvietošanas un kreditēšanas darbības; ļoti atzinīgi vērtē uzraudzības iestāžu pastiprināto modrību gadījumos, kad notiek tirgus manipulācijas — vai nu tā būtu iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana darījumos, vai citu apsteigšana; mudina Komisiju sadarbībā ar ASV regulatoriem pārbaudīt, vai vajadzīgie drošības pasākumi, piemēram, iekšējie rīcības kodeksi un “Ķīnas mūri” ir pietiekami, lai sasniegtu atbilstošu korporatīvās pārvaldības līmeni un tirgus pārredzamību un lai novērstu interešu konfliktus;
15. uzsver, ka ar pārredzamu finansēšanas struktūru ir svarīgi nodrošināt, lai finanšu analītiķi un datu sniedzēji par finanšu tirgu ir neatkarīgi; mudina Komisiju pievērsties Komisijas Direktīvas 2004/72/EK (Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas)[11] un MiFID neatrisinātajām problēmām saistībā ar atšķirību starp “finanšu analīzi” un “citu informāciju”;
Alternatīvie ieguldījumu instrumenti
16. pilnībā apzinās alternatīvo ieguldījumu instrumentu ātru rašanos (drošības fondi un privātais kapitāls), atzīst, ka tie tirgū nodrošina likviditāti un diversifikāciju un rada iespēju uzlabot korporatīvās pārvaldības efektivitāti, un pievienojas dažu centrālo banku un uzraudzības iestāžu paustajām bažām, ka tie var izraisīt arī sistēmisku risku un citu finanšu iestāžu riska darījumu līmeņa palielināšanos;
17. aicina Komisiju apspriesties par drošības fondiem, lai sagatavotos diskusijai šajā jomā starptautiskā un Eiropas līmenī;
18. atzinīgi vērtē Komisijas pētījumus par drošības fondiem, tomēr izsaka nožēlu, ka Komisija šajos pētījumos līdz šim ir pievērsusies tikai šādu finanšu līdzekļu palielināšanas šķēršļiem, un aicina Komisiju uzraudzīt jebkādus iespējamos politikas trūkumus; uzsver, ka šādu finanšu līdzekļu regulatoru darbs attiecīgajā nozarē, tostarp CESR un IOSCO un kompetentās iestādes tirgos, kur šādi fondi ir raksturīgi, ir jāietver ES un ASV dialogā; pieprasa plašāku un kritiskāku pieeju attiecībā uz tirgus ļaunprātīgas izmantošanas risku; aicina Komisiju pārskatīt dalībvalstu režīmu atšķirības attiecībā uz individuālo klientu piekļuvi alternatīvajiem ieguldījumiem, un it īpaši noteikt atbilstīgu kvalifikāciju izplatītājiem, kas pārdod šādus pakalpojumus individuālajiem ieguldītājiem;
19. mudina Komisiju novērtēt uzraudzības kvalitāti ārzonas uzņēmumu atrašanās vietās un veicināt sadarbību ar attiecīgo valstu uzraudzības iestādēm; plāno sadarboties ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas Finanšu pakalpojumu komiteju, lai izpētītu, inter alia, fiskālos pasākumus, ar kuriem novērst nevēlamu kapitāla aizplūšanu uz vietām, kuras uzskata par “nodokļu oāzēm”;
20. atzinīgi vērtē 2007. gada 19. maijā notikušā Finansiālās stabilitātes foruma precizēto ziņojumu par drošības fondu nozari; ļoti atzinīgi vērtē ziņojumā norādītos ieteikumus par to, kā novērst iespējamo sistēmisko risku un risku, kas saistīts ar drošības fondu darbību; pieprasa ciešāku sadarbību un lielāku informācijas apmaiņu starp finanšu iestāžu uzraudzības iestādēm, ņemot vērā šos ieteikumus un izplatot paraugpraksi, lai uzlabotu pretestību sistēmiskajam riskam; turklāt mudina kreditorus, ieguldītājus un varas iestādes būt piesardzīgiem un atbilstoši novērtēt iespējamo darījumu partneru risku, kuru atspoguļo drošības fondi;
Finanšu pieejamība mazumtirdzniecības segmentā
21. atzīmē, ka ES mazumtirdzniecības finanšu tirgu pārrobežu integrācija ir mazāk attīstīta nekā vairumtirdzniecības jomā; atzīmē, ka patērētāji izmanto fiziskus uzņēmumus vairāk nekā virtuālos un ka tādējādi veidojas galvenokārt pašmāju finansēšanas struktūra; tomēr brīdina, ka nedrīkst mainīt valsts patērētāju aizsardzības tradīcijas un tiesiskās sistēmas, vienkārši izmantojot pieeju „viens der visiem”; uzskata, ka valsts patērētāju aizsardzības tradīcijas nedrīkst interpretēt tā, lai jaunajiem konkurentiem radītu šķēršļus vietējā tirgū; uzsver, ka nepieciešams finanšu pakalpojumu iekšējais tirgus, kas sekmīgi darbojas; atzīmē starpnieku nozīmi konkurences radīšanā dalībvalstu tirgos; uzsver Eiropas banku tirgus atklāto un plurālistisko struktūru priekšrocības patērētāju dažādo un plašo vajadzību apmierināšanā;
22. uzskata, ka labāka ir pieeja, kas vērsta uz konkrētiem šķēršļiem, kuri ietekmē mobilo pārrobežu pakalpojumu izmantotājus; rosina pilnveidot visas Eiropas finanšu izmēģinājuma produktus, piemēram, pensiju, hipotēku, apdrošināšanas vai patēriņa kredīta produktus, un aicina Komisiju izstrādāt atbilstošu noteikumu, uzraudzības, līgumtiesību, patēriņa kredīta un patērētāju aizsardzības sistēmu attiecībā uz tādiem produktiem, kas ir virtuāli un kurus savstarpēji atzīst Eiropas Savienības dalībvalstis, lai vienotā, integrētā tirgū veidotu labvēlīgus darbaspēka pārrobežu mobilitātes apstākļus;
23. uzsver, ka Eiropas finanšu produktu kopējā tirgū viena veida riskam jāparedz vienādas drošības garantijas, un tam jānosaka atbilstošas kapitāla prasības; norāda, ka, lai nodrošinātu pārredzamību un aizsargātu patērētājus, nedrīkst pieļaut, ka dalībvalstis iesaistās konkurences cīņā, kuras pamatā ir zemāki uzraudzības un drošības standarti;
24. pievienojas Komisijas Zaļās grāmatas par Eiropas regulējuma uzlabošanu ieguldījumu fondiem (SEC(2005)0947) pielikuma 1.2.3. punktā paustajām bažām par to, ka atsevišķās dalībvalstīs garantiju fondus veido, nenosakot atsevišķas pašu kapitāla prasības, jo šajās valstīs pastāv nepietiekama patērētāju aizsardzība; tādēļ aicina Komisiju efektīvas patērētāju aizsardzības nolūkos novērst nepilnības garantiju fondu jomā, šiem fondiem nosakot piemērotas kapitāla pietiekamības prasības, kā arī ievērot vienlīdzīgas uzraudzības prasību principu gan riska vadības kvalitatīvo standartu, gan pašu kapitāla kvantitatīvo prasību jomā (“same risk, same capital”);
