ZIŅOJUMS attiecībā uz Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū

15.5.2008 - (2007/2287(INI))

Ekonomikas un monetārā komiteja
Referents: Othmar Karas
Atzinumu sagatavoja (*):
Olle Schmidt, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
(*) Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 47. pants

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

attiecībā uz Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū

(2007/2287(INI))

Eiropas Parlaments,

- ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū (COM(2007)0226),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu par nozares izmeklēšanu banku mazumtirdzniecības pakalpojumu nozarē saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (noslēguma ziņojums) (COM(2007)0033),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu par uzņēmējdarbības apdrošināšanas nozares aptauju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 17. pantu (noslēguma ziņojums) (COM(2007)0556),

- ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724) un jo īpaši tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu „Iniciatīvas finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības jomā” (SEC(2007)1520),

- ņemot vērā Komisijas 2003. gada 27. februāra Regulu (EK) Nr. 358/2003 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažiem līgumu, lēmumu un saskaņotu darbību paveidiem apdrošināšanas nozarē[1],

- ņemot vērā 2008. gada 16. janvāra otrajā lasījumā pieņemto nostāju attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ko pieņem par patēriņa kredīta līgumiem un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK[2],

- ņemot vērā 2007. gada 12. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības līgumtiesībām[3],

- ņemot vērā 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam[4],

- ņemot vērā 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu nozares turpmāko konsolidāciju[5],

- pamatojoties uz Reglamenta 45. pantu,

–    ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Iekšēja tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A6‑0187/2008),

A.  tā kā ES pilsoņu atbalsts Eiropas integrācijai ir atkarīgs no konkrētām priekšrocībām, ko tie gūst no šīs integrācijas; tā kā ir jānodrošina, lai visi pilsoņi gūtu labumu no priekšrocībām, ko rada iekšējais tirgus;

B.  tā kā banku mazumtirdzniecības pakalpojumiem ir izšķirīga nozīme, lai pareizi pārnestu monetārās politikas nosacījumus uz tirgu, jo īpaši uz maziem uzņēmumiem un patērētājiem;

C.  tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas darbības pamatā ir ilgtspējīga sociālā tirgus ekonomika;

D.  tā kā iekšējā tirgus integrācija finanšu pakalpojumu vairumtirdzniecības jomā pēdējos gados ir attīstījusies iepriecinoši strauji, turpretim iekšējais tirgus finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības un mazo un vidējo uzņēmumu jomā vēl ir jāattīsta;

1.  atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū, proti, banku, dzīvības apdrošināšanas un pensiju pakalpojumiem, kā arī tajā noteiktos mērķus — radīt patērētājam priekšrocības, nodrošinot lielāku izvēli un mazākas cenas, uzlabot patērētāja uzticību, kā arī palielināt patērētāja iespējas;

Vispārīgi

2.  konstatē, ka ne tikai privātie klienti, bet arī mazie un vidējie uzņēmumi mazāk izmanto pārrobežu finanšu pakalpojumus; uzsver, ka arī maziem un vidējiem uzņēmumiem ir jāgūst labums no iekšējā tirgus priekšrocībām finanšu pakalpojumu jomā; norāda, ka nenozīmē, ka arī uz MVU attiecina patērētāju aizsardzības tiesību akti; turklāt uzsver, ka visaptverošā mazumtirdzniecības stratēģijā iekļauj ievērojamu skaitu pasākumu, no kuriem tikai viens ir patērētāju aizsardzības tiesību akti;

3.  uzskata, ka īpaši pieprasījuma ziņā, finanšu pakalpojumi privātiem klientiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā ar valodu un kultūru saistītus faktorus, kā arī vajadzību pēc personīga kontakta, lielākoties ir vietēja rakstura pakalpojums; vienlaikus atzīst iespējas, kuras radītu mazumtirdzniecības tirgu piekļuves atvieglošana piegādes ziņā; tādēļ mudina privātus klientus un mazos uzņēmumus izmantot pārrobežu finanšu pakalpojumu ieguvumus konkurences un piedāvājuma ziņā;

4.  uzsver, ka finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu patērētājiem var izveidot tikai, īstenojot pasākumus, kas līdzsvarotā veidā rada drošu vidi gan pieprasījumam, gan piedāvājumam, tostarp arī saistībā ar pārsūdzības procedūras nosacījumiem; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai šie pasākumi pavērtu ceļu jauniem produktiem, pakalpojumiem un tirgus dalībniekiem;

5.  uzsver, ka jāizskata un jānosaka dalībvalstu pilnvaras un pamati valstu uzraudzības iestāžu sadarbībai, lai īsā termiņā atrastu praktiskus risinājumus pārrobežu mazumtirdzniecības finanšu grupu pārraudzībai; pozitīvi vērtē uzraudzības iestāžu kolēģijas, kas nodarbojas ar jautājumiem, kas saistīti ar vairākām jurisdikcijām pakļautiem finanšu konglomerātiem;

Labāks regulējums

6.  atbalsta Komisijas pieeju īstenot tikai tās iniciatīvas, kuras iedzīvotājiem sniedz uzskatāmi konkrētas priekšrocības, ir pietiekami pamatotas ar rūpīgu izmaksu-ieguvumu analīzi un kuru ietekme ir pienācīgi izpētīta; iekrīt, ka pārrobežu darījumiem ir izšķirīga nozīme konkurences palielināšanai, kas parasti rada lielāku izvēli, zemākas izmaksas un dinamiskāku attīstību;

7.  atgādina, ka pienācīgā ietekmes izpētē vienmēr ir jāiekļauj pareiza informācija par sākotnējiem tirgus nosacījumiem; uzsver, ka tirgus integrācijas un tirgus konkurences novērtējums, kā arī iniciatīvas ietekme ir jāveic, izmantojot ne tikai vienu rādītāju, bet pēc iespējas vairākus rādītājus; aicina Komisiju papildus tirgus piedāvājuma cenai un apjomam ņemt vērā arī pakalpojumu kvalitāti, kā arī sociālos un kultūras faktorus;

