Ziņojums - A6-0520/2007Ziņojums
A6-0520/2007

    ZIŅOJUMS  „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām”

    20.12.2007 - (2007/2093(INI))

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
    Referente: Roberta Angelilli
    Atzinumu sagatavoja (*):
    Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
    (*) Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 47. pants


    Procedūra : 2007/2093(INI)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A6-0520/2007

    EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām”

    (2007/2093(INI))

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu,

    –   ņemot vērā 2007. gada 21. un 22. jūnija Briseles Eiropadomes sanāksmes secinājumus par Līgumu reformu,

    –   ņemot vērā Lisabonas līguma 2. panta jauno formulējumu, kurā norādīts, ka Eiropas Savienība „apkaro […] diskrimināciju un veicina […] bērnu tiesību aizsardzību”, kā arī paredzēts, ka „attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība […] veicina […] cilvēktiesību un jo īpaši bērnu tiesību aizsardzību”,

    –   ņemot vērā valstu un valdību vadītāju lēmumu, ko pieņēma 2007. gada 19. oktobrī Lisabonā starpvaldību konferences noslēgumā un ar ko padara juridiski saistošu Pamattiesību hartu[1], kuras 24. pants attiecas tieši uz „bērnu tiesībām” un jo īpaši nosaka, ka „visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”,

    –   ņemot vērā Eiropas Savienības lēmumu pievienoties 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECK), kas paredz sankcijas gadījumā, ja to neievēro,

    –   ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvenciju un tās fakultatīvos protokolus, ko 1989. gada 20. novembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja,

    –   ņemot vērā ANO Rīcības programmu, kuru pieņēma 1994. gada septembrī Kairā notikušajā starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību,

    –   ņemot vērā Padomes 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru[2],

    –   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojumu „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006)0367),

    –   ņemot vērā 2007. gada 1. marta ziņojumu, kuru sniedza Eiropas Parlamenta starpnieks jautājumos, kas saistīti ar vecāku veiktu starptautisku bērnu nolaupīšanu, un kurā Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un citas iestādes tiek brīdinātas par vecāku veiktu bērnu nolaupīšanas gadījumu krasu pieaugumu,

    –   ņemot vērā apspriešanās rezultātus, ko organizācijas „Glābiet bērnus” un „Plan International” veica par Komisijas paziņojumu[3],

    –   ņemot vērā Forumu, kuru Komisija izveidoja pēc sava paziņojuma „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” un kura pirmā sanāksme notika Berlīnē 2007. gada 4. jūnijā,

    –   ņemot vērā politisko deklarāciju, kuru pieņēma Berlīnē 2007. gada 4. jūnijā pirmajā Foruma sanāksmē un kurā ir atkārtota vēlme, lai bērnu tiesības tiktu sistemātiski ņemtas vērā Eiropas Savienības iekšpolitikā un ārpolitikā,

    –   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. jūnija rezolūciju par nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visiem[4],

    –   ņemot vērā ES Pamattiesību ekspertu tīkla 2006. gada 25. maija tematisko ziņojumu Nr. 4 par bērnu tiesību ievērošanu Eiropas Savienībā[5],

    –   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 11. oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai iesniegto pētījumu par vardarbību pret bērniem,

    –   ņemot vērā 2006. gada septembrī pieņemtās UNICEF Pamatnostādnes bērnu tirdzniecības upuru aizsardzībai,

    –   ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. decembra Pamatlēmumu 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu[6],

    –   ņemot vērā ANO Bērna tiesību konvencijas 34. un 35. pantu, kurš attiecas uz bērnu aizsardzību pret jebkāda veida seksuālo ekspluatāciju un seksuālo izmantošanu un kura mērķis ir novērst bērnu nolaupīšanu, pārdošanu un tirdzniecību,

    –   ņemot vērā Komisijas 2007. gada 22. maija paziņojumu „Vispārīgā politika cīņai ar kibernoziedzību” (COM(2007)0267),

    –   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

    –   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Juridisko jautājumu komitejas atzinumu (A6‑0520/2007),

    A. tā kā Komisijas paziņojuma „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” galvenais mērķis ir veicināt un nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu, jo īpaši tiesību uz savu identitāti, tiesību uzaugt drošos apstākļos/tiesību uz gādību, tiesību uz ģimeni, tiesību uz rotaļām un būt mīlētam, tiesību uz veselību, izglītību, sociālo integrāciju un iespēju vienlīdzību un tiesību uz sportu un piemērotu un aizsargātu vidi ievērošanu, kā arī garantēt tiesības iegūt informāciju par savām tiesībām, lai nodrošinātu tādas sabiedrības izveidi, kura būtu labvēlīga bērniem un kurā bērni varētu justies aizsargāti un aktīvi iesaistīti;

    B.  tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 3. punkts nosaka, ka „katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm”;

    C. tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu un ANO Bērna tiesību konvencijas 12. pantu ir svarīgi visiem bērniem nodrošināt tiesības uz „līdzdalību”, lai atbilstīgi bērnu vecumam, briedumam un intelektuālajai attīstībai vienmēr ņemtu vērā viņu pieredzi un viedokli par visiem viņus ietekmējošiem jautājumiem; tā kā šīs tiesības ir absolūtas un tās nedrīkst ierobežot un tā kā ir jārod veidi, kādos komunicēt ar visiem bērniem, pat ar tiem bērniem, kas izsakās pieaugušajiem grūti saprotamā veidā, piemēram, ļoti mazi bērni, bērni ar invaliditāti un bērni, kas runā citā valodā;

    D. tā kā ir svarīgi bērnu tiesības iekļaut un aizsargāt visās Eiropas Savienības politikas jomās, kas tieši vai netieši skar viņu intereses (mainstreaming);

    E.  tā kā vecāku nabadzība un sociālā atstumtība bērniem rada nopietnus šķēršļus savu tiesību īstenošanā un tā kā pastāv arī daudzi citi faktori, kas bērniem liedz iegūt savas tiesības, piemēram, kad vecāki savus vecāku pienākumus veic neapmierinoši, kā arī tad, kad juridiskos jautājumos pieaugušajiem jāpārstāv bērnu intereses vai kad tiesības uz veselības aprūpi var pieprasīt tikai ar bērna aizbildņa piekrišanu;

    F.  tā kā pieaugušajiem jānodrošina labvēlīgi apstākļi, lai bērniem sniegtu iespēju izteikt savu viedokli un viņus varētu uzklausīt; tā kā pieaugušajiem jāsekmē bērnu miermīlības un draudzības izpausmes un jāveicina bērnu saiknes ar citiem bērniem; tā kā laiks ir svarīgs faktors, lai radītu labvēlīgus atvērtus apstākļus un dotu bērniem iespēju izteikt savu viedokli, un ne tikai atsevišķos gadījumos, un tā kā šī prasība ir jāņem vērā publisko programmu finansējumā;

    G. tā kā Eiropas Savienībā joprojām netiek ievērotas bērnu tiesības un tā kā risināmas problēmas ir vardarbība pret bērniem un bērnu tirdzniecība nelegālai adopcijai, prostitūcijai, nelegālam darbam, piespiedu laulībām, ubagošanai uz ielas vai jebkādiem citiem nolūkiem;

    H. tā kā arvien lielāks skaits bērnu cieš no tādām hroniskām slimībām kā neirodermīts un alerģija, kā arī no elpošanas ceļu slimībām un trokšņa;

    I.   tā kā bērnu tiesības vides jomā ir iekļautas ANO Bērna tiesību konvencijā;

    J.   tā kā ģimenes vide ir labvēlīgs pamats bērnu tiesību aizsardzībai, veselīgai personības attīstībai, viņu spēju attīstībai, savu tiesību īstenošanai nepieciešamo zināšanu ieguvei un pienākumu apzināšanai un tā kā tāpēc jādara viss iespējamais, lai ar piemērotu valsts politiku atbalstītu ģimenes, taču, ja šādas atbalsta sistēmas nav, saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvenciju par bērna tiesībām visiem bērniem, tostarp bāreņiem, bezpajumtnieku un bēgļu bērniem, ir jānodrošina aizsardzība ar kādu citu sistēmu, kas nodrošina viņiem iespēju uzaugt, nesaskaroties ne ar kāda veida diskrimināciju;

    K. tā kā ES stratēģijai par bērnu tiesībām ir jābalstās uz ANO Bērna tiesību konvencijā atzītajām vērtībām un principiem;

    L.  tā kā jāatzīst bērna kā patstāvīgas juridiskas personas tiesības un tā kā tomēr, neskatoties uz valstu un starptautiskajiem tiesību aktiem, meitenes un sievietes bieži kļūst par tādas juridiskas, sociālas un ekonomiskas nevienlīdzības upuriem, kura skar viņu pozitīvo un pamattiesību īstenošanu, piemēram, attiecībā uz izglītības, mācību, veselības aprūpes, nekaitīgas pārtikas un tīra ūdens pieejamību, kā arī pusaudžu reproduktīvās tiesības;

    M. tā kā pamattiesībām un pamatvērtībām, tostarp dzimumu līdztiesībai, jābūt izglītības būtiskai sastāvdaļai bērnībā un jāveido pamats visiem pārējiem dzīves posmiem;

    N. tā kā visos politikas virzienos, kas skar bērnus, jāievēro integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai, jo dzimumu līdztiesība sākas ar vīriešu un sieviešu dzimuma bērnu vienādu tiesību atzīšanu jau bērnu pirmajos dzīves gados;

    O. tā kā tādus cilvēktiesību pārkāpumus pret sievietēm un meitenēm imigrantēm kā tā dēvētos goda aizstāvēšanas noziegumus, piespiedu laulības, dzimumorgānu izkropļošanu vai citus pārkāpumus nevar attaisnot ne ar kādiem kultūras vai reliģiskiem apsvērumiem un nekādā gadījumā pret tiem nedrīkst izrādīt iecietību;

    P.  tā kā bērni Eiropā jau no mazotnes saskaras ar šausmu, pornogrāfijas un vardarbības attēlojumiem plašsaziņas līdzekļos un tā kā vardarbība bērnos var izraisīt postošas psihosociālas sekas, piemēram, trauksmes stāvokli un depresiju, kāpinātu agresivitāti un problēmas skolā,

    Stratēģijas apskats

    1.  atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, ar kuru skaidri nosaka, ka visas konvencijas par cilvēka pamattiesībām vienādā mērā attiecas kā uz bērniem, tā uz pieaugušajiem tāpat kā virkne papildu tiesību, tostarp tās, kas iekļautas ANO Bērna tiesību konvencijā, kuru izstrādāja tieši attiecībā uz bērnu un jauniešu īpašo stāvokli;

    2.  atzinīgi vērtē starpvaldību konferences (SVK) 2007. gada 19. oktobra lēmumu iekļaut bērnu tiesības Lisabonas līgumā kā vienu no ES mērķiem, tādējādi nodrošinot jaunu tiesisko pamatu bērnu tiesībām;

    3.  atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plāna izstrādi par bērniem ārējo attiecību jomā, un kurš tiek veidots saskaņā ar ES bērnu tiesību stratēģijas programmu un tajā paredzētajām saistībām;

    4.  konstatē, ka arvien vairāk jomu, kas ir ES kompetencē, gan tiešā, gan netiešā veidā skar bērnu tiesības, un prasa, lai Komisija savā ietekmes novērtējumā, kas paredzēts tās 2005. gada 27. aprīļa paziņojumā par „Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās – Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai” (COM(2005)0172), iekļauj sadaļu, kas būtu veltīta tam, kā juridiskā ziņā jāņem vērā bērnu tiesības;

    5.  aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par bērnu tiesību jautājumiem paredzētas budžeta pozīcijas izveidošanu, kas ļautu finansēt Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojuma „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(200)0367) īstenošanu un tādus ar bērnu jautājumiem saistītus projektus kā Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēma par bērnu nolaupīšanu, kā arī koordinēšanas struktūru, kuras sastāvā ir dalībvalstu tādu centrālo iestāžu pārstāvji, kuras pilnvarotas samazināt bērnu nolaupīšanas gadījumu skaitu; budžeta pozīcijā arī jāiekļauj subsīdijas tādu NVO tīkliem, kas darbojas šajā jomā un nodrošina bērnu līdzdalību minētā paziņojuma un attiecīgo projektu īstenošanā;

    6.  prasa izveidot efektīvu uzraudzības sistēmu ar atbilstošiem finanšu līdzekļiem un ieviest gada pārskatus, lai nodrošinātu, ka tiek izpildītas paziņojumā „Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” izklāstītās saistības un jaunā stratēģija par bērnu tiesībām;

    7.  atgādina, ka topošā stratēģija būs efektīva tikai tad, ja būs ilgtermiņa saistības un rīcība, bērnu tiesību īstenošanas pastiprināta un efektīva uzraudzība, izstrādājot attiecīgus rādītājus un iesaistot NVO un vecāku un izglītības asociācijas, kā arī koordinācija ar valstu un starptautiskām bērnu tiesību aizsardzības iniciatīvām un politikas virzieniem;

    8.  prasa, lai Komisija, sākot no 2008. gada, ik pēc diviem gadiem sagatavotu visaptverošu ziņojumu par Eiropas Savienības bērnu un jauniešu jautājumu;

    9.  atzinīgi vērtē Komisijas plānu Eiropas Savienībā ieviest vienotu tālruņa numuru bērnu palīdzības dienestiem un norāda, ka ir nepieciešams, lai šis pakalpojums būtu pieejams bez maksas un 24 stundas diennaktī; aicina dalībvalstis, izmantojot informatīvus pasākumus, informēt bērnus par šāda pakalpojuma izmantošanas iespēju;

    10. ar interesi gaida Komisijas ziņojumu par to, kā dalībvalstis pildījušas 2003. gada pamatlēmumu par bērnu seksuālās ekspluatācijas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu;

    11. prasa, lai bērnu tiesību aizsardzību, kas paredzēta ANO Bērna tiesību konvencijā, iekļautu Pamattiesību aģentūras (še turpmāk „Aģentūra”) daudzgadu plāna prioritātēs un lai Aģentūra pēc iespējas ātrāk izveidotu sadarbības tīklu ar starptautiskajām institūcijām, jo īpaši ar bērnu tiesībsargiem un NVO, kas veic darbību šajā jomā, lai tādējādi pilnībā izmantotu to rīcībā esošo pieredzi un informāciju;

    12. aicina Komisiju, Aģentūru un dalībvalstis sadarbībā ar attiecīgajām ANO aģentūrām, starptautiskajām organizācijām un pētniecības centriem censties uzlabot salīdzināmu statistikas datu vākšanu par bērnu stāvokli ES, vajadzības gadījumā paplašinot Statistikas biroja pilnvaras, lai izstrādātu un iekļautu vairāk rādītāju attiecībā tieši uz bērniem, piemēram, par bērnu nabadzību un sociālo atstumtību; jānodrošina bērnu līdzdalība datu vākšanā;

    13. prasa Komisijai vākt datus atbilstīgi dzimuma un vecuma kritērijiem par visa veida diskrimināciju un vardarbību pret bērniem, iekļaut sieviešu un vīriešu līdztiesības aspektu visos turpmākās stratēģijas politikas virzienos un instrumentos, tostarp Bērnu tiesību foruma darbībā, kā arī nodrošināt šo politikas virzienu uzraudzību un novērtēšanu, cita starpā ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta veidošanā;

    14. prasa bērnu tiesības iekļaut ES ārpolitikā un ārējā darbībā, tostarp Eiropas kaimiņattiecību politikā un stratēģiskajās partnerattiecībās ar Krieviju, kā noteikts jaunajā Komisijas darbinieku darba dokumentā „Eiropas Savienības Rīcības plāns attiecībā uz bērnu tiesībām ārējās attiecībās”, un paplašināšanās procesā, atzīstot, ka šie politikas virzieni ir spēcīgi instrumenti, kas sniedz iespējas veicināt bērnu tiesību aizsardzību; aicina Komisiju šīs iespējas pārvērst par konkrētiem mērķiem Kopienas un dalībvalstu ārējo attiecību jomā;

    15. aicina Komisiju iesniegt ziņojumu par iespēju visos starptautiskajos nolīgumos, kas noslēgti starp Eiropas Kopienu un trešām valstīm, iekļaut īpašu juridiski saistošu klauzulu par starptautiskā līmenī noteiktu bērnu tiesību ievērošanu;

    16. aicina Komisiju pastiprināt atbalsta sniegšanu jaunattīstības valstīm, ieviešot ANO Bērna tiesību konvencijas noteikumus un fakultatīvos protokolus to likumdošanā;

    17. prasa apsvērt ES pievienošanos ANO Bērna tiesību konvencijai un diviem tās fakultatīvajiem protokoliem, kā arī Eiropas Padomes konvencijām par bērna tiesībām, tostarp Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, un konvencijām par bērnu tiesību īstenošanu, adopciju, ekspluatāciju un seksuālo izmantošanu, un aicina Padomi pieņemt principiālu nostāju, kas ES turpmāk ļautu piedalīties sarunās par konvencijām, kas jo īpaši attiecas uz bērnu tiesībām;

    18. norāda, ka ikvienai stratēģijai par bērnu tiesībām jābalstās uz vērtībām un četriem pamatprincipiem, kas nostiprināti ANO Bērna tiesību konvencijā: aizsardzībai pret visu veidu diskrimināciju; bērnu interesēm kā vienam no galvenajiem apsvērumiem; tiesībām uz dzīvību un attīstību; tiesībām izteikt viedokli un tiesībām uz to, ka šo viedokli ņem vērā attiecībā uz jebkuru jautājumu, kas skar bērnu;

    19. pauž nožēlu par to, ka ne visas dalībvalstis ir izveidojušas ombudu bērnu tiesību jautājumos, kā to aicinājusi izdarīt ANO Bērnu tiesību komiteja, lai veicinātu bērnu tiesību atbalstu un ANO Bērna tiesību konvencijas turpmāku īstenošanu, un aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, to izdarīt iespējami drīz; uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāpiešķir finansiālie resursi Eiropas Bērnu tiesību ombudu tīklam (ENOC), lai šis tīkls varētu aktīvāk un visas ES mērogā risināt tos jautājumus, kas attiecas uz bērnu tiesībām;

    20. tā kā dalībvalstīs, īstenojot Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un par vecāku atbildību piemērošanu, valstu iestādes to interpretē atšķirīgi; neatlaidīgi aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes un labākās prakses apkopojumu, lai precizētu un atvieglotu šīs regulas īstenošanu;

    21. uzsver, cik svarīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir pilnībā īstenot pašreizējās starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izriet no ANO Bērna tiesību konvencijas, ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām ar tās īpašajiem noteikumiem par bērniem invalīdiem un Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) pamatkonvencijām par bērnu darba aizliegumu;

    22. neatlaidīgi aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Hāgas 1996. gada 19. oktobra Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem; kā arī neatlaidīgi prasa dažādām ES iestādēm sekmēt, lai trešās valstis ratificētu galvenos starptautiskos bērnu aizsardzības instrumentus, īpaši tos, kuri var uzlabot nepilngadīgo imigrantu stāvokli;

    23. aicina ES, sniedzot informāciju un ieteikumus, aktīvi darboties, lai ES un ārpus tās veicinātu izpratni par ANO Bērna tiesību konvenciju;

    24. atgādina dalībvalstīm, ka jāpanāk to saistību ievērošana, ko tās attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību uzņēmušās Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī;

    25. mudina dalībvalstis izstrādāt programmas skolotāju un skolēnu apmaiņai ar ārpuskopienas valstīm, jo īpaši ar Tuvo Austrumu un jaunattīstības valstīm, un izplatīt informāciju par bērnu tiesībām un tās veicināt, pievēršot uzmanību tiesībām uz izglītību un dzimumu līdztiesības jautājumiem;

    26. uzsver bērna vajadzību diferencēta novērtējuma nozīmi; šādas diferenciācijas pakāpes labs piemērs ir UNICEF INNOCENTI pētījumu centra ziņojums Report Card 7, kurā minēti seši bērnu labklājības aspekti, to skaitā materiālā labklājība, veselība un drošība, izglītības labklājība, attiecības ģimenē un ar vienaudžiem, uzvedība un riski un subjektīvā labklājība;

    27. mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu tiesību ievērošanu bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo īpaši viņu tiesības uz brīvību, izglītību un tiesības vērsties tiesā, un lai aizsargātu viņus no spīdzināšanas un cietsirdīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas izturēšanās;

    28. prasa, lai visas dalībvalstis nodrošinātu, ka bērniem ir efektīva un neatkarīga pārstāvība jebkādās tiesas vai līdzīgās procedūrās, kuras uz viņiem attiecas, un lai bērniem būtu juridiski iecelts aizbildnis gadījumos, kad nav atbildīga, kompetenta un atbilstoša pieaugušā ģimenes locekļa, kas spētu pildīt šādus pienākumus;

    29. uzsver, ka tādēļ, ka par lielāko daļu bērnu, jo īpaši par maziem bērniem, rūpējas ģimene, stratēģijai par bērnu tiesībām ir jāparedz ģimeņu labklājības veicināšana;

    30. prasa, lai Komisija izstrādā politikas virzienus un īsteno visaptverošu un plašu rīcību ar mērķi aizsargāt bērnu tiesības, lai tādējādi bērniem panāktu starpteritoriālu vienlīdzību un vienādas iespējas;

    31. ierosina ES definēt jēdzienu „apdraudēta bērnība” un attiecināt to uz visiem bērniem, kas kļuvuši par tādas sociālas situācijas upuriem, kura apdraud viņu garīgo un fizisko veselību un/vai kura viņus pakļauj noziedzības riskam gan kā tās dalībniekus, gan upurus;

    32. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus (informācijas kampaņas, labas prakses apmaiņu u. c.), lai novērstu „apdraudētas bērnības” gadījumus, tostarp nepilngadīgo noziedzību;

    33. atgādina, ka tiesības uz izglītību un apmācību ir sociālas pamattiesības, un aicina visas dalībvalstis un kandidātvalstis to garantēt neatkarīgi no bērna vai viņa vecāku sociālās un etniskās izcelsmes un no bērna vai viņa vecāku fiziskā vai juridiskā stāvokļa;

    34. prasa topošajā stratēģijā ietvert pasākumus, lai nepieļautu uz dzimumu balstītu vardarbību, cita starpā paredzot izpratnes veidošanas kampaņas par vīriešu un sieviešu līdztiesību bērniem, vecākiem, pedagogiem un neaizsargātām kopienām, lai veicinātu meiteņu emancipāciju, nodrošinātu viņām vienlīdzīgas iespējas un labāku viņu tiesību aizsardzību; aicina veicināt zēnu un vīriešu aktīvu līdzdalību minētajos pasākumos; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās attīstības palīdzības politika un tirdzniecības nolīgumi ir atkarīgi no tādu tiesību aktu īstenošanas, kuri nodrošina vīriešu un sieviešu līdztiesību un nepieļauj nekāda veida vardarbību pret sievietēm un bērniem;

    35. aicina Komisiju attiecībās ar trešām valstīm mudināt starptautisko līgumu ratifikāciju par sieviešu diskriminācijas izbeigšanu un sekmēt sieviešu līdzdalību saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tādējādi uzlabojot arī šo sieviešu bērnu labklājību;

    Bērna līdzdalība

    36. atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir izveidojusi forumu, kas apvieno pārstāvjus no dalībvalstīm, Eiropas Parlamenta un Komisijas, no nevalstiskajām organizācijām (NVO), valstu un starptautiskajām organizācijām, kuras nodarbojas ar bērnu tiesību jautājumiem, kā arī pašus bērnus; uzskata, ka bērnu līdzdalība ir uzskatāma par vienu no galvenajiem foruma mērķiem; aicina Komisiju dalībvalstīs nodrošināt bērnu līdzdalību, bērnu tiesību ombudu, kā arī vecāku un ģimeņu asociāciju līdzdalību;

    37. atzinīgi vērtē to, ka Komisija izveidojusi starpdienestu grupu, kā arī norīkojusi koordinatoru bērnu tiesību jautājumos, un prasa, lai Eiropas Parlamentā tiktu izveidota koordinācijas struktūrvienība saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem, lai strādātu sadarbībā ar Komisijas starpdienestu grupu, lai saistītu un racionalizētu visas Parlamenta darbības un iniciatīvas attiecībā uz bērnu tiesībām; uzskata, ka šīm struktūrām arī jānodrošina informācijas un labas prakses apmaiņas tīkls attiecībā uz dažu dalībvalstu veiktu valstu stratēģijas plānu bērnu jautājumos īstenošanu; prasa, lai šīs struktūras nodibina tiešus kontaktus ar bērnu un jauniešu vadītām organizācijām, lai tādējādi attīstītu, ieviestu, pārraudzītu un nodrošinātu bērnu jēgpilnu un efektīvu līdzdalību visu viņus ietekmējošu lēmumu pieņemšanā;

    38. atgādina, ka bērniem un jauniešiem neatkarīgi no vecuma ir tiesības izteikt savu viedokli; uzskata, ka gan meitenēm, gan zēniem ir vienlīdzīgas tiesības izteikt viedokli un ka šīs tiesības jāgarantē, izstrādājot ES stratēģiju par bērnu tiesībām, nodrošinot līdzsvarotu meiteņu un zēnu līdzdalību;

    39. atzīst, ka aktīva līdzdalība ir cieši saistīta ar informāciju; atzinīgi vērtē saziņas un informācijas stratēģijas izveidi, lai informāciju par ES pasākumiem sniegtu visiem pieejamā, bērniem draudzīgā veidā;

    40. ar interesi gaida, kad Komisija 2008. gadā publicēs savu pētījumu, novērtējot pašreizējo ES pasākumu attiecībā uz bērnu tiesībām ietekmi un apspriešanās dokumentu ar mērķi noteikt ES turpmākās darbības galvenās prioritātes bērnu tiesību jomā, lai pieņemtu Balto grāmatu; aicina Komisiju ņemt vērā tādu konsultāciju rezultātus, ko organizācija „Glābiet bērnus” un „Plan International” veica 2007. gada sākumā, iztaujājot aptuveni tūkstoti bērnu, un kas parādīja, ka pēc viņu domām prioritārie temati ir vardarbība pret bērniem, diskriminācija, sociālā atstumtība un rasisms, narkotiku, alkohola un smēķēšanas ietekme, prostitūcija un tirdzniecība ar bērniem, kā arī vides aizsardzība[7]; uzskata, ka papildus šiem īpašajiem prioritārajiem jautājumiem stratēģijas visaptverošam mērķim jābūt bērnu tiesībām uz līdzdalību un ietekmi; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt procesu, kurā visas ieinteresētās puses, tostarp bērni, varēs piedalīties apspriešanā, pēc kuras tiks noteikta ES stratēģija par bērnu tiesībām;

    41. uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai informācija par bērnu tiesībām bērniem tiktu sniegta viņiem saprotamā veidā un ar piemērotiem līdzekļiem; aicina Komisiju:

    - izstrādāt efektīvus saziņas līdzekļus, tostarp bērniem piemērotu tīmekļa vietni, lai veicinātu ES darbu bērnu tiesību jomā;

    - izveidot pastāvīgu un pieejamu informācijas sistēmu, lai uzlabotu izpratni par bērnu stāvokli ES;

    - izveidot un veicināt periodiskus un regulārus informācijas kanālus par bērnu stāvokli Eiropas Savienībā, piemēram, statistikas ziņojumus, pētījumus un informācijas un labas prakses apmaiņu;

    Prioritātes ES stratēģijā par bērnu tiesībām

    Vardarbība

    42. apstiprina, ka nekādos apstākļos, tostarp mājās, nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret bērniem un ka tā ir nosodāma; tādēļ prasa pieņemt Kopienas tiesību aktus, kas aizliedz jebkāda veida vardarbību, seksuālu izmantošanu, pazemojošu sodīšanu un kaitīgas tradicionālas paražas; nosoda visa veida vardarbību pret bērniem, tostarp fizisko, psiholoģisko un seksuālo vardarbību, proti, spīdzināšanu, bērnu izmantošanu un ekspluatāciju, bērnu nolaupīšanu, bērnu un bērnu orgānu tirdzniecību un pārdošanu, vardarbību ģimenē, bērnu pornogrāfiju, bērnu prostitūciju, pedofiliju un tādas tradicionālas kaitīgas ieražas kā dzimumorgānu izkropļošanu, piespiedu laulības un tā dēvētos goda aizsargāšanas noziegumus;

    43.  atgādina par ieteikumiem, kuri iekļauti ANO ģenerālsekretāra pētījumā par vardarbību pret bērniem, par jebkāda veida vardarbības jo īpaši pret bērniem novēršanu un par reaģēšanu uz šādu vardarbību; atzīst nepieciešamību noteikt profilakses politikas prioritātes un stiprināt sociālos pakalpojumus, sevišķu uzmanību pievēršot ģimenes starpniecības pakalpojumiem, kā arī uzlabot atbalstu upuriem pēc vardarbības gadījumiem, saukt pārkāpējus pie atbildības un pastiprināt datu vākšanu un analīzi par šo slēpto problēmu; prasa saistībā ar vardarbības pret bērniem novēršanas politikas nostādnēm veicināt izpratnes veidošanu, informēšanas un izglītošanas kampaņas un tādu profesionālu grupu rīcībspējas palielināšanu, kas strādā ar bērniem un viņu labā;