25. ir ievērojis, ka nozares pētījums par banku pakalpojumiem privātpersonām un maziem un vidējiem uzņēmumiem liecina par uzlabojumiem vairākās jomās; atzinīgi vērtē gaidāmo Maksājumu pakalpojumu direktīvu, kurā būs labāki konkurences priekšnoteikumi šajās jomās; tomēr brīdina, ka esošo nepilnīgo sistēmu atklāšanas rezultātā var rasties situācija, kad augstas tirgus konsolidācijas dēļ veidojas jaunas nepilnības un cenu ierobežojumi, kas negatīvi ietekmē Eiropas tautsaimniecības finansēšanas sistēmas vispārējo struktūru, vietējo pakalpojumu kvalitāti un MVU iespējas saņemt to vajadzībām atbilstošu finansējumu; ir ievērojis vajadzību atvērt piekļuvi kredīta reģistriem un maksājumu sistēmām, un pieprasa sīkāk paskaidrot kādas konkrētas darbības sekos šajā sakarā;
26. aicina Komisiju apsvērt, tostarp ņemot vērā pašreizējos apstākļus saistībā ar SWIFT, kādas ir Eiropas Savienības iespējas izveidot savu banku karšu sistēmu;
27. uzsver, ka Vienotās eiro maksājuma zonas (SEPA) sistēmas divi stūrakmeņi, proti, kredīta pārskaitījumi un tiešais debets stāsies, spēkā 2010. gadā; atzīmē, ka trešo pīlāru — karšu sistēmu — ieviesīs, sākot no 2008. gada; atzīmē, ka, pamatojoties uz Maksājumu pakalpojumu direktīvas, kuru paredzēts drīzumā pieņemt, šajā biznesa līnijā, iespējams, veidosies jauni pakalpojumu sniedzēji, piemēram, mazumtirgotāji, naudas pārvedumu veicēji un mobilos operatorus; atzīmē, ka rezultātā, iespējams, ievērojami samazināsies pārrobežu mazumtirdzniecības maksājumu darījumu izmaksas;
28. pauž bažas, ka patērētāju izvēle bieži aprobežojas ar vietējā līmeņa finanšu grupu mazumtirdzniecības pakalpojumiem; uzsver dažādu patērētājiem sniegto pakalpojumu nošķiršanas svarīgumu un aicina atklāt vērtības radīšanas ķēdes izmaksas klientiem, lai radītu lielāku pārredzamību un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;
29. ņemot vērā šos apstākļus, mudina Komisiju atsākt iniciatīvu, kuras mērķis ir noteikt trasta krājbankām Eiropas statusu saskaņā ar 2006. gada 16. maija rezolūciju[12] par likumdevēja vēl neizlemto tiesību aktu priekšlikumu izvērtēšanas rezultātu;
30. apzinās sabiedrības novecošanas problēmu; uzsver kolektīvo otrā pīlāra fondēto pensiju svarīgumu papildus piemērotām, uz solidaritāti balstītām pirmā pīlāra pensiju shēmām un atbalsta īpašu pensiju fondus reglamentējošu Direktīvu 2003/41/EK[13] par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību; mudina Komisiju saistībā ar labāku likumdošanu izpētīt iespēju, kā sekmēt pārraudzības konverģenci Eiropas Savienībā un kā novērst nevienlīdzīgu attieksmi pret tirgus dalībniekiem un konkurences izkropļojumus, papildināt šo direktīvu ar saskaņotu maksātspējas noteikumu sistēmu pensiju fondiem saskaņā ar Solvency II pieeju, lai nodrošinātu progresīvas riska pārvaldības metodes un šķēršļus uzraudzības arbitrāžai, nosakot vienādas uzraudzības prasības gan riska vadības kvalitatīvo standartu, gan pašu kapitāla kvantitatīvo prasību jomā (“same risk, same capital”), ņemot vērā papildpensijas kapitāla uzkrāšanas īpašos nosacījumus; atkārto, ka otrā pīlāra fondēto pensiju tiesiskais regulējums ir jāatbalsta, saskaņojot nodokļu politiku, it īpaši pievēršot uzmanību šajā jomā nodokļa bāzei;
31. atzīmē, ka pārāk daudziem ES pilsoņiem tiek liegta iespēja saņemt finanšu pamatpakalpojumus; secina, ka nevainojami funkcionējošiem finanšu pamatpakalpojumiem vajadzētu būt pieejamiem katram ES pilsonim; pieprasa Komisijai veikt pētījumu par tādu pakalpojumu pieejamību kā bankas kontu atvēršana, naudas izmaksas bankas automātu izmantošana, norēķināšanās ar maksājumu kartēm un aizņēmumu saņemšana ar zemu procentu likmi, kā arī sekmēt tās paraugprakses un pieredzes veicināšanu, kuru ieguvušas finanšu iestādes, lai sniegtu šādus pamatpakalpojumus;
32. atbalsta nozares pētījuma par banku pakalpojumiem privātpersonām secinājumus, ka apmaiņai ar kredītu datiem parasti ir pozitīva ietekme uz ekonomiku, palielinot konkurenci un sniedzot priekšrocības jaunienācējiem tirgū, samazinot informācijas asimetriju starp banku un klientu, disciplinējot aizņēmējus, samazinot neveiksmīgas izvēles problēmas un veicinot klientu mobilitāti; uzskata, ka piekļuvei gan pozitīviem, gan negatīviem kredītu datiem var būt svarīga nozīme, lai veicinātu patērētāju pieeju kredītam un apkarotu finansiālu izslēgšanu;
33. brīdina, ka pieaug specifisku finanšu pakalpojumu sniedzēju skaits, kuri nodrošina pakalpojumus migrantu grupām, veic pārskaitījumus un attīsta banku sistēmu, tostarp islāma valstīm raksturīgo banku praksi; brīdina, ka prasībām, kas izvirzītas šiem jaunās tirgus nišas dalībniekiem, ir jābūt stingrām, kā arī tādām, lai uzņēmumi nebūtu spiesti sākt darbību “pelēkajā zonā”, kur to uzraudzība nav iespējama; aicina Eiropas Savienību īpaši attiecībās ar migrējošo darba ņēmēju izcelsmes valstīm sadarboties ar attiecīgām ekonomikas un monetārā jomā kompetentām vietējām iestādēm;
34. atzinīgi vērtē arvien pieaugošo interesi par mikrokredītiem, kas kalpo par pamatu pašnodarbinātībai un uzņēmējdarbības sākšanai, piemēram, Komisijas Reģionālās politikas ĢD darbībās un Eiropas Investīciju bankas JEREMIE programmā; pieprasa, lai Bāzeles noteikumi tiktu pielāgoti mikrokredītu portfeļu vajadzībām un lai tiktu samazinātas nereti pārlieku lielās mazo aizņēmumu izmaksas; mudina Komisiju, sadarbojoties ar dažādiem par šo nozari atbildīgajiem ģenerāldirektorātiem, sagatavot mikrofinansēšanas rīcības plānu, lai koordinētu dažādus politikas pasākumus un lai optimāli izmantotu Eiropas un citu valstu paraugpraksi gan Eiropas savienībā, gan ārpus tās;
Informētība par finansēm un pakalpojumu izmantotāju ieguldījums politikas veidošanā