8.  konstatē, ka no pašreizējām pieejamām likumdošanas iniciatīvām, mērķtiecīgas pilnīgas harmonizācijas princips, kas nozīmē pilnīgu to galveno elementu harmonizāciju, kurus uzskata par svarīgiem, ir piemērotākā pieeja pārrobežu uzņēmējdarbības attīstībai un patērētāju aizsardzība, un tādējādi arī mazumtirdzniecības tirgus integrācijai; uzskata, ka elementiem, kurus nevar saskaņot, ir jāpiemēro savstarpējā atzīšana saistībā ar dažādiem valstu noteikumiem;

9.  atzīst brīvprātīgu režīmu Nr. 28 kā kopīgu tiesisku regulējumu un jaunu iespējamo pieeju regulējumam Eiropas līmenī, lai nodrošinātu pārrobežu piedāvājumu, ievērojot vienoti augstus patērētāju aizsardzības standartus; aicina Komisiju iesniegt laika grafiku, lai rūpīgi izpētītu vai režīms Nr. 28 būtu realizējams, vai tam ir pieprasījums finanšu pakalpojumu nozarē un patērētāju starpā, un vai tas varētu sniegt pozitīvus rezultātus; uzsver, ka tas nedrīkst radīt šķēršļus jauniem pakalpojumiem un produktiem,

10. izsaka kritiku par produktu standartizācijas ideju ar tiesību aktu palīdzību, jo tas kavē īstenot mērķi — lielāku produktu daudzveidību; uzskata, ka tiesību aktu harmonizācija, piemēram, par informāciju vai piesardzības prasībām, ir pareizais ceļš virzībai uz konkurējošo finanšu produktu salīdzināmības uzlabošanu;

11.  uzsver, ka efektīvs pašregulējums finanšu pakalpojumu nozarē dažos gadījumos var būt efektīvs; uzsver, ka īpaši šajos konkrētajos gadījumos, ir jāveicina pašregulējumu un tā īstenošanu ir rūpīgi jāuzrauga; aicina finanšu pakalpojumu nozarē, izmantojot pašregulējumu, mērķtiecīgi īstenot mērķus, kas noteikti Zaļajā grāmatā, un tādējādi samazināt vajadzību pēc juridiski saistošiem tiesību aktiem;

Lielāks piedāvājums un mazākas cenas patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem

12. uzsver — lai izveidotu finanšu pakalpojumu iekšējo tirgu privātiem klientiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, viens no priekšnoteikumiem ir Eiropas līmeņa konkurences attīstīšana, kā arī pārrobežu piedāvājumu nodrošināšana finanšu pakalpojumu jomā; atgādina, ka veselīgas konkurences apstākļos samazinās cenas, rodas lielāka izvēle un augstāka kvalitāte; uzsver, ka finanšu pakalpojumu direktīva, kura dod priekšroku MVU, sniedz labumu tikai tad, ja pastāv efektīva konkurence starp mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu sniedzējiem;

13. atzinīgi vērtē maksājumu nozares iniciatīvu izveidot vienoto Eiropas maksājumu zonu, taču uzsver, ka šādai sistēmai ir jārada lielāka pārredzamība, it īpaši saistībā ar savstarpējas apmaiņas maksu;

14. atgādina Komisijai, ka liels tirgus dalībnieku skaits, kuriem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, un pastāvīga informācijas plūsma patērētājiem, nodrošina efektīvu konkurenci starp finanšu pakalpojumu sniedzējiem; vēlreiz norāda uz savu rezolūciju par finanšu pakalpojumu nozares turpmāko konsolidāciju, kurā ir teikts, ka plurālistiska struktūra Eiropas banku tirgū, kur finanšu iestādēm, ņemot vērā to dažādos darbības mērķus, var būt dažādi juridiskie statusi, rada lielas priekšrocības Eiropas sociālajai tirgus ekonomikai, patērētājam un finanšu tirgus stabilitātei;

15. atzīmē savstarpējās apdrošināšanas sabiedrību svarīgo lomu Eiropas apdrošināšanas tirgū, kur tās veido 68 % no apdrošināšanas kompānijām un aizņem 25 % tirgus, sniedzot pakalpojumus vairāk nekā 230 miljoniem Eiropas pilsoņu; uzsver, ka pašreizējie instrumenti darbības attīstīšanai starptautiskajā tirgū nav savienojami ar savstarpējo sabiedrību korporatīvo struktūru;

16. norāda, ka Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūti ļautu savstarpējiem apdrošinātājiem darboties ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem apdrošināšanas uzņēmumiem, jo īpaši pārrobežu situācijās, tādējādi paplašinot apdrošināšanas produktu piedāvājumu; uzsver, ka savstarpējās sabiedrības, pateicoties klientu tiešai iesaistīšanai šo sabiedrību pārvaldībā, kopumā vairo patērētāju uzticēšanos ES finanšu tirgiem; pauž pārliecību, ka sasvstarpējo sabiedrību demokrātiskais pārvaldības veids var sekmēt klientu izpratni par finanšu tirgiem un viņu līdzdalību šajos tirgos;

17. konstatē, ka īsta konkurence var veidoties tikai līdzvērtīgos konkurences apstākļos; no tā secina, ka jebkura pasākuma pamatā ir jābūt principam „vienādi riski, vienādi noteikumi”; tomēr atgādina, ka finanšu pakalpojumu nozarē regulējums īpaši ietekmē produktu veidu un nediferencēta pieeja, kuras pamatā ir princips „visiem vienāds mērs”, var ietekmēt produktu daudzveidību; tādējādi uzsver diferencēšana svarīgumu saskaņā ar produkta tipu; tomēr ir pārliecināts, ka nepieciešamas salīdzināmas prasības attiecībā uz pārredzamību, informācijas sniegšanas pienākumu konkurējošiem ieguldījumu produktiem, jo īpaši tirdzniecības vietās; pauž nožēlu, ka līdz šim nav pievērsta pietiekama uzmanība jautājumam par kompleksiem finanšu produktiem; tādēļ aicina Komisiju novērst nepamatotu nekonsekvenci un citus trūkumus attiecīgajos reglamentējošos noteikumos;