    44. aicina dalībvalstis vai nu īstenot specifiskas tiesību normas attiecībā uz sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu, vai arī pieņemt likumus, saskaņā ar kuriem var ierosināt lietu pret jebkuru personu, kas veic dzimumorgānu izkropļošanu;

    45. aicina dalībvalstis veikt pasākumus pret goda noziegumiem neatkarīgi no iemesla — homoseksualitātes, reliģijas vai dzimuma identitātes dēļ, pret norunātām laulībām un laulībām ar nepilngadīgajiem;

    46. mudina dalībvalstis palielināt ārstu informētību par tradicionālām kaitīgām ieražām un nodrošināt, ka par noziegumiem konsekventi tiek piemērots attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais sods, pievēršot īpašu uzmanību mazāk aizsargātajām grupām, tostarp meitenēm un sievietēm no imigrantu un mazākumtautību kopienām un meitenēm invalīdēm;

    47. aicina dalībvalstis ieviest obligātu visu sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumu reģistrāciju, ko veic veselības aprūpes darbinieki, un reģistrēt arī gadījumus, ja ir aizdomas par to, ka var notikt dzimumorgānu izkropļošana;

    48. aicina dalībvalstis iestāties pret vardarbību, kas tiek vērsta pret sievietēm tradīciju vārdā, nosodīt ģimenes izraisītus imigrantu meiteņu cilvēktiesību pārkāpumus un pārbaudīt, kurus likumus var piemērot, lai it īpaši tā dēvēto goda aizstāvēšanas noziegumu gadījumos ģimenes locekļus sauktu pie atbildības;

    49. uzskata, ka, lai vardarbību pret bērniem un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu atklātu un sodītu agrīnā stadijā, jāievieš specifisks procesuāls protokols šādu gadījumu reģistrācijai un izskatīšanai, vienlaikus izveidojot arī īpašus apmācības pasākumus medicīnas un veselības aprūpes darbiniekiem, kas atbildīgi par jautājumiem saistībā ar bērnu fizisko un garīgo veselību;

    50. atbalsta ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja iecelšanu, kas nodarbotos ar jautājumiem, kuri saistīti ar vardarbības pret bērniem izskaušanu, un kam būtu pilnvaras un nepieciešamie resursi, lai panāktu, ka tiek izpildītas starptautiskās saistības par vardarbības pret bērniem izbeigšanu;

    51. uzsver, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums attiecībā uz seksuālo ekspluatāciju un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un ka ir jāpastiprina tiesu iestāžu sadarbība starp dalībvalstīm, Eiropolu, Eurojust un visām kompetentajām starptautiskajām struktūrām;

    52. aicina dalībvalstis piešķirt līdzekļus izglītošanas un plašsaziņas līdzekļu kampaņām, kas paredzētas vecākiem un profesionāļiem, un nodrošināt bērniem piemērotu juridisko, medicīnisko un psihosociālo pakalpojumu sniegšanu;

    53. aicina visas iestādes un dalībvalstis iesaistīties cīņā pret bērnu seksuālo ekspluatāciju, bērnu tirdzniecību, pedofiliju un bērnu seksuālu izmantošanu interneta tīklā, bērnu prostitūciju un pret bērniem vērstu sekstūrismu, veicot visus nepieciešamos pasākumus, lai pabeigtu valstu tiesību aktu saskaņošanu, pamatojoties uz pamatprincipiem, kurus pieņēma ar Pamatlēmumu 2004/68/TI, kā arī ar citiem normatīvajiem instrumentiem, kas paredz visu publiskā un privātā sektora līdzdalību, kā norādīts Komisijas paziņojumā „Vispārīgā politika cīņai ar kibernoziedzību”;

    54. apgalvo, ka bērnu seksuālā izmantošana ir jāuzskata par izvarošanu ar attiecīgām soda sankcijām; uzskata, ka jāņem vērā vainu pastiprinoši apstākļi, ja bērns ir seksuālas ekspluatācijas vai izmantošanas upuris;

    55. aicina dalībvalstis apsvērt dzimumneitrālus tiesību aktus attiecībā uz seksuālu vardarbību un prasa, lai tās nosaka, ka seksuālo pakalpojumu pirkšana no bērna (t. i., no nepilngadīgā) ir kriminālnoziegums saskaņā ar 2000.gada 25. maijā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemtā ANO Bērna tiesību konvencijas fakultatīvā protokola par bērnu pārdošanu, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju 1. pantu; uzsver, ka sabiedrības informētībai ir izšķiroša nozīme cīņā pret patērētāju pieprasījumu pēc bērnu prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas un šī pieprasījuma samazināšanā;

    56. atgādina tā 2006. gada 16. novembra rezolūciju ar ieteikumu Padomei par cilvēku tirdzniecības apkarošanu, un kuras E apsvērumā tiek aicināts noteikt mērķi nākamo desmit gadu laikā divkārt samazināt cilvēku tirdzniecības upuru skaitu, izvirzot tālejošu mērķi pēc iespējas drīz un visaptveroši izskaust šo noziegumu;

    57. mudina dalībvalstis pieņemt efektīvus normatīvos un cita veida pasākumus, tostarp datu vākšanu pa vecuma un dzimuma grupām, lai savā teritorijā gan privātajā, gan publiskajā sfērā novērstu un izskaustu visu veidu vardarbību;

    58. tāpat aicina Komisiju atbalstīt iepriekšminētās ANO Bērna tiesību konvencijas protokola attiecībā uz bērnu pārdošanu, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju un fakultatīvā protokola par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos ātru ratifikāciju;

    59. aicina visas ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu aizsardzību un palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, jo īpaši attiecībā uz piemērota un ilgstoša risinājuma rašanu bērniem, kas kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem;

    60. aicina visas iestādes un dalībvalstis aktīvi iesaistīties cīņā pret bērnu nelikumīgu tirdzniecību jebkāda veida ekspluatācijas nolūkos, tostarp nodarbināšanas (piem., bērnu darbs[8], piespiedu darbs, kalpība mājsaimniecībā, verdzība, strādāšana parādu dēļ un ubagošana), piespiedu laulību, adopcijas un nelikumīgu darbību (piem., narkotiku tirdzniecība, kabatzagļu darbība), seksuālās ekspluatācijas, prostitūcijas un citos nolūkos;

    61. aicina Komisiju nekavējoties turpināt dalībvalstu īstenošanas pasākumu novērtēšanu attiecībā uz Pamatlēmumu 2004/68/TI, ņemot vērā priekšlikumu par to dalībvalstu noteikumu tūlītēju grozīšanu, kuri ir pretrunā šim lēmumam, un atbalsta Komisijas iniciatīvu, kas kopā ar lielākajām kredītkaršu izsniegšanas sabiedrībām izvērtē, vai ir iespējams tehniski izslēgt no tiešsaistes maksājumu sistēmas tīmekļa vietnes, kuras elektroniskā veidā pārdod bērnu pornogrāfiju, vai ieviest citus ierobežojumus; aicina arī citus ekonomikas jomas dalībniekus, piemēram, bankas, valūtas maiņas birojus, interneta pakalpojumu sniedzējus un meklētājprogrammu operatorus, aktīvi iesaistīties centienos izskaust bērnu pornogrāfiju un citus bērnu komerciālas ekspluatācijas veidus; aicina Padomi un Komisiju saistībā ar jaunās direktīvas pieņemšanu par audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem[9], aizliegt bērnu pornogrāfiju un vardarbību pret bērniem visos audiovizuālos plašsaziņas pakalpojumos; uzskata, ka vienai no Komisijas pamatprioritātēm jābūt to starptautisko operāciju nostiprināšanai, kas vērstas pret bērnu pornogrāfijas interneta vietnēm, un valsts iestāžu un privātā sektora struktūru sadarbības pilnveidošanai, lai pieņemtu saistības slēgt nelikumīgās tīmekļa vietnes;

    62. norāda uz bērnu un nepilngadīgo ļaunprātīgu izmantošanu modes, mūzikas, kino un sporta pasaulē;

    63. prasa bērnu tiesību aizsardzības interesēs izstrādāt atbilstīgu, efektīvu un proporcionālu tiesisko regulējumu dialogā ar piekļuves nodrošinātājiem, plašsaziņas līdzekļiem (sabiedriskajām un privātajām televīzijas sabiedrībām, reklāmu, preses izdevumiem, videospēlēm, mobilajiem telefoniem un interneta tīklu) un dažādu nozaru uzņēmumiem, lai cita starpā aizliegtu kaitīgu attēlu un kaitīga satura pārraidīšanu (tostarp elektroniskās uzmākšanās parādību) un vardarbīgu videospēļu tirdzniecību, kas var nodarīt kaitējumu bērnu psihofizioloģiskajai attīstībai, jo veicina vardarbību un seksismu; turklāt ar bažām norāda uz to, ka pieaug problēma, kas saistīta ar pornogrāfisku vai ar bērnu ļaunprātīgu izmantošanu saistītu MMS (multivides ziņojumu pakalpojumi) apmaiņu; pauž atbalstu drošākai interneta tīkla programmai attiecībā uz funkcionālu un tehnisku pasākumu īstenošanu, lai veicinātu interneta tīkla drošāku izmantošanu jo īpaši bērniem; šajā sakarā aicina arī dalībvalstis un interneta pakalpojumu sniedzējus sadarbībā ar meklētājprogrammu uzņēmumiem un policiju ieviest bloķēšanas tehnoloģiju, kas interneta lietotājiem liegtu piekļūt nelikumīgām tīmekļa vietnēm, kuras saistītas ar bērnu seksuālo izmantošanu, un nodrošinātu, ka sabiedrība nevar piekļūt materiāliem, kuros attēlota bērnu seksuāla izmantošana;

    64. atzinīgi vērtē to, ka sāk ieviest Eiropas regulējumu drošākai mobilo telefonu lietošanai pusaudžiem un bērniem, kuru kā pašregulācijas kodeksu bija pieņēmuši vadošie šīs nozares uzņēmumi Eiropas Savienībā un pēc kura tiks pieņemti atbilstoši valstu pašregulācijas kodeksi; uzsver, ka šis regulējums ir pirmais nopietnais solis, lai nodrošinātu nepilngadīgo aizsardzību pret īpašajām briesmām, ko rada mobilo telefonu lietošana, un ka ir arī svarīgi, lai Komisija pastāvīgi uzraudzītu un novērtētu tā ieviešanu dalībvalstīs ar mērķi novērtēt tā rezultātus un izskatīt nepieciešamību pieņemt Kopienas normatīvo iniciatīvu;

    65. atbalsta to, ka ES ir jāizveido vienota sistēma nepilngadīgajiem paredzēto audiovizuālo materiālu un videospēļu klasificēšanai un marķēšanai, lai Eiropas standarts kalpotu kā piemērs ārpuskopienas valstīm;

    66. atgādina, ka pašreizējā Eiropas datorspēļu un videospēļu vecuma klasifikācijas sistēmā (PEGI) nesen tika iekļauts jauns marķējums tiešsaistes spēlēm; uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveicina un plašāk jāatbalsta šāda veida pašregulācija spēļu marķēšanā, lai nepilngadīgos labāk aizsargātu pret neatbilstošu saturu un lai vecākus informētu par iespējamiem riskiem, kas saistīti ar spēlēm, kā arī lai viņu uzmanību pievērstu labiem piemēriem;

    67. aicina dalībvalstis pastiprināt kontroli pār to televīzijas programmu saturu, kas tiek pārraidītas laikā, kad bērnu skatītāju skaits ir vislielākais, un atbalstīt vecāku kontroli, sniedzot atbilstīgu, viendabīgu informāciju par televīzijas programmām; uzsver, ka informācijas tehnoloģijas dod bērniem papildu iespējas piekļūt televīzijas programmām jebkurā laikā no jebkura internetam pieslēgta datora; norāda, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība, lai pārskatītu plašsaziņas līdzekļu neierobežotās tiesības piekļūt bērniem un bērnu tiesības neierobežoti piekļūt plašsaziņas līdzekļiem;

    68. norāda, ka visās dalībvalstīs ir satraucoši saasinājusies nepilngadīgo likumpārkāpumu parādība, kas saistīta ar nepilngadīgiem likumpārkāpējiem un — vairākumā gadījumu — ar upuriem, un ka šādas situācijas risināšanai ir nepieciešama integrēta politika ne vien dalībvalstu, bet arī Kopienas līmenī; tāpēc kā nepieciešamu pasākumu iesaka nekavējoties veikt šīs problēmas autoritatīvu apsekojumu un pēc tam izstrādāt Kopienas līmenī integrētu pamatprogrammu, pasākumus apkopojot trīs virzienos: profilaktiski pasākumi, sociālās integrācijas pasākumi nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un tiesas un ārpustiesas iejaukšanās pasākumi;

    69. uzsver, ka pastiprināti jāveicina „bērnu kultūras” attīstība, izmantojot Eiropas mēroga programmas plašsaziņas līdzekļu un kultūras jomā, un aicina Padomi un Komisiju, īstenojot inovatīvus projektus bērniem piemērotā veidā, rosināt viņos interesi par Eiropas kultūru un Eiropas valodām, kā arī veicināt bērnu vēlmi mācīties agrīnā vecumā; vienlaikus uzsver plašsaziņas līdzekļu nozīmi bērnu audzināšanā, lai, ieviešot izglītojošu saturu, veicinātu dažādu plašsaziņas līdzekļu mērķtiecīgāku izmantošanu;

    70. aicina dalībvalstis un Komisiju turpmākajā stratēģijā izstrādāt visaptverošu profilakses plānu ar mērķi novērst nepilngadīgo noziedzību un uzmākšanos skolās, kā arī citu veidu kaitīgu uzvedību un īpašo problēmu, kas saistīta ar jauniešu bandām, pirmām kārtām iesaistot ģimenes un skolas, sociālos dienestus, kuri nodarbojas ar ģimeņu atbalstu, sporta un jauniešu centrus un pašus jauniešus, uzmanību pievēršot tam, lai tiktu nodrošinātas attiecīgās iespējas un veicināta viņu aktīva līdzdalība sabiedriskajā dzīvē; iesaka dalībvalstīm savstarpēji apmainīties ar labas prakses piemēriem;

    71. prasa, lai tiktu izveidoti droši, labi reklamēti, konfidenciāli un pieejami mehānismi, ko bērni, viņu pārstāvji un citi varētu izmantot, lai ziņotu par vardarbību pret bērniem; visiem bērniem, tostarp tiem, kuri atrodas aprūpē un tieslietu sistēmas iestādēs, ir jāzina par šādu sūdzības iesniegšanas mehānismu pastāvēšanu;

    72. prasa, lai dalībvalstis ievieš sistēmu piekļuvei informācijai par notiesājošiem spriedumiem, kas pieņemti saistībā ar ļaunprātīgiem nodarījumiem pret bērniem, lai visā Eiropas Savienībā nodrošinātu, ka personas, kuras pēc notiesājoša sprieduma par seksuālu izmantošanu atzītas par nepiemērotām darbam ar bērniem, nevarētu strādāt noteiktās profesijās, kuras saistītas ar kontaktiem ar bērniem[10]; uzskata, ka ir jāievieš pasākumi, lai novērstu recidīvus, piemēram, kad persona, kas notiesāta par seksuāliem noziegumiem pret bērniem, dodas uz ārvalstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē progresu, kas Padomē panākts attiecībā uz informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par valstī piespriestajiem notiesājošiem spriedumiem krimināllietās, un prasa Padomei ātri rīkoties, lai ar Eiropas tīklu starpniecību savstarpēji savienotu dalībvalstu krimināllietu datubāzes;

    73. prasa veikt pasākumus, lai novērstu narkotiku un alkohola pārdošanu un patērēšanu izglītības iestādēs un to apkārtnē un lai bērniem sniegtu informāciju par briesmām, kas saistītas ar alkoholu un narkotikām;

    74. prasa, lai dalībvalstis vienotos par kopēju izpratni saistībā ar to, kas ir uzskatāms par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu, jo tām pagaidām ir atšķirīgi tiesību aktu noteikumi, piemēram. attiecībā uz vecumu, kad var stāties laulībā;

    75. prasa, lai bērniem tiktu nodrošināta efektīva aizsardzība pret seksuālo izmantošanu, tostarp visās dalībvalstīs nosakot, ka sekstūrisms, kurā ir iesaistīti bērni, ir noziegums, un to reglamentējot ar eksteritoriālām krimināltiesībām; prasa, lai ikvienu ES iedzīvotāju, kas izdarījis noziegumu kādā trešā valstī, tiesātu saskaņā ar vienotām eksteritoriālām krimināltiesībām, kuras piemērotu visā ES saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvencijas fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju;

    76. prasa pienācīgi pilnvarot Eiropolu sadarbībai ar dalībvalstu un to valstu policijas spēkiem, kuras skar šāda veida tūrisms, lai varētu veikt izmeklēšanu ar mērķi identificēt šādu noziegumu izdarītājus, un šajā sakarā prasa izveidot Eiropas kontaktpersonu amatus; prasa paredzēt atbilstīgus pasākumus seksuālās ekspluatācijas upuru, kas tikuši atbrīvoti no izmantotājiem, rehabilitācijai un iekļaušanai sabiedrībā; tāpat aicina sniegt plašāku informāciju par bērnu sekstūrismu dalībvalstīs;

    77. mudina dalībvalstis izveidot tiesisku regulējumu, lai sodītu personas, kas nodarbojas ar bērnu sekstūrismu, un aicina dalībvalstis un Komisiju izpētīt iespēju pieņemt saskaņotu ES stratēģiju pret bērnu sekstūrismu, kā arī parakstīt un popularizēt viesnīcu un tūrisma nozarē tādus rīcības kodeksus kā ANO Bērnu fonda 2004. gada 21. aprīļa ECPAT[11] rīcības kodekss par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu ceļojumu un tūrisma nozarē;

    78. uzsver to, ka komerciālas seksuālas izmantošanas, piemēram, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas ražošanas, kā arī piespiedu laulību nolūkos notikušas bērnu tirdzniecības upuru lielais vairākums ir pusaudzes, no kā izriet, ka cilvēku tirdzniecība ir nopietna ar dzimumu saistīta problēma; turklāt uzsver, ka pat grupās, kas iesaistītas mēģinājumos kontrolēt un apturēt cilvēku tirdzniecību, joprojām pastāv tradicionālie uzskati par attiecībām starp dzimumiem un tradicionālā izpratne par sieviešu un meiteņu lomu;

    79. aicina, lai visas dalībvalstis bērnu, kas pieredzējis sadzīves vardarbību, uzskatītu par nozieguma upuri;

    80. aicina visas dalībvalstis, kas nav vēl ratificējušas 2000. gadā Palermo pieņemto ANO Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, ratificēt to un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu aizsardzību bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, cita starpā atļaujot cilvēku tirdzniecības upuriem pagaidām vai pastāvīgi palikt attiecīgās valsts teritorijā;

    81. iesaka turpmākajā stratēģijā pievērst īpašu uzmanību no nevērīgas vai sliktas izturēšanās, izmantošanas un tiešas un/vai netiešas vardarbības cietušu bērnu medicīniskai, psiholoģiskai un sociālai aprūpei, pirmām kārtām ievērojot bērna intereses un dzimumu aspektu; atgādina, ka netiešas vardarbības ietekme uz bērnu labklājību un šīs vardarbības novēršana ir jāietver Komisijas darba kārtībā; uzsver, ka šīs problēmas bieži ir saistītas ar ģimeņu nabadzību un sociālo atstumtību un ka jaunajā sociālajā politikā vajadzīgs lielāks uzsvars uz solidaritāti, lai šīs problēmas atrisinātu;

    82. aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt lomu, kāda ir pieprasījumam gan attiecībā uz bērnu seksuālo izmantošanu, gan citām bērnu ekspluatācijas formām; prasa, lai tad, kad tas tiks noskaidrots, veiktu pasākumus, lai šo pieprasījumu samazinātu, cita starpā ar kampaņām, kas vērstas uz sabiedrību; uzskata bērnu tirdzniecību par organizētās noziedzības formu un tāpēc prasa, lai dalībvalstis veltītu kopīgus centienus šādu noziegumu apkarošanai; aicina dalībvalstis bērnu tiesībām uz aizsardzību piešķirt prioritāti;

    83. aicina visas dalībvalstis atzīt, ka starp seksuāli izmantotajiem bērniem ir nesamērīgi liela meiteņu daļa un ka pret bērnu seksuālo izmantošanu vērstajos pasākumos tāpēc ir jāparedz dzimumu aspekts;

    84. uzskata, ka dzimuma aspekta ievērošana attiecībās starp meitenēm un zēniem dzīves agrīnajos posmos ir priekšnoteikums dzimumu līdztiesībai dzīves cikla pārējos posmos;

    85. aicina nepilngadīgajiem proporcionāli izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumam paredzēt sodus, kas aizstātu ieslodzījumu, un garantēt pāraudzināšanas pasākumus, piemēram, jauniešu kopienas dienestu, šo personu turpmākai sociālajai un profesionālajai reintegrācijai, ņemot vērā nepieciešamību nepilngadīgajiem mācīt, ka viņiem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, vienlaikus ņemot vērā, ka nepilngadīgo ieslodzīšana ir īstenojama tikai ārkārtas gadījumā un uz iespējami īsāku laiku; tāpat prasa ar izglītības pasākumu palīdzību nodrošināt sociālo un profesionālo reintegrāciju; uzskata, ka pāraudzināšanas pasākumu mērķim cita starpā jābūt tādu zināšanu un instrumentu sniegšanai jauniešiem, kas nepieciešami, sastopoties ar reālajiem apstākļiem, kuros viņiem jādzīvo, un tas nozīmē, ka viņiem ir jāizskaidro pienākums ievērot citu tiesības, kā arī pienākums pakļauties sabiedrībā pieņemtajiem likumiem un normām; uzskata, ka, lai jaunieši varētu kļūt par atbildīgiem indivīdiem, ir svarīgi viņus iesaistīt un dot viņiem tiesības ietekmēt savu stāvokli un jautājumus, kas uz viņiem attiecas;

    86. atzīmē, ka kriminālatbildības vecums pašlaik nav vienāds visās ES dalībvalstīs, un prasa, lai Komisija veic pētījumu par dalībvalstu dažādajām nostājām attiecībā uz kriminālatbildības vecumu; to rīcību attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā arī par efektīvām nepilngadīgo noziedzības profilakses valstu stratēģijām;

    87. uzsver nepieciešamību nepilngadīgo tieslietu nozarē strādājošajiem juristiem (tiesnešiem, advokātiem, sociālajiem darbiniekiem un policijas amatpersonām) sniegt īpašu apmācību;

    88. pauž vēlmi, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesā tiktu izveidota specializēta bērnu tiesību palāta;

    89. prasa, lai Komisija un dalībvalstis atzītu, ka tāda problēma kā tūkstošiem ielas bērnu ir nopietns sociālais jautājums, kas ir pretrunā noteikumiem, kurus paredz ANO Bērna tiesību konvencija;

    90. prasa dalībvalstīs ieviest nopietnus pasākumus, lai aizliegtu visus dažādos bērnu ekspluatācijas veidus, tostarp ekspluatāciju prostitūcijas vai citu seksuālās izmantošanas veidu nolūkā, piespiedu darbu vai pakalpojumus, verdzību vai verdzībai vai kalpībai līdzīgu praksi, bērnu izmantošanu saistībā ar ubagošanu, nelegālas darbības, sportu un līdzīgas darbības, nelikumīgu adopciju, piespiedu laulības vai jebkādus citus ekspluatācijas veidus;

    91. prasa, lai tiktu risināta bērnu starptautiskas nolaupīšanas problēma, kura bieži vien ir saistīta ar konfliktiem starp vecākiem, kad tie vairs nedzīvo kopā vai šķir laulību, visos apstākļos par galveno apsvērumu uzskatot bērna intereses;

    92. uzsver, ka ANO Bērna tiesību konvencijas 3. pants nosaka, ka „visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvie vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses”; Hāgas Konvencijas par bērnu nolaupīšanu interpretācija parāda, ka bērna intereses jāsaprot kā bērna ātra atdošana pēc nolaupīšanas; tomēr bērna intereses ietver kaut ko vairāk nekā vienkāršu atdošanu, piemēram, drošu tiešo fizisko vidi, pieķeršanās gaisotni, atbalstošu, elastīgu ģimenes struktūru, vecāku veiktu atbilstošu sociālo lomu modelēšanu, audzināšanas un gādības pastāvīgumu, kā arī pienācīgus sadzīves apstākļus; Hāgas Konvencijā par bērnu nolaupīšanu šie kritēriji netiek ņemti vērā, piemēram, tajā netiek apskatīts, ko uzskata par vecākiem, kuri nolaupījuši bērnu, kā arī tas, vai viņi nodrošina atbilstošu aprūpi vai ne, cik vecs ir bērns, cik ilgu laiku bērns jau ir pavadījis citā valstī, vai bērns iet skolā un vai viņam tur jau ir draugi utt. Jāsecina, ka, neraugoties uz Hāgas Konvencijas par bērnu nolaupīšanu un jaunās II Briseles regulas (Regula (EK) Nr. 2201/2003) „labajiem nodomiem”, bērna tiesības bieži vien nav labi aizsargātas; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību arī šajā ziņā, un aicina to šim nolūkam izvirzīt priekšlikumus;

    93. prasa, lai nekavējoties tiktu ieviesti atbilstoši pasākumi pazudušu un nolaupītu bērnu meklēšanai un identificēšanai; tostarp, izmantojot Šengenas Informācijas sistēmu, lai nepieļautu, ka viņi šķērso robežas; atzinīgi vērtē Eiropas tālruņa numura ieviešanu palīdzībai bērnu pazušanas gadījumos un attiecīgo NVO rīcību un aicina Komisiju veicināt Eiropas atklāto tālruņa aģentūru bērniem un jauniešiem, kam ir problēmas;

    94. aicina Eiropas Savienības iestādes un dalībvalstis īstenot ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas A/RES/46/121, A/RES/47/134 un A/RES/49/179 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, A/RES/47/196 par Starptautiskās Nabadzības izskaušanas dienas noteikšanu un A/RES/50/107 par Starptautiskā Nabadzības izskaušanas gada atzīmēšanu un par Apvienoto Nāciju Organizācijas pirmās nabadzības izskaušanas desmitgades pasludināšanu, kā arī ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes dokumentus E/CN.4/Sub.2/1996/13, E/CN4/1987/NGO/2, E/CN4/1987/SR.29 un E/CN.4/1990/15 par cilvēktiesībām un galēju nabadzību, E/CN.4/1996/25 par tiesībām uz attīstību un E/CN.4/SUB.2/RES/1996/25 par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu;

    Nabadzība un diskriminācija

    95. atgādina, ka Eiropas Savienībā 19 % bērnu dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka tāpēc ir jāparedz atbilstīgi palīdzības pasākumi, jo īpaši viņu ģimenēm, pielāgojot tos bērnu vajadzībām, un aicina dalībvalstis pieņemt vērienīgus un īstenojamus mērķus, lai samazinātu un zināmos apstākļos izskaustu bērnu nabadzību;

    96. atbalsta piemērotu struktūru veidošanu dalībvalstīs, lai palīdzētu bērniem un vecākiem pielāgoties mainīgajiem ģimeņu apstākļiem;

    97. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai ļautu bērniem izbaudīt bērnības gadus un piedalīties bērnu pasākumos, neciešot no sociālās diskriminācijas vai atstumtības;

    98. atgādina dalībvalstīm to pienākumu palīdzēt bērniem un aizsargāt viņus, pasargājot visus bērnus no nepilnīga uztura, slimību un sliktas izturēšanās riska, neatkarīgi no viņu vai viņu vecāku sociālā stāvokļa vai tiesiskā statusa;

    99. aicina Komisiju visās attiecīgajās attīstības stratēģijās, tostarp nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentos un indikatīvajās programmās, censties iekļaut stratēģijas, kas konkrēti risina bērnu nabadzības, jauniešu nodarbinātības un minoritāšu sociālās integrācijas jautājumus;

    100.    aicina attiecīgās iestādes nodrošināt bērniem iespēju sniegt reālu ieguldījumu cīņā pret nabadzību; vēloties cīņā pret bērnu nabadzību nodrošināt lielāku efektivitāti, prasa, lai visas iesaistītās puses, tostarp nabadzīgākie bērni, patiešām aktīvi rīkotos šo galējas nabadzības izskaušanas projektu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā;

