ZIŅOJUMS par jautājumu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru”

12.6.2008 - (2008/2041(INI))

Transporta un tūrisma komiteja
Referents: Reinhard Rack

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par jautājumu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru”

(2008/2041(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Zaļo grāmatu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551),

–   ņemot vērā Balto grāmatu „Eiropas Savienības transporta politika līdz 2010. gadam — pamatnostādnes nākotnei” (COM(2001)0370),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas dinamisma saglabāšana — ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā — Eiropas Komisijas 2001. gadā publicētās Transporta Baltās grāmatas vidusposma pārskats” (COM(2006)0314),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz drošāku, tīrāku un efektīvāku mobilitāti Eiropas mērogā: pirmais ziņojums par viedajiem automobiļiem” (COM(2007)0541),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Konkurētspējīgas autobūves nozares tiesiskais regulējums 21. gadsimtam — Komisijas nostāja attiecībā uz augsta līmeņa darba grupas CARS 21 nobeiguma ziņojumu — Ieguldījums ES stratēģijā izaugsmei un nodarbinātībai” (COM(2007)0022),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par viedā automobiļa iniciatīvu „Izpratnes padziļināšana par IST gudrākiem, drošākiem un tīrākiem transportlīdzekļiem” (COM(2006)0059),,

–   ņemot vēra Komisijas paziņojumu „Kravu pārvadājumu loģistika Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošais faktors” (COM(2006)0336),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Kravu pārvadājumu loģistikas rīcības plāns” (COM(2007)0607),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par pilsētvides tematisko stratēģiju (COM(2005)0718),

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumus un pamatnostādnes un Eiropas Parlamenta atzinumus par struktūrfondiem un Kohēzijas fondu, kā arī 7. Pētniecības pamatprogrammu,

-    ņemot vērā pārskatīto priekšlikumu direktīvai par tīru un energoefektīvu autotransporta līdzekļu veicināšanu (COM(2007)0817),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju[1],

–   ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par Eiropas dinamisma saglabāšanu — ilgtspējīgu attīstību mūsu kontinentā[2],

–   ņemot vērā 2008. gada 15. janvāra rezolūciju par CARS 21 — konkurētspējīgas autobūves nozares tiesisko regulējumu[3],

–   ņemot vērā 2007. gada 5. septembra rezolūciju par kravu pārvadājumu loģistiku Eiropā — ilgtspējīgas mobilitātes izšķirošo faktoru[4],

–   ņemot vērā 2006. gada 26. septembra rezolūciju par pilsētvides tematisko stratēģiju[5],

–   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par pilsētas mobilitāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0252/2008),

A. tā kā pilsētām (pilsētām un to apkārtnei) daudzējādā ziņā ir ļoti liela nozīme ES iedzīvotāju dzīvē; tā kā pilsētas, neraugoties uz atšķirīgo platību un struktūru, saskaras ar līdzīgām problēmām un uzdevumiem saistībā ar pilsētas satiksmes radīto piesārņojumu, pārslogotību, troksni un satiksmes drošības problēmām;

B.  tā kā pilsētās ir steidzami vajadzīga jauna un novatoriska mobilitātes koncepcija, jo pilsētas satiksme dod galveno pienesumu attiecībā uz klimata pārmaiņām, piesārņojumu un citām vides problēmām, kā arī negatīvi ietekmē pilsētas iedzīvotāju dzīves kvalitāti un veselību; tā kā šīs problēmas ir jārisina, lai ES kopējā stratēģija cīņai pret klimata pārmaiņām un citām vides problēmām būtu sekmīga;

C. tā kā ir pienācīgi jāsadala uzdevumi starp Eiropas Savienību, pilsētām un lielpilsētām, piešķirot Eiropas Savienībai skaidri noteiktu lomu; tā kā saskaņā ar labāka regulējuma principu, kā arī subsidiaritātes un proporcionalitātes principu Kopienas pasākumi pilsētu mobilitātes jomā ir jāīsteno tikai tad, ja ir skaidra Eiropas pievienotā vērtība;

D. tā kā Eiropas Savienības iekšējā tirgus koncepcijas pamatprincipi ir jāievēro arī pilsētu mobilitātes jomā;

E.  tā kā Eiropas pilsētām un lielpilsētām jābūt plašām elastīgu instrumentu izvēles iespējām, lai tās varētu izveidot sev piemērotu politikas stratēģiju kombināciju un sniegt integrētus, ilgtspējīgus, sociālā ziņā efektīvus un ekonomiski pamatotus risinājumus to īpašajām mobilitātes problēmām; tā kā labāki loģistikas risinājumi un pāreja uz ilgtspējīgākiem transporta veidiem ir jāpanāk visos transporta veidos un jomās (gājēji, riteņbraucēji, sabiedriskais un privātais pasažieru transports, preču pārvadājumi un pakalpojumi), lai nodrošinātu labu piekļuvi pilsētu centriem un netraucētas satiksmes plūsmas, kas ir ļoti svarīgi iedzīvotājiem, pilsētu apmeklētājiem, piepilsētu iedzīvotājiem, preču un pakalpojumu ražotājiem un piegādātājiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem; tā kā īpaša uzmanība jāpievērš izvēlēto instrumentu savietojamībai, lai iestādes pēc tam varētu nodrošināt, ka par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu pilsētās tiek piemēroti pārrobežu sodi;

F.  tā kā, veidojot Eiropas Savienības politiku pilsētas transporta jomā, ir jāņem vērā ekonomiskā, sociālā, teritoriālā un vides kohēzija; tā kā īpaša uzmanība jāpievērš īpašām problēmām un apstākļiem jaunajās dalībvalstīs;