18.  mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai pilnveidotu reglamentējošās prasības saistībā ar salīdzināmo mazumtirdzniecības produktu izplatīšanu un organizāciju, kā arī attiecībā uz informāciju par tiem; turklāt uzskata, ka šādu priekšlikumu pamatā jābūt principiem, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (MiFid direktīva), piemēram, atbilstīgu konsultāciju un ieteikumu sniegšana un klientu vajadzību apzināšana;

19. pauž nožēlu, ka dalībvalstu uzraudzības iestāžu atšķirīgie noteikumi un prakse rada lielas izmaksas finanšu pakalpojumu pārrobežu sniedzējiem; aicina Lamfalussy komitejas pastiprināt darbu vienotu Eiropas standartu izveidē; jo īpaši atbalsta vienošanos par vienkāršām un praktiskām standartizētām veidlapām reģistrēšanās un atļauju piešķiršanas procedūrās;

20. ņemot vērā minēto uzskata, ka interneta pakalpojumu attīstība maina Eiropas finanšu tirgu perspektīvas un rada iespēju uzņemties vadību patērētāju pakalpojumu attīstībā; aicina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk veicināt elektronisko tirdzniecību un elektroniskā paraksta ieviešanu; aicina tās pārbaudīt direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — vai tā rada šķēršļus pakalpojumu sniegšanai no attāluma, un kā šos šķēršļus var novērst;

21. atzīst, ka finanšu pakalpojumu starpniekiem ir liela nozīme, sniedzot finanšu pakalpojumus privātiem klientiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem citās dalībvalstīs; aicina Komisiju izveidot sistēmu, kas veicina šīs nozares darbību; atgādina, ka jebkuram regulējumam finanšu pakalpojumu jomā jāatbilst principam „vienāds darījums, vienādi riski, vienādi noteikumi”; stresses that any provision for intermediaries must ensure legal certainty for agents and brokers, as well as the protection of consumers, for example from dubious sales practices; turklāt uzsver, ka jo īpaši nepieciešams paredzēt noteikumus, ar ko reglamentē finanšu pakalpojumu starpnieku apmācību, reklāmu, kā arī pircēju konsultēšanu;

22. atgādina, ka ir svarīgi paplašināt zināšanas par finanšu jautājumiem, jo tas ir papildu faktors pienācīgai patērētāju aizsardzībai; aicina dalībvalstis un visas ieinteresētās puses veikt un saskaņot pasākumus, kuru mērķis būtu vairot iedzīvotāju, tostarp bērnu, jauniešu, strādājošo un pensionāru, zināšanas par finanšu jautājumiem, lai izglītotu patērētājus un ļautu viņiem izvēlēties labākus, lētākus un piemērotākus produktus un pakalpojumus un lai nozarē veicinātu konkurenci, kvalitāti un novatorismu, veidotu finanšu jautājumos izglītotu patērētāju organizācijas, kas tiesiskā regulējuma izstrādes gaitā varētu veidot pretsvaru uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem; atgādina, ka iedzīvotāji, kas uzticas ieguldījumu veikšanai, var nodrošināt papildu likviditāti kapitāla tirgos;

23. atgādina, ka nodokļu sistēmu atšķirības rada vislielākos šķēršļus iekšējā tirgus attīstībai finanšu pakalpojumu jomā; atgādina dalībvalstīm par īpaši lielo atbildību šajā jomā;

24. izdarot secinājumus pēc dažiem nesen vērotiem satricinājumiem privātbanku sektorā (Northern Rock, IKB, Sachsen LB, Société Générale), atzīst, ka bankās jāpārveido darba samaksas sistēmas, pamatojoties uz ilgtermiņa mērķiem un uzraudzības iestāžu vadlīnijām, lai efektīvāk cīnītos pret morālā kaitējuma izpausmēm un stiprinātu apdomīgu riska pārvaldības sistēmu nozīmi;

Bankas

25. īpaši uzsver, ka kredītiestādēm un kredītinformācijas sniedzējiem jānodrošina nediskriminējoša pārrobežu piekļuve datu reģistriem par kredītiem un krāpšanas gadījumiem; mudina bankas izmantot pieejamo informāciju par kredītu datiem, īpaši, lai veicinātu klientu mobilitāti, kas savukārt sekmētu veselību konkurenci; tomēr uzsver, ka vienlaikus ir jānodrošina vislabākā patērētāju datu aizsardzība un patērētāju tiesības pārbaudīt savus personiskos datus un nepieciešamības gadījumā veikt attiecīgas korekcijas;

26. mudina Komisiju precizēt juridisko statusu un uzraudzības sistēmu tādiem ar bankām nesaistītiem patēriņa kredīta piedāvātājiem, kuri kredītus izsniedz, piemēram, tikai ar interneta un/vai ar īsziņu starpniecību;

27. uzsver, ka attiecībā uz banku aizdevumu piešķiršanu liela nozīme ir ticamiem datiem, un aizdevumu piešķiršanas pamatā jābūt taisnīgiem un pārredzamiem kritērijiem;

Apdrošināšana

28. mudina Komisiju atbalstīt apdrošināšanas nozares pārstāvju sadarbību, kas veicina iekļūšanu tirgū; aicina Komisiju pagarināt Regulas (EK) Nr. 358/2003 darbības laiku, kas noteikts līdz 2010. gadam;

;

