ZIŅOJUMS par kohēzijas politikas ietekmi uz mazaizsargātu kopienu un grupu integrāciju

3.6.2008 - (2007/2191(INI))

Reģionālās attīstības komiteja
Referents: Gábor Harangozó

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par kohēzijas politikas ietekmi uz mazaizsargātu kopienu un grupu integrāciju

(2007/2191(INI))

Eiropas Parlaments,

–  ņemot vērā EK līguma 87. panta 3. punktu, 137. un 158. pantu,

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu[1],

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 5. jūlija paziņojumu par kohēzijas politiku izaugsmes un darbavietu atbalsta jomā: Kopienas stratēģijas pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (COM(2005)0299),

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 9. februāra paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

–  ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu Nr. 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm[2],

–  ņemot vērā Komisijas 2005. gada 17. maija paziņojumu „Trešais starpposma ziņojums par kohēziju: ceļā uz partnerību, kas veicina izaugsmi, nodarbinātību un kohēziju” (COM(2005)0192),

–  ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. jūlija paziņojumu ,,Izaugsmes un darbavietu izveides stratēģija un Eiropas kohēzijas politikas reforma. Ceturtais progresa ziņojums par kohēziju” (COM(2006)0281),

–  ņemot vērā ES Teritoriālās attīstības programmu, Leipcigas Hartu par Eiropas pilsētu ilgtspējīgu attīstību un pirmo rīcības programmu Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai,

–  ņemot vērā Komisijas gatavošanos izdot Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju,

–  ņemot vērā Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkla (ESPON) ziņojumu ,,Teritorijas attīstības izredzes — Eiropas teritoriālās attīstības scenāriji” un Eiropas Parlamenta ziņojumu ,,Reģionālās atšķirības un kohēzija: kādai jābūt nākotnes stratēģijai?”,

–  ņemot vērā EK līguma 3., 13. un 141. pantu, kuros noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina vienlīdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem,

–  ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 31. janvāra rezolūciju par Eiropas stratēģiju romu jautājumā[3],

–  ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–  ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A6-0212/2008),

A. tā kā viens no Kopienas mērķiem, kā noteikts EK līguma 158. pantā, ir veicināt harmonisku ekonomisko un sociālo attīstību visā Kopienā un mazināt reģionu sociāli ekonomiskās atšķirības;

B.  tā kā atšķirības var parādīties gan reģionos, gan starp reģioniem;

C. tā kā turīgāku un nabadzīgāku reģionu sociālo, ekonomisko un teritoriālo atšķirību risināšana joprojām ir kohēzijas galvenais mērķis un tā kā tādēļ kohēzijas politikas darbības jomu nevar sašaurināt, aprobežojoties tikai ar atbalstu citu stratēģiju mērķiem, jo tas varētu kavēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

D. tā kā līdz šim kohēzijas politika ir devusi efektīvu ieguldījumu, palīdzot visnabadzīgākajiem reģioniem mazināt sociāli ekonomiskās attīstības atpalicību;

E.  tā kā pat veselām valstīm joprojām ir ievērojami uzdevumi attīstības jomā un nav paredzams, ka konverģence varētu notikt pašreizējās 2007.–2013. gada shēmas darbības laikā;

F.  tā kā dažās dalībvalstīs ekonomiskā izaugsme koncentrējas ap valsts un reģionu galvaspilsētām un lielpilsētām, citos apgabalos saglabājot nevienmērīgu sociāli ekonomiskās attīstības līmeni un palielinot sociālo kopienu un grupu neaizsargātību šajos apgabalos;

G. tā kā Lisabonas līgumā ir noteikts, ka teritoriālā kohēzija ir viens no ES mērķiem un tā ir Eiropas Savienības un dalībvalstu kopīgā kompetencē;

H. tā kā jēdziens „mazaizsargāta kopiena” ir ļoti plašs un nav skaidri kritēriji tā definēšanai;

I.   tā kā daudzas teritorijas joprojām nelabvēlīgi ietekmē nošķirtība, nelabvēlīgs ģeogrāfiskais stāvoklis un tas, ka trūkst nepieciešamās infrastruktūras, kura dotu reālas attīstības iespējas, lai panāktu ES vidējo attīstības līmeni;

J.   tā kā transporta infrastruktūras un pieejamības uzlabošana palīdzēs izolētos reģionus padarīt pieejamākus, vienlaikus arī mazinot šādos nomaļos apgabalos dzīvojošo kopienu un grupu atstumtību, un tā kā vispārējas nozīmes pakalpojumu, it īpaši izglītības, uzlabošana palīdzēs uzlabot mazaizsargāto grupu un kopienu dzīvi;

K. tā kā visnabadzīgākajām valstīm un reģioniem trūkst nepieciešamo finanšu resursu, lai sniegtu savu ieguldījumu Kopienas finansējumā, uz kura saņemšanu tiem ir tiesības, un turklāt tiem visbiežāk trūkst administratīvas veiktspējas un cilvēkresursu, lai veiksmīgi izmantotu piešķirto finansējumu;