G. tā kā jāņem vērā darba ņēmēju (piepilsētu iedzīvotāju), cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās iespējām, bērnu (saliekamos ratiņos), mazturīgo iedzīvotāju un vecāka gadagājuma cilvēku īpašās vajadzības; tā kā ir jāņem vērā, ka Eiropas iedzīvotāju strauja novecošana ir saistīta ar demogrāfiskām pārmaiņām un sabiedrībai rada jaunas mobilitātes vajadzības;

H. tā kā ir būtiski pieņemt jaunu pieeju pilsētu teritoriju stratēģiskajai plānošanai, lai paredzētu vides, enerģētikas un mobilitātes problēmas, kas radīsies nākamajās desmitgadēs;

I.   tā kā ārējo izmaksu internalizācija ir svarīgs solis, lai noteiktu patiesās izmaksas transporta nozarē; tā kā ir jāpārbauda šķērssubsidēšanas iespējas ilgtspējīgiem pilsētas transporta projektiem, lai nodrošinātu taisnīgu līdzekļu sadalījumu starp preču un pasažieru pārvadājumiem un starp dažādiem transporta veidiem; tā kā ir jācenšas izstrādāt jaunus finansēšanas instrumentus un labāk un biežāk izmantot tādus pašreizējos finansēšanas instrumentus kā struktūrfondi un Kohēzijas fonds, lai rastu ilgtspējīgus pilsētu mobilitātes risinājumus,

Eiropas Savienības nozīme

1.   atzinīgi vērtē iepriekš minēto Zaļo grāmatu, uzskatot to par labu pamatu diskusijām; atzinīgi vērtē arī iesaistīto pušu vispusīgu iesaistīšanu ES turpmākās politikas veidošanā un formulēšanā pilsētas satiksmes jomā;

2.   uzskata, ka ir skaidri jādefinē Eiropas Savienības kompetences jomas saskaņā ar Līgumos noteikto subsidiaritātes un proporcionalitātes principu; atzīst principu, ka pašvaldības iestādes var neatkarīgi pieņemt savu mobilitātes politiku, ja tā nepārkāpj attiecīgos valsts un Eiropas Savienības tiesību aktus; vienlaikus gaida, ka, piemērojot iepriekš minētos principus, dalībvalstis, pilsētas un lielpilsētas ņems vērā savu atbildību attiecībā uz pilsētu mobilitātes labāku organizēšanu un plānošanu; tomēr atzīst, ka Kopienas vienota rīcība attiecībā uz pilsētu mobilitāti var sniegt skaidru pievienoto vērtību dažās jomās;

3.   uzskata, ka ES ir jānosaka pilsētu mobilitātes vispārējā stratēģija, lai samazinātu privāto automašīnu plašo izmantošanu, un jāveicina pāreja uz ilgtspējīgiem transporta veidiem, lai atbalstītu ES saistības vides aizsardzības jomā un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā;

4.   uzskata, ka ir vajadzīga rīcība Eiropas līmenī šādās jomās un aicina:

-   izstrādāt kopēju integrētu Eiropas pilsētu mobilitātes stratēģiju, ko kā vienotu atsauces sistēmu var piemērot Eiropas Savienības, dalībvalsts, reģionālā un vietējā līmeņa ieinteresētās puses (pašvaldības, pilsoņi, uzņēmēji un ražotāji); šīs pieejas pamatā ir jābūt ES iekšējā tirgus principiem ilgtspējīgas mobilitātes nodrošināšanai, un būtu jāņem vērā pilsētu ekonomiskā dzīvotspēja un ietekme uz demogrāfiju (migrācija prom no pilsētām); uzsver, ka pilsētām un pilsētu teritorijām ir jādod skaidri stimuli, lai izveidotu integrētus un visaptverošus ilgtspējīgus pilsētu mobilitātes plānus, galveno uzmanību pievēršot pilsētas un tās teritorijas izmantošanas plānošanai ilgtermiņā;

-   apkopot un efektīvi izplatīt uzticamus un salīdzinošus datus par visiem pilsētas un priekšpilsētas satiksmes aspektiem, ņemot vērā nosacījumus saistībā ar pārmaiņām nākotnē (piemēram, demogrāfiskās pārmaiņas, ekonomiskā izaugsme, klimata pārmaiņas);

-   apkopot spēkā esošos Kopienas noteikumus, kas tieši vai netieši ietekmē pilsētu mobilitāti, pārbaudot attiecīgās uzlabošanas un vienkāršošanas iespējas;

-   novērtēt, kā dalībvalstis īsteno un piemēro Eiropas Savienības tiesību aktus, kas skar pilsētas transportu, jo īpaši sabiedrisko transportu;

-   izveidot vietējo iniciatīvu sarakstu, kuru mērķis ir risināt dažas no Zaļajā grāmatā minētajām problēmām (piemēram, maksa par ceļu izmantošanu, zaļās zonas, drošība sabiedriskajā transportā, riteņbraucēju aizsardzība u. c.); cer, ka šis saraksts var veidot pamatu paraugprakses apmaiņai šajās jomās;

-   pārraudzīt vietējos pasākumus, kas saistīti ar piekļuvi pilsētu centriem, lai izvairītos no jauniem tirdzniecības šķēršļiem ES iekšējā tirgū;

