Ziņojums - A6-0031/2008Ziņojums
A6-0031/2008

    ZIŅOJUMS par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos

    14.2.2008 - (2007/2117(INI))

    Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
    Referente: Christa Klaß

    Procedūra : 2007/2117(INI)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    A6-0031/2008

    EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

    par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos

    (2007/2117(INI))

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 3. pantu un 13. pantu,

    –   ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Lēmumu 2006/144/EK par Kopienas lauku attīstības stratēģiskajām pamatnostādnēm (2007.–2013. gada plānošanas laikposms)[1],

    –   ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)[2],

    –   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 15. decembra Regulu (EK) Nr. 1974/2006, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA)[3],

    –   ņemot vērā Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu[4],

    –   ņemot vērā Padomes 1986. gada 11. decembra Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību[5],

    –    ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un darba jautājumos[6],

    –   ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem[7],

    –   ņemot vērā Padomes 1996. gada 2. decembra rezolūciju par vienlīdzīgu iespēju veicināšanu sievietēm un vīriešiem, izmantojot Eiropas struktūrfondus[8],

    –   ņemot vērā tā 2003. gada 13. marta rezolūciju par mērķiem, lai veicinātu iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem, izmantojot struktūrfondus[9],

    –   ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija secinājumus par nodarbinātību lauku apvidos saskaņā ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju[10],

    –   ņemot vērā pārskatu par ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju — atjaunotu stratēģiju[11],

    –   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomes pavasara sanāksmei „Sadarbība izaugsmes un darbavietu attīstībā. Jauns posms Lisabonas stratēģijā” (COM(2005)0024),

    –   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Likvidēt atšķirības sieviešu un vīriešu darba samaksā” (COM(2007)0424),

    –   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Nodarbinātība lauku reģionos: atšķirību izlīdzināšana” (COM(2006)0857) un Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2006)1772), kas pievienots paziņojumam,

    –   ņemot vērā publikāciju „Sieviešu aktīvā loma lauku attīstībā — nodrošinot nākotni Eiropas lauku apvidos”[12],

    –   ņemot vērā 2006. gada pētījumu par nodarbinātību lauku apvidos (SERA),

    –   ņemot vērā 2006. gada pārskatu „Lauku attīstība Eiropas Savienībā — statistikas un ekonomikas informācija”,

    –   ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. martā Lisabonā notikušās Eiropadomes sanāksmes secinājumus par Lisabonas stratēģiju nodarbinātībai un izaugsmei,

    –   ņemot vērā 2003. gada 12.–14. novembrī Zalcburgā notikušās otrās Eiropas konferences par lauku attīstību secinājumus attiecībā uz lauku politikas perspektīvām paplašinātā Eiropā,

    –   ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) ziņojumus „Pirmais pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā — atšķirības starp pilsētām un laukiem”, „Sociālais kapitāls un darbavietu izveide Eiropas lauku apvidos” un „ Sieviešu uzņēmējdarbība lauku apvidos”,

    –   ņemot vērā Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmumu 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm[13],

    –   ņemot vērā 2007. gada kopīgo ziņojumu par sociālo aizsardzību un sociālo integrāciju[14],

    –   ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Briseles Eiropadomes sanāksmē 2006. gada 23.–24. martā,

    –   ņemot vērā 1993. gada 25. jūnija rezolūciju par nealgota sieviešu darba novērtējumu[15],

    –   ņemot vērā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju par sievietēm Eiropas Savienības lauku apvidos, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) termiņa vidusposma pārskatu[16], kā arī tā 2007. gada 13.marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006–2010)[17],

    –   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

    –   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0031/2008),

    A. tā kā Eiropas Savienībā kopējā lauksaimniecības politika (KLP) risina ar lauku apvidiem[18] saistītus jautājumus; tā kā šī rezolūcija attiecas uz KLP otru pīlāru, t. i., uz lauku attīstību un tā kā tomēr jāapsver arī sociālā un ekonomikas politika;

    B.  tā kā viens no galvenajiem Eiropas Savienības lauku attīstības politikas mērķiem ir uzlabot dzīves kvalitāti lauku apvidos un sekmēt saimnieciskās darbības diversifikāciju;

    C. tā kā labāku apstākļu nodrošināšanai lauku apvidos vajadzīga ilgtspējīga, integrēta izaugsme un ir jārada jaunas nodarbinātības iespējas, jo īpaši sievietēm un jauniešiem, kā arī augstas kvalitātes pakalpojumi veselības un sociālajā jomā;

    D. tā kā lauku apvidos šobrīd notiekošās pārmaiņas ekonomikā un sociālajā jomā vienādi neietekmē visas sievietes, jo tiek piedāvātas iespējas daļai sieviešu, turpretī citām tiek radītas nopietnas problēmas un grūtības;

