ZIŅOJUMS par konkurenci — nozares izmeklēšana banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā
15.5.2008 - (2007/2201(INI))
Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Gianni Pittella
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par konkurenci — nozares izmeklēšana banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā
Eiropas Parlaments,
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Nozares izmeklēšana banku mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu” (COM(2007)0033),
- ņemot vērā 2006. gada 12. aprīļa 1. starpposma ziņojumu par maksājumu kartēm un 2006. gada 17. jūlija 2. starpposma ziņojumu par norēķinu kontiem un saistītiem pakalpojumiem,
- ņemot vērā Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū (COM(2007)0226),
- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724),
- ņemot vērā neseno lēmumu par EEZ iekšienē Mastercard piemērojamām daudzpusējas savstarpējas apmaiņas maksām (COMP 34/579 MasterCard),
- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta versija)[1] (Kapitāla prasību direktīva) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvu 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādāta versija)[2] (Kapitāla pietiekamības direktīva),
- ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Direktīvu 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū[3] (Maksājumu pakalpojumu direktīva),
- ņemot vērā tā 2008. gada 16. janvārī otrajā lasījumā pieņemto nostāju, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 80/102/EEK[4] (Patēriņa kredītu direktīvas projekts),
- ņemot vērā tā 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par Balto grāmatu par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam[5],
- ņemot vērā tā 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par konsolidāciju Eiropas finanšu pakalpojumu nozarē[6],
- ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0185/2008),
A. tā kā integrēta finanšu tirgus pareiza darbība ir priekšnosacījums, lai sasniegtu Lisabonas programmas mērķus, proti, padarīt Eiropas Savienību par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kurā būtu iespējama ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme ar vairāk un labākām darba vietām;
B. ņemot vērā to nozīmi, kāda komercbankām ir pienācīgā monetārās politikas nosacījumu izplatīšanā tirgū, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un patērētāju informēšanā;
C. tā kā, lai pabeigtu Finanšu pakalpojumu rīcības plānu un šā plāna rezultātus pilnībā ļautu izmantot patērētājiem un mazumtirgotājiem, ir jāuzlabo finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecība;
D. tā kā ikviens iedzīvotājs ir tiesīgs saņemt banku pamatpakalpojumus, piemēram, bankā atvērt kontu;
E. ņemot vērā banku mazumtirdzniecības pakalpojumu nozares nozīmi ES ekonomikā attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību un tās svarīgumu patērētājiem un MVU;
F. ņemot vērā patērētāju aizsardzības politikas saskaņošanas grūtības Eiropas Savienībā un finanšu produktiem raksturīgo komplicētību;
G. ņemot vērā ES konkurences politikas svarīgumu, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi un visām iesaistītajām pusēm nodrošinātu īsteni līdzvērtīgus konkurences apstākļus;
H. tā kā banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā pastāvošā juridisko modeļu un finanšu iestāžu uzņēmējdarbības mērķu dažādība (bankas, krājbankas, kooperatīvi utt.) ir ES ekonomikas pamatvērtība, kas sekmē nozares attīstību, atbilst tirgus plurālistiskajai struktūrai un veicina konkurenci iekšējā tirgū;
I. ņemot vērā vajadzību patērētāju augstu aizsardzības līmeni saskaņot ar pareizu iekšējā tirgus darbību,
Ievads
