ZIŅOJUMS par Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju

29.1.2008 - (2007/2148(INI))

Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Ambroise Guellec

Labojumi/Papildinājumi

• ERR01 (PDF - 98 KB)
• ERR01 (DOC - 35 KB)

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju

(2007/2148(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju (COM(2007)0273) („Ceturto kohēzijas ziņojumu”),

-    ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ,,Stratēģija nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas” (COM(2007)0507),

-    ņemot vērā Eiropas Kopienas līguma 158. un 159. pantu un 299. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu, Leipcigas Hartu par Eiropas pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pirmo rīcības programmu Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai,

–   ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) ziņojumu „Teritorijas attīstības izredzes – Eiropas teritoriālās attīstības scenāriji” un Eiropas Parlamenta ziņojumu „Reģionālās atšķirības un kohēzija: kādai jābūt nākotnes stratēģijai?”,

–   ņemot vērā Reģionu komitejas 2007. gada 28. novembra atzinumu (COTER-IV-011) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 12. decembra atzinumu (CESE 1712/2007) par Ceturto kohēzijas ziņojumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 112. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A6-0023/2008),

A. tā kā daudzos Eiropas reģionos esošo būtisko reģionālo atšķirību un strukturālo problēmu dēļ, kuras vēl vairāk pastiprinājusi nesenā Eiropas Savienības paplašināšanās, vēl aizvien ir nepieciešama visaptverošas Eiropas kohēzijas politika;

B.  tā kā līdz ar to ES kohēzijas politika vēl aizvien ir viens no Eiropas integrācijas procesa pīlāriem un tai ir aktīva loma reģionālo atšķirību un attīstības trūkumu samazināšanā;

C. tā kā pastāv acīmredzama saikne starp eiroskepticisma pieaugumu un teritoriālo atšķirību palielināšanos, kas demonstrē vajadzību pēc ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas, lai pastiprinātu konverģenci un izveidotu stingru pamatu tādai Eiropas Savienības leģitimitātei, kuru var panākt, izmantojot attiecīgajās teritorijās pamanāmu reģionālo politiku; tā kā reģionālajām un vietējām varas iestādēm ir jāspēlē būtiska loma, lai ES aktivitātes tuvinātu tautai un īstenotu reģionālo politiku, efektīvāk publiskojot tās sasniegumus;

D. tā kā kohēzijas politika katram reģionam piedāvā iespēju gūt konkrētu labumu vietējo iedzīvotāju ilgtermiņa nodarbinātības un augstāka dzīves līmeņa veidā, it īpaši atpalikušajos reģionos, dod ieguldījumu konkurētspējas un administratīvās veiktspējas stiprināšanā, kā arī decentralizētas pārvaldības nodrošināšanā; tā kā šajā sakarībā jānoraida jebkādi centieni renacionalizēt šo politiku;

E.  tā kā Lisabonas līgums, ko dalībvalstu vadītāji apstiprināja 2007. gada 18. oktobrī un parakstīja 2007. gada 13. decembrī, teritoriālo kohēziju izvirza par vienu no Eiropas Savienības pamatmērķiem līdzās ekonomikas un sociālajai kohēzijai;

F.   tā kā nākotnē kohēzijas politikai ir jānodrošina lielāki finanšu līdzekļi, lai varētu risināt paredzamās problēmas ar būtisku teritoriālo ietekmi, piemēram, jautājumus, kas saistīti ar demogrāfiskajām izmaiņām, pilsētu koncentrāciju, segregāciju, migrācijas plūsmām (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), pielāgošanos globalizācijai, klimata pārmaiņām, energoapgādi un lēno panākšanas procesu lauku apgabalos; tā kā šos uzdevumus var risināt tikai tad, ja tiek atzīta kohēzijas politikas būtiskā nozīme šajā jomā,

Kontrastējošie dati par kohēziju 27 valstu Eiropas Savienībā

1.   atzinīgi vērtē šo ziņojumu, kas ir detalizētāks nekā iepriekšējie, pamatojas uz dažādiem rādītājiem un sniedz noderīgus salīdzinošus datus par citām valstīm, tādām kā ASV, Japāna, Ķīna un Indija, atspoguļojot ES ekonomiku starptautiskā kontekstā;

2.  tomēr pauž nožēlu par krustenisku un salīdzināmu datu trūkumu par dažādiem NUTS klasifikācijas līmeņiem, kuri sniegtu labāku ieskatu par izaugsmes un konverģences ilgtspējību; tāpēc aicina izmantot labākas statistiskās analīzes metodes, piemēram, jaunos rādītājus (papildus rādītājam „IKP uz vienu iedzīvotāju”), kuri veiksmīgi izmantoti Ceturtajā kohēzijas ziņojumā un kuri ļautu precīzāk noteikt ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas līmeni attiecīgajos reģionos un vietējā līmenī veikto darbību konkrēto ieguldījumu kohēzijas politikā; uzskata, ka, lai to panāktu, ir jāpalielina ESPON veiktspēja;

3.   norāda uz kavējumiem strukturālo apropriāciju izmantošanā dalībvalstīs un aicina veikt pasākumus situācijas uzlabošanai; tomēr atzīmē, ka vēl ir pārāk agri novērtēt kohēzijas politikas īstenošanas rezultātus jaunajās dalībvalstīs; atzinīgi vērtē visus centienus veicināt kohēzijas politikas efektivitāti un samazināt pārmērīgo birokrātiju, kā arī aicina veikt sistemātisku šīs politikas novērtēšanu;

4.  atzinīgi vērtē to, ka bijušās kohēzijas valstis — Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Īrijā — ir ievērojami pietuvinājušās ES attīstītāko valstu līmenim, uzrādot iespaidīgu izaugsmes līmeni laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam, tomēr norāda, ka neraugoties uz šo izaugsmi, vēl aizvien pastāv būtiskas atšķirības starp to reģioniem, kā arī dziļi iesakņojušās strukturālās problēmas;

5.  atzinīgi vērtē augstos izaugsmes rādītājus jaunajās dalībvalstīs, tomēr atzīmē, ka to ekonomiskā konverģence ir sagaidāma tikai vidējā vai ilgtermiņā un ka tas būs ilgstošs process tāpēc, ka dažās no šīm valstīm sākotnējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija ļoti zems;

6.  atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoto apstiprinājumu tam, ka kohēzijas politikai bijusi būtiska loma, lai stiprinātu dalībvalstu spēju harmoniski attīstīties un radīt jaunas un pastāvēt spējīgas darbavietas, kā to apliecina kohēzijas politikas teicamie rezultāti daudzos 2. mērķa reģionos;

7.   pauž bažas, ka konverģence valstu starpā bieži vien slēpj aizvien pieaugošās plaisas starp reģioniem un reģionu iekšienē; atzīmē, ka šo reģionālo un vietēja līmeņa atšķirību paplašināšanās nodarbinātības, ražīguma, ienākumu, izglītības līmeņa un inovāciju spējas ziņā ir vērojama vairākos apgabalos; uzsver arī teritoriālās sadarbības nozīmi šo problēmu pārvarēšanā;