35. uzskata, ka vairāk tiek domāts par integrēta Eiropas finanšu tirgus izveidi, nevis par lielāku izvēles iespēju nodrošināšanu patērētājiem; uzsver, ka ir svarīgi veicināt piekļuvi vajadzīgajai informācijai, informētību par finansēm un objektīvi konsultēt par jautājumiem, kas saistīti ar investīcijām; uzskata, ka tādiem principiem kā pienākums nodrošināt labāko izpildi un piemērotības pārbaudes veikšana, sniedzot ieguldījumu pakalpojumus, ir jābūt šajā jomā strādājošo pakalpojumu sniedzēju tiesiskā regulējuma pamatā;
36. stingri atbalsta Komisijas iniciatīvu uzlabot finansiālās iespējas un aicina kā Komisiju, tā arī dalībvalstis pastiprināt centienus, iesaistot attiecīgos uzņēmumus, lai ne tikai izveidotu īpašas programmas un tīmekļa vietnes, kurās vēlētos iesaistīties attiecīgās firmas, bet arī padarītu tās par neatņemamu pamatizglītības sastāvdaļu;
37. atzinīgi vērtē Finanšu pakalpojumu patērētāju grupas izveidi un centienus iesaistīt pakalpojumu izmantotāju pārstāvjus ekspertu grupās un savstarpējās konsultācijās; atzīmē, ka finanšu nozarē patērētāji un galalietotāji, piemēram, MVU, savu viedokli izsaka gausi; iesaka veidot Eiropas budžeta līniju, lai finansētu patērētāju un MVU organizāciju zināšanu apguvi par finanšu tirgu, tādējādi sniedzot ieguldījumu FSAP konsultāciju procesos;
38. aicina uzņēmumus sniegt ieguldījumu patērētāju aizsardzības jomā, nodrošinot saprotamus, viegli izmantojamus produktus, kā arī kodolīgu un patērētājiem noderīgu informāciju;
Labāka likumdošana
39. pilnībā apzinās labākas likumdošanas, kuras pamatā ir rūpīgs, neatkarīgs un profesionāli veikts ietekmes novērtējums, mērķus un uzsver, ka šādos novērtējumos un lēmumos par politikas jomām ir jāņem vērā ne tikai finanšu aspekti, bet lielā mērā arī ekonomiskie, sociālie, sabiedrības, vides, kultūras un citi sabiedrības interešu aspekti;
40. atzīmē, ka viena no labākas likumdošanas prioritātēm skar tiesisko aspektu, t. i., īstenot, pildīt un pastāvīgi vērtēt spēkā esošos tiesību aktus un turpmākām iniciatīvām stingri piemērot labākas tiesību aktu izstrādes principus;
41. uzskata, ka apspriedēm ar ieinteresētajām personām — jo īpaši ar Iestāžu uzraudzības grupu jautājumos, kuri attiecas uz finanšu pakalpojumiem, — arī turpmāk jābūt izšķirošai nozīmei, un uzsver, ka šāda apspriešanās jārīko pietiekami savlaicīgi pirms lēmumu pieņemšanas procesa, lai patiesi ņemtu vērā paustos viedokļus; aicina Komisiju arī turpmāk publicēt saistībā ar apspriešanos saņemtās atbildes, lai nodrošinātu procesa pārredzamību;
42. atzīmē, ka saskaņā ar nolīgumu par labāku tiesību aktu izstrādi ir jāizvērtē ikviena jauna Komisijas priekšlikuma ietekme uz nozīmīgiem jautājumiem; pauž nožēlu, ka šīs saistības līdz šim nav pienācīgi pildītas, un uzsver, ka ietekmes novērtējumu rezultātā tomēr nedrīkst pārtraukt tiesību aktu izstrādi; no jauna apstiprina Parlamenta apņemšanos nodrošināt tiesību aktu labāku izstrādi un veikt ietekmes novērtējumu, ja likumdošanas priekšlikumi tiek būtiski grozīti;
43. norāda, ka atbilstoša instrumenta, t. i., direktīvas vai regulas, izvēlei nav neitrāla nozīme; pieprasa sākt diskusiju, pamatojoties uz Iestāžu uzraudzības grupas darbu;
44. atzinīgi vērtē nesen panākto komitoloģijas vienošanos un apņemas pieņemt ar finanšu pakalpojumu jomu saistītos instrumentus; iesaka līdzīgi pārveidot pirms Lamfalussy procesa pieņemtos instrumentus; uzstāj, lai 2. līmeņa (L2) komitejās būtu ļauts piedalīties Parlamenta novērotājiem; atzīmē, ka nepieciešams radīt labi izstrādātas iestāžu darba metodes ar prakses nevis rakstisku noteikumu vai formālu vienošanos palīdzību; šajā ziņā MiFID 2. līmeņa izpildes pasākumu izstrāde varētu būt lietderīgs piemērs;
45. apņemas visos iespējamos gadījumos veikt operatīvas likumdošanas procedūras, ja tās praksē ir pierādījušas savu lietderību, tomēr brīdina, ka nolīgumu iesniegšana pirmajam lasījumam nedrīkst ietekmēt lēmumu pieņemšanas kvalitāti vai apdraudēt demokrātijas procesu; iesaka novērtēt šos procesus un izstrādāt kārtības noteikumus, lai garantētu kolektīvo atbildību, pārskatāmību un demokrātisku uzraudzību;
46. uzskata, ka dažādas prasības par informāciju un/vai pašreizējo noteikumu dublēšanās rada nevajadzīgas izmaksas un pārmērīgu administratīvo slogu, un tam var būt nelabvēlīgas sekas arī juridiskās noteiktības un tādējādi tirgus integritātes ziņā; uzsver, ka šajā gadījumā turpmākie ieguvumi var rasties, pilnveidojot, vienkāršojot un vajadzības gadījumā atceļot neefektīvos spēkā esošos noteikumus;
47. uzskata, ka FSAP ir devusi ieguldījumu daudzu tiesiskā regulējuma trūkumu novēršanā finanšu pakalpojumu jomā, tomēr ir pārliecināta, ka turpmāka saskaņošana ar konkurences noteikumu piemērošanu varētu lielā mērā uzlabot tiesiskā regulējuma vispārējo darbību un efektivitāti; norāda, ka jaunajiem tiesību aktiem būtu jānodrošina taisnīgums un konkurences vide saskaņā ar konkurences politiku;
Sistēmiskie riski
48. ņem vērā vairākus jaunumus, kas atspoguļo gan iespējamās priekšrocības, gan iespējamos trūkumus, tostarp novatoriskus riska mazināšanas paņēmienus, atvasināto kredītu tirgu ievērojamo pieaugumu, lielu Eiropas finanšu grupu pieaugošo sistēmisko svarīgumu un privātā kapitāla un finanšu iestāžu, kas nav bankas — piemēram, drošības fondu —, nozīmes palielināšanos;
49. atzīmē, ka šādu tirgus pārmaiņu dēļ tiek ietekmēts arī sistēmiskā riska veids, būtība un tā nodošana un rezultātā mainās arī esošo sākotnējo risku mazināšanas līdzekļu efektivitāte; tādēļ pieprasa noteikt un novērtēt sistēmisko risku avotus un to pamatā esošās finanšu krīzes dinamiku aprakstīto pārmaiņu kontekstā;
50. pauž bažas, ka pašreizējā valstu un uz nozarēm balstītā uzraudzības sistēma, iespējams, atpaliek no finanšu tirgus dinamikas, un uzsver, ka uzraudzības sistēmai ir jāpiešķir pietiekami resursi un ka tā ir jākoordinē, lai nodrošinātu atbilstošu un ātru reakciju gadījumos, kad kāda nozīmīga sistēmiska krīze skar vairāk par vienu dalībvalsti;