-   izveidot „Eiropas pilsētu mobilitātes platformu” vai citus efektīvus forumus, kuros visaptveroši apkopo visus datus, paraugprakses un politikas informāciju par pilsētu mobilitāti, lai atvieglotu pilsoņiem un politikas veidotājiem piekļuvi būtiskai informācijai, kas vajadzīga pilsētu mobilitātes politikas attīstīšanai; uzsver, ka šādā platformā ir maksimāli jāizmanto pašreizējās datubāzes, resursi un iestādes, lai izvairītos no birokrātijas;

- izvērtēt dažādu transporta veidu ārējās izmaksas, kā arī pārbaudīt iespējas tās internalizēt;

5.   aicina Komisiju strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai pārvarētu valstu barjeras pilsētu shēmām, tomēr neierosinot jaunus ES tiesību aktus, kuri varētu ierobežot vietējo iestāžu elastīgumu, kas vajadzīgs mobilitātes problēmu risināšanai;

Likumdošana

6.   uzskata, ka Eiropas Savienībai tajās politikas jomās, kurās tā darbojas kā likumdevēja (piemēram, budžeta politika, vides politika, sociālā un darba tirgus politika, konkurences politika, rūpniecības politika, reģionālā un kohēzijas politika, transporta un satiksmes drošības politika, enerģētikas politika) ir jāņem vērā īpašās prasības saistībā ar pilsētas transportu;

Standartizācija un saskaņošana

7.   aicina izstrādāt īpašus ES noteikumus un/vai pamatnostādnes par standartizāciju un saskaņošanu attiecībā uz:

- zaļo zonu un ceļu nodokļu noteikšanu un piemērošanu; uzskata, ka lēmums par šo pasākumu ieviešanu ir jāpieņem vietējā līmenī, ņemot vērā katras konurbācijas īpašo situāciju; tā kā saskaņā ar ES iekšējā tirgus principiem ir jāpievērš īpaša uzmanība minēto pasākumu savietojamībai, lai radītu iespējas brīvām satiksmes plūsmām un novērstu, ka dažādās dalībvalstīs tiek īstenotas dažādas iniciatīvas;

-    tehniskām un organizatoriskām prasībām, lai nodrošinātu pasažieru un kravas pārvadāšanas transporta dažādu veidu savietojamību; pārvietošanās iespējām invalīdiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar maziem bērniem un mazturīgajiem;

- satiksmes drošības uzlabošanu saskaņā ar Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktiem;

–    automatizētas transporta sistēmas (ITS) tehnoloģiju pieejamību un savietojamību izmantošanai visā ES;

Paraugprakses izplatīšana un apmaiņa

8.   lai veicinātu paraugprakses apmaiņu, aicina īstenot piemērotus pasākumus, jo īpaši šādās jomās:

- pašreizējās infrastruktūras izmantošanas uzlabošana, piemēram, izstrādājot elastīgas ceļu izmantošanas stratēģijas;

–    vairākveidu pārvadājumu un mobilitātes risinājumu pieņemšana (sauszeme, dzelzceļš, ūdensceļi);

-    integrētas biļešu pārdošanas un apmaksas sistēmas, kas vienkāršo piekļuvi dažādiem transporta veidiem, un dažādu transporta veidu kopīga izmantošana;

-    individuālu ilgtspējīgu mobilitātes plānu izstrāde un atbalsta pasākumi reģionālajā un pilsētas plānošanā („maza mēroga pilsēta”), savlaicīgi iesaistot visas ieinteresētās puses;

-    jauni risinājumi efektīvu preču pārvadājumu jomā, tostarp drošas iekraušanas un izkraušanas sistēmas, lai atvieglotu pēdējās jūdzes operācijas;

-    ilgtspējīgas transporta pakalpojumu attīstības nodrošināšana, lai veicinātu tūristu mobilitāti pilsētu un piepilsētu teritorijās,

-    pamatnostādnes publiskiem iepirkumiem, kas atbilst vides aizsardzības prasībām,

-    sabiedriskā transporta uzlabošana, ņemot vērā efektivitāti, pievilcību un pieejamību arī invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kā arī drošumu un drošību;

-    ilgtspējīgu mobilitātes ķēžu veicināšana: iešana kājām – riteņbraukšana – automobiļa kopēja izmantošana – darbinieku izvadāšana pa mājām – taksometru pakalpojumi – kolektīvā/sabiedriskā mobilitāte;

- labāka tuvsatiksmes organizēšana;

-    transporta pārvaldības pasākumi, lai optimizētu loģistiku un mobilitātes pārvaldību, kas veicinātu transporta izmantošanas samazināšanu un/vai tā neizmantošanu, piemēram, piemēram, tāldarbs vai elastīgi darba un mācību laiki;

–    pasākumi virtuālās mobilitātes veicināšanai, piemēram, e-mācības, e-banka, televeikali un telekonferences;

-    zaļo zonu un maksas ceļu sistēmas izveide;

–    stāvvietu politika un prakse, piemēram automašīnu novietošanas pārvaldības sistēmu izveide;

–    automatizētas transporta sistēmas lietojuma uzlabošana un izplatīšana;

9.   aicina pēc iespējas plašāk izplatīt datus par pilsētu mobilitāti, piemēram, Eiropas Kopienu Statistikas biroja un CARE (Kopienas datubāze par ceļu satiksmes negadījumiem Eiropā) statistiku; prasa atvērt piekļuvi CARE datubāzei, kas varētu būt iedarbīgs līdzeklis informācijas un pieredzes apmaiņai starp transporta nozares darbiniekiem;