1. atbalsta Komisijas integrēto pieeju, kas ietver iekšējā tirgus atbalsta politikas apvienošanu ar mērķtiecīgiem nozares apsekojumiem; tomēr pauž nožēlu par nozares apsekojuma termiņiem un par to, ka nav veikta izpēte, kā monetārās politikas nozacījumus īsteno mazumtirdzniecības pakalpojumu tirgū, un mudina Komisiju veikt pārraudzības pasākumus pēc tam, kad praktiskus rezultātus būs sniegusi Kapitāla pietiekamības direktīva, Eiropas vienotās maksājumu telpas (SEPA) direktīva, Maksājumu pakalpojumu direktīva un Patēriņa kredītu direktīva;
2. pauž nožēlu, ka nozares apsekojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība stingri reglamentētā banku sektora īpatnībām un kultūras, paradumu un valodas faktoriem, kas nosaka patērētāju izvēli, kā arī finanšu produktu aizsardzībai; uzskata, ka patērētāju mobilitātes trūkumu ES bieži vien nosaka ilgtermiņa attiecībās izveidojusies uzticība, kas bieži vien rodas starp banku un patērētāju; ar bažām norāda, ka Komisijas novērtējumā par tirgus integrāciju izmantoti pārāk maz ekonomisko rādītāju, un līdz ar to, iespējams, ka nav pienācīgi atspoguļotas nozares īpatnības;
3. atgādina, ka konkurences politika ir ietekmīgs instruments, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, taču lielākai konkurencei nevajadzētu nedz vājināt riska pārvaldību banku nozarē, nedz apdraudēt pasaules ekonomikas īpaši nozīmīgas un stratēģiskas nozares stabilitāti; uzsver, ka gan tirgus uzticamība, gan patērētāju uzticība ir izšķirošs finanšu pakalpojumu nozares turpmākās attīstības faktors un ka ir jāuzlabo patērētāju informētība par finanšu pakalpojumiem, lai palielinātu to nozīmi, kāda patērētājiem ir kā tirgus dalībniekiem;
4. norāda, ka sadrumstalotā normatīvā vide kavē pārrobežu pakalpojumu attīstību banku nozarē; tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu atkārtoti izskatīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/65/EK par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu[7], ietverot arī Direktīvas par elektronisko tirdzniecību[8] un Direktīvas par elektronisko parakstu sistēmu[9] pārskatīšanu, lai varētu efektīvi īstenot šo direktīvu mērķus;
5. uzskata, ka pat tādu tiesību aktu īstenošana, kuru mērķis ir novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, var radīt šķēršļus patērētāju mobilitātei, piemēram, attiecībā uz pārrobežu norēķinu kontu atvēršanu, ņemot vērā bankām izvirzītās daudzās identificēšanas un pārbaudes prasības; aicina Komisiju novērtēt to tiesību aktu ietekmi uz patērētāju mobilitāti, kuru mērķis ir novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;
Patērētāju mobilitāte
6. prasa Komisijai veikt pasākumus, lai veicinātu patērētāju mobilitāti un pārraudzītu dalībvalstu sasniegtos rezultātus, kas patērētājiem ļautu vieglāk mainīt operatoru, tādējādi sekmējot konstruktīvu konkurenci starp operatoriem; vēlas, lai pēc iespējas ilgāk pakalpojumu turpinātu sniegt arī pēc norēķinu konta slēgšanas vai pakalpojumu sniedzēja maiņas un lai novērstu pakalpojumu dubultošanu, kas rada augstas izmaksas;
7. prasa, lai finanšu pakalpojumu noteikumu vienkāršošana un patērētāju mobilitāti apgrūtinošu šķēršļu likvidēšana neizraisītu patērētāju aizsardzības standartu pazemināšanos dalībvalstīs;
8. iesaka atļaut par kontu slēgšanu prasīt tikai pamatotu maksu, ja šādu maksu paredz vispār, lai veicinātu mobilitāti un konkurenci; mudina banku nozarē izstrādāt labāko praksi attiecībā uz ātrām un efektīvām kontu maiņas procedūrām, ņemot vērā gan procedūru ilgumu, gan ar tām saistītās izmaksas; uzskata, ka norēķinu konta maiņa nekādā ziņā nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt patērētājus; vēršas pret jebkādām nevajadzīgām līgumsaistībām, kas ietekmē patērētāju mobilitāti;
