Procedūra : 2007/2112(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0495/2007

Iesniegtie teksti :

A6-0495/2007

Debates :

PV 30/01/2008 - 23
CRE 30/01/2008 - 23

Balsojumi :

PV 31/01/2008 - 8.11
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0034

ZIŅOJUMS     
PDF 603kWORD 562k
6.12.2007
PE 393.881v03-00 A6-0495/2007

par politiku nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā

(2007/2112(INI))

Zivsaimniecības komiteja

Referents: Carl Schlyter

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
  Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS
 PROCEDŪRA

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par politiku nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā

(2007/2112(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Politika nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā” (COM(2007)0136),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku(1), jo īpaši tās 2. pantu,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Kopienas rīcības programmu zivju izmetumu samazināšanai (COM(2002)0656) un Eiropas Parlamenta 2003. gada 19. jūnija rezolūciju par šo jautājumu(2),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. marta rezolūciju par videi draudzīgākiem zvejas paņēmieniem(3),

–   ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību(4),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras vides stratēģijas direktīva) (COM(2005)0505), un Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. novembra nostāju šajā jautājumā(5),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A6‑0495/2007),

A. tā kā izmetumi ir pasaules mēroga problēma un to gada apjoms tiek lēsts 7—27 miljonu tonnu robežās, kas ir viena ceturtdaļa no visu nozvejoto zivju un citu sugu apjoma, un tā kā nav pieejami dati par ES kopumā, bet ir zināms, ka ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas aplēstais izmetumu apjoms Ziemeļjūrā ir 500 000—880 000 tonnu;

B.   tā kā tik intensīva izmešana kaitē videi, kavē apdraudēto zivju krājumu atjaunošanos un lieki tērē zivsaimniecības nozares laiku un darbu;

C.  tā kā Komisijas loceklis J. Borg šāda apjoma izmešanu ir nosaucis par „neētisku”;

D.  tā kā ir ļoti būtiski, lai jūras resursu ilgtspējīgas pārvaldības pasākumu noteikšanā iesaistītos visas zivsaimniecības politikā ieinteresētās puses, jo īpaši no zvejniecības nozares;

E.   tā kā izmešana nav saistīta tikai ar viena noteikta zvejas rīka izmantošanu, un to ietekmē arī attiecīgās zivsaimniecības īpatnības; piemēram, gandrīz visas Eiropas zivsaimniecības pēc būtības ir daudzu sugu zivsaimniecības, kuru izmetumu apjoms var būt lielāks; tā kā noteiktām nerūpnieciskajām zivsaimniecībām ir mazāks izmetumu apjoms, jo tās lietderīgāk izmanto nozvejotās zivis un, pārzinot zvejas vietas, izvairās no nevēlamas piezvejas;

F.  tā kā zivsaimniecība ar lielu izmetumu apjomu var mazināt sabiedrības uzticību tirgotajām zivīm un galu galā ietekmēt pārdošanas apjomus;

G.  tā kā izmešanai ir dažādi iemesli, tostarp pārmērīga zvejas intensitāte, pašreizējā pieeja kopējai pieejamai nozvejai (TAC) un kvotas, kas pieprasa to zivju izmešanu, kurām nepiemēro kvotas, nesaskaņotība daudzās zivsaimniecībās attiecībā uz zvejas rīku specifikācijām un pieļaujamajiem izmēriem, augstākas kategorijas zivju atlasīšana un cita komercdarbības prakse, un tā kā tradicionāli lielākā daļa zvejas rīku un prakses jauninājumu ir izstrādāti ar mērķi palielināt zivju nozveju, nevis zvejot selektīvākā un vidi saudzējošākā veidā;

H.       tā kā ES piekrita ievērot šādus dokumentus, kuri parakstīti starptautiskā līmenī un kuriem pievienotas īpašas deklarācijas par nepieciešamību samazināt izmetumus un piezveju: ANO Pārtikas un lauksaimniecības Atbildīgas zivsaimniecības vadības kodeksu un starptautiskos rīcības plānus jūras putnu un haizivju saglabāšanai, ANO 21. gadsimta Rīcības programmas 17. nodaļu, Romas konsensu par pasaules zivsaimniecībām, Kioto deklarāciju par ilgtspējīgu zivsaimniecības ieguldījumu pārtikas drošības jomā, Ņujorkas nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas īstenošanu un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1994. gada rezolūciju 49/118 un 1995. gada rezolūciju 50/25, kā arī 1995. gada Starpparlamentu konferences rezolūciju, Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (CBD);

I.    tā kā ES ir vienojusies uzņemties zināmas saistības reģionālajās zivsaimniecības organizācijās un vairākos tās parakstītajos divpusējos un daudzpusējos nolīgumos;

1.   atzinīgi vērtē Komisijas jaunos centienus veicināt diskusiju par šo nopietno jautājumu ar mērķi beidzot mainīt Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) prioritātes, lai izmešanas prakse faktiski izzustu;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu kā pirmo mēģinājumu risināt piezvejas problēmu pēc būtības, bet uzsver, ka noteikumi jāpieņem steidzami, lai novērstu šo ekoloģiski neilgtspējīgo un neētisko praksi, kas īpaši smagos gadījumos var sasniegt līdz pat 90 % no visām nozvejotajām zivīm;

3.   atzinīgi vērtē arī izmetumu jauno definīciju, kurā iekļautas arī nekomerciālās zivju sugas un citas sugas, netieši norādot, ka ir jāsamazina arī šo sugu izmetumi;

4.   uzsver, ka ar ES politiku ir efektīvi jāapkaro visi piezvejas veidi (tostarp bezmugurkaulnieku, koraļļu, jūras zīdītāju, putnu un bruņurupuču piezveja u. c.) un jāveicina videi draudzīgas zvejas metodes, kas nepostītu jūras bioloģisko daudzveidību un lieki netraumētu citus dzīvos organismus;

5.   tomēr ar bažām atzīmē, ka nav daudz panākts, lai izstrādātu Kopienas rīcības plānus jūras putnu un haizivju saglabāšanai, neskatoties uz to, ka 1999. gadā Komisija to apņēmās izdarīt, un mudina Komisiju pēc iespējas ātrāk pabeigt abu plānu izstrādi;

6.   aicina Komisiju ņemt vērā iesniegto zinātnisko atzinumu attiecībā uz albatrosiem, kuri, jo īpaši zvejojot ar āķu jedām, lielā skaitā iet bojā, radot šo putnu izmiršanas draudus;

