ZIŅOJUMS par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

PASKAIDROJUMS

JuridiskāS komitejaS ATZINUMS (28.2.2008)

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS (28.2.2008)

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

1.4.2008 - (2007/2210(INI))

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja
Referents: Adamos Adamou

Procedūra : 2007/2210(INI)

Dokumenta lietošanas cikls sēdē

Dokumenta lietošanas cikls :

A6-0090/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0090/2008

Debates :

PV 21/04/2008 - 18
CRE 21/04/2008 - 18

Balsojumi :

PV 22/04/2008 - 5.6
CRE 22/04/2008 - 5.6
Balsojumu skaidrojumi
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0130

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
PASKAIDROJUMS
JuridiskāS komitejaS ATZINUMS
Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejaS ATZINUMS
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī

(2007/2210(INI))

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā EK līguma 152. panta 4. punkta a) apakšpunktu,

– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par orgānu ziedošanu un transplantāciju — politikas pasākumi ES līmenī (COM (2007)0275) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu „Ietekmes novērtējums” (SEC(2007)0705),

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai[1],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti[2],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē[3],

– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/20/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētām zālēm[4],

– ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas pamatprincipus par cilvēku orgānu transplantāciju,

– ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu un tās papildprotokolu par cilvēka orgānu un audu transplantāciju,

– ņemot vērā Eiropas Padomes 1999. gada ziņojumu “Orgānu trūkuma problēmas risināšana. Pašreizējā situācija orgānu ziedošanas jomā un stratēģijas tās uzlabošanai”,

– ņemot vērā Eiropas Padomes ziņojumu „Vadlīnijas orgānu, audu un šūnu drošuma un kvalitātes nodrošināšanai”[5],

– ņemot vērā valsts ekspertu pirmās sanāksmes par orgānu ziedošanu un transplantāciju Kopienas līmenī 2007. gada 13. septembra dokumentu SANCO C6 EFZ/gsc D (2007) 360346,

– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

– ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumus (A6-0090/2008),

A. tā kā nepieciešamība pēc orgānu transplantācijas Eiropā pieaug pastāvīgi un straujāk nekā ziedoto orgānu skaits, tā kā pašlaik Eiropā gaidīšanas sarakstos, lai iegūtu nepieciešamo transplantātu, iekļauti vairāk nekā 60 000 pacientu, un pastāvīga transplantējamo orgānu trūkuma dēļ visai daudzi pacienti nomirst, tā kā, pieaugot donoru skaitam, gaidīšanas saraksti nesamazinās;

B. tā kā strauji pieaug orgānu tirdzniecība, komercializācija un transplantātu tūrisms, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņas ievērošanu; tā kā orgānu trūkums ir saistīts ar orgānu tirdzniecību, tā kā ir nepieciešams iegūt vairāk datu par orgānu tirdzniecību;

C. tā kā, veicot nelegālu komerciālu orgānu transplantāciju, bieži vien netiek ievērota drošība, kā rezultātā var tikt apdraudēta donora un orgāna saņēmēja dzīvība;

D. tā kā četras dalībvalstis joprojām nav ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, piecas dalībvalstis nav ratificējušas tai pievienoto Protokolu par cilvēku tirdzniecības, īpaši tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu (Palermo protokolu), un deviņas dalībvalstis nav ratificējušas ANO Bērna tiesību konvencijai pievienoto Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju;

E. tā kā, kaut arī pēc pašreizējām aplēsēm orgānu tirdzniecība aizņem salīdzinoši nelielu daļu no visiem nelegālās tirdzniecības veidiem, orgānu un audu tirdzniecība tomēr kļūst par arvien lielāku globālu problēmu — tā norisinās gan valsts, gan starptautiskā mērogā un turpina pastāvēt pieprasījuma dēļ (lēš, ka Eiropā katru gadu ir 150–250 šādu gadījumu);

F. tā kā orgānu un audu tirdzniecība ir cilvēku tirdzniecības paveids, līdz ar to — nopietns cilvēka pamattiesību, īpaši cilvēka cieņas un fiziskās neaizskaramības, pārkāpums, kurš var graut iedzīvotāju ticību likumīgai orgānu transplantācijas sistēmai un kura dēļ arī turpmāk var būt vērojams brīvprātīgi ziedotu audu un orgānu trūkums;

G. tā kā kvalitātei, drošībai, efektivitātei un pārredzamībai ir būtiska nozīme, lai sabiedrība varētu baudīt orgānu transplantācijas terapijas sniegtās priekšrocības;

H. tā kā orgānu transplantācija ir vienīgā pieejamā ārstēšanas metode tādu orgānu kā aknas, plaušas un sirds mazspējas pēdējā stadijā un visrentablākā ārstēšanas metode nieru mazspējas pēdējā stadijā; tā kā orgānu transplantācija sniedz iespējas glābt dzīvību un nodrošina labāku dzīves kvalitāti;

I. tā kā orgānu transplantācijas rādītāji, orgānu avoti (miruši vai dzīvi donori) dažādās dalībvalstīs un atsevišķas dalībvalsts dažādās vietās ievērojami atšķiras un orgānu ziedošanas un transplantācijas kvalitātes un minimālās drošības prasības pat ir pretrunīgas, bet orgānu transplantācijas organizatoriskie pasākumi katrā valstī ir citādi, radot ES teritorijā atšķirīgus standartus;

J. tā kā dalībvalstu tiesiskais regulējums (izvēles iespējas, izņēmumi) atšķiras un dažādu dalībvalstu pieredze rāda, ka juridiskās sistēmas ietekme uz donoru skaitu ir diezgan ierobežota;

K. tā kā transplantācijas alternatīva ir intensīvā terapija, kas ir nepatīkama pacientiem un noslogo veselības aprūpes sistēmas un pacienta ģimeni un aprūpētājus;

L. tā kā orgānu ziedošana un transplantācija ir delikāts un sarežģīts jautājums, kas aptver ne tikai medicīniskus, bet arī tiesiskus un ētiskus aspektus, kuru pilnveidošanai ir nepieciešama neierobežota pilsoniskās sabiedrības dalība;

M. tā kā orgānu izmantošana ārstēšanā ietver infekcijas un citu slimību nodošanas risku;

N. tā kā dalībvalstis jau veic orgānu apmaiņu un jau ir izveidotas dažādas Eiropas orgānu apmaiņas organizācijas (piemēram, Scandiatransplant, Eurotransplant);

O. tā kā gūtā pieredze (piemēram, Spānijas modelis, Beļģijas GIFT projekts, DOPKI, Alliance-O) liecina par pozitīviem rezultātiem un to vajadzētu ņemt vērā;

P. tā kā sabiedrības informētībai, konkrētai un pozitīvai informācijai un profesionāļu padziļinātai apmācībai un saziņas prasmēm ir svarīga loma, lai palielinātu vēlēšanos ziedot orgānus;

1. atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Orgānu ziedošana un transplantācija — politikas pasākumi ES līmenī”, kurā tiek piedāvāta augstu vērtētā trīs pīlāru integrētā pieeja;

JURIDISKS INSTRUMENTS

2. gaida Komisijas priekšlikumu direktīvai, kas noteiktu orgānu ziedošanas, ieguves, testēšanas, konservācijas, pārvadāšanas un piešķiršanas kvalitātes un drošības prasības visā ES un šo prasību izpildei nepieciešamos līdzekļus; tomēr uzsver, ka gaidāmajam tiesiskajam regulējumam nevajadzētu radīt dalībvalstīm vai pakalpojumu sniedzējiem papildu administratīvo slogu vai apdraudēt pastāvošās atzītās prakses vai atsevišķu dalībvalstu apstākļiem pielāgotas prakses izmantošanu, vai ietvert prasības, kuru rezultātā potenciālo un faktisko donoru skaits samazinātos;