9. uzsver, ka attiecībā uz produktu sasaisti tā produktu kombinācija, kas ir izdevīga gan patērētājiem, gan bankām un ir pazīstama visās ekonomikas nozarēs, ir skaidri jānošķir no tām darbībām, kas rada negodīgu konkurenci;
10. uzskata, ka finanšu pamatpakalpojumu pieejamība, piemēram, bankas konta atvēršana, ir neapstrīdamas tiesības, un aicina Komisiju apzināt šķēršļus, kas kavē īstenot šīs tiesības, un noteikt labāko praksi, kas šajā ziņā ir jāievēro finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības nozarē;
Informācija un pārredzamība
11. uzskata, ka informācijas sniegšana patērētājiem ir pamatnosacījums, lai nodrošinātu banku konkurenci; prasa sniegt kvalitatīvāku, vieglāk uztveramu un līdz ar to patērētājiem pieejamāku informāciju; uzskata, ka pašreiz patērētājiem bieži vien ir laikietilpīgi un apgrūtinoši iegūt iepriekšminēto informāciju;
12. atzīst, ka ir sarežģīti noteikt samēru starp pārmērīgas un pietiekamas informācijas sniegšanu patērētājiem; uzskata, ka informācijas sniegšanā galvenā uzmanība jāpievērš kvalitātei, nevis kvantitātei; tādēļ aicina Komisiju lūgt patērētāju organizācijām noteikt, kāda informācija ir nepieciešama patērētājiem, lai viņi varētu izdarīt attiecīgu izvēli;
13. prasa Komisijai veikt pasākumus, lai nozarē papildus spēkā esošajiem valsts noteikumiem nodrošinātu, ka patērētājiem pirms konta atvēršanas sniedz kodolīgu informatīvu apkopojumu par visām maksām, tostarp norādot konta slēgšanas maksu, ja tāda ir paredzēta, lai šos datus varētu salīdzināt ar līdzīgu informāciju visā Eiropas Savienībā; aicina Komisiju šajā jautājumā iesniegt likumdošanas priekšlikumus, ja nozarē netiek ievērotas tajā noteiktās saistības;
14. atzinīgi vērtē Komisijas pētījumu par ieguldījumu produktu mazumtirdzniecības normatīvo vidi un sagaida, ka šis pētījums sniegs lielāku izmaksu, risku un nosacījumu pārredzamību, tādējādi nodrošinot vajadzīgo pārrobežu salīdzinājumu;
15. iesaka izveidot vienotu Eiropas standartu, ar ko patērētājiem sniegtu informāciju, norādot pakalpojumu sniedzēju pamatproduktus, saistītās izmaksas un nosacījumus, lai nodrošinātu iespēju viegli un pārredzamā veidā salīdzināt radniecīgus produktus, ko pašreiz izdarīt nav iespējams; aicina pēc pieprasījuma finanšu produktu mazumtirdzniecībā atklāt vērtības radīšanas ķēdes izmaksas, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; iesaka nozarē veikt priekšizpēti par iespēju izveidot Eiropas mēroga meklētājprogrammu, lai viegli un bez maksas varētu veikt pārrobežu salīdzināšanu;
Patērētāju izglītošana par banku mazumtirdzniecības pakalpojumiem
16. aicina izstrādāt izglītošanas programmas finanšu jautājumos, kuru mērķis būtu palielināt patērētāju izpratni par viņiem pieejamām naudas pārvaldības iespējām;
17. atbalsta Komisijas un finanšu pakalpojumu nozarē iesaistīto centienus uzlabot patērētāju zināšanas par finanšu pakalpojumu produktiem un īstenot izglītošanas programmas šajā jomā, jo finanšu pakalpojumu sniedzēju izplatītajai informācijai ir jābūt tādai, ko var izprast un izmantot arī patērētāji;
18. atgādina, ka papildus pienācīgai patērētāju tiesību aizsardzībai ir būtiski uzlabot zināšanas par finanšu lietām, jo īpaši banku mazumtirdzniecības pakalpojumu jomā (piemēram, zināšanas par aizņēmumiem, hipotēkām, uzkrājumu un ieguldījumu dažādošanu un drošību); aicina dalībvalstis un banku nozarē iesaistītos veikt un saskaņot pasākumus, kuru mērķis būtu palielināt iedzīvotāju, tostarp bērnu, jauniešu, darba ņēmēju un pensionāru zināšanas par finanšu lietām, lai izglītotu patērētājus un nodrošinātu viņiem iespēju izvēlēties labākus, lētākus un piemērotākus produktus un pakalpojumus un lai banku nozarē veicinātu konkurenci, kvalitāti un inovāciju; atgādina, ka pašapzinīgi ieguldītāji var nodrošināt papildu likviditāti kapitāla tirgos;