29. uzskata, ka atcelt prasību par nodokļu iestādes iecelšanu, veicot darījumus citā dalībvalstī, ir iespējams tikai tad, ja pastāv tiesiskais regulējums, kurā reglamentēta ar pārrobežu darījumiem saistītā atbildība un uzraudzības kompetences;

30. atbalsta Komisijas centienus pārbaudīt, vai visi dalībvalsts juridiski saistošie vispārējas nozīmes noteikumi atbilst Kopienas tiesību aktiem; o o o

31. aicina Komisiju atsākt Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūtu izstrādi, šajā nolūkā uzsākot šā likumdošanas priekšlikuma realizējamības izpēti;

Patērētāju uzticības un iespēju palielināšana

32. uzsver, ka vienlaikus ar prasību, lai mērķis ES tiesību aktos saistībā ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienmēr būtu sasniegt patērētāju aizsardzības sevišķi augstus standartus, visiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem un ieguldītājiem, ir pilnībā jāapzinās finanšu tirgus pamatprincips, ka kapitāla lielākas atdeves iespēja ir saistīta ar augstāku riska pakāpi un ka risks ir jebkurai finanšu tirgus darbībai piemītoša sastāvdaļa; turklāt uzsver, ka jāmeklē atbilstīgs kompromiss starp patērētāju aizsardzības augstu līmeni un iekšējā tirgus mehānismu nevainojamu darbību; uzskata, ka Komisijai jāveicina dalībvalstu ierosmes, kas sekmē zināšanas finanšu jautājumos, tādējādi nodrošinot precīzu izpratni par „riska un kapitāla ienesīguma” principu un finanšu instrumentu īpatnībām;

33. atzīst — lai gan finanšu darījumu mazumtirdzniecības pieprasījums darbojas galvenokārt vietējā mērogā, internets un elektroniskie bankas pakalpojumi ir kļuvuši par svarīgiem līdzekļiem patērētājiem, kuri vēlas veikt pārrobežu finanšu darījumu mazumtirdzniecību; tāpēc aicina visas ieinteresētās puses veicināt šādu pakalpojumu attīstību, vienlaikus nodrošinot elektronisko darījumu drošību, it īpaši attiecībā uz patērētājiem;

34. taču uzsver, ka nedrīkst aizmirst patērētājus, kuriem nav piekļuves šīm tehnoloģijām vai kuriem ir grūtības tās izmantot, piemēram, personu vecuma dēļ;

35. uzskata, ka finanšu pakalpojumu noteikumu vienkāršošana un barjeru nojaukšana patērētāju mobilitātei nedrīkst izraisīt patērētāju aizsardzības standartu pazemināšanos dalībvalstīs;

36. atgādina 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata, jo īpaši tajā iekļauto ieteikumu izveidot „Eiropas budžeta līniju, lai finansētu patērētāju un MVU organizāciju zināšanu apguvi par finanšu tirgu”;

37. piekrīt, ka patērētājiem, kuri vēlas mainīt finanšu pakalpojumu sniedzējus, jābūt iespējām to brīvi darīt jebkurā laikā, pēc iespējas samazinot juridiskās barjeras un saistītās izmaksas, un ka to līgumu klauzulu formulējumam, kas paredz šādu maiņu, ir jābūt pārredzamam, viegli uztveramam, un tas skaidri jādara zināms patērētājiem;

38. atbalsta Komisijas iniciatīvas paaugstināt kompetenci finanšu jomā un apzinās, ka šim nolūkam ir nepieciešama informācija, vienlaikus arī atzīstot, ka ir sarežģīti noteikt samēru starp pārmērīgas un pietiekamas informācijas sniegšanu patērētājiem; atbalsta pirmām kārtām informācijas kvalitāti, nevis kvantitāti; tāpēc mudina Komisiju konsultēt patērētāju organizācijas, lai noteiktu, kura informācija ir būtiska patērētājiem, lai viņi varētu izdarīt atbilstošo izvēli; uzsver, ka skaidri jānošķir informācijas un ieteikumu sniegšana;

39. uzsver, ka jāstiprina patērētāju uzticība un atbilstīgas zināšanas, lai viņi izdarītu atbilstošāko finanšu produktu izvēli; turklāt uzsver — lai dalībvalstīs uzlabotu kompetenci finanšu jomā, jāvelta saskaņoti centieni valstu un Eiropas līmenī;

40. prasa, lai patērētājiem būtu alternatīvas strīdu izšķiršanas (ADR) iespējas ārpustiesas kārtībā, risinot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītus valstu un pārrobežu strīdus; aicina Komisiju sekmēt labākās pieredzes pārņemšanu saistībā ar ADR procedūru piemērošanu;

41. aicina dalībvalstis veicināt patērētāju izpratni un informētību par FIN-NET; uzsver, ka FIN-NET jāieņem svarīga vieta visās dalībvalstīs publiskās informācijas koordinēšanai saistībā ar piekļuvi zaudējumu atlīdzināšanas un ADR procedūrām, it sevišķi attiecībā uz pārrobežu finanšu pakalpojumiem;

42. atgādina, ka tradicionālā tiesvedība saglabāsies kā svarīgs strīdu izšķiršanas mehānisms; tāpēc aicina Komisiju izpētīt ietekmi, kāda uz pārrobežu finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību ir Padomes 2000. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās;

43. atbalsta tāda saskaņota priekšlikuma meklējumus Eiropas mērogā, ar kuru nodrošinātu patērētāju piekļuvi līdzsvarotām jaunām kopīgas pārsūdzības procedūrām, izskatot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītas pārrobežu sūdzības; iesaka novērtēt to sistēmu ietekmi, kas nesen izveidotas valstu līmenī.

44. uzsver, ka jānodrošina piekļuve finanšu pakalpojumiem visām ieinteresētām personām; tāpēc mudina finanšu pakalpojumu sniedzējus ieinteresētajiem patērētājiem piedāvāt vismaz uz kredītu balstītu žiro kontu.