10. aicina Komisiju atbalstīt vietējās varas iestādes, sekmējot izmēģinājuma projektu un eksperimentālo projektu īstenošanu, jo īpaši atbalstot tādus projektus, kuru mērķis ir ieviest integrētu pieeju pilsētu mobilitātes jautājumam, kā arī sniedzot palīdzību pilsētplānošanas izpētē;

Pētniecība un attīstība

11. uzsver pētniecības un attīstības nepieciešamību ilgtspējīga transporta jomā, jo īpaši tehnoloģiskās attīstības veicināšanai, izstrādājot tīrākās transporta līdzekļu tehnoloģijas; aicina Komisiju un Padomi ieguldīt līdzekļus tīrās, efektīvākās, uz patērētājiem orientētās un drošās pilsētu transporta sistēmās, kā arī veikt pasākumus šādu sistēmu tirgus izveidei;

12. norāda, ka ES ir liela nozīme automatizētas transporta sistēmas izveidē, veicināšanā un novatorisku tehnoloģiju finansēšanā, jo tās var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, cita starpā satiksmes drošības palielināšanā, kā arī satiksmes plūsmas un loģistikas efektivitātes uzlabošanā; tādēļ uzskata, ka Eiropas Savienībā ir jāveicina šo sistēmu turpmākā attīstība un jo īpaši arvien plašāka izmantošana;

13. aicina Komisiju izveidot dažādās ES pamatprogrammās izstrādāto pilsētu mobilitātes pētniecības un attīstības projektu pieejamus un savienojamus sarakstus, norādot piemērus, kas īstenoti praksē;

Koordinācija starp pašvaldībām

14. uzsver, ka paraugprakses apmaiņa attiecībā uz mobilitātes pārvaldību un labāku koordināciju ir būtiska pilsētu transporta un mobilitātes uzlabošanai, jo ir novērojami tādi trūkumi kā neatbilstīgs pienākumu sadalījums un nepietiekami koordinētas darbības starp dažādām vietējām, reģionālām un valsts iestādēm, kā arī nepietiekama pilsētu, priekšpilsētu un lauku transporta sistēmu plānošanas koordinācija; norāda, ka slikta koordinācija starp vietējām pašvaldībām paaugstina piegādes izmaksas, palielina satiksmi un tādējādi palielina vides piesārņojumu;

15. aicina nekavējoties īstenot labāku koordināciju starp vietējām kaimiņu pašvaldībām, lai nodrošinātu zināmu konsekvences pakāpi un nodrošinātu ilgtspējīgu un harmonisku vietējās un reģionālās transporta infrastruktūras attīstību pierobežu teritorijās un citur;

Integrētā pieeja

16. uzskata, ka pilsētu attīstība un plānošana ir jāīsteno integrēti, ņemot vērā pilsētu transporta pašreizējās un turpmākās vajadzības; ātrgaitas dzelzceļa savienojumi starp pilsētu centriem un upju un dzelzceļa stacijām, lidostām un jo īpaši ar nomaļu rajoniem ir jāizvirza par prioritāti plašai pilsētas attīstībai un modernizācijai;

17. atgādina, ka, ņemot vērā arvien straujāku urbanizāciju, ir jāvelta lielāka uzmanība priekšpilsētām, piepilsētas zonām un konurbācijām;

Individuāla atbildība

18. uzsver pilsoņu personīgo atbildību un uzskata, ka pilsoņi ir jāmudina kritiski izvērtēt savu satiksmes dalībnieka uzvedību un, ja tas ir iespējams, aktīvi piedalīties vietējos pilsētu mobilitātes forumos; uzskata, ka gandrīz katrs pilsonis var mainīt savus ieradumus, piemēram, saistībā ar savas automašīnas izmantošanu un alternatīviem transporta veidiem (iešanu kājām, riteņbraukšanu vai sabiedrisko transportu), un tādējādi dot personīgu ieguldījumu tīras un dzīves kvalitātes ziņā augstvērtīgas pilsētas vides veidošanā; aicina valsts, reģionālām un vietējām iestādēm nodrošināt alternatīvas mobilitātes iespējas, lai šīs pārmaiņas veicinātu; turklāt aicina Eiropas Savienības, valstu, reģionālās un vietējās iestādes pastiprināt iedzīvotāju izglītošanas un informācijas kampaņas, lai viņi labāk apzinātos savu uzvedību satiksmē; jo īpaši uzsver šo kampaņu būtisko lomu jaunās paaudzes izglītošanā;

19. šajā saistībā uzsver „dienas bez auto” nozīmi un arvien lielākos panākumus ES mobilitātes nedēļas kontekstā; atzīmē, ka 2007. gadā 1909 pilsētas no 23 dalībvalstīm piedalījās šajā iniciatīvā; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt atbalstu šai iniciatīvai un veicināt tās plašu pieņemšanu;

20. uzskata par vajadzīgu veikt pētījumu, kur iztirzāta detalizēta informāciju par visiem aspektiem saistībā ar iedzīvotāju mobilitātes iespējām pilsētā (individuālais transports pret sabiedrisko transportu); aicina veikt jaunu un standartizētu datu vākšanu par tādiem mazāk pētītiem jautājumiem kā gājēju un riteņbraucēju uzvedība un pilsoņu motivācija izmantot tādus un ne citādus transporta veidus;

Finansēšana

21. uzskata, ka Eiropas Savienība, finansējot pasākumus pilsētas pasažieru un kravas transporta jomā, piemēram, izmantojot struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus, var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, un aicina Komisiju izmantot savu kompetenci šajā jomā; atgādina, ka dalībvalstīm ir jāuzņemas finansiālā atbildība to pasākumu īstenošanā, kuri noteikti Kopienas tiesību aktos attiecībā uz vidi un transportu;