19. prasa, lai dalībvalstis apsvērtu iespēju izveidot neatkarīgu valsts ombuda struktūru, kas būtu atbildīga par finanšu pakalpojumiem;
Kredīti — reģistri un starpnieki
20. uzsver, cik liela nozīme ir tam, lai banku un citu kredītu izsniedzēju rīcībā esošie dati par kredītiem un krāpšanas gadījumiem būtu ticami un pieejami godīgā un pārredzamā veidā; tomēr prasa nodrošināt patērētāju personas datu aizsardzību; prasa Komisijai apzināt, kādi šķēršļi pastāv datu apmaiņai, un iesniegt priekšlikumus par datu reģistru savietojamību, vienlaikus ievērojot patērētāju privātumu un tiesības piekļūt informācijai un šo informāciju labot; uzskata, ka patērētāji ir jāinformē, ja saistībā ar pārrobežu kredītiem pieprasa datus, kas attiecas uz viņiem; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izveidot kredītvēstures jautājumu ekspertu grupu, lai tā palīdzētu Komisijai sagatavot iepriekšminētos pasākumus;
21. aicina Komisiju veikt papildu pasākumus attiecībā uz kredītu starpniekiem (aģentiem vai mākleriem), lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un novērstu nepārskatāmas darbības, kas jo īpaši skar mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupas; šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos publicēt pētījumu, kurā analizēts ES kredītu starpniecības tirgus, pārskatot tā reglamentējošos noteikumus un apzinot šo noteikumu iespējamos kaitējumus patērētājiem;
22. prasa Komisijai konkretizēt un saskaņot kredītu starpnieku pilnvaras un pienākumus saskaņā ar principu „vienāds darījums, vienādi riski, vienādi noteikumi”, jo bieži vien problēmas rada finanšu pakalpojumu līgumu tirdzniecība, pārvaldīšana un izpilde; norāda, ka standartizēta, „universāla” pieeja mazinās produktu daudzveidību; vērš Komisijas uzmanību uz to, ka pastāv atšķirība starp informāciju, kurai jābūt nepārprotamai, kodolīgai, viegli uztveramai un bezmaksas, un to informāciju, ko klientam konkrētā gadījumā sniedz kā konsultāciju pakalpojumu;
Banku sadarbība
23. atzinīgi vērtē Komisijas padziļinātu pārbaudi banku sadarbības jomā, lai novērtētu, kādos gadījumos šāda sadarbība ir ekonomiski un patērētājiem izdevīga un kādos gadījumos tā mazina konkurenci; tomēr uzsver, ka banku sadarbība, piemēram, kredītiestāžu sadarbība decentralizētā tīklā, var sniegt ekonomiskus un patērētājiem izdevīgus uzlabojumus un ka tādēļ ir jāveic rūpīga analīze un jāīsteno objektīva pieeja;
24. uzskata, ka krājbankas un kooperatīvās bankas, kā arī citas kredītiestādes, būtiski veicina vietējās ekonomikas darbības finansēšanu, attīsta reģionu vietējās iespējas un uzlabo visu patērētāju piekļuvi finanšu pakalpojumiem; uzsver, ka plurālistiski banku tirgi un operatoru daudzveidība ir priekšnosacījumi konkurences veicināšanai visā ES banku tirgū, ar nosacījumu, ka netiek ierobežota konkurence un tiek nodrošināti līdzvērtīgi konkurences apstākļi visiem tirgus dalībniekiem saskaņā ar principu „vienāds darījums, vienādi riski, vienādi noteikumi”;
25. uzskata, ka nediskriminējoša sadarbība starp neatkarīgām un savstarpēji konkurējošām kredītiestādēm ir efektīvāka, galapatērētājiem nodrošina lielāku pakalpojumu savietojamību un daudzveidību, var uzlabot nozares darbību un veicināt 12. punktā izvirzīto mērķu sasniegšanu;
Maksājumu sistēmas
