ZIŅOJUMS par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par cīņu pret atsevišķiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm ar krimināltiesību palīdzību

14.11.2007 - (11522/2007– C6‑0246/2007 – 2001/0270(CNS)) - *

(Atkārtota apspriešanās)
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
Referente: Martine Roure

EIROPAS PARLAMENTA NORMATĪVĀS REZOLŪCIJAS PROJEKTS

par priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par cīņu pret atsevišķiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm ar krimināltiesību palīdzību

(11522/2007 – C6‑0246/2007/ – 2001/0270(CNS))

(Apspriežu procedūra – atkārtota apspriešanās)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Padomes priekšlikumu (11522/2007)

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2001)0664)[1],

–   ņemot vērā 2002. gada 4. jūlija nostāju[2],

–   ņemot vērā ES līguma 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

–   ņemot vērā ES līguma 39. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6‑0246/2007),

–   ņemot vērā Reglamenta 93. pantu, 51. pantu un 55. panta 3. punktu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6‑0444/2007),

1.  apstiprina grozīto Padomes priekšlikumu;

2.  aicina Padomi atbilstīgi grozīt tekstu;

3.  aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

4.  prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu vai aizstāt to ar citu tekstu;

5.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Padomes ierosinātais teksts	Parlamenta izdarītie grozījumi
Grozījums Nr. 1 6. apsvērums
(6) Dalībvalstis atzīst, ka cīņai pret rasismu un ksenofobiju ir vajadzīgi dažādi līdzekļi, kas vienoti visaptverošā sistēmā, un tie var būt saistīti ne tikai ar krimināllietām. Šis pamatlēmums ir paredzēts, lai, izmantojot krimināltiesības, apkarotu tikai sevišķi smagas rasisma un ksenofobijas izpausmes. Tā kā dalībvalstu kultūras un juridiskās tradīcijas zināmā mērā un jo sevišķi šajā jomā ir atšķirīgas, pašlaik nevar pilnībā saskaņot krimināltiesības.	Dalībvalstis atzīst, ka cīņai pret rasismu un ksenofobiju ir vajadzīgi dažādi līdzekļi, kas vienoti visaptverošā sistēmā, un tie var būt saistīti ne tikai ar krimināltiesību jomu. Ir nepieciešams, lai valstī un sabiedrībā valdītu iecietības kultūra. Šis pamatlēmums ir paredzēts, lai, izmantojot krimināltiesības, apkarotu tikai sevišķi smagas rasisma un ksenofobijas izpausmes. Tā kā dalībvalstu kultūras un juridiskās tradīcijas zināmā mērā un jo sevišķi šajā jomā ir atšķirīgas, pašlaik nevar pilnībā saskaņot krimināltiesības.
Grozījums Nr. 2 6.a apsvērums (jauns)
	(6.a) Šajā pamatlēmumā noteikts harmonizācijas minimālais līmenis, un to efektivitāti ierobežo tajā paredzētie izņēmumi, tostarp tie, kas paredzēti 1. panta 2. punktā.
Grozījums Nr. 3 6.b apsvērums (jauns)
	(6b) Likumdošanas politikā jāievēro, ka demokrātiskā sabiedrībā krimināltiesību piemērošana vienmēr ir pēdējais līdzeklis. Likumdošanas politikā jāņem vērā visas šeit minētās vērtības, jo īpaši tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un cieņu.
Pamatojums
Definējot noziedzīgus nodarījumus, kas izdarīti rasistisku un ksenofobisku motīvu dēļ, visai nopietni jāapsver vārda brīvības robežas. Turklāt krimināltiesībām vienmēr jāpiešķir sekundāra nozīme.
Grozījums Nr. 4 9.a apsvērums (jauns)
	(9a) Ja noziedzīgu nodarījumu rasistisku vai ksenofobisku motīvu dēļ izdarījusi amatpersona, tas uzskatāms par atbildību pastiprinošu apstākli.
Pamatojums
Rasisma un ksenofobijas upuriem bieži ir grūtības īstenot savas tiesības darba vidē. Tādēļ pret ļaunprātīgu nodarbinātības situācijas izmantošanu jāattiecas kā pret atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Jāuzsver fakts, ka runa ir par amatpersonu.
Grozījums Nr. 5 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts
b) šā panta a) punktā minēto darbību organizēšana, publiski izplatot traktātus, attēlus vai citus materiālus;	b) publiska traktātu, attēlu vai citu materiālu izplatīšana, kuru saturs atbilst šā panta a), c) vai d) punktā minētajām darbībām;
Grozījums Nr. 6 1. panta 1. punkta e) apakšpunkts