L.   tā kā lauku attīstības politikas spēcīgās teritoriālās ietekmes dēļ ir jāuzlabo tās koordinēšana ar reģionālo politiku, sekmējot šo politiku sinerģiju un komplementaritāti, un ir jāizskata šo politiku reintegrācijas priekšrocības un trūkumi;

M.  tā kā trūkst pieejamu un salīdzināmu statistikas datu par ES reģionu mikroapgabaliem, kuros dzīvo mazaizsargātas kopienas un grupas;

N.  tā kā nabadzībai un atstumtībai ļoti izteikti ir teritoriāls raksturs;

O.  tā kā vairumā mazākattīstīto mikroapgabalu ir sarežģītas, daudzšķautnainas problēmas saistībā ar atrašanos nomalē, apgrūtinātu piekļuvi, svarīgākās infrastruktūras trūkumu, sociāli ekonomisko atpalicību, deindustrializācijas tendenci, zemu izglītības un apmācības līmeni, administratīvās veiktspējas trūkumu, augstu bezdarba līmeni, apbūves un dzīves apstākļu pasliktināšanos, grūtībām piekļūt vispārējas nozīmes pakalpojumiem, apgrūtinātiem apstākļiem tehnoloģiju attīstībai un to, ka lielas iedzīvotāju grupas veido nošķirtas minoritātes un mazaizsargātas grupas;

P.   tā kā kohēzijas politikai vajadzīgs tās mērķiem atbilstīgs budžets un efektīvi instrumenti, kas reģioniem dotu iespēju pārvarēt attīstības nevienlīdzību un risināt teritoriālās grūtības, tostarp saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, iedzīvotāju koncentrēšanos pilsētās, migrācijas plūsmām, globalizāciju, klimata pārmaiņām un energoapgādi,

1.   uzsver, ka mazaizsargāto kopienu un grupu teritoriālā koncentrācija un sociālā atstumtība, kas ietekmē visatpalikušākos reģionus, ir arvien lielāka problēma ES kohēzijai; turklāt uzsver, ka šī parādība vērojama ne tikai starp atpalikušiem reģioniem, bet ievērojamā pakāpē arī reģionos, kas atrodas gan mazāk attīstītos, gan labāk attīstītos apgabalos, un tai ir jāpievērš īpaša uzmanība, jo vērojama tendence šādām mazaizsargātām kopienām un grupām uz vispārējā labvēlīgā fona nepievērst uzmanību;

2.   aicina dalībvalstis noteikt kritērijus mazaizsargātu kopienu un grupu definēšanai, lai labāk identificētu problēmas, ar kurām tās saskaras, un veicinātu mērķtiecīgus un sistemātiskus pasākumus;

3.   uzskata, ka sociālās atstumtības teritoriālā dimensija ir jārisina teritoriālās kohēzijas politikas ietvaros;

4.   šajā sakarā uzsver, ka sociālās atstumtības teritoriālo problēmu pārvarēšanai nepietiek ar atsevišķiem pasākumiem, un tādēļ dalībvalstīm iesaka piemērot visaptverošu teritoriālās attīstības stratēģiju, īstenojot līdzsvarošanas politiku, ieviešot integrētu daudznozaru pieeju un pievēršoties visu ES apgabalu potenciālam;

5.   norāda, ka jāizmanto integrēta pieeja, lai novērstu iespēju nevienlīdzību un iespējamo sociālo konfliktu koncentrāciju mazattīstītos apgabalos;

6.   šajā sakarā norāda, ka mazaizsargātas grupas ir visos reģionos, pat visturīgākajos, un ka integrētā pieejā šīs grupas ir jāņem vērā;

7.   norāda, ka nabadzības un atstumtības parādības skar ne tikai pilsētu, bet arī lauku teritorijas, pat ja šīs parādības šajās teritorijās var izpausties īpašos veidos, it īpaši tādēļ, ka lauku vidē sociālajai atstumtībai pievienojas teritoriālā atstumtība, un norāda, ka šajās sociāli mazattīstītajās vietās tiek skartas visas sociālās grupas, kas tajās dzīvo;

8.   uzsver, ka saistībā ar integrētu pieeju ir svarīgi veselīgas vides attīstību Kopienas, dalībvalstu un reģionu līmenī izvirzīt par prioritāti, lai sasniegtu kohēzijas politikas mērķus, piemēram, nabadzības novēršanu, iedzīvotāju veselības uzlabošanu un augstāku dzīves kvalitāti visos reģionos, tādējādi būtiski veicinot ES ilgtermiņa attīstību un sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

9.   uzsver, cik svarīgi ir attīstības stratēģijas plānošanā un īstenošanā iesaistīt reģionālās un vietējās iestādes, ekonomiskos un sociālos partnerus, kā arī attiecīgās NVO un cik svarīgi ir atbalstīt augšupējas iniciatīvas;

