ZIŅOJUMS par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi

5.2.2008 - (2007/2116(INI))

Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja
Referente: Marie Panayotopoulos-Cassiotou

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi

(2007/2116(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Līguma par ES 6. un 7. pantu, kā arī Eiropas Savienības jaunās 2007. gada 12. decembrī svinīgi izsludinātās Pamattiesību hartas 4. punktu[1] attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši tās 5. pantu, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, jo īpaši tā 7. pantu, Eiropas 1987. gada Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, kā arī tās Papildprotokolu par ieslodzījuma vietu regulāru apmeklējumu sistēmu, ko izveido neatkarīgas starptautiskas un valstu struktūras[2],

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantu, tās protokolus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi,

–   ņemot vērā iepriekšminēto Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, ar ko tika nodibināta Eiropas Padomes Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai, kā arī minētās komitejas ziņojumus,

–   ņemot vērā visus obligātos ANO 1957. gada noteikumus par izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī ANO Ģenerālajā Asamblejā pieņemtās deklarācijas un principus,

–   ņemot vērā 1989. gada 20. novembra ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes rezolūciju (73)5 par obligātajiem noteikumiem attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem, ieteikumus R(87)3 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem un ieteikumus R(2006)2 par Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumiem,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas ieteikumus, jo īpaši ieteikumus R(2006)1747 par Eiropas cietumu hartas izveidi, kā arī rekomendācijas R(2000)1469(2000) par mātēm un maziem bērniem cietumos,

–   ņemot vērā 1989. gada 26. maija rezolūciju par mātēm un bērniem cietumos[3], 1996. gada 18. janvāra rezolūciju par sliktajiem apcietināto apstākļiem Eiropas Savienības cietumos[4], 1998. gada 17. decembra rezolūciju par apstākļiem Eiropas Savienības cietumos: aprīkojums un alternatīvie sodi[5], kā arī 2004. gada 9. marta ieteikumus Padomei par apcietināto tiesībām Eiropas Savienībā[6],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0033/2008),

A. tā kā atbilstīgi starptautiskajām[7] un Eiropas konvencijām pret visiem ieslodzītajiem jāizturas, ievērojot cilvēktiesības, un ieslodzījuma apstākļiem jāatbilst cilvēka cieņas un nediskriminācijas principiem, kā arī personīgās un ģimenes dzīves neaizskaramības principiem, un neatkarīgām struktūrām regulāri jāpārbauda apstākļi ieslodzījuma vietās;

B.  tā kā ieslodzīto sieviešu vajadzības un īpašā situācija jāņem vērā tiesu nolēmumos, krimināllikumos, kā arī dalībvalstu soda izciešanas iestādēm;

C. tā kā jautājums par sieviešu apcietināšanu ir saistīts ar viņu stāvokli sabiedrībā kopumā, jo sievietes ir ieslēgtas vīriešu izveidotā un galvenokārt vīriešu vadītā un vīriešiem paredzētā sistēmā;

D. tā kā jāievieš konkrēti sieviešu īpašajām vajadzībām atbilstoši pasākumi, jo īpaši alternatīvo sodu piemērošana;

E.  tā kā grūtniecēm apcietinājumā jādod iespēja gūt atbalstu, informāciju un galvenos grūtniecības un maternitātes veiksmīgai norisei nepieciešamos komponentus, jo īpaši sabalansētu uzturu, pienācīgus sanitāros apstākļus, svaigu gaisu, fiziskas nodarbības, kā arī pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpi;

F.  tā kā gan ieslodzītajiem vīriešiem, gan sievietēm jābūt vienlīdzīgai piekļuvei veselības aprūpei, bet soda izciešanas vietu politikā īpaši jāņem vērā gan ar sieviešu fizisko, gan garīgo veselību saistītā profilakse un pārraudzība;

G. tā kā mātes garīgā un fiziskā veselība saistīta ar bērna veselību;

H. tā kā liela daļa sieviešu apcietinājumā cieš vai ir cietušas no atkarības, kas saistīta ar apreibinošām vai citām vielām[8], kuras var izraisīt garīgus vai uzvedības traucējumus, kuriem nepieciešama atbilstoša medicīniskā aprūpe, kā arī sociāls un psiholoģisks atbalsts saistībā ar vispārējo veselības politiku ieslodzījuma vietās;

I.   tā kā ir zināms, ka liela daļa apcietināto sieviešu ir bijušas vardarbības, seksuālas izmantošanas vai sliktas apiešanās upuri ģimenē vai pāra attiecībās, kā arī tas, ka daudzas no viņām ir gan ekonomiski, gan psiholoģiski atkarīgas; ka visi šie elementi ir tieši saistīti ar viņu noziedzīgo pagātni un fiziskām un psiholoģiskām sekām, piemēram, pēctraumu stresu;

J.   tā kā personālam ieslodzījuma iestādēs jābūt pietiekami apmācītam un tādam, kam ir laba izpratne par to, ka jāņem vērā vīriešu un sieviešu līdztiesības aspekts, kā arī par ieslodzīto sieviešu vajadzībām un īpašo situāciju; tā kā īpaša uzmanība ir vēlama attiecībā uz tām, kas ir vismazāk aizsargātas, proti, nepilngadīgajām un sievietēm ar invaliditāti;

K. tā kā ģimenes saišu uzturēšana ir viens no galvenajiem recidīvu novēršanas un sociālās iekļaušanas instrumentiem, un tās ir tiesības, kas attiecas uz visiem ieslodzītajiem, viņu bērniem[9] un pārējiem ģimenes locekļiem; tā kā šo tiesību piemērošana sievietēm bieži vien ir ļoti sarežģīta, jo sieviešu soda izciešanas centru nepietiek un tāpēc tie var būt ģeogrāfiski izkliedēti;

L.  tā kā, pieņemot lēmumus par to, vai bērns jāšķir vai jāatstāj kopā ar apcietināto vecāku, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses, jo visos gadījumos jārīkojas tā, lai otrs vecāks varētu īstenot vecāku tiesības un jāievieš tādas procedūras, kas saglabātu emocionālās saites ar ierasto ģimenes vidi (māsas un brāļi, vecvecāki un citi radinieki);