22. aicina Komisiju izveidot īpašus tirgus ekonomikas instrumentus, kas rada līdzsvarotus nosacījumus ilgtspējīgas mobilitātes nodrošināšanai pilsētu centros;

23. ņemot vērā nākamo ES budžeta pārskatīšanu, prasa, lai projektu finansēšana, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus, turpmāk pastiprināti būtu saistīta ar nosacījumiem un prasībām attiecībā uz transporta ilgtspējību un vides aizsardzību, un uzskata to par piemērotu instrumentu videi labvēlīga un plaši pieejama transporta stratēģiju veicināšanā;

24. aicina Komisiju patstāvīgi vai kopā ar Eiropas Investīciju banku strādāt, piemēram, pie pilsētu transporta pašreizējo un turpmāko finansēšanas iespēju izskatīšanas; iesaka izstrādāt visaptverošu rokasgrāmatu, kurā būtu sistemātiski norādītas visas pilsētu transporta jomā pieejamās finansēšanas programmas; turklāt aicina Komisiju pārbaudīt jautājumu par šķērssubsidēšanu transporta jomā, kas nodrošina taisnīgu attieksmi pret visiem transporta veidiem un arī pret pasažieru un kravas transportu; turklāt ir jāizvērtē visi sabiedriski privātās partnerības aspekti un tās iespējamais ieguldījums ilgtspējīgos pilsētu mobilitātes risinājumos;

25. aicina Eiropas Parlamenta Prezidiju un tā dienestus rādīt priekšzīmi, īstenojot savus lēmumus un veicinot mobilitātes pārvaldības pasākumus EP deputātiem, darbiniekiem un viesiem ar nolūku integrēt ilgtspējīgo mobilitāti Kopienas vides vadības un audita sistēmas (EMAS) regulas piemērošanā;

                                                                            o

                                                                 o                    o

26. uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

• [1]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057.
• [2]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0345.
• [3]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0007.
• [4]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0375.
• [5]  Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0367.

PASKAIDROJUMS

Ievads

Eiropas Komisija, 2006. gadā iesniedzot Transporta Baltās grāmatas vidusposma pārskatu, darīja zināmu savu nodomu iesniegt Zaļo grāmatu par pilsētu transportu. Pēc plašas sabiedriskās apspriešanas 2007. gada pirmajā pusē Komisija 2007. gada 25. septembrī publicēja Zaļo grāmatu „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551). Līdz ar Zaļās grāmatas publicēšanu tika uzsākts apspriešanās process, kas ilgs līdz 2008. gada 15. martam, aicinot iesaistītās personas paust viedokli par Komisijas priekšlikumiem. Līdz gada beigām Komisija iesniegs konkrētu rīcības plānu.

Referents atzinīgi vērtē šo apjomīgo Zaļo grāmatu, kurā ir mēģināts aptvert pēc iespējas plašu pilsētu mobilitātes jautājumu loku. Atšķirībā no Komisijas pieejas, ar ko saskaņā jautājumus kārto pēc tematiskā principa (raita satiksme, „zaļākas” pilsētas, vieds, pieejams un drošs pilsētas transports), referents uzskata, ka ir jānoskaidro galvenais jautājums: „Kāda varētu būt/kādai jābūt ES lomai pilsētas transporta jomā, un kā ES attiecīgā gadījumā var rīkoties/kā tai jārīkojas?”

Eiropas Savienības loma

Tāpēc sākumā būtu jāmin tās jomas[1], kurās Eiropas līmeņa darbības var radīt ievērojamu pievienoto vērtību. Tādēļ referents norāda, ka, risinot pilsētas transporta jautājumu, liela nozīme ir Eiropas integrētai pieejai. Īpaša uzmanība jāpievērš arī ticamas un salīdzināmas informācijas iegūšanai, kas atspoguļotu esošo stāvokli, vienlaikus ņemot vērā arī turpmākas pamatnosacījumu izmaiņas (piem., demogrāfiskās izmaiņas). Ir svarīgi apkopot un izvērtēt pilsētas transporta jomā spēkā esošos noteikumus, īpaši ņemot vērā iespējamu ierobežojumu atcelšanu. Šai sakarā jāizvērtē arī ārējās izmaksas un to iespējamā internalizācija.

Saistošas tiesību normas/Nesaistoši instrumenti

Tālāk tiek izvērtēta ES kā likumdevējas loma. Pilsētas transports ir tāda politikas daļa, kuru ietekmē daudzas ES līmenī jau sakārtotas jomas, piemēram, vides politika, sociālā un darba tirgus politika, konkurences politika, rūpniecības politika, reģionālā un kohēzijas politika, kā arī transporta politika. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir saprotama Eiropas Komisijas interese par šo jautājumu.

Jāmin arī papildus pievienotā vērtība, kuru ES var sniegt pilsētu mobilitātes uzlabošanas jomā, proti, tā var izstrādāt jauno risinājumu pamatstandartus un normatīvus. Izstrādājot jaunus risinājumus, Kopienas līmenī būtu jāvadās pēc vienādiem principiem, lai iedzīvotāji un rūpniecības nozares pārstāvji varētu rēķināties ar savstarpēji saskaņotām dalībvalstu struktūrām.