10. aicina Komisiju un dalībvalstis līdzekļus attīstītām pilsētām un izolētām teritorijām, tostarp lauku apgabaliem, piešķirt atbilstīgi to specifiskajām vajadzībām, un izveidot īpaši izstrādātas ilgtermiņa programmas konkrētām mazaizsargātām kopienām un grupām, šādu programmu lēmumu pieņemšanas un īstenošanas procesā iesaistot vietējās iestādes, attiecīgos sociālos un ekonomiskos partnerus un attiecīgo iedzīvotāju grupu pārstāvjus, lai vislabāk apmierinātu viņu vajadzības un rastu patiesus risinājumus atstumtības un tās seku novēršanai;

11. aicina lauku apgabalos saglabāt darbības, kas sniedz ienākumus, īpašu uzmanību pievēršot ģimenes saimniecībām un mazajām un vidējām lauku saimniecībām, pārskatot KLP, lai padarītu to godīgāku, kā arī pievērst uzmanību nelauksaimnieciskai uzņēmējdarbībai, kas nodrošina preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kuri ir nepieciešami, lai saglabātu esošos un uzņemtu jaunus iedzīvotājus;

12. uzsver lauksaimnieciskas un nelauksaimnieciskas ekonomiskās darbības (piemēram, lauksaimniecības produktu pārstrādes un tiešas tirdzniecības, tūrisma, pakalpojumu, mazo un vidējo ražošanas nozaru) nozīmi lauku apgabalos, lai nodrošinātu nodarbinātību un novērstu nabadzību un izceļošanu no laukiem; tāpēc aicina uzlabot profesionālās tālākizglītības iespējas lauku apgabalos, lai atbalstītu uzņēmumu attīstību;

13. mudina Komisiju un dalībvalstis vairāk izmantot pieejamo daudzveidīgo finanšu instrumentu, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Kohēzijas fonda, Eiropas Sociālā fonda, Eiropas Integrācijas fonda, Kopienas Sabiedrības veselības rīcības programmas un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, sinerģiju un komplementaritāti, lai palielinātu to pievienoto vērtību;

14. aicina Komisiju saistībā ar gaidāmo Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju izvirzīt teritoriālās kohēzijas mērķi un noteikt tai skaidru definīciju, kritērijus un instrumentus, kā arī teritoriālo mērķu sasniegšanai pieejamos līdzekļus;

15. aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot salīdzināmus statistikas datus par mikroreģioniem, īpašu uzmanību pievēršot sociālajiem rādītājiem, piemēram, ANO noteiktajam tautas attīstības indeksam, lai ar attiecīgiem pasākumiem uzlabotu situāciju apgabalos, kur dzīvo vismazāk aizsargātās kopienas un grupas, un risinātu problēmas, ar kurām tās saskaras;

16. aicina Komisiju šajā sakarā rūpīgi izpētīt apjomu, kādā būtu jāizmanto jauni skaitliski attīstības rādītāji papildus IKP uz vienu iedzīvotāju, piemēram, sociālie rādītāji, lai identificētu vismazāk aizsargātās kopienas un grupas un to atrašanās vietu, konstatētu atšķirības starp reģioniem un to iekšienē, novērtētu politikas īstenošanu un efektivitāti un izmantotu tos kā orientieri attīstības plānošanā;

17. mudina Komisiju saistībā ar Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju izpētīt, vai NUTS 4. līmenis būtu piemērots, lai teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanai izmantotu diferencētu politiku;

18. uzsver, ka jāveic pasākumi saistībā ar demogrāfiskajām tendencēm iedzīvotājiem arvien vairāk koncentrēties pilsētās un pamest laukus un saistībā ar šo tendenču teritoriālo ietekmi; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, lai atveseļotu apdraudētus apgabalus, attīstot infrastruktūru, sekmējot patiesas attīstības iespējas atbilstīgi to specifiskajām iespējām, ar uzlabotu vietējo administratīvo veiktspēju un sabiedriskā sektora decentralizāciju veicinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, piedāvājot atbilstīgu apmācību un nodarbinātības iespējas, uzlabojot apbūvi un dzīves apstākļus un paaugstinot šo apgabalu pievilcību investoriem; uzskata, ka vienlaikus ir jāatbalsta pilsētu centieni risināt savas problēmas;

19. uzskata, ka, lai gan lauku pamešana agrāk bija kā drošības vārsts lauksaimniekiem, kuri vairs nevarēja strādāt savā jomā, pašlaik situācija ir mainījusies, jo bezdarbs ievērojami skar nekvalificētus darba ņēmējus, un tāpēc laukos izvietotās ražotnes vienas no pirmajām cieš uzņēmumu restrukturizācijas un pārvietošanas gadījumā, ierobežojot darbības daudzveidības iespējas, ar kurām grūtības nonākušie lauksaimnieki agrāk varēja rēķināties, lai papildinātu ienākumus no lauksaimniecības, un ka šādi paātrinās nonākšana nabadzībā;

20. uzsver, ka pēc 2013. gada ne tikai jāsaglabā strukturālā politika, bet arī jāizmanto budžeta pārskats kā iespēja nodrošināt vajadzīgo resursu pieejamību, lai garantētu ES reģionu un valstu turpmāko ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

21. iesaka politiskajos pasākumus, kas paredzēti sociālās atstumtības novēršanai un mazaizsargātu kopienu un grupu aktivizēšanai, iekļaut brīvprātības elementu;

22. aicina Komisiju iesniegt īpašu priekšlikumu par reāliem un konkrētiem risinājumiem problēmām, ar kurām saskaras mazaizsargātās kopienas un grupas, tostarp sociālajai atstumtībai;

23. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 239, 1.9.2006., 248. lpp.
• [2]  OV L 291, 21.10.2006., 11. lpp.
• [3]  Pieņemtie teksti P6_TA(2008)0035.