7.   uzskata, ka efektīvs veids, kā samazināt izmetumus, ir samazināt kopējo zvejas intensitāti un paralēli uzlabot selektīvos pasākumus; atzīst, ka mazāka zvejas jauda labvēlīgi ietekmētu nozari, ļaujot atjaunoties un kļūt ražīgākiem noplicinātajiem zivju krājumiem un ietaupot laiku un darbu, ko prasītu nozvejas šķirošana;

8.  uzskata, ka piezveja un izmetumi ir nopietna ekoloģiska un ekonomiska problēma, jo tie, no vienas puses, izjauc noteiktu ekosistēmu līdzsvaru, un, no otras puses, ir galvenokārt vainojami zivju krājumu noplicināšanā, pie tam dažiem no šiem zivju krājumiem, piemēram, mencām, ir augsta tirgus vērtība;

9.   uzskata, ka izmetumu samazināšana palīdzētu sasniegt labu vides stāvokli, kā to prasa Jūras vides stratēģijas direktīva;

10. uzskata, ka izmetumu samazināšanas programmas ir pilnībā jāiekļauj Kopienas vispārējā politikā ilgtspējīgas zivsaimniecības pārvaldībai;

11. uzskata, ka izmetumu iemesli katrai zivsaimniecībai atšķiras atkarībā no detalizētām zvejas metodēm un attiecīgā zivsaimniecības veida, tāpēc problēmas risinājumus pielāgos katrai zivsaimniecībai atsevišķi;

12. kaut arī piezvejas nav attaisnojama, atzīst, ka dažas sugas uzrāda augstas izdzīvošanas spējas pēc atbrīvošanas un, ka jāparedz atkāpes no zvejošanas aizlieguma šīm, kā arī apdraudētām un aizsargājamām sugām, ja tiek sniegts pienācīgs zinātnisks pamatojums par šo sugu izdzīvošanas spējām;

13. uzsver — lai ieviestie noteikumi būtu efektīvi, savlaicīgi ir pienācīgi jāizmanto ES zivsaimniecībām atbilstīgi zinātniskie pētījumi, kā arī jāņem vērā katras zivsaimniecības īpašās iezīmes, kuras nosaka to atrašanās vieta un jūras organismu sugu daudzveidība, kā arī senas zvejas tradīcijas;

14. pauž atzinību tiem nozares pārstāvjiem, kas nesen uzsākuši programmas selektīvāku zvejas rīku un prakses izstrādei, kas samazinātu izmetumus, un mudina pārējos palīdzēt, daloties ar uzkrāto pieredzi zvejas rīku jomā, lai varētu izstrādāt vēl novatoriskākas zvejas metodes; pauž nožēlu par dažiem Komisijai iesniegtajiem komentāriem, kuros pasākumi izmetumu samazināšanai tika vērtēti kā „apgrūtinoši”;

15. pauž atzinību Skotijas valdībai par to, ka tā sadarbībā ar Skotijas zivsaimniecības nozari nesen ir ieviesusi brīvprātīgu sistēmu zvejas teritoriju slēgšanai reālajā laikā — ja kapteiņi konstatē daudz mazizmēra mencu, zvejas apgabalu slēdz uz trīs nedēļām; uzskata, ka šai Eiropā pirmajai sistēmai līdzīgas sistēmas varētu palīdzēt samazināt izmetumus, pilnībā sadarbojoties ar zivsaimniecības nozari;

16. piekrīt Komisijai, ka klasiskā KZP pieeja izmetumu samazināšanai ar „mikrovadīšanu”, izmantojot vēl sīkāk izstrādātus tehniskus parametrus, lai novērstu zivju mazuļu izmešanu, bet pietiekami neiesaistot zvejniekus, vairs nav pietiekami aptveroša, un tā ir jāpapildina ar programmām, kas rosinātu zvejniekus samazināt izmetumus un kas ņemtu vērā katras zvejsaimniecības īpašās iezīmes, līdz ar panākot, ka šie pasākumi saņem lielāku atbalstu no zvejniekiem; tomēr uzskata, ka izmetumi samazināsies tikai tad, ja tiks veiktas tehniskas izmaiņas zvejas rīkos un praksē;

17.  atzīmē, ka Komisija par efektīvāku pasākumu uzskata izmetumu aizliegumu, lai gan šādu aizliegumu varētu būt grūti īstenot un tas varētu prasīt finanšu, loģistikas un cilvēkresursu ievērojamu palielināšanu;

18. uzskata, ka, lai arī to būtu grūti īstenot, ir jāaizliedz t.s. atlasīšana, kad tiek izmestas labas, likumīgi nozvejotas zivis, atstājot tikai tās zivis, kurām ir augstāka tirgus vērtība; uzskata, ka videonovērošanas sistēmu uzstādīšana uz noteiktiem kuģiem varētu veicināt aizlieguma īstenošanu;

19. atzīmē — lai panāktu to, ka zvejnieki un citas ieinteresētās puses uzņemas atbildību un dalību jebkādā izmetumu samazināšanas politikā, viņiem ir jābūt lielā mērā iesaistītiem uzraudzības un kontroles pasākumos, jo sekmīga izpildes pasākumu īstenošana ir atkarīga no zvejnieku sadarbības un dalības; norāda, ka jāizskata šādas sadarbības piemēri arī citās valstīs, piemēram, Kanāda un Jaunzēlande ar zvejnieku atļauju ir eksperimentējušas ar videonovērošanas sistēmu uzstādīšanu uz zvejas kuģu klāja, un minēts, ka šis videonovērošanas pasākums bijis ļoti veiksmīgs izmetumu izskaušanā;

20. mudina Komisiju, dalībvalstis un citas ieinteresētās puses vairāk apsvērt pozitīvu stimulu izmantošanu nozarē, lai uzlabotu zvejas praksi; uzskata, ka ir dažādas pozitīvu stimulu iespējas, tostarp:

·  ļaut pavadīt vairāk dienas jūrā vai palielināt atļauto zvejas laiku kuģiem, kas izmanto selektīvākus zvejas rīkus,

·  paredzēt prioritāru pieeju apgabaliem, kas ir slēgti kuģiem, kuri neizmanto selektīvus zvejas rīkus,

·  ļaut kuģiem, kas izmanto selektīvākus zvejas rīkus, zvejot laikā, kad citiem kuģiem tas nav atļauts;