e) Šā panta 1. punkta nolūkos dalībvalstis var izvēlēties, vai sodīt tikai rīcību, kas traucē sabiedrisko kārtību vai kura ir draudoša, aizskaroša vai pazemojoša.	e) Šā panta 1. punkta nolūkos dalībvalstis var izvēlēties, vai sodīt tikai ar draudiem saistītu, cieņu aizskarošu vai apvainojošu rīcību.
Pamatojums
Jēdziens „draudi sabiedriskajai kārtībai” ir pārāk neskaidrs, tāpēc tas jāsvītro.
Grozījums Nr. 7 1. panta 1. punkta f) apakšpunkts
Šā panta 1. punktā minētā atsauce uz reliģiju ir paredzēta, lai ietvertu vismaz tādu darbību, kas ir iegansts, lai vērstos pret personu grupu vai personu grupas locekli saistībā ar rasi, ādas krāsu vai valsts vai etnisko piederību.	Tomēr dalībvalsts nevar izslēgt no krimināltiesiskās atbildības personu izteikšanos vai rīcību, kuras mērķis ir kurināt rasu naidu. Reliģiskās pārliecības brīvības respektēšana neierobežo šā pamatlēmuma efektivitāti.
Grozījums Nr. 8 1. panta 2. punkts
2. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā Padomē jebkura dalībvalsts drīkst izteikt paziņojumu, ka tā noteiks sodu par 1. punkta c) un/vai d) apakšpunktā minēto noziedzīgo nodarījumu noliegšanu vai rupju banalizēšanu vienīgi tad, ja šajos pantos minētos noziedzīgos nodarījumus ar galīgu lēmumu ir atzinusi šīs dalībvalsts valsts tiesa un/vai starptautiska tiesa, vai tos ar galīgu lēmumu ir atzinusi tikai starptautiska tiesa.	2. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā Padomē jebkura dalībvalsts drīkst izteikt paziņojumu, ka tā noteiks sodu par 1. punkta c) un/vai d) apakšpunktā minēto noziedzīgo nodarījumu noliegšanu vai rupju banalizēšanu vienīgi tad, ja šajos pantos minētos noziedzīgos nodarījumus ar galīgu lēmumu ir atzinusi šīs dalībvalsts valsts tiesa un/vai starptautiska tiesa.
Grozījums Nr. 9 2. panta 2. punkts
2. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par kūdīšanu veikt 1. panta c) un d) punktā minētās darbības.	2. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par kūdīšanu veikt 1. pantā minētās darbības.
Grozījums Nr. 10 5. panta 1. punkts
1. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka pie atbildības var saukt juridiskas personas par 1. un 2. pantā minētajām darbībām, ko to labā, darbojoties individuāli vai kā juridiskas personas struktūras locekle, veikusi kāda persona, kas ieņem augstu amatu juridiskās personas vadībā, pamatojoties uz:	1. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par 1. un 2. pantā minētajām darbībām, ko veikusi kāda persona, kas ieņem augstu amatu juridiskās personas vadībā, pamatojoties uz:
a) pilnvarām pārstāvēt juridisko personu vai b) pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, vai c) uz pilnvarām iekšēji kontrolēt attiecīgo juridisko personu.	a) pilnvarām pārstāvēt juridisko personu vai b) pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā, vai c) uz pilnvarām iekšēji kontrolēt attiecīgo juridisko personu,
	un kura rīkojusies, būdama šajā statusā.
Grozījums Nr. 11 5. panta 2. punkts
2. Papildus 1. punktā jau minētajiem gadījumiem katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka pie atbildības var saukt juridisku personu, ja 1. punktā minētās personas veiktās pārraudzības vai kontroles trūkums ir ļāvis veikt 1. un 2. pantā minētās darbības, un ko šīs juridiskās personas vārdā ir izdarījusi tās pilnvarota persona. .	2. Papildus 1. punktā jau minētajiem gadījumiem katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka juridisku personu var saukt pie atbildības, ja 1. punktā minētās personas veiktās pārraudzības vai kontroles trūkums ir ļāvis veikt 1. un 2. pantā minētās darbības, un ko ir izdarījusi tai pakļauta persona, kuras veiktās darbības saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem uzskatāmas par juridiskās personas veiktām darbībām.
Grozījums Nr. 12 5. panta 3. punkts
3. Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu pieļauj sākt kriminālizmeklēšanu pret fiziskām personām, kas ir 1. un 2. pantā minēto darbību veicējas vai līdzdalībnieces.	3. Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu pieļauj sākt kriminālizmeklēšanu pret fiziskām personām, kas ir 1. un 2. pantā minēto darbību veicējas, kūdītājas vai līdzdalībnieces.
Grozījums Nr. 13 7.a pants (jauns)