8.   uzsver, ka, piemēram, reģionu konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no ražīguma, tirgus pieejamības un darbaspēka kvalifikācijas līmeņa, kas daudz vairāk atšķiras starp reģioniem nekā starp dalībvalstīm; turklāt atzīmē, ka konkurētspējas jomā par pamatelementiem aizvien vairāk uzskata institucionālos faktorus, tostarp sociālo kapitālu uzņēmējdarbības kultūras un kopēju uzvedības normu veidā, kas veicina sadarbību, iniciatīvas uzņemšanos un valsts pārvaldes efektivitāti;

9.  šajā sakarībā atzīmē, ka daži attīstītie reģioni un pat daži mazāk attīstīti reģioni sāk saskarties ar dažādām problēmām, kam ir būtiska teritoriāla ietekme no iespējamās attīstības viedokļa: zemu ekonomiskās izaugsmes līmeni, ražīguma un nodarbinātības pazemināšanos un iedzīvotāju novecošanu;

10. atzīmē, ka laikā, kad augstais izaugsmes līmenis atsevišķās dalībvalstīs ļāvis sasniegt pilnu nodarbinātību un GDP uz vienu iedzīvotāju palielināšanos, citās dalībvalstīs ir paplašinājušās atšķirības starp atsevišķām sociālām grupām, kas nozīmē to, ka visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām vēl aizvien ir nepieciešama sociālā integrācija;

11. norāda uz vājo konverģenci izglītības līmeņa ziņā un reālo plaisu izglītības jomā starp Eiropas Savienību un ASV, kurās 29% personu 25–64 gadu vecuma grupā ir universitātes diploms salīdzinājumā ar tikai 16% Eiropas Savienībā; atzīmē, ka augstāko izglītību ieguvušo sieviešu īpatsvars palielinās straujāk nekā attiecīgo vīriešu īpatsvars;

12. uzsver nozīmi, kāda ir dzimumu līdztiesības aspekta, vienlīdzīgu iespēju un invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku īpašo vajadzību integrēšanai kohēzijas politikas projektu īstenošanas katrā posmā;

13. uzsver polarizācijas efektu galvaspilsētu reģionos — parādību, kas ir īpaši izteikta jaunajās dalībvalstīs —, kuri nodrošina vidēji 32% no savas valsts IKP, lai gan to iedzīvotāji veido tikai 22% no valsts iedzīvotāju kopskaita; atzīmē, ka šī polarizācija var izraisīt lielas bezdarba līmeņa atšķirības pilsētu centros;

14. konstatē, ka nekontrolēta urbanizācija var radīt demogrāfiskā, ekonomikas, sociālā, transporta un vides līdzsvara traucējumus ierobežotā teritorijā un novest pie priekšpilsētu veidošanās un iedzīvotāju aizplūšanas no tiem lauku apgabaliem, kuri atrodas tālu no pilsētām; tāpēc aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šīs problēmas risināšanai, iesniedzot konkrētus priekšlikumus;

15. norāda uz reģionālajām atšķirībām attiecībā uz pieejamību un saikni starp centriem un perifērajiem apgabaliem, kuras rada trūkumi no ģeogrāfiskā un strukturālā viedokļa, nepietiekamie ieguldījumi transporta infrastruktūrā, kā arī potenciālo transporta tīklu diversifikācijas trūkums; it īpaši norāda uz būtiskajiem šķēršļiem kalnu un salu reģionu, kā arī perifēro un attālāko reģionu, kuri atrodas ļoti tālu no Eiropas cietzemes, pieejamības ziņā; uzsver nepieciešamību izstrādāt pasākumus, lai palielinātu šo reģionu potenciālu un pievilcību, kā arī veicinātu to ilgtspējīgu attīstību;

16. pauž pārsteigumu par Komisijas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā izteikto apgalvojumu, ka salu izolētība kā tāda nešķiet būtisks šķērslis attīstībai, un atzīmē salu reģionu iedzīvotāju lielo sarūgtinājumu par šo apgalvojumu, jo viņiem katru dienu nākas saskarties ar šādas izolētības negatīvo ietekmi un tās radītajām grūtībām;

Reģionālā politika un Lisabonas stratēģija

17. norāda uz ievērojamajām atšķirībām starp valstīm pētniecībā un izstrādē ieguldīto līdzekļu ziņā un atzīmē būtiskās reģionālās atšķirības attiecībā uz inovācijām, kas Ceturtajā kohēzijas ziņojumā novērtētas, izmantojot reģionālo darbības rezultātu rādītāju inovāciju jomā;

18. atbalsta Komisijas viedokli par kohēzijas politikas sviras efektu attiecībā uz Lisabonas stratēģiju, sabiedriskos ieguldījumus novirzot tiem projektiem, kas veicina dinamiskāku, izaugsmi un inovācijas sekmējošu ekonomikas struktūru, kura balstās uz politikas jomu un programmu efektīvākas saskaņošanas rezultātā panāktu sinerģiju;

19. pauž nožēlu, ka, neraugoties uz piešķirtajiem līdzekļiem, kohēzijas politikas īstenošanā nav atbilstīgi ņemts vērā mazo, ļoti mazo un amatnieku uzņēmumu inovāciju potenciāls, tāpēc aicina īstenot aktīvu politiku visa veida inovāciju atbalstam šajos uzņēmumos, kā arī aicina Komisiju saskaņā ar Lisabonas stratēģiju radīt iespējas sadarbībai starp uzņēmumiem, sabiedrisko sektoru, skolām un universitātēm, lai izveidotu reģionālas inovāciju kopas;

20. norāda, ka strukturālā atbalsta sviras efektu var palielināt ar privātās līdzfinansēšanas palīdzību; aicina ātri ieviest pārredzamus noteikumus un standartrisinājumus attiecībā uz sabiedrisko un privāto partnerību, kas ļaus reģioniem privāto kapitālu izmantot sabiedrisku mērķu īstenošanā;

21. norāda, ka principa par automātisku atbrīvošanu no saistībām ievērošana ir svarīga, lai mudinātu pārvaldes iestādes finansēt un ātri īstenot projektus; uzstāj, ka stingri jāievēro N+2 noteikuma (un jaunajās dalībvalstīs pirmajos trīs 2007.–2013. gada finanšu plāna gados N+3 noteikuma) princips;

22. norāda, ka viens no iemesliem, kāpēc kavējas struktūrpolitikas īstenošana, ir pārāk neelastīgās procedūras un ka tāpēc jāapsver šo procedūru vienkāršošana un skaidra ES un dalībvalstu pienākumu un kompetences nošķiršana;

23. atzīmē, atsaucoties uz 2007.–2013. gada plānošanas laikposmu, ka saskaņā ar apropriāciju piešķiršanas sistēmu inovācijām tiks novirzīti 64% no 1. mērķa (konverģence) un 80% no 2. mērķa (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) līdzekļiem, t.i., par EUR 55 000 miljardiem vairāk nekā iepriekšējā laikposmā; piezīmē, ka šādu apropriāciju izmantošana ir atkarīga no mazāk attīstīto reģionu spējas pārvaldīt pietiekamu skaitu pētniecības, izstrādes un inovāciju projektu, vienlaicīgi nodrošinot, ka šie līdzekļi tiek pienācīgi izmantoti, nevis novirzīti mazvērtīgiem ieguldījumiem;

24. aicina paplašināt Lisabonas stratēģijas darbības jomu, tajā iekļaujot teritoriālo dimensiju, kas ļautu ņemt vērā reģionu īpatnības un vienlaicīgi vecinātu Eiropas mēroga sinerģiju un sadarbību, īpašu atbalstu sniedzot izvērstām inovāciju aktivitātēm;