    101.    uzstāj, ka cīņa pret bērnu komerciālo seksuālo ekspluatāciju, tas ir, pret bērnu tirdzniecību seksuāliem nolūkiem, bērnu pornogrāfiju un bērnu sekstūrismu, ir jāpadara par vienu no stratēģijas galvenajiem mērķiem darbībai gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, jo īpaši ņemot vērā ANO Tūkstošgades mērķus; norāda, ka nabadzība bieži vien ir viens no galvenajiem cēloņiem sociālās atstumtības parādībai, diskriminācijai un bērna pakļaušanai briesmām; tomēr uzskata, ka bērnu komerciālās seksuālās ekspluatācijas īstais cēlonis ir meklējams pieprasījumā pēc seksa ar bērniem un organizētajā noziedzībā, kas ir gatava izmantot situācijas, kurās bērns tiek pakļauts riskam;

    102.    prasa, lai tiktu apsvērta iespēja sniegt psihosociālo aprūpi un emocionālo atbalstu bērniem, kas dzīvo tādos grūtos apstākļos kā bruņota konflikta un krīzes situācijas, pārvietotiem bērniem vai bērniem, kas dzīvo galējā nabadzībā;

    103.    aicina dalībvalstis īstenot bērnu atbalsta un aizsardzības pienākumus, lai visus bērnus aizsargātu pret nepilnvērtīga uztura, slimību un sliktas izturēšanās risku neatkarīgi no viņu vai viņu vecāku sociālā un/vai juridiskā statusa;

    104.    prasa, lai Komisija iesniedz direktīvas priekšlikumu, aptverot visus diskriminācijas veidus, kas minēti EK līguma 13. pantā, un visas nozares, kas minētas Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības[12];

    105.    aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību visiem diskriminācijas veidiem, kas skar bērnus, tostarp tādu bērnu diskriminācijai, kuri cieš no mācīšanās grūtībām (tādām kā disleksija, diskalkulija vai dispraksija) vai no citiem dažādu traucējumu veidiem;

    106.    atzinīgi vērtē to, ka darbojas daudzas NVO un daudzi brīvprātīgie, kas veido draudzības un solidaritātes saiknes ar vismazāk aizsargātajiem bērniem un bērniem, kas dzīvo dažādos sociālajos apstākļos, lai cīnītos ar nabadzību un sociālo atstumtību; aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt, ka arī nabadzīgākie bērni varētu gūt labumu no Kopienas projektiem un ka Eiropas Brīvprātīgo dienests savām organizācijām sniegtu vairāk iespēju uzņemt gados jaunus brīvprātīgos;

    107.    prasa, lai mērķtiecīgus pasākumus veiktu jo īpaši attiecībā uz romu bērniem un citu mazākumtautību kopienu bērniem, lai tādējādi izbeigtu diskrimināciju, segregāciju, sociālo un ar izglītību saistīto atstumtību, kā arī ekspluatāciju, kuras upuri viņi bieži kļūst; aicina dalībvalstis veikt arī pasākumus, lai izskaustu romu bērnu nesamērīgi lielo īpatsvaru iestādēs personām ar garīgās attīstības traucējumiem; turklāt prasa veicināt izglītošanas kampaņas un pasākumus ar mērķi samazināt pārmērīgi lielo skolu nebeigušo skaitu, kā arī sekmēt profilaktiskos veselības aizsardzības un palīdzības projektus, tostarp vakcinācijas;

    108.    uzskata, ka ES ir jāizvirza mērķis nodrošināt, ka ES nav bērnu bez pajumtes vai ielas bērnu; prasa veikt atbilstīgus un mērķtiecīgus pasākumus, lai palīdzētu bērniem bez pajumtes un ielas bērniem, jo vairākums no viņiem ir smagi traumēti un sociāli izstumti, nesaņem oficiālo izglītību un veselības aprūpi, ir īpaši neaizsargāti pret iespēju kļūt par cilvēku tirdzniecības (piemēram, prostitūcijas, orgānu tirdzniecības un nelikumīgas adopcijas), narkomānijas un noziedzības upuriem vai bieži vien ir spiesti ubagot;

    109.    aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka tūkstošiem ielas bērnu un bērnu, kas spiesti ubagot, ir nopietna sociāla un cilvēktiesību problēma, un turklāt aicina dalībvalstis ieviest sankcijas pret tiem, kas atbildīgi par ubagot spiestu bērnu degradāciju;

    110.    aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un organizētas pilsoniskās sabiedrības asociācijas veikt pasākumus, lai katram bērnam būtu iespēja piederēt kādai bērnu grupai vai asociācijai, lai varētu tikties ar citiem bērniem un apmainīties domām; tāpēc prasa, lai pieaugušie veiktu atbalsta pasākumus, nodrošinot, ka ikviens bērns var justies piederīgs kādai grupai un ka viņš tajā varētu izteikties; tāpēc aicina dalībvalstis un kompetentās organizācijas veicināt projektus, kuru mērķis ir dot bērniem iespēju paust savu viedokli, piemēram, kopienu padomēs vai bērnu parlamentos, vienlaikus rūpējoties par to, lai tajos piedalītos bērni, kas ir visvairāk atstumti;

    111.    prasa apsvērt iespēju izstrādāt Kopienas instrumentu adopcijas jomā, kurš tiktu sagatavots saskaņā ar ANO Bērna tiesību konvenciju un citām attiecīgajām starptautiskajām normām un ar kuru uzlabotu procedūru kvalitāti attiecībā uz informācijas pakalpojumiem, sagatavošanu starptautiskajām adopcijām, starptautiskās adopcijas pieteikumu izskatīšanu un pēcadopcijas pakalpojumiem, ņemot vērā, ka visas starptautiskās konvencijas saistībā ar bērnu tiesību aizsardzību atzīst pamestu bērnu vai bāreņu tiesības uz ģimeni un tiesības būt aizsargātiem;

    112.    aicina dalībvalstis rīkoties, lai garantētu bērnu pamattiesības uz ģimeni; tāpēc mudina dalībvalstis noteikt efektīvus risinājumus, lai nepieļautu bērnu pamešanu un novērstu pamestu bērnu vai bāreņu ievietošanu bērnu namos; meklējot jaunu risinājumu bērna problēmai, pirmām kārtām vienmēr jāņem vērā bērna intereses, kā noteikts ANO Bērna tiesību konvencijā;

    113.    uzskata, ka adopciju var veikt valstī, kurā dzīvo bērns, vai arī starptautiskā līmenī pēc ģimenes atrašanas ārzemēs saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un starptautiskajām konvencijām, un bērnu ievietošana attiecīgās iestādēs var būt tikai pagaidu risinājums; alternatīvs risinājums ģimenes aprūpei varētu būt audžuģimenes; mudina dalībvalstis un Komisiju sadarbībā ar Hāgas Konferenci, Eiropas Padomi un bērnu organizācijām izveidot sistēmu, kas nodrošinātu pārredzamību un efektīvu šo bērnu attīstības pārraudzību, kā arī koordinēt šo darbību, lai novērstu bērnu tirdzniecību; šajā sakarībā mudina dalībvalstis sevišķu vērību veltīt bērniem ar īpašām vajadzībām, t. i., bērniem, kam nepieciešama ārstēšana un bērniem invalīdiem;

    114.    uzsver, ka sociālās atstumtības dēļ, ar ko saskaras nepilngadīgie likumpārkāpēji, daudzos gadījumos nav iespējams viegli panākt viņu sociālo reintegrāciju; tāpēc aicina dalībvalstis paredzēt pasākumus tiem jauniešiem, kas nāk no bērnu namiem un aprūpes struktūrām, lai ar atbalsta pasākumu palīdzību viņi varētu plānot profesionālo nākotni, un tie atvieglotu viņu integrāciju sabiedrībā;

    115.    ievēro, ka sevišķs mērķa atbalsts jāsniedz tiem bērniem, kuru aprūpē ir vecāki vai brāļi un māsas ar īpašām vajadzībām;

    116.      norāda, ka topošajā ES stratēģijā ir jāatzīst būtiskā loma, kāda ir ģimenei kā pamatinstitūcijai sabiedrībā, kas nodrošina bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību; uzskata, ka pilnībā jāņem vērā bērnu tiesības saistībā ar profesionālās un ģimenes dzīves apvienošanu un darba laika jautājumu saskaņošanu, īpašu uzmanību pievēršot māšu invalīdu un to māšu, kurām ir bērns invalīds, apstākļiem, kā arī valsts un/vai privātā atbalsta politikas formulēšanai bērniem un viņu vecākiem, lai nodrošinātu, ka abi vecāki varētu uzņemties un dalīt bērnu audzināšanas un aprūpes pienākumus; uzskata, ka jāatzīst fakts, ka aizvien vairāk cilvēku mūsdienās dzīvo alternatīvos ģimenes veidojumos, kas neatbilst tradicionālajai nukleārajai ģimenei, kura sastāv no mātes, tēva un viņu bioloģiskajiem bērniem;

    117.    uzskata, ka bērnu tiesības pilnā apjomā jāņem vērā, saskaņojot darba un ģimenes dzīvi un apspriežot darba laika jautājumus;

    118.    mudina dalībvalstis atcelt visus ierobežojumus saistībā ar vecāku tiesībām sazināties ar bērniem, un kas radušies nacionālu atšķirību dēļ, jo īpaši saistībā ar izvēli runāt nevis attiecīgās valsts oficiālajā valodā, bet citā; uzskata, ka jāatceļ ierobežojumi attiecībā uz daudznacionālām ģimenēm, kurās ir konflikts starp vecākiem, un ka jābūt neierobežotai brīvībai runāt tajā valodā, kuru izvēlas bērns un tēvs vai māte, kā arī jāievēro visas prasības attiecībā uz tikšanos uzraudzību, ja tādas būtu izvirzījusi tiesa;

    119.    atzinīgi vērtē bērnu tiesībsarga institūcijas izveidi un aicina visas ES dalībvalstis veicināt šādas institūcijas ieviešanu valsts un vietējā līmenī;

    BĒRNU DARBS

    120.    uzsver, ka ir īpaši svarīgi nodrošināt, ka tie bērni, kuri juridiskā izpratnē jau ir pietiekami pieauguši, lai strādātu, par līdzvērtīgu darbu saņemtu arī līdzvērtīgu samaksu;

    121.    aicina Komisiju nodrošināt, lai cilvēktiesību komitejas un apakšgrupas, kas dibinātas saskaņā ar tirdzniecības un sadarbības nolīgumiem, savās apspriedēs pievērstos jautājumam par bērnu darbu, kā arī par bērnu pasargāšanu no jebkāda veida vardarbības, ekspluatācijas un diskriminācijas;

    122.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka visās politikas jomās — gan iekšpolitikas, gan ārējās politikas, kā dalībvalstu, tā ES līmeņa politikas jomās ņemtu vērā bērnu darba novēršanu visos tā veidos; uzskata, ka pilna laika izglītība ir labākais līdzeklis, lai risinātu problēmu gan attiecībā uz meitenēm, gan zēniem un lai novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu, un nākotnē panāktu lūzumu attiecībā uz analfabētisma un nabadzības uzveikšanu;

    123.  stingri nosoda visu veidu bērnu darbu, verdzību un piespiedu darbu, un citus darba veidus, kas nelabvēlīgi ietekmē bērnu veselību un drošību; aicina Komisiju un Padomi saistībā ar Eiropas Savienības tirdzniecību ar trešām valstīm un attīstības palīdzību tām rūpīgāk sekot, kā šīs valstis ievēro Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par bērnu darba aizliegšanu un kādus pasākumus veic, lai nekavējoties izskaustu visu veidu bērnu darbu;

    124.    norāda uz to, ka ES tirgoti ražojumi var būt izgatavoti, izmantojot bērnu darbu; aicina Komisiju ieviest mehānismu, kas bērnu darba upuriem dalībvalstu tiesās ļautu pieprasīt kompensāciju no Eiropas uzņēmumiem; aicina Komisiju panākt, lai stājas spēkā piegādes ķēdes atbilstības prasība, un jo īpaši izstrādāt mehānismus, lai galveno darbuzņēmēju varētu saukt pie atbildības Eiropā, ja piegādes ķēdē ir pārkāptas ANO konvencijas par bērnu darbu; šajā nolūkā aicina ES izmantot vispārējās preferenču sistēmas (GSP) procedūru kā vienu no veidiem, lai efektīvāk apkarotu bērnu darba izmantošanu, kas notiek daudzās pasaules vietās, īpaši vēršoties pret bīstamu darbu, ko spiesti darīt daudzi bērni;

    Migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu bērni

    125.    prasa bērnu interesēs īpašu uzmanību pievērst bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu bērnu stāvoklim un tādu bērnu stāvoklim, kuru vecāki ir patvēruma meklētāji, bēgļi vai nelegālie imigranti, lai šiem bērniem būtu attiecīgās tiesības neatkarīgi no viņu vecāku statusa un lai viņiem nebūtu jācieš no negatīvām sekām, ko radījusi situācija, par kuru viņi nav atbildīgi, un lai tiktu risinātas viņu īpašās vajadzības; īpaši rūpējoties par to, lai tiktu saglabāta ģimenes vienotība, ja tas ir labākais risinājums bērna interesēs;

    126.    prasa, lai nepilngadīgajiem bez pavadības pievērstu īpašu uzmanību saistībā ar visām migrācijas formām, jo organizētā noziedzība izmanto ikvienu iespēju, lai bērnu ievestu valstī ar nolūku to ekspluatēt; uzskata, ka dalībvalstīm tāpēc jābūt modrām un jānodrošina, lai būtu izstrādāta bērnu aizsardzības politika visām iespējamām situācijām;

    127.    pauž bažas par daudziem migrantu kopienu meiteņu tiesību pārkāpumu gadījumiem; mudina dalībvalstis aizliegt galvas lakatus un hidžabus vismaz pamatskolās, lai stingrāk uzstātu uz tiesībām būt bērnam un vēlāk nodrošinātu patiesu un nepiespiestu izvēles brīvību;

    128.    prasa, lai migrantu bērniem būtu pieejama izglītība un lai tiktu izstrādātas programmas un resursi ar starpkultūru perspektīvu, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātības situācijām un nepilngadīgajiem bez pavadības;

    129.    norāda, ka starptautiskie noteikumi par bērnu aizsardzību ir piemērojami attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuri iekļūst Eiropas Savienībā bez pieaugušo pavadības, izmantojot nelegālās imigrācijas kanālus; aicina visas vietējās, reģionālās un valsts iestādes, kā arī ES iestādes pēc iespējas sadarboties, lai aizsargātu šos nepilngadīgos bez pieaugušo pavadības; aicina Komisiju kopā ar izcelsmes trešām valstīm ieviest starptautiskās sadarbības un palīdzības procedūras, kas nodrošina šo nepilngadīgo atbilstīgu atpakaļnosūtīšanu, kā arī izveidot aizsardzības mehānismus, lai aizsargātu šos nepilngadīgos pēc tam, kad viņi ir atgriezušies savā izcelsmes valstī, — gan viņu bioloģiskajās ģimenēs, gan izmantojot tādus mehānismus un iestādes, kas viņus efektīvi aizsargā;

    130.    prasa, lai, saskaņā ar koplēmuma procedūru pieņemot jaunos instrumentus, uz kuriem balstīsies kopējā patvēruma sistēma, bērnu tiesību aizsardzība būtu priekšplānā un lai attiecībā uz viņiem tiktu izstrādāti īpaši pasākumi, kuros pienācīgi ņemtu vērā viņu neaizsargātību un kuri jo īpaši paredzētu bērniem atbilstīgu patvēruma sistēmas pieejamību, norādījumus par procedūrām, kas saistītas ar bērniem, to, ka tiek pienācīgi ņemti vērā individuālie patvēruma iemesli bērnam ģimenē, kas lūdz patvērumu, un plašākas ģimenes apvienošanas iespējas patvēruma sistēmā;

    131.    vērš īpašu uzmanību uz to migrantu bērnu stāvokli, kuri ir šķirti no abiem vecākiem vai to iepriekšējiem ar likumu vai saskaņā ar paražām ieceltajiem galvenajiem aprūpētājiem, un prasa apsvērt tāda specializēta ES instrumenta nepieciešamību, kurš risinātu visu vientuļo bērnu tiesības uz palīdzību, risinātu jautājumus, kas saistīti ar iekļūšanu noteiktā teritorijā, aizbildņu iecelšanu un lomu, tiesībām tikt uzklausītam, uzņemšanas nosacījumiem un ģimenes meklēšanas pasākumiem, un kurš, iespējams, varētu nodrošināt arī ilgtermiņa risinājumus;

    132.    vērš uzmanību uz to, ka bērni, ko nepavada pieaugušie, bērni bezvalstnieki, kā arī bērni, kuru dzimšana nav reģistrēta, ir pakļauti sevišķam riskam, un aicina dalībvalstis veikt īpašus pasākumus, pamatojoties uz katra atsevišķa bērna interesēm, saskaņā ar definīciju, kas noteikta ANO Bērna tiesību konvencijā un ko noteicis Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs bēgļu jautājumos;

    133.    vērš uzmanību uz to, ka nozīmīga loma ir izglītībai, kurā atzīst vienādu tiesību un iespēju principu un kurā neizmanto vardarbību vai miesas sodu; mudina Komisiju piešķirt nepieciešamos resursus, lai novērstu jebkādas vardarbības izpausmes bēgļu kopienās, jo īpaši ar dzimumu saistītu vardarbību un seksuālu izmantošanu, izveidojot tādas izglītojošas un izpratni veicinošas programmas par dzimumu līdztiesības jautājumiem, cilvēktiesībām, seksuālo un reproduktīvo veselību, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un HIV/AIDS, kuras paredzētas abu dzimumu nepilngadīgajiem;

    134.    uzsver, ka attiecībā uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu patvēruma piešķiršanas jomā pastāv neatbilstība starp to, ko tiesību akti paredz, un reālo praksi, un ka saglabājas ievērojamas atšķirības, kā pret bērniem ar bēgļa statusu attiecas dažādās dalībvalstīs;

    135.    uzsver, ka 5 % no patvēruma meklētājiem ir nepilngadīgie bez pavadības, un tādēļ pēc bērnu ierašanās uzņēmējvalstī ir nepieciešams iecelt labi apmācītus likumīgos aizbildņus, kuri pārstāvētu šo bērnu intereses; pieprasa, lai tiktu uzlaboti bērnu dzīves apstākļi uzņemošajās iestādēs; pauž neapmierinātību par bērniem piemērotu patvēruma piešķiršanas procedūru neesamību;

    136.    atzīmē, ka daudzi riska faktori, kuriem ir pakļauti bēgļu gaitās esošie bērni, gluži tāpat apdraud arī tos bērnus, kuri tikuši piespiedu kārtā pārvietoti savas valsts robežās;

    137.    uzstāj, ka bērnus var nosūtīt atpakaļ uz izcelsmes valsti tikai tad, kad viņiem var garantēt drošību un aizsardzību, un uzsver, ka nepieciešams atrast bērnu piederīgos un apvienot ģimenes; uzsver arī, ka jāaizliedz bērnu atgriešanās, ja pastāv risks, ka viņiem varētu tikt nodarīts nopietns ļaunums, pakļaujot viņus, piemēram, bērnu darbam, seksuālai izmantošanai, vardarbībai vai sieviešu ģenitāliju izkropļošanas apdraudējumam, vai ka viņi tiktu sociāli atstumti vai viņus varētu iesaistīt bruņotos konfliktos;

    138.    uzsver nepieciešamību uzlabot datu vākšanu par bērniem, kuri pieprasījuši bēgļa statusu vai nelegāli uzturas citas valsts teritorijā, nepieprasot bēgļa statusu, kā arī par patvēruma piešķiršanas procedūru rezultātiem un par bērnu turpmāko likteni pēc tam, kad ticis pieņemts galīgais — pozitīvais vai negatīvais — lēmums par pieprasīto patvērumu, lai nodrošinātu, ka bērnu atrašanās nebūtu nezināma vai ka viņi nekļūst par noziegumu upuriem;

    139.    uzsver emigrācijas negatīvās sekas un riskanto situāciju, kad vecāki emigrē un atstāj bērnus vienus attiecīgajā valstī; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt šādiem bērniem visaptverošu aprūpi, integrāciju un izglītību, kā arī ģimenes atkalapvienošanos, ja vien tas iespējams;

    140.    aicina Komisiju veikt pētījumu par iespēju piedāvāt Eiropas pilsonību bērniem, kas piedzimuši ES, neatkarīgi no viņu vecāku juridiskā statusa;

    141.    atgādina, ka migrantu bērnu administratīvajai aizturēšanai jābūt izņēmuma pasākumam; uzsver, ka bērniem, ko pavada viņu ģimenes, aizturēšanu var piemērot tikai kā pēdējo līdzekli un uz pēc iespējas īsāku laikposmu, kā arī ņemot vērā bērnu intereses saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 37. panta b) punktu, un ka bērnus bez pavadības nedrīkst aizturēt vai nosūtīt atpakaļ;

    142.    atgādina, ka migrantu bērniem ir tiesības uz izglītību un izklaidēšanos;

    Bērnu tiesības uz informāciju un izglītību

    143.    aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt efektīvu sistēmu, lai nodrošinātu, ka gan mājās, gan skolā un tādā līmenī, kas atbilst viņu vecumam un intelektuālajai attīstībai, bērniem dara zināmas viņu tiesības, un viņi tās var īstenot;

    144.    aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot jaunām meitenēm pieeju informācijai un izglītībai par reproduktīvo veselību un reproduktīvās veselības pakalpojumiem;

    145.    mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērnu aprūpes iestāžu kvalitāti, tostarp iespējas personām, kas profesionāli rūpējas par bērniem pastāvīgi papildināt profesionālo izglītību un apgūt zināšanas bērnu tiesību jomā, kā arī labus darba apstākļus un atbilstošu darba samaksu, jo šīs iestādes bērniem ieliek stingru pamatu nākotnei, vienlaikus dodot labumu vecākiem, it īpaši saistībā ar to vecāku darba slodzi, kas vieni audzina bērnus, un kas savukārt mazina nabadzību sieviešu un līdz ar to arī bērnu vidū;

    146.    aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotus centienus, lai palīdzētu partnervalstīm ieviest bezmaksas vispārējo pamatizglītību (Tūkstošgades attīstības 2. mērķis), un aicina Komisiju piešķirt nepieciešamo finansējumu operatīvajai iniciatīvai „Izglītība visiem”;

    147.    uzsver, ka nepieciešams pievērst sevišķu uzmanību Tūkstošgades attīstības 3. mērķim attiecībā uz dzimumu līdztiesību, kā arī tādiem jautājumiem kā meiteņu izglītība, vietējas izcelsmes sieviešu dzimuma skolotāju pieņemšana darbā un apmācība, jebkāda vīriešu dzimuma pārākuma izskaušana mācību programmās, skolu atrašanās tuvāk kopienām, kuras tās apkalpo, un pienācīgu sanitāro apstākļu nodrošināšana; uzsver, ka skolām jākļūst par drošības zonām, kurās tiek ievērotas bērnu tiesības, un ka nepieciešams enerģiski rīkoties, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un vardarbību skolās un to apkaimē;

    148.    aicina dalībvalstis veicināt projektus, kas paredz vairāku paaudžu kopīgu dzīvi (mājokļi vairākām paaudzēm), lai bērni varētu augt kopā ar gados vecākiem cilvēkiem un lai savukārt gados vecāki cilvēki, no vienas puses, varētu izmantot sociālās palīdzības tīklu un, no otras puses, varētu būt noderīgi bērnu attīstībā, daloties ar pieredzi un zināšanām;

    149.    uzsver, ka tiesības uz izglītību ir pamatnosacījums bērna kā sabiedrības locekļa attīstībai un ka šīs tiesības jāattiecina uz visiem bērniem neatkarīgi no viņu individuālajām spējām, etniskās un sociālās izcelsmes un ģimenes apstākļiem;

    150.               uzskata, ka izglītības sistēmai ir jābūt pieejamai bērniem neatkarīgi no viņu un/vai viņu vecāku statusa; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šo pieejamību ieceļotāju un/vai bēgļu bērniem;

    151.               uzsver, ka nākamajā stratēģijā jāatzīst tiesības iegūt izglītību saskaņā ar līdztiesīgu iespēju principu un bez diskriminācijas;

    152.    mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti ar cilvēktiesībām saistītu materiālu un demokrātiskas valsts pilsoņu rīcības pamatā esošo kopējo vērtību iekļaušanai mācību programmās;

    153.    prasa stratēģijas prioritātēs iekļaut tādu saskaņotu pasākumu kopumu, lai nodrošinātu, ka bērni invalīdi var vienmēr izmantot savas tiesības, lai tādējādi novērstu jebkādus diskriminācijas veidus un veicinātu viņu izglītības, sociālo un profesionālo integrāciju visos viņu dzīves posmos;

    154.    iesaka Komisijai un dalībvalstīm arī izpētīt skolēnu invalīdu īpašās vajadzības un īstenot šīm vajadzībām piemērotu apmācības programmu, lai veicinātu šo bērnu integrēšanos sabiedrībā;

    155.    aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību bērnu invalīdu integrētai izglītošanai, tādējādi viņiem nodrošinot pakāpenisku sociālo integrāciju vēl skolas laikā un palielinot veselo bērnu toleranci pret bērniem ar invaliditāti un sociālām atšķirībām;

    156.    prasa ar lielāku apņēmību risināt jautājumus, kas saistīti ar diskrimināciju, sociālo dažādību, tolerances mācīšanu skolā, izglītošanu par veselīgu dzīvesveidu un uzturu, kā arī alkohola un narkotiku, medikamentu, psihotropo vielu un citu apreibinošu vielu lietošanas novēršanu un piemērotu izglītošanu par seksuālo veselību;

    157.    atzīmē, ka kolektīva bērnu aprūpe jau no agrīna vecuma (bērnudārzi, skolas) ir viens no labākajiem veidiem, kā atrisināt darba un ģimenes dzīves saskaņošanas problēmu, un ir arī veids, kā jau agrīnā bērnu attīstības pakāpē nodrošināt, lai viņi gūst labumu no vienlīdzīgām iespējām un socializējas;

    158.               norāda, ka aizliegumu meitenēm mācīties skolā un nodarboties ar tādiem sporta veidiem kā peldēšana kultūras apsvērumu dēļ nevar attaisnot neviena kultūra, neviena reliģija, un to nedrīkst pieļaut;

    159.    aicina dalībvalstis visiem bērniem nodrošināt rotaļu un sporta iespējas — bezmaksas vai tādas, ko var atļauties un kas ir atbilstošas viņu vecumam;

    Veselība

    160.    norāda uz satraucošo faktu, ka Eiropā palielinās aptaukošanās gadījumu skaits, jo īpaši bērnu vidū; uzsver, ka aplēses liecina par to, ka ES vairāk nekā 21 miljonam bērnu ir liekais svars un ka šis skaitlis katru gadu palielinās par 400 000; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus agresīvas un maldinošas reklāmas regulēšanai un noteikumu pilnveidošanai attiecībā uz apstrādātas pārtikas uzturvērtības marķējumiem, lai varētu risināt pieaugošo aptaukošanās problēmu;

    161.    prasa, lai dalībvalstis un to attiecīgās iestādes darītu visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka bērni dzīvo veselīgā fiziskā vidē, ņemot vērā nesamērīgi lielo ietekmi, kāda piesārņojumam un sliktiem dzīves apstākļiem ir uz jauno paaudzi; pienācīga vērība jāvelta arī bērnu mācīšanās vides apstākļiem un jāievieš atbilstoši standarti;

    162.               atgādina par bērnu tiesībām uz veselību un it īpaši pusaudžu tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību un uzsver, ka māšu veselības aizsardzībai ir jābūt nedalāmai sastāvdaļai topošajā stratēģijā par bērna tiesībām, kurai jāveicina dzīves un darba apstākļu pielāgošana grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kā arī jāveicina, lai visām sievietēm būtu vienlīdzīga pieeja kvalitatīvai un valsts apmaksātai pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei, lai samazinātu māšu un bērnu mirstību, kā arī slimību pārmantošanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgs bērna attīstībai ir dzemdību atvaļinājums, it īpaši ņemot vērā ciešo kontaktu ar māti ne tikai pirmajos mēnešos pēc dzimšanas, bet arī pirmajos dzīves gados;

    163.               atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, ka no piedzimšanas brīža līdz pat pilngadībai bērnu vajadzības ļoti atšķiras dažādos viņu dzīves posmos; atgādina par bērnu tiesībām uz visaugstākajiem pieejamajiem veselības standartiem un, konkrētāk, par pusaudžu tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību un uz izglītošanu un pakalpojumiem saistībā ar ģimenes plānošanu; šīm tiesībām tāpēc jābūt vienai no sastāvdaļām jaunajā stratēģijā par bērnu tiesībām;