21. atzīmē, ka Padomes 2006. gada 21. decembra Regulā (EK) Nr. 41/2006, ar ko 2007. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas un ar tām saistītus nosacījumus, kuri piemērojami Kopienas ūdeņos un – attiecībā uz Kopienas kuģiem – ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi(6), jau ir norādīts piemērs par prioritāru pieeju, ko sniedz kuģiem ar selektīviem zvejas rīkiem, paredzot papildu dienas jūrā kuģiem ar omāru traļiem, kuros izmanto šķirojamos režģus, un piekrīt, ka ir jāapsver šādu papildu stimulu izmantošana;

22. ir pārliecināts, ka nozare labvēlīgāk un efektīvāk attieksies pret pozitīvu un negatīvu stimulu kombināciju, kurai ir jādod iespēja sniegt rezultātus; turklāt uzskata, ka izmetumu aizliegums ir jāpieņem tikai pēc tam, kad izmēģināti citi negatīvu stimulu veidi, tostarp prasības uz noteiktu laiku izmantot lielākus linuma acu izmērus, slēgti apgabali un citi;

23. uzsver, ka, ieviešot izmetumu aizliegumu, ir svarīgi nodrošināt uzraudzības sistēmas darbību; norāda, ka zināšanu trūkums par izmetumu daudzumu traucē izdarīt secinājumus par krājumu apjomu un zivju mirstību, kā arī apgrūtina to pasākumu novērtēšanu, ar kuriem cenšas novērst izmēram neatbilstošo zivju zveju; aicina Komisiju turpināt izstrādāt jaunas uzraudzības metodes un šajā sakarā vērš uzmanību uz zvejas kuģu elektronisko žurnālu piedāvātajām iespējām;

24. uzstāj, ka ir jāaizliedz viens no galvenajiem izmetumu iemesliem — augstākas kategorijas zivju atlasīšana — un atlasīšanu veicinošas ierīces, piemēram, šķirojamie režģi uz pelaģiskās zvejas kuģiem;

25. piekrīt, ka prātīgākais veids, kā rīkoties, būtu eksperimentālā nolūkā izvēlēties noteiktu skaitu zivsaimniecību atkarībā no to izmetumu apjoma vai iesaistīto sugu aizsardzības stāvokļa; uzsver, ka ir svarīgi izmēģinājuma projektus veikt vairākos apgabalos, lai būtu pārstāvētas ģeogrāfiski dažādas Kopienas zivsaimniecības; uzskata, ka katrā izmēģinājuma projektā ir jābūt iesaistītiem pietiekami daudz kuģiem, lai aptvertu zivsaimniecības dažādās jomas un lai nodrošinātu labu informācijas apmaiņu ar pārējiem zivsaimniecības pārstāvjiem; ierosina, ka divas iespējamās kandidātes varētu būt dažādu rāmju traļu zivsaimniecības un tās zivsaimniecības, kas zvejo un izmet mencas; kamēr tiek īstenoti šie izmēģinājuma projekti, citas zivsaimniecības izvērtē pēc izmetumu apjoma;

26. uzstāj, ka prioritātei jābūt lielāko likumpārkāpēju apturēšanai, piemēram, zivsaimniecības ar lielākajiem un izplatītākajiem izmetumiem, piemēram, tās, kuras izmanto rāmju traļus, omāru traļus un sīgu traļus;

27. ierosina, lai par prioritāti tiktu uzskatīta tā izmetumu prakse, kas rodas no tā, ka tehniskie noteikumi par minimālo izkraušanas izmēru un linuma acu izmēru ir savstarpēji neatbilstīgi, jo to var salīdzinoši viegli novērst;

28. aicina Komisiju ņemt vērā iesniegto zinātnisko atzinumu par Baltijas jūras mencu krājumiem, kuros liela procentuālā daļa zvejas tiek reģistrēta kā piezveja;

29. katrai iesaistītajai zivsaimniecībai ierosina šādu pasākumu kopumu:

i)  izstrādāt zivju un citu sugu izmetumu apjoma un sugu sastāva precīzu novērtējumu katrā zivsaimniecības nozarē, ar noteikumu, ka zvejnieki, zinātnieki un visas citas ieinteresētās puses šos datus atzīst par uzticamiem un objektīviem,

ii) izveidot atbilstīgu sistēmu, kas nodrošinātu visu ieinteresēto pušu pilnīgu konsultāciju, iesaistīšanu un sadarbību pirms lēmuma pieņemšanas par kvantitatīviem mērķiem piezvejas samazināšanai noteiktā laika posmā (piemēram, 50 % samazinājumu divos gados), šajā sistēmā piedalītos reģionālās konsultatīvās padomes (RKP), zvejnieki, zinātnieki, dalībvalstu valdības, Komisija un vides NVO; viņu mērķis būtu izskatīt visas izmetumu izskaušanas iespējas, tostarp piezvejas izkraušanu krastā, tehniskus pasākumus, pagaidu slēgšanu, slēgtos apgabalus un citas, kā arī lemt par pozitīvu stimulu ieviešanu zvejniekiem, kas izmēģina dažādas zvejas metodes;

iii) plānotā īstenošanas posma beigās izvērtēt rezultātus un noteikt, vai sasniegti izvirzītie mērķi, veiksmīgās metodes pievienot KZP noteikumiem; ja netiek sasniegti piezveju samazināšanas mērķi, kopā ar citiem proporcionāliem pasākumiem piemēro attiecīgas sankcijas;

iv) regulāri pārskatīt kvantitatīvos piezvejas mērķus, lai turpinātu samazināties izmetumu apjoms,

v) zivsaimniecībai piemēro izmetumu aizliegumu tikai tad, ja piecu gadu laikā no to uzsākšanas ne ar vienu no iepriekšminētajiem pasākumiem netiek panākts vēlamais izmetumu samazinājums;

30. aicina Komisiju vērst īpašu uzmanību uz to, kā pasākumi varētu tikt „tulkoti”, tos piemērojot ES flotēm, kas zvejo trešo valstu ūdeņos un prasa, lai visselektīvāko zvejas rīku izmantošana būtu priekšnoteikums zvejojot saskaņā ar zvejas partnerattiecību nolīgumiem;

31. atzīmē jaukto zivsaimniecību daudzveidību un nozīmi ES un secina, ka izmetumu samazināšanas mērķi ir jānosaka atbilstīgi šai daudzveidībai, tā, lai visām zivsaimniecībām vienlaicīgi nebūtu jāizpilda vieni un tie paši kvantitatīvās samazināšanas kritēriji, jo tām var būt dažāds sākotnējo izmetumu apjoms;

