Ziņojums - A6-0446/2007Ziņojums
A6-0446/2007

ZIŅOJUMS par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem

15.11.2007 - (2007/2209(INI))

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja
Referents: Ole Christensen

Procedūra : 2007/2209(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0446/2007

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem (2007/2209(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību” (COM(2007)0359),

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 11. jūlija izpētes atzinumu (SOC/272) „Elastīgums un sociālā drošība (iekšējā elastīguma aspekts — sarunu par darba koplīgumu slēgšanu un sociālā dialoga kā darba tirgus regulēšanas un pārveidošanas līdzekļu nozīme)”,

–   ņemot vērā Eiropas sociālo partneru 2007. gada 18. oktobra ieteikumu saistībā ar galvenajām problēmā Eiropas darba tirgos[1],

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 11. jūnija atzinumu (SOC/271) „Darba devēju un darbinieku loma darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanā”,

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 12. jūnija atzinumu (SOC/251) „Prioritāru iedzīvotāju grupu nodarbinātība (Lisabonas stratēģija)”,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par darba likumdošanas modernizēšana, lai risinātu 21. gadsimta radītās problēmas, (COM(2006)0708) un ar to saistīto Parlamenta 2007. gada 11. jūlija rezolūciju[2],

–   ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskatu par nodarbinātību 2006. gadā: nodarbinātība un ieņēmumu veicināšana,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2004. gada ziņojumu „Vai stabils darbaspēks ir labvēlīgs ekonomikai? Pārskats par saikni starp īpašumtiesībām, ražīgumu un nodarbinātību”, kurš parāda, ka starp īpašumtiesībām un ražīgumu pastāv pozitīva saikne,

–   ņemot vērā SDO 1948. gada Konvenciju C87 par biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās, SDO 1949. gada Konvenciju C98 par tiesībām apvienoties organizācijās un tiesībām risināt sarunas par darba koplīguma slēgšanu, kā arī SDO 2006. gada Ieteikumu R198 par darba attiecībām,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju[3] un ar ko aizliedz diskrimināciju darbā vecuma dēļ,

–   ņemot vērā 2006. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas nākotnes sociālo modeli[4], kurā atkārtoti uzsvērtas Eiropas Savienības kopējās vērtības — vienlīdzība, solidaritāte, nediskriminācija un resursu pārdale,

–   ņemot vērā EK Līguma 136.–145. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15., 20. un 27.–38. pantu, jo īpaši tiesības uz aizsardzību nepamatotas atlaišanas gadījumā un taisnīgu un vienlīdzīgu darba apstākļu nodrošināšanu,

–   ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu,

–   ņemot vērā Augstā līmeņa grupas ziņojumu par sociālās politikas nākotni paplašinātajā Eiropas Savienībā pēc 2004. gada maija,

–   ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Kopienas Lisabonas programma: ziņojums par tehnisko īstenošanu 2006. gadā” (SEC(2006)1379) un tā īstenošanu,

–   ņemot vērā MVU hartu,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

–   ņemot vērā dalībvalstu sagatavotās valsts Lisabonas reformu programmas,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globālā Eiropa: konkurence pasaulē” (COM(2006)0567),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005.–2008. gadam) (COM(2005)0141),

–   ņemot vērā prezidentūras 2000. gada marta, 2001. gada marta, 2005. gada marta un oktobra, kā arī 2006. gada marta secinājumus,

–   ņemot vērā 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 70/1999/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku[5],

–   ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskās situācijas izmaiņām un paaudžu solidaritāti[6],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā[7],

–   ņemot vērā 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu[8],

–   ņemot vērā SDO 1975. gada Konvenciju par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi),

–   ņemot vērā SDO 1997. gada Konvenciju par privātām nodarbinātības aģentūrām,

–   ņemot vērā SDO programmu par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — ES ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

–   ņemot vērā Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm[9],

-    ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos[10],

-    ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — ES ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249), kā arī Parlamenta 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu[11],

–   ņemot vērā Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem[12],

–   ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti[13],

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. jūnija Direktīvu 94/33/EK par jauniešu darba aizsardzību[14],

–   ņemot vērā Padomes 1994. gada 22. septembra Direktīvu 94/45/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās[15],

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/73/EK[16], ar kuru groza Padomes Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, profesionālo izglītību un paaugstināšanu amatā, kā arī darba nosacījumiem,

–   ņemot vērā 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, pielikums: pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu[17],

–   ņemot vērā Eiropas ekspertu grupas elastīguma un sociālās drošības jautājumos 2007. gada jūnija ziņojumu „Elastīguma un sociālās drošības īstenošanas modeļi — šķēršļu pārvēršana līdzekļos mērķa sasniegšanai”,

–   ņemot vērā 2003. gada 13. marta rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību: jauna partnerība[18],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Ekonomikas un monetāro lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6‑0446/2007),

A. tā kā Eiropas Savienība ir ne tikai ekonomiska apvienība, bet arī kopiena, kurai ir kopējas vērtības, kā rezultātā darba tiesību un darba tirgus reformās šīs vērtības ir jāņem vērā, un tā kā darba tiesību pamatprincipi, kas izveidojušies Eiropā, joprojām paliek spēkā; tā kā darba tiesībām vajadzētu būt visu darba devēju un darba ņēmēju dialoga rezultātam un tām vajadzētu atspoguļot noturīgu līdzsvaru starp darba devēju un darba ņēmēju interesēm, no vienas puses, un starp elastīgumu un drošību, no otras puses; tā kā darba tiesības nodrošina juridisko noteiktību, kā arī darba ņēmēju un darba devēju aizsardzību, izmantojot vai nu tiesību aktus vai koplīgumus, vai abus paņēmienus, un tā kā jebkuras izmaiņas darba tiesībās gūs lielākus panākumus, ja darba ņēmēji jutīsies drošāk; tā kā ir nepieciešams palielināt gan darba ņēmēju, gan uzņēmumu drošības līmeni, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) gadījumā; tā kā šāda drošības sajūta ir atkarīga arī no tā, cik viegli ir atrast jaunu darbu, un tā kā globālā konkurence un ātri attīstošās tehnoloģijas nozīmē to, ka uzņēmumiem ir jāpielāgojas vēl ātrāk;

B.  tā kā šī iemesla dēļ elastīgums un sociālā drošība ir jāuzskata par Eiropas sociālā modeļa nozīmīgu sastāvdaļu, kas veicina konkurētspējīgus un pielāgoties spējīgus uzņēmumus un darbaspēku; tā kā termins „elastīgums un sociālā drošība” izraisa bažas Eiropas darba ņēmēju vidū, jo viņi baidās no paaugstinātas darbavietas nedrošības, un tā kā šī iemesla dēļ attiecīgais termins un ar to saistītie noteiktie principi ir jādefinē pēc iespējas precīzāk;

C. paturot prātā, ka 16 % Eiropas iedzīvotāju draud nabadzība un 10 % dzīvo mājsaimniecībās, kur ikviens ir bezdarbnieks, un ka tāpēc ir svarīgi, lai visas reformas saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību būtu balstītas uz konkrētiem ietekmes novērtējumiem attiecībā uz mazaizsargātām iedzīvotāju grupām un lai visu šāda veida reformu mērķis būtu veicināt sociālo integrāciju, tajā pašā laikā neapdraudot jaunas iedzīvotāju grupas;

D. tā kā bezdarbs Eiropas Savienībā nav tieši saistīts ar darba tiesībām, bet gan ierobežotu darbavietu radīšanu, kura, citu faktoru starpā, ir atkarīga no dinamiskiem, novatoriskiem un konkurētspējīgiem uzņēmumiem, kā arī ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā un mūžizglītībā, kas arī var veicināt dinamiska darba tirgus izveidi;

E.  tā kā mūsdienīgas, novatoriskas un uz zināšanām balstītas ekonomikas mērķim jābūt konkurētspējas nodrošināšanai pievienotās vērtības ķēdes gala posmā un, lai to panāktu, ir nepieciešama ilgtermiņa nodarbinātība, kā arī augsti kvalificēts un ļoti motivēts darbaspēks;

F.  tā kā viens no elastīguma un sociālā drošības mērķiem ir palielināt pašreizējo darba piedāvājumu darba tirgū un tajā pašā laikā palīdzēt cilvēkiem un uzņēmumiem tikt galā ar pārmaiņām, kā arī palielināt mobilitāti Eiropas darba tirgū un tā kā šis modelis ir jāapvieno ar politiku stabilas un ilgtspējīgas nodarbinātības un ienākumu nodrošināšanai;

G. tā kā darba ņēmēji, kas pārvietojas, vēl joprojām riskē zaudēt sociālās drošības pabalstus;

H. tā kā, lai nepieļautu negodīgu konkurenci iekšējā tirgū, dalībvalstīm ir jāpārliecinās, ka to darba tiesībās tiek ievērots kopējs standartu līmenis, un vienlaicīgi tām ir jānodrošina, ka dalībvalstis var ieviest augstākus standartus, ja tās to vēlas darīt;

I.   tā kā elastīgums un sociālā drošība nozīmē līdzsvaru starp darba devēju, darba ņēmēju, darba meklētāju un valsts iestāžu tiesībām un pienākumiem un tā kā tam ir nepieciešama uzticēšanās gaisotne un pārredzams dialogs starp valsts iestādēm, sociālajiem partneriem un citām iesaistītajām pusēm, kad visas puses ir gatavas uzņemties atbildību par pārmaiņām un izveidot līdzsvarotu pasākumu kopumu ar mērķi atbalstīt lielāka skaita labāku darba vietu visiem radīšanas procesu, nodrošināt dzimumu līdztiesību un cīnīties pret diskriminējošām darbībām, kuras ir vērstas pret mazaizsargātu darba ņēmēju grupām, piemēram, migrantiem, gados jaunākiem un gados vecākiem darba ņēmējiem, kā arī invalīdiem;

J.   tā kā, neskatoties uz to, ka Komisijas paziņojumā ir noteikts sieviešu un vīriešu līdztiesības princips, tā formulējums ir vājš, jo tajā netiek kritizēta būtiska sieviešu un vīriešu nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un dalību tajā, kā arī vienlīdzīgu dalību neapmaksātā darbā;

K. tā kā augsto bezdarba līmeni un darba tirgus segmentāciju ir jāpārvar, novēršot nevienlīdzību, kura skar noteiktas pietiekami neaizsargātas darba ņēmēju grupas, veicinot darba vietu radīšanu, kā arī aizsargājot visu darba ņēmēju plašās pamattiesības un nodrošinot visiem piekļuvi mūžizglītībai;