PASKAIDROJUMS

Ievads

Kohēzijas politika ir viena no svarīgākajām Eiropas Savienības prioritātēm. Tā kā šai politikai piešķirta 1/3 no ES budžeta, tā vairāk nekā jebkura cita politika ir balstīta uz solidaritāti un tās mērķis ir mazināt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības starp dalībvalstīm un to 268 reģioniem.

Neraugoties uz to, šīs atšķirības joprojām ir svarīgas. Mums jāatceras, ka vienā reģionā no četriem IKP uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75 % no Eiropas Savienības vidējā IKP un ka reģionos ir saskatāma ievērojama nelīdzsvarotība.

Vairākas Eiropas analīzes, ESPON 2006 programmas rezultāti, kohēzijas ziņojumi un stratēģiskās iniciatīvas vērš uzmanību uz to, ka sociālā atstumtība vislielākā mērā ir koncentrēta visatpalikušākajos apgabalos.

Šā ziņojuma mērķis ir vērst uzmanību uz nodalīšanās un teritorijas mijiedarbības sistēmu un mazaizsargātām grupām, kā arī uzsvērt šo procesu nozīmi un teritoriāli pamatotu risinājumu. Tādēļ mazaizsargātu kopienu un grupu problēma jārisina saistībā ar teritoriālo kohēziju.

Šā dokumenta mērķis ir parādīt, ka teritoriālās atstumtības likvidēšanai nepieciešams noskaidrot un atzīt, ka galveno problēmu cēlonis meklējams mikroapgabalu attīstībā.

Taču pašreizējās Eiropas statistikas sistēmas līdz šim sagatavotajās teritoriālajās analīzēs ir grūti sameklēt Eiropas līmeņa informāciju.

Pāreja no nabadzības uz atstumtību

Mazaizsargātās grupas sastopas ar daudzdimensionālām problēmām, kuru dēļ nabadzība padziļinās un iegūst atstumtības un arvien pieaugošas nošķirtības formu. Ieildzis aktivitātes trūkums un bezdarbs mazina tā skarto cilvēku spēju pārvarēt sociālo atstumtību un ekonomiskās grūtības.

Atstumtībai ir izteikti teritoriāls raksturs

Atstumtība no ekonomiskās un sociālās attīstības gaitas vairumā gadījumu parādās teritoriāli un ir savstarpēji saistīta ar teritoriālo atstumtību; tādēļ mazaizsargāto grupu piekļuve darbam un pakalpojumiem ir zemāka.

Sociālo grupu dzīves perspektīvas nosaka to ģeogrāfiskā atrašanās vieta (attiecīgie reģioni un mikroapgabali) un lielākoties dzīves apstākļi. Tādēļ atstumtības risku ļoti lielā mērā nosaka teritoriālais aspekts.

Parādība saskatāma mikroapgabalu līmenī

Ir svarīgi parādīt, ka šie sociālās un ekonomiskās krīzes apgabali visbiežāk izveidojas reģionu perifērās teritorijās vai mazajos, atpalikušajos reģionos un vairumā gadījumu tos nav iespējams aptvert NUTS 2 līmenī.

Tādēļ teritoriāli noteikto mazaizsargāto grupu izveidošanās jāpēta, lietojot ES terminoloģiju, nevis NUTS 2, bet gan LAU 1 un LAU 2 līmenī.

Nošķirtība arī lauku apgabalos

Nošķiršanās procesi ir skaidrāk saskatāmi pilsētās, nevis apkārtējās, ne tik blīvi apdzīvotās teritorijās. Tomēr situācija nošķirtības skartajos lauku apgabalos kļūst arvien ļaunāka. Pilsētu teritorijās nošķiršanās procesi ir savstarpēji saistīti ar piepilsētu attīstību, kuras rezultātā notiek tradicionālo pilsētu centru un deindustrializēto nomaļu lejupslīde. Tajā pašā laikā sociālā spriedze atpalikušajos lauku apgabalos ir daudz lielāka nekā pilsētu geto. Lauku iedzīvotāji cieš no ļoti nelabvēlīgas situācijas jaunajās dalībvalstīs, kurās ekonomiskā pāreja ir pastiprinājusi reģiona iekšējās atšķirības.

Problēma ir slēpta — trūkstošie instrumenti

Šeit minēto teritoriālās atstumtības parādību pietiekami neskar ne Eiropas statistika, ne politikas instrumenti.