32.  uzsver, ka gadījumā, ja izmetumu aizliegumu piemēro noteiktām zivsaimniecībām, ir jānovērš nevēlami stimuli, piemēram, tirgus izveide mazām zivīm vai zivīm, kas nav nozvejotas atbilstīgi kvotām, šādu zivju tirdzniecība nekādā gadījumā nav pieļaujama; uzskata, ka kuģiem var piešķirt kompensāciju par izdevumiem, kas radušies, izceļot krastā izmešanai paredzētās zivis;

33. piezīmē, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF) paredz noteikumus selektīvākas zvejošanas izmēģinājuma projektu un divu zvejas rīku nomaiņas finansēšanai, un mudina dalībvalstis to izmantot; aicina EZF līdzekļu izmantošanā paredzēt lielāku administratīvu elastību, lai varētu ātri īstenot daudzsološus izmēģinājuma projektus;

34. norāda, ka kopējās pieļaujamās nozvejas normatīvā sistēma ir viena no galvenajiem izmetumu iemesliem un ka ir jāpieņem pasākumi, lai nevajadzētu obligāti izmest netīšām nozvejotas pieļaujamā izmēra zivis tāpēc, ka nav kvotu šo zivju sugu zvejai;

35. iesaka, lai piezvejas kvotas tiktu iekļautas kopējā pieļaujamā nozvejā (TAC) un lai kvotu sadalē tiktu ieskaitīta visa izkrautā piezveja; ja zivsaimniecība pārsniedz tās piezvejas kvotas, tā var tikt slēgta, tāpat zvejas liegumu reālajā laikā var noteikt, ja piezvejots pārmērīgs skaits zivju mazuļu; tad šo kvotu pakāpeniski samazina, lai nodrošinātu stimulus izvēlēties selektīvākus zvejas rīkus;

36.  piezīmē, ka, ņemot vērā Padomes1998. gada 30. marta Regulu (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai(7), dalībvalstīm ir tiesības piemērot stingrākus tehniskus noteikumus kuģiem, kas zvejo zem to karoga ES ūdeņos; uzskata, ka ir jādod iespēja dalībvalstīm izmēģināt jaunus risinājumus, kuru lietderību izvērtētu Komisija, un ka noteiktos apstākļos tām ir jāļauj piemērot selektīvākus tehniskos noteikumus visiem kuģiem, kuri zvejo piekrastes zonā 12 jūdzes no krasta;

37. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, reģionālajām konsultatīvajām padomēm, Zivsaimniecības un akvakultūras padomdevējai komitejai un tām reģionālajām zvejas pārvaldības organizācijām, kurās iesaistījusies ES.

(1)

OV L 358, 31.12.2002., 59. lpp.

(2)

OV C 69 E, 19.3.2004., 149. lpp.

(3)

OV C 291 E, 30.11.2006, 319. lpp.

(4)

Nolīguma tekstu skatīt: http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/N95/274/67/PDF/N9527467.pdf.

(5)

OV C 314 E, 21.12.2006., 86. lpp.

(6)

OV L 15, 20.1.2007., 1. lpp.

(7)

             OV L 125, 27.4.1998., 1. lpp.


PASKAIDROJUMS

Katru gadu zivsaimniecības Eiropā un pasaulē izmet lielus zivju daudzumus. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir publicējusi divus novērtējumus par izmetumu apjomiem pasaulē — pirmajā izmetumu apjoms tika lēsts 27 miljonu tonnu apmērā (1988.–1990.) un otrajā — 7 līdz 8 miljonu tonnu apmērā (1992.–2001.)(1). Abu novērojumu dati norāda uz ārkārtīgi lielu resursu zudumu, kas arī ir Komisijas paziņojuma temats. Izmešana kaitē zivju krājumiem, palēnina vai aptur to atjaunošanos un lieki tērē zvejnieku laiku un darbu.

2003. gadā pēc agrāk publicēta darba dokumenta(2) Padome aicināja Komisiju izskatīt izmetumu samazināšanas iespējas. Pēc Komisijas uzskatiem kopš tā laika panākts ir visai maz.

Tāpēc ir atzinīgi jāvērtē šī jaunā iniciatīva, pat ja rodas šaubas par to, vai šoreiz tiks paveikts kas vairāk.

ES ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Rīcības kodeksā (jo īpaši 8.5 nodaļā) apņēmās samazināt izmetumus, kā arī piekrita īstenot 1999. gada ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Rīcības plānus jūras putnu un haizivju saglabāšanai (šobrīd ir ļoti maz paveikts šajā jomā). ES tiesību aktos, piemēram, Kopējās zivsaimniecības politikas pamatregulas(3) 2. pantā, arī ir minēti izmetumi. Komisija apgalvo, ka ir noteikti jārīkojas, lai mazinātu izmetumus.

KZP ir pretrunīga pieeja izmetumiem — no vienas puses, noteikumi par kopējo pieļaujamo nozveju paredz izmest lielu daudzumu nozvejoto komerciālo zivju, gan zivju mazuļu, gan pieaugušo zivju. No otras puses, vienīgie centieni samazināt šos zudumus balstās uz „mikrovadīšanu”, izmantojot vēl sīkāk izstrādātus tehniskus parametrus, kas gandrīz noteikti mudinās nozares dalībniekus meklēt iespējas šos noteikumus apiet. Ir pienācis laiks izstrādāt jaunu pieeju, un ir labi, ka Komisijas dokumentā parādās šādas norādes. Labvēlīgas izmaiņas ir izmetumu definīcijas paplašināšana, tajā iekļaujot gan komerciālās, gan nekomerciālās zivju sugas, kuras izmet pāri bortam.

Izmešanai ir dažādi iemesli, no kuriem svarīgākie ir:‑

Ø zvejas jauda, kas daudzās zivsaimniecībās krietni pārsniedz ilgtspējīguma standartus,

Ø nesaskaņotība par dažām zivju sugām attiecībā uz zvejas rīku specifikācijām un pieļaujamajiem izmēriem,

Ø kopējās pieejamās nozvejas sistēma (TAC), kas paredz izmest tās zivis, kas nozvejotas pēc kvotas pārsniegšanas,

Ø vairāku sugu zveja, kad vienlaicīgi tiek zvejotas dažādu lielumu zivis,

Ø atlasīšana, kas tiek paturētas lielākās un vērtīgākās zivis, bet izmestas pārējās.