L.  tā kā darbs uz nepilnu slodzi, mazāks atalgojums un līgumi uz noteiktu laiku — galvenie riska faktori nonākšanai nabadzībā strādājot — ir raksturīgi, galvenokārt, sieviešu nodarbinātībai;

M. tā kā Komisijas paziņojums „Ceļā uz kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem: vairāk un labākas darba vietas, izmantojot elastīgumu un drošību” ir jāizmanto, lai uzsāktu līdzsvarotākas debates par elastīgumu un sociālo drošību; tā kā ESAO un SDO pētījumos tiek atbalstīta tāda politiska stratēģija, kura paredz augstu sociālās drošības līmeni, kas labvēlīgi ietekmē aizstāšanas rādītājus un ražīgumu, un tā kā Eiropas Savienības „kvalitatīva darba” koncepcija nozīmē darba ņēmēju tiesību ievērošanu un līdzdalību, godīgu atalgojumu, drošības un veselības aizsardzību darba vietā, kā arī ģimenei draudzīgu darba organizāciju; tā kā šo tiesību ievērošana ir būtiski svarīga, lai pilsoņi atbalstītu Eiropas Savienību;

N. tā kā Eiropas Sociālajam fondam piemīt būtiska loma sociālā dialoga un aktīva darba tirgus politikas veicināšanā, tādējādi nodrošinot noturīgu Eiropas sociālo modeli un lielāku skaitu labāku darba vietu;

O. tā kā ESAO nesen noteica, ka tiesību aktiem saistībā ar nodarbinātības aizsardzību ir būtiska ietekme uz vispārējiem nodarbinātības rādītājiem un ka augsti aizstāšanas rādītāji saistībā ar bezdarbnieka pabalstiem labvēlīgi ietekmē ražīgumu; tā kā SDO turklāt ir pierādījusi, ka pastāv pozitīva saistība starp pastāvīgu darbu un ražīgumu,

1.  atzīst, ka, lai gūtu panākumus 21. gadsimtā, Eiropai ir nepieciešams labi izglītots darba spēks un uzņēmumi, kuri spēj ātri izmantot dinamiskās pasaules sniegtās izdevības ražīguma paaugstināšanai un jauninājumu veicināšanai;

2.  pauž lielu atbalstu slēdzienam par to, ka elastība var atbilst gan darba ņēmēju, gan darba devēju interesēm un ka šo mērķi var panākt, veicinot elastīgas un drošas līgumiskās attiecības, tostarp pastāvīgus līgumus;

3.  tomēr uzsver, ka elastīgums un sociālā drošība var būt politiska stratēģija ar mērķi reformēt darba tirgu un ka tādējādi tai jābūt visaptverošai, iekļaujot visus nodarbinātības un sociālās politikas aspektus, kas pašreiz pastāv dalībvalstu un ES līmenī;

4.  atzīst, ka, ņemot vērā izmaiņas dalībvalstu sociālās drošības sistēmās un darba tiesībās, Komisijas izvēles iespējas saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību ir izskatītas pārāk vienpusīgi, jo tajās netiek ņemti vērā ar šiem pasākumiem saistītie izdevumi; tāpēc aicina Komisiju saistībā ar šīm iespējām veikt izmaksu un ieguvumu analīzi; atgādina, ka elastīguma un sociālas drošības koncepciju ir iespējams īstenot tikai ilgtermiņā;

5.  uzsver, ka Eiropas elastīguma un sociālās drošības stratēģijai noteikti vajadzētu ņemt vērā mūsdienu ekonomikas prasības, to, kāda tipa darbaspēks ir nepieciešams Eiropas uzņēmumiem panākumu gūšanas nolūkos un to, kādi ir galvenie šķēršļi; uzsver, ka Eiropas un dalībvalstu stratēģijās ir jāņem vērā specifikās īpašības, kas raksturīgas vienas personas uzņēmumiem, mikrouzņēmuiemu un maziem uzņēmumiem, kuri ražo preces un piedāvā pakalpojumus; pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā jautājums par elastīgumu un sociālo drošību tiek izskatīts tikai darba attiecību kontekstā; tāpēc aicina ar valsts politikas elastīguma un sociālās drošības jomā palīdzību radīt piemērotus apstākļus šādu uzņēmumu izveidei, to attīstībai un pārveidošanai;

6.  ar nopietnām bažām atzīmē Komisijas paziņojumu, kurā, lai gan tiek minēta dzimumu līdztiesības veicināšana, tomēr pilnībā tiek ignorēti Komisijas paziņojumā „Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā” izklāstītie pienākumi un noteiktā atbildība; kritiski vērtē to, ka pagaidām nav panākti mērķi, kas noteikti ES pastāvošajos tiesību aktos saistībā ar dzimumu līdztiesības veicināšanu, un ka Eiropas darba ņēmēju galvenā problēma vēl joprojām ir atšķirības starp sieviešu un vīriešu ienākumiem, nepieciešamo noteikumu trūkums darba saskaņošanai ar ģimenes dzīvi, kā arī valsts bērnu aprūpes iestāžu trūkums;

7.  uzskata, ka elastīguma un sociālās drošības stratēģijām ir jāatvieglo darbā pieņemšana un jānodrošina iespēja ātri reaģēt uz mainīgajiem ekonomikas apstākļiem; elastīguma un sociālās drošības stratēģijās jāparedz, ka šie jautājumi tiek risināti, pamatojoties uz pārredzamu dialogu ar sociālajiem partneriem un citām iesaistītajām pusēm atbilstoši katras valsts paradumiem un praksei, kā arī pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, kurā elastīgumam un drošībai jābūt savstarpēji stiprinošiem elementiem;

8.  aicina Komisija sagatavot priekšlikumu par sintezētu kvantitatīvu rādītāju ierobežotu kopumu saistībā ar darba kvalitāti, lai šie radītāji tādējādi papildinātu tos rādītājus, par kuriem jau panāca vienošanos nodarbinātības pamatnostādņu Lākenes 2001. gada reformas kontekstā; uzskata, ka, lai uzraudzītu nodarbinātības politiku efektivitāti, Komisijai vajadzētu izmantot arī rādītājus saistībā ar ieguldījumiem cilvēku prasmēs, darbavietu un darba līgumu nedrošības līmeni un pāreju no nestandarta uz pastāvīgiem līgumiem;

9.  nepiekrīt jauna rādītāja izveidei saistībā ar „nodarbinātības aizsardzības stingrību”, kā to ierosina Komisija;

10. tomēr uzskata, ka vislielākās problēmas ES ir saistītas ar kvalificētu un pielāgoties spējīgu darba ņēmēju piedāvājumu konkurētspējīgos un novatoriskos uzņēmumos; uzsver, ka par prioritāti ir jāpadara elastīga darba tirgus izveidošana, paaugstinot izglītības līmeni un paplašinot stažēšanās iespējas, kā arī mācību un pārkvalificēšanās programmas, īstenojot efektīvu diskriminācijas apkarošanas politiku un cīnoties pret šķēršļiem sieviešu, migrantu, gados vecāku un jaunāku darba ņēmēju, kā arī citu diskriminētu un nelabvēlīgā situācijā esošu grupu integrācijai darbaspēkā, novēršot šķēršļus profesionālai un ģeogrāfiskai mobilitātei un izstrādājot aktīva darba tirgus politiku, ar kuru tiek atbalstīta pāreja no vecās un jauno darba vietu; uzsver izšķirošo lomu, kas izglītībā un apmācībā piemīt kvalificētiem un pielāgoties spējīgiem darba ņēmējiem un jaunajām tehnoloģijām, un atgādina par elastīguma un sociālās drošības jaunajiem veidiem, kurus piedāvā sociālo partneru nolīgums par tāldarbu, darbu uz nepilnu slodzi un darbu uz noteiktu laiku; nepiekrīt tam, ka Komisija ievieš atšķirības starp „piederošām personām”;

11. tāpēc iesaka Padomei 2007. gada decembrī izskatīt iespēju pārcelt uz agrāku laiku —2009. gada 1. janvāri — datumu, kad ir jāatceļ pārejas posma pasākumi, kas kavē astoņu jauno dalībvalstu darba ņēmēju brīvu pievietošanos; uzsver, ka mobilitātes šķēršļu atcelšana 2008. gada beigās būtu nozīmīgs politiskais signāls, kurš apstiprinātu Eiropas Savienības apņemšanos darīt visu iespējamo, lai uzlabotu darba ņēmēju ģeogrāfisko un profesionālo mobilitāti;

12. atgādina, ka darbaspēka brīva aprite ir viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem, kas uzliek pienākumu risināt virkni jautājumu saistībā ar dalībvalstu sociālo sistēmu savstarpēju saderību, lai nodrošinātu pilnīgu darbaspēka brīvas aprites īstenošanu, paredzot darba ņēmējiem visizdevīgākos nosacījumus, labvēlīgi ietekmējot Eiropas konkurētspēju un nekaitējot valstu sociālo sistēmu sasniegumiem un līdzsvaram;

13. uzsver, ka globalizācijas laikmetā dalībvalstīm pastiprināti jācenšas nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pārrobežu reģionu iedzīvotājiem un ka priekšnoteikums paraugprakses īstenošanai ir taisnīgu divpusējo nolīgumu slēgšana starp dalībvalstīm, tostarp arī nodokļu politikas jomā;

14. norāda, ka elastīgumam un sociālajai drošībai jāatbalsta un tajā jāīsteno dzimumu līdztiesība, veicinot kvalitatīvu nodarbinātību sievietēm un vīriešiem un sniedzot iespējas saskaņot darba un ģimenes dzīvi, it īpaši ņemot vērā, ka trīs ceturtdaļas jauno darba vietu, kas ES izveidotas kopš 2000. gada, aizņem sievietes, turklāt bieži viņu darba līgumi jau ir elastīgi un nedrošāki;

15. tāpēc ierosina Eiropadomes 2007. gada sanāksmē pieņemt līdzsvarotāku elastīguma un sociālās drošības kopīgo principu kopumu, kura pamatā būtu kvalitatīvas nodarbinātības radīšana un Eiropas sociālā modeļa vērtību stiprināšana; uzskata, ka šajos principos ir jāiekļauj:

•  pasākumi elastīgām un drošām līgumiskajām attiecībām un pasākumi pret ļaunprātīgu darba tirgus praksi, jo īpaši noteiktos nestandarta līgumos;