    164.    atzīmē, ka ANO Bērna tiesību konvencijā izklāstītās bērnu tiesības attiecas uz visiem cilvēkiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, un ka ir jāatzīst īpašas vajadzības attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību un pusaudžu tiesībām;

    165.    uzsver, cik svarīgi ir veicināt politiku attiecībā uz seksuālo un reproduktīvo veselību, lai samazinātu un iespējami novērstu tādas problēmas kā seksuāli transmisīvās infekcijas (tostarp HIV/AIDS), nevēlama grūtniecība un nelikumīgi un nedroši aborti jaunietēm, kā arī likvidēt jauniešu zināšanu trūkumu par savas reproduktīvās veselības vajadzībām;

    166.    aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai aizsargātu bērnus, kuru vecāki cieš no AIDS, un uzsver nepieciešamību sasniegt Tūkstošgades attīstības 5. mērķi (uzlabot mātes veselību), Tūkstošgades attīstības 4. mērķi (mazināt bērnu mirstību) un Tūkstošgades attīstības 6. mērķi (apkarot HIV/AIDS, malāriju un citas slimības); aicina arī veikt investīcijas bērniem paredzētu antiretrovirālo medikamentu izpētei un attīstībai, moskītu tīklu izplatīšanai, kā arī imunizācijas popularizēšanai ar GAVI alianses (agrāk: Vakcīnu un imunizācijas globālā alianse) starpniecību;

    167.    aicina dalībvalstis nodrošināt izglītošanu, informāciju un konsultācijas seksuālo jautājumu jomā, lai palielinātu informētību un personas seksualitātes respektēšanu un novērstu nevēlamas grūtniecības gadījumus, HIV/AIDS un citu STS izplatīšanos;

    atvieglot dažādu pretapaugļošanās līdzekļu pieejamību un veicināt informācijas izplatīšanu par tiem;

    168.    prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka visiem bērniem un pusaudžiem gan skolā, gan ārpus skolas tiktu sniegta piemērota un visaptveroša zinātniskā informācija par seksuālo un reproduktīvo veselību, lai viņi tādējādi varētu izdarīt apzinātu izvēli saistībā ar tādiem jautājumiem, kas attiecas uz viņu personīgo labklājību, tostarp attiecībā uz STS un HIV/AIDS profilaksi;

    169.    mudina dalībvalstis un Komisiju gan Eiropas Savienības robežās, gan ārpus tās sekmēt abu dzimumu bērniem vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, īpašu uzsvaru liekot uz bērniem invalīdiem, mazākumtautību vai sociālu minoritāšu grupu bērniem;

    170.               aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt lielākas pūles cīņā pret sievietēm un bērniem nodarīto kaitējumu, kas saistīts ar alkoholu:

    a)   sniedzot sievietēm labāku informāciju par alkohola izraisītiem augļa attīstības traucējumiem,

    b)   nodrošinot atbilstošu veselības aprūpi un konsultācijas sievietēm ar alkohola problēmām grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī sievietēm un bērniem ģimenēs ar alkohola un narkotiku atkarības problēmām,

    c)   ieviešot stingrākus noteikumus par alkoholisko dzērienu reklāmu un sporta pasākumu sponsorēšanu, ja sponsors ir alkohola nozares uzņēmums, nosakot reklāmas aizliegumu no plkst. 6.00 līdz plkst. 21.00 un aizliedzot alkohola reklāmu bērniem paredzētos produktos (datorspēlēs, komiksos), lai tādā veidā bērniem netiktu izplatīts pozitīvs priekšstats par alkoholu,

    d)   aizliedzot alkoholiskos dzērienus, kuri pēc sava dizaina grūti atšķirami no saldumiem vai rotaļlietām, jo bērni nespēj atšķirt alkoholiskus dzērienus no bezalkoholiskiem;

    171.    aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek radīti apstākļi, kas katram bērnam sniegtu iespēju piekļūt dažāda veida un dažādu līmeņu veselības aprūpes pakalpojumiem, un, ja vajadzīgs, veiktu mērķtiecīgus pasākumus, lai neaizsargātākajām grupām sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu iespējas, kas tām citādi nebūtu pieejamas;

    172.    atgādina, ka Padomes1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti[13], paredz tiesības uz darbu grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kas nozīmē, ka darba devējiem jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ne sievietes, ne viņu nedzimušie bērni netiek pakļauti veselības apdraudējumiem darba vietā;

    173.    prasa veikt pētījumus par vides ietekmi uz hormonālo, neiroloģisko sistēmu, psiholoģisko stāvokli un imūnsistēmu un novērtēt šo ietekmi, ieviest testus par piemērotību bērniem visos pilsētplānošanas un transporta plānošanas pasākumos, pozitīvi marķēt importētas rotaļlietas, kas nav izgatavotas, izmantojot bērnu darbu;

    Dzimšanas reģistrācija

    174.    atzīst ikviena bērna, tam piedzimstot, tiesības uz dzimšanas reģistrāciju, kas uzskatāma par likumīgu šī bērna eksistences atzīšanu, kā arī tiesības iegūt valstisko piederību un identitāti, neatkarīgi no viņu dzimuma vai etniskās izcelsmes, kā arī vecāku nacionālās piederības vai bēgļu, imigrantu vai patvēruma meklētāju statusa;

    175.    atzīst, ka dzimšanas apliecība palīdz aizsargāt bērnu pret tiesību pārkāpumiem, kurus rosina šaubas par bērna vecumu vai identitāti; uzskata, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma traucē tirdzniecībai ar bērniem un viņu orgāniem, ierobežo nelegālu adopciju un novērš gadījumus, kad neatklāj bērnu vecumu saistībā ar agrīnām laulībām, bērnu iesaukšanu militārajā dienestā, seksuālu izmantošanu, bērnu darbu[14] un tiesvedības attiecībā uz pieaugušajiem piemērošanu nepilngadīgajiem;

    176.    uzsver, ka nereģistrēti bērni faktiski ir „neredzami”, līdz ar to pieaug šo bērnu neaizsargātība, un palielinās iespēja, ka viņu tiesību pārkāpumi netiks pamanīti;

    177.    pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs dzimšanas reģistrācijā pastāv diskriminācija dzimuma dēļ un ka tiesību akti un prakses darbojas pretēji konvencijai par jebkāda veida sieviešu diskriminācijas izskaušanu, tostarp vērojami atteikumi reģistrēt vientuļo māšu bērnus, atteikumi norādīt mātes tautību, kā arī pastāv diskriminācija saistībā ar reģistrāciju meitenēm, kuras nav beigušas skolu, gadījumos, ja piekļuve reģistrācijai ir balstīta uz izglītības sistēmu;

    178.    aicina Komisiju un gan bērnu tiesību aizsardzības, gan humānās palīdzības organizācijas pievienoties aktivitātēm, lai veicinātu izpratni trešās valstīs par dzimšanas reģistrācijas nepieciešamību; atzīmē, ka dzimšanas apliecības neesamība var radīt šķēršļus iespējamo mantošanas tiesību atzīšanai un bērna piekļuvei izglītībai, veselības aprūpes pakalpojumiem un valsts materiālajam atbalstam; prasa veicināt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka šādi pakalpojumi tiek vispārēji sniegti pirms oficiālās reģistrācijas procesa pabeigšanas;

    179.    aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, lai tās izveido ilgtspējīgu un pastāvīgu reģistrācijas sistēmu, kas darbojas gan valsts, gan atsevišķu ciemu mērogā un kas ir pieejama bez maksas visiem iedzīvotājiem, tostarp arī iedzīvotājiem attālos apvidos, vajadzības gadījumā cita starpā izveidojot pārvietojamas reģistrācijas vienības, sniedzot attiecīgu apmācību valsts civildienesta reģistratoriem un piešķirot pietiekamus resursus šo iniciatīvu finansēšanai;

    180.    aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu efektīvu politisko pamatnostādņu koordināciju dzimšanas reģistrācijas sekmēšanā, jo sevišķi iesaistot Apvienoto Nāciju Organizāciju un attiecīgās aģentūras, ar mērķi vienoties par kopīgu programmu, kas veicinātu efektīvu atbalsi visā pasaulē;

    Bērni bruņotos konfliktos

    181.    uzsver, ka izšķiroša nepieciešamība ir īstenot ES Pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos;

    182.    neatlaidīgi aicina dalībvalstis pārņemt valsts tiesību aktos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un veikt attiecīgu izmeklēšanu, saukt pie atbildības un sodīt visas personas, kuras pretlikumīgi iesaistījušas bērnus bruņotajos spēkos vai grupējumos vai kuras izmantojušas viņus aktīvai darbībai bruņotos konfliktos, — lai nodrošinātu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai izbeigtu šādu noziegumu nesodīšanas tradīciju;

    183.    atzinīgi vērtē „Parīzes apņemšanos” („Paris Commitments”) par bērnu aizsardzību pret nelikumīgu iesaistīšanu vai izmantošanu bruņotajos spēkos vai bruņotos grupējumos, ko pieņēma 2006. gadā, aktualizējot 1997. gadā pieņemtos Keiptaunas principus, un neatlaidīgi aicina visas valstis pārņemt šos principus;

    184.    uzskata, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka izturēšanās pret bērniem, kam atņemta brīvība, atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem un humanitārajiem tiesību aktiem, ņemot vērā šo bērnu īpašo — nepilngadīgā statusu un aizliedzot bērnu turēšanu apcietinājumā kopā ar pieaugušajiem, izņemot gadījumus, kad tie ir vecāki kopā ar maziem bērniem; šajā sakarā uzsver, ka nepieciešams veicināt mācību programmas, ar kurām palielinātu izpratni tiesu un policijas sistēmu darbiniekiem un aģentiem tajās valstīs, kur konstatēts, ka meitenes un zēnus izmanto kā bērnus kareivjus;

    185.    uzsver, ka bērniem jāpiemēro nepilngadīgo tiesības un nepieciešams meklēt alternatīvus risinājumus tiesvedībai; prasa, lai tiesās bērniem prokurori būti speciālisti nepilngadīgo lietās un bērniem tiesas procesā palīdzētu advokāti, kuri praktizē sociālo tiesību jomā; aicina izveidot patiesības un samierināšanas komisijas;

    186.    pieprasa kādreizējo bērnu kareivju un bruņotos konfliktos iesaistīto bērnu reintegrāciju un viņu fizisko, sociālo un psiholoģisko rehabilitāciju, bērnu atgriešanos ģimenēs, alternatīvu aprūpi bērniem, kuriem nav iespējams atgriezties ģimenē, kursus iekavētās izglītības atgūšanai un informācijas izplatīšanu par HIV/AIDS; uzsver, ka nepieciešams labot atsevišķus trūkumus bijušo kareivju reintegrācijā, jo meitenes kareives dažkārt tiek sociāli noraidītas un atstumtas, un piešķirt īpašus resursus programmu izstrādei izglītības, seksuālās veselības jomā, psiholoģiskajam atbalstam un ģimeņu izlīgumam;

    187.    uzsver, ka nepieciešams dalībvalstīm uzsākt kopēju diplomātisku darbību vietās, no kurienes saņemti ziņojumi par to, ka bērni tiek iesaukti militārās vienībās vai bruņotos grupējumos;

    188.    atzīmē, ka ārkārtas palīdzības nodrošināšana bērniem nestabilās, konfliktu skartās valstīs reti iekļauj pienācīgas izglītības iespējas, un aicina Komisiju ārkārtas situācijās un pārejas posmos no krīzes uz attīstību sniegt atbalstu izglītības pasākumiem, tostarp Starptautiskā aģentūru tīkla izglītībai ārkārtas situācijās noteikto obligāto standartu ieviešanai;

    189.    uzsver — ja nav panākts galīgais atrisinājums ieilgušiem konfliktiem, tas rada situāciju, kad tiesiskums tiek ignorēts un attiecīgajās teritorijās notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem procesā, lai nodrošinātu, ka visas bērnu tiesības tiek ievērotas; prasa veikt pasākumus, lai risinātu jautājumus saistībā ar bērnu un viņu ģimeņu īpašajām vajadzībām neatrisināto konfliktu teritorijās;

    Bērni un demokrātija

    190.    uzsver bērnu tiesības augt brīvā un atvērtā sabiedrībā, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un vārda brīvība un kur vairs netiek piemērots nāves spriedums, it sevišķi mazgadīgām personām;

    191.    uzsver, ka bērni nedemokrātiskās valstīs ir sevišķi riskantā situācijā, un aicina Komisiju analizēt šīs iedzīvotāju grupas stāvokli;

    192.    aicina Komisiju apskatīt jautājumu, kā paaugstināt bērnu un jauniešu politisko izpratni trešās valstīs, kur ir ierobežota demokrātija, lai šie jaunieši varētu izaugt par politiski izglītotiem pilsoņiem;

    193.    aicina Komisiju uzsvērt, cik nozīmīgi ir jauniešiem būt spējīgiem brīvprātīgi paust savu viedokli, iesaistoties (politiskās) jaunatnes organizācijās;

    o o o

    194.    uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, kā arī „Bērnu Eiropas” starpvaldību darba grupai saistībā ar Nacionālo novērošanas centru bērnu jautājumos Eiropas tīklu (ChildONEurope), Eiropas Padomei, Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejai, UNICEF, Starptautiskajai Darba organizācijai (ILO), Apvienoto Nāciju Organizācijas augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) un Pasaules Veselības organizācijai (WHO).

    • [1]  OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.
    • [2]  OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp.
    • [3]  http://www.savethechildren.net/alliance/where_we_work/europegrp_haveyoursay.html.
    • [4]  OV C 300E, 9.12.2006., 259. lpp.
    • [5]  http://ec.europa.eu/justice_home/cfr_cdf/doc/thematic_comments_2006_en.pdf.
    • [6]  OV L 13, 20.1.2004., 44. lpp.
    • [7]  http://www.savethechildren.net/alliance/where_we_work/europegrp_haveyoursay.html.
    • [8]  ILO konvencijas par bērnu darba ļaunākajiem veidiem 182. pantā cilvēku tirdzniecība ir minēta kā viens no ļaunākajiem ekspluatācijas veidiem.
    • [9]  Eiropas Parlamenta nostāja pieņemta pirmajā lasījumā 2006. gada 13. decembrī par grozījumiem Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (P6_TA(2006)0559).
    • [10]  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. jūnija normatīvo rezolūciju par aizliegumiem, ko uzliek tiesas spriedumi par noziedzīgiem nodarījumiem, kas veikti pret bērniem (OV 298 E, 8.12.2006., 220. lpp.).
    • [11]  Ar akronīmu ECPAT apzīmē starptautisko atbalsta tīklu bērnu prostitūcijas, bērnu pornogrāfijas un bērnu tirdzniecības seksuāliem nolūkiem izbeigšanai.
    • [12]  OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.
    • [13]  OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
    • [14]  Definēts Bērna tiesību konvencijas 32. panta 1. punktā.

    PASKAIDROJUMS

    I. IEVADS

    Vispirms referente vēlas paust gandarījumu par to, ka Komisija publicējusi paziņojumu, kurā paziņots par bērnu tiesību aizsardzības stratēģijas izveidi. Tas liecina par patiesu vēlmi šo jautājumu padarīt par vienu no ES rīcības prioritātēm, atzīt bērnus par patstāvīgiem tiesību subjektiem, kuru intereses ir konkrētā veidā jāņem vērā visās politiskajās nostādnēs un pasākumos, ko pieņem Eiropas Savienības līmenī[1], un izveidot instrumentus, kas paredzēti bērnu tiesību ievērošanas veicināšanai.

    Šī ziņojuma mērķis ir atbildēt uz minēto paziņojumu, paužot nostāju par dažiem tajā iekļautajiem ierosinājumiem un formulējot citus. Papildus „stratēģiskiem”, vispārīgākas nozīmes aspektiem, kas tiks minēti vispirms, ziņojumā tiek aplūkotas dažas īpašas jomas, kuras ir Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas kompetencē un kurās attiecībā uz bērnu tiesībām ir nepieciešama mērķtiecīga rīcība.

    Stratēģijas veicināšanai un izstrādei jānotiek, pozitīvi apstiprinot bērnu tiesības, tostarp tiesības uz dzīvi ģimenē, uz izglītību, uz sociālo integrāciju, uz veselības aprūpi, uz iespēju vienlīdzību, uz nodarbošanos ar sportu, lai radītu pamatu tādas sabiedrības izveidei, kura būtu labvēlīga un piemērota bērniem un kurā bērni justos aizsargāti, un kuras dzīvē tie varētu piedalīties.

    Šajā sakarībā referente vēlas uzsvērt, ka šis ziņojums nekādā gadījumā nav iecerēts kā visu to problēmu saraksts, kuras jāatrisina, vai to tiesību saraksts, kurām ir jāpiešķir prioritāte.

    Jāprecizē, ka šis ziņojums tiek piedāvāts kā instruments pārdomām par Komisijas paziņojumu, ņemot vērā ļoti daudzās debates, kuras notika Eiropas Parlamentā (sanāksmes ar ēnu referentiem, ar darba grupu, kurā iekļauti atzinumu sagatavotāji no dažādajām komitejām, kurām lūgts atzinums, un tikšanās ar ekspertiem), un jo īpaši kopīgo uzklausīšanu, kura notika 2007. gada 17. aprīlī, un pirmo Eiropas Forumu par bērnu tiesībām, kurš 4. jūnijā notika Berlīnē.

    Turklāt galvenās prioritātes Eiropas Savienības turpmākai rīcībai tiks noteiktas (pēc plašas apspriešanās, ko Komisija ir paredzējusi uzsākt), pamatojoties uz dokumentu, kuru paredzēts publicēt 2008. gadā.

    II. BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS STRATĒĢIJAS PAMATNOSTĀDNES

    1. Tiesiskais regulējums

    Bērnu tiesības ir daļa no cilvēktiesībām, ko ES un tās dalībvalstīm ir pienākums ievērot saskaņā ar 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK), kas ir minēta Līguma par Eiropas Savienību (ESL) 6. panta 2. punktā. Turklāt visas dalībvalstis ir ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvenciju, kas ir galvenais atsauces dokuments saistībā ar bērna tiesībām. Tomēr šajā sakarībā ir jāpiebilst, ka, lai gan pēdējā minētā konvencija ir konkrētāka, tā neparedz nekādu sankciju mehānismu, kas ļautu nodrošināt tās ievērošanu, kā tas ir, piemēram, ECTK gadījumā.

    Eiropas Savienībai līdz šim nav bijis neviens īpašs juridiskais pamats attiecībā uz bērnu tiesībām.

    Tomēr jāuzsver, ka tad, ja pieņemtu Konstitucionālo līgumu, tas Eiropas Savienībai būtu daudz piemērotāks juridiskais pamats bērnu tiesību jomā: Konstitucionālā līguma I-3. pantā („Savienības mērķi”) ir tiešas atsauces uz bērnu tiesībām, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantam (kas attiecas tikai uz bērnu tiesībām) tādēļ būtu saistošs raksturs.

    Ja Eiropadome tuvākajā laikā nolems sasaukt jaunu starpvaldību konferenci, Parlamentam saskaņā ar ESL 48. pantu būs jāsniedz savs atzinums. Tad būs jānodrošina, lai bērnu tiesību jomas acquis tiktu nevis pārskatīts, bet gan, tieši pretēji, tiktu apstiprināts un pat nostiprināts.

    Papildus tam ir vietā apsvērt iespēju, ka ES varētu kļūt ne vien par ECTK dalībnieci, kā tas ir paredzēts, bet arī dažādo Eiropas Padomes konvenciju līgumslēdzēju pusi, kā 17. aprīļa uzklausīšanā ierosināja Eiropas Padomes pārstāve[2]. Tāpēc ir jāizskata iespēja, ka Kopiena un/vai Eiropas Savienība varētu pēc noteikta laika pievienoties Konvencijai par kibernoziedzību[3], Konvencijai par bērnu tiesību īstenošanu[4], Konvencijai par adopciju[5] vai Konvencijai par seksuālo izmantošanu[6]. Būtu lietderīgi arī izskatīt līdzekļus, kas vēlākā posmā varētu ļaut pievienoties Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencijai.

    Tomēr, lai gan nav konkrētu juridisko pamatu, Eiropas Savienības līmenī ir pieņemti daudzi instrumenti, kas gan tiešā, gan netiešā veidā skar bērnu tiesības. Tāpēc, pieņemot un transponējot šos instrumentus, ir svarīgi izveidot kontroles un pārraudzības mehānismu, lai nodrošinātu, ka, izstrādājot šos instrumentus un sekojot to īstenošanas gaitai, bērna tiesības tiek pienācīgi ņemtas vērā un ka šo instrumentu piemērošanā tās tiek ievērotas. Tas ir tas, ko saprot ar vārdu „iesaistīšana”.

    2. Iesaistīšana

    2005. gada aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu, kura mērķis bija uzlabot tās normatīvo priekšlikumu saderību ar Pamattiesību hartas noteikumiem[7]. Jāsecina, ka Komisijai ir 3 mērķi: jebkādu normatīvo priekšlikumu izstrādes laikā veikt sistemātisku un stingru kontroli par visu pamattiesību ievērošanu; veicināt „pamattiesību kultūru”; pamattiesību ievērošanas kontroles rezultātus padarīt pārskatāmākus pārējām iestādēm un sabiedrībai.

    Ziņojumā, ko Eiropas Parlaments sagatavoja par šo paziņojumu[8], tas pauda vēlmi, lai savā ietekmes novērtējumā Komisija paredzētu nodaļu, kas būtu veltīta tieši pamattiesībām. Šķiet, ka šī prasība būtu jāatkārto un jāprecizē, jo attiecībā uz dažiem normatīvajiem priekšlikumiem būtu lietderīgi, ka Komisija jo īpaši apsvērtu attiecīgo noteikumu iespējamo ietekmi uz bērniem. Ir pilnīgi skaidrs, ka par šādiem priekšlikumiem būtu jādod iespēja paust savu viedokli tiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un starptautiskajām organizācijām, kas specializējušies attiecīgajā jomā. Tas kļūst vēl svarīgāk tad, ja ņem vērā pievienoto vērtību, ko veido tiešā un konkrētā pieredze, kuru pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un starptautiskās organizācijas var piedāvāt Komisijas dienestiem, lai tiem palīdzētu konstatēt potenciālos riskus, kurus pat šķietami nenozīmīgi priekšlikumi var radīt attiecībā uz bērnu tiesībām[9].

    Eiropas Parlamentā būtu jāizveido īpaša struktūra, kuras sastāvs vēl būtu jānosaka, vai bērnu tiesību pārstāvja/aizstāvja amats, kas varētu uzturēt saziņu ar pilsonisko sabiedrību vai citām organizācijām, kuras specializējušās bērnu tiesību aizsardzībā. Bērni varētu pie šāda pārstāvja vērsties gadījumos, kad tie vēlētos iesniegt ierosinājumus attiecībā uz bērnu tiesību ievērošanas veicināšanu (sk. infra).

    3. Līdzdalība

    Bērnu tiesību jomā „līdzdalība” ir atslēgvārds un pamattiesības, kas caurvij ANO un šajā jomā specializējušos iestāžu un starptautisku organizāciju brošūras un deklarācijas. Pēc referentes domām, šis jēdziens ir cieši saistīts ar vienu no demokrātijas pamatprincipiem, kas paredz, ka pilsoņiem ir tiesības piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas uz viņiem attiecas.

    Tomēr ikdienā šim līdzdalības principam bieži vien piešķir otršķirīgu nozīmi, lai gan bērni bieži vien vislabāk var noteikt un saprast problēmas, kas attiecas uz viņiem, jo īpaši par dažiem aspektiem skolā, uz ielas, jauniešu klubos vai pat ģimenē, un viņiem netrūkst ieteikumu par to, kā tos uzlabot.

    Šī ziņojuma mērķis ir uzsvērt un parādīt to, ka tad, ja bērniem ir iespēja brīvi paust savu viedokli par jautājumiem, kas viņus ietekmē saskaņā ar attiecīgajām tiesībām[10], viņi to labprāt dara, un iegūtie rezultāti ir lieliski.

    Šāds solis pirmo reizi tika īstenots praksē ar plašu apspriešanos, kuru organizācija „Glābiet bērnus” veica par Komisijas paziņojumu un kuras rezultāti tika paziņoti 2007. gada 17. aprīļa kopīgajā uzklausīšanā.

    Referente vēlas, lai atbilstoši tam, kas minēts Komisijas paziņojumā, pamatojoties uz struktūrām un personām, kas bērniem ir vistuvāk, Komisija izveidotu ātru, efektīvu un lietderīgu mehānismu, ar kuru var apspriesties ar bērniem vai tos iesaistīt un kuru varētu izmantot visiem jautājumiem, kas tieši attiecas uz bērniem.

    4. Iestāžu procesa izvēršana

    Lai bērnu tiesību aizsardzība būtu uzskatāmāka un efektīvāka, būtu lietderīgi uzlabot to struktūru darbību, ko šim nolūkam jau ir izveidojušas dažādās iestādes, un pastiprināt to savstarpējo saziņu un sadarbību. Ja nepieciešams, būtu jāveido arī jaunas struktūras.

    Komisijas administrācijā nesen tika iecelts bērna tiesību koordinators, kura darbību tomēr ir nepieciešams atbalstīt ar struktūrvienību, kurai ir pietiekams kvalificētu darbinieku skaits un finanšu resursi. Turklāt, turpinot pašreizējās komisāru grupas saistībā ar cilvēktiesībām darbu, varētu paredzēt, ka, nosakot nākamās Komisijas sastāvu, tiks izveidots cilvēktiesību komisāra amats, kam būtu konkrēti uzdota arī bērnu tiesību aizsardzība[11] un kam būtu jācentralizē un jākoordinē visas darbības — normatīvās, administratīvās, plašsaziņas līdzekļu un citas —, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību.

    Pēdējo gadu laikā ir izveidotas arī citas struktūras, piemēram, 2000. gadā Padomē — Pastāvīgā starpvaldību grupa bērnu un jauniešu jautājumos ar nosaukumu „Bērnu Eiropa”[12], ko paredzēts izmantot kā forumu apmaiņām un datu salīdzināšanai par jautājumiem, kuri saistīti ar bērniem, un kas ik pēc pusgada rīko neoficiālas sanāksmes pēc tās valsts ielūgumu, kura uzņemas ES prezidentūru.

    Arī Eiropas Parlamentam ir struktūra debatēm par jautājumiem, kuri saistīti ar bērniem, — „Bērnu tiesību alianse”, ko veido deputāti no dažādiem politiskiem un ģeogrāfiskiem līmeņiem, kuri tiekas reizi divos mēnešos, kā arī sadarbības grupa „Ģimene”.

    Lai gan šīs dažādās iniciatīvas ir jāvērtē atzinīgi, tās tomēr var būt nepietiekamas, jo īpaši tāpēc, ka tām trūkst pārskatāmības un savstarpējas koordinācijas. Tāpēc, pēc referentes domām, būtu jākoordinē darbības, ko veic šīs dažādās struktūras, tās jāpastiprina un jānodrošina to publicitāte, vajadzības gadījumā izstrādājot kopēju tīmekļa vietni.

    Attiecībā uz Eiropas Parlamentu varētu arī paredzēt, kā minēts iepriekš, izveidot struktūru, kas koordinētu ar bērnu tiesību aizsardzību saistītās darbības, piemēram, izveidojot komiteju ar starpiestāžu pārstāvību, kam būtu sava administratīvā struktūrvienība tās darbības atbalstam.

    Jāatgādina, ka ir svarīgi arī veidot ciešākas saiknes ar dažādām starptautiskām organizācijām, piemēram, ar Eiropas Padomi, kas bērnu tiesību jomā izvērš daudzas iniciatīvas, sākot no tādu kampaņu īstenošanas, kuras vērstas pret vardarbību[13], līdz dažādu ieteikumu, rezolūciju un Konvenciju pieņemšanai, tādējādi kļūstot par vienu no svarīgākajiem partneriem attiecībā uz bērnu tiesību stratēģijas izstrādi. Tas pats attiecas uz dažām Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūrām, jo īpaši uz UNICEF, ko sevišķi raksturo kvalitāte, kura piemīt tās veiktajiem pētījumiem par visdažādākajiem bērnu tiesību aizsardzības aspektiem.

    Šajā sakarībā arī jaunizveidotajai Pamattiesību aģentūrai būtu jāsāk sadarboties ar šīm organizācijām, ar Eiropas Padomes augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos, kā arī ar pilsonisko sabiedrību vai ar tādām specializētām institūcijām kā Eiropas Bērnu tiesībsargu tīkls (ENOC), lai pilnveidotu savu pētniecisko darbību bērnu tiesību aizsardzības jomā, izmantotu citu struktūru gūto pieredzi un uzkrātās zināšanas un informāciju un lai tādējādi nepieļautu darbības pārklāšanos.