Arī lielākā nozares dalībnieku daļa nav izrādījusi interesi par veidiem, kā novērst pārāk mazu zivju un nekomerciālo zivju sugu nozveju. Pēdējo desmitgažu laikā ir notikusi būtiska zvejas rīku attīstība — tā ir notikusi ar mērķi izstrādāt vēl lielākus un efektīvākus zvejas rīkus. Salīdzinoši mazāks darbs ieguldīts, lai uzlabotu zvejas rīku selektivitāti ar mērķi novērst to zivju nozveju, kuras zvejniekiem tāpat vajadzēs izmest tad, kad tās jau ir beigtas. Kā norāda reģionālo konsultatīvo padomju memorandi, dažas apakšnozares tomēr atzīst izmetumus par nopietnu problēmu. Citi turpina pretoties; Eiropas zvejnieku apvienība „Europêche” uzstāj, ka nevēlas „apgrūtināt” sevi ar izmetumu samazināšanas pasākumiem.

Paziņojumam(4) pievienotajā dokumentā norādīts, ka ES ir tik lieli izmetumu apjomi galvenokārt tāpēc, ka ir pārāk liela zvejas jauda, kas noved pie izsīkušiem zivju krājumiem, kuros pārsvarā ir mazas, briedumu nesasniegušas zivis. Tādējādi efektīvākais veids, kā samazināt izmetumus, ir samazināt kopējo zvejas jaudu, kas sniegtu papildu labumu, ļaujot atjaunoties izsīkušiem un pārzvejotiem zivju krājumiem. Tas paziņojumā nav minēts.

Paziņojuma dokuments paredz divas iespējas. Pirmā ir tehniski un citi regulējoši pasākumi, tostarp tādi ierasti pasākumi kā slēgti apgabali un zvejas rīku ierobežojumi, kas paredzēti selektivitātes palielināšanai, bet kurus papildina reālā laika pagaidu slēgšanas pasākumi un pienākums mainīt zvejas vietas, ja ir liels izmetumu apjoms.

Otrā iespēja ir izmetumu aizliegums, kas liek zvejniekiem visu nozveju izcelt krastā.

Dokumentā analizēta šo divu pieeju paredzētā ietekme.

Saskaņā ar Komisiju tradicionālā pieeja ar tehniskiem pasākumiem ir radījusi pārāk sarežģītus noteikumus, kurus nozares dalībnieki viegli var apiet, tāpēc, turpinot īstenot šo pieeju, tiks panākts ļoti maz. Priekšroka tiek dota pasākumu kombinācijai, apvienojot izmetumu aizliegumu un noteiktu regulatīvu pasākumu piemērošanu.

Tā kā izmetumus samazinās, mainot zvejas metodes, tostarp zvejas rīku specifikācijas (linuma izmērus, izkļūšanas plātnes, šķirojamos režģus), un ieviešot jaunu zvejas praksi (zvejas apgabalu pagaidu slēgšanu, zvejas vietas maiņu, noteiktās sezonās slēgtus apgabalus), rodas jautājums, kā motivēt zvejniekus.

Komisija atbalsta negatīva stimula — izmetumu aizlieguma ieviešanu, pieņemot, ka visas nozvejas izcelšana krastā būs tik apgrūtinoša, ka zvejnieki ātri atradīs veidus, kā no tā izvairīties.

Tomēr izmetumu aizlieguma stingra piemērošana radītu ievērojamas grūtības, ko Komisija nav pietiekami novērtējusi.

· Būs ievērojami jāpalielina uzraudzība, lai pārliecinātos par noteikumu piemērošanu;

· laikā, kad tiek paredzēti kopējā budžeta samazinājumi, būs vajadzīgi papildu cilvēkresursi un citi resursi gan no Komisijas, gan dalībvalstu puses

· krastā tiks izcelts milzīgs daudzums zivju/atkritumu, no kā būs jāatbrīvojas;

· zvejniekiem būs jāizmaksā pietiekamas kompensācijas par izmaksām, ko radīs šo zivju izcelšanas krastā, tomēr neveicinot šādu praksi (piemēram, izveidojot jaunu noieta tirgu).

Ir pievērsta pārāk maza uzmanība pozitīviem stimuliem, piemēram, apbalvojot tos zvejniekus, kuri zvejo „labāk”, bez nevēlamas piezvejas, nevis piemērojot detalizētus tehniskus noteikumus par zvejas rīkiem un praksi. Ir dažādas iespējas, kā paredzēt zināmus atvieglojumus vai priekšrocības zvejniekiem, kas izmanto selektīvākus zvejas rīkus vai zvejas praksi, vienlaicīgi ļaujot viņiem pašiem izvēlēties savas zvejas metodes. Šādas iespējas ir, piemēram:

· ļaut pavadīt vairāk dienas jūrā vai palielināt atļauto zvejas laiku kuģiem, kas izmanto selektīvākus zvejas rīkus,

· paredzēt prioritāru pieeju apgabaliem, kas ir slēgti kuģiem, kuri neizmanto selektīvus zvejas rīkus,

· ļaut kuģiem, kas izmanto selektīvākus zvejas rīkus, zvejot laikā, kad citiem kuģiem tas nav atļauts.

Kā agrīnu piemēru var minēt pozitīvu stimulu izmantošanu Klusā okeāna austrumu daļā tunzivju zvejas flotes seineriem 1990. gados. Tā kā tika izdarīts spiediens par to, lai tiktu samazināta delfīnu piezveja, seineri bija spiesti zvejot no peldošiem objektiem, kas noveda pie lieliem citu sugu piezvejas apjomiem. Zvejnieki saprata, ka viņu interesēs ir samazināt delfīnu piezveju, tāpēc tika izstrādāta īpaša sistēma — katram kuģim piemēroja delfīnu kvotas, un tad, kad delfīnu kvota tika sasniegta, kuģis vairs nevarēja zvejot delfīnu tuvumā un tam bija jāpāriet uz citām zvejas metodēm. Tika panākti apbrīnojami rezultāti — zvejnieki izstrādāja savas metodes, kā izvairīties no delfīnu nogalināšanas, un delfīnu mirstība no vairākiem desmitiem tūkstošu delfīnu gadā samazinājās līdz mazāk nekā 1 000 delfīniem.

Šo principu jau lieto ES tiesību aktos. Omāru zvejniecībā tiem traļiem, kas ir aprīkoti ar šķirojamo režģi, piešķir papildu dienas jūrā, ja to nozveja atbilst attiecīgajām prasībām par sugu sastāvu (vismaz 70 % omāru, <5 % mencu). Šādu preferenciālu piekļuvi, ko piešķir tiem zvejniekiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, varētu īstenot visā ES, kā iepriekšminētajā piemērā ar omāriem, vai arī to īsteno dalībvalsts attiecībā uz kvotu piešķiršanu. Neviena no šīm iespējām neiespaidotu relatīvās stabilitātes principu.

