ZIŅOJUMS par dažiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem

10.6.2008 - (2007/2258(INI))

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja
Referents: Nickolay Mladenov

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par dažiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem

(2007/2258(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas galīgo ziņojumu „Daži mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumi” (COM(2007)0207) („Komisijas ziņojums”),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīvu 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ar kuru tiek grozīta Padomes Direktīva 73/239/EEK un 88/357/EEK (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu)[1],

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0249/2008),

A. tā kā personu tiesības brīvi pārvietoties Eiropā, it īpaši ņemot vērā divas nesenās paplašināšanās kārtas un atbilstīgo Šengenas valstu grupas paplašināšanos, ir izraisījušas tādu personu un transportlīdzekļu skaita palielināšanos, kuri šķērso valstu robežas darījumu veikšanas vai privātos nolūkos;

B. tā kā ES ir nepieciešami skaidri, precīzi un iedarbīgi mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas tiesību akti, lai nodrošinātu aizsardzību ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām;

C. tā kā Ceturtajā direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu ir pausts aicinājums Komisijai sniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei gan par to, kā tiek īstenoti un cik iedarbīgi ir sodi, kas noteikti valstī attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, gan arī par sodu atbilstību, un nepieciešamības gadījumā iesniegt priekšlikumus;

D. tā kā Komisijas ziņojumā ir izpētīti sodu noteikumi dalībvalstīs, atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas efektivitāte un tas, cik pieejama ir juridisko izdevumu brīvprātīgā apdrošināšana, kuru papildus var izmantot ceļu satiksmes negadījumu potenciālie upuri;

E. tā kā Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 4. panta 6. punktā ir noteikta pamatota piedāvājuma procedūra, saskaņā ar kuru ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir tiesības pieprasīt kompensāciju atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, kurš pārstāv apdrošinātāju un ir iecelts cietušās personas mītnes valstī;

F. tā kā ir paredzētas sankcijas, ja trīs mēnešu laikā ceļu satiksmes negadījumā cietusī persona nesaņem pamatotu atbildi no apdrošinātāja;

G. tā kā vēl ir nepieciešams skaidrojums par šā noteikuma darbības principu;

H. tā kā Komisijai, īstenojot ES politiku, pilnībā ir jāņem vērā paplašināšanās un, galvenokārt, salīdzinoši augstās mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas izmaksas jaunajās dalībvalstīs;

I. tā kā dalībvalstīs ir īstenoti atšķirīgi sodu noteikumi attiecībā uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru;

J. tā kā pēc apspriešanās ar valstu iestādēm, tostarp jauno dalībvalstu iestādēm, ir kļuvis skaidrs, ka pašreizējie sodu noteikumi valstīs, kurās tie ir spēkā, ir atbilstīgi un ka visā ES tos īsteno efektīvi;

K. tā kā dažas dalībvalstis tomēr neparedz īpašas sankcijas un paļaujas tikai uz apdrošinātāju pienākumu maksāt likumā paredzētos procentus par kompensācijas summu, ja pamatots piedāvājums vai pamatota atbilde nav sniegta triju mēnešu laikā;

L. tā kā vairākumā jauno dalībvalstu atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēma ir salīdzinoši labi zināma;

M. tā kā Komisija, lai noskaidrotu pilsoņu informētības līmeni par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, apspriedās tikai ar dalībvalstīm un apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un šajās apspriedēs pietiekami neiesaistīja pilsoņus un patērētāju organizācijas, t.i., puses, kas ir visvairāk ieinteresētas, lai sistēma kārtīgi darbotos;

N. tā kā mehānisko transportlīdzekļu izraisītajos ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām ir pieejama juridisko izdevumu apdrošināšana saistībā ar juridiskajām izmaksām, kas radītas minētajām personām; tā kā vairāk nekā 90 % no visām lietām tiek nokārtotas ārpustiesas ceļā un juridiskos izdevumus atlīdzina daudzās dalībvalstīs; tā kā juridisko izdevumu apdrošinātāji turklāt ir jau paredzējuši apdrošinājumu visās pārrobežu lietās uz vairākiem gadiem un ir izveidojuši arī nodaļas, lai apstrādātu prasības no ārvalstīm un sekmētu to ātru izskatīšanu;tā kā joprojām visās dalībvalstīs ir jārisina jautājums par to, vai šādas pamatotas juridiskās izmaksas būtu jāsedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu;