M. tā kā, parakstot iepriekš minēto konvenciju par bērnu tiesībām (kā arī citus starptautiskos instrumentus),[10] valstis, kas ir Līgumslēdzējas puses, ir apņēmušās bez jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no bērnu vecāku tiesiskā statusa nodrošināt, lai visi bērni varētu izmantot šajā konvencijā paredzētās tiesības, jo īpaši tiesības uz atbilstošu veselības aprūpi, izklaidi un izglītību; šī apņemšanās attiecināma arī uz bērniem, kas dzīvo kopā ar apcietināto vecāku;

N. tā kā soda izciešanas iestāžu uzdevums ir ne tikai sodīt par nelikumīgu darbību, tām vajadzētu par mērķi izvirzīt arī sociālo un profesionālo iekļaušanu, ņemot vērā to, ka daudzu ieslodzīto vīriešu un sieviešu pagātnē ir sociālā atstumtība un nabadzība[11];

O. tā kā liels skaits apcietināto sieviešu apcietināšanas brīdī ir iesaistītas nepabeigtās tiesu procedūrās (vecāku tiesību atņemšana, pagaidu audžuģimenes vai nepilngadīgo adopcija, laulības šķiršana vai atšķirtība, izlikšana no mājokļa utt.), kas viņas padara mazāk aizsargātas un rada viņām nepārtrauktu neskaidrības un stresa situāciju;

P.  tā kā apcietinātās personas bieži vien nezina, kādi ir sociālie resursi; tā kā daudzos gadījumos viņām nav administratīvu dokumentu, kas attiecas uz viņu situāciju (personas apliecība, sociālā nodrošinājuma karte, ģimenes stāvokļa grāmatiņa utt.), neatkarīgi no tā, vai viņas tos ir pazaudējušās vai tiem beidzies derīguma termiņš, tas praktiski viņām neļauj izmantot tiesības, kas piešķirtas dalībvalstu pilsoņiem;

Q. tā kā ieslodzīto sieviešu skaita pieaugumu var daļēji attiecināt uz sieviešu ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos;

R.  tā kā vienlīdzīga ieslodzīto vīriešu un sieviešu piekļuve nodarbinātībai, profesionālajai apmācībai un izklaidei ieslodzījumā ir ļoti svarīga viņu psiholoģiskajam līdzsvaram un viņu iekļaušanai sabiedrībā un darba vidē;

S.  tā kā nepietiek ar to, ka ieslodzītajiem vīriešiem un sievietēm ir piekļuve ļoti dažādiem piedāvājumiem, izglītības, apmācības, nodarbinātības, brīvā laika pavadīšanas un individuālas palīdzības jomā; tā kā nepieciešams izstrādāt tādas atbalsta programmas, kas atvieglo viņu iesaistīšanos iekļaušanas procesa sagatavošanā un norisē;

T.  tā kā jārada iespēja ieslodzītajām sievietēm bez jebkādas diskriminācijas piekļūt algotam darbam, brīvprātīgo darbam, kā arī darba tirgum piemērotiem daudveidīgiem profesionālās un civilzinību apmācības pasākumiem, kas veicina viņu iekļaušanos, soda laikam izbeidzoties;

U. tā kā ieslodzīto vīriešu un sieviešu sociālās iekļaušanas, kā arī recidīvu novēršanas panākumi ir atkarīgi no ieslodzījuma laikā sniegtā atbalsta kvalitātes, jo īpaši no uzņēmumu un sociālās palīdzības struktūru partnerības, kā arī no pārraudzības, sociālās un profesionālās palīdzības, kas tiek piedāvāta pēc soda izciešanas;

V. tā kā acīmredzami ir nepieciešami tādi dati un statistika, kas sakārtoti atbilstoši dzimumam, lai tie būtu vispārēji, skaidri un atjaunināti,

Apstākļi ieslodzījuma vietās

1.  mudina dalībvalstis iesaistīt pietiekamus līdzekļus soda izciešanas iestāžu infrastruktūru modernizācijai un piemērošanai, kā arī īstenot iepriekšminētos Eiropas Padomes ieteikumus R(2006)2, lai nodrošinātu tādus apcietinājuma apstākļus, kas neaizskar cilvēka cieņu un kuros ievērotas pamattiesības, īpaši attiecībā uz izmitināšanu, higiēnu, uzturu, ventilāciju un apgaismojumu;

2.  atkārtoti prasa Komisijai un Padomei, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu, pieņemt pamatlēmumu par obligātajiem ieslodzīto tiesību aizsardzības standartiem (ko iesaka arī Eiropas Padome tās iepriekš minētajos ieteikumos R(2006)2), kā arī aicina Padomi sekmēt Eiropas Padomes dalībvalstīm kopējas Eiropas Cietumu hartas izstrādi, kas ļautu saskaņot ieslodzījuma apstākļus Eiropas cietumos un skaidri apliecināt ieslodzīto vīriešu un sieviešu tiesības un pienākumus;

3.  aicina Komisiju gada ziņojumā par cilvēktiesībām iekļaut ieslodzīto vīriešu un sieviešu pamattiesību ievērošanas, kā arī sievietēm paredzēto īpašo ieslodzījuma apstākļu vērtējumu;

4.  mudina dalībvalstis un kandidātvalstis ratificēt Spīdzināšanas novēršanas konvencijas papildprotokolu, ar ko nosaka neatkarīgu ieslodzījuma vietu pārbaudes sistēmu, kā arī aicina Padomi un Komisiju sekmēt šīs konvencijas un tās protokola parakstīšanu saistībā ar Eiropas Savienības ārpolitiku;

5.  atgādina, ka ieslodzījuma vietu atbilstības vadība attiecībā uz valsts un starptautiskiem juridiskiem standartiem jānosaka, atbildīgajām iestādēm veicot regulāras pārbaudes;

6.  aicina dalībvalstis pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu kārtību soda izciešanas vietās, kā arī personāla un visu ieslodzīto drošību, izbeidzot vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas situācijas, no kurām visvairāk cieš sievietes un personas, kas pieder pie etniskām vai sociālām minoritātēm;