•  darba tirgus segmentācijas novēršana, veicinot nodarbinātības drošību un uzlabojot darbavietas drošību; pamattiesībām ir jābūt nodrošinātām visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no viņu nodarbinātības statusa;

•  nodarbinātības saskaņošana ar ģimenes vai privāto dzīvi un „pienācīgas kvalitātes nodarbinātības” koncepcijas veicināšana;

•  partnerattiecības starp valdību (vietējā, reģionālā un valsts līmenī), sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību, pārvarot izmaiņas;

•  dzimumu līdztiesība un vienlīdzīgu iespēju visiem veicināšana;

•  dalībvalstu īstenošanas modeļu izveide un piemērošana ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un atbilstoši katras valsts paradumiem un praksei;

•  uzņēmumu un darba ņēmēju pielāgošanās spēju palielināšana, stiprinot drošību pārejas posmos;

•  nepieciešamība pēc kvalificēta un pielāgoties spējīga darba spēka, šī iemesla dēļ — aktīvas darba politikas apvienošana ar ieguldījumiem mūžizglītībā, lai tādējādi palielinātu nodarbinātības iespējas;

•  makroekonomiskais pamats līdzsvarotai un ilgtspējīgai izaugsmei un lielākam skaitam labāku darba vietu;

16. atkārtoti uzsver, ka atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem Eiropas Savienībai ir noteiktas pilnvaras nodarbinātības un sociālās politikas jomā, un atgādina Komisijai un dalībvalstīm par to atbildību, nodrošinot noteiktu tiesību ievērošanu ES līmenī; atgādina, ka Eiropas tiesību akti papildina dalībvalstu darba tirgus noteikumus un ka tie ir svarīgs elements, nodrošinot darba ņēmēju tiesības;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst pašnodarbināto, mazo uzņēmumu un MVU tiesiskajai situācijai, kuru raksturo liela ekonomiskā atkarība no patērētājiem, un kopīgi apspriest vispiemērotākos normatīvos līdzekļus to sociālās aizsardzības līmeņa paaugstināšanai;

18. pauž nožēlu par to, ka Komisija nav panākusi attīstību saistībā ar galvenajiem dokumentiem nodarbinātības jomā, kuri varētu veicināt elastīguma un sociālās drošības pozitīvo koncepciju;

19. aicina arī atjaunot cīņu pret nereģistrētu darbu un ēnu ekonomiku, kas — kaut arī dažādā apmērā dažādās dalībvalstīs — grauj ekonomiku, padara darba ņēmējus neaizsargātus, nodara kaitējumu patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un rada negodīgu konkurenci starp uzņēmumiem; aicina Komisiju pret nereģistrētu darbu cīnīties, nodrošinot efektīvāku saskaņotību un administratīvo sadarbību starp dalībvalstu darba inspekcijas iestādēm un/vai sociālajiem partneriem; mudina valsts un privātās organizācijas cieši sadarboties valstu līmenī, kā arī aicina dalībvalstis izmantot novatoriskas metodes, kas balstītas uz dažādām uzņēmējdarbības nozarēm raksturīgajiem rādītājiem un novērtēšanas kritērijiem, lai cīnītos pret nodokļu ieņēmumu sarukšanu; aicina Komisiju atbalstīt apmaiņu ar paraugpraksi un dalībvalstu sadarbību cīņā pret nereģistrētu darbu;

20. ir pārliecināts, ka uzticēšanās gaisotni un dialogu var vislabāk radīt tad, ja valstu politikas pielāgošanā tiek iesaistīti sociālie partneri un citas ieinteresētās puses un ja tiek veicināta koplīgumu slēgšana, pamatojoties uz pārstāvniecisku nodarbinātības sistēmu, kurai ir raksturīgs augts uzticēšanās līmenis un kurā tādējādi tiek nodrošināts līdzsvars; uzsver nepieciešamību novērst nepilnības saistībā ar sarunās par darba koplīguma slēgšanu izskatāmajiem jautājumiem, kā arī nepieciešamību nodrošināt tiesības apvienoties un nozares sociālo partneru pārstāvību; mudina paplašināt katras valsts paradumiem un praksei atbilstošas sarunas par darba koplīguma slēgšanu un sociālo dialogu — tostarp pārrobežu dialogu un nozaru dialogu — tā, lai tajos tiktu iekļauti jautājumi saistībā ar apmācību, darba organizāciju, kā arī pārmaiņu paredzēšanu, pārstrukturēšanu un uzņēmumu pārvietošanu;

21. atgādina, ka nepastāv tāda pieeja elastīguma un sociālās drošības jautājumiem, kura derētu visiem, un ka dalībvalstīm elastīguma un sociālās drošības koncepcijas elementus vajadzētu izvēlēties, pamatojoties uz stāvokli valstī un nacionālajām tradīcijām un vienlaikus ievērojot kopējos principus;

22. uzskata, ka visu elastīguma un sociālās drošības modeļu pamatā jābūt kopējām vērtībām, uz kurām ir balstīts Eiropas sociālais modelis; uzskata, ka elastīguma un drošības prasības stiprina viena otru un ka elastīgums un sociālā drošība ļauj uzņēmumiem un darba ņēmējiem atbilstoši pielāgoties jaunajai starptautiskajai situācijai, kurai ir raksturīga stipra konkurence no jauno tirgus ekonomikas valstu puses, vienlaicīgi ļaujot tiem saglabāt augstu sociālās aizsardzības līmeni, sociālo drošību un bezdarbnieka pabalstus, veselības un darba drošības aizsardzību, aktīvu darba tirgus politiku un apmācības/mūžizglītības iespējas, kā arī modernas un pārredzamas darba tiesības; turklāt atzīmē rezultātus, ko var nodrošināt regulārās un efektīvās sarunas par darba koplīguma slēgšanu, aktīvi piedaloties darba devējiem un darbiniekiem, un uzsver arī, ka ir nepieciešami vispusīgi noteikumi saistībā ar sociālo labklājību un vispārēja piekļuve augstas kvalitātes pakalpojumiem, piemēram, bērnu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumiem; turklāt uzsver, ka šo sociālās aizsardzības līmeņu nodrošināšana var veicināt darbaspēka mobilitāti un strukturālās pārmaiņas; uzsver, ka pareizi izveidotas darbavietas aizsardzības sistēmas mudina uzņēmums ieguldīt darba ņēmēju prasmēs un meklēt novatoriskus un produktīvus pārstrukturēšanas veidus, tādējādi veicinot iekšējo elastību un uzņēmuma pielāgošanās spējas;

23. aicina Komisiju veicināt tās paziņojumā iekļauto četru politikas elementu attīstību: elastīgas un drošas līgumiskās attiecības, visaptverošas mūžizglītības stratēģijas, efektīvas aktīva darba tirgus politikas, modernas sociālās drošības sistēmas, kā arī aplūkot elastīgumu un sociālo drošību Eiropas sociālā modeļa plašākā kontekstā;

24. atzīmē nepieciešamību pasākumus saistībā ar izglītību un apmācību iekļaut plašākā elastīguma un sociālās drošības programmā un uzsver, ka mūžizglītībai ir jānovērš darba ņēmēju iespēju trūkums un tā ir jāsāk izglītības agrīnā posmā;

25. uzsver, ka cīņai pret darba tirgus segmentāciju jāiekļauj tiesību kopuma nodrošināšana visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no to nodarbinātības statusa, aptverot šādus elementus: vienlīdzīga attieksme, strādājošo veselības un darba drošības aizsardzība un darba/atpūtas laika nosacījumi, biedrošanās un pārstāvniecības brīvība, aizsardzība pret negodīgu atlaišanu, sarunas par darba koplīguma slēgšanu, kolektīvā rīcība, un uzsver, cik svarīga ir piekļuve apmācībai, kā arī iegūto tiesību pastāvīga aizsardzība, iekļaujot izglītības un apmācības periodus, uzlabotas aprūpes iespējas, iespēja saglabāt būtiski svarīgās sociālās tiesības, piemēram, tiesības uz pensiju, tiesības uz apmācību, tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu, mainoties nodarbinātības situācijai, pārejot no viena darba līguma un citu un pārejot no atkarīgas uz neatkarīgu nodarbinātību; atgādina, ka pamattiesības un darba tiesības nodrošina godīgus dzīves un darba apstākļus, atbilstošu atalgojumu un sociālo aizsardzību, tādējādi garantējot minimālos nosacījumus pienācīgai dzīvei;

26. uzsver, ka ir jāīsteno tāda politika, kura nepieļauj darba ņēmēju izmantošanu, atkārtoti slēdzot netipiskus darba līgumus, kuri neparedz tādas pašas tiesības kā pilnas slodzes darba līgumi; aicina ikvienā Kopienas nodarbinātības politikā saglabāt pastāvīga darba līguma tradicionālo modeli, kas ir dalībvalstu sociālās drošības sistēmu pamats;

27. uzsver, ka ir jāīsteno preventīvi papildpasākumi, lai nepieļautu netipisku darba līgumu atkārtotu noslēgšanu;

28. aicina izveidot visaptverošas mūžizglītības sistēmas, kuras būtu pieejamas arī darba ņēmējiem ar nestandarta darba līgumiem; aicina dalībvalstis stratēģijās koncentrēties uz jomām, kurās valstī novērojamas nepilnības, un veikt šim mērķim īpaši paredzētus ieguldījumus izglītībā un apmācībā, kā arī nodrošināt valsts iestāžu un uzņēmumu darba rezultātu uzlabošanos; aicina dalībvalstis visiem cilvēkiem nodrošināt tiesības uz apmācību un piekļuvi apmācībai;

29. aicina nostiprināt darba attiecību sistēmas ES un dalībvalstu līmenī, jo tās ir pamats, lai sasniegtu un īstenotu tādu elastīguma un sociālās drošības politiku, kas būtu līdzsvarota un garantētu uzņēmumiem vajadzīgo elastīgumu un sociālo drošību, vienlaikus nodrošinot pazeminātu darba standartu radītas negodīgas konkurences izskaušanu;

30. uzsver, ka, lai plānotu darbinieku apmācību un pārkvalificēšanos uz vietas, uzņēmumiem ir jāparedz pārmaiņas un cilvēkresursu prasības;

31. atgādina, ka nestandarta daba attiecībās apakšuzņēmēji, plaša profila strādnieki, jaunpieņemti darbinieki un gadījuma darbos nodarbinātie ir pakļauti augsta riska elastīgam darba režīmam, ko apstiprina lielais negadījumu skaits;