3. norāda, ka jaunajam normatīvajam dokumentam vajadzētu papildināt un stiprināt dalībvalstu centienus izveidot aktīvu un efektīvu koordinācijas metodi, nekavējot stingrāku pasākumu ieviešanu vai saglabāšanu;

4. uzsver to, ka, izstrādājot direktīvu, vajadzētu ņemt vērā medicīnas zinātnē panākto progresu;

DALĪBVALSTU SADARBĪBA

5. pauž bažas par pacientu prasību apmierināšanai nepieciešamo cilvēku izcelsmes transplantātu nepietiekamību; uzskata, ka orgānu (un donoru) trūkuma samazināšana ir galvenais uzdevums, kas ES dalībvalstīm jārisina saistībā ar orgānu transplantāciju; atgādina, ka pašlaik Eiropā gaidīšanas sarakstos ir reģistrēti daudzi tūkstoši pacientu un mirstības rādītājs viņu vidū ir ievērojams;

6. atzīmē, ka orgānu piešķiršanu vajadzētu balstīt uz pacienta medicīnisko spēju pieņemt orgānu; uzskata, ka nav pieļaujama diskriminācija saistībā ar indvaliditāti, kas nekādi neietekmē pacienta iespējas pieņemt orgānu;

7. norāda, ka orgānu ziedošana ir dāvinājums; tāpēc uzsver, ka risinājumu atrašana nopietnajam orgānu trūkumam Eiropā gan ir ārkārtīgi svarīga, bet ir jāciena un jāaizsargā arī brīva izvēle ziedot orgānu;

8. ņem vērā ES pastāvošās ievērojamās atšķirības attiecībā uz orgānu avotiem (mirušiem vai dzīviem donoriem), lielās atšķirības starp dalībvalstīm donoru loka paplašināšanā, kvalitātes, drošības prasību neatbilstību dalībvalstīs, atšķirīgās orgānu ziedošanas un transplantācijas organizatoriskās sistēmas un medicīnas darbinieku un vidējā medicīnas personāla izglītības un apmācības atšķirības; uzskata, ka radušās atšķirības var daļēji izskaidrot, balstoties uz ekonomisko, strukturālo, administratīvo, kultūras, ētisko, reliģisko, vēsturisko, sociālo un juridisko faktoru kopīgu ietekmi, lai gan kritiskais faktors, šķiet, ir tas, kā tiek organizēts viss process, kura rezultātā notiek orgānu ziedošana un transplantācija;

9. tāpēc uzskata, ka ES dalībvalstu pieredzes apmaiņai piemīt būtisks potenciāls, ar kuru var palielināt donoru skaitu un padarīt transplantāciju vienlīdz pieejamu visā ES; tāpēc gaida Komisijas Rīcības plānu spēcīgākai dalībvalstu sadarbībai, lai:

· palielinātu orgānu pieejamību,

· uzlabotu transplantācijas sistēmu efektivitāti un pieejamību,

· palielinātu sabiedrības informētību,

· garantētu kvalitāti un drošību;

10. tādēļ uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi izveidot labi strukturētas darbības sistēmas un veicināt veiksmīgu modeļu izmantošanu dalībvalsts un attiecīgos gadījumos starptautiskā līmenī; ierosina, ka darbības sistēmās vajadzētu ietvert atbilstošu tiesisko regulējumu, tehnisko un loģistikas infrastruktūru, psiholoģisku un organizatorisku atbalstu un piemērotu organizatorisku struktūru ar augsti kvalificētu personālu slimnīcas un augstākā līmenī, kā arī skaidrus izsekojamības noteikumus un taisnīgu, efektīvu un vienlīdzīgu orgānu piešķiršanu un piekļuvi transplantācijas sistēmai;

ORGĀNU PIEEJAMĪBAS PALIELINĀŠANA

11. norāda, ka dalībvalstis ir atbildīgas par saviem tiesiskajiem modeļiem; piemin, ka ES ir divi modeļi, katrs ar savām variācijām; uzskata, ka nav nepieciešams pielāgot vai saskaņot tiesību sistēmas; aicina dalībvalstis ieviest savos tiesību aktos iespēju personām iecelt likumīgu pārstāvi, kas var izlemt par ziedošanu pēc šo personu nāves;

12. aicina dalībvalstis sasniegt pilnu potenciālu orgānu pēcnāves ziedojumu saņemšanā; tāpēc mudina dalībvalstis ieguldīt visus nepieciešamos līdzekļus organizatorisko sistēmu uzlabošanā:

· pievēršot šim jautājumam medicīnisko darbinieku un vidējā medicīnas personāla uzmanību un izglītojot un apmācot viņus,

· finansiāli atbalstot slimnīcas, lai tajās varētu pieņemt darbā transplantātu koordinatorus (ārstus, kas strāda intensīvās terapijas nodaļās un saņem mediķu grupas atbalstu) — viņu uzdevums būtu aktīvi strādāt, lai noteiktu potenciālos donorus un sazinātos ar viņu ģimenēm,

· ieviešot kvalitātes uzlabošanas programmas katrā Eiropas slimnīcā vai slimnīcu kopā, kas ir apliecinājusi savu potenciālu orgānu ziedošanas saņemšanā;

13. aicina dalībvalstis izvērtēt paplašinātā donoru loka (gados vecu donoru, donoru ar dažādām slimībām) izmantošanu, ņemot vērā kvalitātes un drošības aspektus, lai palielinātu orgānu pieejamību;

14. uzskata, ka transplantāciju var veikt, izmantojot orgānus, kuru kvalitāte ir zemāka par optimālo — šādos apstākļos transplantācijas veicējiem, konsultējoties ar pacientu un/vai viņa vai viņas ģimeni, jāuzņemas risks veikt transplantāciju;

15. piebilst arī, ka ātrai orgānu identificēšanai ir svarīgi mudināt personas, kas nav piemēroti ziedotāji, nēsāt līdzi kartīti, kas to apliecina;

16. aicina dalībvalstis, kurās ir atļauta dzīvu donoru orgānu ziedošana, ņemt vērā kvalitātes un drošības aspektus; taču uzsver, ka dzīvu donoru orgānu ziedošanu vajadzētu uztvert kā pēcnāves ziedojumu papildinājumu;

17. atzīst, ka tad, kad donoru loks tiek paplašināts, ārstiem var sagādāt raizes paaugstinātā iespējamība, ka pārstādītais orgāns tiks atgrūsts vai tā darbība pakāpeniski pasliktināsies, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt metodes, kas novērš un ārstē orgānu atgrūšanu tā, lai ārsti varētu droši izmantot paplašināto donoru loku;

18. atzīst, ka biotehnoloģijas jomā jau tiek piedāvāti risinājumi pārstādīto orgānu atgrūšanas riska novēršanai, piemēram, ārstniecības metodes, ar kuru palīdzību atgrūšanas rādītāji tiek mazināti, tādējādi nodrošinot lielāku pieejamo orgānu skaitu un ļaujot ārstiem ārstēt vai pat novērst orgānu atgrūšanu; apgalvo, ka tas palīdzētu izmantot paplašināto donoru loku, samazinot ar šo donoru ziedoto orgānu saistīto risku;

19. aicina dalībvalstis līdz 2010. gada janvārim atcelt tiesību aktus, kas paredz ziedoto orgānu izmantošanu tikai šajā valstī;

20. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus transplantācijas ķirurgu izglītības un apmācības, kopīga darba un atalgojuma jomā;

21. uzsver, ka ir svarīgi, lai orgānu ieguves un transplantācijas finansēšanai būtu paredzēta īpaša budžeta pozīcija, jo pretējā gadījumā transplantāciju veikšana slimnīcām varētu būt finansiāli neizdevīga;

22. uzsver nepieciešamību nodrošināt to, ka orgānu ziedošana saglabā savu stingri nekomerciālo statusu;