O. turklāt, tā kā pamatotas juridiskās izmaksas, kuras sedz ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nepārprotami nodrošina labāku aizsardzību patērētājiem Eiropā un vairo to uzticību;

P. tā kā apdrošināšanas tirgus jaunajās dalībvalstīs nepārtraukti pilnveidojas; tā kā vairākās no šīm dalībvalstīm juridisko izdevumu apdrošināšana tomēr ir relatīvi jauns produkts, kurš jāreklamē, jo sabiedrības informētība par juridisko izdevumu apdrošināšanu ir salīdzinoši niecīga;

Q. tā kā ar juridisko izmaksu obligāto apdrošināšanu būtu jāsekmē patērētāju uzticība sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai, it īpaši gadījumos, kad ir vajadzīga tiesiskā aizsardzība, jo daudzās jaunajās dalībvalstīs patērētājus uztrauc augstā juridisko pakalpojumu maksa, kuru attiecīgajā gadījumā segs obligātā apdrošināšana;

R. tā kā juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs papildu un daudz sarežģītāka darba slodzi tiesu iestādēs, kā arī, iespējams, tiks kavēta strīdu izšķiršana un nepamatotu prasību skaits procentuāli palielināsies;

S. tā kā sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana un juridisko izdevumu apdrošināšanai ir atšķirīgi mērķi un tā kā arī to izmantošana atšķiras, proti, sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ļauj patērētājam segt izmaksas saistībā ar prasībām, kas vērsta pret viņu pēc ceļu satiksmes negadījuma, savukārt juridisko izdevumu apdrošināšana sedz juridisko pakalpojumu izmaksas, kas saistītas ar prasības celšanu pret trešo personu pēc ceļu satiksmes negadījuma;

T. tā kā valstu iestāžu, apdrošināšanas nozares pārstāvju un patērētāju organizāciju rīkotās sabiedriskās kampaņas ir svarīgas, lai valstu tirgus spētu pilnveidoties,

1.  atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu un uzsver to, cik svarīgi apspriežu norisē par ES politikas izstrādi šajā jomā ir pilnībā un efektīvi iesaistīt visas ieinteresētās personas, it īpaši patērētājus;

2.  tādēļ prasa, lai patērētāju organizācijas, kuras pārstāv galvenokārt ceļu satiksmes negadījumos cietušās personas, regulāri iesaistītos dalībvalstīs spēkā esošo sistēmu efektivitātes novērtēšanas procesā;

3.  atzinīgi vērtē tiesību aktu izvērtēšanu pēc to spēkā stāšanās, lai pārliecinātos, vai likumi darbojas kā paredzēts, un lai konstatētu to neparedzētu nepareizu piemērošanu;

4.  uzsver, ka ir būtiski palielināt patērētāju uzticību mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas politikai saistībā ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuri Eiropas Savienībā šķērso dalībvalstu robežas, turklāt jo īpaši svarīgi tas ir transportlīdzekļu vadītājiem no vecajām dalībvalstīm, kuri ceļo uz jaunajām dalībvalstīm un otrādi;

5.  uzskata, patērētāju uzticība mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai palielināsies, ja tiks sekmēti pašreizējie tiesiskie un tirgus virzītie risinājumi, ar kuriem patērētājs ir aizsargāts;

6.  uzskata, ka dalībvalstis ir atbildīgas arī par valsts apdrošināšanas sistēmu labu darbību saistībā ar ES tiesību aktiem par pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru un par ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām radītajām juridiskajām izmaksām;