    E.  tā kā Lisabonas programmas izaugsmes kāpināšanas un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas mērķus var īstenot tikai tad, ja darba tirgū gan pilsētās, gan laukos pilnībā tiek izmantots nozīmīgais sieviešu cilvēkresursu potenciāls;

    F.  tā kā sieviešu darbaspēku bieži uzskata par neierobežotu dabisku resursu, kuru var ekspluatēt, un tā kā turklāt darba tirgus netaisnīgā segregācija kļūst arvien stingrāka;

    G. tā kā nodarbinātības rādītāji lauku apvidos ir zemāki kā vīriešiem, tā sievietēm un tā kā turklāt daudz sieviešu oficiālajā darba tirgū vispār nepiedalās un tāpēc netiek reģistrētas kā bezdarbnieces, un šie dati neatspoguļojas statistikā par bezdarbu, un tā kā lauku apvidus nelabvēlīgi ietekmē tas, ka trūkst augstas kvalitātes darbavietu;

    H. atkārtoti paužot viedokli, ka Direktīvas 86/613/EEK īstenošana līdz šim nav bijusi efektīva, un sākotnējie direktīvas mērķi nav izpildīti, it īpaši attiecībā uz līdzstrādājošo dzīvesbiedru statusa uzlabošanu;

    I.   tā kā daudzu lauku apvidos dzīvojošu sieviešu nodarbošanos var pielīdzināt profesionālai darbībai, bet kura nav atzīta par tādu darbību, nav attiecīgi aizsargāta un apmaksāta;

    J.   tā kā tikai neliels skaits sieviešu ir saimniecību īpašnieces — parasti zemas rentabilitātes maza apjoma ekonomisku darbību saimniecībās — un tā kā vairākums sieviešu laukos strādā kopā ar ģimenes locekļiem vīriešiem (tēviem, brāļiem vai vīriem), kuriem ir ekskluzīvas īpašumtiesības uz attiecīgo saimniecību (zemkopības vai lopkopības);

    K. tā kā stāvoklis lauku reģionos ir stipri atšķirīgs dažādās dalībvalstīs un vienas dalībvalsts teritorijā un tā kā tāpēc jāsniedz atbalsts lauku reģioniem un to iedzīvotājiem atbilstīgi šo reģionu atšķirīgajam attīstības potenciālam;

    L.  tā kā lauku apvidos ir iespējama augsta dzīves kvalitāte ģimenēm ar bērniem un gados vecākiem cilvēkiem, taču viņi joprojām saskaras ar daudzām problēmām, jo trūkst izglītības un mācību infrastruktūras visos līmeņos un nav atbilstošu sociālo pakalpojumu tīklu, tādu kā pietiekams skaits piemērotu bērnu aprūpes iestāžu, palīdzības dienestu pakalpojumi un aprūpe vecāka gadagājuma cilvēkiem, slimniekiem un invalīdiem, kā arī ar problēmām, kas saistītas ar lauksaimniecības pārstrukturizācijas turpināšanos un vides aizsardzību;

    M. tā kā sievietes ir devušas nozīmīgu ieguldījumu vietējo pašvaldību un kopienu attīstībā, tomēr viņu līdzdalība attiecīgajā lēmumu pieņemšanas procesā ir neatbilstīga;

    N. tā kā galvenokārt sievietes uzņemas brīvprātīgu darbu ģimenē un saistībā ar ģimeni, un ģimene ir sabiedrības pamatdaļa;

    O. tā kā lauku apvidus it īpaši ietekmē iedzīvotāju novecošanās, zems iedzīvotāju blīvums un dažos rajonos iedzīvotāju skaita samazināšanās;

    P.  tā kā ekonomiski aktīva vecuma sieviešu darbaspēka aizplūšanas dēļ laukos pārmērīgi palielinās vīriešu īpatsvars, negatīvi ietekmējot kopienu dzīves kvalitāti un demogrāfiskās tendences;

    Q. tā kā lauku apvidos it īpaši sievietes daudz laika velta, lai aizvestu bērnus un citus ģimenes locekļus pie ārsta, uz skolu un sporta nodarbībām, un tā kā jauniešiem ir nelabvēlīgi apstākļi, jo trūkst vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu, un tāpēc ir mazāk arodmācību vai darba iespēju;

    R.  ņemot vērā, ka laukos — jo īpaši sievietēm — ir lielāki šķēršļi piekļuvei informācijas un sakaru tehnoloģijām;

    S.  tā kā lauku apvidi piedāvā reālas iespējas jaunu nozaru izaugsmei, kā arī amatniecībai un lauku atpūtas un tūrisma pakalpojumiem, kurus galvenokārt sniedz sievietes un kuri ir nozīmīgs faktors to rajonu izaugsmei, kur ir skaista daba, bet ekonomika nav attīstīta;