7.  atgādina sieviešu cietumu īpašo raksturu un uzstāj, lai tiktu izveidotas sievietēm paredzētas drošības un iekļaušanas struktūras;

8.  aicina dalībvalstis sieviešu un vīriešu līdztiesības aspektu iekļaut soda izciešanas politikā un soda izciešanas centros, kā arī vairāk ņemt vērā sieviešu specifiku un apcietināto sieviešu bieži vien traumatizējošo pagātni, jo īpaši veicinot medicīniskā un ieslodzījuma vietu personāla izpratni un atbilstošu apmācību, kā arī sieviešu pāraudzināšanu pamatvērtību jomā,

           a) iekļaujot dzimumu aspektu datu vākšanā visās nozarēs, kur tas iespējams, lai atklātu sieviešu problēmas un vajadzības;

           b) katrā dalībvalstī izveidojot izpētes komiteju un pastāvīgas starpniecības iestādes efektīvai ieslodzījuma vietu uzraudzībai, lai atklātu un izlabotu diskriminējošos faktorus, kas joprojām skar sievietes ieslodzījuma vietu sistēmā;

           c) vietējā, reģionālā un valsts līmeņa diskusijās runāt par ieslodzīto sieviešu vajadzībām, lai sekmētu pozitīvu pasākumu pieņemšanu saistībā ar sociāliem resursiem, apstākļiem, apmešanās vietām, apmācību utt.;

9.  aicina dalībvalstis nodrošināt sievietēm vienlīdzīgu un nediskriminējošu piekļuvi visu veidu veselības aprūpei, kurai jābūt tikpat kvalitatīvai kā tai, ko saņem pārējie iedzīvotāji, lai efektīvi novērstu un ārstētu sievietēm raksturīgās slimības[12];

10. atgādina nepieciešamību veikt pasākumus, lai labāk ņemtu vērā ieslodzīto sieviešu īpašās vajadzības higiēnas jomā soda izciešanas infrastruktūras līmenī un attiecībā uz higiēnai nepieciešamajiem piederumiem;

11. aicina dalībvalstis pieņemt politiku attiecībā uz vispārēju veselības aprūpi soda izciešanas vietās, lai, sākot ar apcietināšanas brīdi, noteiktu un ārstētu fiziskos un garīgos traucējumus, kā arī sniegtu medicīnisku un psiholoģisku palīdzību visiem atkarībām pakļautajiem apcietinātajiem vīriešiem un sievietēm, tomēr ievērojot sieviešu specifiku;

12. aicina dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu psiholoģisku palīdzību visām ieslodzītajām sievietēm, jo īpaši tām, kas pārdzīvojušas vardarbību un sliktu izturēšanos, kā arī mātēm, kuras vienas audzina savus bērnus, un nepilngadīgām likumpārkāpējām, lai sniegtu tām labāku aizsardzību un uzlabotu attiecības viņu ģimenēs, kā arī sabiedrībā, tādejādi uzlabojot viņu iekļaušanās izredzes; iesaka apmācīt apcietinājuma vietu personālu, kā arī veicināt viņu izpratni par šo ieslodzīto īpašo neaizsargātību;

13. iesaka grūtnieču un sieviešu, kurām ir mazi bērni, apcietināšanu paredzēt tikai kā pēdējo soda mēru un šajā ekstrēmajā gadījumā viņām paredzēt plašāku kameru, ja iespējams vienvietīgu, kā arī pievērst viņām sevišķu uzmanību, jo īpaši attiecībā uz uzturu un higiēnu; turklāt uzskata, ka jānodrošina grūtnieču uzraudzība pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, kā arī vecāku apmācības kursi tādā pašā kvalitātē kā tie, kuri tiek nodrošināti ārpus apcietinājuma vietām;

14. uzsver, – ja dzemdības apcietinājuma vietā noritējušās normāli, bērnu mātei noņem 24 līdz 72 stundu laikā pēc piedzimšanas – un aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt citus risinājumus;

15. uzsver, ka ir nepieciešams tiesu sistēmai nodrošināt, lai tiktu ievērotas bērna tiesības tad, kad tiek apsvērti jautājumi, kas saistīti ar mātes apcietināšanu;

Ģimenes saišu un sociālo attiecību saglabāšana

16. iesaka dot priekšroku soda veidiem, kas ir alternatīva apcietinājumam, piemēram, tādām alternatīvām, kas cieši saistītas ar sabiedrību, jo īpaši attiecībā uz mātēm, ja sods un sabiedrības drošības apdraudējums nav liels, jo viņu apcietināšana var radīt nopietnus ģimenes dzīves traucējumus, īpaši, ja viņas ir ģimenes galva viena vecāka ģimenē vai ja viņām ir mazgadīgi bērni vai viņas apgādībā ir atkarīgi cilvēki vai cilvēki ar invaliditāti; atgādina, ka tiesu iestādēm būtu jāņem vērā šie faktori, izvēloties soda veidu, īpaši ievērojot to, ka vissvarīgākais ir apsūdzētā vecāka bērna intereses; tāpat iesaka paredzēt iespēju, lai vīrieši, kuru apgādībā ir nepilngadīgi bērni vai kuriem ir citi ģimenes pienākumi, varētu izmantot tādus pašus pasākumus kā tos, kas paredzēti mātēm;

17. uzsver, ka izolācijas un izmisuma ietekme uz apcietināto grūtnieču veselību var izraisīt liktenīgas, pat bīstamas sekas attiecībā uz bērnu, šīs sekas ļoti nopietni jāņem vērā, pieņemot lēmumu par apcietināšanu;

18. uzsver arī nepieciešamību tiesu iestādēm, pirms lemt par pirmstiesas apcietinājumu vai pieņemot notiesājošu spriedumu, iegūt informāciju par to, vai ir bērni, kā arī nodrošināt to, ka tiek pieņemti pasākumi, lai saglabātu visas viņu tiesības;

19.  aicina dalībvalstis palielināt sievietēm paredzēto soda izciešanas vietu skaitu un tās labāk sadalīt pa teritoriju tā, lai apcietinātajām sievietēm atvieglotu ģimenes un draudzības saišu saglabāšanu, kā arī, lai sniegtu viņām iespēju piedalīties reliģiskās ceremonijās;