32. uzskata, mūžizglītībai ir jānovērš darba ņēmēju iespēju trūkums un ka tā ir jāsāk izglītības agrīnā posmā; pieturas pie viedokļa, ka ir jānovērš analfabētisms un matemātisko zināšanu trūkums un ka ir jāpaaugstina visu skolas beidzēju kvalifikācijas līmenis, sākot ar izglītības agrīnu posmu;

33. aicina sociālos partnerus un dalībvalstu iestādes veicināt mūžizglītību un veikt ieguldījumus tajā; turklāt aicina dalībvalstis mudināt uzņēmumus palielināt ieguldījumus mūžizglītībā;

34. uzsver to nozīmi, kāda Septītajai pamatprogrammai pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (2007.–2013. gadam) ir jaunu un labāku uzņēmumu radīšanā, kas veicinās zināšanu Eiropas attīstību;

35. atzīst darba organizācijas jaunos veidus, piemēram, apmācošās organizācijas, profesiju apvienošana un rotācija darbā, izmantojot darba devēju piedāvātu apmācību, nozaru fondu iniciatīvas, atbalstu reģionālajai attīstībai un aktīva darba tirgus politiku, kura veicina integrēta darba tirgus izveidi;

36. ir pārliecināts par to, cik svarīgi ir veicināt stabilas darba attiecības, uzlabojot darba organizāciju un attiecību kvalitāti darba vietā, pamatojoties uz uzticību un dialogu; turklāt ir pārliecināts, ka darba tiesības, mūsdienīgi mūžizglītības veidi, ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas un efektīva un iedarbīga nodarbinātības politika var veicināt augstu uzticēšanās līmeni;

37. atgādina, cik svarīga ir efektīva aktīva darba tirgus politika, tostarp padoma un konsultāciju sniegšana, pārkvalificēšanās un palīdzība saistībā ar mobilitāti, tādējādi saīsinot pārejas posmus starp dažādiem darbiem, kā arī sociālās labklājības sistēmas, kuras, samazinot ienākumu zaudējumus un nodrošinot izglītības iespējas, efektīvi motivē cilvēkus meklēt jaunu darbu un vienlaikus mudina būt atvērtiem pārmaiņām;

38. uzsver nepieciešamību stimulēt mobilitāti, izstrādājot augšupejošas mobilitātes īstenošanas modeļus, kuri palīdzētu darba ņēmējiem pāriet uz drošāku, stabilāku un kvalificētāku darbu, kā arī veicinot to, ka tiek atzītas prasmes un kvalifikācija, kas iegūta oficiālas izglītības, kā arī neformālu un neoficiālu mācību laikā[19];

39. atgādina par tiesībām piekļūt mūžizglītības iespējām, kā arī par oficiālās, neformālās un neoficiālās izglītības un kvalifikācijas atzīšanu un pārnesamību, jo tie ir būtiski elementi, kas ļauj indivīdam pāriet no vienas darbavietas uz citu un pēc nokļūšanas bezdarbnieka statusā vai pēc nodarbinātības pārtraukuma atsākt darbu, tādējādi palielinot nodarbinātības iespējas;

40. aicina dalībvalstis ieviest pasākumu ar mērķi veicināt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu piekļuvi augstas kvalitātes nodarbinātībai, tādējādi ievērojot Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu un Komisijas paziņojumu par Eiropas demogrāfisko nākotni; aicina dalībvalsti novērst starp dzimumiem pastāvošās darba samaksas atšķirības;

41. norāda, ka sievietes un vīrieši nav vienādās izejas pozīcijās ne darba tirgū, jo īpaši no spēku līdzsvara viedokļa, ne neapmaksāta darba sadalījumā;

42. uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā visus elastīguma aspektus, tostarp darba organizācijas un darba laika elastīgumu, jo īpaši saistībā ar jauno tehnoloģiju izmantošanu; uzsver, ka sociālajiem partneriem ir efektīvāk jārisina sarunas par darba laika režīmu, kas būtu pietiekami elastīgs, lai atbilstu darba devēju un darba ņēmēju vajadzībām un ļautu cilvēkiem saskaņot darbu ar ģimenes un privāto dzīvi;

43. aicina dalībvalstis un sociālos partnerus samazināt tādas politikas piemērošanu, kas sekmē darba ņēmēju došanos pirmstermiņa pensijā, un ieviest pasākumus, kuri veicinātu vecāka gadagājuma darbinieku elastīgu pensionēšanos, ieviešot darbu nepilnā slodzē, darbvietas dalīšanu un līdzīgas shēmas, kas veicina aktīvas vecumdienas un var palielināt vecāka gadagājuma darbinieku integrēšanos darba tirgū;

44. atgādina dalībvalstīm, ka, lai elastīgums un sociālā drošība izraisītu vispārējā nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, ir nepieciešama labvēlīga makroekonomiskā vide un ka straujas izaugsmes atbalstam elastīguma un sociālās drošības stratēģijā ir jāiekļauj makroenomikas politikas un publisko izdevumu uzlabota saskaņošana, izdevumus novirzot Lisabonas mērķiem;

45. atgādina Komisijai par nepieciešamību sniegt Parlamentam pietiekami daudz laika un jebkurā gadījumā ne mazāk kā piecus mēnešus, lai tas varētu īstenot savas konsultatīvās funkcijas;

46. uzskata, ka Kopienas iestādēm un dalībvalstīm elastīguma un sociālās drošības kopējie principi ir jāskata kā transversāls jautājums un jāīsteno Lisabonas stratēģijas kontekstā; aicina pārskatīt nodarbinātības pamatnostādnes, ņemot vērā elastīguma un sociālās drošības aspektus; aicina arī kopīgajā nodarbinātības ziņojumā paredzēt īpašu nodaļu par sociālā dialoga kvalitāti un nozīmību; aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot un uzraugot atklāto koordinācijas metodi, tostarp Eiropas nodarbinātības stratēģiju un nodarbinātības pamatnostādnes, labāk iesaistīt Parlamentu un dalībvalstu parlamentus, kā arī sociālos partnerus, lai tādējādi gūtu maksimālu labumu no šīs politikas; atzīmē, ka nodarbinātības pamatnostādnēs iekļautie pasākumi, tostarp pasākumi saistībā ar elastīgumu un sociālo drošību, ir atbalstāmi no Eiropas Sociālā fona (ESF), jo īpaši apmācības un aktīva darba tirgus pasākumi, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka ESF programmas veicina Eiropas nodarbinātības stratēģijas un elastīguma un sociālās drošības stratēģiju īstenošanu;

47. aicina Eiropadomi un Komisiju izveidot tālejošu sociālo reformu programmu gan ES, gan dalībvalstu līmenī; turklāt aicina iestādes kopā ar Parlamentu izstrādāt sociālās Eiropas nākotnes redzējumu; tāpēc uzsver, ka, lai veicinātu izaugsmi, kā arī lai palielinātu nodarbinātības līmeņus un darba kvalitāti, ir jānodrošina sociālās tiesības un sociālā aizsardzība, kas ir stipri iesakņojusies Eiropas tradīcijās; uzsver, ka šādā veidā „sociālā Eiropa” apvienojumā ar tālejošām dalībvalstu reformām, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, sniegs taustāmu pievienoto vērtību strādājošiem cilvēkiem un pilsoņiem; uzskata, ka tikai tāds iekšējais tirgus, kurā ekonomiskā brīvība un sociālās tiesības atrodas līdzsvarā, var gūt pilsoņu atbalstu;

48. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Sociālās aizsardzības komitejai, Eiropas Nodarbinātības komitejai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

  • [1]  „Galvenās problēmas Eiropas darba tirgos: Eiropas sociālo partneru kopējā analīze”, 2007. gada 18. oktobris.
  • [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0339.
  • [3]  OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.
  • [4]  OV C 305 E, 14.12.2006., 141. lpp.
  • [5]  OV L 175, 10.7.1999., 43. lpp.
  • [6]  OV C 292 E, 1.12.2006., 131. lpp.
  • [7]  OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
  • [8]  OV C 313 E, 20.12.2006., 452. lpp.
  • [9]  OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp.
  • [10]  OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
  • [11]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0206.
  • [12]  OV L 39, 14.2.1976., 40. lpp.
  • [13]  OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
  • [14]  OV L 216, 20.8.1994., 12. lpp.
  • [15]  OV L 254, 30.9.1994., 64. lpp.
  • [16]  OV L 269, 5.10.2002., 15. lpp.
  • [17]  OV L 14, 20.1.1998., 9. lpp.
  • [18]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0062.
  • [19]  „Neformāla izglītība” ir organizēti un ilgstoši izglītošanas pasākumi, kuri precīzi neatbilst oficiālas izglītības definīcijai. „Neoficiālas apmācība” ir pasākumi, kuri neietilpst ne oficiālā izglītībā, ne neformālā izglītībā un kuri nav organizēti, piemēram, pašmācība. „Oficiālā izglītība” ir katras valsts oficiālā izglītības sistēma. Skatīt SEC(2006) 639.

PASKAIDROJUMS

1.  Pēc ziņojuma par Darba tiesību modernizēšanu Komisija 2007. gada jūlijā[1] publicēja paziņojumu par elastīguma un sociālās drošības īstenošanas modeļiem, pamatojoties uz ekspertu grupas rekomendācijām[2]. Diskusija par elastīgumu un sociālo drošību, kas ir cieši saistīta ar diskusijām par darba tiesībām, notiek ļoti piemērotā laikā, ņemot vērā to, ka Eiropas Savienības dalībvalstu labklājības sistēmas pašlaik saskaras ar īpašām problēmām, jo notiek arvien lielāka pasaules un Eiropas valstu integrācija, pastāv bezdarba līmenis, Eiropas sabiedrība novecojas, tehnoloģisko izmaiņu gaita ir ļoti strauja un pieaug sieviešu loma darba tirgū. Tomēr tikai tāda Eiropas Savienība, kas balstās uz ekonomisko un sociālo kohēziju, kura aizsargā tās kopējas vērtības, var būt pietiekami spēcīga, lai aizstāvētu savas intereses, kā arī lai saglabātu un veicinātu tās vērtības, kas tiek asociētas ar Eiropas sociālo modeli — vienlīdzība, solidaritāte, indivīda tiesības un atbildība, resursu sadale, visiem pilsoņiem nodrošinot piekļuvi augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem, — un ar jau sasniegtajiem augstajiem sociālajiem standartiem.