    T.  tā kā budžeta plānošanā vairāk uzmanības jāpievērš dzimumu līdztiesības nodrošināšanai, lai īstenotu lauku attīstības programmu efektīvu pārvaldību un it sevišķi lai labāk novirzītu finansējumu sieviešu īpašajām vajadzībām šajos rajonos;

    U. tā kā nevienlīdzības izskaušana un vienādu iespēju veicināšana vīriešiem un sievietēm ir Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/1999 pamatmērķi,

    1.  pauž pārliecību, ka integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai piemērošana lauku nozarē ir būtiska stratēģija, lai ne tikai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, bet arī ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu lauku attīstību;

    2.  aicina Komisiju uzlabot statistikas datus un informāciju, kas attiecas uz šo jautājumu, un analizēt modeļus, galvenos cēloņus un sekas darbaspēka aizplūšanai no Eiropas Savienības lauku apvidiem; aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kuru mērķis ir ierobežot sieviešu, jo īpaši izglītotu sieviešu, aizplūšanu no lauku apvidiem;

    3.  aicina dalībvalstis sadarbībā ar vietējām pašvaldībām un uzņēmumiem izstrādāt pasākumus, kas veicinātu sieviešu iesaistīšanu darbā, it īpaši izskaužot jebkādu diskrimināciju, ar ko sievietes var saskarties darba tirgū, lai lauku apgabalos risinātu nabadzības un sociālās atstumtības problēmu; norāda, ka nabadzība ir plaši izplatīta parādība lauku kopienās, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs;

    4.  aicina dalībvalstis noteikt piemērotus pasākumus attiecībā uz pašnodarbināto sieviešu maternitātes atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu;

    5.  aicina Komisiju sniegt statistikas datus par nabadzību un sociālo atstumtību ne vien pa dzimumiem un pēc vecuma, bet arī saistībā ar dzīvesvietu — pilsētā vai laukos;

    6.  aicina dalībvalstis atbalstīt pāreju no lauku apvidiem, kuru pamatā ir lauksaimnieciskā ražošana, uz apvidiem, kuri balstās uz plašāku saimniecisko darbību;

    7.  aicina dalībvalstis īstenot politiku, lai uzlabotu lauku sieviešu vispārējos dzīves apstākļus un aizsargātu lauku apvidu nākotni, piedāvājot pieejamus pakalpojumus laukos, piemēram, pasta pakalpojumus, platjoslas un jauno lietišķo tehnoloģiju pakalpojumus, kultūras un sporta centrus, ugunsdzēsības dienestus un vispārējos sabiedriskos pakalpojumus;

    8.  aicina dalībvalstis sekmēt sieviešu uzņēmējdarbību, atbalstīt sieviešu uzņēmumu tīklus, piemēram, sieviešu uzņēmēju mācību un konsultāciju modeļus un organizācijas, kā arī izstrādāt iniciatīvas, lai uzlabotu lauku rajonos dzīvojošo sieviešu attieksmi pret uzņēmējdarbību, kā arī ar to saistītās prasmes un spējas;

    9.  aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis palielināt finansējumu inovatīviem pasākumiem sieviešu atbalstam lauku apvidos; aicina Komisiju izstrādāt vienota informācijas tīkla izveides projektus saistībā ar LEADER iniciatīvu pieredzes un paraugprakses apmaiņai;

    10. aicina dalībvalstis un Komisiju ņemt vērā būtisku partneru — parasti sieviešu — grupu, kas palīdz lauku saimniecībā un mazos un vidējos uzņēmumos (MVU) un kam daudzās dalībvalstīs nav juridiska statusa, un tāpēc rodas īpašas finansiālas un juridiskas problēmas saistībā ar maternitātes atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu, pensiju tiesību iegūšanu un piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, kā arī šķiršanās gadījumos;

    11. aicina dalībvalstis sniegt ideoloģisku un finansiālu atbalstu darbam, par ko nesaņem atlīdzību, un brīvprātīgam darbam;

    12. norāda, ka slēptais bezdarbs lauku apvidos vairāk ietekmē sievietes nekā vīriešus, jo valda tradicionāli uzskati par dzimumu lomām, un daudzos rajonos ir nepietiekama infrastruktūra, piemēram, bērnu aprūpes iestādes;

    13. aicina dalībvalstis sadarbībā ar reģionālajām iestādēm sekmēt reģionālu resursu centru izveidi sievietēm, īpaši vecumā no 25 līdz 60 gadiem, kuras ir bezdarbnieces, un palīdzēt viņām kļūt par pašnodarbinātām personām vai izveidot pakalpojumus kopienās, sniedzot konsultācijas par būtiskiem jautājumiem un novērtējot konkrētās vajadzības;