20. iesaka dalībvalstīm mudināt soda izciešanas iestādes pieņemt elastīgus noteikumus attiecībā uz ģimenes locekļu, draugu un trešo personu apmeklējumu kārtību, biežumu un ilgumu;

21. aicina dalībvalstis atvieglot ģimeņu tuvināšanos, īpaši apcietināto vecāku attiecībās ar bērniem, ar nosacījumu, ka tas nekaitē bērna interesēm, ieviešot tādas uzņemšanas struktūras, kuru atmosfēra atšķirtos no cietuma un kurās būtu iespējams gan kopīgi darboties, gan izjust dziļu emocionālu kontaktu;

22. mudina dalībvalstis ievērot starptautiskās saistības[13], nodrošinot vienlīdzīgas tiesības un attieksmi pret tiem bērniem, kuri dzīvo ar apcietināto vecāku, kā arī radīt viņu vajadzībām piemērotus dzīves apstākļus pilnīgi neatkarīgās struktūrās, kas pēc iespējas attālinātas no parastās apcietinājuma vides, ļaujot tajās iekļaut klasiskās aprūpes un izglītības iestāžu struktūras, paredzot plašu un elastīgu kopā pavadīšanas laika sistēmu ar ģimenes locekļiem vai bērnu aizsardzības asociāciju personālu, kas ļauj viņiem fiziski, garīgi, morāli un sociāli attīstīties, kā arī nododot viņu rīcībā piemērotas infrastruktūras un kvalificētu personālu, kas spēj palīdzēt apcietinātajām mātēm pildīt savus audzināšanas un bērnu aprūpes pienākumus; iesaka arī gadījumos, kad cietumā uzturas nepilngadīgi bērni, atvieglot to, lai otrs vecāks varētu īstenot vecāka tiesības;

23. ar nožēlu konstatē, ka liels skaits apcietināto sieviešu ir vientuļās mātes un ka viņas zaudē kontaktu ar saviem bērniem, dažkārt pat neatgriezeniski; prasa Komisijai un dalībvalstīm noteikt un īstenot alternatīvu politiku, lai izvairītos no pilnīgas atšķirtības;

24. neatlaidīgi aicina dalībvalstis visiem apcietinātajiem sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, kas galvenokārt būtu saistīta ar apcietinājuma jautājumiem un kas, ja runa ir par apcietinātajām sievietēm, būtu specializēta ģimenes tiesību jautājumos, lai varētu atbildēt uz jautājumiem, kas saistīti ar pieņemšanu ģimenē, adopciju, atšķirtību, ar dzimumu saistītu vardarbību u.c.;

25. iesaka veidot informācijas un orientācijas kampaņas par sociālajiem pakalpojumiem, ko sniedz kopiena, kā arī par to administratīvo dokumentu atjaunošanas procedūrām, kas saistīti ar personisko, ģimenes un sociālo stāvokli, lai apcietinātās sievietes varētu pilnībā pildīt savus pilsoņa pienākumus;

26. aicina dalībvalstis īstenot psiholoģiskās palīdzības pasākumus, lai cik vien iespējams labi sagatavotu ieslodzītās mātes un bērna nošķiršanu un samazinātu tās negatīvās sekas;

Sociālā un profesionālā iekļaušana

27. iesaka dalībvalstīm pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai visiem apcietinātajiem vīriešiem un sievietēm sniegtu tāda darba iespējas, kas ļautu pilnveidoties viņu personībai, kas būtu atbilstoši apmaksāts un dažāds, bez segregācijas, kas saistīta ar dzimumu, kā arī bez jebkāda veida diskriminācijas, kā arī šajā sakarā izveidot partnerību ar uzņēmumiem;

28. aicina dalībvalstis investēt vairāk līdzekļu, tostarp izmantojot Kopienas finanšu instrumentus, kas paredzēti nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai, piemēram, Eiropas Sociālo fondu un fondu PROGRESS attīstībai, lai izstrādātu lasīt un rakstīt prasmju apmācības, mūžiglītības un profesionālās apmācības programmas soda izciešanas iestādēm, kas piemērotas darba tirgum un kas sniedz iespēju iegūt diplomu;

29. uzsver, ka šajās programmās jāiekļauj valodu kursi, tostarp valsts valodas apmācības kursi (vai vismaz vienas oficiālās valodas apmācība) apcietinātajiem ārvalstniekiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kā arī informātikas un sociālās un profesionālās uzvedības kursi;

30. uzsver ļoti svarīgo NVO lomu apcietināto sociālās un profesionālās iekļaušanas jomā, jo īpaši attiecībā uz ieslodzītajām sievietēm, kā arī tāpēc aicina dalībvalstis veicināt šo organizāciju darbību apcietinājuma vidē, jo īpaši palielinot tām piešķirtos līdzekļus, to dalībnieku piekļūšanas noteikumu atvieglojumus ieslodzījuma vietām, kā arī pastiprinot apcietinājuma vietu personāla izpratnes veidošanu par labu sadarbību ar šiem dalībniekiem;

31. uzskata – izņemot gadījumus, kad nopietni apdraudēta sabiedrības drošība un sods ir smags – paplašināta daļēja apcietinājuma režīmu izmantošana, kas ļautu apcietinātajiem vīriešiem vai sievietēm strādāt vai apmeklēt profesionālās apmācības nodarbības ārpus soda izciešanas iestādes, varētu atvieglot viņu sociālo un profesionālo iekļaušanu;

32. uzsver, ka ieslodzīto vīriešu un sieviešu darba apstākļiem, jo īpaši grūtnieču vai jauno māmiņu darba apstākļiem jāatbilst valsts un Kopienas tiesību aktiem un kompetentajām iestādēm tie regulāri jāpārbauda;

33. uzsver nepieciešamību veicināt apcietināto sieviešu un vīriešu iesaistīšanos profesionālā darbībā, kā arī viņu sociālo iekļaušanu, jo īpaši izmantojot viņu personiskās situācijas kopsavilkumu, kā arī nodrošinot šīs iesaistīšanās ikgadēju novērtēšanu;