26. ir pārliecināts, ka SEPA un Maksājumu pakalpojumu direktīva atrisinās ar sadrumstalotību un nepietiekamo konkurenci saistītās problēmas, kas konstatētas nozares apsekojumā par maksājumu infrastruktūru; atgādina, ka SEPA pirmā posma īstenošana sākās 2008. gada 28. janvārī, un šajā procesā ir nepieciešamas integrētas tīrvērtes un norēķinu programmas, ar kurām piemēro vienādus noteikumus un tehniskos standartus; uzsver, ka piekļuves kritērijiem SEPA jābūt godīgiem un pārredzamiem un ka, īstenojot pārvaldību, jāņem vērā visas sistēmā iesaistītās puses, nevis tikai finanšu iestādes; atgādina arī, ka Maksājumu pakalpojumu direktīvā paredzēts, ka piekļuvē maksājumu sistēmām nedrīkst pastāvēt nekāda diskriminācija, izņemot nepieciešamos drošības pasākumus, lai novērstu risku un aizsargātu finansiālo un darbības stabilitāti; norāda, ka saskaņā ar Kopienas politikas neitralitātes principu nevienam maksāšanas veidam nedrīkst dot priekšroku un ar dažādu maksāšanas veidu izmantošanu saistītajām izmaksām jābūt pārredzamām, lai patērētāji, pilnībā pārzinot faktus, varētu izvēlēties sev vēlamo maksāšanas veidu;
27. aicina Komisiju izmeklēt, vai Maksājumu pakalpojumu direktīvas transponēšana nesamazina norēķinu pakalpojumu sniedzēju skaitu, un veikt tūlītējus pasākumus, ja lielākie pakalpojumu sniedzēji atrodas monopolstāvoklī, kas var mazināt konkurenci;
28. atzīmē, ka Komisija un daudzu valstu konkurences uzraudzības iestādes vairākkārt ir paudušas, ka daudzpusējās savstarpējās apmaiņas maksas pašas par sevi nav aizliegtas saskaņā ar EK līguma 81. pantu; tomēr atzīmē, ka Komisija nesen ir pievērsusi uzmanību jautājumam par daudzpusējo savstarpējās apmaiņas maksu sistēmas atbilstību Kopienas konkurences tiesībām; iesaka Komisijai noteikt skaidras pamatnostādnes un norādījumus, lai novērstu tirgus nepilnības; atgādina Komisijai, cik svarīga tirgus dalībniekiem un tā jaunpienācējiem ir juridiskā noteiktība, lai viņi varētu uzlabot sniegtos un izstrādāt jaunus pakalpojumus;
29. uzskata, ka pastāv nepieciešamība konkretizēt metodoloģiju un noteikumus, ar ko nosaka daudzpusējo savstarpējas apmaiņas maksu pārvaldību attiecībā uz karšu maksājumiem un mehānismu starpbanku maksas aprēķināšanai par bankomātu izmantošanu un skaidras naudas maksājumu veikšanu; atgādina, ka tādas tiešā debeta un pārskaitījumu shēmas, kuras ietilpst SEPA, veicina pakalpojumus, kurus kopīgi piedāvā divi maksājumu pakalpojumu sniedzēji un kopīgi pieprasa divi patērētāji, un kuras, pateicoties tā dēvētajam tīkla efektam, nodrošina tautsaimnieciskus ieguvumus; iesaka Komisijai noteikt un paziņot visām iesaistītajām pusēm kritērijus, lai tirgus dalībnieki varētu izstrādāt metodoloģiju, kāda izmantojama, lai aprēķinātu visas daudzpusējās savstarpējas apmaiņas maksas, un ko Komisija varētu ņemt vērā, tādējādi nodrošinot īsteni līdzvērtīgus konkurences apstākļus un visu konkurences noteikumu izpildi;
30. atgādina Komisijai, ka liela uzmanība ir jāpievērš maksājumiem un cenām, jo tādējādi nozarē var panākt lielāku pārredzamību attiecībā uz patērētājiem sniegto informāciju par maksājumu produktu un pakalpojumu aprakstiem un patērētāju lietotāja tiesībām un pienākumiem, līdz ar to tirgū veicinot lielāku konkurenci;
*
* *
31. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai un Eiropas Banku uzraugu komitejai.
- [1] OV L 177, 30.6.2006., 1. lpp.
- [2] OV L 177, 30.6.2006., 201. lpp.
- [3] OV L 319, 5.12.2007., 1. lpp.
- [4] Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0011.
- [5] Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0338.
- [6] Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0294.
- [7] OV L 271, 9.10.2002., 16. lpp.
- [8] Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.)
- [9] Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. decembra Direktīva 1999/93/EK par Kopienas elektronisko parakstu sistēmu (OV L 13, 19.1.2000., 12. lpp.)