2.  Eiropas integrācija vienmēr ir notikusi, apvienojot Eiropas tiesību aktu izstrādi un reformas valstu, reģionālā un vietējā līmenī. Eiropa piedāvā nenovērtējamu iespēju izveidot valstu tiesību aktus un attīstīt iekšējo tirgu. ES sociālās jomas acquis, no vienas puses, un atklātas koordinācijas metode apvienojumā ar valstu reformu programmām, no otras puses, ir izveidojuši dalībvalstu sociālās politikas koordinācijas sistēmu. Diskusija par elastīgumu un sociālo drošību varētu būt šīs sistēmas sastāvdaļa, bet dažādās reformas elastīguma un sociālās drošības modeļu ieviešanas nolūkā būs jāveic visatbilstošākajā līmenī. Lai gan nav iespējams vienāds risinājums visās situācijās, jo Eiropas dalībvalstu darba tirgi un sociālā politika atšķiras, mūsu iekšējais tirgus ir radījis un turpina radīt visām dalībvalstīm kopīgas problēmas, kuras var visvieglāk atrisināt ES līmenī. ES uzdevums, vienlaicīgi ievērojot dalībvalstu pilnvaras, nav tikai nodrošināt paraugprakses apmaiņas platformu, bet arī veidot diskusiju, vienojoties par tiesību aktiem, pamatnostādnēm un etaloniem, kas ieviešami dalībvalstu līmenī.

3.  Kā liecina vairāki pētījumi, elastīguma un sociālās drošības modeļi var darboties tikai uzticēšanos veicinošā vidē. Būtiski ir izpētīt sekas, kas rodas visām iesaistītajām pusēm, tostarp darba devējiem, darba ņēmējiem un sabiedrībai kopumā. Cilvēki pieņems vairākkārtējas pārmaiņas, ja viņiem būs nodrošinātas garantijas un kompensācijas mehānismi. Tas nozīmē cilvēku iespējas izdarīt izvēli attiecībā uz savu dzīvi, nesaskaroties ar lieliem, karjeru/pensiju ietekmējošiem riskiem. Tas nozīmē stiprinātu sociālo aizsardzību un darba tirgus sistēmas, kvalitatīvu sociālo infrastruktūru un pamattiesības apvienojumā ar attīstītiem apspriešanās procesiem. Lai veicinātu šo uzticību, pastāv vairākas metodes, kuras dalībvalstis varētu izmantot, taču tas var notikt tikai tad, ja šo metožu pamatā ir spēcīga Eiropas sistēmā, kas rūpējas par visu (potenciālo) darba ņēmēju sociālajām un nodarbinātības pamattiesībām.

4.  Spēcīga Eiropas tiesību sistēma ar sociālo partneru pilnīgu līdzdalību valstu, nozaru un Eiropas līmenī ir obligāts priekšnoteikums, lai dalībvalstis varētu ieviest elastības un sociālās drošības modeļus, kuru pamatā ir uzticēšanās. Tas nozīmē, ka Eiropas sociālajiem partneriem kopā ar saviem kolēģiem valstu līmenī ir jāuzņemas galvenā loma, izstrādājot nepieciešamos Eiropas tiesību aktus, kuri Eiropas uzņēmumiem un darba ņēmējiem sniegtu tās garantijas, kuras nepieciešamas to elastīgumam un sociālajai drošībai. Elastīgums un sociālā drošība nozīmē Eiropas sociālā modeļa attīstīšanu, kas savukārt vairo mūsu kompāniju ražīgumu un konkurētspēju. Eiropas sociālais modelis, kas apvieno konkurētspējīgus uzņēmumus un augsti kvalificētu, pielāgoties spējīgu darbaspēku, ir jāveido vienlaikus gan valstu, gan Eiropas līmenī, satuvinot un harmonizējot Eiropas tiesību aktus ekonomikas, nodarbinātības, sociālajā un vides jomā.

5.  Lai ES būtu efektīvāka, tai ir ne tikai ātri jāreformē sava institucionālā sistēma, bet arī jānodrošina saviem pilsoņiem un uzņēmumiem politika, kura mīkstinātu palielinātas konkurences un tirgus atvērtības blakus efektus, kas dažreiz rada jaunu veidu riskus gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Elastības un sociālās drošības koncepcija tiek piedāvāta, jo tas ir veids, kā vienmērīgāk sadalīt šos riskus, taču diskusiju par to aizēno aizspriedumi un aizdomas. Dalībvalstīs, kas ieviesa visaptverošu elastīguma un sociālās drošības politiku (Ziemeļvalstis un Nīderlande), tā ir labi funkcionējoša un plaši atbalstīta pieeja, lai garantētu gan dinamiskas ekonomikas, gan nodrošināta darbaspēka mērķu sasniegšanu. Eiropas līmenī ir izplatītas bažas, ka šis termins ir aizgūts, lai piesegtu ierobežojumu atcelšanas mēģinājumus, priekšroku dodot darba devēju, nevis darba ņēmēju vajadzībām.

6.  Tādēļ diskusijas sākumā ir skaidri un nepārprotami jādefinē elastīgums un sociālā drošība. Eiropā pastāv vairāki elastīguma un sociālās drošības modeļi, kuros dažādā mērā ir apvienots iekšējais elastīgums un drošība uzņēmumos ar ārējo elastīgumu un drošību, ņemot vērā dalībvalstu pagātni, tiesiskās tradīcijas, ekonomisko situāciju, valsts finanses un attiecību sistēmas rūpniecības nozarē. Taču tie pamatojas uz vienotiem solidaritātes, taisnīguma, tiesību un atbildības principiem. Tādējādi elastīguma un drošības prasības nav pretrunā viena otrai, bet gan savstarpēji pastiprina viena otru. Tādēļ to kombinācija ir jāuztver kā iespēja. Elastīgums nozīmē uzņēmumu un darba ņēmēju spēju pielāgoties, vienlaikus saglabājot augsta līmeņa sociālo aizsardzību, sociālo drošību un bezdarbnieku pabalstus, veselības un darba drošības aizsardzību, efektīvu darba tirgus politiku, kā arī mūžizglītības un apmācības iespējas. Šādu pieeju stiprina atkārtotas un efektīvas trīspusējas kolektīvās sarunas, aktīvi piedaloties darba devējiem un darbiniekiem, kā arī vispusīgi noteikumi saistībā ar sociālo labklājību un vispārēja piekļuve augstas kvalitātes pakalpojumiem, piemēram, bērnu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumiem. Šajā saistībā elastīguma un sociālās drošības definīcija, kas dota Komisijas Zaļajā grāmatā par darba tiesībām un tās paziņojumā par elastīgumu un sociālo drošību, ir pārāk šaura un nav atbilstoši orientēta uz politiku.

7.  Komisijas pamatpieņēmums, ka riski un ieguvumi ir jāsadala starp darba ņēmējiem ar aizsargātiem līgumiem un tiem darba ņēmējiem, kam šādu līgumu nav („piederošas” un „nepiederošas” personas), nav pelnījis atzinību. Darbaspēka segmentāciju var pārtraukt tikai tādā gadījumā, ja sociālie partneri — gan darba devēji, gan darba ņēmēji — piekrīt sabalansēt tiesības un pienākumus. Tādēļ ir būtiski sociālos partnerus iesaistīt diskusijā par elastīgumu un sociālo drošību, turklāt tas bija jādara jau agrāk. Lai gan Komisija principā atbalsta spēcīgu sociālo partnerību, paziņojumā nav konkretizēta sociālās partnerības veicināšanas un stiprināšanas stratēģija Eiropas un valstu līmenī. Turklāt Komisijas apgalvojumu, ka stingra nodarbinātības aizsardzība rada bezdarbu, neapstiprina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pārskats par nodarbinātību 2006. gadā[3], kurā ir apgalvots, ka tiesību akti nodarbinātības aizsardzības jomā neietekmē kopējo nodarbinātības līmeni. Tādējādi darba tirgus jaunpienācējiem un tiem, kas tajā atgriežas, ir nepieciešams pirmais darbs, nodrošinot vieglāku piekļuvi darba tirgum, tomēr šajos darbos ir jāievēro pamattiesības, kas šos darba ņēmējus aizsargātu no negodīgas attieksmes. Šajā sakarā Komisija nav pienācīgi izskaidrojusi, ko tā domāja ar terminu „pietiekams” elastīgums darba ņēmēju pieņemšanā darbā.

8.  Ir nepieciešama skaidra darbu sadale starp ES un dalībvalstīm, skaidri nosakot, kas jādara Eiropas līmenī un kas — valstu līmenī. Komisijas paziņojumu var papildināt, parādot Eiropas Savienības lomu elastīguma un sociālās drošības politikas veidošanas procesā. Tie Eiropas tiesību akti, kuru pieņemšana vai pārskatīšana atpaliek, nav minēti. Tādām direktīvām kā Direktīvai par darba laiku, Direktīvai par aģentūru darbību, Direktīvai par norīkošanu darbā un Direktīvai par Eiropas Uzņēmumu padomi un par darba ņēmēju informēšanu un konsultēšanos ar tiem ir jāgarantē un jāpalielina darba ņēmēju aizsardzība visā ES, lai veicinātu to uzticēšanos un sabalansētu riskus saistībā ar palielinātas konkurences, pārstrukturēšanas un darba tirgus elastīguma radīto spiedienu. Šī ir daļa no elastīguma un sociālās drošības modeļu ieviešanas procesa, tāpat kā neskaitāmie līgumi, ko Eiropas sociālie partneri noslēguši par darbu uz noteiktu laiku, bērna kopšanas atvaļinājumu, darbu uz nepilnu slodzi un tāldarbu.

9.  Turklāt Eiropas līmenī ir jāveicina sociālais dialogs un sarunas par koplīgumu slēgšanu, ņemot vērā augošo Eiropas tautsaimniecību un darba tirgu pieaugošo integrāciju. Elastīguma un sociālās drošības principu izstrādi nevar pabeigt bez sociālo partneru oficiāla ieguldījuma darba devēju un darba ņēmēju tiesību un atbildības noteikšanā. Sociālie partneri ir jāsasauc visos līmeņos (Eiropas, valstu, nozaru, reģionālajā un vietējā), lai apspriestu, kā veicināt elastīgumu un sociālo drošību gan iekšēji, gan ārēji.