7.  aicina Komisiju turpināt cieši uzraudzīt tirgus mehānismu efektīvu darbību un regulāri ziņot Parlamentam par šo jautājumu;

8.  uzskata, ka apdrošinātājam izvirzītā prasība maksāt likumā paredzētos procentus kavējuma gadījumā nav sodīšanas paņēmiens un ka Komisijai šī iemesla dēļ ir jāīsteno lielāka uzraudzība un šajā sakarā jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka visās dalībvalstīs tirgu darbība ir raita un patērētāji tiek efektīvi aizsargāti;

9.  uzsver, ka ir jāstiprina darba attiecības starp Komisiju, valstu iestādēm, apdrošināšanas nozares pārstāvjiem un patērētājiem, lai regulāri tiktu sniegti precīzi dati par izpildes sistēmām valstīs;

10.  uzsver, ka ir ne tikai jāņem vērā vispārējā ES pieeja attiecībā uz sankcijām, bet arī ir jāpiemēro subsidiaritātes princips, un ka nav nepieciešams saskaņot valstīs spēkā esošos sodu noteikumus;

11.  uzskata, ka valstu regulatīvās iestādes ir piemērotākas, lai patērētājiem nodrošinātu augstāko iespējamo aizsardzības līmeni valstu tirgū;

12.  tādēļ, atsaucoties uz pamatota piedāvājuma/pamatotas atbildes procedūru, iesaka ļaut dalībvalstīm pašām noteikt sankcijas un izvēlēties piemērotāko soda veidu un stingrības pakāpi;

13.  aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sodu piemērošanu gadījumos, kad nav ievērots triju mēnešu termiņš, kurā jāsniedz argumentēta atbilde uz prasību atlīdzināt zaudējumus vai arī argumentēts atlīdzības piedāvājums;

14.  uzskata, ka ir lietderīgi pirms sodu piemērošanas uzmanīgi apsvērt apdrošināšanas sabiedrību kavēšanās iemeslus, īpaši ņemot vērā tos iemeslus, kuri nav atkarīgi no šīm sabiedrībām; pauž cerību, ka Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu tirgus, piedāvājot palīdzību tām valstu iestādēm, kuras lūdz Komisijas atbalstu;

15.  atkārto, ka ir svarīgi vairot pilsoņu uzticību atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmai un popularizēt to, organizējot sabiedriskās kampaņas un īstenojot citus atbilstīgus pasākumus;

16.  aicina dalībvalstis un Komisiju vairot patērētāju uzticību, īstenojot atbilstīgus pasākumus, lai palielinātu informētību par dalībvalstu apdrošināšanas informācijas centriem un veicinātu šo centru izmantošanu, proti, pieprasot, lai apdrošinātāji informācijā, kura jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, ietvertu informācijas centra kontaktinformāciju attiecīgajā dalībvalstī;

17.  turklāt aicina dalībvalstis no apdrošinātājiem pieprasīt, lai tie papildus informācijai, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas, patērētājiem sniegtu izsmeļošu informāciju par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas darbību, tās izmantošanas iespējām un priekšrocībām, ko minētā sistēma sniedz apdrošinātajai pusei;

18.  mudina Komisiju turpināt uzraudzīt sistēmas darbību un gadījumos, kad tas nepieciešams vai kad valstu iestādes lūdz palīdzību, veikt koordinējošas darbības un sniegt palīdzību;

19.  turklāt uzskata, ka saistībā ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu juridisko izdevumu obligātā apdrošināšana radīs nepārprotamu bremzējošu efektu prasību atrisināšanai ārpustiesas ceļā, palielinās tiesā izskatāmo lietu skaitu un, visbeidzot, nepamatoti palielināsies darba slodze tiesās, tādējādi radot pašreizējā un topošā juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas tirgus darbības destabilizācijas draudus;

20.  tādēļ uzskata, ka iespējamo priekšrocību varētu būt mazāk nekā negatīvo seku, kuras rada juridisko izdevumu obligātās apdrošināšanas iekļaušana sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanā;