    14. aicina dalībvalstis uzlabot izglītības un apmācības iespējas, kā arī bērnu aprūpes infrastruktūru, vecāka gadagājuma cilvēku un invalīdu aprūpes un veselības aprūpes pakalpojumus, it īpaši primārās veselības aprūpes pieejamību; aicina dalībvalstis lauku apvidos nodrošināt vidējā medicīnas personāla un neatliekamās palīdzības ārstu pakalpojumu sniegšanu;

    15. vērš uzmanību uz to, ka lauku apvidos ir stingri iesakņojies tabu saistībā ar seksuālo vardarbību un/vai vardarbību ģimenē pret sievietēm un meitenēm, un aicina dalībvalstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu labāku aizsardzību un atbalstu upuriem, kā arī personām, kuras pakļautas riskam kļūt par šādas vardarbības upuriem;

    16. mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu trūkumus lauku apvidu transporta infrastruktūrā un izstrādātu politikas pamatnostādnes, ar ko uzlabotu transporta pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem, it sevišķi invalīdiem, jo transports ir viens no līdzekļiem tādu problēmu ierobežošanai kā sociālā atstumtība un nevienlīdzība sabiedrībā, kuras galvenokārt skar sievietes;

    17. aicina Komisiju, pārskatot lauku attīstības programmas, uzmanīgi uzraudzīt, kā dzimumu līdztiesības aspekts tiek integrēts lauku attīstības programmās, ko iesniegušas dalībvalstis;

    18. šajā sakarā atzinīgi vērtē ESF/EQUAL projektus, kuru mērķis ir pievērst uzmanību sieviešu stāvoklim lauksaimniecībā un lauku apvidos un to uzlabot; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt šādus projektus visā Eiropas Savienībā;

    19. aicina dalībvalstis atbalstīt uzņēmējsabiedrības, kuras iegulda lauku apvidos un piedāvā augstas kvalitātes nodarbinātību sievietēm;

    20. aicina ES iestādes, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes veicināt zināšanu apmaiņas forumu vai līdzīgu pasākumu organizēšanu kā valsts, tā starptautiskā mērogā, īpaši ņemot vērā sieviešu stāvokli laukos;

    21. atsaucas uz to, ka sievietes nav samērīgi pārstāvētas oficiālos lauku vai reģionālo pašvaldību vadošos amatos, lai gan viņas veic svarīgu darbu „neformālā” kopienā, kur sievietēm ir būtiska loma sabiedrības sociālajā dzīvē, ietekmējot sociālā kapitāla veidošanos, iekļaujoties neformālos vietējos tīklos (t. i., brīvprātīga kopienas darba sistēmā vai dažādās tematiskās asociācijās);

    22. aicina attiecīgās valstu un reģionālās iestādes un vietējās pašvaldības sekmēt sieviešu līdzdalību vietējās rīcības grupās un vietējo partnerību izveidi saskaņā ar Kopienas lauku attīstības iniciatīvu (LEADER), kā arī attiecīgajās valdēs nodrošināt proporcionālu sieviešu un vīriešu sastāvu;

    23. pauž nožēlu par to, ka Komisija nav attiecīgi atbildējusi uz iepriekšminēto Parlamenta 2003. gada 3. jūlija rezolūciju un nav veikusi radikālu Direktīvas 86/613(EEK) pārskatīšanu, lai gan Komisija pati atzīst, ka šīs direktīvas piemērošana līdz šim nav bijusi efektīva un ka dalībvalstīs sasniegti minimāli panākumi attiecībā uz līdzstrādājošo dzīvesbiedru, kuri palīdz pašnodarbinātām personām vai lauksaimniecībā nodarbinātām personām, darba atzīšanu un viņu tiesību aizsardzības pienācīgu nodrošināšanu; atkārtoti aicina Komisiju līdz 2008. gada beigām iesniegt pārskatītu direktīvu, ar ko paredz neatkarīgas sociālās tiesības un pensiju tiesības sievietēm, kuras palīdz lauku saimniecībās, un sievietēm, kuras palīdz MVU;

    24. pauž dziļu nožēlu arī par to, ka Komisija vēl nav veikusi praktisku darbību, atbildot uz Parlamenta iepriekšējām rezolūcijām par līdzstrādājošām personām, kas iesaistītas pašnodarbinātībā, un kurās iekļauta prasība:

    – obligāti reģistrēt līdzstrādājošus dzīvesbiedrus, lai tie vairs nebūtu „neredzamie” darba ņēmēji;

    – paredzēt dalībvalstīm pienākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu līdzstrādājošiem dzīvesbiedriem piekļuvi veselības apdrošināšanai, pensijas nodrošinājumam, maternitātes pabalstam, kā arī aizstāšanas pakalpojumiem un invaliditātes pabalstiem;

    25. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstu vēlētām iestādēm un izpildinstitūcijām, kuru atbildībā ir vienādu iespēju nodrošināšana iedzīvotājiem vietējā, reģionālā un valsts līmenī.