51. atzinīgi vērtē Ekonomikas un finanšu padomes lēmumu ieviest krīžu pārvaldību, lai pārbaudītu attiecīgo uzraudzības iestāžu, finanšu ministru un centrālo banku reakcijas atbilstību, un mudina papildus izveidot kopīgu darba grupu, lai tā sagatavotu drosmīgus secinājumus pat tad, ja tie nav politiski viennozīmīgi;
52. atzinīgi vērtē nesen no Eiropas Komisijas saņemto ziņojumu, kurā ir novērtēta Direktīva 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (FCD)[14]; atzīmē Komisijas piezīmes par noslēguma ieskaita svarīgumu, lai samazinātu kredīta risku un palielinātu efektivitāti finanšu tirgos, kā arī efektīvāku pašu kapitāla sadalījumu, un mudina Komisiju izstrādāt priekšlikumu, lai uzlabotu acquis konsekvenci saistībā ar dažādiem Kopienas instrumentiem, tostarp FCD, kurā ietverti noteikumi par ieskaitu un savstarpēju pārrēķinu, iespējams, izstrādājot vienotu instrumentu, kurā būtu izklāstīti kopēji pamatprincipi katras valsts tiesiskajai kārtībai attiecībā uz noslēguma ieskaitu;
Noteikumu un uzraudzības struktūra
53. atzinīgi vērtē Eiropas regulatoru komiteju (CESR, Eiropas Banku uzraudzības komiteja (CEBS) un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraudzības komiteja (CEIOPS)) veikto darbu, sniedzot padomus par jautājumiem, kas saistīti ar tirgu darbību, konsultējot Komisiju un Padomes 2. līmeņa komitejas un pats galvenais — gūstot panākumus regulatoru un uzraudzības iestāžu prakses konverģencē, tomēr nepārkāpjot savas pilnvaras un necenšoties aizstāt likumdevējus; ir pārliecināts, ka šos centienus ir jāatbalsta un ka šīm komitejām ir jābūt pietiekamam daudzumam darbinieku un resursu, lai īstenoto savus uzdevumus;
54. mudina trīs 3. līmeņa komitejas uzlabot starpnozaru noteikumu saskanību un uzraudzības noteikumus attiecībā uz lielām finanšu grupām, kas strādā ar vienādiem vai līdzīgiem produktiem, un pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām nepieciešamības gadījumā konsultēt likumdevējus par noteikumu pārskatīšanu; mudina minētās komitejas arī nodrošināt visu finanšu iestāžu darbības vienādu uzraudzību visās dalībvalstīs;
55. aicina 2. un 3. līmeņa komitejas ierobežot valstu tiesības brīvi pieņemt lēmumus un papildu regulējošos noteikumus saskaņā ar 1. līmeņa pamata tiesību aktiem, bet iesaka ņemt vērā valstu īpatnības un it īpaši katra atsevišķa tirgus strukturālās iezīmes; Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) darba kontekstā iesaka pārbaudīt, vai būtu lietderīgi, ja 3. līmeņa komitejas pastiprinātu savu darbību, pieņemot lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu (balsošanas principi vēl jānosaka); ierosina, lai Parlaments un Padome uz gadu piešķir 3. līmeņa komitejām pilnvaras sagatavot konkrētus sadarbības un saskaņoto pasākumu īstenošanas plānus, iespējams, izmantojot ES budžeta resursus; iesaka precīzāk noteikt Lamfalussy 2. un 3. līmeņa komiteju attiecīgās pilnvaras, lai atspoguļotu nepieciešamību panākt lielāku komiteju īstenotās prakses saplūšanu un lai tām ļautu savas kompetences jomās pieņemt saistošus lēmumus attiecībā uz to locekļiem, kā arī lai, apspriežoties ar nozares pārstāvjiem, saņemtu lielāku ieguldījumu no MVU un investoriem;
56. uzsver tādu valsts un nozares uzraudzības iestāžu vienotas Eiropas sistēmas nozīmību, kuras savstarpēji sadarbojas, spēj nodrošināt gan lielu finanšu iestāžu, gan vietēja mēroga uzņēmumu efektīvu uzraudzību, kas sakņojas valstu tradīcijās; uzsver, ka visām uzraudzības iestādēm ir jāņem vērā šādas tradīcijas tik lielā mērā, cik tās palīdz tām veikt uzņēmumu uzraudzību uz vietas; atzinīgi vērtē 3. līmeņa komiteju CEBS, CESR un CEIOPS ciešāko sadarbību un to, ka tās publicē kopīgas ikgadējas darba programmas;
57. atzīmē, ka, lai gūtu īstu ieskatu par tirgus nozīmīgāko dalībnieku sistēmiskajiem un piesardzīgajiem riskiem, pašreizējā sadarbības sistēma ir jāpastiprina, pamatojoties uz uzraudzības iestāžu pastāvošo sadarbības sistēmu, un izsaka atbalstu ciešākai sadarbībai, it īpaši saistībā ar vairākām jurisdikcijām pakļautu un starpnozaru struktūru un finanšu konglomerātu risku piesardzīgu uzraudzību; iedrošina dalībvalstis un centrālās bankas slēgt nolīgumus un izveidot rīcības kodeksus par šīs piesardzīgās uzraudzības sistēmas finansiālo atbalstu attiecībā uz atbrīvošanu no atbildības un pienākuma būt par pēdējo aizdevēju gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas dalībvalstis un vairākas uzraudzības iestādes; atzīmē, ka lai spriestu, vai pašreizējā sistēma sniedz patiesu ieskatu par tirgus nozīmīgāko dalībnieku sistēmiskajiem un piesardzīgajiem riskiem, ir jādod iespēja iesakņoties relatīvi jaunajai 2. un 3. līmeņa kārtībai;
58. izprot, kāpēc dalībvalstis vēlas nogaidīt, lai jauno kārtību īstenotu un pārbaudītu, pirms apsvērt jebkādas jaunas darbības konverģences sasniegšanai; norāda, ka, ja šajā ziņā netiek panākta virzība, var pastiprināties spiediens, lai apsvērtu centralizētu uzraudzības režīmu; tādēļ uzsver, ka šādos apstākļos, ņemot vērā pastāvošās struktūras, arvien svarīgāka kļūst ciešāka uzraudzības konverģence un sadarbība starp vietējām un ārvalstu uzraudzības iestādēm;
59. atzinīgi vērtē valstu uzraudzības iestāžu sadarbību, lai nodrošinātu uzraudzības resursu labāku izmantošanu, pilnveidotu uzraudzības praksi un atvieglotu slogu, ko uzraudzība rada attiecībā uz tirgu; pozitīvi vērtē uzraudzības iestāžu kolēģijas, kas nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar vairākām jurisdikcijām pakļautiem finanšu konglomerātiem, un CEBS nesen uzsākto informācijas tīkla izveides projektu; aicina uzraudzības iestāžu kolēģijas sekmēt Eiropas uzraudzības kultūru un precīzi noteikt brīvprātīgās sadarbības robežas faktiskas krīzes situācijās; tomēr atzīmē, ka šīm kolēģijām tomēr nav valstisku pilnvaru deleģēt kompetences, pieņemt lielāko daļu lēmumu vai vienkārši kolēģijas darbības nodrošināšanai piesaistīt pietiekamus līdzekļus un speciālistus; uzsver nepieciešamību noteikt sadarbības tiesisko regulējumu un valstu pilnvaras un cer, ka uzraudzības iestāžu kolēģijas un operatīvo sakaru tīklu izveidošanas projekts nodrošinās praktiskos risinājumus (saprašanās memorandu) pārrobežu grupu uzraudzībai īstermiņa laika posmā;