    5. Statistikas datu vākšana

    Savā paziņojumā Komisija pauž ieceri veikt plašu analīzi par šķēršļiem, kas bērniem traucē pilnībā izmantot savas tiesības. Šo analīzi būtu jāizmanto par pamatu publiskai apspriedei, kas notiks 2008. gadā, un jāpalīdz noteikt Eiropas Savienības turpmākās rīcības galvenās prioritātes. Ir skaidrs, ka šādai analīzei, kā arī tādu stratēģiju, politiku un programmu īstenošanai un novērtēšanai, kuras attiecas uz bērniem, un jo īpaši uz neaizsargātākajiem bērniem, ir nepieciešama uzticama, pilnīga, precīza un atjaunināta statistika.

    Tomēr izrādās, ka Eiropas Savienībā šajā jomā pastāv nopietni trūkumi[14], kā arī pat daudz nopietnāki šķēršļi, kas kavē uzticamu statistikas datu vākšanu par bērniem ārpuskopienas valstīs, un tāpēc ir jāveic noteikti pasākumi, lai uzlabotu statistikas datu vākšanu. Eiropas Komisija tādējādi varētu paredzēt EK Statistikas biroja mandāta paplašināšanu, lai iekļautu lielāku skaitu tādu rādītāju, kas attiecas tieši uz bērniem, un tas būtu jādara ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, kurām arī būtu jāpastiprina savi statistikas instrumenti. Šajā kontekstā liela nozīme ir arī bērnu līdzdalībai, un būtu jāizskata iespējas sistemātiskā veidā vākt informāciju par viņu viedokli dažos jautājumos. Varētu arī uzskaitīt informāciju, kas savākta ar telefona palīdzības līnijām bērniem. Ir skaidrs, ka šim nolūkam būtu jāparedz pietiekami līdzekļi. Šajā sakarībā atzinīgi jāvērtē tas, ka Komisija savā paziņojumā uzņemas konkrētas saistības „iedalīt šīs stratēģijas īstenošanai vajadzīgos personāla un finanšu resursus”[15].

    Šajā jautājumā ievērojama nozīme būs arī Pamattiesību aģentūrai. Tieši tāpat kā tās priekštecim, Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centram (EUMC), tai būs sadarbībā ar Komisiju un dalībvalstīm jāizstrādā metodes un standarti, lai Eiropas mērogā uzlabo datu salīdzināmību, objektivitāti un uzticamību.[16]

    6. Sadarbības pastiprināšana ar iesaistītajām pusēm: FORUMS

    Analoģiski tam, ko nosaka regula par Pamattiesību aģentūru, kuras 10. pantā ir paredzēts izveidot „Pamattiesību platformu”, kas iecerēta kā mehānisms, lai apmainītos ar informāciju un apkopotu zināšanas, un kas apvieno dažādas struktūras, kuru darbība ir veltīta cilvēktiesību ievērošanas veicināšanai, Komisijas paziņojumā ir paredzēts izveidot „Forumu”.

    Šim forumam, par kuru varētu paredzēt, ka tas savu darbību veiks Aģentūras aizbildnībā, pēc Komisijas domām, vajadzētu piedalīties Eiropas Savienības darbību plānošanā un uzraudzīšanā un ļaut apmainīties ar pieredzi un labu praksi. Forumam jāapvieno gan dalībvalstis, gan Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūras, Eiropas Padome, neatkarīgas institūcijas bērnu tiesību veicināšanai, pilsoniskā sabiedrība un paši bērni.

    Komisijai būs jārīko forums, lai visiem daudzajiem iesaistītajiem dalībniekiem sniegtu pienācīgas iespējas piedalīties, vienlaikus nodrošinot efektīvu organizāciju.

    Lai to varētu panākt, vajadzētu, iespējams, izveidot augsta līmeņa ekspertu konsultatīvu grupu ar ierobežotu sastāvu, kas veiktu pētījumus un analīzi un sagatavotu foruma sanāksmju darba kārtību. Šajā grupā būtu jāiekļauj eksperti juristi un eksperti bērnu tiesību jautājumos, kas spētu izvirzīt konkrētus priekšlikumus par tiesību aktiem, kurus varētu pieņemt Kopienas līmenī, lai īstenotu foruma priekšlikumus. Turklāt būtu jāprecizē foruma uzdevumi un pilnvaras. Ja ir paredzēts, ka forumam būs jāizstrādā ieteikumi, tad iekšējā reglamentā būtu jānosaka veids, kādā šie ieteikumi tiks īstenoti, un jāizraugās struktūras, kam uzdos minēto ieteikumu īstenošanu un īstenošanas gaitā sasniegtā progresa novērtēšanu. Šajā kontekstā Parlamenta komitejām varētu būt aktīva „pārraudzības” loma.

    Ir skaidrs, ka, lai forums varētu strādāt labos apstākļos un efektīvi, tas būtu jāiekļauj Kopienas budžetā.

    7. Panāktā progresa uzraudzības mehānisma izveide

    Ir atzinīgi jāvērtē Komisijas lēmums katru gadu sniegt ziņojumu par ierosinātās stratēģijas īstenošanā panāktā progresa gaitu. Šādam ziņojumam vajadzētu būt instrumentam, kas Parlamentam — jo īpaši saistībā ar tā ikgadējiem ziņojumiem par cilvēktiesību stāvokli — ļautu īstenot sistemātisku un precīzu kontroli par to, kā Kopienas līmenī tiek ņemtas vērā bērnu tiesības.

    Saskaņā ar vienu no UNICEF ieteikumiem[17] Eiropas Parlamentam savukārt vajadzētu veikt iegūto rezultātu kontroli, periodiski rīkojot uzklausīšanas, kas būtu veltītas bērnu tiesību ievērošanas veicināšanas konkrētiem aspektiem.

    Arī šajā ziņā Pamattiesību aģentūrai būs svarīga loma un būs jārūpējas, lai bērnu tiesību ievērošanas kontrolei būtu pienācīga vieta daudzgadu darba programmā, kas tai būs jāizstrādā savas darbības sākumā un par ko tai tuvākajā laikā būs jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu[18].

    III. DAŽAS PRIORITĀRĀS NOZARES, KURAS JĀŅEM VĒRĀ, VEIDOJOT STRATĒĢIJU

    l. Cīņa pret jebkura veida vardarbību

    Pret bērniem vērsta vardarbība nav attaisnojama nevienā gadījumā. Tāda ir galvenā ideja profesora S. P. Pinheiro ziņojumā, kas iesniegts 17. aprīļa noklausīšanās sanāksmē, un tā ietverta arī šajā ziņojumā[19].

    Šī iemesla dēļ ir jāsoda ne vien vardarbībā vainīgie, bet arī jāizstrādā pret bērniem vērstas vardarbības novēršanas stratēģija.

    Eiropas Savienība jau ir ieviesusi vairākus svarīgus instrumentus cīņā ar vardarbību, kuras upuri ir bērni, proti, DAPHNE un AGIS programmas[20]; rīcības plānu par cilvēku tirdzniecības apkarošanu[21]: Padomes 2002. gada 19. jūlija Pamatlēmumu 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu[22]; Padomes 2000. gada 29. maija lēmumu par to, kā apkarot bērnu pornogrāfiju interneta tīklā[23]; Padomes 2003. gada 22. decembra Pamatlēmumu 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu[24]; kā arī dažādus apkarošanas pasākumus attiecībā uz sekstūrismu, kurā ir iesaistīti bērni.

    Attiecībā uz šo pēdējo aspektu komisārs F. Frattini pagājušā gada 17. aprīļa noklausīšanās laikā paziņoja, ka Komisija sadarbībā ar tūrisma braucienu operatoriem ir strādājusi, lai pastiprinātu tos pasākumus, kuru mērķis ir ierobežot sekstūrisma plūsmu no dalībvalstīm; referente to vērtē atzinīgi un izsaka vēlmi, lai tiktu īstenotas procedūras, kuras ļauj efektīvāk eksteritoriāli koordinēt kriminālvajāšanu. Turklāt komisārs F. Frattini informēja par 2007. gada 22. maijā pieņemto paziņojumu par noziedzību internetā.

    Saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu ir jāatgādina, ka Eiropas Padome gatavojas pieņemt Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību, kurai atbilstīgi ES dalībvalstis ir saskaņojušas savu nostāju saistībā ar 36. pantā minēto komiteju. Šajā saistībā ir izskatīts jautājums par Kopienas un/vai ES pievienošanos minētajai konvencijai. Referente var vienīgi atbalstīt šādu pievienošanos, un viņa vēlētos, lai šajā jautājumā pieņemtu principiālu nostāju, kas Eiropas Savienībai turpmāk ļautu piedalīties sarunās par nākamajām konvencijām, kuras attiecas uz krimināltiesību aspektiem, jo īpaši par tām konvencijām, kuru mērķis ir aizsargāt bērnus, kā arī tās ratificēt.

    Turklāt steidzīgi ir jāizveido sistēma bērnu aizsardzībai pret seksuālu vardarbību, kas paredz ieviest efektīvus un saskaņotus kontroles mehānismus, lai personām, kuras sodāmības dēļ jāuzskata par nepiemērotām darbam ar bērniem, efektīvā veidā aizliegtu pieeju noteiktām profesijām. Referente iesaka Padomei pastiprināt tiesu iestāžu sadarbību dalībvalstu starpā attiecībā uz bērnu seksuālu izmantošanu un bērnu pornogrāfiju, uzlabojot sadarbību informācijas apmaiņas jomā attiecībā uz ES mēroga tiesu praksi un nosakot minimālās prasības citām dalībvalstīm. Šāds pasākums ir jāievieš, lai nodrošinātu, ka aizliegums veikt ar bērniem saistītu darbu attiecas uz personām, kuras sodītas par seksuālu vardarbību kādā no dalībvalstīm, un lai juridiskās sekas būtu spēkā pārējās dalībvalstīs.

    Attiecībā uz bērnu pornogrāfiju interneta tīklā Eiropas Komisija sadarbībā ar vairākām banku nozares iestādēm un tām galvenajām struktūrām, kas izsniedz kredītkartes, novērtē iespēju no tiešsaistes maksājumu sistēmām izslēgt tās tīmekļa vietnes, kurās tiek pārdoti bērnu pornogrāfijas materiāli. Tā ir teicama iniciatīva, kurai mums pilnībā jāpievēršas.

    Jo īpaši, ņemot vērā bērna intereses, jābūt iespējai, ka citām kredītiestādēm informāciju sniedz banka, kas anulē ar tādu pārdevēju noslēgtu līgumu, kurš tiešsaistē pārdod bērnu pornogrāfijas materiālus pēc tam, kad to ir informējusi institūcija, kas pēc veiktajām pārbaudēm izsniedz kredītkarti. Šajā nolūkā jāizveido pastāvīgi atjaunināma datubāze ar tiem pārdevējiem, kas tirgo bērnu pornogrāfijas materiālus. Turklāt informācija par šāda veida pārdevējiem nekavējoties ir jāpaziņo attiecīgās dalībvalsts policijai, Eiropolam un Interpolam. Saistībā ar cīņu pret bērnu pornogrāfiju tiešsaistē ir jāīsteno informatīvas un sabiedrību izglītojošas kampaņas, lai aizsargātu bērnus un sodītu noziedzniekus.

    Attiecībā uz internetā publicēto vardarbību ir jāizstrādā efektīva pašregulācijas sistēma tām tīmekļa vietnēm, kurās tiek izplatīti tādi attēli vai videomateriāli, kuros redzama nežēlīga izturēšanās. Interneta pārvaldītājiem jāpievērš uzmanība saturam, kas tiek ievietots viņu tīmekļa vietnē un jāaizliedz nežēlīga izturēšanās kibertelpā, kas veicina vardarbību nepilngadīgo starpā un aizvainojumus starp skolniekiem un pasniedzējiem. Šajā saistībā referente uzsver Kopienas programmas „Safer Internet Plus” (2005.–2008. gadam) lietderību; tās mērķis ir veicināt interneta drošāku izmantošanu un jaunās tiešsaistes tehnoloģijas, kurās ir izveidoti tālruņu numuri un „karstā telefona” līnijas, lai palīdzētu tiem bērniem, kas saskārušies ar nelikumīgu un bīstamu saturu.

    Ir svarīgi pievērst uzmanību arī citiem komunikācijas veidiem, jo īpaši televīzijai, lai uzraudzītu un ierobežotu vardarbību saturošu attēlu un materiālu vai bērniem nepiemērotas informācijas pārraidīšanu.

    Cits nopietns vardarbības veids, kam jāpievērš uzmanība, ir dzimumorgānu sakropļošana. Pieaugot migrācijas plūsmai, līdz ar kuru ne vienmēr notiek patiesa integrācija, šī parādība ievērojami izplatās pat Eiropas Savienībā. Bieži vien pretimnākoši ārsti nelegāli veic šāda veida operācijas. Vēl biežāk bērni tiek pakļauti šādām operācijām, ja viņi tiek aizvesti uz savu izcelsmes valsti, lai tur viņus izkropļotu, nesniedzot ne informāciju, ne specifisku medicīnisko palīdzību. Gūtie bojājumi ir neatgriezeniski un tie nopietni ietekmē upura fizisko un psiholoģisko veselību, kā arī rupji tiek pārkāptas bērnu tiesības. Šajā jautājumā ir jāparedz sadarbība ar izcelsmes valstīm.

    Cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā[25] referente vēlas uzsvērt pievienoto vērtību, ko var sniegt sadarbība ar Eiropolu un Eurojust, turklāt viņa uzskata, ka šo struktūru darba uzlabošanā ir jāievieš visi līdzekļi, lai aizsargātu bērnus pret šīm briesmām, kā arī pret jebkura cita veida, ne tikai seksuālu, vardarbību un izmantošanu. Bērnu izmantošanai tiešām var būt visdažādākie veidi, piemēram, bērnu izmantošana ubagošanā, kas nepārprotami ir bērna cieņu aizskaroša un rada nopietnu psiholoģisku kaitējumu; šāda prakse ir jāaizliedz visās dalībvalstīs. Referente tādēļ vēlas, lai dalībvalstis sniegtu Eiropolam un Eurojust jebkādu lietderīgu informāciju, kas varētu uzlabot to darba efektivitāti, un lai Eiropols pastiprinātu savu sadarbību ne vien ar Interpolu, bet arī ar Frontex.

    Uzklausīšanā, kas notika 17. aprīlī, komisārs F. Frattini uzsvēra vēlmi ciešā sadarbībā ar nozares pārstāvjiem cīnīties pret vardarbīgām videospēlēm, un referente šādu ideju var vienīgi pilnībā atbalstīt.

    Visos gadījumos bērnu tiesību veicināšanā un jo īpaši viņu pašu iesaistīšanā sevišķi jāņem vērā, ka jāļauj pašiem bērniem būt galvenajiem dalībniekiem, lai novērstu viņu tiesību pārkāpumus un veidotu cieņu pret cilvēktiesībām.

    2. Cīņa pret nabadzību un diskrimināciju un tiesības uz izglītību

    Pašreizējās stratēģijas mērķis ir atbalstīt to Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kuri nosaka visu pasaules iedzīvotāju, bet, visupirms — bērnu, vispārējās prioritātes. Šie mērķi jo īpaši ir cīņa pret galēju nabadzību, vispārējā pamatizglītība, mātes veselības uzlabošana, bērnu mirstības līmeņa samazināšana, HIV/AIDS profilakses kampaņas un vakcinēšanās kampaņas.

    Turklāt bērni ir jāaizsargā pret nelabvēlīgākajiem ekspluatācijas veidiem, jo īpaši bērnu darbu, pret bērnu iesaistīšanu konfliktos (bērni karavīri) un verdzību mājsaimniecībās.

    Nabadzība bieži vien rada sociālo atstumtību un diskrimināciju. Savā paziņojumā Komisija dara zināmu savu nodomu no 2007. gada veicināt kopu veidošanu darbībām ES līmenī attiecībā uz bērnu nabadzību. Saistībā ar šo regulējumu Komisijai jāpievērš sevišķa uzmanība tam, ka nabadzība nopietni apdraud bērnu attīstību un viņu tiesību ievērošanu.

    Tāpēc ir būtiski, lai ES risinātu šīs problēmas ciešā saistībā ar Bērnu tiesību konvencijas noteikumiem, kuras 27. un 28. pantā ir atzītas katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai, kā arī bērna tiesības uz izglītību. Turklāt tiesības uz izglītību ir paredzētas Pamattiesību hartas 14. pantā.

    Eiropas Savienībai ir arī jānodrošina, lai netiktu pieļauta nekāda veida diskriminācija attiecībā uz piekļuvi izglītībai un uz kvalitatīvas izglītības iegūšanu. Tomēr šajā posmā vienīgi Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, nosaka, ka dalībvalstīm ir pienākums izglītības jomā aizliegt jebkāda veida tiešu vai netiešu diskrimināciju.

    Konkrētāk runājot, tas nozīmē, ka pašreizējā likumdošanas situācijā pret diskrimināciju izglītības jomā tiek aizsargātas vienīgi etniskās minoritātes, savukārt reliģiskām un valodu minoritātēm šādas aizsardzības nav. Tādēļ referente uzskata, ka būtu jāpieņem jauni noteikumi, lai paplašinātu piemērošanas jomu aizsardzībā pret diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi izglītībai[26]. 2007. gads ir Vienlīdzīgu iespēju gads. Referente vēlas, lai Komisija sāktu izstrādāt tādu direktīvu, kuras piemērošanas joma attiecas uz visām tām jomām, kas minētas direktīvā, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (3. pants), un lai tā attiektos uz visiem EK līguma 13. pantā minētajiem diskriminācijas veidiem, proti, diskrimināciju dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģijas, pārliecības, dzimumorientācijas un invaliditātes dēļ.

    Par vienu no galvenajām prioritātēm turpmākajos Eiropas Savienības īstenotajos pasākumos bērnu tiesību jomā jānosaka bērnu invalīdu tiesību aizsardzība.

    Šajā nolūkā ir jāuzsver, ka bērni ar invaliditāti ir jāuzskata par bērniem ar „atšķirīgu veselību”. Tāpēc ir būtiski svarīgi garantēt viņu tiesības un palīdzēt nodrošināt šo bērnu pilnvērtīgu attīstību un cieņu pret viņiem.

    Turklāt referente uzskata, ka atsevišķos gadījumos, jo īpaši attiecībā uz čigānu bērniem, ir jāparedz konkrēti diskriminācijas apkarošanas pasākumi. Šķiet, ka tas tiešām ir vienīgais veids, kā risināt nošķiršanas jautājumu, ar ko reizēm saskaras šie bērni[27].

    Jo īpaši jāveicina izglītošanas kampaņas, kuras ir lietderīgas, lai cīnītos pret augsto analfabētisma līmeni, kā arī īstenot īpašus pasākumus, lai samazinātu pārāk lielo skolu nebeigušo romu bērnu skaitu.

    Paralēli tam būtu jānodrošina, ka veselības aprūpes iestādes veicina vakcinēšanās programmas un medicīnisko palīdzību romu jaundzimušajiem un bērniem, kuri ir sabiedrības grupa ar paaugstinātu patoloģiju risku.

    Turklāt vajadzētu veikt mērķtiecīgus pasākumus ielas bērnu labā, kuri dzīvo un strādā uz ielām un par kuriem dati ir vairāk nekā nepilnīgi, kaut gan šīs bērnu grūtības ir pierādījušas vajadzību veikt īpaši mērķtiecīgus pasākumus.

    3. Migrantu bērnu tiesības

    Savā paziņojumā Komisija uzsver, ka „vēl viens uzdevums ir nodrošināt, lai ES un dalībvalstu tiesību aktos un politikā pilnībā tiktu ievērotas bērnu kā migrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu tiesības”[28]. Referente var vienīgi atbalstīt šādas problēmas risināšanu.

    Patvēruma politikas jomā nākamo mēnešu laikā Komisijai ir jāiesniedz jauni instrumenti Eiropas Parlamentam un Padomei, lai izveidotu kopēju patvēruma sistēmu. Referente turpmāk pievērš uzmanību tam, ka bērnu īpašais stāvoklis vairāk jāņem vērā visos šajā saistībā apstiprinātajos pasākumos. Kaut gan pašreizējie instrumenti ietver noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt bērnus, tie joprojām ir nepietiekami un to piemērošanā ir problēmas[29]. Tāpēc vajadzētu, piemēram, nodrošināt, ka tie ierēdņi, kuri ir atbildīgi par šo lietu izskatīšanu, saņem īpašu izglītību un ka bērns tiek uzklausīts tādos apstākļos, kas ir piemēroti viņa vecumam, kuru jānosaka ar iespējami lielāku precizitāti, kā arī iespēju atrast alternatīvas ieslodzījumam, jo ieslodzījums nozīmē tikai to, ka bērnam tiek radītas papildu traumas. Precīzi jādefinē arī „bērna interešu” jēdziens, cieši sadarbojoties ar Augsto komiteju bēgļu jautājumos (UNHCR), kura ir izstrādājusi oficiālu noteikšanas procedūru attiecībā uz interešu jēdzienu („BID”, Best Interests Determination)[30].

    Šim jēdzienam ir īpaša nozīme attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības, kuru neaizsargātība vairs nav jāpierāda[31]. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai šīs personas tiktu pienācīgi informētas par savām tiesībām un par to, kādā veidā viņas var sevi aizsargāt, kā arī lai viņas iespējami drīzāk saņemtu likumīgā pārstāvja atbalstu.

    Turklāt daudzi jaundzimušie nav reģistrēti. Bērniem, kuru dzimšana nav reģistrēta, varētu nebūt iespējas izmantot tiesības uz identitāti, vārdu, tautību, izglītību un veselības aprūpi. Situācijā, kad bērni nav iekļauti reģistros, ir jāveic konkrēti pasākumi, jo nereģistrētam nepilngadīgajam nepiešķir juridisko statusu, un tas rada šķēršļus kontrolei, preventīviem pasākumiem un reaģēšanai šo tiesību pārkāpšanas gadījumā. Bērni, kas nav reģistrēti, ir sevišķi neaizsargāti un bieži kļūst par tirdzniecības un seksuālās izmantošanas upuriem, viņi nokļūst verdzībā vai tiek nodarbināti piespiedu kārtā.

    IV. SECINĀJUMS

    Iepriekš aplūkotās nozares, kurās īpaši jāņem vērā bērna tiesības, ir tikai daži no jautājumiem, kas ir jāņem vērā, lai panāktu patiesu „iesaistīšanu”. Lai veiktu konkrētus pasākumus, ir jāņem vērā arī citas problēmas, piemēram, izglītošana par uzturu, alkohola pārmērīga lietošana un narkotiku tirdzniecība, kas saskaņā ar „Glābiet bērnus” aptauju ir dažas no lielākajām problēmām, kuru paši bērni vēlētos atrisināt.

    Vairākas citas bērnu tiesības netiek ievērotas un tām nav nodrošinātas atbilstīgas garantijas. Ir visdažādākās neatliekami risināmas situācijas, kas saistītas ar bērniem. Piemēram, starptautiskās bērnu tirdzniecības aizvien lielāks pieaugums; birokrātijas slogs, kas rada šķēršļus starptautiskai adopcijai; piespiedu laulību traģēdija; ievērojams to pazudušo bērnu skaits, par kuriem nav nekādas jaunas informācijas.

    Kā referente to jau norādīja ievadā, Komisijas piedāvātās stratēģijas prioritārās nozares vēlāk ir jāapspriež padziļinātā diskusijā dažādos starptautiskos forumos; viens no šādiem forumiem pirmo reizi notika Berlīnē.

    Tomēr svarīgi būtu novērtēt turpmākajā ES stratēģijā iekļauto informāciju, lai saglabātu ģimeni un dzimstības līmeni, kā arī, lai garantētu bērna tiesības.

    • [1]  Kā UNICEF pētniecības centra Innocenti direktore Sanos Pais uzsvēra atklāšanas runā 17.aprīļa uzklausīšanā: „Bērniem ir nepieciešama atsevišķa un sistemātiska uzmanība, un tos nevar neņemt vērā vai atstāt novārtā, kad tiek izstrādātas politiskās nostādnes un tiek sadalīts budžets”.
    • [2]  V. Taylor paziņoja: „Mēs ļoti vēlamies, lai Eiropas Savienība kļūtu par atbilstošu konvenciju līgumslēdzēju pusi, tādējādi pastiprinot mūsu politisko un praktisko sadarbību šajā kontekstā un radot papildu stimulu tam, lai dalībvalstis tās ratificētu.” Runas tekstu var atrast šajā vietnē: http://www.europarl.europa.eu/hearings/default_en.htm
    • [3]  Tās 9. pantā ir minēti noziegumi, kas saistīti ar bērnu pornogrāfiju.
    • [4]  Šajā konvencijā, kuras mērķis ir aizsargāt bērna „galvenās intereses”, ir paredzēti procesuāli pasākumi, kas bērniem ļauj īstenot savas tiesības tiesu iestādēs ierosinātās procedūrās, kuras saistītas ar ģimeni (aizbildnība, saskares tiesības, radniecība, aizgādnība).
    • [5]  Pašlaik šī konvencija tiek pārskatīta, lai tā atbilstu juridiskajām un sociālajām pārmaiņām, jo īpaši attiecībā uz apspriešanos ar bērnu, kuru paredzēts adoptēt, gadījumos, kad tas ir iespējams, minimālo vecumu personām, kuras adoptē bērnus, personu tiesībām zināt savu identitāti un izcelsmi. Pārskatīto konvenciju par adopciju Ministru komitejai iesniegs 2007. gadā.
    • [6]  Šī konvencija pašlaik ir pieņemšanas procesā, un Padomē tiek izskatīta iespēja, ka tai varētu pievienoties Kopiena un/vai Eiropas Savienība.
    • [7]  Paziņojums par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās. Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai, COM (2005)172 galīgā redakcija, 27.04.2005.
    • [8]  Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. marta rezolūcija par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas likumdošanas iniciatīvās. Metodoloģija sistemātiskai un stingrai uzraudzībai (2005/2169(INI)).
    • [9]  Šajā sakarībā sk. 2005. gada kopsavilkuma ziņojumu, ko sniedza pamattiesību jautājumu neatkarīgo ekspertu tīkls, 17. lpp.
    • [10] 4Bērna tiesību konvencijas 12. pants.
    • [11]  Eiropas Parlaments jau ir agrāk prasījis izveidot augsta līmeņa pārstāvja amatu, kam būtu uzdota bērnu tiesību aizsardzība. Sk., piemēram, Eiropas Parlamenta rezolūciju par tirdzniecību ar bērniem un par bērniem karavīriem ( B-5-0320/2003), ko pieņēma 2003. gada 3. jūlijā.
    • [12]  http://www.childoneurope.org/_fr/index_fr.htm
    • [13]  Kopš 2006. gada janvāra Eiropas Padomei ir koordinācijas struktūrvienība, kas nodarbojas ar bērnu tiesību ievērošanas veicināšanu un ar bērnu aizsardzību pret vardarbību; www.coe.int/children
    • [14]  Šajā sakarībā sk. Euronet brošūru „Bērnu tiesības ES”, 36. lpp.
    • [15]  Iepriekš minētais paziņojums, 13. lpp.
    • [16]  Padomes 2007. gada 15. februāra Regulas (EK) NR. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts.
    • [17]  Sk. Santos Pais runu 2007. gada 17. aprīļa uzklausīšanā, http://www.europarl.europa.eu/hearings/default_en.htm
    • [18]  Padomes 2007. gada 15. februāra Regulas (EK) NR. 168/2007, ar ko izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, 5. panta 1. punkts.
    • [19]  Sergio Paulo Pinhero tika iecelts par vadītāju ANO pētījumam par vardarbību pret bērniem. Ar šo pētījumu var iepazīties vairākās tīmekļa vietnēs, piemēram, http://www.unicef.org.
    • [20]  Šīs programmas mērķis ir palīdzēt tieslietu speciālistiem, tiesībaizsardzības iestāžu inspektoriem un to dienestu pārstāvjiem, kas ir atbildīgi par palīdzības sniegšanu ES dalībvalstu un kandidātvalstu upuriem, izveidot Eiropas tīklus, kā arī īstenot informācijas un labas prakses apmaiņu.
    • [21]  ES plāns par labāko praksi, standartiem un procedūrām cilvēku tirdzniecības apkarošanai un novēršanai, OV C 311, 9.12.2005.
    • [22]  OV L 203, 1.8.2002.
    • [23]  OV L 138, 9.6.2000.
    • [24]  OV L 13, 20.1.2004., 44. lpp.
    • [25]  Attiecībā uz to komisārs F. Frattini paziņoja, ka 17. oktobrim jākļūst par šīs parādības simbolisko dienu.
    • [26]  Šajā saistībā skatīt Pamattiesību ekspertu tīkla 2006. gada 25. maija tematisko ziņojumu Nr. 4, 45. lpp.
    • [27]  Labas prakses piemērus šajā jomā skatīt iepriekš minētajā ziņojumā, 46. lpp.
    • [28]  COM 2006 (367), 7. lpp.
    • [29]  Šajā saistībā skatīt Augstās komitejas bēgļu jautājumos pārstāvja uzstāšanos, kas notika 17. aprīļa noklausīšanās laikā http://www.europarl.europa.eu/hearings/default_en.htm
    • [30]  Interešu oficiāla noteikšana (BID) ir oficiāla procedūra, kas ietver attiecībā uz atsevišķiem bērniem ieviestas īpašas drošības procedūras un dokumentu prasības, kas izriet no Augstās komitejas bēgļu jautājumos kompetences. Lēmuma pieņēmējam ir jāapsver un jālīdzsvaro visi attiecīgie faktori katrā konkrētā gadījumā, kā arī jāpievērš atbilstīga uzmanība tiesībām un pienākumiem, kuri atzīti Konvencijā par bērnu tiesībām un citos cilvēktiesību jomas instrumentos; tas jādara tāpēc, lai pieņemtu galīgo lēmumu, kas sniedz vislabāko aizsardzību bērna tiesībām.
    • [31]  Pēc UNHCR aplēsēm 4–5 % no tiem patvēruma meklētājiem, kas ierodas ES teritorijā, ir nepilngadīgie bez pavadības; 2006. gadā tie bija 8000–10 000 nepilngadīgie.