	7.a pants Obligātās prasības 1. Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt pasākumus, kas paredz augstāku aizsardzības līmeni pret rasismu un ksenofobiju nekā šā pamatlēmuma noteikumi. 2. Šā pamatlēmuma īstenošana nekādā gadījumā nevar būt iemesls dalībvalstu jau noteiktā aizsardzības līmeņa pazemināšanai šā lēmuma piemērošanas jomās. 3. Šajā pamatlēmumā neko nedrīkst interpretēt kā tādu, kas skar dalībvalstu saistības, kuras tām jāpilda saskaņā ar 1966. gada 7. marta Starptautisko konvenciju par rasu visu veidu diskriminācijas likvidāciju. Dalībvalstis šo lēmumu īsteno saskaņā ar minētajām saistībām.
Pamatojums
Pamatlēmumā jāiekļauj nemazināšanas klauzula, lai raudzītos, ka tā īstenošana nerada Padomes Direktīvas 2000/43/EK 6. pantā (1. un 2. punkts) paredzētās esošās aizsardzības pavājināšanos. Tajā jāietver arī noteikums, kas paredz, ka pamatlēmuma īstenošana neskar nevienu no saistībām, kuras noteiktas saskaņā ar Starptautisko konvenciju par rasu visu veidu diskriminācijas likvidāciju (3. punkts).
Grozījums Nr. 14 7.b pants (jauns)
	7.b pants Nevienu šā pamatlēmuma noteikumu nevar interpretēt tā, ka tas ietekmētu dalībvalstu saistības, kas noteiktas 1966. gada 7. marta Starptautiskajā konvencijā par jebkāda veida rasu diskriminācijas likvidēšanu. Dalībvalstis šo pamatlēmumu īsteno, ievērojot minētās saistības.
Pamatojums
Referentes priekšlikums svītrot 1. un 2. punktu — ja, nosakot sodu par noziedzīgu nodarījumu, konstatē, ka par šo pašu nodarījumu var piemērot vieglāku sodu, tad smagākais sods vienmēr aizstājams ar vieglāko sodu. Tas ir neapstrīdams krimināltiesību pamatprincips.
Grozījums Nr. 15 7. panta 2. punkts
2. Šis pamatlēmums neprasa dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ir pretrunā pamatprincipiem attiecībā uz biedrošanās brīvību un vārda brīvību, jo īpaši preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, kādi tie ir veidojušies konstitucionālo tradīciju rezultātā, vai noteikumiem, ar ko reglamentē preses vai citu plašsaziņas līdzekļu tiesības un atbildību, kā arī procesuālās garantijas, gadījumos, kad šie noteikumi ir saistīti ar atbildības noteikšanu vai ierobežošanu.	2. Šis pamatlēmums neprasa dalībvalstīm veikt pasākumus, kas ir pretrunā ar dalībvalstu kopīgo konstitucionālo tradīciju pamatprincipiem attiecībā uz biedrošanās brīvību un vārda brīvību, jo īpaši preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, vai noteikumiem, ar ko reglamentē preses vai citu plašsaziņas līdzekļu tiesības un atbildību, kā arī procesuālās garantijas gadījumos, kad šie noteikumi ir saistīti ar atbildības noteikšanu vai ierobežošanu.
Grozījums Nr. 16 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts
c) izdarītas tādas juridiskas personas interesēs, kuras galvenā mītne ir attiecīgās dalībvalsts teritorijā.	c) juridiskās personas, kuru var saukt pie atbildības, galvenā mītne izvietota attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
Grozījums Nr. 17 10. panta 3. punkts
3. Pirms 10. panta 1. punktā minētā trīs gadu termiņa beigām Padome pārskata šo pamatlēmumu. Lai sagatavotu šo pārskatu, Padome jautā dalībvalstīm, vai tās ir saskārušas ar sarežģījumiem tiesas iestāžu sadarbībā attiecībā uz 1. panta 1. punktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Papildus tam Padome var lūgt Eurojust iesniegt ziņojumu par to, vai atšķirības valstu tiesību aktos ir radījušas problēmas saistībā ar dalībvalstu sadarbību šajā jomā.	3. Pirms 10. panta 1. punktā minētā trīs gadu termiņa beigām Padome pārskata šo pamatlēmumu. Lai sagatavotu šo pārskatu, Padome jautā dalībvalstīm, vai tās ir saskārušas ar sarežģījumiem tiesas iestāžu sadarbībā attiecībā uz 1. panta 1. punktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, un apspriežas ar Eiropas Parlamentu. Pārskatot pamatlēmumu, Padome ņem vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras un nevalstisko organizāciju viedokli, kuras darbojas šajā jomā. Papildus tam Padome var lūgt Eurojust iesniegt ziņojumu par to, vai atšķirības valstu tiesību aktos ir radījušas problēmas saistībā ar dalībvalstu sadarbību šajā jomā.
Pamatojums
Pārskatot pamatlēmumu, ir jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu un jāņem vērā arī NVO un Pamattiesību aģentūras viedoklis.
Grozījums Nr. 18 12. pants
12. Šo pamatlēmumu piemēro Gibraltāram.	12. Šo pamatlēmumu piemēro arī Gibraltāram.