10.  Valstu līmenī dalībvalstu saskaņotie kopējie principi ir jāievieš ar Lisabonas stratēģijas palīdzību, un tādēļ tie ir jāiekļauj grozītajās Eiropas nodarbinātības pamatnostādnēs, jo tie pārstāv to sistēmu, kas dalībvalstīm jāievieš ar savām nacionālajām reformu programmām.

11.  Komisijas paziņojumā minēta nepieciešamība garantēt „darba aizsardzības pamatlīmeni”. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz nodarbinātības statusu, jebkāda veida nodarbinātībai — nestandarta vai citādai — ir jānodrošina pamattiesības, aptverot šādus elementus: vienlīdzīgu attieksmi, darba ņēmēju veselības un darba drošības aizsardzību un darba laika nosacījumus, biedrošanās un pārstāvniecības brīvību, sarunas par koplīgumu slēgšanu, kolektīvo rīcību, piekļuvi apmācībai, kā arī iegūto tiesību aizsardzību. Visām darba tiesību reformām jānotiek, ievērojot šīs pamattiesības.

12.  Lielāki ieguldījumi mūžizglītībā un arodizglītībā un oficiālās, neformālās un neoficiālās izglītības lielāka atzīšana ir elastīguma un sociālās drošības politikas priekšnoteikums. Ceturtais Eiropas darba apstākļu pārskats (2005)[4] rāda, ka saistībā ar apmācību uzņēmumos nav novērojami uzlabojumi. Pastāv arī būtiskas atšķirības starp apmācības pieejamības līmeņiem dalībvalstīs, starp zemas un augstas kvalifikācijas darba ņēmējiem, starp darba ņēmējiem ar drošiem un nedrošiem līgumiem, kā arī starp tiem, kam ir lieliska pamatizglītība, un tiem, kam nav vidējās/augstākās izglītības. Tādēļ ir nepieciešami stimuli, kas palīdzētu nākotnē palielināt izglītības līmeni.

13.  Būtiski ir uzsvērt elastīguma un sociālās drošības ietekmi uz dzimumu līdztiesības jautājumiem un vienlīdzīgām iespējām. Elastīgiem darba tirgus nosacījumiem ir lielāka ietekme uz tādām riska grupām kā sievietes, migranti, gados jauni un veci darba ņēmēji un invalīdi, un tieši tāpēc ļoti svarīga ir pamattiesību ieviešana, kā arī efektīvāka sociālā politika un politika saistībā ar iekļaušanu darba tirgū.

14.  Makroekonomikas politikai ir jāveicina ieguldījumi aktīva darba tirgus politikā un plašākas partnerības veidošanā ar darba devējiem saistībā ar apmācības un mūžizglītības programmām, lai tādējādi radītu pielāgoties spējīgu darbaspēku. Svarīgi ir visas iniciatīvas apspriest ar sociālajiem partneriem, tām ir jābūt finansiāli ilgtspējīgām. Ja kāda dalībvalsts izlemj no uzņēmumiem pārņemt ar pārstrukturēšanos saistītos riskus, ieviešot ne tik stingru nodarbinātības aizsardzību, uzņēmumiem ir jāapņemas vairāk ieguldīt darba ņēmējos, sniedzot tiem apmācības un mūžizglītības iespējas, kā arī vairāk ieguldīt pētniecībā un attīstībā, lai tādējādi attīstītu darbaspēku, uzlabotu darba metodes un darba vidi, kā arī lai attīstītu jaunas tehnoloģijas, kas uzņēmumam palīdzētu būt konkurētspējīgam. Tam jānotiek, vadībai apspriežoties ar darba ņēmējiem.

15.  Bezdarba līmenis Eiropā vēl aizvien ir augsts, un gan dalībvalstīm, gan Eiropas Savienībai ir jādara vairāk, lai šo situāciju mainītu. Visi cilvēki var būt nodarbināti, ja privātais un valsts sektors veic atbilstošas reformas un ieguldījumus. Lai pārvarētu 21. gadsimta problēmas, Eiropai ir jāveic lielāki ieguldījumi mūžizglītībā, kā arī pētniecībā un attīstībā.

Ekonomikas un monetārāS komitejaS ATZINUMS  (6.11.2007)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem
(2007/2209(INI))

Atzinumu sagatavoja: Olle Schmidt

IEROSINĀJUMI

Ekonomikas un monetārā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   atzinīgi vērtē Komisijas uzsākto diskusiju par elastīgumu un sociālo drošību; atgādina, ka darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita pastāvīga samazināšanās radīs nepieciešamību pēc izmaiņām darba tirgus politikā, jo 25 dalībvalstu ES vidējais IKP gada pieauguma rādītājs sistemātiski samazināsies no 2,4 % 2004.–2010. gadā līdz tikai 1,2 % 2030.–2050. gadā;

2.   uzskata, ka Eiropas darba tirgus politikas pārveidošanas stratēģijā par prioritāti uzskatāms elastīgs darba tirgus, kura pamatā ir ilgtermiņā nodarbināts, augsti kvalificēts un īpaši motivēts darbaspēks un kuru veido, paaugstinot izglītības līmeni, paplašinot mācību un pārkvalificēšanās programmu piedāvājumu, likvidējot šķēršļus nelabvēlīgo grupu integrācijai darba tirgū, nodrošinot dzimumu līdztiesību un cīnoties pret diskriminācijas izpausmēm, likvidējot šķēršļus profesionālajai un teritoriālajai mobilitātei un īstenojot aktīvas nodarbinātības pasākumus, kas veicinātu pāreju uz jaunām augstas kvalitātes nodarbinātības iespējām;

3.  atzīmē — tā kā saskaņā ar prognozēm darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits samazināsies par 30 miljoniem, demogrāfiskā slodze divkāršosies un tās līmenis līdz 2050. gadam sasniegs 51 %; uzstāj, ka pilnībā un efektīvi jāizmanto darbaspēka potenciāls, lai panāktu ilgstoši noturīgas pensiju un veselības aprūpes sistēmas; atzīmē, ka to būtu daudz vieglāk panākt, ja Eiropas privātā sektora uzņēmumiem sniegtu pienācīgu politisko atbalstu un paredzētu ekonomiskus stimulus, lai šie uzņēmumi varētu uzlabot savu sniegumu investīciju, pētniecības un attīstības, jauninājumu un apmācības jomā, tādējādi sekmējot ekonomisko izaugsmi un augstu nodarbinātības līmeni; tādēļ uzskata, ka ikvienam jaunam darba tirgus politikas pasākumam ir jāveicina atbildīga publisko finanšu pārvaldība;

4.   tādēļ pauž nožēlu, ka stingri valstu tiesību akti nodarbinātības aizsardzības jomā, aizsargājot pie sistēmas piederošas personas, vienlaikus var arī apgrūtināt citu personu iekļaušanos sistēmā; atgādina par Komisijas diskusiju attiecībā uz „piederošām” un „nepiederošām” personām; atzinīgi vērtē to, ka, definējot elastīgumu un sociālo drošību, par galveno mērķi vērienīgi noteikta „augšupejoša” mobilitāte; uzsver, ka Eiropas sabiedrībai ir raksturīga prasība pēc mobilāka un elastīgāka darba tirgus, kura centrā ir indivīds;

5.   atzīst, ka elastīguma un sociālās drošības modelī ir atrodami labi piemēri, kā sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus;

6.   aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst sevišķu uzmanību jauniešu piekļuvei darba tirgum; atzīmē, ka īpaši noderīga var būt stažēšanās un jauniešus piesaistošu metožu izmantošana, lai viņi iegūtu noderīgu darba un saskarsmes pieredzi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai stažēšanās laikā neizmantotu diskriminējošas un tiesības aizskarošas metodes;

7.   atzīmē — kaut arī būtiski sociālās politikas un darba tiesību aspekti paliek dalībvalstu kompetencē, Eiropas Savienībai tomēr jāpielāgojas jaunajiem uzdevumiem un jāuzlabo sociālās un ekonomikas politikas koordinācija, lai veicinātu Līguma 2. pantā noteikto mērķu sasniegšanu; prasa, lai, definējot elastīgumu un sociālo drošību, pienācīgi ņemtu vērā valstu un reģionu atšķirīgās situācijas, lai tādējādi izvairītos no vienas universālas pieejas nepilnībām;

8.   atgādina, ka darbaspēka brīva aprite ir viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem, kas uzliek pienākumu risināt virkni jautājumu saistībā ar dalībvalstu sociālo sistēmu savstarpēju saderību, lai nodrošinātu pilnīgu darbaspēka brīvas aprites īstenošanu, paredzot darba ņēmējiem visizdevīgākos nosacījumus, un tā labvēlīgi ietekmētu Eiropas konkurētspēju, nekaitējot valstu sociālo sistēmu sasniegumiem un līdzsvaram;

9.   pieprasa atsākt cīņu pret nedeklarētu darbu un ēnu ekonomiku, kas — dažādās dalībvalstīs atšķirīgā līmenī — grauj ekonomiku, padara darba ņēmējus neaizsargātus, kaitē patērētājiem, samazina nodokļu ieņēmumus un uzņēmumu starpā rada negodīgu konkurenci;

10. uzsver, ka globalizācijas laikmetā dalībvalstīm pastiprināti jācenšas īstenot vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pārrobežu reģionu iedzīvotājiem un ka priekšnoteikums labākās prakses īstenošanai ir taisnīgu divpusējo nolīgumu slēgšana starp dalībvalstīm, tostarp arī nodokļu politikas jomā;

11. uzsver, ka nepieciešama stingra saskaņa starp jauniem darba tirgus politikas pasākumiem un vispārējām makroekonomikas pamatnostādnēm, kas ļauj veikt pietiekamus ieguldījumus izglītībā un apmācībā un nodrošina tādu aktīvas darba tirgus politikas pasākumu veicināšanu kā arodizglītība, pārkvalifikācija, mūžizglītība un bezdarbnieku pabalsti, un ļauj izmantot pareizi izstrādātu un visaptverošu labklājības sistēmu, kas palīdz pielāgoties ekonomisko pārmaiņu riskiem;

12. jo īpaši aicina darba tirgus partnerus un dalībvalstu iestādes nodrošināt ieguldījumus mūžizglītībā, par kritēriju nosakot 2 % no IKP (kopējie valsts un privātā sektora izdevumi);

13. prasa — lai elastīgums un sociālā drošība veicinātu vispārējā nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos, ir nepieciešama labvēlīga makroekonomiskā vide un efektīvas izaugsmes atbalstam elastīguma un sociālās drošības stratēģijā ir jāparedz uzlabot makroekonomikas politikas un publisko izdevumu koordināciju, novirzot izdevumus Lisabonas stratēģijas mērķu īstenošanai;

14. aicina dalībvalstis koordinēt nodokļu un budžeta politiku, lai izveidotu kopēju makroekonomikas sistēmu, kurā iespējams īstenot Eiropas investīciju stratēģijas izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanai, lai sekmētu elastīguma un sociālās drošības idejas dzīvotspēju;

15. atgādina, ka sasniegumi ekonomikā, īstenojot elastīgumu un sociālo drošību, ir jāpanāk ar divējādu ekonomikas politiku, kurā palielinātu elastību izlīdzina ar uzlabotu drošību; ir pārliecināts —lai uzlabotu Eiropas ekonomiku, ir jāsaglabā šī divējādā politika; atzīmē, ka no ekonomikas viedokļa elastīgums un sociālā drošība nav tikai elastīgums vien, vai tikai sociālā drošība vien — elastīgums un sociālā drošība ir un paliks šo abu aspektu savienojums.