25. aicina Komisiju izvērtēt līdzekļu piešķiršanas sistēmu un tās ietekmi uz reģionālo atšķirību novērtēšanu un pārbaudīt, vai prioritāšu noteikšanā šī sistēma neveicina pārāk centralizētu vai lejupēju pieeju; pauž cerību, ka šī izvērtēšana sāksies ar Komisijas Piektā Progresa ziņojuma par kohēziju publicēšanu 2008. gadā, kurā galvenā uzmanība tiks veltīta saiknei starp kohēzijas politiku un Lisabonas stratēģijas izaugsmes un nodarbinātības prioritātēm visiem reģioniem;

26. uzsver, ka kohēzijas politiku nedrīkst ierobežot līdz Lisabonas stratēģijas mērķiem; uzskata, ka viens no priekšnosacījumiem reģionu ilgtermiņa konkurētspējai ir teritoriālās kohēzijas sasniegšana ar konverģences mērķa darbību palīdzību; tāpēc uzskata, ka 1. mērķis (konverģence) un 2. mērķis (reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība) nākotnē jāuzskata par savstarpēji papildinošiem, tostarp arī attiecībā uz 3. mērķi (Eiropas teritoriālā sadarbība);

Teritoriālā kohēzija: atbalsts integrētai pieejai

27. aicina Komisiju gaidāmajā Zaļajā grāmatā par teritoriālo kohēziju (to paredzēts pieņemt 2008. gada septembrī) iekļaut teritoriālās kohēzijas definīciju, lai panāktu turpmāku progresu šajā Kopienas politikas jomā;

28. tāpēc uzsver, ka ar kohēzijas politikas palīdzību nav jāatbalsta jau pašlaik dinamiskie reģioni, kas notiktu stingras apropriāciju piešķiršanas gadījumā; atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā kohēzijas politika ietvers trīs ekonomikas, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķus, kuru darbības joma sniedzas tālāk par Lisabonas stratēģiju;

29. uzsver nozīmi, kāda reģionālās attīstības mērķus noteikšanā un īstenošanā ir īstai partnerībai un patiesas vairāku līmeņu — Kopienas, dalībvalsts, reģionālā un vietējā — pārvaldības īstenošanai, apspriežoties ar ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem un nodrošinot, ka Eiropas līmenī noteikto darbības prioritāšu loks netiek sašaurināts, kad tās tiek īstenotas dalībvalsts, reģionālā vai vietējā līmenī (augšupēja pieeja), lai izvairītos no vietējā līmeņa teritorijas attīstībā un kohēzijā iesaistīto dalībnieku izslēgšanas riska, kā tas bieži vien notiek pilsētu attīstības politikas gadījumā;

30. ierosina prioritāti piešķirt tām politikas jomām, kuras atbalsta teritoriju patiesu policentrisku attīstību, lai mazinātu spiedienu uz galvaspilsētām un veicinātu sekundāru centru rašanos; uzskata, ka šajā sakarībā nedrīkst nenovērtēt atbalstu lauku apgabaliem un lauku apgabalos atrodošos mazo un vidējo pilsētu būtisko nozīmi;

31. aicina arī īstenot praktiskus pasākumus, lai mazinātu atšķirības starp ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā viegli pieejamiem reģioniem un reģioniem ar strukturāliem trūkumiem, proti, salām, kalnu apgabaliem, mazapdzīvotiem apgabaliem, kā arī perifēriem un robežreģioniem, atzīstot pēdējo neizdevīgo stāvokli un veicot īpašus pastāvīgus pasākumus to atbalstam; atkārtoti apgalvo, ka jāņem vērā attālāko reģionu specifiskie trūkumi;

32. iesaka izveidot ciešāku saikni starp pilsētu un lauku problēmām; uzsver, ka lauku apgabalu attīstība jāsaskaņo ar darbībām, ko veic saistībā ar reģionālo politiku; šajā sakarībā apšauba atsevišķas pieejas lietderību attiecībā uz kohēziju un lauku attīstību (izmantojot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai); aicina izpētīt sekas, kādas ir lauku attīstībai paredzētā finansējuma palielināšanai ar obligātās modulācijas mehānismu palīdzību;

33. brīdina par politikas jomu sektorizācijas risku un mudina izstrādāt integrētu pieeju, ar kuras palīdzību varētu identificēt iespējamo sinerģiju starp kohēzijas politiku un svarīgākajām nozares politikas jomām, tādām kā transports, lauksaimniecība, zivsaimniecība, lauku attīstība, vide un enerģija un pētniecība un tehnoloģija;

34. sagaida, ka pēc diskusijas par kohēzijas politiku pēc 2013. gada reģioniem, kas atrodas pie Kopienas ārējām robežām, tiks veltīta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību pārrobežu līmenī, kā rezultātā tiktu panākta ne tikai ES robežreģionu attīstība, bet arī pastiprināta visas Kopienas kohēzija un konkurētspēja;

35. norāda, ka, cīņai pret teritoriālo segregāciju un sociālo izslēgšanu nolūkā panākt ilgtspējīgu un līdzsvarotu izaugsmi nepieciešama rūpīgi izstrādāta mājokļu politika, kas būtu ietverta plašākā vietējās attīstības, pilsētu attīstības plānošanas un vietējo sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības stratēģijā;

36. šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka tika pieņemta rīcības programma Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai un Leipcigas Harta, lai nodrošinātu teritoriālās dimensijas labāku integrāciju visās sabiedriskās politikas jomās Kopienas, dalībvalstu un vietējā līmenī, un gaida to īstenošanas praktiskos rezultātus; uzskata, ka saistībā ar plānoto ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas paplašināšanu, iekļaujot tajā teritoriālo komponenti kā daļu no Lisabonas līguma, ir jāizstrādā teritoriālās kohēzijas satura definēšanai piemēroti rādītāji;

37. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par gaidāmo Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, kuru plānots pieņemt 2008. gada septembrī, un prasa tajā ietvert konkrētas vadlīnijas integrētās pieejas īstenošanai;

38.  aicina Komisiju turpmākajos ziņojumus analizēt, cik lielā mērā dažādie instrumenti un politikas jomas, tostarp kohēzijas politika, ir veicinājuši ekonomiskās un sociālās kohēzijas jomā panākto progresu; uzskata, ka sasniegumi un problēmas jāanalizē visās svarīgajās jomās, it īpaši saistībā ar Lisabonas stratēģiju;

39. apzinās nozīmi, kāda ir Parlamenta, ko attiecīgos gadījumos pārstāv Reģionālās attīstības komiteja, un Reģionu komitejas regulārai sadarbībai jautājumos par reģionālās politikas nākotni;

Jauni uzdevumi kohēzijas politikai un Eiropas Savienības vispārējais budžets

40. uzskata, ka Eiropas Savienībai nākotnē nāksies aizvien vairāk saskarties ar jauniem uzdevumiem, kuriem būs būtiska teritoriāla ietekme, kas pastiprinās jau esošos šķēršļus reģionālajai attīstībai, piemēram, iedzīvotāju novecošanu, pilsētu koncentrāciju, migrācijas plūsmas (kas ir īpaši problemātiskas lauku un perifērajos apgabalos), energoapgādes un klimata jautājumus un pielāgošanos globalizācijas radītajām pārmaiņām; šajā sakarībā uzsver nozīmi, kāda ir izmēģinājuma projektiem, kas saistīti ar reģionu pielāgošanos šiem jaunajiem uzdevumiem;