0

0        0

45. pilnvaro Parlamenta priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Banku uzraugu komitejai, Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju uzraugu komitejai, Eiropas vērtspapīru regulatoru komitejai, ECB, Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 53, 28.2.2003., 8. lpp.
• [2]  Pieņemtie teksti: P6_TA(2008)0011.
• [3]  Pieņemtie teksti: P6_TA(2007)0615.
• [4]  Pieņemtie teksti: P6_TA(2007)0338.
• [5]  OV C 303 E, 13.12.2006., 110. lpp.

PAMATOJUMS

I  Konteksts

1 Vienotais tirgus finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā 

Finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecība ir svarīga no makroekonomikas viedokļa. Bankas pakalpojumi privātklientiem nodrošina 2 % no ES IKP ikgadējiem bruto ienākumiem. Arī sabiedrības novecošana rada nepieciešamību palielināt individuālās un ar darba vietu saistītās pensijas un veselības apdrošināšanas apjomu. Tas palīdz izskaidrot pensiju, apdrošināšanas un ieguldījumu fondu nozares pieaugošo nozīmi ekonomikā. 2004. gada beigās sākotnējo apdrošinātāju ieguldījumi sasniedza 6 miljardus eiro, savukārt ES privāto pensiju fondu pārvaldītajos aktīvos bija 2,5 miljardi eiro. PVKIU (pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmums) līdzekļu kapitalizētā vērtība pārsniedz 5,7 miljardus eiro jeb 50% no ES IKP. Dzīvības apdrošināšanas prēmijas vien veido 5 % no ES IKP.

Tomēr pārrobežu tirdzniecība, izņemot PVKIU, ir ierobežota. Komisijas pētījumi liecina, ka tikai 1 % ES patērētāju šobrīd pērk pārrobežu finanšu pakalpojumus no attāluma, savukārt 26 % patērētāju to dara savas valsts robežās. Tāpat arī apdrošināšanas nozarē lielākajā daļā tirgu vairāk nekā 90 % no kopējā prēmiju apjoma veido iekšējo apdrošināšanas sabiedrību darījumi.

Neveicot nekādus turpmākus pasākumus šajā sakarā, ir paredzams, ka Eiropas finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgi paliks sadrumstaloti.

Zaļā grāmata par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū

Zaļajā grāmatā COM(2007)0226 Komisija pēta ceļus un līdzekļus, lai turpinātu virzīt finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgus integrēšanu. Turklāt tā ierosina trīs lielas stratēģijas: „Vairāk izvēļu un zemākas cenas”, „Patērētāju uzticība”, kā arī „Patērētāju izglītošana finanšu jautājumos”. Pēc visu ieinteresēto pušu atsauksmju saņemšanas Komisija secinājumus ir publicējusi ziņojuma „Vienots tirgus 21. gadsimta Eiropai” (COM(2007)0724) pielikumā SEC(2007)1520.

Līdztekus Zaļajai grāmatai šis ziņojums ietver, tur, kur tas ir atbilstoši, arī banku mazumtirdzniecības sektoru izpēti COM(2007)0033, kā arī uzņēmumu apdrošināšanas izpēti COM(2007)0556.

Procedūra

Šis ziņojums ir ECON dokuments. Tomēr tas saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamenta 47. pantu tiek gatavots ciešā sadarbībā ar IMCO. Abas komitejas pieliek pūles, lai izvairītos no darbu pārklāšanās. Tādēļ ECON ziņojums aprobežojas ar tēmu loku, kas attiecas uz tiesiskā regulējuma uzlabošanu, jautājumiem saistībā ar piedāvājumu kā arī ar vispārīgiem jautājumiem, IMCO atstājot priekšroku attiecībā uz visām tēmām, kas attiecas uz pieprasījumu, patērētāju aizsardzību u.c.

II Saturs

1. Vispārīgi

Tirgū starp piedāvājumu un pieprasījumu ir jāvalda līdzsvaram. Tādēļ, lai panāktu vienotu tirgu finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā, ir jāstiprina gan piedāvātāji, piemēram, bankas, apdrošināšanas sabiedrības vai fondi, kā arī saņēmēji, piemēram, patērētāji. Vienpusīgs atbalsts vienai no minētajām pusēm būtu mazāk efektīvs, vai arī pat tirgus integrāciju graujošs.

Papildus tam tie ir ne tikai privātie klienti, kuriem ir problēmas ar pārrobežu finanšu pakalpojumiem. Arī mazie un vidējie uzņēmumi atrodas līdzīgu grūtību priekšā. Tādēļ tirgus radīšana finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā attiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz 98 % no visiem Eiropas uzņēmumiem. No turpmākas patērētāju tiesību aizsardzības attīstības uzņēmumiem nebūtu nekāds ieguvums. Tādēļ ir atzinīgi vērtējami pasākumi un iniciatīvas, kas sniedz labumu visiem dalībniekiem.

Visbeidzot ir jāpiemin, ka finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecība, ņemot vērā tās raksturu (liela nozīme kultūras un valodas faktoriem, kā arī nepieciešamībai pēc personiska kontakta), vairumā gadījumu nemainīgi paliks vietējā tirgū. Liels progress, iespējams, būs novērojums tikai pierobežas reģionos un vienkāršos darījumos, piemēram, darījumos ar kontiem, krājkontiem u.c. Sarežģītu pakalpojumu iegādes no liela attāluma, piemēram, dzīvības apdrošināšana, paredzamā nākotnē tiks īstenotas tikai ļoti reti.