    • [1]  OV L 55, 25.2.2006., 20. lpp.
    • [2]  OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp.
    • [3]  OV L 368, 23.12.2006., 15. lpp.
    • [4]  OV L 209, 11.8.2005., 1. lpp.
    • [5]  OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.
    • [6]  OV L 204, 26.7.2006., 23. lpp.
    • [7]  OV L 161, 26.6.1999., 1. lpp.
    • [8]  OV C 386, 20.12.1996., 1. lpp.
    • [9]  OV C 61 E, 10.3.2004., 370. lpp.
    • [10]  OV C 186, 6.8.2003., 3. lpp.
    • [11]  Padomes dokuments Nr. 10117/2006, 9.6.2006.
    • [12]  Eiropas Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts, 2000. g.
    • [13]  OV L 205, 6.8.2005., 21. lpp.
    • [14]  Padomes dokuments Nr. 6694/07, 23.2.2007.
    • [15]  OV C 194, 19.7.1993., 389. lpp.
    • [16] OV C 74 E, 24.3.2004., 882. lpp.
    • [17]  OV C 301 E, 13.12.2007., 56. lpp.
    • [18]  Šo lauku apvidu definīciju pieņēma saistībā ar Padomes Lēmumu 2006/144/EK. Komisija ir konsekventi lietojusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) metodiku. ESAO metodika pamatojas uz iedzīvotāju blīvumu (ESAO, Rādītāju izveide par lauku apvidiem teritoriālās politikas izstrādei, Parīze, 1994. g.). Tā balstās uz divu pakāpju pieeju: pirmkārt, vietējās vienības (piemēram, administratīvie rajoni) tiek noteiktas par lauku kopienām, ja to iedzīvotāju blīvums ir mazāks par 150 iedzīvotājiem uz vienu kvadrātkilometru. Otrkārt, reģioni (piemēram, NUTS 3 vai NUTS 2) ir iedalīti 3 kategorijās:
      · reģions ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru (PR): ja vairāk nekā 50 % reģiona iedzīvotāju dzīvo lauku kopienās (kurās ir mazāk par 150 iedzīvotājiem uz vienu km2),
      · reģions ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru (IP): ja 15 %–50 % reģiona iedzīvotāju dzīvo lauku kopienās,
      · reģions ar dominējošu pilsētās dzīvojošo īpatsvaru (PU): ja mazāk par 15 % reģiona iedzīvotāju dzīvo
      lauku kopienās.
      ES 27 dalībvalstu 1284 NUTS 3 reģioni ir sadalīti aptuveni līdzīgās proporcijās starp trim pilsētu-lauku kategorijām. Komisija šobrīd strādā pie alternatīvām definīcijām, kas labāk atspoguļotu apvidu ar būtisku laukos dzīvojošo īpatsvaru, ietverot arī piepilsētu lauku teritorijas.

    PASKAIDROJUMS

    Ievads

    Sieviešu dzīve lauku apvidos rada daudz dažādu iespēju un problēmu.

    Lauku apvidu attīstību nevar balstīt tikai uz lauksaimniecību vienu pašu, ir nepieciešama dažādošana gan lauksaimniecības sektorā, gan arī ārpus tā, lai sekmētu noturīgu ilgtspējīgu lauku attīstību.[1]

    Saskaņā ar Eiropas Komisijas aprēķiniem lauku apvidi Eiropas Savienībā veido 92 % tās teritorijas un 56 % iedzīvotāju kopskaita. Tie ir pārsteidzoši atšķirīgi sociālās un ekonomiskās struktūras, kā arī ģeogrāfijas un kultūras ziņā. Lauku ekonomika rada 45 % no bruto pievienotās vērtības, un tā nodrošina 53 % darbavietu, taču parasti tā atpaliek no pārējiem reģioniem attiecībā uz vairākiem sociālekonomiskiem rādītājiem. Lauku reģioni piedāvā lieliskas iespējas saistībā ar jauno nozaru izaugsmes potenciālu, lauku atpūtas piedāvājumu un tūrisma iespējām, pievilcību šeit apmesties uz dzīvi un strādāt, ar savu lomu dabas resursu un vērtīgu ainavu saglabāšanā, vietām ar bagātu vēsturi un arhitektūras pieminekļu drupām, kā arī ar aizsargātām teritorijām, tādām kā reģionālie vai nacionālie parki.