60. uzsver, ka izcelsmes valsts un uzņemošās valsts uzraudzības iestāžu sadarbība ir vissvarīgākais līdzeklis vienota finanšu tirgus izveidošanai; īpaši uzsver, ka uzraudzības iestāžu atzīšanas jomā attiecībā uz apvienošanās un pārņemšanas procesu ir jāpalielina centieni, lai sekmētu efektīvu finanšu konglomerātu radīšanu, kuri sekmīgi darbotos un gūtu lielākus apjomradītus ietaupījumus; uzsver, ka jāņem vērā tās valsts banku tirgus apstākļi, kurā atrodas pārņemtās finanšu struktūras domicils;
61. uzskata, ka būtu vēlams precīzāks lomu sadalījums starp Padomi, Komisiju un 3. līmeņa komitejām; uzskata arī, ka, lai būtu spēcīga uzraudzība (īpaši gadījumos, kad ir nepārprotama sasaiste ar konkurences jautājumiem), ir vajadzīga augsta līmeņa objektivitāte un neitralitāte, ko nav iespējams savienot ar pārāk politizētu profilu; uzsver, ka dalībvalstis ir jāmudina apvienot valstu uzraudzības iestāžu pilnvaras īpaši soda sankciju gadījumos; uzskata, ka lielāka uzraudzības iestāžu vienotība sekmētu to uzņēmumu darbības attīstību, kurus šobrīd uzrauga vairāk nekā viens regulators; atzīmē, ka praktiskās sadarbības ziņā lielākā problēma ir saistībā ar 3. līmeņa komitejām; šajā sakarā iesaka veidot finanšu tirgus uzraudzības iestāžu apmācību programmas un aicina Komisiju apsvērt, kāds ES standartu apmērs būtu jānosaka, apmācot valstu uzraudzības iestāžu darbiniekus, un sekmēt vienotas uzraudzības kultūras izveidi Eiropā;
62. atzinīgi vērtē Ekonomikas un finanšu padomes lēmumu līdz 2007. gada oktobrim izveidot Finanšu pakalpojumu komitejas apakšgrupu, kas būs atbildīga par ilgtermiņa uzraudzības jautājumu risināšanu; sagaida, ka šī grupa sniegs objektīvu pašreizējās situācijas novērtējumu; kopā ar 2007. gada rudenī gaidāmo Iestāžu uzraudzības grupas (IIMG) gala ziņojumu, Eiropas Parlamenta ziņojumu un gaidāmo Eiropas Komisijas ziņojumu par turpmākajiem pasākumiem novērtējums, iespējams, kalpos par pamudinājumu izvērtēt pārējās problēmas, kas saistītas ar finanšu tiesiskā regulējuma un uzraudzības struktūras integrāciju un efektivitāti, un nodrošinās pamatu uzņemties saistības ieteikt iespējamos turpmākos pasākumus;
63. ir stingri pārliecināts, ka uzraudzības iestāžu prakses apvienošana varētu veicināt Eiropas finanšu mazumtirdzniecības tirgus izveidošanos;
64. aicina IIMG neaprobežoties tikai ar tehniskā procesa uzraudzīšanu, bet izmantot tās rīcībā esošo pieredzi, lai veicinātu turpmākās diskusijas, kas rudenī palīdzēs izveidot galīgos secinājumus;
Vispārējā ietekme
65. uzskata, ka lielāks Eiropas Savienības pretsvars ASV vadībai varētu palielināt Eiropas Savienības un dalībvalstu ietekmi pasaulē attiecībā uz ASV Vērtspapīru un biržu komisijas autoritāti; ir pārliecināts, ka jāprecizē pašregulējošo iestāžu (piemēram, Starptautiskā grāmatvedības standartu padomes) finansēšanas modelis un atbildības sistēma; cer, ka būs iespējams atkal padarīt Starptautisko Valūtas fondu par īstu vispasaules monetāro iestādi, ar kuras palīdzību novērst krīzes, garantēt finanšu stabilitāti un atjaunot līdzsvaru pasaulē;
66. uzskata, ka transatlantiskā partnerība jāattīsta un jāpastiprina, palielinot tiesiskā regulējuma saskaņotību; uzsver ASV iestāžu veikto Bāzeles II prasību ieviešanas un ES un ASV grāmatvedības standartu savstarpējās atzīšanas nozīmību un pieprasa demokrātiskāk uzraudzīt sadarbību starp Eiropas Savienību un ASV, pārraugot regulatoru darbu konkrētās nozarēs saistībā ar alternatīviem ieguldījumu instrumentiem, piemēram, drošības fondiem, tostarp Starptautisko Vērtspapīru komisiju organizāciju, un kompetentajām iestādēm tirgos, kur šādi fondi ir raksturīgi un ir ietverti ES un ASV dialogā; atbalsta Vācijas Padomes prezidentūras transatlantisko ekonomisko partnerattiecību iniciatīvu, ar kuru var sekmēt transatlantiskā tiesiskā regulējuma saskaņotību un novērst nevajadzīgu pārklāšanos un, iespējams, pat nekonsekvences noteikumos, kurus piemēro finanšu tirgus dalībniekiem;
67. uzskata, ka, ņemot vērā vairākas jaunas problēmas un riskus pasaulē, piemērota ir salīdzināmā regulatīvā reakcija galvenajos finanšu tirgos; apzinās, ka Kopienas regulēšanai ir ietekme uz attiecībām ar trešām valstīm; mudina Komisiju uzturēt intensīvu dialogu un tehnisko sadarbību starp Eiropas Savienību un jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu efektīvu un kvalitatīvu finanšu pakalpojumu tiesisko un normatīvo regulējumu visā pasaulē;
68. atzīmē Eiropas Savienības šībrīža vadošo lomu, strādājot pie projekta “Solvency II”, un paredz, kas šī loma ietekmēs vispārējo regulatoru struktūru un standartu noteikšanas pasākumus, ko īsteno Starptautiskā Apdrošināšanas regulatoru asociācija;
69. uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpauž konstruktīva un atvērta nostāja attiecībā uz ekonomisko attīstību Dienvidaustrumu Āzijā, it īpaši Indijā, Ķīnā un Dienvidkorejā un, iespējams, jāveic aizsardzības pasākumi Eiropas vai valstu līmenī; atbalsta iniciatīvas kopēju globālo standartu izveidei finanšu pakalpojumu jomā, piemēram, ikgadējās ES un Ķīnas apaļā galda sarunās par finanšu apkalpojumiem un to regulējumu;
o o
o
70. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ECB, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Vērtspapīru regulatoru komitejai, Eiropas Banku uzraugu komitejai un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejai.