23. atbalsta pasākumus, ar kuru palīdzību tiek medicīniskā, kā arī psiholoģiskā un sociālā ziņā aizsargāti dzīvie donori un tiek nodrošināta brīvprātīga un altruistisku mērķu vadīta orgānu ziedošana, nepieļaujot orgāna saņēmēja maksājumus donoram un jebkurus maksājumus ierobežojot ar kompensāciju, kuras apjoms ir stingri noteikts tā, lai atlīdzinātu izdevumus un neērtības, ko radījusi ziedošana; lūdz dalībvalstis nodrošināt ar saņēmējiem ģenētiski vai emocionāli nesaistītu mirušu un dzīvu donoru anonimitātes saglabāšanu gadījumos, kad saskaņā ar valstu tiesību aktiem šāda ziedošana ir atļauta; mudina dalībvalstis formulēt nosacījumus kompensācijas piešķiršanai;

24. mudina dalībvalstis — lai nodrošinātu sistēmas pārskatāmību un nepieļautu nelikumīgas orgānu tirdzniecības vai donoru ietekmēšanas iespēju — pieņemt vai saglabāt stingras tiesību normas attiecībā uz dzīvu donoru ziedoto orgānu transplantāciju, ja donors nav pacienta piederīgais; tādējādi ziedojumi no dzīviem donoriem, kuri nav pacientu piederīgie, varētu notikt tikai saskaņā ar valstu tiesību aktos definētiem noteikumiem un, saņemot atbilstošas neatkarīgas iestādes atļauju;

25. mudina dalībvalstis nodrošināt to, lai dzīvajiem donoriem nebūtu jāpiedzīvo diskriminācija, jo īpaši no apdrošināšanas sistēmu puses;

26. mudina dalībvalstis garantēt dzīvajiem donoriem sociālās apdrošināšanas izmaksu kompensācijas;

27. uzskata, ka nākotnē ar nosacījumu, ka tiek garantēta izsekojamība, izmantojot biotehnoloģijas metodes, pētniekiem var rasties iespējas izaudzēt orgānus no pašu pacientu vai citu donoru audiem un šūnām; aicina Komisiju veicināt šādu pētniecisko darbu, kuru, ievērojot dalībvalstīs, Pamattiesību hartā un Eiropas Padomes konvencijā par biomedicīnu noteiktās kultūras un ētikas pamatnostādnes, bieži vien veic Eiropas jaunākie vidējie un mazie uzņēmumi biotehnoloģijas jomā;

TRANSPLANTĀCIJAS SISTĒMU EFEKTIVITĀTE UN PIEEJAMĪBA

28. ņem vērā to, ka, lai gan vairākas dalībvalstis ir ieviesušas obligāto transplantācijas darbību reģistrāciju un ir brīvprātīgi izveidoti arī daži citi reģistri, nepastāv visaptveroša sistēma, kurā tiktu apkopoti dati par dažāda veida transplantācijām un to rezultātiem; stingri iesaka izveidot dzīvo donoru valsts pārraudzības reģistrus un transplantācijas pacientu pārraudzības reģistrus pēctransplantācijas periodam, kā arī transplantācijas procedūru reģistrus; norāda, ka reģistrus ir regulāri jāatjaunina; uzsver, ka ir svarīga ES dalībvalstu datu salīdzināmība;

29. lūdz Komisiju sniegt dalībvalstīm ieteikumus par noteiktu vadlīniju izveidi saistībā ar reģistrāciju, lai nodrošinātu, ka reģistrētās personas sniedz noteiktu informāciju par savu slimību vēsturi, un nodrošinātu donora orgānu kvalitāti un drošumu, jo reģistrācija nav vienkārša vārda pierakstīšana, bet paredz sekas gan donoram, gan saņēmējam;

30. aicina Komisiju orgānu ziedošanas un transplantācijas kontekstā veicināt orgānu ziedošanas drošības, kvalitātes un efektivitātes vadības tehnisko un ētisko pamatstandartu izstrādi, lai dalībvalstis šos standartus varētu izmantot par paraugu; aicina Komisiju ieviest ES mehānismu, ar kura palīdzību dalībvalstīs tiktu veicinātas koordinējošas darbības saistībā ar orgānu ziedošanu un transplantāciju;

31. uzskata, ka Komisijas paziņojumā nepietiekami uzsvērtās ES dalībvalstu sadarbības papildu priekšrocība ir medicīnisko un tehnisko iespēju ziņā potenciāli vērtīgā orgānu apmaiņa starp dalībvalstīm, vienmēr ņemot vērā šādas apmaiņas ģeogrāfiskos ierobežojumus un potenciālo ietekmi uz orgānu dzīvotspēju; saistībā ar šo uzsver starptautisko sistēmu labos rezultātus; uzskata, ka orgānu apmaiņa var būt ļoti noderīga sarežģītu transplantācijas procedūru veikšanā (piemēram, ja pacienti ir ārkārtīgi jutīgi vai procedūras ir steidzamas, vai pastāv īpaši apstākļi, kuru dēļ ir grūti atrast pacientam piemērotu donoru);

32. aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt pētījumu par visiem orgānu transplantācijas jautājumiem attiecībā uz personām, kas atrodas dalībvalstīs, bet nav ES iedzīvotāji, un izstrādāt rīcības kodeksu, kurā tiktu ietverti noteikumi un nosacījumi, ar kuriem saskaņā mirušu ES donoru orgāni var tikt piešķirti personām, kas nav ES iedzīvotāji;

33. uzsver nepieciešamību izveidot veselības aprūpes speciālistu un atbildīgo valsts iestāžu labu sadarbību, kas radītu papildu priekšrocības; aicina Komisiju veicināt dalībvalstu transplantāciju organizāciju apvienību veidošanos tiesiska, ētiska un tehniska līmeņa sadarbībai; atzīst, ka transplantācijas jomā rodas situācijas, kuras nevar pienācīgi atrisināt dalībvalstīs ar ierobežotu donoru loku; uzskata, ka Eiropas līmeņa sadarbība varētu sniegt acīmredzamas priekšrocības īpaši mazajām dalībvalstīm;

34. aicina papildus pastāvošajām valstu sistēmām ieviest Eiropas donora kartīti;

35. uzskata, ka starptautiska sadarbība ir vēlama, lai veicinātu orgānu pieejamību un drošumu; saistībā ar šo norāda, ka var būt lietderīgas vispārējas labākās medicīnas prakses, diagnostikas metožu un uzglabāšanas veidu reglamentatīvas normas; aicina dalībvalstis aktīvi veicināt sadarbību un piemērot šo vispārējo noteikumu sistēmu;

SABIEDRĪBAS INFORMĒTĪBAS PALIELINĀŠANA

36. uzsver to, cik svarīgi ir palielināt sabiedrības informētību par orgānu ziedošanu un transplantāciju, jo šādi var veicināt orgānu donoru atrašanu un uzlabot orgānu pieejamību; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un pilsonisko sabiedrību strukturāli uzlabot orgānu ziedošanas veicināšanu, cita starpā skolu jaunatnes vidū; saistībā ar šo ierosina izmantot labi pazīstamas personas (piemēram, sportistus un sportistes) un izglītības materiālu komplektus;

37. norāda, ka informāciju par orgānu ziedošanu un transplantāciju vajadzētu sniegt pārredzamā, objektīvā un nepavēlošā veidā, sniedzot pārskatu par orgānu ziedošanas apmēriem, t.i, par to, ka ir iespējama vairāku orgānu, kā arī audu ziedošana;

38. uzsver to, ka ir jārespektē personas brīva izvēle ziedot vai neziedot orgānu un ka orgāna ziedošana ir jāuzskata par viena cilvēka dāvanu otram; norāda, ka to jāatspoguļo izmantotajā leksikā, izvairoties no ekonomiskas terminoloģijas, kas vedinātu uz domām, ka orgānus drīkst izmantot kā iekšējā tirgus preci;