    Globalizācijas procesiem ir atšķirīga ietekme uz dažādiem lauku apvidiem, un tie izraisa lauksaimniecības sektora pārstrukturēšanu un panīkumu, pakalpojumu sektora palielināšanos un tehnoloģijas pieaugošu lomu. Šīs ekonomiskās un sociālās izmaiņas skar sievietes. Lauku apvidu sievietes nav homogēna grupa, tādēļ šīs izmaiņas ietekmē sievietes dažādi. Viņu konkrētā situācija ir atkarīga no dažādiem faktoriem: sieviešu vajadzības un intereses atšķiras, tāpat kā atšķiras iespējas un problēmas, ar kurām šīs sievietes saskaras.

    2006. gada 20. februārī Eiropadome pieņēma lauku attīstības stratēģiskās pamatnostādnes. Sieviešu pilnīga iesaistīšana un sieviešu ieguldījums vietējo kopienu atdzīvināšanā, jaunu uzņēmumu izveidošana, cilvēkresursu palielināšana ir izšķiroši faktori, lai sasniegtu pamatnostādnēs izvirzītās prioritātes, jo īpaši attiecībā uz dzīves kvalitātes uzlabošanu lauku reģionos, lauku ekonomikas dažādošanas veicināšanu, kā arī lauku reģionu konkurētspējas palielināšanu. Turklāt lauku attīstības ilgtspējai ir būtiski nodrošināt, lai sievietēm un vīriešiem būtu vienlīdzīgas iespējas.

    Saskaņā ar mērķiem, ko izvirzīja Lisabonas Eiropadome 2000. gadā, līdz 2010. gadam Eiropas Savienībai jākļūst par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas demonstrē ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, sniedz jaunas un labākas darba vietas, kā arī lielāku sociālo saliedētību. Lisabonas mērķu nodarbinātības jomā sasniegšanai būs vajadzīga dalībvalstu centienu tālāka uzlabošana, jo īpaši attiecībā uz sieviešu piekļuvi darba tirgum. Sievietēm ir izšķiroša loma lauku reģionu sociāli politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un vides attīstībā. Eiropas lauku reģioniem ir pilnībā jāizmanto savs potenciāls, lai neriskētu atpalikt no Lisabonas mērķu sasniegšanas, jo īpaši attālākajās un izteikti agrārās teritorijās.

    Problēmas

    Neraugoties uz pilsētu teritoriju dominēšanu un uzmanību, ko metropoles saņem centrālās, vietējās, metropoļu un reģionālās valdības vēlēto pārstāvju, izpildvaras un lēmumu pieņēmēju izteikumos, kā arī plašsaziņas līdzekļos, sociālās un ekonomiskās dzīves lielākā daļa noris lauku apvidos. Lai gan pilsētas neapšaubāmi dod savu ieguldījumu Lisabonas programmā izvirzīto mērķu sasniegšanā, lauku apvidu ilgtspējīga attīstība piedāvā iespējas, kas ir būtiskas ES ekonomikas izaugsmei.

    Rādītāji atklāj, ka gan vīriešu, gan sieviešu nodarbinātības rādītāji lauku apvidos ir zemāki. Turklāt daudzās ES valstīs bezdarbs kopā ar nodarbinātības diversifikācijas trūkumu ir vairāk izplatīts attiecībā uz sievietēm nekā uz lauku reģionu vīriešiem. Parasti sieviešu aktivitātes rādītāji ir zemāki lauku apvidos, jo sievietes, kas strādā saimniecībās, ne vienmēr ir uzskaitītas darba tirgū, un lauku apvidos apmaksāta darba iespēju ir mazāk salīdzinājumā ar teritorijām, kurās ir vairāk pilsētu.

    Lauku apvidi piedzīvo pārmaiņas demogrāfiskajā, sociālajā un kultūras jomā. Demogrāfiskā novecošana, kura ir nopietna problēma visā Eiropā, ir īpaši redzama dažu dalībvalstu reģionos ar dominējošu laukos dzīvojošo īpatsvaru. Sievietes dominē kā primārās aprūpes sniedzējas bērniem un citiem aprūpējamiem cilvēkiem. Sievietes pielāgo darba laiku, lai izpildītu aprūpes pienākumus, līdz ar to viņas izjūt negatīvas īstermiņa un ilgtermiņa sekas attiecībā uz karjeru, ienākumiem un pensiju. Tas pats attiecas arī uz pilsētu teritorijām, taču tur ir labāka infrastruktūra, un braucieni parasti ir īsāki, jo viss ir vairāk centralizēts.