34. par prioritāru uzskata katrā apcietinājuma centrā ieviest palīdzības programmas individuālam atbalstam, kas brīvprātīgi pieejamas visiem apcietinātajiem vīriešiem un sievietēm, lai noteiktu, īstenotu un novestu līdz galam viņu individuālos attīstības un sociālās iekļaušanas projektus, kuri jāturpina pēc tam, kad viņi iznāk no cietuma;

35. atgādina nepieciešamību gan apcietinājuma laikā, gan pēc tam īstenot tādus sociālās palīdzības pasākumus, kuru mērķis būtu apcietināto personu sagatavot iekļaušanas pasākumiem un palīdzēt viņai to īstenošanā, jo īpaši mājokļa un darba meklējumos, lai izvairītos no sociālās atstumtības un recidīviem;

36. uzsver, ka ir svarīgi uzturēt un veicināt apcietināto vīriešu un sieviešu kontaktus ar ārpasauli, jo īpaši, izmantojot viņu piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un presei, kā arī viņu saziņu ar sociālās palīdzības struktūrām, NVO, ar kultūru un mākslu saistītām vai citām apvienībām, ko atzinušas soda izciešanas iestādes;

37. atgādina, ka regulāra ieslodzīto vīriešu un sieviešu piekļuve sporta un atpūtas nodarbībām, kā arī izglītības iespējām mākslā un kultūrā ir ļoti svarīga viņu psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai un labvēlīgi ietekmē viņu iekļaušanos sabiedrībā;

38. aicina Komisiju īpašu uzmanību veltīt ieslodzītajiem saistībā ar tās rīcības programmu sociālās atstumtības novēršanai;

39. iesaka dalībvalstīm īpašu uzmanību veltīt apcietinātajiem vīriešiem un sievietēm – ārvalstniekiem, jo īpaši valodas un kultūras atšķirību līmenī, atvieglot kontaktu saglabāšanu ar viņu tuviniekiem un ļaut viņiem dibināt kontaktu ar konsulātiem, kā arī piekļūt resursiem un apcietinājuma vietu programmām, kā arī informācijai, ko šīs personas spēj saprast; iesaka tām ņemt vērā arī sieviešu - ārvalstnieču īpašo situāciju, plānojot aktivitātes apcietinājumā, apmācīt ieslodzījuma iestāžu darbiniekus darbam multikulturālā vidē, kā arī ārpus tā, un izstrādāt starpniecības dienestus apcietinājuma vietās, kā arī ārpus tām;

40. aicina dalībvalstis, saistībā ar iekļaušanos sabiedrībā un darba vidē, pieņemt visus nepieciešamos pasākumus, lai savos tiesību aktos iekļautu standartus, kas sekmētu bijušo ieslodzīto, jo īpaši to sieviešu, kuras vienas audzina bērnus un nepilngadīgo likumpārkāpēju pieņemšanu darbā gan publiskajā, gan privātajā sektorā;

41. mudina dalībvalstis apmainīties ar informāciju un paraugpraksi attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem, īpaši apstākļiem sieviešu ieslodzījuma vietās, kā arī jautājumos par profesionālās apmācības pasākumu un sociālās iekļaušanas kvalitāti; uzskata, ka ir ļoti svarīgi šajā sakarā veicināt un finansēt iestāžu uz tiešo dalībnieku – kā motivējoša faktora un pozitīvu enerģiju radošu struktūru – līdzdalību inovatīvu programmu izveidē un paraugpraksē, kā arī piedalīties valsts un starptautiskos kongresos un debatēs;

42. aicina Komisiju saskaņoti ar dalībvalstīm veicināt tādus pētījumus par ieslodzījuma vidi, kuru centrā būtu dzimuma jautājums, kā arī finansēt pētījumus par noziedzības cēloņiem un valstu soda izciešanas sistēmu efektivitāti, lai uzlabotu apcietināto vīriešu un sieviešu līdzdalību sabiedrības, ģimenes un profesionālajā dzīvē;

43. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu, pievienošanās līgumslēdzējvalstu un kandidātvalstu un iespējamo kandidātvalstu valdībām.

• [1]  OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.
• [2]  OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp.
• [3]  OV C 158 26.6.1989., 511. lpp.
• [4]  OV C 32, 5.2.1996., 102. lpp.
• [5]  OV C 98, 9.4.1999., 299. lpp.
• [6]  OV C 102 E, 10.3.2004., 154. lpp.
• [7]  1.,3.,5. un 12. pants Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā un Vispārējo principu attiecībā uz izturēšanos pret ieslodzītajiem, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar 1990. gada 14. decembra rezolūciju 45/111, 1. pants.
• [8]  Iepriekšminētie ieteikumi R(2006) 2.
• [9]  Iepriekšminētās Konvencijas par bērnu tiesībām 9. panta 3. punkts:
• [10]  Iepriekšminētais 1., 3., 5. un 12. pants Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kā arī Pamatprincipu par izturēšanos pret apcietinātajiem 1. pants.
• [11]  Iepriekšminētie ieteikumi R (2006)2.
• [12]  Iepriekšminētie ieteikumi R(2006) 2.
• [13]  Iepriekšminētie ieteikumi R (2006)2.

PASKAIDROJUMS

No kopējā ieslodzīto skaita Eiropas cietumos sievietes vidēji ir no 4,5 % līdz 5,0  % (no 2,9 % Polijā līdz 7,8 % Spānijā).

Cietumi joprojām ir pielāgoti galvenokārt vīriešu dzimuma ieslodzītajiem,un tajos lielā mērā ignorētas sieviešu īpašās problēmas, lai gan sieviešu procentuālā daļa ieslodzīto skaitā nepārtraukti palielinās. Galvenās problēmu jomas ir veselības aprūpe, situācija, kādā atrodas mātes ar bērniem, un profesionālā un sociālā integrācija.

Ieslodzīto struktūras analīze atklāj, ka starp ieslodzītajām ir daudzas, kas cieš no apreibinošu vielu pārmērīgas lietošanas un kas ir bijušas pakļautas psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai. Īpaša uzmanība ir jāvelta sieviešu veselības aprūpei un higiēnas vajadzībām, jo sevišķi grūtniecēm ir vajadzīgi specializēti resursi un uzmanība attiecībā uz diētu, fiziskām aktivitātēm, apģērbu, medikamentiem un medicīnisko aprūpi.