21.  mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm veikt turpmākos nepieciešamos pasākumus, lai, galvenokārt jaunajās dalībvalstīs, palielinātu informētību par tiesiskās aizsardzības apdrošināšanu, kā arī citiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību pievēršot patērētāju informēšanai par priekšrocībām, kuras sniedz iespēja iegādāties un izmantot viena vai cita veida apdrošināšanu;

22.  ņemot vērā šo kontekstu, uzskata, ka valstu regulatīvajām iestādēm ir izšķiroša nozīme citu dalībvalstu paraugprakses pārņemšanā un īstenošanā;

23.  tādēļ aicina Komisiju palielināt patērētāju aizsardzību, galvenokārt pieprasot, lai dalībvalstis mudinātu to regulatīvās iestādes un apdrošināšanas valsts uzņēmumus vairāk sniegt informāciju par juridisko izdevumu brīvprātīgas apdrošināšanas pieejamību;

24.  uzskata, ka pirms līguma slēgšanas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu varētu sniegt informāciju par iespēju iegūt juridisko izdevumu apdrošināšanu;

25.  aicina dalībvalstis mudināt valsts regulatīvās iestādes un starpniekiestādes, lai tās informē patērētājus par iespējamo risku un brīvprātīgo papildu apdrošināšanu, kas varētu patērētājam nodrošinās tādas priekšrocības kā juridisko izdevumu apdrošināšana, palīdzības apdrošināšana un apdrošināšana pret zādzību;

26.  aicina tās dalībvalstis, kuras nav izveidojušas alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas prasību apmierināšanai, apsvērt šādu sistēmu ieviešanu, ņemot vērā citu dalībvalstu paraugpraksi;

27.  prasa, lai Komisija pēc Romas II regulas[2] pieņemšanas pāragri neinterpretētu pētījumu rezultātus par miesas bojājumu diferencēšanu, kuri varētu ieteikt uz apdrošināšanu balstītu risinājumu un līdz ar to attiecīgus grozījumus Ceturtās direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu;

28.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  OV L 181, 20.07.2000., 65. lpp. Direktīva grozīta ar Direktīvu 2005/14/EK (OV L 149, 11.6.2005.,14. lpp.).
• [2]  Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).

PASKAIDROJUMS

Eiropas Savienībā valstu robežu šķērsošana ar automobiļiem kļūst biežāka saistībā ar personu pārvietošanās brīvību. Tas palielina vajadzību pēc skaidriem, precīziem un iedarbīgiem ES līmeņa tiesību aktiem par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu. Negadījumos cietušo personu aizsardzība vienmēr ir bijusi prioritāte, kuras dēļ ir jāatrisina vairākas problēmas.

Komisijas 2007. gada jūnija ziņojumā (COM 2007(0207)) par dažiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem aplūkoti vairāki svarīgi jautājumi, proti, Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu īstenošana attiecībā uz dalībvalsts soda noteikumiem un to efektivitāte, atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmas efektivitāte un to brīvprātīgo juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumu pieejamība, kurus papildus var izmantot ceļu satiksmes negadījumu potenciālie upuri.

Komisijas ziņojumā galvenokārt ir aplūkoti Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu noteikumi. Šie noteikumi regulē pamatota piedāvājuma procedūru. Pamatojoties uz Ceturto direktīvu, ārvalstīs (vai pārrobežu) ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem ir tiesības iesniegt kompensācijas prasību apdrošinātāja atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, kurš iecelts cietušās personas mītnes valstī. Cietušajai personai apdrošinātāja atbilde ir jāsaņem 3 mēnešu laikā, citādi ir paredzētas sankcijas. Komisijas ziņojuma 2. daļā ir aplūkoti jautājumi par tiesvedības izdevumiem, kas radušies cietušajai personai, un arī jautājums par to, vai tie ir jāsedz zaudējumu nodarītāja apdrošinātājam.