Šī iespēja pilnībā izmanto zivsaimniecības nozares neapšaubāmo pieredzi, lai atrisinātu vienu no šīs nozares lielākajām problēmām — lielos zivju un citu sugu izmetumus un zudumus. Šī fotogrāfija(5) rāda, cik lielā mērā selektīvi zvejas rīki var samazināt piezveju.

Noteiktas zivsaimniecības nozares apakšnozares jau ir paudušas vēlmi un spēju izstrādāt jaunas zvejas metodes, lai novērstu izmetumus.

· Francijas zvejnieki, kas ar traļiem zvejo omārus Biskajas līcī, kopš 2002. gada ir eksperimentējuši ar dažādām zvejas rīku modifikācijām ar mērķi samazināt mazu omāru un noteiktu zivju sugu, piemēram, mazo heku, piezveju. Šķirojamā režģa un kvadrātveida acu tīkla izmantošana āmī vai pirms tā ievērojami samazina piezveju, tomēr problēmas omāru zvejā vēl nav atrisinātas, un darbs turpinās. Kvadrātveida acu tīklu izmantošana zivsaimniecībā tagad ir obligāta, to 2004. gadā noteica pati nozare un 2006. gadā — ES.

· No 2007. gada 1. septembra Skotijas zivsaimniecības nozare sadarbībā ar Skotijas izpildvaru ieviesa brīvprātīgu sistēmu, īstenojot slēgšanu reālajā laikā Starptautiskās jūras pētniecības padomes (ICES) norādītajos VIIIc un IXa apgabalos. Ja uz kuģa esošais novērotājs pamana maza izmēra mencu piezveju (konkrēti, 60 mencas zvejas stundā), tad tiek ņemti papildu paraugi; ja aizdomas apstiprinās, uz 21 dienu tiek slēgts apgabals 15 kvadrātjūdžu platībā. Citu dalībvalstu kuģi tiek mudināti izmantot tādu pašu sistēmu(6).

· No 2004. gada 1. februāra Zviedrijas noteikumi paredz, ka omāru traļos ir jāizmanto šķirojamais režģis, kas ir bijis pietiekami efektīvs omāru mazuļu un komerciālo zivju izmetumu samazināšanā. Šie noteikumi attiecas tikai uz Zviedrijas kuģiem, kas zvejo piekrastes zonā 3 jūdzes no krasta Kategatā un 4 jūdzes no krasta Skagerakā, bet tie neattiecas uz Norvēģijas vai Dānijas kuģiem, kas izmanto divpusējos nolīgumus par zvejošanu Zviedrijas piekrastes zonā, jo, ņemot vērā to, ka ES zivsaimniecībā ir „ekskluzīva kompetence”, KZP dalībvalstīm paredz ļoti maz iespējas īstenot novatoriskus pasākumus zivju krājumu saglabāšanai.

Ja zivsaimniecības nozarei paredz pietiekamus stimulus, tā ir spējīga izstrādāt metodes izmetumu samazināšanai bez „mikrovadīšanas” ar detalizētiem tehniskiem pasākumiem. Piemēram, viens no iemesliem, kāpēc Francijas omāru zvejnieki uzsāka iepriekšminētos izmēģinājumus, bija bažas par to, ka linuma acu izmērs varētu tikt mainīts no 70 mm uz 100 mm.

Tā kā izmetumu iemesli un pasākumi to samazināšanai katrai zivsaimniecībai atšķiras, nebūs lietderīgi Kopienā piemērot vienu risinājumu. Iespējams, ka labākais variants ir vairāku pozitīvu stimulu kombinācija, lai mudinātu zvejniekus izstrādāt piemērotas zvejas metodes, kuru papildinātu iespēja piemērot dažādas stingrības negatīvus stimulus, ja netiek panākti pietiekami rezultāti.

Piemēram, eksperimentālā nolūkā varētu izvēlēties vienu vai vairākas zivsaimniecības, priekšroku dodot zivsaimniecībām ar lielāko izmetumu apjomu vai tām, kuru darbība skar īpaši jutīgas sugas (haizivis, jūras putni u.c.). Ir jābūt labi dokumentētam un atzītam izmetumu apjomam — ārkārtīgi svarīgi, lai datus par izmetumiem atzītu visas iesaistītās puses, tostarp nozares dalībnieki. Piemēram — izmetumu apjoms ir vairāk nekā puse no nozvejas — 30 % zivju mazuļu un 25 % nevēlamu sugu. Zvejniekiem varētu ļaut divus gadus eksperimentēt ar zvejas metodēm izmetumu samazināšanai ar mērķi uz pusi samazināt katra tipa (zivju mazuļu un citu sugu) izmetumus. Pēc šā laika posma beigām pierādītās metodes varētu pievienot ES tiesību sistēmai, kā tas tika izdarīts ar Francijas atklājumiem omāru zvejas jomā. Ja nav iegūti pietiekami rezultāti, piemēro prasību ievērojami palielināt linuma acu izmēru. Ja vēl pēc diviem gadiem situācija nav uzlabojusies, zivsaimniecībai piemēro izmetumu aizliegumu. Kamēr tiek īstenoti šie izmēģinājuma projekti, izvērtē pārējo zivsaimniecību izmetumu apjomu.

Visām iesaistītajām pusēm ir jāsadarbojas, jāpiedalās diskusiju un ideju apmaiņas forumā — galvenokārt zivsaimniecības nozarei, bet arī dažādiem valstiskajiem dalībniekiem, tirgus apvienībām, NVO un citām ieinteresētajām pusēm. To varētu īstenot ražotāju organizācijas, valsts zvejnieku asociācijas vai reģionālās konsultatīvās padomes līmenī, vai arī citā šāda nolūka organizācijas līmenī. Ir ļoti svarīgi motivēt zivsaimniecības nozari, pirmkārt, ar pozitīviem stimuliem, un, ja tas neizdodas, ar noteikta veida sodiem; pašas nozares interesēs ir samazināt izmetumus, lai uzlabotu tās tēlu un zivju krājumu stāvokli.