Vairāk nekā puse no ieslodzītajām ir vismaz viena bērna māte, šādu sieviešu īpatsvars ir sevišķi augsts Spānijā un Grieķijā. Bērniem, kas atrodas cietumā kopā ar savām mātēm, ir vajadzīga piemērota aizsardzība un aprūpe, un viņi nedrīkst ciest no jebkāda veida diskriminācijas. Brīvības atņemšanai var būt sevišķi smagas sekas tad, ja sievietes ir bijušas savu bērnu vienīgās aprūpētājas pirms ieslodzījuma.

Vēl viena problēma ir ģimenes saišu saglabāšana. Tā kā sieviešu cietumu skaits ir neliels, viņas var tikt ieslodzītas tālu no mājām un kopienām, kas ierobežo apmeklējumu iespējas.

Sievietes cietumos var saskarties ar diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi darbam, izglītībai un apmācības iespējām, kuru parasti nepietiek, kuras ir pakļautas stereotipiem attiecībā uz dzimumu, un tikai retos gadījumos ir pielāgotas darba tirgus vajadzībām.

Tā kā daudzās Eiropas valstīs ieslodzīto sieviešu skaits pieaug, dažkārt pat straujāk nekā ieslodzīto vīriešu skaits (piemēram, Anglijā un Velsā no 1992. gada līdz 2002. gadam ieslodzīto vīriešu skaits palielinājās par 50 %, bet sieviešu – par 173 %[1]), ir obligāti jāveic pasākumi sieviešu vajadzību apmierināšanai cietumos.

Veselības aprūpe cietumos

Bažas par veselības aprūpi cietumos ir paustas gandrīz visos pētījumos par ieslodzīto dzīves apstākļiem. Saskaņā ar starptautiskajiem un Eiropas standartiem un konvencijām visiem ieslodzītajiem – gan sievietēm, gan vīriešiem – ir jābauda vienāda piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, kuru kvalitātei ir jābūt tādai pašai, kāda ir pieejama visai sabiedrībai.

Lai gan vīriešu un sieviešu veselības problēmas cietumos dažos aspektos ir līdzīgas, problēmu daba, intensitāte un sarežģītība abiem dzimumiem ir atšķirīga. Cietumu sistēmās, kas ir galvenokārt projektētas vīriešiem, sieviešu veselības vajadzībām ne cietumu politikā, ne programmās, ne procedūrās, ne arī no personāla puses netiek veltīta pienācīga vērība. Sievietēm ir papildu un atšķirīgas vajadzības ne tikai attiecībā uz higiēnu, jauno māmiņu aprūpi un ginekoloģisko veselību, bet arī attiecībā uz psiholoģisko veselību, jo viņas senākā vai nesenā pagātnē biežāk ir tikušas pakļautas fiziskai, emocionālai vai seksuālai vardarbībai.

Tādēļ ir svarīgi uzsvērt nepieciešamību nodrošināt veselības aprūpes programmas un higiēnas apstākļus, kas ir pielāgoti ieslodzīto sieviešu īpašajām vajadzībām, un pienācīgi apmācīt cietuma medicīnas personālu. Turklāt ir jāīsteno integrēta pieeja atkarībām un citām veselības problēmām.

A. Toksikomānija

Ieslodzītos var uzskatīt par augsta riska grupu attiecībā uz narkotiku lietošanu – narkotiku lietotāju skaits cietumos ir augstāks un liela daļa ieslodzīto sieviešu ir notiesātas par noteikumu pārkāpumiem attiecībā uz apreibinošām vielām(vairākumā gadījumu par narkotiku glabāšanu), kas norāda, ka narkotikas kļūst par aizvien lielāku problēmu noziegušos sieviešu dzīvē.[2]

Tomēr saskaņā ar nesen veikto pētījumu tikai dažās Eiropas valstīs ir izstrādātas programmas narkomānijas apkarošanai ieslodzīto vidū.

2006. gada ziņojumā ir atzīts[3], ka ir noteikti jāizprot atšķirības dzimumu uzvedībā saistībā ar narkotikām, lai varētu efektīvi reaģēt” un „vienlīdzīgu piekļuves iespēju nodrošināšana pakalpojumiem un uzmanība pret atšķirīgu dzimumu īpašajām vajadzībām ir divi galvenie jautājumi, kam jāpievēršas, lai šajā jomā izveidotu augstas kvalitātes aprūpi”. Informācijā, kas ir pieejama 2006. gadā par valstu ziņojumiem, atklājas, ka tikai četrās valstīs (Francijā, Portugālē, Slovākijā un Zviedrijā) ir īpaši projekti, kas orientēti uz ieslodzītajām, kuras lieto narkotikas.

B. Garīgā veselība

Apcietinājuma iestādes kā tādas ir ne vien nepiemērotas to indivīdu uzņemšanai, kas cieš no akūtām un hroniskām garīgām slimībām, bet var veicināt garīgo slimību attīstību nošķirtības un bezdarbības dēļ cietumos. Pat ja cietuma personāls nodrošina kārtību un drošību, cietums tomēr ir naidīga vide, kas var ietekmēt personas, kuras iepriekš ir tikušas pakļautas ļaunprātīgai izmantošanai un vardarbībai. Tādēļ tādas integrētas veselības programmas pieņemšana, kas risinātu gan garīgās, gan fiziskās veselības problēmas, kā arī psiholoģiskā atbalsta nodrošināšana garīgi slimiem ieslodzītajiem ir ārkārtīgi svarīga.