Pilsētas transporta problēmas caurmērā ir ļoti līdzīgas, bet, ņemot vērā pilsētu daudzveidību, tās nav pilnībā salīdzināmas. Tāpēc būtu vēlams, lai, risinot attiecīgas transporta problēmas, pilsētu un pašvaldību rīcībā būtu līdzvērtīgi instrumenti, kas atšķirtos tikai detaļās. Piedāvājot skaidri strukturētus risinājumus, vietējām struktūrām tiktu dota iespēja izvēlēties un īstenot tās situācijai vispiemērotāko. Galvenais mērķis ir nodrošināt, lai, pamatojoties uz standartizētiem risinājumiem, vietējās struktūras varētu veidot savu politikas virzienu kopumu. „Izolēti risinājumi” katrā ziņā nav vēlami.

Nosakot vides un zema emisijas apjoma zonas, kā arī maksu par pilsētas ceļu infrastruktūru izmantošanu, Eiropas mērogā jāizmanto līdzīgas struktūras, lai iedzīvotāji, kā arī rūpniecības un ekonomikas nozares pārstāvji Kopienas līmenī varētu rēķināties ar analoģiskiem principiem. Šajā sakarā jāatzīmē, ka liela nozīme ir tehnisko risinājumu savstarpējai izmantojamībai. Būtu jāpārbauda, vai saderības princips ir izmantojams arī jomās, kas nav tik lielā mērā saistītas ar tehniku (piemēram, izmantojot vinjetes un uzlīmes par noteiktām piekļuves tiesībām). Īpaša uzmanība jāpievērš mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem, piemēram, personām ar kustību traucējumiem, bērniem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Ar to ir saistīta satiksmes drošības joma. Satiksmes drošības jautājumi jārisina, izmantojot integrētu pieeju un ņemot vērā visas satiksmes un infrastruktūras jomas.

Šādus saistošu tiesību normu pasākumus daudzās jomās var papildināt ar tiesiski nesaistošu instrumentu izmantošanu, proti, ar labas prakses apmaiņu. Risinot pilsētas transporta problēmas, liela nozīme ir optimizētai esošās infrastruktūras izmantošanai. Pilsētas teritorija ir visvērtīgākais resurss, jo tā ir ļoti ierobežota. Risinot satiksmes problēmas, var līdzēt novatoriski risinājumi, piemēram, diennakts laikam piemērota ceļu noslogojuma izstrāde. Lielas iespējas paver arī vairākveida pārvadājumu koncepcijas. Tā, piemēram, vēl nav izmantotas visas iespējas, ko sniedz upju transporta iekļaušana pilsētas transporta sistēmā. Eiropas Komisija varētu atbalstīt arī jautājumos par teritorijas un pilsētu plānojumu. Vairāk jādiskutē par individuālu mobilitātes plānu nozīmi. Tie ir saistāmi gan ar svārstmigrācijas problēmām, gan ar „mākslīgi radītu satiksmi” (piemēram, ar lieliem tirdzniecības centriem piepilsētās). Domājot par pilsētas ekonomiskajiem resursiem, īpaša uzmanība jāpievērš arī pārdomātai loģistikai, proti, labi organizētam un efektīvam preču un kravu transportam.

Transporta politika ietver arī ekoloģiskās atbildības jautājumu. Minētās Zaļās grāmatas izstrādes galvenais mērķis ir nodrošināt būtiskus dzīves kvalitātes un veselības aspektus. Ar to ir cieši saistīta vides aizsardzības prasībām atbilstoša iepirkumu politika. Tās nozīme savukārt parādās, runājot par ārējo izmaksu internalizāciju, kas var (finansiāli) ietekmēt virzību uz videi labvēlīgu mobilitāti. Jāturpina sabiedriskā pilsētas transporta attīstība. Tam jābūt efektīvākam, atraktīvākam un pievilcīgākam, lai iedzīvotājus pamudinātu mainīt transporta veidu un izvairītos no tā, ka, pārvietojoties pa pilsētu, salīdzinoši nepievilcīgo sabiedrisko transportu ir spiesti izvēlēties mazāk nodrošinātie sabiedrības locekļi. Ir jāizmanto arī alternatīvo pārvietošanās līdzekļu, piemēram, divriteņu, iespējas. Labāk organizēta tuvsatiksme var ievērojami atslogot pilsētas arī to sastrēguma stundās. Nedrīkst nenovērtēt pasākumus, kas vērsti uz satiksmes noslogojuma mazināšanu, piemēram, aizvien vairāk izmantojot koncepciju par tāldarbu. Būtu jācenšas transportu „fragmentēt”, proti, rīta vai pēcpusdienas sastrēguma stundās mazināt transportlīdzekļu skaitu, piemēram, nosakot elastīgu darba laiku. Te varētu līdzēt arī, ja mācību dienas sākums skolās nedaudz atšķirtos.

Domājot par labāku satiksmes plūsmas organizēšanu un satiksmes drošību jānorāda, ka līdz šim nav pilnā mērā izmantots pētniecības un attīstības jomas potenciāls. Tehnikas progress ļauj konstruēt videi draudzīgākus transportlīdzekļus. Pēc iespējas jāatbalsta šie jaunie attīstības virzieni un jāievieš aizvien jauni risinājumi un koncepcijas.

Pilsētu un pašvaldību iedzīvotājiem jāapzinās, ka arī viņiem ir jādod savs ieguldījums, lai pilsēta būtu tīra un tajā būtu patīkami dzīvot. Iedzīvotāji jāmudina kritiski izvērtēt savu kā satiksmes dalībnieka lomu, arī apsverot, vai vienmēr ir nepieciešams izmantot privāto transportlīdzekli. Katrs varētu bez lielām pūlēm pielāgot savus braukšanas ieradumus, ņemot vērā ekoloģiskos kritērijus. Kā priekšnoteikums tam ir konkurētspējīgs alternatīvs pārvietošanās līdzeklis sabiedriskā pilsētas transporta jomā. Iedzīvotāji jāmudina arī vairāk iet kājām, nesaistot to tikai ar domu par veselīgu dzīves veidu. Viens no mūsu galvenajiem mērķiem ir, lai pastaiga varētu notikt „svaigā gaisā”.