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejaS ATZINUMS (*) (12.9.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja (*): Marie Panayotopoulos-Cassiotou

    (*) Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 47. pants

    IEROSINĀJUMI

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā ģimenes vide ir labvēlīgs pamats bērnu tiesību aizsardzībai, veselīgai personības attīstībai, viņu spēju attīstībai, savu tiesību īstenošanai nepieciešamo zināšanu ieguvei un pienākumu apzināšanai un tāpēc jādara viss iespējamais, lai ģimenes atbalstītu ar piemērotu valsts politiku, taču, ja šādas atbalsta sistēmas nav, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām visiem bērniem, tostarp bāreņiem, bezpajumtnieku un bēgļu bērniem, ir jānodrošina aizsardzība ar kādu citu sistēmu, kas nodrošina viņiem iespēju uzaugt, nesaskaroties ne ar kāda veida diskrimināciju;

    B.   tā kā ES stratēģijai par bērna tiesībām ir jābalstās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Konvencijā par bērna tiesībām atzītajām vērtībām un principiem;

    C.  tā kā ilgstošiem konfliktiem starp šķirtiem vecākiem ir nelabvēlīga ietekme uz bērniem;

    D.  tā kā jāatzīst bērna kā patstāvīgas juridiskas personas tiesības un tā kā, neskatoties uz valstu un starptautiskajiem tiesību aktiem, meitenes un sievietes bieži kļūst par juridiskas, sociālas un ekonomiskas nevienlīdzības upuriem, kura skar tādu viņu pozitīvo un pamattiesību īstenošanu kā izglītības, mācību, veselības aprūpes, nekaitīgas pārtikas un tīra ūdens pieejamība, kā arī pusaudžu reproduktīvās tiesības;

    E.   tā kā pamattiesībām un pamatvērtībām, tostarp dzimumu līdztiesībai, jābūt izglītības būtiskai sastāvdaļai bērnībā un jāveido pamats visiem pārējiem dzīves posmiem;

    F.   tā kā visos politikas virzienos, kas skar bērnus, jāievēro integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai, jo dzimumu līdztiesība sākas ar vīriešu un sieviešu dzimuma bērnu vienādu tiesību atzīšanu jau bērnu pirmajos dzīves gados;

    G.  tā kā tādus cilvēktiesību pārkāpumus pret sievietēm un meitenēm imigrantēm kā tā dēvētos goda aizstāvēšanas noziegumus, piespiedu laulības, dzimumorgānu izkropļošanu vai citus pārkāpumus nevar attaisnot ne ar kādiem kultūras vai reliģiskiem apsvērumiem, un nekādā gadījumā pret tiem nedrīkst izrādīt iecietību;

    H.  tā kā bērni Eiropas Savienībā jau no mazotnes saskaras ar šausmu, pornogrāfijas un vardarbības attēlojumiem plašsaziņas līdzekļos un tā kā vardarbībai var būt postošas psihosociālas sekas, piemēram, trauksmes stāvoklis un depresijas, problēmas skolā un kāpināta agresivitāte,

    1.   uzsver, ka par bērnu tiesību aizsardzību galvenokārt ir atbildīgas valstu valdības; uzsver, ka bērnu tiesības ir daļa no cilvēktiesībām, kuras Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāievēro saskaņā ar dalībvalstu, Eiropas Savienības un starptautiskajām tiesībām;

    2.   norāda, ka stratēģijai par bērnu tiesībām jābalstās uz vērtībām un četriem pamatprincipiem, kas nostiprināti Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērnu tiesībām (UNCRC): a) aizsardzība pret visa veida diskrimināciju, b) pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, c) tiesības uz dzīvību un attīstību, d) tiesības izteikt viedokli un tiesības uz to, ka šo viedokli par jebkuru jautājumu, kas skar bērnu, ņem vērā;

    3.   uzsver, ka nākamajā stratēģijā jāatzīst tiesības iegūt izglītību saskaņā ar līdztiesīgu iespēju principu un bez diskriminācijas;

    4.   norāda, ka aizliegumu meitenēm mācīties skolā un nodarboties ar tādiem sporta veidiem kā peldēšana kultūras apsvērumu dēļ nevar attaisnot neviena kultūra, neviena reliģija, un to nedrīkst pieļaut;

    5.   pauž bažas par daudziem migrantu kopienas meiteņu tiesību pārkāpumu gadījumiem; iesaka dalībvalstīm aizliegt galvas lakatus un hidžabus vismaz pamatskolās, lai stingrāk uzstātu uz tiesībām būt bērnam un vēlāk nodrošinātu patiesu un nepiespiestu izvēles brīvību;

    6.   atgādina par bērnu tiesībām uz veselību un it īpaši pusaudžu tiesībām uz seksuālo un reproduktīvo veselību un uzsver, ka māšu veselības aizsardzībai ir jābūt nedalāmai sastāvdaļai topošajā stratēģijā par bērna tiesībām, kurai jāveicina dzīves un darba apstākļu pielāgošana grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kā arī jāveicina, lai visām sievietēm būtu vienlīdzīga pieeja kvalitatīvai un valsts apmaksātai pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei, lai samazinātu māšu un bērnu mirstību, kā arī slimību pārmantošanu; uzsver, ka ārkārtīgi svarīgs bērna attīstībai ir dzemdību atvaļinājums, it īpaši ņemot vērā ciešo kontaktu ar māti ne tikai pirmajos mēnešos pēc dzimšanas, bet arī pirmajos dzīves gados;

    7.   atgādina, ka Padomes1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti[1] paredz tiesības uz darbu grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, kas nozīmē, ka darba devējiem jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu, ka ne sievietes, ne viņu nedzimušie bērni netiek pakļauti veselības apdraudējumiem darba vietā;

    8.   aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot jaunām meitenēm pieeju informācijai un izglītībai par reproduktīvo veselību un reproduktīvās veselības dienestiem;

    9.   norāda, ka topošajā ES stratēģijā ir jāatzīst būtiskā loma, kāda ir ģimenei kā pamatinstitūcijai sabiedrībā, kas nodrošina bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību; uzskata, ka pilnībā jāņem vērā bērnu tiesības profesionālo un ģimenes dzīves, kā arī darba laika jautājumu saskaņošanā, īpašu uzmanību pievēršot māšu invalīdu un to māšu, kurām ir bērns invalīds, situācijai, kā arī valsts un/vai privātā atbalsta politikas formulēšanai bērniem un viņu vecākiem, lai nodrošinātu, ka abi vecāki varētu uzņemties un dalīt bērnu audzināšanas un aprūpes pienākumus; uzskata, ka jāatzīst fakts, ka aizvien vairāk cilvēku mūsdienās dzīvo alternatīvos ģimenes veidojumos, kas neatbilst tradicionālajai nukleārajai ģimenei, kura sastāv no mātes, tēva un viņu bioloģiskajiem bērniem;

    10. iesaka veidot un paplašināt vietējos un reģionālos tīklus, iesaistot centrālās un vietējās iestādes, NVO un bērnu tiesību aizsardzības organizācijas, lai bērniem un viņu ģimenēm sniegtu preventīvus, aizsardzības un atbalsta pakalpojumus;

    11. atbalsta piemērotu struktūru veidošanu dalībvalstīs, lai palīdzētu bērniem un vecākiem pielāgoties mainīgajiem ģimeņu apstākļiem;

    12. nosoda visa veida vardarbību pret bērniem, tostarp fizisko, psiholoģisko un seksuālo vardarbību, proti, spīdzināšanu, bērnu seksuālu izmantošanu un ekspluatāciju, bērnu nolaupīšanu, bērnu tirdzniecību, bērnu orgānu tirdzniecību, vardarbību ģimenē, bērnu pornogrāfiju, bērnu prostitūciju, pedofīliju un tādas tradicionālas kaitīgas ieražas kā dzimumorgānu izkropļošanu, piespiedu laulības un tā dēvētos goda aizsargāšanas noziegumus;

    13. mudina dalībvalstis pieņemt efektīvus normatīvos un cita veida pasākumus, tostarp datu vākšanu pa vecuma un dzimuma grupām, lai savā teritorijā gan privātajā, gan publiskajā sfērā novērstu un izskaustu visa veida vardarbību;

    14. mudina dalībvalstis palielināt ārstu informētību par tradicionālām kaitīgām ieražām un nodrošināt, ka par noziegumiem konsekventi tiek piemērots attiecīgās valsts tiesību aktos paredzētais sods, pievēršot īpašu uzmanību mazāk aizsargātajām grupām — meitenēm un sievietēm no imigrantu un mazākumtautību kopienām un meitenēm invalīdēm;

    15. aicina dalībvalstis vai nu īstenot specifiskas tiesību normas attiecībā uz dzimumorgānu izkropļošanu, vai arī pieņemt likumus, saskaņā ar kuriem var ierosināt lietu pret jebkuru personu, kas veic dzimumorgānu izkropļošanu;

    16. aicina dalībvalstis ieviest obligātu visu sieviešu dzimumorgānu izkropļošanas gadījumu reģistrāciju, ko veic veselības aprūpes darbinieki, un arī reģistrēt gadījumus, kad ir aizdomas par to, ka var notikt dzimumorgānu izkropļošana;

    17. aicina dalībvalstis iestāties pret vardarbību, kas tiek vērsta pret sievietēm tradīciju vārdā, nosodīt ģimenes izraisītus imigrantu meiteņu cilvēktiesību pārkāpumus un pārbaudīt, kurus likumus var piemērot, lai it īpaši tā dēvēto goda aizstāvēšanas noziegumu gadījumos ģimenes locekļus sauktu pie atbildības;

    18. uzskata, ka, lai vardarbību pret bērniem un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu atklātu un sodītu agrīnā stadijā, jāievieš specifisks procesuāls protokols šādu gadījumu reģistrācijai un izskatīšanai, izveidojot arī īpašus apmācības pasākumus ārstiem un medicīnas darbiniekiem, kas saistīti ar bērnu fizisko un garīgo veselību;

    19. atgādina, ka bērniem un jauniešiem neatkarīgi no vecuma ir vienādas tiesības izteikt savu viedokli; uzskata, ka gan meitenēm, gan zēniem ir vienlīdzīgas tiesības izteikt viedokli un ka šīs tiesības jāgarantē, izstrādājot ES stratēģiju par bērnu tiesībām, nodrošinot līdzsvarotu meiteņu un zēnu līdzdalību;

    20. mudina dalībvalstis izveidot tiesisku regulējumu, lai sodītu personas, kas nodarbojas ar t.s. bērnu sekstūrismu, un aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju izpētīt iespēju pieņemt saskaņotu ES stratēģiju pret bērnu sekstūrismu un parakstīt un popularizēt viesnīcu un tūrisma nozarē tādus rīcības kodeksus kā ANO Bērnu fonda 2004. gada 21. aprīļa ECPAT[2] rīcības kodeksu par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu ceļojumu un tūrisma nozarē;

    21. uzsver faktu, ka komerciālas seksuālas izmantošanas, piemēram, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas ražošanas, kā arī piespiedu laulību nolūkos notikušas bērnu tirdzniecības upuru lielais vairākums ir pusaudzes, no kā izriet, ka cilvēku tirdzniecība ir nopietna ar dzimumu saistīta problēma; turklāt uzsver, ka pat grupās, kas iesaistītas mēģinājumos kontrolēt un apturēt cilvēku tirdzniecību, joprojām pastāv tradicionālie uzskati par attiecībām starp dzimumiem un tradicionālā izpratne par sieviešu un meiteņu lomu;

    22. aicina visas dalībvalstis, kas nav vēl ratificējušas Protokolu par cilvēku, it īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to, ko ANO pieņēma Palermo 2000. gadā, ratificēt to un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu aizsardzību bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, cita starpā atļaujot cilvēku tirdzniecības upuriem pagaidām vai pastāvīgi palikt attiecīgās valsts teritorijā;

    23. aicina Komisiju nekavējoties turpināt dalībvalstu īstenošanas pasākumu novērtēšanu attiecībā uz Padomes 2003. gada 22. decembra Pamatlēmumu 2004/68/TI par bērnu seksuālās izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu[3], ņemot vērā priekšlikumu par to dalībvalstu noteikumu tūlītēju grozīšanu, kuri ir pretrunā šim lēmumam un to, ka visas dalībvalstis ratificēs ANO Konvencijas par bērnu tiesībām papildu protokolu par cīņu pret bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, kuru ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2000. gada 25. maijā; uzskata, ka vienai no Komisijas pamatprioritātēm jābūt to starptautisko operāciju nostiprināšanai, kas vērstas pret bērnu pornogrāfijas interneta vietnēm, un valsts iestāžu un privātā sektora struktūru sadarbības pilnveidošanai, ņemot vērā saistības slēgt nelikumīgās tīmekļa vietnes;

    24. aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos līdzekļus, tostarp informatīvas un profilaktiskas kampaņas, lai cīnītos pret amorālu informācijas un komunikāciju tehnoloģijas izmantošanu bērnu tirdzniecības un bērnu pornogrāfijas nolūkos, atgādinot, ka noziegums paliek noziegums arī tiešsaistē;

    25. aicina dalībvalstis izpētīt, kā labāk nodrošināt jauniešu aizsardzību pret vardarbību plašsaziņas līdzekļos, un lemt, vai sodus par šīs aizsardzības nenodrošināšanu nepadarīt stingrākus;

    26. uzsver, ka topošajā stratēģijā un dalībvalstu pasākumos jāietver bērnu, it īpaši skolā pastrādātās vardarbības novēršana un apkarošana, cita starpā, izmantojot pilsoniskās audzināšanas kampaņas, skolās propagandējot un mācot ētikas un morāles principus, kā arī atbilstīgi informējot vecākus un skolotājus par šo jautājumu;

    27. aicina dalībvalstis vairāk uzsvērt plašsaziņas līdzekļu un interneta pakalpojumu sniedzēju atbildību par cīņu pret visa veida vardarbību pret abu dzimumu bērniem, it īpaši cīnoties pret bērnu pornogrāfijas izplatīšanos tiešsaistē, identificējot un saucot pie kriminālatbildības tos, kas izmanto šādus materiālus un arī popularizējot tādu plašsaziņas līdzekļu saturu, kas respektē bērnu tiesības un cieņu;

    28. atgādina dalībvalstīm, ka nekavējoties jāpanāk to saistību ievērošana, ko tās attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību uzņēmušās Eiropas Savienības un starptautiskā līmenī;

    29. iesaka topošajā stratēģijā pievērst īpašu uzmanību no nevērīgas vai sliktas izturēšanās, izmantošanas un tiešas un/vai netiešas vardarbības cietušu bērnu medicīniskai, psiholoģiskai un sociālai aprūpei, ievērojot bērna interešu primāro lomu un dzimumu aspektu; atgādina, ka netiešas vardarbības ietekme uz bērnu labklājību un šīs vardarbības novēršana ir jāietver Komisijas darba kārtībā; uzsver, ka šīs problēmas bieži ir saistītas ar nabadzību un sociālo atstumtību ģimeņu vidū un ka jaunajā sociālajā politikā vajadzīgs lielāks uzsvars uz solidaritāti, lai šīs problēmas atrisinātu;

    30. prasa topošajā stratēģijā ietvert pasākumus, lai nepieļautu uz dzimumu balstītu vardarbību, cita starpā paredzot izpratnes veidošanas kampaņas par vīriešu un sieviešu līdztiesību bērniem, vecākiem, pedagogiem un neaizsargātām kopienām, lai veicinātu meiteņu emancipāciju, nodrošinātu viņām vienlīdzīgas iespējas un labāku viņu tiesību aizsardzību; aicina veicināt zēnu un vīriešu aktīvu līdzdalību minētajos pasākumos; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās attīstības palīdzības politika un tirdzniecības nolīgumi ir atkarīgi no tādu tiesību aktu īstenošanas, kuri nodrošina vīriešu un sieviešu līdztiesību un nepieļauj nekāda veida vardarbību pret sievietēm un bērniem;

    31. mudina dalībvalstis un Komisiju gan Eiropas Savienības robežās, gan ārpus tās sekmēt abu dzimumu bērniem vienlīdzīgu pieeju veselības aprūpei, īpašu uzsvaru liekot uz bērniem invalīdiem, mazākumtautību vai sociālu minoritāšu grupu bērniem;

    32. aicina Komisiju attiecībās ar trešām valstīm mudināt starptautisko līgumu ratifikāciju par sieviešu diskriminācijas izbeigšanu un sekmēt sieviešu līdzdalību saimnieciskajā, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, tādējādi uzlabojot arī šo sieviešu bērnu labklājību;

    33. mudina dalībvalstis piešķirt prioritāti ar cilvēktiesībām saistītu materiālu un demokrātiskas valsts pilsoņu rīcības pamatā esošo kopējo vērtību iekļaušanai mācību programmās;

    34. prasa Komisijai vākt datus atbilstīgi dzimuma un vecuma kritērijiem par visa veida diskrimināciju un vardarbību pret bērniem, iekļaut sieviešu un vīriešu līdztiesības aspektu visos topošās stratēģijas politikas virzienos un instrumentos, tostarp Bērnu tiesību foruma darbībā, kā arī nodrošināt šo politikas virzienu uzraudzību un novērtēšanu, cita starpā ievērojot dzimumu līdztiesības principu budžeta veidošanā;

    35. aicina Komisiju sagatavot ikgadēju Eiropas Savienības ziņojumu par jaunatni;

    36. atgādina, ka topošā stratēģija būs efektīva tikai tad, ja būs ilgtermiņa saistības un rīcība, bērnu tiesību īstenošanas pastiprināta un efektīva uzraudzība, izstrādājot attiecīgus rādītājus un iesaistot NVO un vecāku un izglītības asociācijas, koordinācija ar valstu un starptautiskām bērnu tiesību aizsardzības iniciatīvām un politikas virzieniem;

    37. mudina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērnu aprūpes iestāžu kvalitāti, jo šīs iestādes bērniem ieliek stingru pamatu nākotnei, vienlaikus dodot labumu vecākiem, it īpaši saistībā ar māšu darba slodzi, kas savukārt mazina nabadzību sieviešu un līdz ar to arī bērnu vidū;

    38. aicina Komisiju un dalībvalstis pielikt lielākas pūles cīņā pret sievietēm un bērniem nodarīto kaitējumu, kas saistīts ar alkoholu:

    a)   sniedzot sievietēm labāku informāciju par alkohola izraisītiem augļa attīstības traucējumiem,

    b)   nodrošinot atbilstošu veselības aprūpi un konsultācijas sievietēm ar alkohola problēmām grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī sievietēm un bērniem ģimenēs ar alkohola un narkotiku atkarības problēmām,

    c)    ieviešot stingrākus noteikumus par alkoholisko dzērienu reklāmu un sporta pasākumu sponsorēšanu, ja sponsors ir alkohola nozares uzņēmums, nosakot reklāmas aizliegumu no plkst. 6.00 līdz plkst. 21.00 un aizliedzot alkohola reklāmu ar bērniem paredzētos produktos (datorspēlēs, komiksos), lai tādā veidā bērniem netiktu izplatīts pozitīvs priekšstats par alkoholu,

    d)   aizliedzot alkoholiskos dzērienus, kuri pēc sava dizaina grūti atšķirami no saldumiem vai rotaļlietām, jo bērni nespēj atšķirt alkoholiskus dzērienus no bezalkoholiskiem;

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras numurs

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    FEMM

    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

    26.4.2007

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Marie Panayotopoulos-Cassiotou

    20.12.2006

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    2.5.2007

    4.6.2007

    25.6.2007

     

     

    Pieņemšanas datums

    11.9.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    26

    0

    1

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Edit Bauer, Emine Bozkurt, Hiltrud Breyer, Edite Estrela, Ilda Figueiredo, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Zita Gurmai, Lívia Járóka, Urszula Krupa, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Karin Resetarits, Teresa Riera Madurell, Raül Romeva i Rueda, Amalia Sartori, Eva-Britt Svensson, Anne Van Lancker, Anna Záborská

     

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Gabriela Creţu, Donata Gottardi, Anna Hedh, Christa Klaß, Marusya Ivanova Lyubcheva, Maria Petre, Zuzana Roithová

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra

    Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    • [1]  OV L 348, 28.11.1992., 1. lpp.
    • [2]  Ar akronīmu ECPAT apzīmē starptautisko atbalsta tīklu bērnu prostitūcijas, bērnu pornogrāfijas un bērnu tirdzniecības seksuāliem nolūkiem izbeigšanai.
    • [3]  OV L 13, 20.1.2004., 44. lpp.

    Ārlietu komitejaS ATZINUMS (19.7.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Irena Belohorská

    IEROSINĀJUMI

    Ārlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.      uzsver, ka nepieciešams ierādīt nozīmīgāku vietu bērnu tiesību veicināšanai ES politiskajos dialogos, dialogos un konsultācijās ar trešām valstīm par cilvēktiesību jautājumiem, kā arī ES un dalībvalstu darbībās Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā cilvēktiesību jomā;

    2.      aicina Komisiju, izstrādājot ES juridiski saistošus tiesību aktus un nenormatīvus pasākumus, integrēt bērnu tiesību aspektu gan ES iekšpolitikas, gan ārējās politikas pamatnostādnēs un jo sevišķi veicināt ārējos projektus un darbības cīņā ar bērnu tirdzniecību, vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, kā arī pasākumus, lai novērstu bērnu darbu un bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos, darbības cīņā ar bērnu nabadzību un pasākumus, lai sekmētu vispārēju piekļuvi izglītībai un veselības aprūpes pamatpakalpojumiem;

    3.      atzinīgi vērtē Vācijas priekšlikumu izstrādāt jaunas ES vadlīnijas bērnu tiesību aizsardzībai un ievērošanas veicināšanai; uzsver, ka ir svarīgi koordinēt gaidāmās vadlīnijas, ko izstrādā Padome, un stratēģiju, ko ierosinājusi Komisija, un mudina abas iestādes vienoties par papildinošu pieeju bērnu tiesību aizsardzībai;

    Dzimšanas reģistrācija

    4.      atzīst ikviena bērna, tam piedzimstot, tiesības uz dzimšanas reģistrāciju, kas uzskatāma par likumīgu šī bērna eksistences atzīšanu, kā arī tiesības iegūt valstisko piederību un identitāti neatkarīgi no viņu dzimuma vai etniskās izcelsmes, kā arī vecāku nacionālās piederības vai bēgļu, imigrantu vai patvēruma meklētāju statusa;

    5.      atzīst, ka dzimšanas apliecība palīdz aizsargāt bērnu pret tiesību pārkāpumiem, kurus rosina šaubas par bērna vecumu vai identitāti; uzskata, ka uzticama dzimšanas reģistrācijas sistēma traucē tirdzniecībai ar bērniem un viņu orgāniem, ierobežo nelegālu adopciju un novērš gadījumus, kad neatklāj bērnu vecumu saistībā ar agrīnām laulībām, bērnu iesaukšanu militārajā dienestā, seksuālu izmantošanu, bērnu darbu[1] un tiesvedības attiecībā uz pieaugušajiem piemērošanu nepilngadīgajiem;

    6.      uzsver, ka nereģistrēti bērni faktiski ir „neredzami”, līdz ar to pieaug šo bērnu neaizsargātība, un palielinās iespēja, ka viņu tiesību pārkāpumi netiks pamanīti;

    7.      pauž nožēlu par to, ka dažās valstīs dzimšanas reģistrācijā pastāv diskriminācija dzimuma dēļ un ka tiesību akti un prakses darbojas pretēji konvencijai par jebkāda veida sieviešu diskriminācijas izskaušanu, tostarp vērojami atteikumi reģistrēt vientuļo māšu bērnus, atteikumi norādīt mātes tautību, kā arī pastāv diskriminācija saistībā ar reģistrāciju meitenēm, kuras nav beigušas skolu, gadījumos, ja piekļuve reģistrācijai ir balstīta uz izglītības sistēmu;

    8.      aicina Komisiju un gan bērnu tiesību aizsardzības, gan humānās palīdzības organizācijas pievienoties aktivitātēm, lai veicinātu izpratni trešās valstīs par dzimšanas reģistrācijas nepieciešamību; atzīmē, ka dzimšanas apliecības neesamība var radīt šķēršļus iespējamo mantošanas tiesību atzīšanai un bērna piekļuvei izglītībai, veselības aprūpes pakalpojumiem un valsts materiālajam atbalstam; prasa veicināt pasākumus, ar kuriem nodrošina, ka šādi pakalpojumi tiek vispārēji sniegti pirms oficiālās reģistrācijas procesa pabeigšanas;

    9.      aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, lai tās izveido ilgtspējīgu un pastāvīgu reģistrācijas sistēmu, kas darbojas gan valsts, gan atsevišķu ciemu mērogā un kas ir pieejama bez maksas visiem iedzīvotājiem, tostarp arī iedzīvotājiem attālos apvidos, vajadzības gadījumā cita starpā izveidojot pārvietojamas reģistrācijas vienības, sniedzot attiecīgu apmācību valsts civildienesta reģistratoriem un piešķirot pietiekamus resursus šo iniciatīvu finansēšanai;

    10.    aicina Komisiju veikt pētījumus un vākt datus pa dzimumiem un atsevišķiem vecumiem, lai varētu īstenot pārraudzību;

    11.    aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai nodrošinātu efektīvu politisko pamatnostādņu koordināciju dzimšanas reģistrācijas sekmēšanā, jo sevišķi iesaistot Apvienoto Nāciju Organizāciju un attiecīgās aģentūras, ar mērķi vienoties par kopīgu programmu, kas veicinātu efektīvu atbalsi visā pasaulē;

    Bērni bruņotos konfliktos

    12.    uzsver, ka izšķiroša nepieciešamība ir īstenot ES Pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos;

    13.    aicina visas valstis, kuras vēl nav ratificējušas Konvenciju par bērnu tiesībām un tās fakultatīvos protokolus, steidzamā kārtā veikt šo ratifikāciju;

    14.    neatlaidīgi aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis veicināt tādu pasākumu pieņemšanu, kas novērstu bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos, un aicina bērnu tiesību aizsardzības un humānās palīdzības organizācijas rīkot informējošu kampaņu par bērnu tiesībām un palīdzēt bērniem atsākt vai turpināt izglītību; norāda, ka bērnu iesaistīšanās karadienestā — kā brīvprātīgi, tā piespiedu kārtā — pamatcēlonis galvenokārt ir tas, ka viņiem nav citu iespēju izdzīvošanai, un tāpēc mudina dalībvalstis veicināt pasākumus, lai uzlabotu bērnu dzīves apstākļus;

    15.    neatlaidīgi aicina dalībvalstis pārņemt valsts tiesību aktos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un veikt attiecīgu izmeklēšanu, saukt pie atbildības un sodīt visas personas, kuras pretlikumīgi iesaistījušas bērnus bruņotajos spēkos vai grupējumos vai kuras izmantojušas viņus aktīvai darbībai bruņotos konfliktos, — lai nodrošinātu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai izbeigtu šādu noziegumu nesodīšanas tradīciju;

    16.    atzinīgi vērtē „Parīzes apņemšanos” („Paris Commitments”) par bērnu aizsardzību pret nelikumīgu vervēšanu vai izmantošanu bruņotajos spēkos vai bruņotos formējumos, un ko pieņēma 2007. gadā, aktualizējot 1997. gadā pieņemtos Keiptaunas principus, kā arī mudina visas valstis to pieņemt;

    17.    aicina Komisiju stingrāk kontrolēt ieroču tirdzniecību, jo īpaši attiecībā uz vieglajiem ieročiem, kuri var tikt izmantoti bērnu apbruņošanai;