• [1]  OV C 75 E, 26.3.2002., 269. lpp.
• [2]  OV C 271 E, 12.11.2003., 558. lpp.

PASKAIDROJUMS

Ievads

Eiropas Pamattiesību aģentūras 2007. gada augusta pirmajā ziņojumā ir norādīts, ka rasistisko noziegumu skaits palielinās vismaz 8 Eiropas valstīs. Ziņojumā ir teikts, ka „vardarbība un rasistiski noziegumi ir nopietna sociāla slimība, kas skar visu Eiropu”. Šis fakts vēlreiz pierāda to, ka Eiropas līmenī steidzami un aktīvi jācīnās pret rasisma, neiecietības un ksenofobijas likstu.

Visās ES dalībvalstīs lielākā vai mazākā mērā ir tiesību akti rasisma un ksenofobijas apkarošanas jomā, tomēr tajos ir atšķirības. Šo atšķirību dēļ ir nepieciešama Eiropas līmeņa harmonizācija, lai nodrošinātu efektīvu pārrobežu cīņu pret rasismu un ksenofobiju, kā arī Eiropā kopumā.

Priekšvēsture

Padome 1996. gadā pieņēma vienoto rīcību 96/443/JAI rasisma un ksenofobijas apkarošanai. Tajā ir iekļauti noteikumi, kas paredz dalībvalstu krimināltiesību saskaņošanu un savstarpējas palīdzības pastiprināšanu rasisma un ksenofobijas apkarošanā.

Komisija 2001. gada novembrī[1] iesniedza priekšlikumu pamatlēmumam par rasisma un ksenofobijas apkarošanu. Šim priekšlikumam bija divkāršs mērķis: nodrošināt, lai par tāda paša veida rasistisku vai ksenofobisku rīcību visās dalībvalstīs tiktu piemērots vienāds kriminālsods, un uzlabot tiesu iestāžu sadarbību šajā jomā. Turklāt jaunums salīdzinājumā ar vienoto rīcību bija tāds, ka tā vietā, lai izvēlētos starp šādas uzvedības inkriminēšanu un atkāpšanos no divkāršas inkriminēšanas principa, dalībvalstīm tiek uzliktas saistības veikt pasākumus, lai šādu rīcību sodītu kā kriminālpārkāpumu.

Neraugoties uz daudzajām diskusijām Padomē, par šo tekstu nekāda vienošanās tā arī netika rasta. Itālijas delegācija, kas vienmēr ir bijusi pret šo priekšlikumu un kas 2003. gada martā ierosināja alternatīvu tekstu, 2006. gadā atsauca savus iebildumus. Tas ļāva atsākt debates, pamatojoties uz Luksemburgas prezidentūras 2005. gadā rasto kompromisu. Pateicoties Vācijas prezidentūrai, Padomei 2007. gada 19. aprīlī izdevās panākt politisku vienošanos[2].