Vairāki pozitīvu stimulu varianti ir minēti iepriekš tekstā, bet neapšaubāmi ir arī citas pozitīvu stimulu iespējas. Arī izmetumu aizliegums nav vienīgais negatīvais stimuls. Vēl varētu sadalīt kopējo pieļaujamo nozveju mērķa kvotās un piezvejas kvotās. Zvejas kuģiem, kuriem rodas piezveja, piemēro piezvejas kvotu; kad to sasniedz, šie zvejas kuģi vairs nedrīkst zvejot vai arī tiem ir „jāiegūst” kvotas no citas apakšnozares. Šāda sistēma ir izveidota Islandē, un tai ir zināmi panākumi. To varētu darīt visā ES kopējās pieļaujamās nozvejas sistēmā vai arī to varētu darīt dalībvalsts, piešķirot piekļuvi saviem kuģiem. Ņemot vērā to, ka pašreizējā kopējās pieļaujamās nozvejas sistēma ir radusies jutīga politiska kompromisa rezultātā un ka tā ir viena no galvenajiem izmetumu iemesliem, jebkādiem šīs sistēmas grozījumiem ir jābūt rūpīgi pārdomātiem, lai vēl vairāk nepasliktinātu esošo situāciju izmetumu jomā.

Daži no priekšlikumiem izmetumu aizlieguma sakarā rada diskusijas par tiesībpamatotu pārvaldību, piemēram, kvotu pāreja.

Tam visam būs vajadzīgi finanšu līdzekļi. EZF paredz atbalstīt izmēģinājuma projektus selektīvāku zvejas rīku izstrādāšanai un izmēģināšanai (41. pants), kā apmaksāt divas zvejas rīku nomaiņas (25. pants). EZF līdzekļu piešķiršana šādam nolūkam ir dalībvalsts kompetencē. Fonda noteikumos var izdarīt grozījumus, lai to varētu brīvāk izmantot attiecībā uz jaunajām informācijas apmaiņas tehnoloģijām ar mērķi sekmēt noteiktus jaunos pasākumus, piemēram, slēgšanu reālajā laikā vai citas iniciatīvas. Ir jāizskata nozares finansēšanas avoti, piemēram, uzlikt nodevu atkarībā no nozvejas apjoma vai arī nelielu daļu no KPN līdzekļiem piešķirt izpētes un novērošanas programmām. Gadījumā, ja tiek piemērots izmetumu aizliegums, finansēšanai varētu izmantot iegūtos līdzekļus no izmetumu pārdošanas.

Dažu iepriekšminēto ideju īstenošana no nozares dalībniekiem prasa vairāk uzticības un sadarbības, nekā to varētu paredzēt. Piemēram, reālā laika slēgšanas sistēmas īstenošanai ir jāizveido institucionālā sistēma, kura var ātri pieņemt lēmumus, pamatojoties uz iepriekšnolemtiem kritērijiem, un kuras lēmumus visi ņemtu vērā. Pašreiz dalībvalstij nav tiesiska pamata piemērot tehniskus pasākumus citu valstu kuģiem, kas atrodas tās piekrastes ūdeņos. Varbūt šādam tiesiskam pamatam vajadzētu būt. Varētu arī paredzēt mehānismu, kad dalībvalstis KZP rīkojas kopīgi, tādējādi tās varētu vienoties par kādu noteiktu pasākumu bez priekšnosacījuma, ka Padomei tas jāatbalsta kopumā.

ES flote zvejo lielākajos pasaules okeānos, tostarp zivsaimniecībās, par kurām ir zināms, ka tās rada lielu izmetumu apjomu, piemēram, attiecībā uz zivju traļiem vai tunzivju seineriem, kas zvejo no peldošiem objektiem. Pasākumi izmetumu samazināšanai ES ūdeņos ir jāpiemēro visiem kuģiem, kas zvejo zem ES karoga, neatkarīgi no darbības vietas.

Visbeidzot, Komisijas paziņojums ir pelnījis atzinību, lai arī ir jāpauž nosodījums par Komisijas, dalībvalstu un nozares faktisko bezdarbību kopš iepriekšējā paziņojuma publikācijas pirms pieciem gadiem. Komisija plāno rīkoties ātri, paredzot iekļaut noteiktus aspektus jaunajā tehnisko pasākumu regulā 2008. gadā. Cerams, ka politiskais klimats būs labvēlīgs, kas ļaus dalībvalstis un nozare reaģēt labvēlīgi, izmantot izdomu un pildīt saistības, lai samazinātu izmetumus. To vajadzēja izdarīt jau sen.

(1)

Saskaņā jaunākā pētījuma autoru viedokli izmetumu apjoms ir samazinājies, daļēji pateicoties uzlabotai zvejas rīku selektivitātei.

(2)

COM(2002)0656.

(3)

Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002.

(4)

SEC(2007)0380.

(5)

Dr Andy Revill, CEFAS (Centre for Environment, Fisheries & Aquaculture Science), Lowestoft Laboratory, Parkfield Road, Lowestoft, Suffolk NR33 0HT UK.

(6)

Šīs sistēmas detalizētu aprakstu publicēs http://www.scotland.gov.uk/realtimeclosures.


Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejaS ATZINUMS (11.10.2007)

Zivsaimniecības komitejai

par politiku nevēlamu piezveju samazināšanai un izmetumu novēršanai Eiropas zvejniecībā

(2007/2112(INI))

Atzinumu sagatavoja: Chris Davies

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Zivsaimniecības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu kā pirmo mēģinājumu piekļūt piezvejas problēmas būtībai, bet uzsver, ka noteikumi jāpieņem steidzami, lai novērstu šo ekoloģiski neilgtspējīgo un amorālo praksi, kas ekstrēmos gadījumos var sasniegt līdz pat 90 % no visām nozvejotajām zivīm;

2.  uzsver, ka ES politikai efektīvi jācīnās ar visiem dažādajiem piezvejas veidiem (ietverot, bet neaprobežojoties ar, bezmugurkaulniekus, koraļļus, jūras zīdītājus, putnus un bruņurupučus) un jāveicina videi draudzīgas zvejas metodes, kas nepostītu jūras bioloģisko daudzveidību un neizraisītu liekas ciešanas citiem dzīviem organismiem;

3.  uzskata — tāpēc ka zivsaimniecības mēdz būt ļoti atšķirīgas, ir ārkārtīgi svarīgi tām piemērojamos tiesību aktus izstrādāt tā, lai ievērojami samazinātu to zivju skaitu, kuras tiek izmestas katrā attiecīgajā zivsaimniecības veidā; tomēr uzskata, ka piezvejas kvotas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 25 %, un ierosina, lai aizliegums zvejot automātiski stātos spēkā, ja piezvejas kvota tiek pārsniegta attiecībā uz kādu konkrētu zivju sugu;

4.  atzīst — kaut arī piezveja nav attaisnojama, ka dažas sugas tomēr uzrāda augstas izdzīvošanas spējas pēc atbrīvošanas un, ka jāparedz atkāpes no zvejošanas aizlieguma šīm, kā arī apdraudētām un aizsargājamām sugām, ja tiek sniegts pienācīgs zinātnisks pamatojums par šo sugu izdzīvošanas spējām;