- [1] OV L 96, 12.4.2003., 16. lpp.
- [2] OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.
- [3] OV L 390, 31.12.2004., 38. lpp.
- [4] OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.
- [5] OV L 177, 30.6.2006., 201. lpp.
- [6] OV C 92 E, 16.4.2004., 204. lpp.
- [7] OV C 45 E, 28.2.2004., 140. lpp.
- [8] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0294.
- [9] COD 2006/0166.
- [10] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0294.
- [11] OV L 162, 30.4.2004., 70. lpp.
- [12] OV C 297 E, 7.12.2006., 140. lpp.
- [13] OV L 235, 23.9.2003., 10. lpp.
- [14] OV L 168, 27.6.2002., 43. lpp.
PASKAIDROJUMS
Finanšu pakalpojumu rīcības plāns ir veicinājis saskaņota un labi funkcionējoša Eiropas kapitāla tirgus izveidošanu, kurš iegūst vadošas pozīcijas pasaulē ne tikai tā kvalitātes un noteikumu viengabalainības dēļ. Šobrīd jautājums ir, kurš gūst labumu no šiem panākumiem? Vai galalietotāji gūst labumu tikpat lielā mērā kā lielie starptautiskie dalībnieki, kuri nostiprina savu starptautisko lomu konsolidācijā, kā rezultātā tie iegūst diezgan vadošas pozīcijas finanšu tirgus virsotnē?
Konsolidācija tirgus virsotnē ir spēcīga, un tajā atrodas 30–40 lielākie starptautiskie finanšu dalībnieki, kuri lielā mērā koncentrējušies dažās dalībvalstīs. Uzņēmumu apvienošanās un pārņemšana ir bijusi intensīva, un jauno dalībvalstu tirgos dominē ārzemju dalībnieki. Robežas starp nozarēm arvien vairāk izplūst tādu direktīvu dēļ kā MiFID, kas ir novedusi pie tādām iniciatīvām kā Tirkīza projekts alternatīvo tirdzniecības sistēmu jomā, un CRD, kā arī projekts „Maksātspēja II”, kas piedāvā konverģences iespējamību banku un apdrošināšanas darbībās, izmantojot uzlabotas riska vadības sistēmas.
Augsts konsolidācijas līmenis var novest pie konkurences tiesību problēmām un tirgus nepilnībām. Vai biržas sarakstā iekļauts liels uzņēmums (iekļauts kādas lielas, pilnībā konsolidācijas procesā iesaistītas biržas sarakstā) var izdzīvot bez kādas no trīs lielāko novērtēšanas aģentūru veikta novērtējuma, bez virsotnē esošas investīciju bankas pakalpojumiem, veicot lielākus uzņēmumu apvienošanās vai pārņemšanas darījumus, vai arī bez kāda no četru lielo audita uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem finanšu pārskata sagatavošanā?
Kas notiek aiz Londonas „Ķīnas mūra” un citos finanšu centros? Vai tirgus augšgalā ir pietiekama konkurence? Šis ir pirmais šajā ziņojumā izvirzītais jautājums, kas rosina veikt dziļāku ekonomiskās ietekmes pētījumus, kā arī mudina Konkurences ĢD veikt nozaru izmeklēšanas, ja iespējams, sadarbojoties ar ASV un citu pasaules valstu varas iestādēm.
Otra svarīga aktuāla parādība ir straujā tādu alternatīvo ieguldījumu uzņēmumu izaugsme, kuri bieži vien atrodas eksotiskās vietās ārpus ES. Vai privātās kapitāla sabiedrības un drošības fondi reālajai ekonomikai dod vēlamos ieguldījumus jauninājumiem, ilgtspējīgai izaugsmei, kvalitatīvāku darbavietu radīšanai un sociālajai kohēzijai? Vai arī tās ieguvušas daudz lielākas sviras iedarbībai uz uzņēmumu parādu slogu, degradējot to parāda statusu un padarot sarežģītākus un savstarpēji atkarīgākus riskus, kas saistīti ar sarežģītiem finanšu produktiem, piemēram, atvasinātajiem kredīta riska instrumentiem? Vai drošības paņēmieni, kuri samazina atsevišķu ieguldītāju riskus, ir spējīgi sadalīt un mazināt riskus makrolīmenī, vai arī vienīgais, pie kā tie noved, ir bara instinkts?
Komisārs C. McCreevy līdz šim, šķiet, atbalsta vienīgi tādus alternatīvos ieguldītājus kā likviditātes nodrošinātājus un aktīvus akcionārus. Visvairāk viņš ir norūpējies par to, lai tiktu likvidēti privāto līdzekļu izvietošanas šķēršļi, un pretojas jebkurām diskusijām par papildu regulējumu. Uzraudzības iestādes, centrālās bankas un ECB, tāpat kā viņu ASV partneri, kļūst informētāki par finanšu stabilitāti un ar to saistītajiem sistēmiskajiem riskiem. Ir sāktas atsevišķas izmeklēšanas par tirgus manipulācijām un iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Pieaugošā uzņēmumiem piemērotā obligātā līdzekļu proporcija un parādu attiecība, pieaugošais banku apdrošināšanas risks, arvien sarežģītākā finansiālo paņēmienu struktūra, kas paredzēta risku dažādošanai un sadalīšanai, (piemēram, atvasinātie kredīta riska instrumenti) ir noveduši pie brīdinājumiem un izmeklēšanām. Lielākas dažādošanas un likviditātes redzamā puse ir lielāka ieguldījumu un risku savstarpējā atkarība, kas saistību nepildīšanas gadījumā var novest pie neparedzēta domino efekta visā pasaules finanšu tirgū. Līdztekus atsevišķai sistēmas regulēto daļu izvērtēšanai un uzraudzībai, kā arī labākai neregulēto daļu reģistrēšanai un uzraudzībai, sadarbojoties visām uzraudzības un politiskajā jomā iesaistītajām pusēm, jāveic sistēmisko un darbības risku visaptverošs piesardzīgas makroanalīzes izvērtējums.
Trešais temats šajā ziņojumā ir daudz zemākais integrācijas līmenis finanšu privātpakalpojumu tirgū. Atbilde uz tradicionālo vietējo struktūru pārsvaru privātpersonu finansēšanā nav vienkārša valstu tirgu aptveršana, piespiežot pieņemt ārvalstu produktus un tirdzniecības metodes, pamatojoties uz izcelsmes valsts uzraudzības un patērētāju aizsardzības režīmu pieņemšanu. Patērētāju aizsardzības un uzņēmējdarbības uzraudzības vadības tradīcijas ir spēcīgi iesakņojušās dažādu tiesisko un sociāli ekonomisko sistēmu kontekstā, un to nevajadzētu vienkārši pārveidot par universālu saskaņošanu. Uzmanība būtu vairāk jāpievērš konkrētām mobilo lietotāju pārrobežu vajadzībām, nevis mērķim vietējo lietotāju vidū sekmēt pārrobežu iepirkšanos, lai radītu lielāku konkurenci un lielāku izvēli. Referente labāk gribētu redzēt finanšu uzņēmējdarbību attīstošus izmēģinājumus Viseiropas finanšu produktiem, piemēram, pensijām, hipotēkām vai specifiskiem apdrošināšanas produktiem. Šiem produktiem vajadzētu izstrādāt atbilstīgu uzraudzības sistēmu, līgumtiesību un patērētāju aizsardzību, ko savstarpēji atzītu visi iesaistītie regulatori, lai tie kļūtu pārvietojami pār robežām Eiropas Savienībā.