41. aicina pirms jebkuru jaunu pievienošanās sarunu sākšanas regulāri analizēt gaidāmo paplašināšanās kārtu izmaksas un struktūrpolitisko ietekmi un cer ieņemt nozīmīgāku lomu paplašināšanās un kaimiņattiecību politikā, nosakot par saistošu tā līdzdalību pirmspievienošanās instrumentu izstrādē;

42. uzsver depopulācijas problēmas nopietnību daudzās ES daļās, jo tā ir saistīta ar iedzīvotāju novecošanu, cilvēkkapitāla zudumu, kapitāla aizplūšanu, pakalpojumu sadārdzināšanos utt.;

43. uzskata, ka demogrāfiskajiem procesiem var būt nozīmīga teritoriāla ietekme, piemēram, depopulācija atsevišķos apgabalos, it īpaši vismazāk attīstītos lauku apgabalos, pilsētu koncentrācija un novecojoša sabiedrība vai arī dzīvojamo rajonu ekonomikas attīstība citos reģionos un ka tāpēc ir jāizstrādā īpašas inovatīvas stratēģijas šo problēmu risināšanai, paredzot īpašus centienus vispārējas ekonomiskās intereses pakalpojumu saglabāšanai un augsta līmeņa universālu pakalpojumu nodrošināšanai;

44. atzīmē, ka klimata pārmaiņām būs daudzveidīgas sekas, it īpaši biežāku un nopietnāku dabas katastrofu, piemēram, meža ugunsgrēku, sausuma un plūdu, veidā, uz kurām dažādos ES reģionos būs jāreaģē atšķirīgi un kuras reģioniem būs jārisina, pārskatot un pielāgojot savas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, lai sasniegtu ES mērķi par CO₂ emisiju samazināšanu; uzskata, ka ES kohēzijas politikai jābūt klimatam nekaitīgai, tomēr atgādina, ka kohēzijas politikas iespējas šajā jomā ir ierobežotas; uzskata, ka cīņa pret klimata pārmaiņām jāparedz arī citās Kopienas politikas jomās;

45. saistībā ar tādas efektīvas vispārējās politikas izstrādi, kura paredzēta aizsardzībai pret dabas katastrofām, atgādina arī to, cik svarīgi ir pieņemt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (COM(2005)0108), kas sniegtu savlaicīgāku un piemērotāku risinājumu reģionāla mēroga dabas katastrofu gadījumos, kurām bieži vien ir postošas sekas atsevišķos reģionos to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ;

46. uzskata, ka energoapgādes un enerģijas cenu pieauguma jautājumi var būtiski ietekmēt teritoriālo attīstību vairākuma dalībvalstu ievērojamās energoatkarības dēļ, it īpaši lauku, kalnu, salu un ļoti attālos reģionos, jo tie ir atkarīgi no transporta nozares, kas savukārt jutīgi reaģē uz enerģijas izmaksām; norāda, ka atjaunojamo enerģijas avotu attīstība un ieguldījumi energoefektivitātē un decentralizētās apgādes vienībās varētu sniegt vietēja un reģionāla līmeņa attīstības iespējas;

47. atkārto savu prasību attiecībā uz neizlietoto apropriāciju izmantošanu saskaņā ar N+2 vai N+3 noteikumu, ko piemēro kohēzijas politikai, lai pēc iespējas palielinātu pieejamos līdzekļus;

48. uzskata, ka kohēzijas politikas saglabāšana pēc 2013. gada ir atbilstīga reakcija uz šiem jaunajiem uzdevumiem un ka šī politika jāpiemēro diferencēti attiecībā uz visu Eiropas Savienības teritoriju; uzskata, ka saskaņā ar Līgumu un solidaritātes principu kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt Kopienas politikai, un tāpēc noraida jebkādus centienus šo politiku renacionalizēt;

49. uzskata, ka kohēzijas politika nākotnē jāpasptiprina un ka vairāk jāuzsver tās pievienotā vērtība; tāpēc aicina kohēzijas politikai piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus Kopienas līmenī; aicina finanšu shēmas pārskatīšanu izmantot kā iespēju to budžeta līdzekļu noteikšanai, kuri nepieciešami visu Eiropas Savienības kohēzijas politikas uzdevumu risināšanai;

°

°          °

50. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

PASKAIDROJUMS

Ievads

Kohēzija, kuras mērķis ir ekonomisko un sociālo atšķirību mazināšana starp Eiropas reģioniem, ir viens no Eiropas Savienības pamatuzdevumiem.

Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi kopš reģionālā politika palīdz nodrošināt harmonisku un ilgtspējīgu visas Eiropas teritorijas attīstību. Vairāk nekā 20 gadus tiek īstenotas programmas un strukturāli pielāgojumi, lai tuvinātu joprojām atšķirīgos reģionus un uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves apstākļus.

Pēc pēdējās paplašināšanās, kuras rezultātā ievērojami mainījās ES teritoriālā dimensija, ir ļoti svarīgi no jauna aktualizēt teritoriālās kohēzijas mērķi, lai sekmīgi īstenotu integrāciju un risinātu nozīmes krīzi, ar ko pašlaik saskaras visa Eiropa, un panākt, lai iedzīvotāji pieņemtu šo Eiropas projektu.

Tāpēc Parlaments pozitīvi vērtē šo pirmo ziņojumu par kohēziju kopš 2004. un 2007. gada paplašināšanās.

Provizorisks pārskats par konverģences stāvokli ES-27

Saskaņā ar ceturtā ziņojuma datiem laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam bija vērojami zināmi panākumi attiecībā uz konverģenci dalībvalstu līmenī. Grieķijā, Spānijā, Īrijā un Portugālē, kas bija galvenajās ieguvējas no kohēzijas politikas, tika reģistrēts iespaidīgs izaugsmes līmenis.

Kopš 2000. gada vislielākā izaugsme novērota valstīs, kur IKP uz vienu iedzīvotāju pirktspējas ziņā bija viszemākais, piemēram, Grieķijā un Portugālē, kur laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam izaugsme bija attiecīgi 2,8% un 2% no IKP. Turklāt to reģionu skaits, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75% no attiecīgā ES vidējā rādītāja, samazinājās no 78 līdz 70.

Tomēr, ņemot vērā ļoti zemo sākotnējo IKP uz vienu iedzīvotāju un neraugoties uz straujo izaugsmi, jaunajās dalībvalstīs ir vairāk problēmu nekā vecajās dalībvalstīs. Pieņemot, ka turpmākā izaugsme saglabāsies pašreizējā līmenī, šķiet, Polijai, kā arī Bulgārijai un Rumānijai būs vajadzīgi vairāk nekā 15 gadi, lai sasniegtu tādu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir 75% no attiecīgā ES-27 vidējā rādītāja.

Ja tuvināšanās starp dalībvalstīm pēdējo gadu laikā ir acīmredzami progresējusi, tad attīstības atšķirības dalībvalstu iekšienē ir padziļinājušās. Reģionālo un reģiona iekšējo atšķirību padziļināšanās ir vērojama vairākos aspektos — nodarbinātības, ražīguma, ienākumu, izglītības līmeņa un inovāciju spējas ziņā.