C. Grūtniecība

ANO Cilvēktiesību komiteja komentāros par Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām atzīmē: „Pret grūtniecēm, kurām ir atņemta brīvība, ir jāizturas humāni un ar cieņu visu laiku un jo īpaši dzemdību laikā, un jaundzimušo bērnu aprūpes laikā; valstu pusēm ir jāziņo par iespējām iepriekšminēto nodrošināt un par medicīnisko un veselības aprūpi mātēm un bērniem.”[4]

Cietumā ieslodzītajām grūtniecēm ir jānodrošina piemērota medicīniskā pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpe, bet to var neuzskatīt par medicīniskām prioritātēm slikti apmācīts cietuma personāls, kurš galvenokārt rūpējas par kārtību. Obligāto standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem 23. panta 1. punktā teikts, ka „sieviešu iestādēs ir jābūt īpašam aprīkojumam visai nepieciešamajai pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei un ārstniecībai”.[5] Viņām arī ir diētas prasības, īpašas medicīniskās vajadzības un īpaši vingrinājumu režīmi, kas netiek pienācīgi nodrošināti cietuma vidē.

Mātes cietumā

Mātes apcietināšana var pilnīgi sagraut ģimenes dzīvi. Atšķiršana ir kaitīga mātēm un bērniem, kuri kļūst par tā lēmuma nevainīgiem upuriem, kas pieņemts attiecībā uz viņu māti.

Eiropas cietumos ieslodzīto sieviešu vidējais vecums ir no 20 līdz 40 gadiem, un tātad šīs sievietes, iespējams, ir mātes vai var kļūt par mātēm. Ja viņas ir mātes apcietināšanas laikā, viņas bieži ir galvenās vai vienīgās savu bērnu aprūpētājas.

Saskaņā ar Rachel Taylor pētījumu Apvienotajā Karalistē 2002. gadā:

„ - 66 % ieslodzīto sieviešu bija mātes;

- 55 % ieslodzīto bija vismaz viens bērns vecumā līdz 16 gadiem; vairāk nekā vienai trešdaļai māšu bija viens vai vairāki bērni līdz piecu gadu vecumam;

- 34 % māšu bija vientuļās mātes pirms apcietināšanas, un viņu skaits pieauga līdz 43 %, jo šajā skaitā tika iekļautās tās mātes, kuras sagaidīja vientuļās mātes liktenis pēc atbrīvošanas.”

A. Mātes

Cietumā ieslodzītās sievietes saka, ka bažas par bērniem ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem, kas rada depresiju un nemieru un vedina uz domām par ļaunuma nodarīšanu sev. Eiropas Komisijas uzdevumā veiktais pētījums[6]apstiprina, ka „visos valstu ziņojumos bija īpaši uzsvērts, ka zaudējumi un attiecību sairšana nošķirtības no [...] bērniem dēļ bija ieslodzīto sieviešu galvenais sāpju cēlonis”.

Ieslodzītie, kas ir cietuši neveiksmi kā pilsoņi, var gūt panākumus kā vecāki, un savukārt panākumi vecāku pienākumu pildīšanā var palīdzēt kļūt par labākiem pilsoņiem. Pētījumi ir pierādījuši, ka labas ģimenes saites ir svarīgas atbrīvošanas laikā jo sevišķi tādēļ, ka stabila ģimenes vide, kurā atgriezties, ir svarīgākais šķērslis recidīvismam[7].

B. Bērni

Vairākos pētījumos ir norādīts uz grūtībām, kas saistītas ar vispārinājumiem attiecībā uz atšķirtības ietekmi uz bērniem vecāku apcietināšanas dēļ[8]. To, kādā mērā bērnu ietekmē vecāku ieslodzīšana, iespaido daudzi faktori: vecums, kurā notiek vecāku atšķiršana no bērniem, atšķirtības ilgums, bērna tuvība ar jauno aprūpētāju un bērnu kopienas negatīvā attieksme, ko tā saista ar ieslodzīšanu[9]. Bērna atstāšana pie mātes rada sarežģītas problēmas ar iespēju nodrošināšanu šādu bērnu piemērotai attīstībai – fiziskai, garīgai un emocionālai, kur iekļauta viņu mijiedarbība ar citiem cilvēkiem (tostarp citiem bērniem).

Eiropas Padome 2000. gadā publicētajā ziņojumā iesaka veidot „nelielas drošas un daļēji drošas vienības ar sociālo dienestu atbalstu nelielam māšu skaitam, kurām vajadzīgs tāds ieslodzījums, kurā bērnus varētu aprūpēt viņiem draudzīgā vidē un kur bērnu intereses būtu vissvarīgākās, vienlaicīgi nodrošinot sabiedrības drošību”[10].

Pat tajos gadījumos, kad īpašas mātes un bērna vienības ir pieejamas, to skaits ir ļoti ierobežots. Šādas vienības izmaksā dārgi, tādēļ piedāvājums ir mazāks par pieprasījumu.

C. Bērnu apmeklējumi cietumā

Apmeklējumi ir ļoti svarīgi nozīmīgu ģimenes attiecību saglabāšanai ar ieslodzītajiem, tādēļ šāda iespēja ir jāpiedāvā cik drīz vien iespējams. Pētījums Francijā atklāja, ka, ja ieslodzītajam/ai nav bijuši kontakti ar bērnu pirmo sešu ieslodzījuma mēnešu laikā, turpmāki kontakti ar bērnu neveidojas[11].

Ģimenes saišu saglabāšanai ir svarīga nozīme recidīvisma novēršanā un ieslodzīto sociālajā iekļaušanā. Tomēr vairāki faktori, piemēram, neelastīgi apmeklējumu noteikumi un nedraudzīga apmeklējumu vide, var izraisīt ģimenes attiecību izjukšanu un kontakta zaudēšanu ar bērniem.

Ir jārada vide, kurā ir līdzsvarotas drošības vajadzības un labs ģimenes kontakts (elastīgi apmeklējumu noteikumi, apmeklējumu telpa, kas nodrošina zināmu kustības brīvību un ģimenes intimitāti, draudzīgu vidi bērniem u. tml.).

Sagatavošanās nākotnei: sociālā un profesionālā iekļaušana

Cietumiem ir jāpilda divi būtiski un viens otru papildinoši uzdevumi:

- aizsargāt sabiedrību pret cilvēkiem, kuru uzvedība ir bīstama vai sodāma;

- notiesātās personas iekļaut sabiedrībā pēc viņu atbrīvošanas.