Eiropas Parlaments 2002. gada 4. jūlijā pieņēma pirmo atzinumu (Ceyhun ziņojums –

 T5-363/2002[3]). Tomēr šā atzinuma pamatā ir Komisijas sākotnējais 2001. gada priekšlikums. Padomes teksts ir vairāku gadu sarunu rezultāts un līdz ar to ievērojami izmainīts. Tāpēc bija vēlreiz jāapspriežas ar Parlamentu.

Referentes nostāja

Referente pauž gandarījumu par to, ka Padomei visbeidzot ir izdevies panākt vienošanos attiecībā uz priekšlikumu pamatlēmumam par rasisma un ksenofobijas apkarošanu. Eiropas pilsoņu pamattiesību aizsardzība un veicināšana un jo īpaši cīņa pret rasismu un ksenofobiju patiesi ir būtiska Eiropas Savienības prioritāte. Tāpēc Padomei nespēja rast vienošanos par šo priekšlikumu pamatlēmumam radīja nopietnas bažas. Eiropas Savienībai, pieņemot šo tekstu, ir jādod politisks signāls pamattiesību atbalstam.

Tomēr referente pauž nožēlu, ka Padomes izstrādātajam tekstam trūkst tālejošu mērķu un tajā nav noteikts politisks uzdevums, ko izvirza cīņa pret rasismu un ksenofobiju. Šajā tekstā diemžēl ir saglabājušies tikai daži elementi no Komisijas 2001. gada priekšlikuma, ko Parlaments vēlējās atbalstīt savā pirmajā ziņojumā. Apzinoties to, cik nepieciešams bija kompromiss un cik grūti to bija rast, referente tomēr pauž nožēlu, ka šis kompromiss tika panākts uz pamatlēmuma priekšlikuma juridiskās kvalitātes rēķina. Viņa jo īpaši pauž bažas par šī teksta piemērošanas jomas būtisko ierobežošanu. Nožēlojami ir arī tas, ka rasistu grupas apvainojumi un tās vadīšana netiek uzskatīta par pārkāpumu, kā to savā priekšlikumā bija noteikusi Komisija.

Turklāt papildu ierobežojums, kas noteikts piemērošanas jomai, pievienojot 1. panta 1.f) punktu, ar kuru tiek izslēgta daļa no rasisma, kas balstās uz reliģisko ticību, pēc referentes domām, ir pārmērīga un tā ir jāgroza, lai nodrošinātu to, ka par šāda veida rasisma izpausmi var ierosināt krimināllietu tieši tāpat kā par pārējām. Tas pats attiecas arī uz nepieciešamību pievienot papildinājumu, ka 1. panta 1. c) un 1. d) punktā par noziedzīgu atzītā uzvedība „var sekmēt vardarbību un naidu”. Genocīda noziegumu banalizēšana ir viens no rasisma veidiem, tāpēc dalībvalstīm tā ir jāsoda arī tad, ja tā nerada naida vai vardarbības risku.

Tomēr referente uzskata, ka šis pamatlēmums ir nozīmīgs pirmais solis ceļā uz efektīvāku rasisma un ksenofobijas apkarošanu Eiropas līmenī un uz obligātu minimālo saskaņošanu šajā jomā. Tā pieņemšana vēl aizvien ir būtiska. Tomēr referente uzstāj, ka Eiropas Savienībai jāizvirza tālejošāki mērķi un uzdevumi pamatlēmuma pārskatīšanas laikā, kas paredzēta pēc trim gadiem. Viņa turklāt iesaka pievienot punktu (jauns 7.a pants), kas vienlaicīgi paredz gan noteikumu nevājināšanas klauzulu, lai ar šo pamatlēmumu netiktu mazināts pašreizējais aizsardzības līmenis saskaņā ar „Rases” direktīvas 2000/43/EK 6. pantu, gan nodrošinātu, ka pamatlēmums nepieļauj zemāku aizsardzības līmeni par to, kādu nodrošina Starptautiskā konvencija par jebkāda veida rasu diskriminācijas izskaušanu.

Referente atgādina, ka, lai nodrošinātu efektīvu cīņu pret rasismu, šim pamatlēmumam jāiekļaujas vispārējā Eiropas instrumentu sistēmā jebkāda veida diskriminācijas apkarošanai. Pēdējais Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojums rāda, ka rasu diskriminācija it īpaši vērojama nodarbinātības, izglītības un mājokļa jomā. Tāpēc šis pamatlēmums par rasismu ir jāpapildina, pieņemot vispārīgu direktīvu par cīņu pret jebkāda veida diskrimināciju, kas minēta Līguma 13. pantā.