Tikai pēdējā laikā tradicionālie aizdevumu sniedzēji atzīst un izvairīgi izpilda kredīta pieprasījumu no pašnodarbinātajiem un personām, kuras iepriekš darbojušās neoficiālajā ekonomikā un cenšas sākt pašas savu uzņēmējdarbību. Jūsu referente, pamatojoties uz labāko juridiskās un normatīvās vides praksi Eiropā un ārpus tās, ierosina Komisijai sagatavot rīcības plānu mikrofinansēšanas jomā.
Šajā nodaļā ir pieminēts arī turpmākās demogrāfiskās nelīdzsvarotības ilgtspējīgs finansējums ar noguldījumu garantiju pensiju sistēmu. Līdztekus pirmā pīlāra paaudžu solidaritātes shēmai pensionāru ienākumu nodrošinājumam, nozīme ir arī otrā pīlāra uzņēmumu pensiju shēmai. Lielais uzdevums ir padarīt tās pieejamas ne tikai dažiem izredzētajiem. Īpašā solidaritāte, kura pamatojas uz 2. pīlāra DB sistēmām, būtu jāattīsta tālāk un nebūtu jāneitralizē un jāapdraud ar regulām un noteikumiem, kuri noved pie kvalitatīvi pasliktinātas (DC) sistēmas, kurā visus ieguldījuma riskus uzliek individuālajam dalībniekam. Konsultatīvajai uzraudzībai specifiskā PKUI direktīva būtu jānošķir no visaptverošās projekta “Maksātspēja II” pieejas.
Piekļuve pamatpakalpojumiem ir vēl viena liela problēma. Bankas norēķinu konts, piekļuve naudas izmaksas banku automātiem, karšu vai citām drošām maksājumu sistēmām, iespēja veikt naudas pārvedumu par zemu samaksu, uzkrāt vai aizņemties naudu — tās ir pamatvajadzības, kurām būtu jābūt pieejamām katram pilsonim. Tomēr tas ne visur tā ir. Zems ienākumu līmenis, iepriekšējā parādsaistību reģistrēšana, dzīvošana nepareizajā rajonā vai pat nepareizs vārds lielam skaitam Eiropas iedzīvotāju liedz kļūt par bankas klientu un izmantot finanšu pamatpakalpojumus. Komisija lūdz sākt Eiropas pētījumu, lai izvērtētu finanšu pamatpakalpojumu pieejamību un to, kādā veidā un cik lielā mērā ir vēlams un iespējams finanšu iestādēm uzlikt par vispārēju pienākumu sniegt šos pamatpakalpojumus.
Ceturtais ieteikumu kopums ir veltīts izglītošanai finanšu jautājumos un lietotāju ieguldījumam politikas veidošanas procesā. Finanšu vidē, kurā izplatās jauni un sarežģīti produkti un viltīgas pārdošanas un tirdzniecības metodes, nepietiek vienkārši ar apgalvojumu, ka – jo lielāka ir izvēle, jo labāk patērētājiem. Līdztekus pārredzamības prasībām un aizsardzības sistēmai valsts pārziņā ir arī rūpes par patērētāju kompetenci un zināšanām finanšu jomā. ESAO 2005. gada pētījumā ieteica palielināt centienus finanšu izglītības un spēju attīstīšanai. Pēdējie pētījumi atklāj neērto patiesību, kuras viens no pārsteidzošākajiem pierādījumiem ir tas, ka jaunajai paaudzei izpratnes ir pat mazāk, nekā viņu vecākiem. Ir redzams, ka finanšu spēju paaugstināšana un izglītošanas uzlabošana, izmantojot īpašas programmas un interneta vietnes, un arī kā neatņemamu sastāvdaļu pamatizglītībā ir obligāta, kaut arī to nedrīkst uzskatīt par aizstājēju piesardzīgai aizsardzībai un uzraudzībai.
Salīdzinot ar finanšu pakalpojumu sniedzēju milzīgo ietekmi Eiropas līmeņa likumdošanas un politikas veidošanā, patērētāji un tādi pakalpojumu izmantotāji kā MVU šo procesu praktiski neietekmē. 2004. gadā Komisija izveidoja FIN-USE, kurā 14 neatkarīgi eksperti deva individuālu ieguldījumu daudzās finanšu tirgus dokumentācijās, pie kā strādā Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD. To atbilstība un efektivitāte tiks izvērtēta šī gada pavasarī. Līdztekus šim akadēmiskajam forumam kā ĢD SANCO apakšgrupa dialogam ar patērētājiem 2006. gada vasarā izveidoja finanšu pakalpojumu patērētāju grupa, kuras nolūks ir panākt ciešākas attiecības ar patērētāju organizācijām. Mūsu pašu pieredze Eiropas Parlamentā parāda, ka dažādu finanšu pakalpojumu rīcības plāna dokumentu sagatavošanā patērētāji un gala lietotāji ir pārstāvēti ļoti nepietiekami. Referente ierosina Komisijai apsvērt iespēju atbalstīt un finansēt ekspertus, kas ir tieši saistīti vai pat izvirzīti Eiropas finanšu tirgus produktu un pakalpojumu patērētāju un lietotāju organizācijās, kuri spēs izsekot visām konsultatīvajām un regulējošajām darbībām finanšu pakalpojumu rīcības plānā.
Institucionālajā jomā referente vairākkārt atkārto Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas izvēlēto nostāju, kas pievērš uzmanību labākam regulējumam cita starpā ar ietekmes novērtējumiem un saskanīgu ieviešanas īstenošanu. Komitoloģijas nolīgums ir apstiprināts un prasība ir pēc EP novērotājiem 2. līmeņa komitejās ir izteikta atkārtoti.
Plaša uzmanība ir veltīta regulējuma un uzraudzības struktūrai. Referente brīdina, ka pašreizējā sadrumstalotā uzraudzības sistēma var nebūt spējīga turēties līdzi finanšu tirgus dinamikai, jo īpaši jauno sarežģīto produktu pārraudzībā un to mijiedarbībā un ietekmē makrolīmenī. Lai gan pašreizējo sistēmu var uzskatīt par spējīgu nodrošināt efektīvu uzņēmējdarbības uzraudzību valstu tradīciju un uz vietas veikto uzraudzības prakšu kontekstā, referente norāda uz uzraudzības sistēmu, kas pamatojās uz esošajām vietējām struktūrām un uzraudzības un ieviešanas tradīcijām, kuras ietver arī labi nodrošinātu Eiropas līmeņa izpildvaru, kurai ir pilnvaras veikt konsultatīvo un sistēmisko risku uzraudzību lielos starpnozaru finanšu konglomerātos.