PASKAIDROJUMS
Vispārīgi apsvērumi
Ir atzinīgi vērtējams, ka Komisija savā nozares pētījumā ir vērsusi uzmanību uz tādas nozares efektivitātes līmeni un darbību kā banku pakalpojumi privātajiem klientiem, kas ir īpaši jutīga, jo tās mērķtirgus ir ģimenes un mazie un vidējie uzņēmumi un tā mūsdienās joprojām ir vissvarīgākā banku apakšnozare, kura veido vairāk par 50 % no kopējām ES darbībām bruto ienākumu izteiksmē.
Komisijas pētījumu var apšaubīt attiecībā uz dažām metodoloģijas izvēlēm, ko tā izdara, salīdzinot dažādas tirgus situācijas un valstu sistēmas, bet tā sniedz ļoti precīzu un reālistisku priekšstatu, noskaidrojot to, kā tirgus darbojas, atzīmējot tā galvenos trūkumus un apsverot, kā tos novērst ar konkurences noteikumu palīdzību.
Nozares pētījumā ir norādītas atsevišķas problēmas, kuras referents pilnībā atzīst, attiecībā uz konkurenci maksājumu sistēmas nozarē, jo īpaši maksājumu karšu sistēmas nozarē, saistībā ar kredītu reģistriem un galvenokārt ar banku veiktu cenu un politikas noteikšanu. Attiecībā uz kooperatīvo banku un krājbanku darbībām Komisija nepietiekami novērtē dažas šādu banku tipiskās īpašības, piemēram, to darbību reģionos, kas tiek uzskatīti par attāliem, pakāpi, kādā tās ir nostiprinājušās attiecīgajā teritorijā, un to sociālo lomu. Jāteic, ka pēdējās pieminētās īpašības ir īpaši svarīgas arī attiecībā uz pakalpojumu efektivitāti.
Nozares pētījuma secinājumi skaidri parāda vajadzību izveidot konkurētspējīgāku vidi pakalpojumu sniedzēju starpā, jo īpaši to pakalpojumu sniedzēju, kas darbojas mazumtirdzniecības tirgos, un, sasniedzot šos mērķus, Eiropas patērētāji spēs pilnībā izmantot iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības.
Referents uzskata, ka vienkārši pašregulējoši pasākumi banku nozarei ir neatbilstīgs instruments, lai uzlabotu mazumtirdzniecības pakalpojumu efektivitāti. Šī iemesla dēļ būtu vēlama Eiropas likumdošanas iniciatīva, lai nodrošinātu tirgus efektivitāti un piedāvātu patērētājiem izdevīgākus darījumus. Tādēļ Komisijai ir jāpieņem atbilstīgi pasākumi, gan piemērojot konkurences tiesības, gan uzsākot politikas iniciatīvas.
1. Banku pakalpojumi
Banku pakalpojumi ir īpašs gadījums tajā nozīmē, ka uzticība starp bankām un to klientiem var vājināt patērētāju dzinuli veicināt konkurences mehānismus; tāpat tā palielina uzņēmumu tirgus iespējas, kas atsevišķos gadījumos nosaka augstākas cenas. Problēma ir tāda, ka, izmantojot šo stāvokli, bankas var veikt komerciālus pasākumus, kas klientiem šo attiecību ar banku izbeigšanu padara dārgu vai kas kavē klienta spēju saprast un salīdzināt tirgū piedāvāto pakalpojumu īpašības un cenas.
Tas, ka šajā pašā tirgū ir liels skaits norēķinu kontu īpašnieku, kam nav gandrīz nekādas informācijas vai nav tās vispār, šķiet, ir ļāvis banku nozarei dažās valstīs izmantot šo informācijas asimetriju.
Tas ir iemesls, kāpēc ir nepārprotami svarīgi strādāt Eiropas līmenī, lai pastiprinātu finanšu kompetences iniciatīvas. Ar finanšu kompetences shēmu un lielākas pārredzamības palīdzību arī var panākt, ka pieprasījums var kļūt mobilāks, un tādējādi mainīt pašreizējo līdzsvaru starp piedāvājumu un pieprasījumu, kas ir tipiska banku pakalpojumu tirgus iezīme. Šajā sakarā referents atbalsta Komisijas veikto darbību attiecībā uz finanšu izglītību — 2007. gada 18. decembra paziņojuma COM (2007) 0808 publicēšanu.