Komisija vēl joprojām pārbauda soda noteikumus dalībvalstīs un to īstenošanas efektivitāti tirgus mehānismos. Sankcijas ir paredzētas, ja pamatotās atbildes/piedāvājuma procedūrā nav ievērots triju mēnešu termiņš. Komisija ir nosūtījusi jautājumu anketas dalībvalstīm, un Komisijas eksperti vēl joprojām strādā, apkopojot rezultātus un gatavojot visu soda veidu apkopojumu.

Apspriedēs ar valstu iestādēm, arī jaunajās dalībvalstīs, ir apstiprinājies, ka esošie soda noteikumi ir atbilstīgi un to īstenošana ir efektīva visā ES. Ziņojumā ierosināts, ka Eiropas Komisijai ir jāturpina uzraudzīt situāciju, jākoordinē un vajadzības gadījumā jāsniedz palīdzība dalībvalstu iestādēm, kuras to lūdz, it sevišķi ņemot vērā to, ka strauji palielinās Eiropas ceļotāju skaits, kas pēc ES un Šengena zonas palielināšanās dodas uz citām ES dalībvalstīm.

Turklāt šajā ziņojumā ir ierosināts atstāt rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz sankciju piemērošanu par pārkāpumiem un lēmumu pieņemšanu par to, kādas sankcijas ir atbilstīgas saskaņā ar subsidiaritātes principu, un tādēļ nav nepieciešama valstu soda noteikumu saskaņošana. Patiesi, dalībvalstīs ir izveidojušās atšķirīgas sistēmas, un valstu reglatīvajām iestādēm ir labāka iespēja valstu tirgos nodrošināt augstāko iespējamo patērētāju aizsardzības līmeni.

Prasību administrēšanas sistēma ir pazīstama visās dalībvalstīs. Saskaņā ar Ceturtās direktīvas par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu 5. pantu visām dalībvalstīm ir jāizveido informācijas centrs. Informācijas centra pienākums ir informēt visus pārrobežu satiksmes negadījumos cietušos (autovadītājus, pasažierus un gājējus) par to, kā viņi var iesniegt prasību ārzemju pusei. Centra darbinieki uzmeklēs ārzemju puses apdrošinātāju un tā attiecīgo atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi, vajadzības gadījumā izmantojot automašīnas reģistrācijas numura zīmes datus. Sazināties ar visiem informācijas centriem var, izmantojot tālruni vai e-pastu, taču daudzi informācijas centri ir izveidojuši arī savu interneta mājaslapu, lai atbilstoši informētu patērētājus. Attiecīgo informāciju regulāri atjaunina. Ja apdrošinājuma ņēmējs vēršas pie sava apdrošināšanas uzņēmuma sakarā ar starpvalstu ceļu satiksmes negadījumu, apdrošināšanas uzņēmums bieži vien viņam palīdz, sniedzot detalizētu informāciju par attiecīgo informācijas centru.

Patērētāju uzticība kļūtu lielāka, ja dalībvalstis rastu piemērotus risinājumus patērētāju nodrošināšanai ar valstu informācijas centru kontaktinformāciju, ja patērētājam rodas vajadzība pēc papildu informācijas. Turklāt kā daļa no informācijas, kas tiek sniegta pirms līguma noslēgšanas, patērētājiem ir jāsaņem vispusīga informācijas par to, kā darbojas prasību administrēšanas pārstāvju sistēma un kā to savā labā var izmantot apdrošinājuma ņēmējs.

Juridisko izdevumu apdrošināšana ir pieejama vairākumā dalībvalstu (izņemot Maltu un Kipru). Skaitļi liecina, ka vairāk nekā 90 % visu gadījumu tiek atrisināti ārpustiesas ceļā un juridisko pakalpojumu izmaksas tiek atmaksātas daudzās dalībvalstīs. Jaunajās dalībvalstīs tirgi rodas un nemitīgi palielinās. Tomēr daudzos no tiem juridisko izmaksu apdrošināšana ir salīdzinoši jauns produkts, kurš būtu jāreklamē. Sabiedrības informētība par juridisko izmaksu apdrošināšanu vēl joprojām ir zema jaunajās dalībvalstīs, tādēļ ir nepieciešams vairot izpratni.