Pat dažos no visattīstītākajiem reģioniem ir vērojama ļoti zema vai pat negatīva ekonomiskā izaugsme. Laikposmā no 1995. līdz 2004. gadam ražīgums samazinājās 29 reģionos Itālijā, Francijā, Spānijā un Vācijā, nodarbinātība samazinājās 16 reģionos, galvenokārt Vācijas austrumu daļā, Francijas ziemeļaustrumos un Anglijas ziemeļos. Šiem reģioniem būs jāpielāgojas pasaules tirdzniecības radītājam spiedienam, attīstot inovāciju un augsto tehnoloģiju ekonomiku.

Bieži vien šiem reģioniem raksturīgas arī demogrāfiskās izmaiņas un jo īpaši iedzīvotāju novecošana. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ekonomiskās problēmas saasina vēl vairāk, jo samazinās reģionālā pirktspēja un, kas jo būtiskāk, šos reģionus pamet kvalificēts darbaspēks. Kohēzijas politikai jārod risinājums šai svarīgajai problēmai, lai saglabātu demogrāfisko un teritoriālo līdzsvaru ES.

Ziņojumā ir veikts interesants salīdzinājums ar galvenajiem konkurentiem visā pasaulē. Šķiet, ka reģionālās atšķirības, kas aprēķinātas kā IKP uz vienu iedzīvotāju, ES-27 ir izteiktākas nekā ASV vai Japānā: visās ASV pavalstīs un 40 no 47 Japānas reģioniem IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks par attiecīgo vidējo rādītāju ES. Tas daļēji ir izskaidrojams ar ES teritoriālo specifiku, jo ES ierobežotā teritorijā ir liela ģeogrāfiskā un kultūras daudzveidība, kā arī tai ir vēsturiska īpatnība, kas saistīta ar kontinenta sadalīšanu divu pasaules karu rezultātā.

Savukārt Ķīnā IKP uz vienu iedzīvotāju tikko sasniedz 1/5 no attiecīgā Kopienas vidējā rādītāja un Indijā — attiecīgi 1/8.

2007.–2013. gada līdzekļu novirzīšana Lisabonas stratēģijai

2007. gada 1. janvārī jau 27 valstu paplašinātajā Eiropā oficiāli stājās spēkā struktūrfondu 2007.–2013. gada finanšu plāns. Pat ja piešķirto budžeta līdzekļu apjoms joprojām ir ievērojams (EUR 308 miljardi visai Eiropas Savienībai), jaunajām dalībvalstīm ir nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi, kā dēļ vecajām dalībvalstīm jāpārskata savas finansēšanas prioritātes, paredzot tām mazākus budžeta līdzekļus.

Bez integrācijas mērķiem 2007.–2013. gada finanšu plānā ir ietverts inovāciju un konkurētspējas politikas veicināšanas mērķis, jo Eiropas Savienība ir izteikusi vēlmi atvēlēt 3% no IKP pētniecībai un izstrādei, tādējādi sasniedzot lielvalstu (ASV un Japānas) līmeni šajā jomā.

Ceturtajā kohēzijas ziņojumā norādīts, ka ir milzīgas atšķirības pētniecībā un izstrādē ieguldīto līdzekļu ziņā: tikai 27 reģioni pārsniedz Barselonas mērķi, proti, vairāk nekā 3% no IKP izlietot pētniecībai un izstrādei, toties vairāk nekā 100 reģionos izdevumi pētniecībai un izstrādei nesasniedz pat 1%. Jāatzīmē, ka pētniecības un izstrādes darbības galvenokārt koncentrētas galvaspilsētās, tomēr labie izpildes rādītāji dažos reģionos bez lielas aglomerācijas pierāda, ka lieli ieguldījumi un augsta nodarbinātība pētniecībā un izstrādē ne vienmēr ir saistīti ar būtisku iedzīvotāju koncentrāciju pilsētās.

Saistībā ar pārskatīto Lisabonas stratēģiju tika noteikta mērķfinansēšanas sistēma, lai piešķirtu apropriācijas ar šo pasākumu saistītiem izdevumiem.

Pamatojoties uz jau saņemtajām darbības programmām, ziņojumā norādīts, ka ieguldījumiem, kas saistīti ar Lisabonas stratēģiju, tiks piešķirti vidēji 64% no konverģences mērķa sasniegšanai paredzētajiem līdzekļiem un 80% no konkurētspējai paredzētajiem līdzekļiem, kopsummā veidojot apmēram EUR 210 miljardus jeb par EUR 55 miljardiem vairāk nekā iepriekšējā laikposmā.

Nav šaubu, ka kohēzijas politikai ir patiess sviras efekts uz konkrētas zonas konkurētspēju un izaugsmi, it īpaši, attīstot sabiedriskā un privātā sektora partnerību un teritoriālo sinerģiju nodarbinātībai, inovācijām un pētniecībai, kur MVU var viegli sadarboties ar universitātēm un vietējām attīstības struktūrām.

Tomēr, ja kohēzijas politikai saistībā ar Lisabonas stratēģiju ir jāsniedz ieguldījums inovāciju un pētniecības finansēšanā, ir nepieciešama elastīga līdzekļu piešķiršanas pieeja, lai nodrošinātu līdzsvarotu teritoriju attīstību. Jo kohēzijas politikas uzskatīšana par Lisabonas stratēģijas finanšu instrumentu neļautu sasniegt ne kohēzijas politikas, ne Lisabonas stratēģijas mērķus. Kohēzijas politiku nevar uzskatīt par vienkāršu līdzekli citu sektorpolitikas jomu mērķu sasniegšanai, tā ir Kopienas politika ar augstu Eiropas pievienoto vērtību, kuras esamībai ir savs iemesls — kohēzija.

Vidusposma pārskatīšanā konstatēto vājo rezultātu dēļ un arī tāpēc, ka kohēzijas politiku būtiski ierobežo 27 dalībvalstīm paredzētais ES budžets, tās galvenais mērķis nav panākt, lai ES būtu viskonkurētspējīgākā uz zināšanām balstītā ekonomika pasaulē.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ struktūrpolitikai perspektīvā nevajadzētu būt sadrumstalotai pēc temata, bet gan kopā ar citām Eiropas Savienības politikas jomām un dalībvalstu īstenotajām sabiedriskās politikas jomām būtu jāiekļaujas vienā integrētā pieejā.

Teritoriālās programmas un Leipcigas Hartas pieņemšana ministru sanāksmē Leipcigā 2007. gada 24. un 25. maijā ir nozīmīgs solis, lai sekmētu šo integrēto pieeju. To mērķus vēlams īstenot, pieņemot konkrētu rīcības plānu teritoriālās dimensijas labākai integrēšanai visās sabiedriskās, Kopienas un dalībvalstu politikas jomās.

Saglabāt teritoriālās kohēzijas kursu

Kohēzijas politikai ir jākoncentrējas uz teritoriālās kohēzijas pamatmērķi, nevis uz reģioniem ar vislielāko ražīguma un nodarbinātības pieauguma potenciālu (kā to paredz stingra apropriāciju piešķiršanas kārtība), tādējādi riskējot atstāt novārtā reģionus, kuros pieauguma potenciāls ir neliels, bet kuri tomēr neatbilst konverģences mērķa kritērijiem.