    Eiropas lauku apvidi ir dažādi, un to vidū ir daudzi vadoši reģioni. Tomēr daži lauku apvidi, un it sevišķi tie, kuri ir visattālākie, neapdzīvotākie vai atkarīgi no lauksaimniecības, izjūt īpašas problēmas. Tiem ir vajadzīgs atbalsts, lai izpildītu izaugsmes un ilgtspējas prasības turpmākajos gados. Šeit rodas dažādas problēmas: nelabvēlīga demogrāfiskā situācija, zemāki nodarbinātības rādītāji un augstāki bezdarba rādītāji, zemāks ienākumu līmenis, nelīdzsvarots darba sadalījums vietējās mājsaimniecībās, grūtības apvienot darbu ar ģimenes dzīvi, nepietiekama tehniskā un sociālā infrastruktūra, kā arī nepietiekams dažādu pakalpojumu nodrošinājums, t. i., veselības aprūpes pakalpojumi, vietējais sabiedriskais transports, bērnu aprūpes iespējas un sociālie pakalpojumi gados vecākiem un slimiem cilvēkiem, terciārā sektora lēnāka attīstība, iemaņu un cilvēkkapitāla nepilnības, izglītības un apmācības iespēju trūkums, mazāks to mājsaimniecību procents, kurām ir pieeja „platjoslas” internetam, biznesa pakalpojumu, kas atbalstītu sieviešu projektus un uzņēmumus, trūkums, mazas ieguldījumu darbības, neliels skaits sieviešu, kas piedalās lēmumu pieņemšanas un plānošanas procesā utt.

    Šodienas Eiropā nevienlīdzība ir novērojama ne tikai attiecībā uz lauku reģioniem un pilsētām, bet arī starp bagātākām un nabadzīgākām ES valstīm, kur nevienlīdzību skaidri atspoguļo dati dažādās jomās, radot iespēju noteikt jauno dalībvalstu vajadzību prioritātes. Lauku apvidos ir dažādas sieviešu grupas — vecas un jaunas sievietes, bezdarbnieces un ekonomiski aktīvas, sievietes lauksaimnieces, sievietes, kas dzīvo centrālos apgabalos, un sievietes, kas dzīvo atpalikušos apgabalos, — un tādējādi ir vajadzīgi atšķirīgi pasākumi atšķirīgām sieviešu grupām. Paplašinātās ES nabadzīgākajās valstīs lauku apvidi ir tie, kurus visvairāk skar nabadzība[2]. Potenciāla problēma šajā sakarā ir iespēja, ka jauno dalībvalstu reģionus ar lielāku lauku iedzīvotāju īpatsvaru un attālākos reģionus uzskatīs par tādiem, kuros ir ierobežots attīstības potenciāls, un tie nesaņems savu ieguldījumu daļu; tas ir par spīti faktam, ka, kā liecina pierādījumi, tieši šie reģioni var būt tie, kuros cilvēki izjūt vislielāko atpalicību un viszemāko dzīves līmeni.

    Šāda situācija veicina to, ka daudzviet turpinās it īpaši jauna un augsti kvalificēta darbaspēka aizplūšana. Tā kā vairums aizbraucēju ir sievietes, lauku apvidos un lauku ekonomikā tam ir negatīva ietekme uz sociālo dzīvi. Turklāt tas veicina to, ka pasliktinās daudzu „komunālo mājsaimniecību” stāvoklis. Sociālās infrastruktūras institūcijas un sabiedriski nozīmīgi pakalpojumi ir jūtami vājināti. Papildus iedzīvotāju zudumam šo reģionu vidēja līdz ilgtermiņa attīstību apdraud ievērojami zemāki dzimstības rādītāji.

    Ieteikumi

    Sievietēm lauku apvidos ir vajadzīga īpaša politiska uzmanība. Referente lūdz patiesu atbalstu vietējām iniciatīvām, kopienas darbībai un saskaņotai pieejai lauku attīstībai, kuras pievērš galveno uzmanību sieviešu interesēm. Dzimumu līdztiesības veicināšanai lauku nozarē jābūt būtiskai stratēģijai, ne tikai lai nodrošinātu vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, bet arī lai panāktu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Īpaši pasākumi ir izšķiroši, lai izvirzītu un atrisinātu steidzamākās problēmas un vajadzības, ar ko saskaras sievietes lauku apvidos. Referente uzsver, ka vispirms ir jāpanāk, lai sabiedrība apzinātos sieviešu grūtības lauku apvidos. Turklāt referente aicina nodrošināt, lai dzimumu aspektu ņemtu vērā ES lauku attīstības politikas ietekmes novērtējumos, kā arī visos budžeta izstrādes procesos, kas ir saistīti ar lauku attīstības politikas īstenošanu. Vēl jo vairāk, lai izlīdzinātu nelīdzsvaroto situāciju, ir jābūt finansiālām iniciatīvām, kas mudinātu vietējās iestādes īstenot īpašus pasākumus.