Svarīgākais jautājums ir par to, vai ieviest juridisko izmaksu obligāto apdrošināšanu visā ES vai kā uzticamu un efektīvu risinājumu saglabāt juridisko izmaksu brīvprātīgo apdrošināšanu. Pirmajai izvēlei ir vairākas priekšrocības, jo sevišķi patērētājiem jaunajās dalībvalstīs. Tai ir jāpalielina patērētāju uzticēšanās, it īpaši, kad tie cenšas panākt tiesisko aizsardzību, jo daudzu jauno dalībvalstu patērētāji ir piesardzīgi attiecībā uz dārgajām juridisko pakalpojumu izmaksām. Taču tas radītu papildu un daudz sarežģītāku darba slodzi tiesām, attiecīgus kavējumus strīdu atrisināšanā, iespējams, lielāku nepamatoto prasību skaitu, kā arī augstākas prēmijas, it īpaši valstīs, kur apdrošinātāji pašreiz piedāvā lētāku apdrošināšanu, kurā neietilpst juridisko izmaksu apdrošināšana. Visbūtiskākais ir tas, ka tiktu panākts bremzējošs efekts prasību atrisināšanai ārpustiesas ceļā. Turklāt tiktu izjaukts juridisko izdevumu apdrošināšanas tirgus darbības līdzsvars. Kopumā negatīvās sekas juridisko izdevumu obligātās apdrošināšanas sistēmas ieviešanai būtu lielākas nekā iespējamie ieguvumi.

Ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai palielinātu izpratni par tiesiskās aizsardzības apdrošināšanu, jo sevišķi jaunajās dalībvalstīs. Patērētāji ir jāinformē par priekšrocībām, ko piedāvā un sniedz šis apdrošināšanas veids. Valstu regulatīvajām iestādēm ir būtiska nozīme citu dalībvalstu paraugprakses īstenošanā.

Valsts iestāžu, privāto apdrošināšanas nozares un patērētāju organizāciju rīkotās sabiedriskās kampaņas ir svarīgas atbilstīgai valstu tirgus attīstībai. Starpniekiem ir jābūt pienākumam informēt patērētājus par iespējamiem riskiem un juridisko izdevumu apdrošināšanas nepieciešamību. Papildus minētajam ir jāmudina tās dalībvalstis, kurās nav izveidotas alternatīvas strīdu atrisināšanas sistēmas prasību apmierināšanai, ieviest citu dalībvalstu paraugprakses modeļus.

JuridiskāS komitejaS ATZINUMS (29.5.2008)

Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejai

par atsevišķiem mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumiem
(2007/2258(INI))

Atzinumu sagatavoja: Giuseppe Gargani

IEROSINĀJUMI

Juridiskā komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

A. tā kā sakarā ar personu brīvu pārvietošanos Eiropā aizvien pieaug pārrobežu autosatiksme un līdz ar to ir ārkārtīgi nepieciešami skaidri un funkcionāli noteikumi satiksmes negadījumu upuru aizsardzībai;

B.  tā kā mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas jautājumos dalībvalstis šobrīd piemēro atšķirīgas sistēmas un šajā sakarā Komisijai ir jāveic pētījums, un dalībvalstu atbildīgajām iestādēm tai ir jāpalīdz;

C. tā kā apspriedes ar valsts iestādēm, tostarp jauno dalībvalstu iestādēm, ir apstiprinājušas, ka pašreizējie noteikumi par sodiem, ja tādi pastāv, ir atbilstoši un tiek piemēroti visā Eiropas Savienībā;

D. tā kā Komisija, lai noskaidrotu sabiedrības informētības līmeni par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, apspriedās tikai ar dalībvalstīm un apdrošināšanas nozares pārstāvjiem, bet šajās apspriedēs pietiekami neiesaistīja sabiedrības pārstāvjus un patērētāju organizācijas, t.i., puses, kas bija visvairāk ieinteresētas, lai sistēma pareizi darbotos,