Ceturtajā ziņojumā aprakstīts teritoriālās kohēzijas stāvoklis ES-27 un konstatēta būtiska ekonomiskās aktivitātes koncentrācija galvaspilsētās. 2004. gadā galvaspilsētu reģioni nodrošināja vidēji 32%no savas valsts IKP, kaut gan to iedzīvotāji veidoja vidēji tikai 22% no attiecīgās valsts iedzīvotāju kopskaita. Šī parādība visizteiktākā un visvairāk attīsta ir jaunajās dalībvalstīs.

Ziņojumā analizēta teritoriālā attīstība vietējā mērogā, kur paātrinātā urbanizācija izjauc demogrāfisko līdzsvaru, un tai ir raksturīga priekšpilsētu veidošanās Eiropas pilsētās un iedzīvotāju aizplūšana no lauku rajoniem. Ja netiks mainīta sabiedriskā politika, šīs teritoriālās atšķirības nākotnē palielināsies vēl vairāk.

Šajā saistībā īsti vietā ir ORATE pētījums „Teritorijas nākotne”[1].

Tas ļauj salīdzināt divus ilgtermiņa teritoriālās attīstības scenārijus.

Viens no scenārijiem ir orientēts tikai uz konkurētspēju, un tā mērķis ir veicināt lielāku ekonomikas izaugsmi un jaunu tehnoloģiju parādīšanos, bet tas būtu saistīts ar lielākām vides un sociālajām izmaksām, kas ilgtermiņā, iespējams, novestu pie ekonomiskās un sociālās darbības efektivitātes rādītāju pazemināšanās.

Turpretim otrs scenārijs ir orientēts uz kohēziju, un tā pamatā ir izkliedētāks modelis attiecībā uz galvaspilsētu zonu pievilcības un polarizācijas potenciālu. Vairākas integrācijas zonas ar labiem rezultatīvajiem rādītājiem var parādīties gan Eiropas pašā centrā, gan arī vairāk vai mazāk nomaļās zonās.

Šis policentriskās attīstības modelis salīdzinājumā ar pirmo scenāriju ir saistīts ar vājāku ekonomisko izaugsmi, toties tam ir veiksmīgāks ģeogrāfiskais plānojums, tādējādi izvairoties no iedzīvotāju konfliktu un sociālā un vides spiediena polarizācijas ierobežotā teritorijā.

Tāpēc ir svarīgi vēl efektīvāk novirzīt izdevumus tiem projektiem, kas veicina visu teritoriju pievilcību. Nedrīkst aizmirst to, ka daudzveidība ir būtiska Eiropas priekšrocība konkurētspējas jomā.

To nedrīkst aizmirst, plānojot līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, kurā tiek ņemtas vērā pienācīgi identificētas teritoriālās vajadzības. Tāpēc Eiropas Savienības reģionālā politika ir jāīsteno ciešā partnerībā ar reģionālajiem dalībniekiem un saskaņā ar citām dalībvalstu un Kopienas politikas jomām. Šajā saistībā būtu jāpārbauda, vai Komisijas īstenotā sistēma — Kopienas stratēģiskās pamatnostādnes, dalībvalstu stratēģiskais pamatprincipu kopums un darbības programmas — ir vislabākais veids, kā īstenot patiesu vairāklīmeņu pārvaldību un efektīvi identificēt teritoriālās vajadzības.

Jauni teritoriāli uzdevumi un ES budžets

Ceturtajā ziņojumā konstatēts, ka reģionālās un reģionālās atšķirības ES ir izteiktākas nekā ASV vai Japānā. Lai gan 12 jaunu dalībvalstu gandrīz vienlaicīgā pievienošanās radīja izmaiņas statistikas datos, teritoriālās problēmas, ar ko nākas saskarties, ir milzīgas gan ekonomikas un tehnoloģiju attīstības, gan pieejamības, gan dzīves kvalitātes jomā.

Tam visam klāt nāk jauni uzdevumi, kuri vērsīsies plašumā turpmākajos gados: pilsētu koncentrācija, kas saistīta ar sastrēgumu un sociālās un kultūras integrācijas problēmu pilsētās; demogrāfiskās izmaiņas, kas pirmām kārtām izpaužas kā iedzīvotāju novecošana; migrācijas plūsmas; globalizācijas turpināšanās un pieprasījuma pēc lauksaimniecības produktiem palielināšanās; klimata pārmaiņas, kas izpaužas kā lielāks jutīgums pret dabas katastrofām atsevišķās zonās, un enerģijas cenu pieaugums.

Šie jaunie uzdevumi teritoriālajai attīstībai piešķir jaunu dimensiju, struktūrpolitiku padarot nepieciešamu arī pēc 2013. gada. Tāpēc ir svarīgi koncentrēties ne tikai uz jaunajām dalībvalstīm, jo šie uzdevumi ir ļoti būtiski arī ES-15 un tiem ir nepieciešama plašāka pieeja nekā Lisabonas stratēģijai.

Ceturtā ziņojuma secinājumi par kohēzijas politikas nākotnes uzdevumiem turklāt pierāda, ka līdzās IKP uz vienu iedzīvotāju noteikti ir jāizstrādā jauni rādītāji, kas labāk atspoguļotu reālo situāciju katrā reģionā un kohēzijas līmeni attiecīgajā teritorijā.

Ir svarīgi šos jaunos uzdevumus ietvert struktūrpolitikas jomās un piešķirt tiem vajadzīgos līdzekļus, jo teritoriālās kohēzijas līmenis arvien vairāk būs atkarīgs no to radītās teritoriālās ietekmes un no veida, kā šie uzdevumi tiks ņemti vērā sabiedriskajā politikā.

Interesanti atzīmēt pieaugošo uzmanību, ko tādas valstis kā Ķīna un Krievija pēdējā laikā izrāda ES kohēzijas politikai kā līdzeklim, ar kura palīdzību nodrošināt līdzsvarotu reģionālo attīstību.

Izdevumi kohēzijas politikai veido vienu trešdaļu no ES budžeta, un 2008. gadā tā kļūs par budžeta izdevumu pirmo posteni.

Tomēr, neraugoties uz paplašināšanos un jauniem teritoriāliem uzdevumiem, attiecīgo līdzekļu apjoms salīdzinājumā ar ES IKP samazinās. Saskaņā ar Komisijas aprēķiniem kohēzijai paredzētie izdevumi 2013. gadā būs tikai 0,35% no IKP, kas atbilst līmenim 90. gadu sākumā.

Ir zināms, ka kohēzijas politika ir pakļauta renacionalizācijas mēģinājumiem, attiecībā uz ko dažas dalībvalstis izrāda īpašu jutīgumu pirmām kārtām atkarībā no grāmatvedības pieejas Kopienas politikas jomām. Tomēr, kā tas parādīts ceturtajā ziņojumā par kohēziju, strukturālo programmu pievienotā vērtība nav mērāma tikai skaitļos.

ES budžeta stāvokļa novērtēšanā 2008.–2009. gadā kohēzijas politika pirmām kārtām ir jāanalizē pēc tās ieguldījuma Eiropas integrācijā, un to nedrīkst uztvert kā vienkāršu pārdales līdzekli, jo pretējā gadījumā pastāv liels risks, ka tiks apdraudēta Eiropas Savienības izveides procesu kopumā.