Visbeidzot referente pauž nožēlu, ka pamatlēmuma par rasisma un ksenofobijas apkarošanu piemērošana tika ierobežota ar Padomes vienprātības noteikumu un vienkāršu apspriešanos ar Eiropas Parlamentu šajā jomā. Viņa uzsver, ka steidzami jāļauj pāriet uz lēmumu pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu un koplēmuma procedūru attiecībā uz visu trešo pīlāru.

• [1]  COM(2001)664, OV C 75 E, 26.3.2002., 269. lpp.
• [2]  Dokuments 5118/07 DROIPEN 1.
• [3]  OV C 271 E, 12.11.2003., 379. lpp.

MAZĀKUMA VIEDOKLIS (12.11.2007)

saskaņā ar Reglamenta 48. panta 3. punktu,

ko iesniedza Koenraad Dillen

Dalībvalsts var pilnībām nodrošināt aizsardzību pret rasistiskam darbībām, izmantojot valsts līmeņa tiesību aktus, un tādēļ ES līmeņa pasākumi šajā jomā pārkāpj subsidiaritātes principu.

Šī pamatdirektīva ir vērsta pret vārda brīvību. Rasisma apkarošana ir akceptējama, ja runa ir par nepārprotamu vardarbību vai musināšanu pielietot to, taču nav akceptējams, ka „rasisma” jēdziens maldinošā veidā tiek attiecināts uz likumīgām publiskām pārrunām, piemēram, par pretošanos masveida ieceļošanai vai islāmizācijai vai par nacionālās identitātes aizstāvēšanu.

Šis maldinošais priekšstats patiešām eksistē, kā tas izriet no Eiropas Rasisma novērošanas centra paziņojuma, kurā ir apgalvots, ka „naidīgums pret islāmu” esot jauna diskriminācijas forma un ka saistība ar strīdu par karikatūrām Dānijā esot jāreaģē, pieņemot tiesību aktus pret zaimošanu.

Šajā pamatdirektīvā ir aizliegta „naida kurināšana” saistībā ar reliģiju, ka nozīmē, ka jebkuras publiskas kritiskas pārrunas par islāmu un islāmizāciju var interpretēt kā „naida kurināšanu” pret musulmaņiem. Šī pamatdirektīva padara neiespējamas jebkuras pārrunas par ieceļošanu un islāmu, un tā izraisīs tīšu prasību iesniegšanu pret vadošajiem politiķiem, kas iesaistīti šādās debatēs, un viņu vajāšanu.

PROCEDŪRA

Virsraksts	Cīņa pret atsevišķiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm ar krimināltiesību palīdzību
Atsauces	11522/2007 - C6-0246/2007 - COM(2001)0664 - C5-0689/2001 - 2001/0270(CNS)
Datums, kad notika apspriešanās ar EP	21.12.2001
Komiteja, kas atbildīga par jautājumu        Datums, kad paziņoja plenārsēdē	LIBE 3.9.2007
Komiteja(-s), kurai(-ām) ir lūgts sniegt atzinumu        Datums, kad paziņoja plenārsēdē	JURI 3.9.2007
Atzinumu nav sniegusi        Lēmuma datums	JURI 3.10.2007
Referents(-e/-i/-es)        Iecelšanas datums	Martine Roure 21.2.2005
Izskatīšana komitejā	2.10.2007		12.11.2007
Pieņemšanas datums	12.11.2007
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	34 4 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Carlos Coelho, Esther De Lange, Panayiotis Demetriou, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bárbara Dührkop Dührkop, Kinga Gál, Patrick Gaubert, Lilli Gruber, Ewa Klamt, Magda Kósáné Kovács, Barbara Kudrycka, Stavros Lambrinidis, Henrik Lax, Roselyne Lefrançois, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Martine Roure, Luciana Sbarbati, Inger Segelström, Károly Ferenc Szabó, Søren Bo Søndergaard, Vladimir Urutchev, Ioannis Varvitsiotis, Manfred Weber, Tatjana Ždanoka
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Adamos Adamou, Simon Busuttil, Marco Cappato, Koenraad Dillen, Maria da Assunção Esteves, Ignasi Guardans Cambó, Luis Herrero-Tejedor, Sophia in ‘t Veld, Carlos José Iturgaiz Angulo, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Eva-Britt Svensson
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Carmen Fraga Estévez, Fernando Fernández Martín
Iesniegšanas datums	14.11.2007