39. aicina Komisiju apsvērt iespēju tālāk attīstīt un paplašināt orgānu ziedošanas tematikai veltīto Eiropas tīmekļa vietni www.eurodonor.org (un/vai www.eurocet.org), kā arī attiecīgo PVO tīmekļa vietni (www.transplant-observatory.org), darot tās pieejamas visās ES dalībvalstīs un visās oficiālajās valodās, lai šādā veidā sniegtu visu būtisko informāciju un datus par orgānu ziedošanu un transplantāciju;

40. aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Pasaules donoru dienas svinēšanu un iesaka veikt pasākumus, kas uzsvērtu transplantācijas labos rezultātus un nozīmīgumu;

41. pauž pārliecību par to, ka orgānu pieejamību var ļoti efektīvi uzlabot, sniedzot sabiedrībai vairāk informācijas arī vietējā un reģionālā līmenī; aicina Komisiju, dalībvalstis un sabiedriskās, baznīcu, reliģisko un humanitāro kopienu organizācijas iesaistīties centienos palielināt sabiedrības informētību par orgānu ziedošanas iespējamību, ņemot vērā katras dalībvalsts kultūras īpatnības; uzsver to, cik svarīgu lomu orgānu ziedošanā spēlē reģistrētie donori, iedrošinot arī ģimenes locekļus un draugus kļūt par donoriem;

42. atzīst, ka ir svarīgi uzlabot veselības aprūpes speciālistu saziņas prasmes, piemēram, izveidojot vadlīnijas informācijas sniegšanai; uzsver to, ka saziņas jomā ir nepieciešama profesionāla attieksme un ekspertu atbalsts; īpašu uzmanību vajadzētu veltīt gan ziņas saturam, gan labākajam veidam, kā iztirzāt pretrunīgus jautājumus; uzsver to, cik svarīgas labu transplantācijas rezultātu un tās nozīmīguma veicināšanā ir regulāras tikšanās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem;

43. atbalsta to, ka tiek izveidota transplantācijas palīdzības telefona līnija ar vienu telefona numuru, kuru vada valsts transplantācijas organizācija, kur šādas organizācijas pastāv, un uz kuru 24 stundas diennaktī atbild attiecīgi apmācīti un pieredzējuši profesionāļi, kas var ātri sniegt atbilstošu un precīzu (medicīnisku, juridisku) informāciju visiem procesa dalībniekiem;

44. aicina Komisiju atbalstīt pētniecību pārrobežu orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā, lai noteiktu etniskās piederības, izcelsmes valsts, reliģiskās piederības, izglītības līmeņa un sociālā un ekonomiskā līmeņa ietekmi, pieņemot lēmumu ziedot orgānus; lūdz Komisiju un dalībvalstis ātri izplatīt pētījuma rezultātus, lai informētu sabiedrību un kliedētu kļūdainus pieņēmumus;

KVALITĀTES UN DROŠĪBAS UZLABOŠANA

45. atzīst, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt orgānu ziedošanas un transplantācijas kvalitāti un drošību; norāda, ka tas samazinātu ar transplantātu izmantošanu saistīto risku un tā rezultātā samazinātu transplantācijas blaknes; atzīst, ka kvalitātes un drošības uzlabošanas pasākumi varētu ietekmēt orgānu pieejamību un otrādi; aicina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm uzlabot kompetenci valsts tiesību aktu un reglamentējošo noteikumu izstrādē un pilnveidošanā, lai paaugstinātu transplantācijas kvalitāti un drošību, neradot negatīvu ietekmi uz pārstādāmo orgānu pieejamību;

46. atzīst, ka pēctransplantācijas un pēcziedošanas rezultātus vajadzētu pārraudzīt un izvērtēt; uzsver, ka valstu rezultātu optimālas salīdzināmības sasniegšanai vajadzētu veicināt vienotas metodoloģijas izmantošanu datu analīzē, balstoties uz pašlaik dalībvalstīs izmantoto labāko praksi;

47. aicina dalībvalstis palielināt transplantācijas pacientu uzraudzības laiku (pašlaik deviņi līdz divpadsmit mēneši) līdz vairākiem gadiem un vēlams tik ilgi, kamēr pacients ir dzīvs un/vai transplantāts vēl pilda savas funkcijas;

48. aicina Komisiju piešķirt finansējumu Septītajā pamatprogrammā, lai veicinātu pētījumus par labākām un precīzākām diagnostikas metodēm, kas ļaus ātri un efektīvi atklāt tādas slimības kā HIV/AIDS, hepatīts un citas, jo orgānu transplantācijas svarīgs aspekts ir drošība pret dažādiem donora orgānos esošiem kaitīgiem faktoriem un slimību ierosinātājiem;

ORGĀNU TIRDZNIECĪBA

49. norāda, ka orgānu trūkums ir saistīts ar orgānu tirdzniecību, jo orgānu tirdzniecība mazina potenciālo brīvprātīgo un neapmaksāto donoru uzticēšanos sistēmai; uzsver, ka jebkāda komerciāla orgānu izmantošana nav ētiska un ir pretrunā ar vairākumu cilvēcisko pamatvērtību, uzsver, ka orgānu ziedošana finansiālu apsvērumu dēļ degradē orgāna dāvinājumu, padarot orgānu par preci, un tādējādi ir cilvēka cieņas pārkāpums, pārkāpj Konvencijas par cilvēktiesībām un biomedicīnu 21. pantu un ir aizliegta saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3. panta 2. punktu;

50. aicina Komisiju cīnīties pret orgānu un audu tirdzniecību, kas saistīta ar trešām valstīm, uzskatot, ka ir nepieciešams vispārējs orgānu un audu tirdzniecības aizliegums, tostarp aizliedzot transplantēt orgānus un audus, kas iegūti no nepilngadīgajiem, personām ar garīgās attīstības traucējumiem vai ieslodzītajiem, kuriem izpildīts nāvessods; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt starptautiskās sabiedrības informētību par šo jautājumu;

51. uzskata, ka, lai cīnītos pret orgānu tirdzniecību nabadzīgākajās pasaules daļās, ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai likvidētu sociālo nevienlīdzību, kuras dēļ šādas darbības notiek; uzsver, ka, lai apkarotu orgānu pārdošanu (jo īpaši jaunattīstības valstīs), vajadzētu izveidot izsekojamības mehānismu, lai nepieļautu, ka šos orgānus ieved Eiropas Savienībā;

52. aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai nepieļautu “transplantātu tūrismu”, izstrādājot vadlīnijas, lai nepieļautu, ka nabadzīgākie un neaizsargātākie donori kļūst par orgānu tirdzniecības upuriem, ieviešot pasākumus, kas palielina legāli iegūtu orgānu pieejamību, un veicot pastāvošo orgānu apmaiņas organizāciju rīcībā esošu gaidīšanas sarakstos reģistrēto informācijas apmaiņu, lai izvairītos no vienu un to pašu datu reģistrācijas vairākos sarakstos; aicina Komisiju, izmantojot tiesiskuma, brīvības un drošības telpu, veicināt vienotu pieeju, lai apkopotu informāciju par valstu tiesību aktiem attiecībā uz orgānu tirdzniecību un noteiktu galvenās problēmas un iespējamos risinājumus; tālab norāda uz nepieciešamību izveidot cilvēku izcelsmes materiālu izsekojamības un uzskaites sistēmu;

53. mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā veikt grozījumus kriminālkodeksā, lai nodrošinātu, ka par orgānu tirdzniecību atbildīgās personas attiecīgi sauc pie atbildības, tostarp paredzot sankcijas arī pret medicīnas darbiniekiem, kuri iesaistīti nelegālas tirdzniecības ceļā iegūtu orgānu transplantācijā, un vienlaikus darīt visu iespējamo, lai atturētu potenciālos orgānu saņēmējus no mēģinājumiem nelegāli iegādāties orgānus un audus; tostarp jāapsver iespēja paredzēt Eiropas Savienības iedzīvotājiem kriminālatbildību par orgānu iegādi Eiropas Savienībā vai ārpus tās robežām;

54. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai atturētu veselības aprūpes speciālistus veicināt orgānu un audu tirdzniecību (piemēram, vēršot pacienta uzmanību uz kādu ārvalstu transplantācijas dienestu, kurš varētu būt iesaistīts orgānu tirdzniecībā), un lai atturētu veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējus atbalstīt darbības, kas tieši vai netieši veicinātu orgānu tirdzniecību, piemēram, nelegālas orgānu transplantācijas izdevumu atmaksāšanu;

55. uzskata, ka dalībvalstīm jānodrošina savu tiesībaizsardzības iestāžu personāla un medicīnas darbinieku apmācība par orgānu tirdzniecības jautājumiem, lai ziņotu policijai par visiem zināmajiem gadījumiem;

56. aicina dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas, ratificējušas un īstenojušas Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kā arī Palermo protokolu, veikt minētās procedūras;

57. aicina Komisiju un Eiropolu uzlabot orgānu tirdzniecības novēršanu;

58. aicina Komisiju un Padomi atjaunināt rīcības plānu cīņai pret cilvēku tirdzniecību un iekļaut tajā rīcības plānu cīņai pret orgānu tirdzniecību, lai varētu stiprināt sadarbību starp iesaistītajām iestādēm;

59. turklāt pieprasa, lai rīcības plānā būtu sniegtas norādes uz ticamu un pārbaudītu informāciju par nelegāli tirgoto orgānu daudzumu, veidu un izcelsmi;

0 0

60. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, PVO, Eiropas Padomei un dalībvalstu parlamentiem.

[1] OV L 102, 7.4.2004., 48. lpp.
[2] OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.
[3] OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.
[4] OV L 121, 1.5.2001., 34. lpp.
[5] Otrais izdevums, 2004. gads.

Orgānu transplantācija ir cilvēka orgānu izmantošana ārstēšanā, aizstājot nefunkcionējošu orgānu ar donora orgānu. Veiksmīga orgānu transplantācija, ja tiek ievērota pienācīga pēcoperācijas uzraudzība, var uz daudziem gadiem atjaunot pilnvērtīgu dzīvi un veselību cilvēkiem, kuriem citādi bieži vien būtu nepieciešama intensīvā terapija, kas ir nepatīkama pacientiem un bieži arī noslogo ne tikai dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas, bet arī pacienta ģimeni un aprūpētājus.

Lai gan cilvēku orgānu izmantošana transplantācijā ES pēdējo gadu desmitu laikā ir nemitīgi augusi, to cilvēku skaits, kuriem ir nepieciešami transplantāti, ir lielāks nekā transplantācijai pieejamo orgānu skaits. Rietumeiropā gaidīšanas sarakstos pašreiz ir iekļauti gandrīz 40 000 pacientu. Mirstības rādītājs cilvēkiem, kas gaida sirds, aknu vai plaušu transplantātu, parasti ir no 15 līdz 30 %.

Kvalitāte un drošība

Izmantojot orgānus ārstēšanā, pastāv risks, ka orgāna saņēmējam var tikt nodotas slimības. Šādi ir iespējams nodot ne tikai infekcijas slimības (vīrusu, bakteriālās un sēnīšu infekcijas, cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV), B hepatīta vīrusu (HBV), C hepatīta vīrusu (HCV)), bet arī ļaundabīgas slimības, piemēram, dažāda veida vēža slimības.

Lai samazinātu saņēmēja risku, ir svarīgi pārbaudīt donoru. Donoru izvērtēšana un slimību nodošanas riska esamības noteikšana ir būtiska. Lai ieviestu donoru drošuma standarta līmeni, vajadzētu veikt obligātas pārbaudes. Tomēr pašreiz dalībvalstu vidū par šīm pārbaudēm nav vienprātības.

Iespējamo donoru novērtēšana pirms pārstādīšanas ir blīvo orgānu pārstādīšanas nozīmīga daļa. Citiem vārdiem sakot, donora piemērotība ir būtisks priekšnoteikums orgāna ziedošanai. Galvenie mērķi ir: noteikt apstākļus, kas liedz donoram ziedot orgānu; pirms transplantācijas noteikt iespējamās infekcijas un riska līmeni, lai izstrādātu stratēģijas pēctransplantācijas negatīvo seku novēršanai. Dzīvo un mirušo donoru izvērtēšana lielākoties atšķiras ar to, cik ilgā laikā šī izvērtēšana notiek. Dzīvam donoram ir iespējams ārstēt aktīvu infekciju un transplantāciju atlikt līdz brīdim, kad infekcija ir izārstēta. Miruša donora izvērtēšanai paredzētais laiks parasti ir mērāms stundās. Donoru piemērotības kritērijus vajadzētu izstrādāt saskaņā ar jau pieņemtiem medicīnas standartiem. Lai noteiktu labākos pacientu ārstēšanas rezultātus, pēc transplantācijas ir nepieciešama arī ilgtermiņa pacientu uzraudzība un kontrole. Pēctransplantācijas rezultātu kontrole un izvērtēšana ir īpaši svarīga, tāpēc to vajadzētu veikt, izmantojot vienotu metodoloģiju, kas nodrošinātu maksimāli augstus veselības un drošības standartus visās dalībvalstīs.

Pašlaik orgānu transplantātus pēc transplantācijas uzrauga tikai apmēram 9 līdz 12 mēnešus. Transplantācijas rezultātu izvērtēšanas periodu vajadzētu pagarināt līdz vairākiem gadiem, lai vislabāk novērtētu gan klīniskos, gan ekonomiskos rezultātus.

Orgānu trūkums

Nopietnais orgānu donoru trūkums vēl joprojām ir galvenā problēma, ar ko saskaras ES dalībvalstis attiecībā uz orgānu pārstādīšanu. Aizvien garākas rindas rada ievērojamas problēmas. Rietumeiropā vairāk nekā 40 000 pacientu pašlaik gaida savu kārtu uz nieres transplantāciju. Rindas ir kļuvušas garākas gan visās ES valstīs, gan citviet pasaulē. Rindu garumu un gaidīšanas laiku ir ļoti grūti saīsināt pat gadījumos, kad vērojams stabils donoru skaita pieaugums.

Par nozīmīgāko metodi ziedošanas rādītāju paaugstināšanai ir atzīta efektīvas sistēmas izveide to cilvēku atrašanai, kas pēc nāves varētu kļūt par orgānu donoriem, tiklīdz dalībvalstīs būs izpildītas visas obligātās prasības attiecībā uz piekrišanu ziedot orgānus. Orgānu piemērotības izvērtēšana ir daudzpakāpju process, kas ietver: a) infekcijas slimību vai audzēju nodošanas riska noteikšanu par pieņemamu vai nepieņemamu un b) praktisku pasākumu ieviešanu riska izvērtēšanai, katrā atsevišķā gadījumā nosakot pārnēsājamo slimību, orgāna saņēmēja īpašo stāvokli saistībā ar šo pārnēsājamo slimību, pieejamos profilakses līdzekļus un slimības ārstēšanu.