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

5.11.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

39

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Mariela Velichkova Baeva, Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Slavi Binev, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Ieke van den Burg, Christian Ehler, Jonathan Evans, José Manuel García-Margallo y Marfil, Jean-Paul Gauzès, Donata Gottardi, Benoît Hamon, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Wolf Klinz, Christoph Konrad, Andrea Losco, Gay Mitchell, Cristobal Montoro Romero, John Purvis, Alexander Radwan, Dariusz Rosati, Eoin Ryan, Antolín Sánchez Presedo, Manuel António dos Santos, Olle Schmidt, Peter Skinner, Margarita Starkevičiūtė, Sahra Wagenknecht

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Harald Ettl, Ján Hudacký, Werner Langen, Gianni Pittella, Margaritis Schinas, Charles Tannock

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Cornelis Visser, Jamila Madeira

Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS  (9.10.2007)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par kopīgiem elastīguma un sociālās drošības principiem
(2007/2209(INI))

Atzinumu sagatavoja: Giovanni Berlinguer

IEROSINĀJUMI

Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata, ka elastīgumam un sociālajai drošībai ir jāpiemēro visaptveroša pieeja ar mērķi saglabāt un uzlabot sociālo vienlīdzību, darba vietu aizsardzību, dzimumu līdztiesību, nodarbinātības kvalitāti un sarunas par darba koplīguma slēgšanu; uzskata, ka saistībā ar šo visaptverošo pieeju mūžizglītība ir dinamiska darba tirgus pamatelements un tā ļauj darba ņēmējiem saglabāt nodarbinātības iespējas visā karjeras un mūža garumā;

2.   uzsver, ka saistībā ar visaptverošu pieeju elastīgumam un mobilitātei, ir nepieciešams īstenot iegūto sociālās drošības tiesību pārvedamību;

3.   atgādina par tiesībām iegūt mūžizglītību, kā arī par formālās, neformālās un ikdienējās izglītības un zināšanu atzīšanu un pārnesamību, kas ir būtiski elementi, kas ļauj indivīdam pāriet no vienas darba vietas uz citu un pēc nokļūšanas bezdarbnieka statusā vai pēc nodarbinātības pārtraukuma atsākt darbu, kā arī palielina nodarbinātības iespējas;

4.   uzsver saistību starp vāju darba vietas aizsardzību un nevienlīdzību, jo jaunieši, mazāk kvalificētas personas, sievietes, migrējošie darba ņēmēji, kā arī pieaugušie ar zemāku izglītības līmeni var saskarties ar lielāku spriedzi darbā un šīm grupām joprojām nav līdzvērtīgu iespēju iegūt mūžizglītību;

5.   atgādina par to, cik būtiski nodarbinātības iespējas ietekmē zināšanas informācijas tehnoloģiju jomā, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju stiprināt tādas programmas kā mūžizglītības programma, lai nodrošinātu jebkura vecuma iedzīvotājiem vienlīdzīgas izglītības un apmācības iespējas;

6.   atgādina, ka Eiropas konkurētspējas nodrošināšanas nolūkā ir jāpaaugstina izglītības līmenis un vairāk jāiegulda izglītībā un apmācībā;

7.   atgādina par mūžizglītības kultūras veicināšanas, nostiprināšanas un izveides nozīmi īpaši attiecībā uz pieaugušajiem, veidojot elastīgas izglītības iespējas un mācību programmas, kā arī pielāgojot to īstenošanas apstākļus;

8.   uzskata, ka elastīguma un sociālās drošības pieejai ir jābūt konsekventai visos aspektos, tostarp arī sociālajā, izglītības un kultūras aspektā, lai tādējādi gan ar sociālo dialogu, gan ar sarunām starp sociālajiem partneriem būtu patiešām iespējams sasniegt uzstādītos mērķus;

9.   lai gan mūžizglītība un darba tirgus organizācija ir nenoliedzami cieši saistītas, jo nepārtraukti atjauninātas prasmes ir darbaspēka neaizsargātākās daļas lielākā vērtība, elastīgumu un sociālo drošību skatot „progresīvā” aspektā, tomēr uzņēmumi mūžizglītības sistēmu bieži izmanto, lai ieguldītu darbiniekos, ko tie uzskata par vajadzīgiem, pārējos atstājot novārtā, un tā rezultātā izmaksas, kas rodas viņus sagatavojot un no jauna iesaistot darba dzīvē, ir jāsedz no sabiedrības līdzekļiem;

10. uzsver nepieciešamību izglītības un apmācību pasākumus iekļaut plašākā elastīguma un sociālās drošības programmā;

11. mūžizglītībai ir jānovērš darba ņēmēju iespēju trūkums un tā ir jāsāk izglītības agrīnā posmā; ir jānovērš analfabētisms un matemātisko zināšanu trūkums un ir jāpaaugstina visu skolas beidzēju kvalifikācijas līmenis, sākot ar agrīnās izglītības posmu;

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

04.10.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

20

1

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Maria Badia i Cutchet, Giovanni Berlinguer, Guy Bono, Věra Flasarová, Claire Gibault, Vasco Graça Moura, Lissy Gröner, Ruth Hieronymi, Manolis Mavrommatis, Ljudmila Novak, Doris Pack, Zdzisław Zbigniew Podkański, Karin Resetarits, Hannu Takkula, Helga Trüpel, Henri Weber, Thomas Wise, Tomáš Zatloukal

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Elisabeth Morin, Nina Škottová, Ewa Tomaszewska

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

 

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS  (6.11.2007)

Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai

par kopējiem elastīguma un sociālās drošības principiem
(2007/2209(INI))

Atzinumu sagatavoja: Kartika Tamara Liotard

IEROSINĀJUMI

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A.     tā kā, lai gan Komisijas paziņojumā noteikts sieviešu un vīriešu līdztiesības princips, tā formulējums ir vājš, jo tas neapstrīd būtisku sieviešu un vīriešu nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi darba tirgum un dalību tajā, kā arī vienlīdzīgu dalību neapmaksātā darbā;

B.     tā kā valstīs, kurās elastīguma un sociālās drošības modelis ir izstrādāts (tādās kā dalībvalstis Ziemeļeiropā), kā modeļa neatņemama daļa vienlaikus ir nodrošinātas stipras sociālās labklājības sistēmas un sabiedrības ieguldījums aprūpes pakalpojumos; tā kā valsts politikas līdzdalība neatkarīgi no konkrētās izpausmes ir obligāts nosacījums elastīguma un sociālās drošības stratēģijai; tā kā tās dalībvalstis, kurās ir bērnu dienas aprūpes pakalpojumu augstākā proporcija, ir arī augstākais abu vecāku nodarbinātības līmenis; tā kā darba un privātās dzīves saskaņošana jāatzīst par vienu no elastīguma un sociālās drošības sistēmas pīlāriem;

C.     tā kā debates par elastīgumu un sociālo drošību jāveic saskaņā ar Līgumā noteiktajām saistībām par sieviešu un vīriešu līdztiesību un pret diskrimināciju un iniciatīvām par profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, apmaksas atšķirībām starp dzimumiem, Lisabonas stratēģiju par izaugsmi un darbavietām it īpaši attiecībā uz mērķi līdz 2010. gadam nodrošināt sievietēm 60 % nodarbinātības līmeni, Barselonas Eiropadomes 2002. gada martā izvirzītajiem bērnu aprūpes mērķiem un demogrāfisko pārmaiņu jautājumu; tā kā vajadzīga vispārēja saskaņota pieeja, kas parādītu, ka elastīgums un sociālā drošība ir instruments, kurā pienācīgi jāņem vērā un kuram jābūt saskaņotam ar citām ES iniciatīvām, t. i., Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010), direktīvām par vienādu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, atklātās koordinācijas metodi sociālajā aizsardzībā un sociālajā integrācijā un ES stratēģiju par aktīvu integrāciju,

1.      norāda, ka elastīgumam un sociālajai drošībai jāatbalsta un tajā jāīsteno dzimumu līdztiesība, veicinot kvalitatīvu nodarbinātību sievietēm un vīriešiem un sniedzot iespējas saskaņot darba un ģimenes dzīvi, it īpaši ņemot vērā, ka trīs ceturtdaļas jauno darba vietu, kas ES izveidotas kopš 2000. gada, aizņem sievietes, turklāt bieži viņu darba līgumi ir elastīgi un nedrošāki;

2.      uzsver šajā sakarā, ka elastības un sociālās drošības kopējo principu noteikšanā, ievērojot dzimumu jautājumu, un to īstenošanai vajadzīgajā politikā, lai nepieļautu darba tirgus segmentācijas un sociālās un profesionālās nevienlīdzības palielināšanos, jāņem vērā:

–    pārmērīgs sieviešu daudzums nestandarta nodarbinātībā (netipiski, fiksēta termiņa un nepilnas slodzes līgumi) un vajadzība sniegt drošību, izmantojot nodarbinātības aizsardzības tiesību aktus un darba politiku, kurā izmantota integrēta pieeja dzimumu jautājumā,

–    sieviešu bieža pārslēgšanās starp darbu un aprūpi,

–    dzimumu nevienlīdzība ģimenes un sadzīves pienākumu sadalē,

–    vientuļo vecāku, kuri pārsvarā ir sievietes, īpašais stāvoklis,

–    dzimumu aspekts digitālajā plaisā,

–    vajadzība pienācīgi aizsargāt un sniegt sociālos pabalstus pārejas periodos (aprūpe, ģimenes pienākumi, izglītība, apmācība un pārkvalificēšanās),