Šīs sabiedrības grupas, kuras skar arī teritoriālā atstumtība, ir slēptas teritoriālajai analīzei, darbību plānošanai un arī lēmumu pieņēmējiem.

Šie procesi norisinās zemākajā teritoriālajā līmenī; tādēļ pašreizējie novērošanas līdzekļi NUTS 2 līmenī, arī EUROSTAT datu vākšana vai ESPON programmas sistemātiskās analīzes, nespēj atklāt šos procesus Eiropas līmenī. Nav vispārēji pielietotu, piemērotu teritoriālo rādītāju.

Kā izriet no mūsu veiktās analīzes, ar kuru iepazīstinām šajā ziņojumā, pašreizējā statistikas sistēma nespēj veikt reģiona iekšējo atšķirību analīzi NUTS 2 reģionos tā, lai šī analīze būtu salīdzināma Eiropas mērogā. Teritoriālo statistikas vienību rādītāji atšķirību noteikšanai vispār nevar parādīt reģiona iekšējās atšķirības. Eiropā joprojām nav ieviesti vienoti teritoriālie raksturlielumi, kas izraisa vietējos reģionālos un sociālos trūkumus, īpaši nošķiršanos.

Reģionu iekšējās sociālās un ģeogrāfiskās nomales

Attiecībā uz teritoriālajām atšķirībām Eiropas kohēzijas politika, kura pārsvarā pievēršas NUTS 2 reģioniem, izturas nevērīgi pret vairākām problēmām, kas rodas reģionos. Daudzos gadījumos atšķirība pašā reģionā ir svarīgāka par atšķirību starp reģioniem.

Lielo un vidējo pilsētu — reģiona ekonomiskā dzinējspēka — lieliskie sociālie un ekonomiskie rādītāji nereti novērš mūsu domas no problēmām, kas pastāv nošķirtajos pilsētu rajonos. Ir tiešām radīta ievērojama atšķirība starp dinamiskajiem pilsētu apgabaliem un tiem apgabaliem, kas ir atstumti no sociālās un ekonomiskās attīstības procesiem.

Problēmas risinājumam teritoriālā līmenī vajadzīga integrēta pieeja

Pamatojoties uz iepriekš redzamo analīzi, mazaizsargāto grupu problēmu risinājumam nepietiek ar horizontālo pieeju. Lai tiktu galā ar šo mazaizsargāto grupu situāciju, vajadzīga teritoriāla pieeja, tieši attiecīgajos apgabalos uz vietas ķeroties pie problēmas sarežģītības. Ir skaidri saskatāma nepieciešamība pēc pieejas, pamatojoties uz mikroapgabaliem un pievēršot uzmanību nevienlīdzībai reģiona iekšienē un viskritiskākajās jomās.

Ja tas tā nenotiks, polarizācijas process var padziļināties, it īpaši, ja ekonomiskā un sociālā iejaukšanās tiks koncentrēta ap dinamiskajiem centriem, un tādā gadījumā atstumtajos apgabalos turpināsies lejupslīde. Risinot šo problēmu, jāpiešķir lielāka nozīme teritoriālajai plānošanai un integrētai teritoriālai attīstībai.

2. Atstumtība reģiona iekšienē

Vienādu iespēju trūkums, sociālo konfliktu koncentrācija, īpaši attiecībā uz nošķirtību, kuras rezultāts ir mazaizsargāto grupu koncentrācija, var rasties vairākās situācijās. Tā ir labi zināma pilsētu problēma, bet, pamatojoties uz jaunajās dalībvalstīs gūto pieredzi, tā visbiežāk parādās saistībā ar teritoriju.

Visatpalikušākajiem apgabaliem draud teritoriālā atstumtība

Starp mazaizsargātu grupu un sabiedrības lielāko daļu ir gan teritoriāla, gan sociāla distance. Vairumā gadījumu atstumtības iemeslu pamatā ir atstumtās grupas apmešanās vieta. Apmešanās vieta var nozīmēt ievērojamus trūkumus atbilstīgi šādiem faktoriem.

·         Apmešanās vietas iezīmes:

           o darbavietu pieejamība;

           o attālums līdz pilsētu centriem;

           o slikta transporta infrastruktūra vai tās nosacīti augstās izmaksas;

           o zemi ienākumi.

· Vietas iekšējās iezīmes:

           o nav veiksmīgi funkcionējošas uzņēmējdarbības;

           o zems nodarbinātības līmenis;

           o zemi ienākumi;

           o zems kvalifikācijas līmenis;

           o cilvēkresursi (veselības, kvalifikācijas un labklājības izteiksmē);

           o izveidotās vides stāvoklis;

           o spriedze starp dažādām sociālām grupām, rasisms un nošķirtība;

           o sabiedrisko pakalpojumu zema kvalitāte vai trūkums.