Vēl viena svarīga iespēja, kā paplašināt donoru loku, ir veicināt altruistisku ziedojumu popularizēšanu dzīvu donoru vidū. Saslimstība un mirstība to pacientu vidū, kas gaida transplantāciju, liek rūpīgi izvērtēt potenciālos donorus, kurus parasti neuzskatītu par ideāliem kandidātiem. To dēvē par paplašināto donoru loku (piemēram, ar HIV inficēti pacienti var ziedot orgānus citiem ar HIV inficētiem pacientiem). Kad donoru loks tiek šādi paplašināts, ārstu lielākās rūpes ir paaugstinātā iespējamība, ka pārstādītais orgāns tiks atgrūsts vai tā darbība pakāpeniski pasliktināsies. Ir svarīgi atbalstīt metodes, kas novērš un ārstē orgānu atgrūšanu tā, lai ārsti varētu droši izmantot paplašināto donoru loku. Lietderīga ir izrādījusies arī tādu veselības aprūpes speciālistu apmācība un nodarbinātība, kas ir atbildīgi par potenciālo donoru identificēšanu, tāpēc to vajadzētu veicināt, kad vien tam ir pietiekami resursi. Biotehnoloģijas jomā jau tiek piedāvāti risinājumi, piemēram, ārstniecības metodes, ar kuru palīdzību tiek samazināts atgrūšanas risks, tādējādi nodrošinot lielāku pieejamo orgānu skaitu un ļaujot ārstiem ārstēt vai pat novērst orgānu atgrūšanu. Tāpēc ar šo metožu palīdzību ir iespējams izmantot paplašināto donoru loku, samazinot ar šo donoru ziedoto orgānu saistīto risku. Ir vērts pieminēt, ka nākotnē, izmantojot biotehnoloģijas metodes, pētniekiem var rasties iespēja izaudzēt orgānus no pašu pacientu (autologiem) vai citu donoru (alogēniem) audiem. Kad vien iespējams, ievērojot dalībvalstīs noteiktos kultūras un ētikas pamatstandartus, vajadzētu stimulēt darbu, kas veicina šādus pētījumus, ko bieži vien veic Eiropas mazie un vidējie biotehnoloģijas uzņēmumi.

Organizatoriskie aspekti

Organizatoriskās sistēmas ietekmē ne tikai orgānu kvalitāti un drošumu, bet arī pieejamību. Dažādās dalībvalstīs un pat vienas dalībvalsts ietvaros orgānu ziedošanā un transplantācijā vērojamas lielas atšķirības. Atšķirīgas organizatoriskas sistēmas Eiropā ir radušās atšķirīgas izcelsmes un vēstures rezultātā. Valstu salīdzinājums liecina, ka ziedošanas galīgie rādītāji valstī ne vienmēr saskan ar to cilvēku procentuālo skaitu, kas iepriekš izteikuši gatavību ziedot orgānus attiecīgajā valstī. Tas skaidri norāda to, ka ir svarīgi izveidot efektīvu transplantācijas sistēmu, lai nodrošinātu, ka orgāni, kurus cilvēki vēlas ziedot, kļūtu pieejami.

Jebkuras šīs jomas darbības priekšnoteikums ir atbilstīgas transplantācijas sistēmas izveide valsts līmenī. Šādā sistēmā ir nepieciešams iekļaut atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nav vērsts uz tirdzniecību, un labu tehnisku risinājumu, kā arī organizatorisku atbalstu. Kompetentām iestādēm organizatoriskajā sistēmā ir izšķiroša nozīme. Šīm iestādēm jānodrošina, lai tiktu ievēroti pamatstandarti, un jāorganizē ziedošanas un transplantācijas darbības. Visefektīvākās organizatoriskās sistēmas vajadzētu izmantot un popularizēt.

Kā iepriekš tika minēts, orgānu transplantāciju ierobežo īsais laika sprīdis, kurā transplantātus ir iespējams izmantot. Process no orgāna iegūšanas līdz tā pārstādīšanai jāveic dažās stundās (lai saglabātu orgāna dzīvotspēju). Turklāt, lai orgānus varētu pārstādīt, donoram un saņēmējam ir jābūt saderīgiem. Tādējādi organizatoriskā struktūra ir orgānu ziedošanas/transplantācijas sistēmu pamatelements. Būtiska šajā organizatoriskajā struktūrā ir efektīva piešķiršanas sistēma, kurā tiek ņemts vērā orgānu saglabāšanas īsais laika sprīdis un nepieciešamība nodrošināt to, ka saskaņā ar iepriekš noteiktiem kritērijiem orgāns tiek piešķirts vispiemērotākajam saņēmējam.

Sabiedrības informēšana

Sabiedrības informētībai un viedoklim ir liela nozīme, lai palielinātu orgānu ziedošanu. Orgānu ziedošana un transplantācija ir medicīniskas ārstniecības metodes, kuru pilnveidošanā jāpiedalās visai sabiedrībai. Šajā jomā ir daudz sarežģītu un delikātu ētikas jautājumu, un ir skaidrs, ka dažādās valstīs šie jautājumi tiek risināti dažādi atkarībā no pastāvošajām vērtībām un uzskatiem. Šīs dažādās vērtības un intereses jāatstāj risināšanai valsts līmenī. Cilvēku vēlēšanos ziedot orgānus var veicināt, uzlabojot veselības aprūpes speciālistu un plašsaziņas līdzekļu darbinieku zināšanas par transplantācijas jautājumiem. Jebkurā saziņas stratēģijā būtu svarīgi iekļaut pastāvīgas izglītošanas elementu. Jāiedrošina cilvēki runāt par orgānu ziedošanu un darīt radiniekiem zināmas savas vēlmes. Pastāv nozīmīga pozitīva savstarpējā saistība starp šā jautājuma apspriešanu ģimenes lokā un vēlmi ziedot orgānus.

Citiem vārdiem sakot, sabiedrības informētību vajadzētu cik vien iespējams uzlabot, gan sniedzot atbilstošu informāciju pēc pieprasījuma, gan plaši izplatot to dalībvalstu vietējā, reģionālā un centrālā līmenī ar skolu, klīniku, sociālo un sabiedrisko centru un baznīcu palīdzību vai kā citādi. Turklāt, ņemot vērā to, ka cilvēki orgānus ziedo labprātāk, ja šo jautājumu vispirms ir apsprieduši ar ģimenes locekļiem, vispusīgu informāciju vajadzētu sniegt donora vai potenciālā donora ģimenei.

Citi jautājumi

* Koordinācija un citas aktivitātes

Tā kā orgānu apmaiņas koordinācija visas Eiropas līmenī nenotiek, ir svarīgi stiprināt un detalizētāk koordinēt orgānu apmaiņu pasākumus, ko dalībvalstis veic pašlaik, lai apmierinātu katras valsts vajadzības un palielinātu šādas apmaiņas efektivitāti. Nevajadzētu nedz apdraudēt jau izveidojušās ierašas, nedz palielināt administratīvo slogu.

* Altruisms

Orgānu ziedošanas un transplantācijas galvenajam elementam vajadzētu būt altruismam. Tāpēc Komisijas paziņojumā izmantotā ekonomiskā terminoloģija nav piemērota, it īpaši, ņemot vērā principu par cilvēka ķermeņa tirdzniecības aizliegumu. Izmantotais formulējums nekādā gadījumā nedrīkst vedināt uz domām par to, ka orgānus drīkst izmantot kā iekšējā tirgus preci.

Cilvēka ķermeņa un tā daļu tirdzniecības aizlieguma princips ir skaidri noteikts ES Pamattiesību hartas 3. panta 2. punktā. Komisijas paziņojumā šis princips ir minēts tikai saistībā ar orgānu tirdzniecību. Tādēļ mums liekas ārkārtīgi svarīgi uzsvērt to, ka šis pamatprincips attiecas arī uz paša cilvēka ziedotajiem orgāniem.

Kopumā ar orgānu ziedošanu saistītos ētikas aspektus vajadzētu atstāt dalībvalstu pārziņā saskaņā ar subsidiaritātes principu.

* Tirdzniecība

Ņemot vērā pieejamos datus par cilvēku orgānu tirdzniecību un gūtos pierādījumus par strauji augošu komercializāciju un transplantātu tūrismu, orgānu tirdzniecības nozīmi nevajadzētu novērtēt par zemu, ierindojot to starp sekundāriem problēmjautājumiem. Ir jāsaprot, ka orgānu tirdzniecības cēlonis ir nabadzība un bezcerība apvienojumā ar vēlmi nopelnīt iztiku, kā arī noziedzīgu personu samaitātību un negodīgumu, ekonomikas globalizāciju un cilvēku ekspluatāciju. Diemžēl daudzos gadījumos Austrumos dzīvojoši cilvēki kļūst par Rietumos dzīvojošu slimu cilvēku rezerves daļu krājumu.