2. Labāks tiesiskais regulējums

Komisijai pirms visu juridiski saistošo ierosinājumu publiskošanas obligāti ir jāveic prognozējoša izpēte par to iespējamo efektu. Šajā gadījumā ir jāuzsver, ka šādai izpētei vispirms ir jāiekļauj korekta „status quo” analīze. Situācijas novērtējums var būt korekts tikai tajā gadījumā, ja tas ņem vērā iespējami lielu faktoru skaitu. Tā, piemēram, ir maldīgi secināt par tirgus fragmentāciju, tikai pamatojoties uz dažādajām transportlīdzekļu bojājumu apdrošināšanas prēmijām. Atšķirības nacionālajā infrastruktūrā, braukšanas kultūrā u.tml. var attaisnot prēmiju atšķirības. Cenu salīdzinājums kā vienīgais kritērijs tirgus integrācijas novērtēšanai ir nepietiekams.

Šobrīd Kopienas rīcībā ir divas saskaņošanas iespējas: pilnīgas saskaņošanas un minimālās saskaņošanas iespēja. Turklāt abas daļēji atrodas savstarpējā pretrunā, kas izriet no dažādajām interesēm, kas aiz tām slēpjas. No vienas puses, pilnīga saskaņošana ir efektīvākais ceļš, lai veicinātu pārrobežu darījumu pieaugumu. Jo mazāk atšķirību, jo vienkāršāks ceļš uz citu dalībvalsti. No otras puses, Kopienai ir jāievēro subsidiaritātes princips. Ir jāsaglabā dalībvalstu tradīcijas un paradumi, kā arī veids, kādā tās strādā ar tiesiskiem jautājumiem. Kolīdz tiek skartas patērētāja tiesības, tā dalībvalsts uzstājība uz tās tradīcijas ievērošanu kļūst saprotamā kārtā vēl jo stiprāka. Līdz ar to atliek izvēlēties balansējošu pieeju, t.i., ar mērķtiecīgas saskaņošanas palīdzību koncentrēties uz būtisko, lai gan jāņem vērā, ka būtiskā definīcija ir teicams strīdu iemesls.

Darbs pie iespējama „28. tiesiskā regulējuma” šajā gadījumā varētu būt izeja. Ja abiem līguma partneriem konkrēta darījuma, piemēram, apdrošināšanas līguma, gadījumā, būtu iespēja izvēlēties tikai un vienīgi Eiropas tiesību normas, tad pārrobežu darījumos nevajadzētu segt piemērošanas izdevumus. Šobrīd patērētājs, lai gan var izvēlēties kādas citas dalībvalsts tiesisko regulējumu, tomēr viņš nevar izvairīties no savas valsts uzspiestajiem patērētāju tiesību aizsardzības noteikumiem. „28. regulējums” varētu gūt atsaucību tikai tajā gadījumā, ja tas pilnā mērā izpildītu patērētāju tiesību aizsardzības prasības. Katrā ziņā tālāka darbība šajā virzienā varētu būt pūļu vērta. Ja ne gluži neatliekami, tad paralēli būtu risināms jautājums par attiecīgu uzraudzības iestādi.

Pilnīgi nepieļaujama ir pakalpojumu standartizēšana. Komisijas mērķis ir ļaut patērētājiem un citiem saņēmējiem izvēlēties no plaša finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecībā klāsta. Pakalpojumu standartizēšana ir tam diametrāli pretēja nostādne. Te gan ir jānošķir tiesiskā regulējuma standartizēšana no pakalpojumu standartizēšanas.

3. Zemākas cenas, kā arī vairāk piedāvājumu patērētājiem un MVU

Izdevīgāki pakalpojumi un vairāk izvēles ir iespējami tikai reālas konkurences apstākļos. Konkurence pati par sevi pieprasa lielu tirgus dalībnieku skaitu. Tirgus ierobežošana līdz tikai dažiem lieliem piedāvātājiem šo mērķi ignorētu. Šī paša iemesla dēļ ir jāveicina juridisko formu daudzveidība (akciju sabiedrība, biedrība, krājkase un apvienības uz abpusējības principa).

Turklāt konkurence pieprasa vienādus konkurences nosacījumus. Saskaņā ar pamatprincipu „Vienāds risks, vienāda regulēšana” attiecībā uz saturiski vienādiem tiesiskiem darījumiem ir jāpiemēro vienāda pieeja. Piemēram, patērētāji, kas iesaistīti darījumos, kuri viņiem rada vienādus riskus, ir vienādi jāinformē. Tam ir īpaša loma aizstājējproduktu gadījumā („substitute products”).

Tomēr finanšu pakalpojumus īpaši būtiski ietekmē to regulatīvais fons. Tādēļ ir arī svarīgi piemērot vienādu pieeju tikai vienādām lietām un riskiem. Tādas atšķirības kā, piemēram, garantijas esība un tas, vai to izsniedz pats piedāvātājs vai trešā persona, attaisno atšķirīgu pieeju. Māksla slēpjas tajā apstāklī, ka vienādām lietām jāpiemēro vienāda pieeja, atšķirīgām — atšķirīga.

Tādēļ ziņojumā tiek ierosināti konkrēti pasākumi piedāvājuma puses stiprināšanai. Tie ir:

· Papildus ir jāturpina atbalsts finanšu pakalpojumu izmantošanai ar tālsakaru līdzekļu starpniecību. Šajā saistībā būtu jāizpēta arī direktīva par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu. Dažiem no tās nosacījumiem ir jāaizkavē nelikumīgu naudas līdzekļu legalizēšana, taču tas apgrūtina darījumus, piemēram naudas noņemšanu no konta no attāluma. Mērķis būtu radīt nosacījumus, kas kavē nelikumīgu naudas līdzekļu legalizēšanu, bet netraucē legāliem darījumiem. Elektroniskais paraksts šajā gadījumā var sniegt uzlabojumus.