5.  uzsver, ka, ieviešot izmetumu aizliegumu, ir svarīgi nodrošināt uzraudzības sistēmas darbību; norāda, ka zināšanu trūkums par izmesto zivju daudzumu traucē izdarīt secinājumus par krājumu apjomu un zivju mirstību, kā arī apgrūtina to pasākumu novērtēšanu, ar kuriem cenšas novērst izmēram neatbilstošo zivju zveju; aicina Komisiju turpināt izstrādāt jaunas uzraudzības metodes un šajā sakarā vērš uzmanību uz zvejas kuģu elektronisko žurnālu piedāvātajām iespējām;

6.  aicina Komisiju ņemt vērā pieejamo zinātnisko atzinumu par Baltijas jūras mencu krājumiem, kuros liela procentuālā daļa zvejas tiek reģistrēta kā piezveja;

7.  aicina Komisiju pieņemt tik ļoti novilcināto priekšlikumu stratēģijai par haizivīm;

8.  aicina Komisiju ņemt vērā pieejamo zinātnisko atzinumu par albatrosiem, kuri, jo īpaši zvejojot ar āķu jedām, patlaban tiek nogalināti tādā skaitā, ka varētu drīzumā izmirt;

9.  uzstāj, ka prioritātei jābūt tādu ļaunāko likumpārkāpēju apturēšanai, kā zivsaimniecības ar augstākajiem un izplatītākajiem izmetumiem, piemēram, tās, kuras izmanto rāmju traļus, omāru traļus un sīgu traļus;

10. ierosina, lai par prioritāti tiktu uzskatītas tās izmetumu prakses, kas rodas no tā, ka tehniskie noteikumi par minimālo izkraušanas izmēru un linuma acu izmēru ir savstarpēji neatbilstīgi, jo to var salīdzinoši viegli novērst;

11. iesaka, lai piezvejas kvotas tiktu iekļautas kopējā pieļaujamā nozvejā (TAC) un visa izkrautā piezveja tiktu ieskaitīta kvotu sadalē; ja zivsaimniecība pārsniedz tās piezvejas kvotas, tā var tikt slēgta, tāpat zvejas liegumu reālajā laikā var noteikt, ja piezvejots pārmērīgs skaits zivju mazuļu; tad šo kvotu pakāpeniski samazina, lai nodrošinātu stimulus izvēlēties labākas zvejas ierīces;

12. uzsver, ka paralēli pakāpeniskam aizliegumam, ir jārada pozitīva ieinteresētība, lai veicinātu vislabāko pieejamo tehnoloģiju izmantošanu — zvejas rīku selektīvu darbību, pārnesumu pārslēgšanu, zvejas liegumu noteikšanu reālajā laikā, kā arī zvejas vietas maiņu;

13. uzsver — lai ieviestie noteikumi būtu efektīvi, savlaicīgi ir pienācīgi jāizmanto ES zivsaimniecībām atbilstīgi zinātniskie pētījumi, kā arī jāņem vērā katras zivsaimniecības īpašās iezīmes, kuras nosaka to atrašanās vieta un jūras organismu sugu daudzveidība, kā arī izsenas zvejas tradīcijas;

14. iesaka, neselektīvo zvejas rīku izmantošanu aktīvi ierobežot, izmantojot nodokļus un soda naudas, bet postošos zvejas rīkus, piemēram, tos kurus izmanto grunts tralēšanas zvejniecībā — aizliegt;

15. šajā sakarā vērš īpašu uzmanību uz zveju ar rāmja traļiem, kurā konkrētos gadījumos piezvejas līmenis var pārsniegt pat 60 %, un tādēļ prasa nekavējoties aizliegt zveju ar rāmja traļiem;

16. uzstāj, ka viens no galvenajiem izmetumu iemesliem — augstākas kategorijas zivju atlasīšana — jānosaka par nelikumīgu un ierīces, ar kurām to veic, piemēram, uz kuģa atrodošās šķirotājrestes pelaģisko sugu zvejā — jāaizliedz;

17. aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst tam, kā pasākumi varētu tikt „tulkoti”, tos piemērojot ES flotēm, kas zvejo trešo valstu ūdeņos un prasa, lai visselektīvāko zvejas rīku izmantošana būtu priekšnoteikums zvejojot saskaņā ar zvejas partnerattiecību nolīgumiem;

18. saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2007. gada 10. jūlija rezolūciju par rūpniecisko zveju un zivju miltu un zivju eļļas ražošanu (2004/2262(INI)) aicina Komisiju veikt pētījumu un/vai izmēģinājuma projektu, lai izpētītu iespējas rūpnieciskajā zvejā izmantot izmetumus, bet tādā veidā, lai nekādā gadījumā nenoplicinātu resursus.

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums

3.10.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

36

0

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Adamos Adamou, Johannes Blokland, John Bowis, Frieda Brepoels, Hiltrud Breyer, Dorette Corbey, Chris Davies, Avril Doyle, Anne Ferreira, Matthias Groote, Satu Hassi, Jens Holm, Eija-Riitta Korhola, Urszula Krupa, Marios Matsakis, Linda McAvan, Roberto Musacchio, Riitta Myller, Péter Olajos, Miroslav Ouzký, Vladko Todorov Panayotov, Vittorio Prodi, Frédérique Ries, Guido Sacconi, Karin Scheele, Richard Seeber, Bogusław Sonik, María Sornosa Martínez, Antonios Trakatellis, Anja Weisgerber, Glenis Willmott

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Giovanni Berlinguer, Philip Bushill-Matthews, Bairbre de Brún, Duarte Freitas, Genowefa Grabowska, Karsten Friedrich Hoppenstedt

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

 


PROCEDŪRA

Pieņemšanas datums

22.11.2007

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

23

1

3

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Jim Allister, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Iles Braghetto, Niels Busk, Paulo Casaca, Zdzisław Kazimierz Chmielewski, Avril Doyle, Carmen Fraga Estévez, Duarte Freitas, Ioannis Gklavakis, Alfred Gomolka, Pedro Guerreiro, Heinz Kindermann, Rosa Miguélez Ramos, Philippe Morillon, James Nicholson, Willi Piecyk, Struan Stevenson, Catherine Stihler, Margie Sudre, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Cornelis Visser

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Ole Christensen, Josu Ortuondo Larrea, Carl Schlyter

Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā, par. 2)

Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf

Juridisks paziņojums - Privātuma politika