Finansēšana

Runājot par finansējumu, Komisijai ir pieejami struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļi, kā arī izpētes pamatprogrammu līdzekļi. Ņemot vērā pilsētas transporta nozīmi attiecībā uz visām iesaistītām personām un faktu, ka daudzi Eiropas noteikumi attiecas uz pilsētvides jomu, Komisija tiek aicināta apzināt tās atbildību finansiālajā jomā. Lai attīstītu pilsētas mobilitāti un ievērotu Eiropas tiesību aktu noteikumus, ir vajadzīgs liels finansējums, par ko ir atbildīgas attiecīgās vietējās iestādes. Tāpēc būtu jānorāda, ka dalībvalstīm jāuzņemas finansiālā atbildība par Kopienas tiesību aktos noteiktajiem vides un transporta pasākumiem. Tas nozīmē, ka tām ir jāpiešķir finansējums, lai pilsētas un pašvaldības varētu īstenot Kopienas tiesību aktus.

Referents atzīst, ka īpaša loma ir jaunu finansēšanas instrumentu izstrādei, ko var īstenot, piemēram, sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku. Šajā kontekstā nedrīkst aizmirst par šķērssubsidēšanas potenciālu transporta jomā. Svarīgs pārvaldes līdzeklis ir atbalsta piesaiste (finansiālas dabas) saistību izpildei. Kā atbalsta piešķiršanas nosacījumu var noteikt, piemēram, vidi saudzējošu risinājumu izmantošanu.

• [1]  Jāatzīmē, ka šajā ziņojuma projektā minētie uzskaitījumi nav noslēgti un ir domāti, lai atspoguļotu aprakstītos principus.

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinums (8.4.2008)

Transporta un tūrisma komitejai

par „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru”
(2008/2041(INI))

Atzinumu sagatavoja: Justas Vincas Paleckis

IEROSINĀJUMI

Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Transporta un tūrisma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzsver, ka vairāk cilvēku nekā jebkad iepriekš dzīvo pilsētu teritorijās un to konurbācijās; uzsver, ka pilsētas transportu ir jācenšas padarīt ilgtspējīgu, videi draudzīgu, pieejamu un draudzīgu lietotājiem, it īpaši lietotājiem ar ierobežotām mobilitātes spējām, piemēram, invalīdiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem;

2.   uzskata, ka satiksmes palielināšanās dēļ ielas lielās pilsētās darbojas gandrīz pārsniedzot un bieži arī pārsniedzot to iespējas, tādējādi lielu pilsētu ceļu tīkls ir ārkārtīgi pakļauts traucējumiem un tas nav elastīgs, kā rezultātā pat nenozīmīgu problēmu dēļ satiksmes sastrēgumi veidojas ļoti ātri; tāpēc ļoti svarīgi ir samazināt lielu pilsētu ceļu tīklu pakļautību traucējumiem (piemēram, ar automatizētu transporta sistēmu palīdzību, ieviešot un atbalstot jaunus ieradumus saistībā ar braukšanu un transportu);

3.   uzsver nepieciešamību pieņemt un ieviest visaptverošu pieeju, kurā tiks ņemti vērā visi piekļuves aspekti un kura attieksies uz visiem transporta veidiem;

4.   uzsver, ka mobilitātes nodrošināšana visiem (tostarp tiem, kam nav privātā automobiļa) ir sociāls faktors, kuru ir nepieciešams ņemt vērā;

5.   ņemot vērā pieaugošo migrāciju starp dzīves un darba vietu, vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir piepilsētās uzbūvēt stāvvietas un no šīm stāvvietām nodrošināt vieglu piekļuvi citiem transporta veidiem;

6.   uzskata, ka videi draudzīgs sabiedriskais transports ir veids, kā samazināt emisijas pilsētu teritorijās, kur gaisa kvalitāte ietekmē ne tikai pilsētas iedzīvotāju, bet arī pilsētas apmeklētāju un pilsētā strādājošo cilvēku veselību;

7.   uzsver, ka satiksmes sastrēgumu novēršana palīdzēs uzlabot gaisa kvalitāti un samazināt trokšņa piesārņojumu; uzskata, ka to var panākt, ar piekļuves politikas palīdzību kontrolējot fizisko piekļuvi ceļiem un ar stāvvietu politikas palīdzību ietekmējot pārvietošanos pa ceļiem uz noteiktām teritorijām;

8.   uzsver, ka pilsētas transporta attīstībai nevajadzētu negatīvi ietekmēt vidi, un tāpēc ir jāpieņem saskaņota politika, ievērojot Komisijas klimata pārmaiņu un atjaunīgās enerģijas paketi;

9.   uzsver, ka ir jāsamazina maksa par braukšanu pasažieriem visos sabiedriskā transporta veidos, pamatojoties uz sociāliem kritērijiem, lai aizvien lielāks skaits iedzīvotāju katru dienu izmantotu sabiedrisko transportu un tādējādi mazāk tiktu izmantoti piesārņojoši privātie transporta veidi;

10. uzsver, ka ir nepieciešama stratēģija, lai apstādinātu sabiedriskā transporta izmantošanas samazināšanos jaunajās dalībvalstīs un privāto automobiļu izmantošanas pieaugumu;