· Cits šķērslis pārrobežu pakalpojumu īstenošanai ir dalībvalstu atšķirīgās nodokļu sistēmas, kā arī to niecīgā savstarpējā izmantojamība. It īpaši tur, kur noteikti finanšu pakalpojumi tiek atbalstīti nodokļu veidā, piemēram, pensiju apdrošināšana, pensiju fondi u.c., trešo valstu pakalpojumiem ir grūti baudīt labvēlīgu attieksmi vietējos tirgos. Pamatojoties uz Padomes vienprātīgu nostāju, lai sasniegtu uzlabojumus šajā jautājumā, īpaša atbildība ir jāuzņemas dalībvalstīm.

· Lai veiksmīgi veiktu kredītdarījumus visplašākajā to nozīmē, ir obligāti jānodrošina pieeja kredītinformācijai. Saistībā ar to direktīva par kredītu patērētājiem jau satur regulējumu. Tomēr šis regulējums vēl ir ļoti nenoteikts, direktīva, piemēram, nepiemin publiskos un privātos reģistrus, kā arī „nerunā” par negatīvajiem un pozitīvajiem kredītdatiem. Pieeja kredītinformācijai ir svarīga arī klientiem, tā kā viņi dzīvesvietas maiņas gadījumā zaudē savu kredītvēsturi un, iespējams, sastopas ar problēmām saņemt kredītu. Klientiem ir noteikti jānodrošina pieejas iespējas saviem datiem un to labošanas iespējas. Ir jāievēro datu aizsardzības noteikumi.

· Līdzīga iemesla dēļ ir atzinīgi vērtējams grupu atbrīvojuma Regulas (EK) Nr. 358/2003 pagarinājums apdrošinātāju tirgum. Tajā Komisija skaidro noteiktus sadarbības veidus konkurences tiesiskā regulējuma saskaņotības sasniegšanai, t.i.: kopīga dalībvalstu riska datu vākšana un izvērtēšana, dalībvalstu vispārējo darījumu noteikumu izstrāde, vienota drošības pasākumu vērtēšana ir sadarbības formas, kas apdrošinātājiem var atvieglot ienākšanu jaunos tirgos, nekavējot konkurenci.

· Vai apdrošinātājam ir nepieciešams katrā valstī, kurā tas darbojas, iecelt pastāvīgu atbildīgo pārstāvi, tas šodien, šķiet, ir rūpīgi izvērtējams jautājums. Kopienai vajadzētu būt iespējamam izstrādāt atbilstošākus instrumentus, lai darbības valsts varētu īstenot savas nodokļu prasības.

· Komisijas iniciatīva, izpētīt dalībvalstu noteikumus par „vispārējā labuma” interesēm ir ļoti atzinīgi vērtējama, jo šie noteikumi ierobežo pamatbrīvības. Līdz ar to būtu jāsaglabā tikai noteikumi, kas ievēro Eiropas Kopienas Tiesas tiesu praksi, t.i., kas nav diskriminējoši, ir efektīvi un samērīgi, kā arī kalpo interesēm, ko atzīst Eiropas Kopienu Tiesa.

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejaS ATZINUMS (2.4.2008)

Ekonomikas un monetārajai komitejai

par Zaļo grāmatu par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienotajā tirgū
(2007/2287(INI))

Atzinumu sagatavoja (*): Olle Schmidt

(*)       Komiteju iesaistīšanas procedūra — Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ekonomikas un monetāro komiteju rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzsver, ka vienlaikus ar prasību, lai mērķis ES tiesību aktos saistībā ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību vienmēr būtu sasniegt patērētāju aizsardzības sevišķi augstus standartus, visiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem un ieguldītājiem, ir pilnībā jāapzinās finanšu tirgus pamatprincips, ka kapitāla lielākas atdeves iespēja ir saistīta ar augstāku riska pakāpi un ka risks ir jebkurai finanšu tirgus darbībai piemītoša sastāvdaļa; turklāt uzsver, ka jāmeklē atbilstīgs kompromiss starp patērētāju aizsardzības augstu līmeni un iekšējā tirgus mehānismu nevainojamu darbību; uzskata, ka Komisijai jāveicina dalībvalstu ierosmes, kas sekmē zināšanas finanšu jautājumos, tādējādi nodrošinot precīzu izpratni par „riska un kapitāla ienesīguma” principu un finanšu instrumentu īpatnībām;

2.   atzīst — lai gan finanšu darījumu mazumtirdzniecības pieprasījums darbojas galvenokārt vietējā mērogā, internets un elektroniskie bankas pakalpojumi ir kļuvuši par svarīgiem līdzekļiem patērētājiem, kuri vēlas veikt pārrobežu finanšu darījumu mazumtirdzniecību; tāpēc aicina visas ieinteresētās puses veicināt šādu pakalpojumu attīstību, vienlaikus nodrošinot elektronisko darījumu drošību, it īpaši attiecībā uz patērētājiem;

3.   taču uzsver, ka nedrīkst aizmirst patērētājus, kuriem nav piekļuves šīm tehnoloģijām vai kuriem ir grūtības tās izmantot, piemēram, personu vecuma dēļ;

4.   uzskata, ka finanšu pakalpojumu noteikumu vienkāršošana un barjeru nojaukšana patērētāju mobilitātei nedrīkst izraisīt patērētāju aizsardzības standartu pazemināšanos dalībvalstīs;

5.  atzīmē tā 2007. gada 11. jūlija rezolūciju par finanšu pakalpojumu politiku laikposmā no 2005. līdz 2010. gadam — Baltā grāmata[1], jo īpaši tajā iekļauto ieteikumu izveidot „Eiropas budžeta līniju, lai finansētu patērētāju un MVU organizāciju zināšanu apguvi par finanšu tirgu”;

6.  piekrīt, ka patērētājiem, kuri vēlas mainīt finanšu pakalpojumu sniedzējus, jābūt iespējām to brīvi darīt jebkurā laikā, pēc iespējas samazinot juridiskās barjeras un izmaksas, un ka to līgumu klauzulu formulējumam, kas paredz šādu maiņu, ir jābūt pārredzamam, viegli uztveramam, un tas skaidri jādara zināms patērētājiem;