–    vajadzība darbu un darba stundas apspriest un organizēt elastīgi, lai varētu saskaņot profesionālo, ģimenes un privāto dzīvi,

–    elastības un sociālās drošības vajadzība profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanā un visi pasākumi, kas palīdz atgriezties darbā, tostarp pārejas periodos, lai varētu saskaņot profesionālo, ģimenes un privāto dzīvi,

–    sociālo partneru loma, definējot un īstenojot pasākumus, kas skar dzimumu jautājumu,

–    Eiropas Dzimumu līdztiesības pakts, Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010) un Komisijas paziņojums „Eiropas demogrāfiskā nākotne – kā pārvērst problēmu par iespēju”[1];

3.      aicina dalībvalstis atbalstīt tādu darba tirgu un sociālās aizsardzības politiku, kas pēc iespējas atvieglotu pāreju no viena darba uz otru un ņemtu vērā mazāku teritoriālo mobilitāti vecākiem ar maziem bērniem;

4.      pauž bažas par to, ka trīs gadus pirms 2010. gada termiņa, kad jāsasniedz Lisabonas stratēģijas mērķi, Komisija turpina uzskatīt sievietes par darba tirgū neiekļuvušām; tomēr norāda, ka principā darba tirgus attīstība Eiropā (pirmām kārtām Eiropas ekonomikas deindustrializācija un atbilstošais pakalpojumu sektora pieaugums) ir labvēlīga sievietēm, kurām nodarbinātības līmenis šauri specializētos darbos ir augstāks nekā vīriešiem; tāpēc aicina Komisiju veikt pilnīgu un detalizētu pētījumu par sieviešu darba apstākļiem dalībvalstīs, it īpaši par nodarbinātības līmeni pilnas un nepilnas slodzes un sezonālā nodarbinātībā, un par vīriešu un sieviešu situāciju darba tirgus jaunajos sektoros;

5.      uzsver, ka nestabila un nedeklarēta darba apkarošanā skaidrāk jādefinē statuss ekonomiski atkarīgiem darbiniekiem, starp kuriem ir daudz sieviešu, un viņu sociālās tiesības, kā arī jāveic pārbaudes un pasākumi pret nedeklarētu darbu;

6.      pievērš uzmanību tam, ka sievietes pārsvarā strādā sektoros, kuros ir vājas arodbiedrības vai to vispār nav, piemēram, pakalpojumu, tekstilrūpniecības un lauksaimniecības nozarē, un ka tāpēc viņām nav pieejami koplīgumi un bieži ir jāstrādā, pamatojoties uz individuālu līgumu, ja vien tāds vispār ir; uzsver, ka šādos gadījumos sievietēm vajadzīga īpaša aizsardzība pret visa veida ļaunprātīgu izmantošanu un pienācīga līmeņa alga;

7.      norāda, ka Komisija vairākkārt ir uzsvērusi pienācīgu sociālo un bezdarbnieka pabalstu nozīmi, vienlaikus vēloties šos pabalstus ierobežot, lai veicinātu iesaistīšanos darba tirgū; uzskata, ka Komisijai ar praktiskiem piemēriem sīkāk jāpaskaidro, kā sievietēm var nodrošināt labāku drošības un elastības līdzsvaru, it īpaši attiecībā uz lielākiem profesionālajiem riskiem sievietēm saistībā ar vajadzību saskaņot profesionālo, ģimenes un privāto dzīvi un nodrošināt augstu līmeni nodarbinātības drošībai;

8.      norāda, ka ar darbu saistītās sieviešu problēmas laika gaitā palielināsies, it īpaši, ja viņām vēl vairāk jāiesaistās darba tirgū, kurā palielinās konkurence; uzsver, ka, ņemot vērā sieviešu arvien lielāku iesaistīšanos darbaspēkā, elastīgums un sociālā drošība ir lemta neveiksmei, ja vienlaikus netiks veikti pasākumi, lai mazinātu šķēršļus sieviešu aktīvai līdzdalībai darba tirgū, it īpaši darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, diskrimināciju un bērnu, vecu cilvēku un atkarīgu personu aprūpes pakalpojumu nepietiekamību; norāda, ka šādu pakalpojumu veicināšana sniedz divkāršu ieguvumu, jo ļauj sievietēm saglabāt darbu un palielina sieviešu nodarbinātības līmeni;

9.      aicina Komisiju, ņemot vērā Barselonas Eiropadomes izvirzītos kvantitatīvos mērķus līdz 2010. gadam nodrošināt bērnu aprūpi vismaz 90 % bērnu vecumā no trim līdz sešiem gadiem un 33 % bērnu līdz trīs gadu vecumam un ņemot vērā šo mērķu nozīmi darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, noskaidrot, kuras dalībvalstis ievērojami atpaliek no šiem mērķiem un kāpēc;

10.    norāda, ka elastīguma un sociālās drošības politika jāīsteno arī attiecībā uz pašnodarbinātajām personām un profesiju sektoriem, ņemot vērā, ka šajos sektoros riski saistībā ar darba tirgus pamešanu joprojām augstāki ir sievietēm;

11.    atzinīgi vērtē nodarbinātu personu mūžizglītības veicināšanu neatkarīgi no darba līguma veida, kā arī attiecībā uz bezdarbniekiem, mazkvalificētiem un pagaidu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām, veciem darbiniekiem un sievietēm; tomēr norāda, ka izglītība un apmācība ir jāpielāgo, lai mūžizglītība būtu pieejama sievietēm un vīriešiem, kuri darbu saskaņo ar bērnu un radinieku aprūpi; konstatē, ka to var izdarīt, piemēram, izmantojot vietējas telpas, organizējot bērnu pieskatīšanu, nodrošinot tālmācību attālu apvidu iedzīvotājiem un sniedzot pielāgotas programmas un elastīgus norādījumus;

12.    norāda, ka sievietēm un ģimenes dzīves prasībām piemērotu mūžizglītības stratēģiju izveide jāuzskata par ilgtermiņa ieguldījumu, kura izmaksas jāsedz sabiedriskajam un privātajam sektoram un kurā aktīvi jāiesaista sociālie, uzņēmējdarbības un arodbiedrību partneri;

13.    aicina dalībvalstis izmantot struktūrfondus, lai finansētu arodapmācību, mūžizglītību un darba meklēšanas un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumus, it īpaši lauku apvidos un apvidos, kuros ekonomikas rādītāji krītas, lai mazaizsargātām grupām, īpaši sievietēm, kuras palīdz saglabāt šo apvidu īpaši vārīgo sociālo struktūru, palīdzētu atrast un saglabāt darbu;

14.    ar nožēlu norāda, ka joprojām ir ievērojamas darba samaksas atšķirības sievietēm un vīriešiem par vienādu darbu un ka daudzas dalībvalstis vispār nepiemēro principu vienādi atalgot vienādi vērtīgu darbu;

15.    pieprasa pienācīgu un korektu novērtēšanas sistēmu sieviešu un vīriešu darbam, pamatojoties uz sniegumu un nevis uz individuālu algas sarunāšanas spēju, kas sievietēm, ņemot vērā biežāku darba maiņu, varētu būt vēl ierobežotāka;

16.    norāda, ka lēmums par bērniem un apmierinošu privāto dzīvi ir individuāls lēmums ar svarīgu sociālo un ekonomisko ietekmi, kam var traucēt darba ņēmēju zemāks sociālās drošības līmenis;

17.    norāda, ka, lai gan sieviešu līdzdalība darba tirgū ir palielinājusies, darba organizācija nav būtiski mainījusies attiecībā uz sieviešu un vīriešu līdztiesības sasniegšanu; tomēr norāda, ka pētījumi apliecina, ka ģimenes, kurās abi vecāki piedalās darba tirgū, līdzvērtīgāk sadala vai kopīgi veic neapmaksātos darbus, piemēram, mājas soli un pienākumus;

18.    norāda, ka sievietes un vīrieši darba tirgū nav vienādās izejas pozīcijās, it īpaši attiecībā uz spēku līdzsvaru un neapmaksātā darba sadalījumu;

19.    norāda, ka tas, ka elastīguma un sociālās drošības debatēs netika apspriesti profesionālās un privātās dzīves līdzsvara jautājumi, ir pretrunā citām iniciatīvām, proti, sociālo partneru apspriedēm par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanu;

20.    norāda, ka tas, ka elastīguma un sociālās drošības debatēs netika apspriesti ar dzimumu saistīti jautājumi, rada risku, ka palielināsies pašreizējās pastāvīgās atšķirības starp dzimumiem attiecībā uz atalgojumu un reālajām iespējām sievietēm un vīriešiem pilnībā piedalīties darba tirgū un neapmaksātajā darbā līdztiesīgos apstākļos;

21.    tāpēc uzsver, ka drošībai jāietver vismaz tādas jomas kā apmaksāts vecāku atvaļinājums, tiesības samazināt darba laiku, ja ir aprūpējami bērni, piekļuve bērnu aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu un līdztiesīga piekļuve sociālajiem pabalstiem un sociālajiem pakalpojumiem.

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ 

Pieņemšanas datums

5.11.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

16

0

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Věra Flasarová, Claire Gibault, Piia-Noora Kauppi, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Anni Podimata, Christa Prets, Karin Resetarits, Amalia Sartori, Eva-Britt Svensson, Anna Záborská

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jill Evans, Donata Gottardi, Christa Klaß, Kartika Tamara Liotard, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

 

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

12.11.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

32

6

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jan Andersson, Alexandru Athanasiu, Edit Bauer, Philip Bushill-Matthews, Alejandro Cercas, Jean Louis Cottigny, Proinsias De Rossa, Harlem Désir, Harald Ettl, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Stephen Hughes, Karin Jöns, Ona Juknevičienė, Jan Jerzy Kułakowski, Jean Lambert, Bernard Lehideux, Thomas Mann, Jan Tadeusz Masiel, Jiří Maštálka, Ana Mato Adrover, Csaba Őry, Pier Antonio Panzeri, Jacek Protasiewicz, Bilyana Ilieva Raeva, José Albino Silva Peneda, Gabriele Stauner, Ewa Tomaszewska, Anne Van Lancker, Gabriele Zimmer

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Françoise Castex, Donata Gottardi, Richard Howitt, Sepp Kusstatscher, Jamila Madeira, Ria Oomen-Ruijten, Agnes Schierhuber, Anja Weisgerber

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Vincenzo Aita