A. Izglītība, apmācība un nodarbinātība

Statistika par ieslodzītajām sievietēm liecina par vispārēji zemu izglītības līmeni un profesionālo prasmju trūkumu. Apvienotajā Karalistē, piemēram, „47 % nav nekādas izglītības, ne kvalifikācijas. Vidēji sabiedrībā no skolas izslēdz 2 % iedzīvotāju, notiesāto sieviešu vidū no skolas bija izslēgtas 33 % no ieslodzītajām”[12]. Ja cietumā pavadītais laiks ir jāizmanto ieslodzīto sagatavošanai noturīgākai dzīvei pēc atbrīvošanas, izglītībai ir jābūt svarīgam līdzeklim šai sakarā.

Ierobežoto resursu (personāla un finanšu) dēļ Eiropas cietumi nespēj kompensēt visus izglītības un prasmju deficītus, taču cietumos vismaz jāpiedāvā visiem ieslodzītajiem iespēja iegūt pamata izglītības prasmes, kas ir nepieciešamas viņu sociālajai iekļaušanai nākotnē.

Daudzos Eiropas cietumos ir novērojama atšķirība starp sieviešu profesionālo apmācību un darba tirgus prasībām. Vairums cietumu piedāvā sievietēm pielāgotu arodapmācību, kas aprobežojas ar to prasmju un spēju apgūšanu, kas tradicionāli tiek attiecinātas uz sieviešu kultūras un sociālo lomu (apģērbu šūšana, frizēšana, tīrīšana, darbs ar tekstilmateriāliem u.c) Šīs zemu apmaksātās profesijas netiek augstu vērtētas darba tirgū un var veicināt sociālo nevienlīdzību, kā arī graut sociālo un profesionālo integrēšanos.

Cietumu administrācijas ir jāmudina nodrošināt augstas kvalitātes profesionālo apmācību, kas pielāgota darba tirgus prasībām, kā arī dažādas darba iespējas, kas brīvas no dzimumu stereotipiem. Ir arī jāveicina cietumu iestāžu sadarbība ar ārējām firmām, lai nodrošinātu cietumnieku nodarbinātību, kas būtu ieslodzīto rehabilitācijas procesa daļa.

B. Sociālā integrācija

Pēc atbrīvošanas daudzi cietumnieki sastopas ar tādām grūtām problēmām kā mājokļa nodrošinājums, regulāru ienākumu ieguve, attiecību atjaunošana ar bērniem, kā arī bērnu un citu apgādājamo ģimenes locekļu nodrošināšana.

Ieslodzīto sekmīga sociālā integrācija ir jāsagatavo ieslodzījuma laikā un pēc tam sadarbībā ar sociālajiem dienestiem un citām iesaistītajām organizācijām, lai nodrošinātu vieglu pāreju no cietuma uz brīvību. Īpaša uzmanība ir jāvelta psiholoģiskajai sagatavošanai (nozieguma pārdomāšanai, traumu un atkarību novēršanai, izmantojot piemērotu psiholoģisko atbalstu un ārstēšanu) un sociāla atbalsta nodrošināšanai atbrīvošanas laikā (pozitīvu projektu izstrādāšana u. tml.).

• [1]  Women and the criminal justice system, Fawcett Society, 2004
• [2]  Training curriculum for women's prisons - health aspects, Claudia Kestermann (dans International Study on Women's Imprisonment - Current situation, demand analysis and "best practice"),
  http://www.uni-greifswald.de/~ls3/Dokumente/Reader_womeninprison.pdf.
• [3]  Problematic drug users in prison, MacDonald M (exposé dans le cadre du séminaire Criminal Justice and Drugs, Reducing Drug Use – Combating Crime, Lessons from Other Countries on Dealing with Drug Related Offences, Juillet 2005), http://www.uce.ac.uk/crq/presentations/2
• [4]  Vispārējais komentārs Nr. 28: Vīriešu un sieviešu tiesību vienlīdzība (3. pants), 29/03/2000 http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/(Symbol)/13b02776122d4838802568b900360e80?Atklāts dokuments
• [5]  Pieņemti ANO Pirmajā konferencē par noziedzības novēršanu un apiešanos ar pārkāpējiem, Ženēvā, 1955. gadā un apstiprināti ar Ekonomikas un Sociālās padomes rezolūciju 663 C (XXIV) 1957. gada 31. jūlijā un rezolūciju 2076 (LXII)1977. gada 13. maijā http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/h_comp34.htm
• [6]  „Sievietes, integrācija un cietums: ieslodzīto sieviešu sociālās un darba integrācijas procesu analīze Eiropā”, MIP projekts, ko koordinējis SURT (Associació de dones per la Reinserció Laboral)2005. gada janvārī. http://mip.surt.org/en/final_results.html
• [7]  Iepriekš citētais Oliver Robertson pētījums.
• [8]  Oliver Robertson pētījums, turpat, 11. lpp.
• [9]  „Aizmirstās ģimenes – ieslodzījuma ietekme”. Ģimenes lietas, Ann Cunningham, 2001. gada ziema, 36.-–7. lpp.
• [10]  http://assembly.coe.int/Documents/WorkingDocs/doc00/EDOC8762.htm
• [11]  Bērnu un vecāku attiecības (1999) Saišu saglabāšana ieslodzījumā, citēts Liz Ayre et al., Ieslodzītu vecāku bērni: Eiropas labas prakses perspektīvas, 2006., 48. lpp.
• [12]  Skatīt http://www.quaker.org/qcea/prison/Country%20Reports/UK_England%20and%20Wales_%20Report%20-%20Final.pdf

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	28.1.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	27 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Edit Bauer, Hiltrud Breyer, Edite Estrela, Věra Flasarová, Lissy Gröner, Lívia Járóka, Rodi Kratsa-Tsagaropoulou, Esther De Lange, Pia Elda Locatelli, Astrid Lulling, Siiri Oviir, Doris Pack, Marie Panayotopoulos-Cassiotou, Zita Pleštinská, Teresa Riera Madurell, Eva-Britt Svensson, Anne Van Lancker, Anna Záborská
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Corina Creţu, Anna Hedh, Elisabeth Jeggle, Christa Klaß, Marusya Ivanova Lyubcheva
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Petru Filip, Eva Lichtenberger, José Ribeiro e Castro, María Sornosa Martínez