7.   uzskata — meklējot vispiemērotākos finanšu pakalpojumus par konkurētspējīgākām cenām, pakalpojumu inovācija ir būtiska, lai nodrošinātu patērētājiem plašākas izvēles iespējas, taču visi finanšu produkti jāpiedāvā precīzā, objektīvā un nepārprotamā veidā; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai pilnveidotu reglamentējošās prasības saistībā ar salīdzināmo mazumtirdzniecības produktu izplatīšanu un organizāciju, kā arī attiecībā uz informāciju par tiem; turklāt uzskata, ka šādu priekšlikumu pamatā jābūt principiem, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem[2] (MiFid direktīva), piemēram, atbilstīgu konsultāciju un ieteikumu sniegšana un klientu vajadzību apzināšana;

8.  atbalsta Komisijas iniciatīvas paaugstināt kompetenci finanšu jomā un apzinās, ka šim nolūkam ir nepieciešama informācija, vienlaikus arī atzīstot, ka ir sarežģīti noteikt samēru starp pārmērīgas un pietiekamas informācijas sniegšanu patērētājiem; atbalsta pirmām kārtām informācijas kvalitāti, nevis kvantitāti; tāpēc mudina Komisiju konsultēt patērētāju organizācijas, lai noteiktu, kura informācija ir būtiska patērētājiem, lai viņi varētu izdarīt atbilstošo izvēli; uzsver, ka skaidri jānošķir informācijas un ieteikumu sniegšana;

9.  uzsver, ka jāstiprina patērētāju uzticība un atbilstīgas zināšanas, lai viņi izdarītu atbilstošāko finanšu produktu izvēli; turklāt uzsver — lai dalībvalstīs uzlabotu kompetenci finanšu jomā, jāvelta saskaņoti centieni valstu un Eiropas līmenī;

10. prasa, lai patērētājiem būtu alternatīvas strīdu izšķiršanas (ADR) iespējas ārpustiesas kārtībā, risinot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītus valstu un pārrobežu strīdus; aicina Komisiju sekmēt labākās pieredzes pārņemšanu saistībā ar ADR procedūru piemērošanu;

11. aicina dalībvalstis veicināt patērētāju izpratni un informētību par FIN-NET; uzsver, ka FIN-NET jāieņem svarīga vieta visās dalībvalstīs publiskās informācijas koordinēšanai saistībā ar piekļuvi zaudējumu atlīdzināšanas un ADR procedūrām, it sevišķi attiecībā uz pārrobežu finanšu pakalpojumiem;

12. atgādina, ka tradicionālā tiesvedība saglabāsies kā svarīgs strīdu izšķiršanas mehānisms; tāpēc aicina Komisiju izpētīt ietekmi, kāda uz pārrobežu finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību ir Padomes 2000. gada 22. decembra Regulai (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[3];

13. atbalsta tāda saskaņota priekšlikuma meklējumus Eiropas mērogā, ar kuru nodrošinātu patērētāju piekļuvi līdzsvarotām jaunām kopīgas pārsūdzības procedūrām, izskatot ar finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību saistītas pārrobežu sūdzības; iesaka novērtēt to sistēmu ietekmi, kas nesen izveidotas valstu līmenī.

14. uzsver, ka jānodrošina piekļuve finanšu pakalpojumiem visām ieinteresētām personām; tāpēc mudina finanšu pakalpojumu sniedzējus ieinteresētajiem patērētājiem piedāvāt vismaz uz kredītu balstītu žiro kontu.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	2.4.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	38 3 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Godfrey Bloom, Cristian Silviu Buşoi, Mogens Camre, Gabriela Creţu, Mia De Vits, Janelly Fourtou, Vicente Miguel Garcés Ramón, Evelyne Gebhardt, Malcolm Harbour, Anna Hedh, Edit Herczog, Iliana Malinova Iotova, Pierre Jonckheer, Alexander Lambsdorff, Kurt Lechner, Lasse Lehtinen, Toine Manders, Arlene McCarthy, Nickolay Mladenov, Catherine Neris, Zita Pleštinská, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Eva-Britt Svensson, Marianne Thyssen, Jacques Toubon, Bernadette Vergnaud, Barbara Weiler, Marian Zlotea
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Emmanouil Angelakas, Šarūnas Birutis, André Brie, Colm Burke, Brigitte Fouré, Joel Hasse Ferreira, Filip Kaczmarek, Othmar Karas, Manuel Medina Ortega, José Javier Pomés Ruiz, José Ribeiro e Castro, Olle Schmidt, Ieke van den Burg, Anja Weisgerber

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0338.
• [2]  OV L 145, 30.4.2004., 1. lpp.
• [3]  OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	6.5.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	43 1 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Mariela Velichkova Baeva, Zsolt László Becsey, Pervenche Berès, Sharon Bowles, Udo Bullmann, Manuel António dos Santos, Jonathan Evans, Elisa Ferreira, Jean-Paul Gauzès, Robert Goebbels, Donata Gottardi, Benoît Hamon, Gunnar Hökmark, Karsten Friedrich Hoppenstedt, Sophia in ‘t Veld, Othmar Karas, Piia-Noora Kauppi, Wolf Klinz, Christoph Konrad, Guntars Krasts, Kurt Joachim Lauk, Andrea Losco, Astrid Lulling, Florencio Luque Aguilar, Gay Mitchell, John Purvis, Alexander Radwan, Bernhard Rapkay, Antolín Sánchez Presedo, Margarita Starkevičiūtė, Ivo Strejček, Ieke van den Burg, Cornelis Visser
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Katerina Batzeli, Jorgo Chatzimarkakis, Valdis Dombrovskis, Harald Ettl, Salvador Garriga Polledo, Ján Hudacký, Alain Lipietz, Diamanto Manolakou, Gianni Pittella, Bilyana Ilieva Raeva, Andreas Schwab