Lai apkarotu orgānu tirdzniecību gan ES, gan ārpus tās robežām, jāorganizē sadarbība starptautiskajās organizācijās (tādās kā EUROPOL un INTERPOL). Politisko nostādņu izmaiņām nevajadzētu radīt papildu šķēršļus ES dalībvalstu sadarbībai un sadarbībai citās starptautiskās un Eiropas organizācijās, kad šāda sadarbība ir vēlama.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par orgānu ziedošanu un transplantāciju – politikas pasākumi Eiropas Savienības līmenī
(2007/2210(INI))

Atzinumu sagatavoja: Giuseppe Gargani

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā orgānu ziedošana un transplantācija ir sarežģītas un īpaši delikātas problēmas, sevišķi to būtiskā ētiskā rakstura dēļ;

B. tā kā attiecībā uz orgānu ziedošanu un transplantāciju pieņemtās valsts politikas jomas un normatīvi ir ļoti atšķirīgi dažādās dalībvalstīs juridisku, kultūras, administratīvu un organizatorisku faktoru dēļ;

C. tā kā EK līguma 152. panta 4. punkts ļauj veikt Kopienas pasākumus ar mērķi nodrošināt efektīvākas un pieejamākas Kopienas transplantācijas sistēmas, pilnīgi ievērojot subsidiaritātes principu un tādējādi katrā dalībvalstī spēkā esošos noteikumus par orgānu ziedošanu vai orgānu medicīnisku izmantošanu,

1. uzskata, ka jāapsver normatīva pasākuma nepieciešamība, lai Kopienas līmenī nodrošinātu kvalitātes un drošuma standartus attiecībā uz orgānu ziedošanu un transplantāciju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, ņemot vērā regulējošo pamatu, kas jau pastāv daudzās ES dalībvalstīs, kā arī citu starptautisku organizāciju darbību;

2. pauž atbalstu atbilstoša Kopienas tiesiskā instrumenta izveidei attiecībā uz orgānu ziedošanu un transplantāciju, atbilstīgi izmaksu un ieguvumu analīzei un tā vispārējās ietekmes novērtējumam, ņemot vērā orgānu transplantācijas specifiku un to darbu, ko veikusi Eiropas Padome, vienlaicīgi dalībvalstīm pastiprināti sadarbojoties, ievērojot esošos valstu noteikumus; uzsver, ka tiesību aktiem nav jāpalielina administratīvais slogs, kas novirza resursus no medicīniskās palīdzības, ņemot vērā to, ka trūkst ziedoto orgānu, tiesību aktiem jāļauj mediķiem turpināt riskanto pieeju iespējamo orgānu ziedotāju novērtēšanā;

3. uzsver, ka mērķa – padarīt transplantācijas sistēmas efektīvākas un pieejamākas – sasniegšanā, uzlabojot to drošību un kvalitāti, kā arī nodrošinot plašāku orgānu pieejamību, ievērojot iespējamā donora neatkarības principu, nedrīkst pārkāpt ar orgānu transplantāciju saistītos sarežģītos ētiskos jautājumus;

4. uzsver, ka ļoti svarīga ir dalībvalstu ciešāka sadarbība; iesaka veicināt apmaiņu ar labāko praksi orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā, kā arī aicina izveidot datubāzi Kopienas līmenī orgānu ziedošanas un transplantācijas mērķiem; prasa dalībvalstīm apsvērt ierobežojumu atcelšanu saistībā ar orgānu transportēšanu pāri robežām, jo īpaši gadījumos, kad orgāna bioloģiskie parametri vienā valstī atbilst noteikumiem, kādi attiecībā uz šo orgānu pieprasīti citā valstī; uzskata, ka elastīga orgānu transplantācijas, orgānu apmaiņas, to importa un eksporta sistēma dalībvalstu starpā varētu glābt daudzas dzīvības, ļaujot vairāk cilvēkiem atrast piemērotu donoru;

5. uzskata par lietderīgu, lai samazinātu donora risku, paredzēt stingrus standartus, lai novērstu medicīniskas, ķirurģiskas, psiholoģiskas, sociālas un ētiskas problēmas, ar kuram var saskarties dzīvie ziedotāji pēc vajadzīgās izmeklēšanas, lai pārbaudītu viņu piemērotību ziedot orgānus, kā arī pēc medicīniskās ārstēšanas un ķirurģiskas iejaukšanās, kas saistītas ar ziedošanu;

6. uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt to, ka mirušie donori tiek atbilstīgi uzskaitīti, ieviešot piemērotus ziedoto orgānu drošuma un kvalitātes standartus, šim nolūkam jāpiemēro sistēma, kad ziedotājs pieļauj orgānu izņemšanu, izņemot gadījumus, kad viņš nepārprotami to ir noraidījis; uzskata, ka neviens, pat laulātais vai tuvs radinieks nedrīkst iebilst šādā veidā izteiktai vēlmei;

7. prasa dalībvalstīm izpētīt prezumētās piekrišanas sistēmas, kā līdzekļa lielāka transplantāciju skaita sasniegšanai, ieviešanas ieguvumus attiecībā uz orgānu ziedošanu; uzskata, ka šīs sistēma saglabā ziedotāja piekrišanas brīvību, ņemot vērā, ka pilsonis var izlemt vai palikt šai sistēmā vai izstāties no tās;

8. uzskata par nepieciešamu nodrošināt godīgu personas datu aizsardzības un konfidenciālas informācijas līdzsvaru saistībā ar ziedotājiem, kā arī ziedoto orgānu izsekojamību, lai novērstu samaksu par orgāniem, to pārdošanu, kā arī to kontrabandu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejai

par orgānu ziedošanu un transplantāciju: politikas pasākumi ES līmenī
(2007/2210(INI))

Atzinumu sagatavoja: Edit Bauer

IEROSINĀJUMI

Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā pašlaik Eiropā gaidīšanas sarakstos, lai iegūtu nepieciešamo transplantātu, iekļauti vairāk nekā 60 000 pacientu, un pastāvīga transplantējamo orgānu trūkuma dēļ visai daudzi pacienti nomirst;

B. tā kā pašlaik neeksistē visaptveroša Eiropas Savienības mēroga datubāze, kurā tiktu apkopoti visi no dalībvalstu datubāzēm/reģistriem un starptautiskām organizācijām iegūtie nepieciešamie dati par ziedošanai un transplantēšanai paredzētiem orgāniem vai par dzīviem un mirušiem donoriem;

C. tā kā četras dalībvalstis joprojām nav ratificējušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību, piecas dalībvalstis nav ratificējušas tai pievienoto Protokolu par cilvēku tirdzniecības, īpaši tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu (Palermo protokolu), un deviņas dalībvalstis nav ratificējušas ANO Bērna tiesību konvencijai pievienoto Fakultatīvo protokolu par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju;

D. tā kā, kaut arī pēc pašreizējām aplēsēm orgānu tirdzniecība aizņem salīdzinoši nelielu daļu no visiem nelegālās tirdzniecības veidiem, orgānu un audu tirdzniecība tomēr kļūst par arvien lielāku globālu problēmu — tā norisinās gan valsts, gan starptautiskā mērogā un turpina pastāvēt pieprasījuma dēļ (lēš, ka nelikumīgas orgānu un audu tirdzniecības gadījumu skaits Eiropā ik gadu sasniedz 150–250);

E. tā kā orgānu un audu tirdzniecība ir cilvēku tirdzniecības paveids, līdz ar to — nopietns cilvēka pamattiesību, īpaši cilvēka cieņas un fiziskās neaizskaramības, pārkāpums, kurš var graut iedzīvotāju ticību likumīgai orgānu transplantācijas sistēmai un kura dēļ arī turpmāk var būt vērojams brīvprātīgi ziedotu audu un orgānu trūkums;