Šajā saistībā referents pauž gandarījumu par to, ka pagājušā gada maijā tika pieņemta Teritoriālā programma, kas ir nepieciešams ceļvedis teritoriālās kohēzijas kā politiskas prioritātes noteikšanai Padomes un katras ES prezidentūras līmenī.

Secinājumi

Nākotnē, pirms un jo īpaši pēc 2013. gada, Eiropas Savienībā ir nepieciešama pastāvīga un dinamiska reģionālā politika, lai:

-       sasniegtu jauno dalībvalstu konverģenci un vienlaicīgi nodrošinātu teritoriālo līdzsvaru visā Eiropā;

-       efektīvi papildinātu Lisabonas (un arī Gēteborgas) stratēģiju un vienlaicīgi līdzsvarotu pārmērīgu „lisabonizāciju”, kas veicinātu jaunu atšķirību rašanos;

-       atbalstītu sektorpolitikas virzienus, tomēr, pirmām kārtām nodrošinot integrētu pieeju Eiropas politikas jomām;

-       mudinātu eiropiešus atbalstīt Eiropas Savienības izveides procesu, kā arī izvairītos no krīzes situācijām un sniegtu ieguldījumu to novēršanā;

-       mazinātu visnopietnākos strukturālos trūkumus Eiropas Savienībā (īpaši attālos reģionos, salās, kalnu apvidos, tālo ziemeļu reģionos u.c.) un risinātu jaunos svarīgos uzdevumus, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, energoresursiem un ilgtspējīgu attīstību, demogrāfiju, pilsētu attīstību u.c.;

- veicinātu vairāklīmeņu pārvaldību, sākot no Eiropas Savienības līdz pat reģionu līmenim, un attīstītu reģionālo, transnacionālo un pārrobežu sadarbību, kā arī teritoriālo kohēziju izvirzītu par prioritāru Kopienas mērķi.

• [1]  „Teritorijas nākotne 2030. gadā. Eiropas teritoriālie scenāriji”, ESPON, 2006.

Budžeta komitejaS ATZINUMS (18.12.2007)

Reģionālās attīstības komitejai

par Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju
(2007/2148(INI))

Atzinumu sagatavoja: Nathalie Griesbeck

IEROSINĀJUMI

Budžeta komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.    atzīmē, ka nenokārtotās saistības attiecībā uz iepriekšējo plānu 2007. gada 5. jūlijā sasniedza EUR 92 693 miljonus, kā arī to, ka lielākā daļa (vairāk nekā EUR 65 miljardi) attiecas uz 1. mērķi (vairāk nekā 70 % no saistību apropriācijām);

2.    atzīmē, ka kohēzijas politika (Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Kohēzijas fonds un Eiropas Sociālais fonds), veido 36 % no 2007.–2013. gada finanšu shēmas, proti, EUR 347 miljardus pašreizējās cenās;

3.    uzsver to maksājumu izpildes kavējumu ilgumu, kas saistīti ar politiku, kura iekļauta 1. B (Kohēzija) kategorijā, ņemot vērā, ka tā ir Eiropas Savienības politikas prioritāte saistībā ar finanšu shēmu 2007.–2013. gadam;

4.    izsaka nožēlu par to, ka neizpildītās saistības pašlaik sasniedz satraucošu līmeni, kas atbilst 3 gadu saistībām, lai gan pieņemtais parastais slieksnis ir 2 gadi, kā arī uzskata, ka būtu lietderīgi apturēt šo tendenci, plānojot finanšu shēmas pārskatīšanu;

5.    atzīmē, ka gada pārskatā par 2006. finanšu gadu (6. nodaļas 6.39 punktā) Revīzijas palāta izsaka kritiku par struktūrfondu izpildi, jo īpaši attiecībā uz augsto kļūdu līmeni, kas sasniedz vismaz 12 % no piešķirtā līdzfinansējuma;

6.    pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis un Komisija ievērojami atpaliek valstu stratēģisko pamatprincipu kopuma un darbības programmu novērtēšanā attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu 2007.–2013. gadam; uzskata, ka šis kavējums neradīs finansējuma samazināšanu dalībvalstīm, mudina Komisiju sniegt dalībvalstīm visu nepieciešamo palīdzību; uzsver, ka 1.B izdevumu kategoriju efektīva izpilde līdz 2007. gada septembra beigām attiecīgi bija 37 % no saistību izpildei paredzētajām summām un 52 % un 59 % no maksājumiem paredzētajām summām;

7.    norāda, ka atbilstība automātiskās saistību atcelšanas principam ir ļoti būtiska, lai mudinātu pārvaldes iestādes piešķirt finansējumu un ātri ieviest projektus; uzstāj, ka jāpievieno noteikuma N+2 princips (kā arī N+3 princips jaunajās dalībvalstīs pirmajos trīs 2007.–2013. gada finanšu shēmas gados);

8.    norāda, ka reģistrēto kavējumu iemesls attiecībā uz struktūrpolitikas īstenošanu ir arī pārāk stingrās procedūras, kā arī to, ka tāpēc jādomā par šo procedūru vienkāršošanu un skaidru ES un dalībvalstu atbildības un kompetences sadali;

9.    atkārtoti pauž viedokli, ka dalībvalstis ir atbildīgas par fondu pārvaldi un atgādina, ka 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā iekļauta deklarācija attiecībā uz šo jautājumu, kā arī to, ka atbilstošā politiskā līmenī ir vēlama valsts deklarācija, kas attiecas uz Kopienas fondu kopēju pārvaldi;

10.  aicina Komisiju un dalībvalstis cik vien iespējams drīz pabeigt pēdējos darbības plānus, kas vēl jāapstiprina;

11.  prasa Komisijai nekavējoties ieviest jauno programmu, ņemot vērā labas finanšu pārvaldes principus, investīciju rentabilitāti un dalībvalstu reālo absorbcijas spēju; uzsver arī dalībvalstu un pārvaldes iestāžu lomu precīzu un atbilstošu maksājumu pieprasījumu iesniegšanā;

12.  atgādina kopīgo Parlamenta un Padomes apņemšanos darbības programmu uzraudzības un projektu apstiprināšanas jomā un prasa Komisijai izveidot pārraudzības instrumentus budžeta procedūras laikā, kā prasīts 2007. gada 13. jūlija kopējā deklarācijā;

13.  uzskata, ka šai nolūkā vajadzētu ieviest visām dalībvalstīm kopīgus kvantitatīvus un kvalitatīvus lietderības rādītājus, kā arī atgādina, ka varētu ņemt vērā tādus kvalitatīvos rādītājus kā darbinieku darba samaksa, nabadzības indekss, dzīves kvalitāte, mūža ilgums, konkurētspēja, izmaiņas attiecībā uz ilglaicīgu bezdarbu, kā arī vispārējas nozīmes pakalpojumu līmeni reģionos; prasa, lai šai nolūkā tās dalībvalstis un reģioni, kas saņem finansējumu no Eiropas fondiem, skaidrāk vēsta par Eiropas Savienības lomu, lai pilsoņi zina, ka Eiropas Savienības ieguldījums viņu teritoriju attīstībā un kohēzijā ir liels;