    18.    aicina nekavējoties atsaukt bērnus no bruņotiem formējumiem/ spēkiem, pat ja nav ticis oficiāli pasludināts miers;

    19.    atzīmē, ka dažas NVO izstrādā agrīnos preventīvos pasākumus pret karojošām pusēm, tostarp ārvalstniekiem, lai pārliecinātu viņus neizmantot bērnus par karavīriem; atzīmē, ka šādām darbībām ir zināmi panākumi, un aicina Komisiju tās atbalstīt;

    20.    uzskata, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka izturēšanās pret bērniem, kam atņemta brīvība, atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem un humanitārajiem tiesību aktiem, ņemot vērā šo bērnu īpašo — nepilngadīgā statusu un aizliedzot bērnu turēšanu apcietinājumā kopā ar pieaugušajiem, izņemot gadījumus, kad tie ir vecāki kopā ar maziem bērniem; šajā sakarā uzsver, ka nepieciešams veicināt mācību programmas, ar kurām palielinātu izpratni tiesu un policijas sistēmu darbiniekiem un aģentiem tajās valstīs, kur konstatēts, ka meitenes un zēnus izmanto kā bērnus kareivjus;

    21.    uzsver, ka bērniem jāpiemēro nepilngadīgo tiesības un nepieciešams meklēt alternatīvus risinājumus tiesvedībai; prasa, lai tiesās bērniem prokurori būti speciālisti nepilngadīgo lietās un bērniem tiesas procesā palīdzētu advokāti, kuri praktizē sociālo tiesību jomā; aicina izveidot patiesības un samierināšanas komisijas;

    22.    pieprasa kādreizējo bērnu kareivju un bruņotos konfliktos iesaistīto bērnu reintegrāciju un viņu fizisko, sociālo un psiholoģisko rehabilitāciju, bērnu atgriešanos ģimenēs, alternatīvu aprūpi bērniem, kuriem nav iespējams atgriezties ģimenē, kursus iekavētās izglītības atgūšanai un informācijas izplatīšanu par HIV/AIDS; uzsver, ka nepieciešams labot atsevišķus trūkumus bijušo kareivju reintegrācijā, jo meitenes kareives dažkārt tiek sociāli noraidītas un atstumtas, un piešķirt īpašus resursus programmu izstrādei izglītības, seksuālās veselības jomā, psiholoģiskajam atbalstam un ģimeņu izlīgumam;

    23.    pauž bažas par grūtībām, ar kādām saskaras, īstenojot bērniem kareivjiem paredzētās karavīru sociālās reintegrācijas programmas, un prasa agrīnus un preventīvus pasākumus;

    24.    uzsver, ka nepieciešams dalībvalstīm uzsākt kopēju diplomātisku darbību vietās, no kurienes saņemti ziņojumi par to, ka bērni tiek iesaukti militārās vienībās vai bruņotos grupējumos;

    Bērni imigrācijā un bēgļu gaitās, kā arī iekšzemē pārvietotie bērni

    25.    uzsver, ka svarīgi ir atjaunot sociālos pamatpakalpojumus, lai efektīvi aprūpētu pārvietotos nepilngadīgos, tostarp ne tikai piekļuvi ūdenim un pārtikai, bet arī medicīniskai aprūpei mazgadīgajiem un mātēm, tai skaitā sniedzot pamatpakalpojumus saistībā ar seksuālo un reproduktīvo veselību;

    26.    vērš uzmanību uz to, ka nozīmīga loma ir izglītībai, kurā atzīst vienādu tiesību un iespēju principu un kurā neizmanto vardarbību vai miesas sodu; mudina Komisiju piešķirt nepieciešamos resursus, lai novērstu jebkādas vardarbības izpausmes bēgļu kopienās, jo īpaši ar dzimumu saistītu vardarbību un seksuālu izmantošanu, izveidojot tādas izglītojošas un izpratni veicinošas programmas par dzimumu līdztiesības jautājumiem, cilvēktiesībām, seksuālo un reproduktīvo veselību, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un HIV/AIDS, kuras paredzētas abu dzimumu nepilngadīgajiem;

    27.    uzsver, ka attiecībā uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu patvēruma piešķiršanas jomā pastāv neatbilstība starp to, ko tiesību akti paredz, un reālo praksi, un ka saglabājas ievērojamas atšķirības, kā pret bērniem ar bēgļa statusu attiecas dažādās dalībvalstīs;

    28.    uzsver, ka 5 % no patvēruma meklētājiem ir nepilngadīgie bez pavadības, un tādēļ pēc bērnu ierašanās uzņēmējvalstī ir nepieciešams iecelt labi apmācītus likumīgos aizbildņus, kuri pārstāvētu šo bērnu intereses; pieprasa, lai tiktu uzlaboti bērnu dzīves apstākļi uzņemošajās iestādēs; pauž neapmierinātību par bērniem piemērotu patvēruma piešķiršanas procedūru neesamību;

    29.    atzīmē, ka daudzi riska faktori, kuriem ir pakļauti bēgļu gaitās esošie bērni, gluži tāpat apdraud arī tos bērnus, kuri tikuši piespiedu kārtā pārvietoti savas valsts robežās;

    30.    uzstāj, ka bērnus var nosūtīt atpakaļ uz izcelsmes valsti tikai tad, kad viņiem var garantēt drošību un aizsardzību, un uzsver, ka nepieciešams atrast bērnu piederīgos un apvienot ģimenes; uzsver, ka jāaizliedz bērnu atgriešanās, ja pastāv risks, ka viņiem varētu tikt nodarīts nopietns ļaunums, pakļaujot viņus, piemēram, bērnu darbam, seksuālai izmantošanai, vardarbībai vai sieviešu ģenitāliju izkropļošanas apdraudējumam, vai ka viņi tiktu sociāli atstumti vai viņus varētu iesaistīt bruņotos konfliktos;

    31.    uzsver nepieciešamību uzlabot datu vākšanu par bērniem, kuri pieprasījuši bēgļa statusu vai nelegāli uzturas citas valsts teritorijā, nepieprasot bēgļa statusu, kā arī par patvēruma piešķiršanas procedūru rezultātiem un par bērnu turpmāko likteni pēc tam, kad ticis pieņemts galīgais – pozitīvais vai negatīvais – lēmums par pieprasīto patvērumu, lai nodrošinātu, ka bērnu atrašanās nebūtu nezināma vai ka viņi nekļūst par noziegumu upuriem;

    32.    uzsver emigrācijas negatīvās sekas un riskanto situāciju, kad vecāki emigrē un atstāj bērnus vienus attiecīgajā valstī; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt šādiem bērniem visaptverošu aprūpi, integrāciju un izglītību, kā arī ģimenes atkalapvienošanos, ja vien tas iespējams;

    33.    aicina dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus pret organizētām noziedzīgām struktūrām, kuras nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību un saistītas ar bērnu tirdzniecību;

    34.    prasa, lai Komisija un dalībvalstis atzīst, ka pastāv ļoti nopietna sociāla problēma un cilvēktiesību problēma saistībā ar tūkstošiem ielu bērniem un bērniem, kuri spiesti ubagot, un pieprasa veikt pasākumus, lai risinātu šo jautājumu; mudina dalībvalstis arī ieviest sankcijas pret personām, kas atbildīgas par to bērnu pazemošanu, kuri spiesti ubagot;

    Bērni ārkārtas un pēckrīzes situācijās un bērni — bērnu darba upuri

    35.    pieprasa, lai Eiropas Savienība, sniedzot humāno palīdzību, ņemtu vērā to bērnu un viņu ģimeņu īpašās vajadzības, kā arī to bērnu tiesības, kuri atrodas ārkārtas, krīzes vai pēckrīzes situācijās, it sevišķi attiecībā uz tiem nepilngadīgajiem, kuri ir visvairāk apdraudēti šādās situācijās, tādiem kā bērni ar invaliditāti, ar dzimumu saistītas vardarbības upuri, bāreņi un nepilngadīgie bez pavadības;

    36.    neatlaidīgi aicina Komisiju veicināt preventīvas darbības un informēšanas mehānismus par to, kā rīkoties ārkārtas situācijās apdraudētās teritorijās, īpašu uzmanību pievēršot nepilngadīgo un par viņu aprūpi atbildīgo iestāžu darbinieku apmācībai;

    37.    uzsver, ka ārkārtas pasākumiem jānodrošina nepārtrauktība un ka jāizveido bāzes, lai varētu atveseļot un attīstīt skartās teritorijas, īpašu rūpju lokā paturot nepilngadīgos un sievietes;

    38.    uzsver — ja nav panākts galīgais atrisinājums ieilgušiem konfliktiem, tas rada situāciju, kad tiesiskums tiek ignorēts un attiecīgajās teritorijās notiek cilvēktiesību pārkāpumi, un tas ir viens no galvenajiem šķēršļiem procesā, lai nodrošinātu, ka visas bērnu tiesības tiek ievērotas; prasa veikt pasākumus, lai risinātu jautājumus saistībā ar bērnu un viņu ģimeņu īpašajām vajadzībām neatrisināto konfliktu teritorijās;

    39.    neatlaidīgi aicina, lai Komisija uzlabotu izglītības pasākumu integrēšanu humanitārajā politikā un atbildes procedūrās, kā arī attīstības sadarbības politikā;

    40.    neatlaidīgi aicina Komisiju un Padomi humanitārajā un tirdzniecības politikā iekļaut pasākumus cīņai ar bērnu darbu;

    41.    aicina Komisiju humānās palīdzības darbībās ārkārtas situācijās ņemt vērā sieviešu atbilstīgo lomu un viņu spējas organizēt un attīstīt atjaunošanu un sniegt palīdzību cietušajiem, pievēršot īpašu vērību bērniem;

    Bērni un demokrātija

    42.    uzsver bērnu tiesības augt brīvā un atvērtā sabiedrībā, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un vārda brīvība un kur vairs netiek piemērots nāves spriedums, it sevišķi mazgadīgām personām;

    43.    uzsver, ka bērni nedemokrātiskās valstīs ir sevišķi riskantā situācijā, un aicina Komisiju analizēt šīs iedzīvotāju grupas stāvokli;

    44.    aicina Komisiju apskatīt jautājumu, kā paaugstināt bērnu un jauniešu politisko izpratni trešās valstīs, kur ir ierobežota demokrātija, tā, lai šie jaunieši varētu izaugt par politiski izglītotiem pilsoņiem;

    45.    aicina Komisiju uzsvērt, cik nozīmīgi ir jauniešiem būt spējīgiem brīvprātīgi paust savu viedokli, iesaistoties (politiskās) jaunatnes organizācijās;

    Bērni un noziedzība

    46.    uzsver, ka valstīm nepieciešams aizsargāt bērnus, lai viņi netiktu izmantoti noziedzīgos nodarījumos, un veikt efektīvus tiesiskus pasākumus pret personām, kuras kriminālos nolūkos ļaunprātīgi izmanto bērnus;

    47.    aicina Komisiju visām valstīm sniegt nepieciešamo palīdzību, lai nodrošinātu, ka visu veidu pedofilijas izpausmes tiek nekavējoties un efektīvi apkarotas;

    48.    aicina valstis veltīt visus iespējamos centienus, lai uzlabotu to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem sekmīgi cīnītos ar vardarbību ģimenē un skolā un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras Nr.

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    AFET

    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Irena Belohorská

    17.10.2006

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    28.2.2007

    27.6.2007

    16.7.2007

     

     

    Pieņemšanas datums

    17.7.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    43

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Roberta Alma Anastase, Christopher Beazley, Elmar Brok, Colm Burke, Michael Gahler, Jas Gawronski, Vytautas Landsbergis, Francisco José Millán Mon, Ria Oomen-Ruijten, João de Deus Pinheiro, Hubert Pirker, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Antonio Tajani, Geoffrey Van Orden, Josef Zieleniec, Véronique De Keyser, Ana Maria Gomes, Emilio Menéndez del Valle, Pasqualina Napoletano, Ioan Mircea Paşcu, Libor Rouček, Cristian Silviu Buşoi, Marco Cappato, Metin Kazak, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Baroness Nicholson of Winterbourne, Samuli Pohjamo, István Szent-Iványi, Hanna Foltyn-Kubicka, Angelika Beer, Hélène Flautre, Tobias Pflüger, Maciej Marian Giertych,

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Árpád Duka-Zólyomi, Jean Spautz, Evgeni Kirilov, Miloš Koterec, Aloyzas Sakalas, Mariela Velichkova Baeva, Milan Horáček, Marie Anne Isler Béguin, Miguel Portas,

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

     

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    • [1]  Definēts Konvencijas par bērnu tiesībām 32. panta 1. punktā.

    Attīstības komitejaS ATZINUMS (7.6.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Glenys Kinnock

    IEROSINĀJUMI

    Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.   atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plāna izstrādi par bērniem ārējo attiecību jomā, kurš tiek veidots saskaņā ar ES bērnu tiesību stratēģijas programmu un tajā paredzētajām saistībām;

    2.   uzsver, ka bērnu tiesību stratēģijas pieņemšanas gaitā jāīsteno pilnīgas un visaptverošas konsultācijas, kurās jāiesaista valsts līmeņa bērnu tiesību aizsardzības iestādes (piemēram, bērnu tiesību ombuds), ANO aģentūras, tostarp UNICEF, Bērnu tiesību komiteja, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un jo īpaši paši bērni;

    3.   aicina Komisiju visu svarīgo darbību veikšanai, sākot no politikas izstrādes un plānošanas līdz pat izvērtēšanai, kā arī piesaistot attiecīgos resursus, izmantot uz bērnu tiesībām un ANO Bērna tiesību konvencijas (UNCRC) principiem un noteikumiem balstītas metodes;

    4.   atzīst, ka Komisijas locekļiem ir steidzami vajadzīgas politikas un ieviešanas pamatnostādnes; aicina izstrādāt instrumentus un Komisijas galvenajā mītnē un tās delegācijās veikt apmācību par vispārēju cilvēktiesību ievērošanu attīstības politikā, jo īpaši pievēršot uzmanību bērnu tiesībām;

    5.   mudina Komisiju un dalībvalstis veikt rūpīgu bērnu stāvokļa novērtējumu partnervalstīs, šim nolūkam izmantojot kvalitātes izpēti un analīzi, ko veicis, piemēram, UNICEF, īstenojot UNCRC un citus uz bērnu tiesībām attiecināmus starptautisko cilvēktiesību līgumus; datus un metodes, kas guvušas plašu un starptautisku atzinību, kā arī apsekojumus, ko veikusi, piemēram, ANO, lai veicinātu atbilstošas, uz faktiem balstītas interešu aizstāvības, politikas, kā arī valstu stratēģiju izstrādi;

    6.   aicina Komisiju nodrošināt, lai cilvēktiesību komitejas un apakšgrupas, kas dibinātas saskaņā ar tirdzniecības un sadarbības nolīgumiem, savās apspriedēs pievērstos jautājumam par bērnu darbu, kā arī par bērnu pasargāšanu no jebkāda veida vardarbības, ekspluatācijas un diskriminācijas;

    7.   uzsver, ka nepieciešams pievērsties bērnu kareivju problemātikai un ka sabiedriskajai domai šajā sakarā var būt liela ietekme;

    8.   aicina Komisiju pastiprināt atbalsta sniegšanu jaunattīstības valstīm, ieviešot UNCRC noteikumus un papildu protokolus to likumdošanā;

    9.   uzsver, ka ilgtermiņa ieguldījums Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā tiks veikts, vēršot visu ES politiku un darbību uz bērniem, viņu izdzīvošanu, attīstību un aizsardzību;

    10. atzīst, ka bērniem ir tiesības uz aprūpi un izglītību agrīnās bērnības posmā, tostarp uz imunizāciju, dzimšanas reģistrāciju, pienācīgu vecāku gādību, bērnudārziem un mazbērnu novietnēm, un atzīst, ka agrīnā bērnība ir būtisks attīstības posms un ka nepietiekams uzturs un aprūpes trūkums var izraisīt fiziskās un intelektuālās attīstības traucējumus un atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu iespējām pilnībā izmantot savu attīstības potenciālu un izkļūt no nabadzības;

    11. aicina Padomi un Komisiju sadarbības politikā attīstības jomā atzīt oficiālu dzimšanas reģistrāciju par vienu no pamattiesībām un uzskatīt to par svarīgu līdzekli bērnu tiesību aizsardzībai;

    12. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt saskaņotus centienus, palīdzot partnervalstīm ieviest bezmaksas vispārējo pamatizglītību (Tūkstošgades attīstības 2. mērķis), un aicina Komisiju piešķirt nepieciešamo finansējumu operatīvajai iniciatīvai „Izglītība visiem”;

    13. atzīmē, ka ārkārtas palīdzības nodrošināšana bērniem nestabilās, konfliktu skartās valstīs reti iekļauj pienācīgas izglītības iespējas, un aicina Komisiju ārkārtas situācijās un pārejas posmos no krīzes uz attīstību sniegt atbalstu izglītības pasākumiem, tostarp Starptautiskā aģentūru tīkla izglītībai ārkārtas situācijās noteikto obligāto standartu ieviešanai;

    14. uzsver, ka nepieciešams pievērst sevišķu uzmanību Tūkstošgades attīstības 3. mērķim attiecībā uz dzimumu līdztiesību, kā arī tādiem jautājumiem kā meiteņu izglītība, vietējas izcelsmes sieviešu dzimuma skolotāju pieņemšana darbā un apmācība, jebkāda vīriešu dzimuma pārākuma izskaušana mācību programmās, skolu atrašanās tuvāk kopienām, kuras tās apkalpo, un pienācīgu sanitāro apstākļu nodrošināšana; uzsver, ka skolām jākļūst par drošības zonām, kurās tiek ievērotas bērnu tiesības, un ka nepieciešams enerģiski rīkoties, lai novērstu seksuālu uzmākšanos un vardarbību skolās un to apkaimē;

    15. aicina Komisiju atzīt, ka nepieciešams palielināt resursus, lai bērniem visā pasaulē, jo īpaši bērniem invalīdiem, nodrošinātu iespēju iegūt vispārējo pamatizglītību; tādēļ aicina valstis izstrādāt izglītības programmas, lai risinātu marginalizētu bērnu atstumtības problēmu, atbalstīt specializētu izglītības darbinieku apmācību bērnu invalīdu integrācijas jomā, kā arī uzlabot un attīstīt skolu infrastruktūru tā, lai nodrošinātu piekļuvi bērniem invalīdiem;

    16. aicina īpašu uzmanību pievērst bāreņiem, bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kas pakļauti vardarbībai, diskriminācijai un sociālai atstumtībai, tostarp arī bērniem invalīdiem, atzīmējot, ka marginalizētām grupām piederoši bērni sevišķi bieži cieš no nesamērīgas diskriminācijas, bērnu tirdzniecības un citiem ekspluatācijas un ļaunprātīgas izmantošanas veidiem, kā arī no nepietiekamām iespējām izmantot sociālos pamatpakalpojumus un nepietiekamām izglītības un veselības aprūpes iespējām;

    17. pauž nožēlu par spiedienu, kas ierobežo seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību politiku, jo tā rezultātā jauniešu vidū vērojams seksuāli transmisīvo infekciju (tostarp HIV/AIDS) skaita pieaugums un izpratnes trūkums par reproduktīvās veselības vajadzībām, tādējādi, savukārt, izraisot nevēlamu grūtniecību skaita un nedrošu, dažkārt arī nelikumīgu abortu skaita pieaugumu jauniešu vidū; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Tūkstošgades attīstības 5. mērķi (uzlabot mātes veselību) saglabāt finansējuma līmeni pilnam aprūpes spektram seksuālās un reproduktīvās veselības jomā;

    18. uzsver, cik svarīgi un nepieciešami ir sniegt visaptverošus reproduktīvās veselības pakalpojumus bēgļu, kā arī iekšzemē pārvietoto personu bērniem, jo visaptverošām, jauniešiem piemērotām reproduktīvās veselības programmām konfliktsituācijās ir izšķiroša nozīme, lai pārvietotajiem jauniešiem nodrošinātu aizsardzību, aprūpi un attīstību;

    19. uzsver Tūkstošgades attīstības 4. mērķi (mazināt bērnu mirstību) un Tūkstošgades attīstības 6. mērķi (apkarot HIV/AIDS, malāriju un citas slimības) un aicina veikt investīcijas bērniem paredzētu antiretrovirālo medikamentu izpētei un attīstībai, moskītu tīklu izplatīšanai, kā arī imunizācijas popularizēšanai ar GAVI alianses (agrāk: Vakcīnu un imunizācijas globālā alianse) starpniecību.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras Nr.

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    DEVE
    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Glenys Kinnock
    6.11.2006

    Iepriekšējais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    26.3.2007

    5.6.2007

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    5.6.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    18

    0

    10

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Margrete Auken, Josep Borrell Fontelles, Danutė Budreikaitė, Margrietus van den Berg, Gabriela Creţu, Nirj Deva, Alexandra Dobolyi, Fernando Fernández Martín, Filip Kaczmarek, Glenys Kinnock, Maria Martens, Luisa Morgantini, José Javier Pomés Ruiz, Miguel Portas, Horst Posdorf, José Ribeiro e Castro, Toomas Savi, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Feleknas Uca, Johan Van Hecke, Luis Yañez-Barnuevo García, Anna Záborská

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Miguel Angel Martínez Martínez, Manolis Mavrommatis, Pasqualina Napoletano, Anne Van Lancker, Ralf Walter

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

     

    Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    Nodarbinātības un sociālo lietu komitejaS ATZINUMS  (12.6.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Dimitrios Papadimoulis

    IEROSINĀJUMI

    Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A. tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantā teikts, ka „katram bērnam ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā viņa interesēm”,

    1.  atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu izstrādāt Eiropas stratēģiju, lai efektīvi veicinātu un aizsargātu bērnu tiesības; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā ietverto apliecinājumu, ka bērnu tiesību jautājumi ir Eiropas Savienības prioritāte; pauž nožēlu, ka paziņojumā nav norādīti obligāti standarti, nav skaidri noteiktas politikas jomas un nav skaidru mērķu vai ieviešanas grafiku, kuri Eiropas Savienībai būtu jāievēro;

    2.  uzsver, ka bērnu tiesību atbalsta politika veido nākotnes sabiedrības pamatu; bērnu tiesību atbalstīšana ir vislabākais veids, kā nākotnes pieaugušajiem veidot tādu kultūru, kurā ievēro individuālās un kolektīvās tiesības;

    3.  atzīmē, ka Eiropas Savienības vērtības balstās uz indivīda tiesību ievērošanu un vienādām iespējām, un ka sabiedrības loma ir palīdzēt tās locekļiem pilnībā attīstīt savas spējas, jo īpaši ar izglītību;

    4.  pauž nožēlu par finansējuma programmas trūkumu, jo tad, ja bērniem dod iespēju aizstāvēt savas cilvēktiesības, priekšlikumā jābūt arī finanšu saistībām;

    5.  atzinīgi vērtē ierosinātās jaunās struktūras Eiropas līmeņa sadarbības pastiprināšanai, kas sekmēs visaptverošu un konsekventu pieeju, tostarp Komisijas Bērnu tiesību aizsardzības nodaļas izveidi, Koordinatora bērnu tiesību jautājumos iecelšanu, Komisijas starpdienestu grupas bērnu tiesību jautājumos, Eiropas Bērnu tiesību foruma un interneta diskusiju un darba platformas izveidi;

    6.  uzsver, cik svarīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm ir pilnībā īstenot pašreizējās starptautiskās saistības, jo īpaši tās, kas izriet no ANO Konvencijas par bērna tiesībām, ANO Konvencijas par invalīdu tiesībām ar tās īpašajiem noteikumiem par bērniem invalīdiem un Starptautiskās Darba organizācijas pamatkonvencijām par bērnu darba aizliegumu;

    7.  atzīmē, ka tiesības uz kvalitatīvu izglītību, apmācību, mūsdienīgām zināšanām un piekļuvi jaunajām tehnoloģijām ir sociālās pamattiesības; aicina dalībvalstis un kandidātvalstis nodrošināt šīs tiesības ikvienam bērnam, neatkarīgi no viņa paša vai viņa vecāku sociālās, ekonomiskās un etniskās izcelsmes, ģeogrāfiskās dzīves vietas, vecuma, dzimuma, reliģijas, kultūras, valodas, fiziskā stāvokļa, ģimenes struktūras vai tiesiskā statusa;

    8.  nosoda ikvienu ideoloģiju un teorijas, kuru pamatā ir viedoklis, ka noziedzība vai jebkāda veida sociālā novirze ir ģenētisku vai sociālu faktoru iepriekšnoteikta; kā bērnu tiesību pārkāpumu nosoda jebkāda veida politiku, kas vērsta uz to, lai uz šādu faktoru pamata agrīni noteiktu bērnus, kuri varētu kļūt par noziedzniekiem vai personām ar sociālām novirzēm;

    9.  uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai gan iekšējās, gan ārējās, gan dalībvalstu, gan ES līmeņa politikas jomās ņemtu vērā bērnu darba novēršanu visos tā veidos; uzskata, ka pilna laika izglītība ir labākais līdzeklis, lai risinātu problēmu gan attiecībā uz meitenēm, gan zēniem, novērstu šādu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī lai nākotnē pārrautu analfabētisma un nabadzības loku;

    10. norāda uz faktu, ka Eiropas Savienībā tirgoti ražojumi var būt izgatavoti izmantojot bērnu darbu; aicina Komisiju ieviest mehānismu, kas bērnu darba upuriem dalībvalstu tiesās ļautu pieprasīt kompensāciju no Eiropas uzņēmumiem; aicina Komisiju panākt, lai stājas spēkā piegādes ķēdes atbilstības prasība, un jo īpaši izstrādāt mehānismus, lai galveno darbuzņēmēju varētu saukt pie atbildības Eiropā, ja piegādes ķēdē ir pārkāptas ANO konvencijas par bērnu darbu; šajā nolūkā aicina ES izmantot vispārējās preferenču sistēmas (GSP) procedūru kā vienu no veidiem, lai efektīvāk apkarotu bērnu darba izmantošanu, kas notiek daudzās pasaules vietās, īpaši vēršoties pret bīstamu darbu, ko spiesti darīt daudzi bērni;

    11. aicina ES ciešā sadarbībā ar kompetentām valstu iestādēm un attiecīgām starptautiskām organizācijām uzņemties starptautisku iniciatīvu, lai novērstu bērnu piespiedu karaklausību, militāro apmācību un dalību militārās operācijās iekšējos vai starptautiskos konfliktos dažādos pasaules reģionos;

    12. uzskata, ka bērnu tiesību jautājumu iekļaušanai ES politikas jomās ir milzu nozīme, lai veiksmīgi īstenotu šo Eiropas stratēģiju; aicina Komisiju iekļaut īpašus noteikumus par bērnu tiesību jautājumiem saistītu politikas jomu ietekmes novērtējumos; norāda, ka Eiropas Savienībai un dalībvalstīm, veidojot tiesību aktus un politikas jomas, jāņem vērā bērnu daudzveidība un dažādās vajadzības, kas saistītas ar bērna ģeogrāfisko dzīves vietu, vecumu, dzimumu, etnisko piederību, sociālo un tiesisko statusu, reliģiju, kultūru, valodu, invaliditāti vai ģimenes struktūru, un jānodrošina, ka visi bērni pilnībā un vienlīdzīgi var izmantot savas cilvēktiesības un pamatbrīvības; uzsver labvēlīgas rīcības nepieciešamību attiecībā uz visneaizsargātākajām bērnu grupām;

    13. uzsver, cik svarīgi ir pašus bērnus aktīvi iesaistīt ikvienā darbībā, kas attiecas uz viņu tiesībām; uzskata, ka šādai dalībai jābūt pieejamai ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa etniskās piederības, sociālā un tiesiskā stāvokļa vai invaliditātes; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visiem bērniem tiek sniegta viņu vecumam atbilstoša palīdzība vai arī palīdzība invaliditātes gadījumā, lai tie varētu izmantot savas tiesības piedalīties un brīvi izteikties; atzinīgi vērtē atsauci uz bērna „tiesībām uz izglītību un [..] tiesībām saglabāt attiecības ar abiem vecākiem”; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt vecāku un ģimeņu apvienības Eiropas Bērnu tiesību foruma darbā;

    14. atzīst, ka aktīva dalība ir cieši saistīta ar informāciju; atzinīgi vērtē saziņas un informācijas stratēģijas izveidi, lai informāciju par ES pasākumiem sniegtu visiem pieejamā, bērniem draudzīgā veidā;

    15. atzīst — kaut arī mūsdienu tehnoloģiskā revolūcija informācijas un komunikāciju jomā sniedz unikālas iespējas, tā vienlaikus var radīt briesmas bērniem, apdraudot viņus dažādos veidos; tāpēc atbalsta tādu aizsardzības līdzekļu izstrādi, kas pasargātu bērnus, kuri lieto jaunās tehnoloģijas un jo īpaši internetu, lai šādi novērstu visus ekspluatācijas veidus gan attiecībā uz bērnību (uzlūkojot bērnus kā uzvedības modeļu adresātus un galvenokārt kā patērētājus), gan attiecībā uz bērniem pašiem (kā seksuālus objektus vai vardarbības un pornogrāfijas upurus);