Ir svarīgi, ka patērētāji, kas vēlas mainīt pakalpojumu sniedzēju, nekādā veidā netiek atrunāti vai kavēti to darīt. Tirgus, kurā patērētāji ir informēti un mobili, nozīmē, ka finanšu iestādēm ir jākonkurē, lai tos piesaistītu un noturētu.
1.a Saistoša politika
Tas, ka bankas izmanto norēķinu kontus, ir stratēģisks instruments, lai veidotu attiecības ar kontu īpašniekiem, un, pamatojoties uz daudziem citiem pakalpojumiem, tas bieži neveicina mobilitāti.
Kad norēķinu kontam ir piesaistīti daudzi citi pakalpojumi, tikai teorētiski šādu kontu var slēgt nekavējoties vai dažu dienu laikā, jo faktiski tas paredz procedūru, kas dažkārt ir sarežģīta un ļoti ilgstoša. Dažās ES valstīs gadījumā, kad klients slēdz norēķinu kontu, bankas pieprasa atcelt tiešā debeta maksājumus par komunālo pakalpojumu rēķiniem un atdot bankomātu kartes un kredītkartes. Kontu īpašniekiem tas var radīt daudzas grūtības, atturot viņus no vēlmes mainīt banku. Tādēļ būtu noderīgi bankas maiņas gadījumā nodrošināt uz pārejas posmu, kas neparedz nekādu izmaksu dublēšanos, vai uz periodiem, kuros konta īpašnieks tiek atstāts bez bankas pakalpojumiem, tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs darījuma pabeigšanai.
Tādēļ mums jānodrošina, ka izmaksas (ekonomiskās, pagaidu un administratīvās), kas saistītas ar norēķinu kontu pārnešanu no vienas bankas uz citu, tiek novērstas vai vismaz samazinātas līdz minimālam līmenim, atceļot visas līgumiskās vai de facto saiknes starp norēķinu kontiem un citiem pakalpojumiem, piemēram, aizdevumiem, krājkontiem, vērtspapīriem un apdrošināšanas polisēm.
Citiem vārdiem sakot, mums ir jāizstrādā mehānismi, kas padarītu norēķinu kontus pārnesamus.
1.b Informācija patērētājiem
Referents ir pārliecināts, ka, lai uzlabotu banku pakalpojumu privātajiem klientiem nozares efektivitāti, ir jāuzlabo patērētāju spēja pieņemt lēmumus, kas piemēroti to finanšu situācijai. Tā sasniegšanai ir jārīkojas dažādos līmeņos:
– skaidras un atbilstīgas informācijas laicīga nodrošināšana;
– augstas kvalitātes padomi;
un, pats galvenais,
– vienlīdzīgi konkurences nosacījumi starp produktiem ar līdzīgiem raksturlielumiem.
Ja patērētāji ir informēti, tie ir labākā situācijā, lai izvēlētos savām prasībām visatbilstošākos darījumus neatkarīgi no finanšu pakalpojumu sniedzēja.
Lai gan informācijas izplatīšana var būt nepieciešama, ar to nepietiek, lai sasniegtu konkurētspējīgu līdzsvaru; būtiska ir šādas informācijas kvalitāte un tas, vai patērētāji to var praktiski izmantot. Ja patērētāja rīcībā esošā informācija nav apmierinoša un informācijas meklēšanas izmaksas ir tik augstas, ka pārsniedz no šādas informācijas sagaidāmo labumu, patērētājam nebūs stimula veikt pētījumu. No pētījumiem, ko veikusi Komisija un vairākas valstu uzraudzības iestādes, ir tapis skaidrs, ka daudzās informācijas lapās nav minēti nosacījumi, kas regulē banku pārskaitījumus, bankomātu izmantošanu, maksu par skaidras naudas izņemšanu no citām bankām utt. Tādējādi nav visaptveroša dokumenta, kurā būtu noteikti regulārie izdevumi par pakalpojumiem, ko parasti izmanto, apkalpojot norēķinu kontu. Šī iemesla dēļ kontu īpašniekiem katru gadu ir jāsniedz koncentrēta informācija par reālajām konta izmantošanas izmaksām un to, kā tās ir mainījušās kopš pagājušā gada.