1.  aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu sodu piemērošanu gadījumos, kad nav ievērots triju mēnešu termiņš, kurā jāsniedz argumentēta atbilde uz prasību atlīdzināt zaudējumus vai arī argumentēts atlīdzības piedāvājums;

2.  uzskata, ka ir lietderīgi pirms sodu piemērošanas uzmanīgi apsvērt apdrošināšanas sabiedrību kavēšanās iemeslus, īpaši ņemot vērā tos iemeslus, kuri nav atkarīgi no šīm sabiedrībām; pauž cerību, ka Komisija turpinās uzraudzīt dalībvalstu tirgus, piedāvājot palīdzību tām valstu iestādēm, kuras lūdz Komisijas atbalstu;

3.  mudina dalībvalstis iesniegt attiecīgu informāciju par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju sistēmu, īpaši par šo pārstāvju sarakstu visās dalībvalstīs, ne tikai prasot apdrošināšanas sabiedrībām informācijā pirms līguma noslēgšanas norādīt to, kā šī sistēma darbojas, un tās dotās priekšrocības, bet arī īpaši veicinot kontaktus starp dažādās dalībvalstīs izveidotajiem informācijas centriem;

4.  prasa, lai Komisija pēc Romas II regulas[1] pieņemšanas pāragri neinterpretētu pētījumu rezultātus par miesas bojājumu diferencēšanu, kuri varētu ieteikt uz apdrošināšanu balstītu risinājumu un līdz ar to attiecīgus grozījumus Ceturtās direktīvā par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu[2];

5.  aicina Komisiju norādīt alternatīvas strīdu izšķiršanas sistēmas prasību apmierināšanai, piemēram, tiešu kompensāciju sistēmu, un šīs sistēmas ieviest atbilstīgi dalībvalstu paraugpraksei;

6.  uzskata, ka attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu ir ieteicams saglabāt brīvprātības principu, lai ņemtu vērā dalībvalstu dažādo tirgu īpatnības; pauž cerību, ka dalībvalstis un Komisija ar informācijas kampaņu palīdzību sekmēs informētību par šādu apdrošināšanas veidu, kā arī veicinās šādu pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai veicinātu citu dalībvalstu paraugpraksē balstītu modeļu apriti.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	29.5.2008
Galīgais balsojums	+: –: 0:	20 0 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Carlo Casini, Bert Doorn, Monica Frassoni, Giuseppe Gargani, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Neena Gill, Piia-Noora Kauppi, Katalin Lévai, Antonio Masip Hidalgo, Manuel Medina Ortega, Aloyzas Sakalas, Francesco Enrico Speroni, Diana Wallis, Jaroslav Zvěřina, Tadeusz Zwiefka
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Sharon Bowles, Luis de Grandes Pascual, Sajjad Karim, Georgios Papastamkos, Jacques Toubon

• [1]        Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām („Roma II”) (OV L 199, 31.7.2007., 40. lpp.).
• [2]        Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīva 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV L 181, 20.7.2000, 65. lpp.).

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	3.6.2008
Galīgais balsojums	+: –: 0:	20 0 12
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Charlotte Cederschiöld, Gabriela Creţu, Janelly Fourtou, Evelyne Gebhardt, Martí Grau i Segú, Małgorzata Handzlik, Malcolm Harbour, Edit Herczog, Iliana Malinova Iotova, Graf Alexander Lambsdorff, Lasse Lehtinen, Toine Manders, Arlene McCarthy, Nickolay Mladenov, Zita Pleštinská, Zuzana Roithová, Heide Rühle, Leopold Józef Rutowicz, Salvador Domingo Sanz Palacio, Christel Schaldemose, Andreas Schwab, Marianne Thyssen, Barbara Weiler
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Emmanouil Angelakas, Giovanna Corda, Jan Cremers, Joel Hasse Ferreira, Filip Kaczmarek, Manuel Medina Ortega
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Dragoş Florin David, Jean-Paul Gauzès, Sirpa Pietikäinen