F. tā kā pieredze liecina, ka ar tiesību sistēmām, kas paredz iepriekšējas saskaņošanas procedūras („opt-in” vai „opt-out”), netiek panākti būtiski atšķirīgi rezultāti orgānu ieguves un transplantācijas jomā,

1. atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt tiesisku regulējumu attiecībā uz orgānu ziedošanas un transplantācijas drošumu un kvalitāti un pieprasa elastīgu pieeju, nosakot standarta prasību minimumu, ņemot vērā, ka zināmos apstākļos transplantācija var glābt pacienta dzīvību, tādēļ šādā gadījumā var tikt pieļauts lielāks risks nekā audu un šūnu gadījumā pieļaujamais risks;

2. aicina dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas, ratificējušas un īstenojušas Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, kā arī Palermo protokolu, veikt minētās procedūras;

3. aicina Komisiju un Padomi atjaunināt rīcības plānu cīņai pret cilvēku tirdzniecību un iekļaut tajā rīcības plānu cīņai pret orgānu tirdzniecību, lai varētu stiprināt sadarbību starp iesaistītajām iestādēm;

4. turklāt pieprasa, lai rīcības plānā būtu sniegtas norādes uz ticamu un pārbaudītu informāciju par nelegāli tirgoto orgānu daudzumu, veidu un izcelsmi;

5. aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi un informāciju orgānu ziedošanas un transplantācijas jomā, īpaši uzsverot pozitīvo pieredzi un rezultātus, ko orgānu ieguves un transplantācijas jomā guvusi Spānija;

6. mudina dalībvalstis saglabāt un uzlabot gaidīšanas sarakstu pārredzamību un drošumu, stingri prasot gan cīnīties pret pārkāpumiem, gan nodrošināt orgānu izsekošanas iespēju, vienlaikus garantējot donoru un saņēmēju anonimitāti;

7. mudina dalībvalstis aicināt primārās aprūpes ārstus jau laikus risināt attiecīgas sarunas ar pacientiem, lai palīdzētu tiem izdarīt apzinātu izvēli attiecībā uz reģistrēšanos donoru reģistrā, mazinātu nepamatotas bailes un tādējādi panāktu donoru skaita pieaugumu;

8. mudina dalībvalstis — lai nodrošinātu sistēmas pārskatāmību un nepieļautu nelikumīgas orgānu tirdzniecības vai donoru ietekmēšanas iespēju — pieņemt vai saglabāt stingras tiesību normas attiecībā uz dzīvu donoru ziedoto orgānu transplantāciju, ja donors nav pacienta piederīgais; tādējādi ziedojumi no dzīviem donoriem, kuri nav pacientu piederīgie, varētu notikt tikai saskaņā ar valstu tiesību aktos definētiem noteikumiem un saņemot atbilstošas neatkarīgas iestādes atļauju;

9. aicina Komisiju cīnīties pret orgānu un audu tirdzniecību, kas saistīta ar trešām valstīm, uzskatot, ka ir nepieciešams vispārējs orgānu un audu tirdzniecības aizliegums, tostarp aizliedzot transplantēt orgānus un audus, kas iegūti no nepilngadīgajiem, personām ar garīgās attīstības traucējumiem vai ieslodzītajiem, kuriem izpildīts nāvessods; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt starptautiskās sabiedrības informētību par šo jautājumu;

10. mudina dalībvalstis vajadzības gadījumā veikt grozījumus kriminālkodeksā, lai nodrošinātu, ka par orgānu tirdzniecību atbildīgās personas attiecīgi sauc pie atbildības, tostarp paredzot sankcijas arī pret medicīnas darbiniekiem, kuri iesaistīti nelegālas tirdzniecības ceļā iegūtu orgānu transplantācijā, un vienlaikus darīt visu iespējamo, lai atturētu potenciālos orgānu saņēmējus no mēģinājumiem nelegāli iegādāties orgānus un audus; tostarp jāapsver iespēja paredzēt Eiropas Savienības iedzīvotājiem kriminālatbildību par orgānu iegādi Eiropas Savienībā vai ārpus tās robežām;

11. rosina Komisiju un dalībvalstis, sadarbojoties ar „donorvalstīm” un izmantojot Eiropola un Interpola palīdzību, veikt nepieciešamo izmeklēšanu, lai atklātu orgānu tirdzniecības gadījumus un sagrautu orgānu tirdzniecības tīklus;

12. aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai atturētu veselības aprūpes speciālistus veicināt orgānu un audu tirdzniecību (piemēram, vēršot pacienta uzmanību uz kādu ārvalstu transplantācijas dienestu, kurš varētu būt iesaistīts orgānu tirdzniecībā), un lai atturētu veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējus finansiāli vai citā veidā atbalstīt darbības, kas tieši vai netieši veicinātu orgānu tirdzniecību;

13. aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visos gadījumos, kad audus un orgānus ziedo dzīvi donori, būtu nepieciešams saņemt šo donoru nepārprotamu un pilnīgu likumisko piekrišanu;

14. mudina dalībvalstis nodrošināt, lai dzīvajiem donoriem nebūtu jāpiedzīvo diskriminācija, jo īpaši no apdrošināšanas sistēmu puses;

15. mudina dalībvalstis garantēt dzīvajiem donoriem sociālās apdrošināšanas izmaksu kompensācijas;

16. uzsver, ka ir svarīgi, lai orgānu ieguves un transplantācijas finansēšanai būtu paredzēta īpaša budžeta pozīcija, jo pretējā gadījumā transplantāciju veikšana slimnīcām varētu būt finansiāli neizdevīga;

17. aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt un atbalstīt zinātnisko pētniecību audu un orgānu transplantācijas jomā;

18. aicina Komisiju un dalībvalstis vairot sabiedrības izpratni par orgānu ziedošanas nepieciešamību, visā Eiropā īstenojot piemērotu izpratnes veidošanas kampaņu; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ieviest Eiropas donora apliecību, kuru varētu izmantot arī kā instrumentu sabiedrības izpratnes veicināšanai; aicina dalībvalstis atbalstīt šo iniciatīvu;

19. aicina Komisiju apsvērt iespēju tālāk attīstīt un paplašināt orgānu ziedošanas tematikai veltīto Eiropas tīmekļa vietni www.eurodonor.org (un/vai www.eurocet.org), kā arī attiecīgo PVO tīmekļa vietni (www.transplant-observatory.org), darot tās pieejamas visās ES dalībvalstīs un visās oficiālajās valodās, lai šādā veidā sniegtu visu būtisko informāciju un datus par orgānu ziedošanu un transplantāciju;

20. aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot Viseiropas datubāžu un informācijas apmaiņas tīklu vai atbalstīt jau pastāvoša tīkla darbību, lai varētu savstarpēji saistīt valstu datubāzes un radīt platformu ātrai vispusīgu datu apmaiņai par orgānu ziedojumiem un transplantāciju un par dzīviem un mirušiem donoriem;

21. uzskata, ka dalībvalstīm jānodrošina savu tiesībaizsardzības iestāžu personāla un medicīnas darbinieku apmācība par orgānu tirdzniecības jautājumiem, lai ziņotu policijai par visiem zināmajiem gadījumiem.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Titus Corlăţean, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Neena Gill, Piia-Noora Kauppi, Klaus-Heiner Lehne, Katalin Lévai, Antonio López-Istúriz White, Hans-Peter Mayer, Manuel Medina Ortega, Hartmut Nassauer, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Diana Wallis, Rainer Wieland

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Vicente Miguel Garcés Ramón, Sajjad Karim, Georgios Papastamkos, Gabriele Stauner, József Szájer, Jacques Toubon

Juridisks paziņojums - Privātuma politika