Iespējams, to varētu paveikt standartizētā veidā Eiropas līmenī, lai banku piemērotie ekonomiskie nosacījumi būtu efektīvi salīdzināmi visā ES, un tādējādi ieguvēji būtu patērētāji, jo viņiem būtu iespēja izvēlēties.
Tāpat būtu vēlams attīstīt informācijas avotus — īstas meklētājprogrammas, kas būtu neatkarīgas no banku sistēmas un kas atvieglotu Eiropā dažādu banku piedāvāto pakalpojumu izmaksu salīdzināšanu.
2. Maksājumu sistēmas
Komisijas nozares pētījumā ir minētas vairākas nopietnas konkurences problēmas, kas pastāv Eiropas maksājumu karšu tirgū.
Referents uzskata, ka daudzas no pētījumā norādītajām grūtībām atrisinās SEPA (Eiropas vienotā maksājumu zona) ieviešana un direktīvas par maksājumu pakalpojumiem piemērošana. Tā ir ārkārtīgi svarīga nozare. 2005. gadā vien kopējā tādu pirkumu vērtība, kas ES izdarīti ar maksājumu kartēm, pārsniedza EUR 1350 miljardus.
Attiecībā uz maksājumu karšu tīkliem SEPA piedāvā iespēju novērst daudzas nepilnības, kas uzsvērtas pētījumā, piemēram, banku pārskaitījumu izmaksas vai naudas pārskaitīšanas termiņu. Attiecībā uz maksājumu kartēm SEPA jāpiedāvā patērētājiem plašākas iespējas izvēlēties pakalpojumu sniedzējus, tādējādi stiprinot konkurenci šajā ārkārtīgi koncentrētajā Eiropas tirgū.
2.a Daudzpusējās savstarpējās apmaiņas maksa
Daudzpusējās savstarpējās apmaiņas maksa (MIF) ir pavisam cits jautājums.
Referents cer, ka Komisija publicēs kādas pamatnostādnes, ko tirgus varētu pieņemt, sagatavojot šādus nolīgumus, lai tos varētu uzskatīt par neierobežojošiem. Tāpat būtu vēlams konkurences iestādēm uzsākt apspriežu procesu, līdzīgu tam, kāds šobrīd ir ierasts visās Eiropas regulatīvajās procedūrās, lai ES varētu definēt MIF aprēķinu metodiku, kas līdz šim tika piemērota dažādās situācijās dažkārt ļoti atšķirīgos veidos, un lai to varētu standartizēt Eiropas līmenī. Tiklīdz šī aprēķinu metodika tiks definēta, to būs standartizēti jāpiemēro visām maksājumu plūsmām gan vietējā, gan Eiropas vai starptautiskā mērogā. Līdzīgs risinājums kā līdzvērtīgs instruments būtu katrai plūsmai noteikt savu MIF, kuras apmēru aprēķinātu atkarībā no plūsmas efektivitātes. Tas radītu konkurenci pašu plūsmu starpā un radītu priekšnosacījumus visefektīvāko plūsmu panākumiem.
3. Kredītu reģistri
Visbeidzot referents pilnībā piekrīt Komisijas bažām par piekļuvi kredītu reģistriem gadījumos, kad šādu reģistru pārvaldība ir pretrunā konkurences noteikumiem. Princips, kas paredz nediskriminējošu savstarpējo piekļuvi kredītu reģistriem, ir jāievēro visā Eiropā.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
6.5.2008 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
43 0 1 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Mariela Velichkova Baeva, Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Manuel António dos Santos, Jonathan Evans, Elisa Ferreira, Jean-Paul Gauzès, Robert Goebbels, Donata Gottardi, Benoît Hamon, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Sophia in ‘t Veld, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Wolf Klinz, Christoph Konrad, Guntars Krasts, Kurt Joachim Lauk, Andrea Losco, Astrid Lulling, Florencio Luque Aguilar, Gay Mitchell, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Antolín Sánchez Presedo, Margarita Starkevičiūtė, Ivo Strejček, Ieke van den Burg, Cornelis Visser |
|||||
|
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Katerina Batzeli, Jorgo Chatzimarkakis, Dragoş Florin David, Valdis Dombrovskis, Harald Ettl, Salvador Garriga Polledo, Ján Hudacký, Alain Lipietz, Diamanto Manolakou, Gianni Pittella, Bilyana Ilieva Raeva, Andreas Schwab |
|||||