    Lauku sievietes visur ir mazākumā lēmumu pieņemšanas un plānošanas procesā. Sieviešu zemais līdzdalības līmenis lēmumu pieņemšanā nenovēršami noved pie neobjektivitātes attiecībā uz prioritātēm. Lauku attīstības programmu uzdevums ir noskaidrot šķēršļus, kas kavē sieviešu pilnīgu līdzdalību vietējā mēroga ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē, un izstrādāt īpašas iniciatīvas par labu sievietēm. Ir svarīgi atbalstīt tīklu attīstību kā izteikti pārveidojošu darbību sieviešu nodarbinātības iespēju ziņā, t. i., izveidot reģionālos resursu centrus sievietēm, kuri varētu veltīt pūles tam, lai dotu iespējas sievietēm, jo īpaši sievietēm vecumā no 25 līdz 60 gadiem, kas ir saskārušās ar bezdarba problēmu, kā arī atbalstīt šo sieviešu iesaistīšanos pašnodarbinātībā vai izstrādāt pakalpojumus šo sieviešu kopienās ar vietējas apspriešanās un vajadzību novērtējuma palīdzību.

    Lauku apvidos izaugsmei, nodarbinātībai un ilgtspējīgai attīstībai ir vajadzīga diversifikācija. Ir svarīgi pastiprināt sieviešu ienākšanu un iesaistīšanos jaunos ekonomikas sektoros, tādos kā telekomunikācijas, atpūtas pakalpojumi un vides uzlabošana. Iesaistoties pašnodarbinātībā un izveidojot mazos uzņēmumus, sievietes var būt jauninājumu un dažādošanas priekšgalā lauku reģionos. Tūrisms, amatniecība un lauku labiekārtojumi ir izaugsmes sektori daudzos reģionos, piedāvājot iespējas gan saimniecību dažādošanai, gan mazā biznesa attīstībai plašākā lauku ekonomikā. Veicinot apmācību, informāciju un uzņēmējdarbību, ir jāņem vērā sieviešu īpašās vajadzības. Turklāt būtu jāturpina veiksmīgā LEADER programma, jo tā ir palīdzējusi daudzām sievietēm izstrādāt peļņu nesošas darbības tūrisma, amatniecības un reģionālo produktu jomā.

    Saskaņu starp darbu un ģimenes dzīvi lauku vidē apgrūtina attālums starp dzīvesvietu, darba vietu un dažādiem pakalpojumiem. Nevienlīdzīgais mājsaimniecības darbu sadalījums pāra starpā bieži ir par iemeslu grūtībām, ar ko sievietes saskaras, apvienojot darba un ģimenes dzīvi. ES vajadzētu palīdzēt dalībvalstīm veicināt darba un ģimenes dzīves saskaņošanu lauku apvidos, kā arī pilsētu teritorijās, jo īpaši ekonomiski mazattīstītos lauku reģionos, ciešā sadarbībā ar kopienām, sekmējot piekļuvi nodarbinātībai, galvenokārt kopienas darba vietām, attīstot ārēju palīdzību sīkiem mājsaimniecības darbiem un padarot vieglāk pieejamus dažādus saziņas līdzekļus. Šie ir sabiedriskās jomas elementi, kurus papildina vēl viens svarīgs elements, kas saistīts ar sociālās uzvedības mainīšanu un kas attiecas uz mājsaimniecības darbību sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem. Tas ir jādara individuāli, taču ir jāpaātrina vispārējā sociālā attīstība.

    • [1]  Galīgā deklarācija „Planting seeds for rural futures – building a policy that can deliver our ambitions”, Eiropas Lauku attīstības konference, 2003. gada 12. novembris, Zalcburga.
    • [2]  Pirmais pētījums par dzīves kvalitāti Eiropā — atšķirības starp pilsētām un laukiem.

    KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

    Pieņemšanas datums

    28.1.2008

    Galīgais balsojums

    +:

    –:

    0:

    27

    0

    0

    Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Edit Bauer, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Esther De Lange, Astrid Lulling, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Anna Záborská, Edite Estrela, Lissy Gröner, Pia Elda Locatelli, Christa Prets, Teresa Riera Madurell, Anne Van Lancker, Siiri Oviir, Hiltrud Breyer, Věra Flasarová, Eva-Britt Svensson

    Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Elisabeth Jeggle, Christa Klaß, Gabriela Creţu, Anna Hedh, Marusya Ivanova Lyubcheva,

    Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

    Petru Filip, José Ribeiro e Castro, Eva Lichtenberger