Teritoriālā atstumtība parasti nav atpalikušo apgabalu un tikai lauku teritoriju raksturīga problēma, tā īpaši raksturīga nomalēm un dziļā krīzē esošiem mikroapgabaliem. Teritoriālā atstumtība izpaužas šādos pamatveidos, kas nereti izpaužas kā vienlaikus pastāvoša vesela virkne dažādu teritoriālu iezīmju:

– atrašanās nomalē;

– atstumto sociālo grupu koncentrācija — ,,sociālā nomale”;

– sociālo konfliktu koncentrācija ekonomiskās un strukturālās pārveides rezultātā.

Lielākas teritoriālās vienības slēpj atstumto teritoriju problēmas

Viens no mazattīstīto un atpalikušo apgabalu nepamanīšanas problēmas cēloņiem ir teritoriālā apvienošana. Ja statistika parāda lielāku teritoriālo vienību datus, atšķirības starp teritoriālajām vienībām zūd. ES kohēzijas politikas mērījumu pieejamā pamatvienība (NUTS 2) dod iespēju salīdzināt dažādu valstu teritoriālo vienību sociālos un ekonomiskos faktorus. Tieši šī metode turpmāk jāizmanto kohēzijas politikas līdzekļu sadalīšanai starp reģioniem.

Tomēr no teritoriālās kohēzijas interpretācijas viedokļa sagatavošanā ir vairāki teritoriāli procesi, kurus neparāda NUTS 2 līmenī noskaidrotie sociāli ekonomiskie rādītāji, un tādēļ tie paliek slēpti.

Mazaizsargāto grupu teritoriālā koncentrācija reģionu nomalēs

Līdzās pilsētu un to plašāko apkārtnes lauku teritoriju vajadzībām infrastruktūras trūkums ir galvenais iemesls ievērojamām atšķirībām starp reģioniem, it īpaši centrālajā Austrumeiropā.

Darba tirgus vietējās teritoriālās organizācijas, transporta vai informatīvu sakaru trūkuma dēļ lauku iedzīvotāji, kuru mobilitāte ir samazināta, nevar piekļūt attīstītāko pilsētu piedāvātajām priekšrocībām. Tādējādi pilsētu pievilcības efekts nevainagojas panākumiem un nabadzības un infrastruktūra nepietiekamās pieejamības dēļ lauku apgabalu potenciāls tiek apzināts arvien mazāk un mazāk.

Jaunajās dalībvalstīs, kur pilsētās koncentrētās imigrācijas radītā spriedze ir mazāka, sociālā nošķirtība un vienādu iespēju trūkums visbiežāk veidojas šādos lauku apgabalos. Tā ir vismaz līdzīga mēroga problēma.

Teritoriālā atstumtība pārsniedz sociālo problēmu loku

Turklāt, ja nabadzība galvenokārt ir nepietiekamu ienākumu rezultāts, tad teritoriālā atstumtība to pārsniedz, jo cilvēki, kuri dzīvo nošķirtās apmetnēs un teritorijās, attiecīgi zaudē daudz vairāk iespēju — iespēja mācīties, piekļūt infrastruktūrai un pakalpojumiem.

Etniskās atšķirības — ieceļotāju koncentrācija pilsētu geto un romu tautības cilvēku arvien pieaugošā nošķirtība jaunajās dalībvalstīs — padara atpalikušo apgabalu problēmu vēl nopietnāku, jo šo cilvēku integrācija ir vēl sarežģītāka.

Nobeigumā jāsaka, ka visneaizsargātākās grupas, būdamas izslēgtas no sociāli ekonomiskās attīstības pozitīvajām ietekmēm, visdrīzāk ir izslēgtas arī no lēmumu pieņemšanas procesiem.

Ierobežots teritoriālo datu apkopojums un apstrāde Eiropas pētniecībā

Eiropas statistikā sociālās problēmas nav pietiekami saskatāmas. Lai iegūtu salīdzināmas teritoriālās vienības, mums jāatlasa dažādu teritoriālo līmeņu un dažādu valstu dati tā, lai pēc iespējas mazāk atšķirtos teritoriālo vienību izmērs.

Vēl viena problēma līdzās teritoriju sagrupēšanas problēmai teritoriālajā sadalījumā ir tā, ka mūsu rīcībā ir tikai nedaudzi sociālie rādītāji un tādēļ Eiropas teritoriālā izpēte mazāk pievēršas sociālajām problēmām. Ir daži konkrētu situāciju pētījumi, kas liecina par nošķirtības un teritoriālās atstumtības parādību, tomēr Eiropas mēroga analīze ar augstāku ticamības pakāpi joprojām nav sagatavota. Rādītāji, kurus var izmantot teritoriāli, ir šādi:

           - ekonomiskās aktivitātes līmenis;

           - nodarbinātības līmenis;

           - ilgstoša bezdarba līmenis;

           - augstākās izglītības līmenis;

           - tautas attīstības indekss (HDI);

           - nabadzības risks;

           - paredzamais mūža ilgums;

           - tādu iedzīvotāju procentuālā daļa, kuriem ir tikai sākumskolas izglītība.

Nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas līdzekļi dažādās valstīs ir atšķirīgi. Dalībvalstu sistēmas atšķiras ne tikai pieejamo resursu ziņā, bet arī ar izvietošanas mehānismiem. Papildus valstu atšķirībām, ja mēs tiešām vēlamies atrisināt atpalikšanas un nošķirto teritoriju problēmu, mums jāatzīst, ka nabadzība un sociālā atstumtība ir teritoriālas problēmas, kuras jārisina ar teritoriālu pieeju un pietiekamiem līdzekļiem, kas konkrēti paredzēti visatpalikušākajiem apgabaliem. Šie līdzekļi palīdzēs atbrīvot atpalikušo un nošķirto teritoriju konkurētspējas potenciālu, ņemot vērā šo teritoriju problēmas un iespējas, un dos tām izdevību panākt nokavēto, lai izveidotu teritoriāli un sociāli saliedētāku Eiropas Savienību.

Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejaS ATZINUMS (6.5.2008)

Reģionālās attīstības komitejai

par Kohēzijas politikas ietekmi uz mazaizsargātu kopienu un grupu integrāciju
(2007/2191(INI))

Atzinumu sagatavoja: Ilda Figueiredo

IEROSINĀJUMI

Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Reģionālās attīstības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  norāda, ka nabadzības un atstumtības parādības skar ne tikai pilsētu, bet arī lauku teritorijas, pat ja šīs parādības šajās teritorijās var izpausties īpašos veidos, it īpaši tādēļ, ka lauku vidē sociālajai atstumtībai pievienojas teritoriālā atstumtība, un norāda ka šajās sociāli neattīstītajās vietās tiek skartas visas sociālās grupas, kas tajās dzīvo;

2.  uzsver, ka, lai gan sievietēm ir īpaši svarīga loma lauku ekonomikā, viņas gandrīz nav pārstāvētas lēmējstruktūru līmenī, un ka tādēļ ir jāveic pasākumi visos līmeņos, lai sievietes tiktu plašāk pārstāvētas kooperatīvos, arodbiedrībās un vietējās politiskajās struktūrās, un ir jāpieņem īpaši pasākumi sieviešu atbalstam lauku apgabalos, lai nodrošinātu viņu tiesības un apkarotu nabadzību;

3.  uzsver, ka, lai gan sezonas strādājošie ir vienmēr uzskatīti par vienu no visapdraudētākajām grupām laukos, pašlaik lielu daļu sezonas darba veic strādājošie migranti; uzskata, ka tādēļ ir jānodrošina, lai viņi varētu noslēgt darba līgumus un viņiem būtu vienlīdzīgi darba apstākļi ar vietējiem strādājošiem;

4.  uzskata, ka, lai gan agrāk izceļošana no laukiem varēja būt kā drošības vārsts lauksaimniekiem, kas nevarēja strādāt savā pamatjomā, pašlaik situācija ir mainījusies, jo bezdarbs skar visas nekvalificētās personas; piebilst, ka laukos izvietotās ražotnes vienas no pirmajām cieš uzņēmumu restrukturizācijas un darbības pārvietošanas gadījumā, ierobežojot darbību daudzveidības iespējas, ar kurām grūtības nonākušie lauksaimnieki agrāk varēja rēķināties, lai papildinātu lauksaimniecības ienākumus, un ka šādi paātrinās nonākšana nabadzībā;

5.  aicina lauku apgabalos saglabāt ražošanas darbības, kas sniedz ienākumus, pievēršot īpašu uzmanību ģimenes saimniecībām un mazajām un vidējām lauku saimniecībām, it īpaši pārskatot KLP, lai padarītu to godīgāku, kā arī nelauksaimniecības uzņēmējdarbībai, kas nodrošina preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kuri ir nepieciešami, lai saglabātu esošos un uzņemtu jaunus iedzīvotājus;

6.  norāda, ka lauksaimniecības darbība bieži vien ir pēdējā iespējamā nodarbošanās lauku teritorijās; atzīmē arī, ka ir svarīgi saglabāt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus lauku apgabalos, it īpaši kalnu un attālākajos apgabalos, lai cīnītos pret nošķirtību un nodrošinātu lauksaimniekiem un viņu ģimenēm vispārēju pieeju izglītībai, veselībai, transportam, saziņas līdzekļiem un kultūrai un cienīgus dzīves apstākļus; uzskata, ka tādēļ ir jāīsteno pasākumi, lai veicinātu kā jauno lauksaimnieku darbības uzsākšanu, tā viņu uzņēmumu ilgtspējīgumu, ka ir svarīgi rīkoties, lai padarītu lauku vidi dzīvotspējīgu, veicinot vienlīdzīgu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem (pastam, skolām, sabiedriskajam transportam, veselības dienestiem utt.), uzturot pakalpojumus sabiedrībai (mazu bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestādes, sociālos un īres mājokļus utt.) un sabiedriskās dzīves telpu (veikalus, kafejnīcas, kultūras centrus utt.), kas palīdzētu pārtraukt nošķirtību;