    16. uzsver, ka personām, kas profesionāli rūpējas par bērniem, ir jābūt nepārtrauktai augsta līmeņa apmācībai, labiem darba apstākļiem un atbilstošai algai, lai arī turpmāk nodrošinātu aprūpes nepārtrauktību un augstu līmeni;

    17. pauž nožēlu, ka paziņojumā nav norādīti īpaši pasākumi attiecībā uz bērnu invalīdu stāvokli; uzsver nepieciešamību plaši iekļaut invaliditātes jautājumus Komisijas stratēģijā, lai nodrošinātu bērnu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu līdzdalību un iesaistīšanu visa veida darbībās, jo īpaši izglītībā un apmācībā, kultūras dzīvē, sportā un brīvā laika nodarbībās;

    18. ievēro, ka sevišķs mērķa atbalsts jāsniedz tiem bērniem, kuru aprūpē ir vecāki vai brāļi un māsas ar īpašām vajadzībām;

    19. uzsver jaunāko pētījumu rezultātus, ka vienam no katriem pieciem Eiropas Savienības bērniem draud nabadzība un ka bērni un jaunieši, it īpaši etnisko minoritāšu pārstāvji, ir īpaši neaizsargāti pret sociālo atstumtību; uzskata, ka šis risks ir vēl jo lielāks vairumā jauno dalībvalstu, kas pievienojās laikā no 2004. gada līdz 2007. gadam, jo īpaši attiecībā uz tiem bērniem un jauniešiem, kuri dzīvo sociālekonomiski nelabvēlīgos apgabalos; uzsver, cik svarīga ir personalizētu dienestu, piemēram, aprūpes un sociālo dienestu loma, novēršot sociālo atstumtību; atzinīgi vērtē paziņojumā solītos steidzamos pasākumus pret bērnu nabadzību, uzsverot, ka bērnu nabadzība ir pastāvīga problēma; uzskata, ka ES un dalībvalstu galvenā uzmanība jāvelta bērnu nabadzības un tās cēloņu novēršanai, jo īpaši pievēršoties bērniem, kurus audzina tikai viens no vecākiem un bērniem no imigrantu ģimenēm; pauž nožēlu, ka paziņojumā nav noteikti bērnu nabadzības novēršanas skaidri kvantitatīvi mērķi;

    20. uzsver, ka dalībvalstīm jāpalielina pūliņi to bērnu aizsardzībā, kuri cieš no dažāda veida pamestības vai kuri ir īpaši neaizsargāti, tostarp nodrošinot pieejamus augsta līmeņa pakalpojumus; prasa izveidot atbilstošus novērošanas mehānismus, lai noskaidrotu un atbalstītu riskam pakļautus bērnus;

    21. atgādina dalībvalstīm to pienākumu palīdzēt bērniem un aizsargāt viņus, pasargājot visus bērnus no nepilnīga uztura, slimību un sliktas izturēšanās draudiem, neatkarīgi no viņu vai viņu vecāku sociālā stāvokļa vai tiesiskā statusa;

    22. pauž nožēlu, ka Komisija nav īpaši uzsvērusi imigrantu, patvēruma meklētāju un bēgļu bērnu stāvokli, kā arī to bērnu stāvokli, kurus audzina tikai viens no vecākiem; uzskata, ka šīs grupas ir jāpiemin īpaši, jo tās ir vēl vairāk neaizsargātas pret nabadzību, sociālo atstumtību un dažādiem ekspluatācijas veidiem; šajā sakarā aicina Komisiju turpināt rīkoties, lai aizsargātu un aizstāvētu ģimenes ar maziem ienākumiem, jo to bērni nereti kļūst par bērnu tirdzniecības upuriem;

    23. uzsver, ka ir īpaši svarīgi nodrošināt, ka tie bērni, kuri juridiskā izpratnē jau ir pietiekami pieauguši, lai strādātu, par līdzvērtīgu darbu saņemtu arī līdzvērtīgu samaksu;

    24. aicina plašāk vērtēt bērnu nabadzības daudzveidīgo dabu, balstoties ne tikai uz ienākumu analīzi, bet ņemot vērā bērnu labklājību kopumā;

    25. vērš uzmanību uz ielas bērnu problēmu un aicina dalībvalstis un Komisiju rīkoties, piemēram, uzlabot novērošanu un aktivizēt atbildīgos izglītības un sociālos dienestus, lai bērnus bezpajumtniekus apgādātu ar pārtiku, pajumti, izglītību un medicīnisko aprūpi;

    26. pauž atzinību Komisijas plānam ieviest visas Savienības mēroga palīdzības telefonlīniju bērniem un uzsver, ka šim pakalpojumam jābūt bezmaksas un par to jāizplata iespējami daudz informācijas, lai nodrošinātu, ka bērni par to zina, jo īpaši tie, kuri pakļauti lielākam riskam;

    27. norāda uz faktu, ka visiem bērniem jānodrošina individuāla pieeja sociālam nodrošinājumam un veselības aizsardzībai, jo īpaši tiem, kuri pakļauti lielākam riskam, un ka šādām sistēmām jābūt viegli un brīvi pieejamām;

    28. izsaka priekšlikumu izveidot Eiropas Savienībā koncepciju par „apdraudētiem bērniem”, lai apzinātu visus bērnus, kuri ir tāda sociālā stāvokļa upuri, kas apdraud viņu psiholoģisko un fizisko labklājību un drošību vai arī rada briesmas, ka viņi varētu kļūt vai nu par noziegumu upuriem, vai arī vainīgajiem;

    29. aicina Komisiju un dalībvalstis izvērst pasākumus (piemēram, reklāmas kampaņas un labas prakses apmaiņu), lai samazinātu „apdraudēto bērnu” daudzumu, tostarp īstenojot pasākumus jauniešu likumpārkāpumu novēršanai;

    30. iesaka ES un atbildīgām iestādēm attiecīgās valstīs sadarboties ciešāk, lai cīnītos pret bērnu seksuālo izmantošanu, un veikt stingrākus pasākumus pret Eiropas pilsoņiem, kuri iesaistās sekstūrismā ar bērnu upuriem;

    31. uzskata, ka bērnu tiesības pilnā apjomā jāņem vērā, saskaņojot darba un ģimenes dzīvi un apspriežot darba laika jautājumus;

    32. atzīmē, ka kolektīva bērnu aprūpe jau no agrīna vecuma (bērnudārzi, skolas) ir viens no labākajiem veidiem, kā atrisināt darba un ģimenes dzīves saskaņošanas problēmu, un ir arī veids, kā jau agrīnā bērnu attīstības pakāpē nodrošināt, lai viņi gūst labumu no vienlīdzīgām iespējām un socializējas;

    33. uzsver nepieciešamību risināt bērnu tirdzniecības problēmu, kas ir gan Eiropas iekšēja, gan plašāka starptautiska problēma;

    34. stingri nosoda visa veida bērnu pornogrāfiju; mudina dalībvalstis, Komisiju un Padomi sākt kampaņu, lai Eiropā iznīdētu bērnu pornogrāfiju; šajā kampaņā izšķirošai lomai jābūt sadarbībai starp valstu policijas iestādēm un tai jānotiek ar Eiropas policijas iestādes Eiropola atbalstu; šai kontekstā Eiropolam jādod tiesības veikt izmeklēšanu ne tikai pret organizēto noziedzību, bet arī pret indivīdiem, kuri iesaistīti šāda veida pārrobežu kriminālās darbībās, jo īpaši ar interneta starpniecību;

    35. stingri nosoda visa veida bērnu darbu, verdzību un piespiedu darbu, un citus darba veidus, kas nelabvēlīgi ietekmē bērnu veselību un drošību; aicina Komisiju un Padomi ciešāk saistīt Eiropas Savienības tirdzniecību ar trešām valstīm un attīstības palīdzību tām ar to, kā šīs valstis ievēro Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju par bērnu darba aizliegšanu un tūlītēju rīcību tā izskaušanai;

    36. stingri nosoda visus bērnu prostitūcijas un sekstūrisma veidus; aicina dalībvalstis, Komisiju un Padomi nodrošināt, lai vainīgos sauktu pie atbildības gan ES, gan ārpus tās; aicina arī sadarbībā ar tūrisma nozari veikt un sekmēt pasākumus, lai efektīvi apkarotu bērnu prostitūciju un sekstūrismu, piemēram, izstrādājot uzvedības kodeksus, brīvprātīgus pasākumus un ieviešot papildu nosacījumus kontraktos, ko tūrisma uzņēmumi slēdz ar viesnīcām;

    37. uzsver, ka svarīgāk ir piešķirt galveno lomu bērnu tiesībām tādā veidā, kā paredzēts Apvienoto Nāciju Konvencijā par bērna tiesībām, nevis sabiedrības interesēm par cilvēkresursu optimizāciju; tiesībām uz individuālu brīvu attīstību jābūt absolūtai prioritātei pār sabiedriski selektīvu vai vadītu bērnu attīstības veicināšanu, piemēram, koncentrējot uzmanību uz iespējam nākotnes darba tirgū;

    38. uzsver bērna vajadzību diferencēta novērtējuma un to iekļaušanas nozīmi; šādas diferenciācijas pakāpes labs piemērs ir UNICEF INNOCENTI pētījumu centra ziņojums Report Card 7, kurā minēti seši bērnu labklājības aspekti, to skaitā materiālā labklājība, veselība un drošība, izglītības labklājība, attiecības ģimenē un ar audzinātāju, uzvedība un riski un subjektīvā labklājība;

    39. pauž nožēlu, ka kaut arī daudziem bērniem gan ES, gan ārpus tās ģimenes sarežģīto materiālo apstākļu dēļ ir jāstrādā, maz uzmanības pievērsts, lai īstenotu tiesību aktus attiecībā uz bērnu darbu; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš to īstenošanai, jo īpaši kā daļai no pirmsiestājas procesa;

    40. uzsver, cik svarīgi jaunajā Eiropas stratēģijā panākt labāku darbu un koordināciju starp visām iesaistītajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību un jo īpaši bērniem, lai panāktu labāku finanšu palīdzību, galvenokārt pievēršot uzmanību pasākumiem, kas tieši uzlabo bērnu labklājību, piemēram, kvalitatīvai bērnu aprūpei un jaunrades nodarbībām; aktīvai bērnu dalībai attiecībā uz lēmumiem, kas tos skar, ir pakāpeniski jāattīstās atbilstoši bērna vecumam (kā norādīts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 12. pantā);

    41. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai ļautu bērniem izbaudīt bērnības gadus un piedalīties bērnu pasākumos, neciešot no sociālās diskriminācijas vai atstumtības;

    42. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai bērnus skolā pasargātu no piekaušanas, rasisma un seksuālās uzmākšanās;

    43. uzskata, ka jārada priekšnoteikumi, lai bāreņiem, kas zaudējuši vienu vai abus vecākus, ļautu neciest no diskriminācijas un viegli iekļauties sabiedrībā, lai sniegtu viņiem atbilstošu izglītību un veselības aprūpi un dotu viņiem vienlīdzīgas iespējas dažādās jomās, nepieļaujot nekādu sociālo atstumtību;

    44. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai aizsargātu bērnus, kuru vecāki cieš no AIDS, jo dažās jomās tas var novest pie viņu atstumtības un pie sociālās izolācijas;

    45. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai aizliegtu miesas sodus kā disciplināru pasākumu pret bāreņiem, kas dzīvo aprūpes iestādēs;

    46. aicina Komisiju veikt pasākumus, lai aizliegtu meiteņu ģenitāliju kropļošanu, apturētu piespiedu laulības un veikt pasākumus attiecībā uz goda slepkavībām.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras Nr.

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    EMPL
    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Dimitrios Papadimoulis
    23.1.2007

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    12.4.2007

    5.6.2007

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    7.6.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    36

    0

    1

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Jan Andersson, Alexandru Athanasiu, Emine Bozkurt, Iles Braghetto, Philip Bushill-Matthews, Milan Cabrnoch, Ole Christensen, Derek Roland Clark, Luigi Cocilovo, Proinsias De Rossa, Harald Ettl, Richard Falbr, Ilda Figueiredo, Joel Hasse Ferreira, Stephen Hughes, Ona Juknevičienė, Jan Jerzy Kułakowski, Jean Lambert, Raymond Langendries, Elizabeth Lynne, Mary Lou McDonald, Thomas Mann, Ana Mato Adrover, Elisabeth Morin, Csaba Őry, Kathy Sinnott, Jean Spautz, Gabriele Stauner, Anne Van Lancker

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Udo Bullmann, Françoise Castex, Monica Maria Iacob-Ridzi, Sepp Kusstatscher, Mario Mantovani, Dimitrios Papadimoulis, Evangelia Tzampazi

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Bilyana Ilieva Raeva

    Piezīmes (šī informācija pieejama tikai vienā valodā)

     

    Kultūras un izglītības komitejaS ATZINUMS (26.6.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Lissy Gröner

    IEROSINĀJUMI

    Kultūras un izglītības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    A.  tā kā bērna cieņu izšķiroši ietekmē arī tas, kā tiek ievērotas viņa tiesības uz izglītību un kultūru;

    B.   tā kā bērna tiesības ir jāievēro un jāciena visās ar izglītību, kultūru un sabiedrību saistītās vietās, kur notiek bērna attīstība;

    C.  tā kā skola nav tikai vieta, kur notiek bērna audzināšana, bet tā ir arī vieta, kur bērns iegūst zināšanas un apgūst kultūru;

    D.  tā kā bērna tiesību neierobežota ievērošana ir pakāpeniskas attīstības galapunkts, kas bērnam sniedz iespējas kļūt par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku;

    E.   tā kā ir jāņem vērā to bērnu tiesības, kuriem ir grūtības mācībās, vispirms ieviešot viņu vajadzībām piemērotas pedagoģiskās metodes;

    F.   tā kā nekavējoties ir jāpastiprina pasākumi bērnu invalīdu izglītošanas veicināšanai, lai atvieglotu šo bērnu integrēšanos sabiedrībā,

    1.  atzinīgi vērtē stratēģiju par bērnu tiesību veicināšanu un aizsardzību, kura iekļauta ES pasākumos, lai nodrošinātu bērnu tiesību efektīvu aizsardzību un novērstu ekonomisku, kā arī jebkāda cita veida ļaunprātīgu izmantošanu, un saistībā ar kuru ES ir apņēmusies ievērot pamattiesības, tostarp bērnu tiesības;

    2.   uzsver, ka ir jānovērš jebkāda veida izstumtība, diskriminācija un vardarbība pret bērniem;

    3.  uzskata, ka ir jāizstrādā konkrēti projekti, piemēram, palīdzības tālruņa līnijas, ar ko nodrošina bezmaksas piekļuvi palīdzībai visās ES oficiālajās valodās;

    4.   uzskata, ka ir jāpastiprina Eiropas bērnu tiesību foruma, tīmekļa vietnē uzturētās diskusiju un darba platformas, EK starpresorsu grupas darbība un jānosaka koordinators bērnu tiesību jautājumā, lai varētu uzlabot bērnu situāciju visā pasaulē;

    5.   aicina ES, sniedzot informāciju un ieteikumus, aktīvi piedalīties pasākumos, lai Eiropas Savienībā un ārpus tās veicinātu izpratni par ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

    6.  uzsver, ka tiesības uz izglītību ir pamatnosacījums bērna kā sabiedrības locekļa attīstībai un šīs tiesības ir jāattiecina uz visiem bērniem neatkarīgi no viņu individuālajām spējām, etniskās piederības un sociālā, kā arī ģimenes stāvokļa;

    7.   mudina dalībvalstis izstrādāt programmas skolotāju un skolēnu apmaiņai ar valstīm ārpus Eiropas Savienības, jo īpaši ar Tuvo Austrumu un jaunattīstības valstīm, un veicināt izpratni par bērna tiesībām, īpaši ņemot vērā tiesības uz izglītību un dzimumu līdztiesības jautājumu;

    8.   uzskata, ka izglītības sistēmai ir jābūt pieejamai bērniem neatkarīgi no viņu un/vai viņu vecāku statusa; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šo pieejamību ieceļotāju un/vai bēgļu bērniem;

    9.   norāda uz Barselonas procesā noteiktajiem mērķiem par visu bērnu attīstību atbilstīgi iespēju taisnīguma principam un par pietiekami nodrošinātām aprūpes iespējām;

    10. norāda, ka bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības un kurus aprūpē vecāki vai brāļi un māsas, ir jāsniedz īpaša un atbilstīga palīdzība;

    11. uzsver, ka personām, kuras profesionāli nodarbojas ar bērnu aprūpi, ir jānodrošina augstvērtīga tālākizglītība, labi darba apstākļi un atbilstīgs atalgojums, lai veicinātu aprūpes ilgtspējību un augstu līmeni;

    12. atgādina, ka sabiedrība, jo īpaši vecāki un audzinātāji, ir jāiesaista, lai veicinātu zināšanas par bērna tiesībām un īstenotu šo tiesību ievērošanu;

    13. norāda uz bērnu un jauniešu ļaunprātīgu izmantošanu modes, mūzikas, kino un sporta pasaulē;

    14. aicina Padomi un Komisiju īstenot pasākumus, ar kuriem nodrošina atbilstīgu aizsardzību pret vardarbību internetā un plašsaziņas līdzekļos;

    15. uzsver, ka pastiprināti ir jāveicina „bērnu kultūras” attīstība, izmantojot Eiropas mēroga programmas plašsaziņas līdzekļu un kultūras jomā, un aicina Padomi un Komisiju, īstenojot inovatīvus projektus bērniem piemērotā veidā, rosināt viņos interesi par Eiropas kultūru un notikumiem, kā arī savlaicīgi veicināt bērnu vēlmi mācīties; vienlaikus uzsver plašsaziņas līdzekļu nozīmi bērnu audzināšanā, lai, izmantojot pedagoģiskus tematus, veicinātu dažādu plašsaziņas līdzekļu mērķtiecīgāku izmantošanu;

    16. atbalsta to, ka Eiropas Savienībā ir jāveido vienota sistēma nepilngadīgajiem paredzēto audiovizuālo materiālu un videospēļu klasificēšanai un marķēšanai, lai Eiropas standarts kalpotu kā piemērs valstīm ārpus Eiropas Savienības;

    17. uzsver, ka, lai aizsargātu bērnus, kuri daudzējādā ziņā ir atstāti novārtā vai ir īpaši apdraudēti, dalībvalstīm ir jāpastiprina savi centieni, tostarp īstenojot pasākumus, kas saistīti ar pieejamu un augstvērtīgu pakalpojumu sniegšanu; tādēļ aicina izveidot piemērotus uzraudzības mehānismus, lai iegūtu informāciju par apdraudētajiem bērniem un palīdzētu viņiem;

    18. saistībā ar jauno direktīvu par audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem[1] aicina Padomi un Komisiju aizliegt bērnu pornogrāfiju un vardarbību pret bērniem visos audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumos;

    19. aicina Padomi un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu jauniešus no alkohola un aizliegto narkotisko vielu kaitīgās ietekmes;

    20. aicina Padomi un dalībvalstis apvienot šīs stratēģijas īstenošanai nepieciešamos resursus un projektus;

    21. aicina dalībvalstis, izmantojot Eiropas programmas, strauji un ievērojamā apjomā samazināt bērnu nabadzību, izstrādāt kritērijus un vienlaikus nodrošināt visiem bērniem vienādas iespējas neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa;

    22. aicina Padomi un dalībvalstis noteikt konkrētus veidus pastāvīgai pieredzes apmaiņai un saistībā ar informācijas apkopošanu bērnu tiesību jautājumā izstrādāt novērtēšanas kritērijus, kas, ņemot vērā heterogēnās struktūras dažādās valstīs, nodrošina objektīvu salīdzinājumu;

    23. aicina Komisiju un dalībvalstis, pilnveidojot saziņas stratēģiju bērnu tiesību jautājumā un atbalstot bērniem paredzētās informācijas tīklu izveidi, nodrošināt, ka tiek izstrādāti materiāli, kas bērniem sniedz iespējas uz vietas un personiski saņemt tiem piemērotā veidā sagatavotu augstas kvalitātes informāciju;

    24. uzsver, ka bērnu un jauniešu tiesības uz medicīnisko aprūpi būtiski ietekmē veselīgu augšanas procesu;

    25. atgādina, ka izglītības un kultūras iestādes ir vietas, kur bērniem, pildot savus pienākumus, ir jābūt spējīgiem, neierobežoti izmantot savas tiesības;

    26. uzsver, ka skolas un kultūras izglītība sagatavo bērnu tam, lai viņš kā brīvs un atbildīgs pilsonis var iekļauties sabiedrībā;

    27. uzsver, ka kultūra un izglītība ir divi būtiski vektori bērna attīstībā, kuri ietekmē viņa personību, jūtīgumu un attīsta viņa fantāziju un jaunradi;

    28. iesaka Komisijai un dalībvalstīm, ieviešot jauninājumus un izstrādājot piemērotas pedagoģiskās metodes, turpināt savu darbu saistībā ar bērniem, kuri ir nesekmīgi skolā;

    29. iesaka Komisijai un dalībvalstīm izpētīt skolēnu invalīdu īpašās vajadzības un iespējas īstenot šīm vajadzībām piemērotu apmācības programmu, lai veicinātu šo bērnu integrēšanos sabiedrībā.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras Nr.

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    CULT
    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Lissy Gröner
    12.9.2006

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    21.3.2007

    8.5.2007

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    25.6.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    24

    1

     

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Ivo Belet, Guy Bono, Marie-Hélène Descamps, Věra Flasarová, Milan Gaľa, Ovidiu Victor Ganţ, Luis Herrero-Tejedor, Ruth Hieronymi, Sándor Kónya-Hamar, Manolis Mavrommatis, Marianne Mikko, Viorica-Pompilia-Georgeta Moisuc, Doris Pack, Christa Prets, Karin Resetarits, Pál Schmitt, Nikolaos Sifunakis, Hannu Takkula, Salvatore Tatarella, Henri Weber, Thomas Wise, Tomáš Zatloukal

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Emine Bozkurt, Erna Hennicot-Schoepges, Mary Honeyball

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

     

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    • [1]  Eiropas Parlamenta nostāja, kas pieņemta pirmajā lasījumā 2006. gada 13. decembrī par grozījumiem Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (P6_TA(2006)0559).

    JuridiskāS komitejaS ATZINUMS  (12.9.2007)

    Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām
    (2007/2093(INI))

    Atzinumu sagatavoja: Antonio López-Istúriz White

    IEROSINĀJUMI

    Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

    1.  neatlaidīgi aicina visas tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt abus Bērnu tiesību konvencijas papildprotokolus;

    2.  neatlaidīgi aicina tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Hāgas 1996. gada 19. oktobra Konvenciju par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem; kā arī neatlaidīgi prasa dažādām Eiropas Savienības iestādēm sekmēt, lai trešās valstis ratificētu galvenos starptautiskos bērnu aizsardzības instrumentus, īpaši tos, kuri var uzlabot nepilngadīgo imigrantu situāciju;

    3.  neatlaidīgi aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes un labākās prakses apkopojumu, lai valstu iestādēm paskaidrotu un atvieglotu Padomes 2003. gada Regulas Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un par vecāku atbildību[1] piemērošanu, jo tā tiek interpretēta atšķirīgi;

    4.  mudina Komisiju un Padomi likumdošanas darbā pielāgoties Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (īpaši tās 24. pantam), kā arī šādi nodrošināt, ka bērnu tiesības, īpaši to bērnu, kuri atrodas nelabvēlīgā, nestabilā vai neaizsargātā situācijā, vai kuri pieder imigrantu vai etniskai minoritātei, īpaši romu minoritātei, tiek sistemātiski ņemtas vērā katra normatīvā akta priekšlikumā;

    5.  atgādina, ka Eiropas Kopienas pievienošanās Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības hartai, būtu piemērots pasākums bērnu aizsardzībai Eiropas Savienībā; neatlaidīgi aicina Padomi iespējami drīz parakstīt Kopienas pievienošanos šai Konvencijai;

    6.  prasa Padomei pēc iespējas drīz pieņemt pamatlēmuma priekšlikumu par tās informācijas apmaiņas starp dalībvalstīm organizēšanu un saturu, kas iegūta no izziņām par sodītību (COM(2005)0690);

    7.  neatlaidīgi aicina Padomi uzlabot Eiropola darbības efektivitāti tās pārrobežu noziedzības apkarošanā, kuras upuri ir bērni, īpaši attiecībā uz bērnu pornogrāfijas izplatīšanu tīmeklī un iespēju Eiropola darbiniekam vadīt izmeklēšanas grupas šajā jomā;

    8.  atgādina, ka starptautiskie noteikumi attiecībā uz bērnu aizsardzību ir piemērojami attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuri iekļūst Eiropas Savienībā bez pieaugušo pavadības, izmantojot nelegālās imigrācijas kanālus; prasa visām vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm, kā arī Eiropas Savienības iestādēm, cik vien iespējams, sadarboties šo nepilngadīgo bez pieaugušo pavadības aizsardzībā; prasa Komisijai kopā ar izcelsmes trešām valstīm ieviest starptautiskās sadarbības procedūras palīdzības jautājumos, kas nodrošina šo nepilngadīgo atpakaļnosūtīšanu labos apstākļos, kā arī izveidot aizsardzības mehānismus, pēc tam, kad šie nepilngadīgie ir atgriezušies savā izcelsmes valstī, gan viņu bioloģiskajās ģimenēs, gan izmantojot tādus mehānismus un iestādes, kas viņus efektīvi aizsargā;

    8.  prasa Komisijai iesniegt ziņojumu par iespēju visos starptautiskajos nolīgumos, kas noslēgti starp Eiropas Kopienu un trešām valstīm, iekļaut īpašu juridiski saistošu klauzulu par starptautiskajā līmenī noteikto bērnu tiesību ievērošanu.

    PROCEDŪRA

    Virsraksts

    Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām

    Procedūras Nr.

    2007/2093(INI)

    Komiteja, kas atbildīga par jautājumu

    LIBE

    Atzinumu sniedza
      Datums, kad paziņoja plenārsēdē

    JURI
    26.4.2007

    Ciešāka sadarbība – datums, kad paziņoja plenārsēdē

     

     

    Atzinumu sagatavoja
      Iecelšanas datums

    Antonio López-Istúriz White
    29.1.2007

    Aizstātais(-ā) atzinuma sagatavotājs(-a)

     

    Izskatīšana komitejā

    19.3.2007

    11.6.2007

     

     

     

    Pieņemšanas datums

    11.9.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    24

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Marek Aleksander Czarnecki, Bert Doorn, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Alain Lipietz, Antonio López-Istúriz White, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Hartmut Nassauer, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Daniel Strož, Rainer Wieland

    Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Janelly Fourtou, Jean-Paul Gauzès, Barbara Kudrycka, Michel Rocard, Jacques Toubon

    Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Albert Deß, María Sornosa Martínez

    Piezīmes (informācija pieejama tikai vienā valodā)

    ...

    KOMITEJAS GALĪGAJAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    18.12.2007

    Galīgā balsojuma rezultāti

    +:

    –:

    0:

    54

    0

    1

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Alexander Alvaro, Roberta Angelilli, Mihael Brejc, Kathalijne Maria Buitenweg, Maria Carlshamre, Michael Cashman, Giuseppe Castiglione, Giusto Catania, Jean-Marie Cavada, Carlos Coelho, Panayiotis Demetriou, Gérard Deprez, Agustín Díaz de Mera García Consuegra, Bárbara Dührkop Dührkop, Claudio Fava, Armando França, Urszula Gacek, Kinga Gál, Patrick Gaubert, Roland Gewalt, Lívia Járóka, Ewa Klamt, Stavros Lambrinidis, Esther De Lange, Henrik Lax, Roselyne Lefrançois, Sarah Ludford, Jaime Mayor Oreja, Claude Moraes, Javier Moreno Sánchez, Rares-Lucian Niculescu, Bogusław Rogalski, Martine Roure, Luciana Sbarbati, Inger Segelström, Søren Bo Søndergaard, Csaba Sógor, Vladimir Urutchev, Ioannis Varvitsiotis, Manfred Weber, Renate Weber, Tatjana Ždanoka

    Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Edit Bauer, Simon Busuttil, Iratxe García Pérez, Genowefa Grabowska, Ignasi Guardans Cambó, Sophia in 't Veld, Sylvia-Yvonne Kaufmann, Jean Lambert, Antonio Masip Hidalgo, Bill Newton Dunn, Rainer Wieland

    Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

    Giulietto Chiesa, Ģirts Valdis Kristovskis, Manuel Medina Ortega

    • [1]  OV L 338, 23.12.2003, 1. lpp.