Viņa atzinīgi vērtē kopējās Padomes un ECB darba grupas darbības, kuras izmanto 2006. gada aprīlī krīžu simulācijā gūto pieredzi, kā arī Finanšu pakalpojumu komitejas apakšgrupas, kas risinās uzraudzības struktūras problēmas ilgam laika posmam, izveidi. EP priekšlikums izveidot jaunu augsta līmeņa padomdevēju grupu, iesaistot ekspertus, ir vairākkārt atkārtots, un starpiestāžu uzraudzības grupu mudina ievilkt nākotnes attīstības līnijas Lamfalussy procedūrai. Rudenī sniegs dažādus ziņojumus, lai izvērtētu situāciju un izveidotu pamatu nākamajām darbībām regulējošajā un uzraudzības struktūrā.
Tālākai rīcības plāna finanšu pakalpojumu sniegšanai attīstībai un sekmēm ir nepieciešama uzticama, profesionāla un spējīga Eiropas uzraudzības struktūra, kas var atbilstīgi stāties pretī 30 vai pat vēl mazāk, ja notiek turpmāka konsolidācija, lieliem Eiropas līmeņa dalībniekiem, un kura arī ārējā līmenī var nostiprināt Eiropas ietekmi uz pasaules noteikumiem un pieprasīt dalībniekiem, kas darbojas Eiropas tirgos, bet atrodas ārpus Eiropas Savienības, tos īstenot.
JuridiskāS komitejaS ATZINUMS (11.4.2007)
Ekonomikas un monetārajai komitejai
par finanšu pakalpojumiem laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam (Baltā grāmata)
(2006/2270(INI))
Atzinumu sagatavoja: Jean-Paul Gauzès
IEROSINĀJUMI
Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:
1. atzinīgi vērtē Komisijas Baltajā grāmatā noteiktās saimnieciska rakstura prioritātes, proti, konsolidēt Eiropas finanšu tirgu, likvidēt šķēršļus kapitāla brīvai apritei un uzlabot finanšu pakalpojumu uzraudzību;
2. atzīmē, ka viena no prioritātēm skar tiesisko aspektu, t. i., “īstenot, pildīt un pastāvīgi vērtēt esošos tiesību aktus un turpmākām iniciatīvām stingri piemērot labākas tiesību aktu izstrādes principus”;
3. uzskata, ka apspriedēm ar ieinteresētajām personām — it īpaši ar Iestāžu uzraudzības grupu jautājumos, kuri attiecas uz finanšu pakalpojumiem, — arī turpmāk jābūt izšķirošai nozīmei, un uzsver, ka šāda apspriešanās jārīko pietiekami savlaicīgi pirms lēmumu pieņemšanas procesa, tā lai patiesi ņemtu vērā paustos viedokļus; aicina Komisiju arī turpmāk publicēt reaģējot uz šādu apspriešanos saņemtās atbildes, lai nodrošinātu procesa pārredzamību;
4. atzīmē, ka saskaņā ar nolīgumu par labāku tiesību aktu izstrādi ir jāizvērtē ikviena jauna Komisijas priekšlikuma ietekme uz nozīmīgiem jautājumiem; pauž nožēlu, ka šīs saistības līdz šim nav pienācīgi pildītas, un uzsver, ka ietekmes novērtējumu rezultātā tomēr nedrīkst pārtraukt tiesību aktu izstrādi; no jauna apstiprina Parlamenta apņemšanos nodrošināt tiesību aktu labāku izstrādi un veikt ietekmes novērtējumu, ja likumdošanas priekšlikumi tiek būtiski grozīti;
5. norāda, ka atbilstoša instrumenta, t. i., direktīvas vai regulas, izvēlei nav neitrāla nozīme; pieprasa sākt diskusiju, pamatojoties uz Iestāžu uzraudzības grupas darbu;
6. atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nodrošināt visās dalībvalstīs saskaņotu terminoloģijas skaidrojumu; neatlaidīgi mudina Komisiju, sagatavojot jaunus tiesību aktus, nodrošināt atbilstību pašreizējai terminoloģijai gan Eiropas, gan pasaules līmenī;
7. pauž bažas par to, ka noteiktajā termiņā dalībvalstu transponēto Kopienas tiesību aktu procents joprojām ir zems, un pieprasa stiprināt dalībvalstu uzraudzības iestāžu sadarbību;
8. uzskata, ka tad, ja, veicot paveiktā (ex-post) novērtējumu, tiek konstatēts, ka atsevišķi teksti nav devuši labus rezultātus, šie teksti likumdošanas kārtībā jāgroza vai jāatceļ.
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Finanšu pakalpojumi laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam (Baltā grāmata) |
||||||
|
Procedūras numurs |
|||||||
|
Par jautājumu atbildīgā komiteja |
ECON |
||||||
|
Atzinumu sniedza |
JURI 29.11.2006. |
||||||
|
Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē |
|
||||||
|
Atzinumu sagatavoja |
Jean-Paul Gauzès 24.10.2006. |
||||||
|
Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a) |
|
||||||
|
Izskatīšana komitejā |
29.1.2007. |
11.4.2007. |
|
|
|
||
|
Pieņemšanas datums |
11.4.2007. |
||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+: –: 0: |
17 0 0 |
|||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Marek Aleksander Czarnecki, Bert Doorn, Cristian Dumitrescu, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Klaus-Heiner Lehne, Hans‑Peter Mayer, Hartmut Nassauer, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Gary Titley, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka |
||||||
|
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Sharon Bowles, Jean-Paul Gauzès, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Jacques Toubon |
||||||
|
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
|
||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
||||||
PROCEDŪRA
|
Virsraksts |
Finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata |
|||||||||||
|
Procedūras numurs |
||||||||||||
|
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu |
ECON |
|||||||||||
|
Komiteja(-s), kurai(-ām) lūdza sniegt atzinumu |
JURI |
|
|
|
|
|||||||
|
Atzinumu nav sniegusi |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Ciešāka sadarbība |
|
|
|
|
|
|||||||
|
Referents(-e/-i/-es) |
Ieke van den Burg |
|
||||||||||
|
Aizstātais(-ā/-ie/-ās) referents(-e/-i/-es) |
|
|
||||||||||
|
Izskatīšana komitejā |
30.1.2007. |
27.3.2007. |
8.5.2007. |
|
|
|||||||
|
Pieņemšanas datums |
18.6.2007. |
|||||||||||
|
Galīgā balsojuma rezultāti |
+ - 0 |
31 2 4 |
||||||||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Mariela Velichkova Baeva, Pervenche Berès, Sharon Bowles, Ieke van den Burg, David Casa, Jan Christian Ehler, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Gunnar Hökmark, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Sophia in 't Veld, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Wolf Klinz, Christoph Konrad, Kurt Joachim Lauk, Andrea Losco, Astrid Lulling, Cristobal Montoro Romero, Joseph Muscat, Lapo Pistelli, Joop Post, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Heide Rühle, Eoin Ryan, Antolín Sánchez Presedo, Margarita Starkevičiūtė, Ivo Strejček, Sahra Wagenknecht |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Katerina Batzeli, Werner Langen, Vladimír Maňka, Donato Tommaso Veraldi, Kristian Vigenin |
|||||||||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā |
Wolfgang Bulfon |
|||||||||||
|
Iesniegšanas datums |
25.6.2007. |
|||||||||||
|
Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā) |
|
|||||||||||