7.  uzskata, ka elektroenerģijas ražošanai vietējās iekārtās no atjaunīgajiem avotiem, piemēram, no lauksaimniecības biogāzes un mežā atrodama kurināmā piemīt potenciāls atveseļot lauku un attālāko reģionu ekonomiku un atbalstīt ilgtspējīgas enerģijas politiku, ja tiek nodrošināts, ka šā procesa rezultātā būs pozitīva CO₂ bilance un ir iespējams izvairīties no negatīvas ietekmes uz apgādi ar pārtiku starptautiskā līmenī; prasa vairāk investēt struktūrfondos un kohēzijas fondos, kas paredzēti šā enerģijas veida ražošanas attīstībai un tehnoloģijām;

8.  uzsver lauksaimnieciskas un nelauksaimnieciskas ekonomiskās darbības nozīmi, piemēram, lauksaimniecības produktu pārstrādes un tirdzniecības, tūrisma, pakalpojumu, mazo un vidējo ražošanas nozaru nozīmi lauku apgabalos nodarbinātības, nabadzības novēršanas un izceļošanas no laukiem jomā; līdz ar to prasa uzlabot profesionālās izglītības iespējas lauku apgabalos, lai atbalstītu uzņēmumu attīstību;

9.  uzskata, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība jaunajām dalībvalstīm, jo pārejas periodā uz tirgus ekonomiku šīs valstis ir piedzīvojušas ievērojamas migrācijas plūsmas uz laukiem, un šī tendence nākotnē varētu mainīties, šādi padziļinot nabadzības problēmas ne tikai laukos, bet arī pilsētu centros;

10. uzsver, ka zemais iedzīvotāju blīvums laukos un līdz ar to lauku iedzīvotāju vājā ietekme vēlēšanās arī ietekmē politisko izvēli; atzīmē arī, ka profesionālās integrācijas jomā tiek veicināta specializācija, kas nav īpaši saderīga ar darbību daudzveidību un lauku apvidos rada nedrošību darba jomā; no otras puses, uzsver, ka ir vairāk jāatbalsta jaunie lauksaimnieki, lai cīnītos pret neauglīgu platību rašanos laukos;

11. uzsver, ka ir jānodrošina lauku teritoriju attīstībai paredzēto līdzekļu sadale un papildināmība, lai tos saņemtu saistībā ar reģionālo politiku vai KLP;

12. uzsver, ka ir būtiski aizsargāt tradicionālos lauksaimniecības veidus, piemēram, mazās saimniecības, kas atbalsta lauku kopienu kohēziju attālos reģionos;

13. uzsver, ka ir nepieciešams pastiprināt palīdzību lauksaimnieku asociācijām, kooperatīviem, vīndaru kooperatīviem un citām amatniecības organizācijām, kā arī citām darbībām, kas papildina lauksaimniecību, tā, lai veicinātu produkcijas noietu un izveidotu tuvumā tirgus un nostiprinātu ražotāju un patērētāju kontaktus.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	6.5.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	33 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Vincenzo Aita, Peter Baco, Bernadette Bourzai, Luis Manuel Capoulas Santos, Giuseppe Castiglione, Giovanna Corda, Joseph Daul, Albert Deß, Carmen Fraga Estévez, Ioannis Gklavakis, Lutz Goepel, Friedrich-Wilhelm Graefe zu Baringdorf, Lily Jacobs, Elisabeth Jeggle, Heinz Kindermann, Véronique Mathieu, Rosa Miguélez Ramos, James Nicholson, Neil Parish, María Isabel Salinas García, Agnes Schierhuber, Willem Schuth, Czesław Adam Siekierski, Donato Tommaso Veraldi, Janusz Wojciechowski, Andrzej Tomasz Zapałowski
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Liam Aylward, Esther De Lange, Ilda Figueiredo, Gábor Harangozó, Wiesław Stefan Kuc, Astrid Lulling, Kyösti Virrankoski

REZULTĀTI GALĪGAJAM BALSOJUMAM KOMITEJĀ

Pieņemšanas datums	29.5.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	28 5 17
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Emmanouil Angelakas, Stavros Arnaoutakis, Jean Marie Beaupuy, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Victor Boştinaru, Wolfgang Bulfon, Bairbre de Brún, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Zita Gurmai, Gábor Harangozó, Mieczysław Edmund Janowski, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Constanze Angela Krehl, Florencio Luque Aguilar, Sérgio Marques, Jan Olbrycht, Markus Pieper, Pierre Pribetich, Wojciech Roszkowski, Elisabeth Schroedter, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Margie Sudre, Kyriacos Triantaphyllides, Lambert van Nistelrooij, Oldřich Vlasák, Vladimír Železný
Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Bernadette Bourzai, Jan Březina, Den Dover, Emanuel Jardim Fernandes, Fernando Fernández Martín, Francesco Ferrari, Louis Grech, Ramona Nicole Mănescu, Francisca Pleguezuelos Aguilar, Zita Pleštinská, Samuli Pohjamo, Christa Prets, Jürgen Schröder, Richard Seeber, Bart Staes, László Surján, Manfred Weber
Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Manuel Medina Ortega, Nicolae Vlad Popa