14.  aicina Komisiju savos turpmākajos ziņojumus analizēt apmēru, kādā dažādie instrumenti un politikas jomas, tostarp kohēzijas politika ir veicinājuši panākumus, kas gūti tautsaimniecības un sociālās kohēzijas jomā; sasniegumi un problēmas jāanalizē visās svarīgajās jomās, jo īpaši Lisabonas stratēģijas jomā.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	18.12.2007
Galīgais balsojums	+: –: 0:	30 1
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Laima Liucija Andrikienė, Reimer Böge, Konstantinos Botopoulos, Paulo Casaca, Daniel Dăianu, Valdis Dombrovskis, Brigitte Douay, Göran Färm, Szabolcs Fazakas, Ingeborg Gräßle, Louis Grech, Nathalie Griesbeck, Catherine Guy-Quint, Jutta Haug, Ville Itälä, Anne E. Jensen, Wiesław Stefan Kuc, Zbigniew Krzysztof Kuźmiuk, Nils Lundgren, Vladimír Maňka, Cătălin-Ioan Nechifor, Gérard Onesta, Margaritis Schinas, Esko Seppänen, László Surján, Gary Titley, Kyösti Virrankoski, Ralf Walter
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Michael Gahler, Marusya Ivanova Lyubcheva, Paul Rübig
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Zivsaimniecības komitejaS ATZINUMS (23.11.2007)

Reģionālās attīstības komitejai

par Ceturto ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju
(2007/2148(INI))

Atzinumu sagatavoja: Pedro Guerreiro

IEROSINĀJUMI

Zivsaimniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  pauž nožēlu, ka Ceturtajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā trūkst datu un īpaša vērtējuma par zivsaimniecības nozari un Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (ZVFI);

2.   atkārto, ka kopējā zivsaimniecības politika (KZP) ir svarīga, lai veicinātu piekrastes kopienu sociāli ekonomisko kohēziju, vietējo attīstību un kultūras tradīcijas;

3.  uzsver, ka zivsaimniecības nozarē pēdējos desmit gados ir samazinājusies nodarbinātība (par 35 %), kuģu skaits (par 20 %) un nozveja (par 28 %), kas ir radījis nopietnas sociāli ekonomiskas sekas mazāk labvēlīgajos reģionos un kopienās;

4.   atgādina, ka pēc nesenās ES paplašināšanās tā sauktā statistiskā efekta rezultātā atsevišķi 1. mērķa reģioni, kuros zivsaimniecība ir nozīmīga darbības joma, ir nepelnīti nonākuši neizdevīgā stāvoklī, kaut gan nopietnās strukturālās problēmas, ar ko tie cīnījušies, nav atrisinātas un pašreizējās atšķirības nav izzudušas;

5.  uzstājīgi prasa, lai ES strukturālā politika zivsaimniecības nozarē patiešām veicinātu šīs nozares modernizāciju un ilgtspējīgu attīstību, darbavietu saglabāšanu, pienācīgus ienākumus un zvejnieku dzīves un darba apstākļu uzlabošanu;

6.  pauž nožēlu, ka Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) apropriācijas 27 dalībvalstu Savienībā būtiski neatšķiras no ZVFI budžeta 15 dalībvalstu Savienībā, un uzskata, ka EZF finansējums ir jāpalielina;

7.   uzskata, ka KZP pastāvēšana uzliek pienākumu Kopienas līmenī zivsaimniecības nozarei piešķirt ievērojamus un piemērotus finanšu resursus, tostarp piekrastes mazapjoma zvejai, lai tādējādi efektīvi reaģētu uz šīs nozares vajadzībām un problēmām, kas tajā jārisina;

8.   uzsver, ka zivsaimniecības nozarei jāveicina sociālo un ekonomisko apstākļu uzlabošana gan zvejnieku kopienās konverģences reģionos un reģionos, kurus ietekmē nelabvēlīgi ģeogrāfiskie vai pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi, piemēram, īpaši nomaļos reģionos, gan nabadzīgajās zvejnieku kopienās attīstītajos reģionos;

9.  pauž nožēlu, ka neizzūd un pat pastiprinās reģionālā nevienmērība un ekonomiskās un sociālās atšķirības starp dažādām dalībvalstīm un pat šo valstu iekšienē; uzsver, ka patlaban Eiropas Savienībā ir atšķirības starp atsevišķām dalībvalstīm un atsevišķiem reģioniem;

10. uzskata, ka kohēzijas politika ir nozīmīgs instruments, lai veicinātu reģionālās nevienmērības un sociālo atšķirību samazināšanu, lai sekmētu patiesu konverģenci un lai rosinātu izaugsmi un nodarbinātību, vienlaikus dodot iespēju pārdalīt un kompensēt izmaksas iekšējā tirgū, it īpaši vismazāk attīstītajiem reģioniem; līdz ar to uzskata, ka ir jāpalielina Kopienas finansējums šai politikai un jānodrošina tās pareiza īstenošana;

11. noraida jebkādus mēģinājumus ieviest jaunus nosacījumus finanšu līdzekļu piešķiršanai saskaņā ar kohēzijas politiku, piemēram, politiski ekonomiskās attīstības kritērijus, kas var vēl vairāk ierobežot iespējas gūt labumu no šīs politikas un kas it īpaši skartu konverģences reģionus; uzskata, ka rādītājs „iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu cilvēku” arī turpmāk jāizmanto kā atbilstīguma pamatrādītājs attiecībā uz ES kohēzijas politiku;

12. ņemot vērā iespēju, ka tiks radīta ES „jūras politika”, uzsver, ka jaunajām prioritātēm vajadzīgi atbilstīgi jauni, daudz lielāki finanšu līdzekļi un ka EZF nedrīkst tāpēc ciest.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	22.11.2007
Galīgais balsojums	+: –: 0:	25 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Alfonso Andria, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Iles Braghetto, Paulo Casaca, Zdzisław Kazimierz Chmielewski, Carmen Fraga Estévez, Duarte Freitas, Ioannis Gklavakis, Alfred Gomolka, Pedro Guerreiro, Heinz Kindermann, Rosa Miguélez Ramos, Philippe Morillon, James Nicholson, Willi Piecyk, Struan Stevenson, Catherine Stihler, Margie Sudre, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Cornelis Visser
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Ole Christensen, Josu Ortuondo Larrea, Carl Schlyter
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	23.1.2008
Galīgais balsojums	+: –: 0:	49 1 3
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Alfonso Andria, Emmanouil Angelakas, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Jean Marie Beaupuy, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Victor Boştinaru, Antonio De Blasio, Bairbre De Brún, Petru Filip, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Ambroise Guellec, Pedro Guerreiro, Marian Harkin, Jim Higgins, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Mieczysław Edmund Janowski, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Jamila Madeira, Mario Mantovani, Sérgio Marques, Miroslav Mikolášik, James Nicholson, Lambert van Nistelrooij, Jan Olbrycht, Maria Petre, Pierre Pribetich, Wojciech Roszkowski, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Margie Sudre, Oldřich Vlasák, Vladimír Železný
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Peter Baco, Jan Březina, Brigitte Douay, Den Dover, Jill Evans, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Dariusz Maciej Grabowski, Mirosław Mariusz Piotrowski, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Christa Prets, Miloslav Ransdorf, Czesław Adam Siekierski, László Surján
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Vladimir Urutchev