11. iesaka katru gadu par vismaz 1% samazināt privātā transportā, piemēram, automobiļos nobraukto kilometru skaitu uz vienu pasažieri par labu ilgtspējīgiem transporta veidiem, piemēram, sabiedriskajam transportam un riteņbraukšanai, kā tas minēts Eiropas Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūcijā par pilsētvides tematisko stratēģiju[1];

12. uzsver, ka visiem sabiedriskā transporta veidiem vajadzētu kļūt pieejamiem un ērtiem iedzīvotājiem ar spēju traucējumiem;

13. uzsver, ka sabiedriskā transporta izmantošanas veicināšana ir visefektīvākais veids, kā samazināt ar transportu saistītu trokšņa un gaisa piesārņojumu un satiksmes sastrēgumus pilsētu teritorijās, jo īpaši tad, ja tiek veicinātas ārpusceļa sistēmas, piemēram, pazemes un virszemes dzelzceļu sistēmas;

14. uzsver, ka riteņbraukšana un citi bezmotora transporta veidi, jo īpaši pilsētās, palīdz taupīt enerģiju un platību, neizraisa troksni, neizdala CO2, nerada gaisa piesārņojumu un ir ļoti efektīvi cīņā pret aptaukošanos un slimībām, kuras izraisa fizisku aktivitāšu trūkums; uzsver arī nepieciešamību veicināt šos alternatīvos transporta viedus, radot īpašas piemērotas zonas, piemēram, riteņbraukšanas celiņus un gājējiem draudzīgas teritorijas, un uzsver arī nepieciešamību veicināt pārvietošanos ar kājām un riteņbraukšanu, izmantojot informācijas sniegšanas kampaņas saistībā ar pārvietošanos un ceļojumu plānus, un izplatīt kartes, kurās norādīti gājēju ceļu tīkli un pastāvošie riteņbraukšanas celiņi;

15. aicina Eiropas Komisiju un vietējās iestādes nekavējoties rīkoties ar mērķi palielināt izglītošanas un informācijas sniegšanas kampaņu skaitu, īpašu uzmanību pievēršot izglītošanas kampaņām jaunākajai paaudzei, lai tādējādi iedzīvotāji labāk apzinātos savu uzvedību satiksmē;

16. uzsver, ka ilgtspējīga pilsētas transporta plānus Kopienas tiesību aktos vajadzētu noteikt par obligātu nosacījumu jebkurai pilsētai, kurā iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 000; uzskata, ka šāda veida tiesību aktos varētu būt norādīti skaidri termiņi un saistoši mērķi vietējā un Eiropas līmenī;

17. uzskata, ka ilgtspējīga pilsētas transporta plānos varētu būt norādīti līdzekļi, ar kuru palīdzību vietējās varas iestādes ir paredzējušas:

- veicināt bezmotora transporta veidus, tādus kā riteņbraukšana un iešana kājām, būvējot plašu riteņbraucēju celiņu tīklu un nodrošinot drošus celiņus un virszemes krustojumus gājējiem;

- izmantojot Eiropas līdzekļus sabiedriskā transporta infrastruktūras attīstībai, veicināt sabiedriskā transporta izmantošanu un izplatīt informāciju par labāko pieredzi, piemēram, par integrētu izcenojumu un biļešu pārdošanas sistēmu ieviešanu un „atstāj mašīnu un brauc” sistēmu attīstību;

- cīnīties pret aizvien pieaugošo privāto automobiļu izmantošanu, ieviešot ierobežojumus saistībā ar automobiļu novietošanu stāvvietās un nosakot maksu par sastrēgumiem, kā arī izveidojot zonas, kurās emisiju līmenis ir mazs un kur automobiļu iebraukšana ir aizliegta;

18. uzsver, ka nevalstiskās organizācijas un citas ieinteresētās puses ir jāiesaista ilgtspējīga pilsētas transporta plānu sagatavošanā, un šiem plāniem ir jābūt pieejamiem sabiedrībai; turklāt uzskata, ka būtiski ir arī veikt regulāru progresa novērtēšanu un šo novērtējumu rezultātu izplatīšanu;

19. atbalsta Komisijas centienus veicināt videi draudzīgus publiskos iepirkumus, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, un uzskata, ka tas var kalpot par piemēru un ietekmēt arī citas jomas; pauž pārliecību, ka stingru vides standartu izmantošana par galveno atlases kritēriju ir piemērots veids, kā veicināt ilgtspējīgu pilsētas transportu;

20  mudina Komisiju sniegt palīdzību un informāciju pilsētām, kuras veicina jaunu pilsētu mobilitātes kultūru;

21. uzsver, ka ilgtspējīgas pilsētas arī ir atbildīgas par to tuvākās apkārtnes attīstību; uzsver, ka šī iemesla dēļ, attīstot pilsētas transportu, ir jāattīsta arī ilgtspējīgi starpreģionu transporta savienojumi, un lūdz kompetentās iestādes īpašu uzmanību pievērst blakus esošajām pārrobežu pilsētu teritorijām;

22. piekrīt Komisijai, ka sabiedriskais transports pilsētu teritorijās ir jāuzlabo, ieviešot tādu politikas virzienu kopumu, kurā uz piedāvājumu orientētus pasākumus papildina atbilstoša politika, kuras mērķis ir radīt noturīgu pieprasījumu, un īpaša uzmanība tiek pievērsta pasākumiem, kuri var palīdzēt samazināt automobiļu izmantošanu un veicināt tāldarbu, piemēram:

- demonstrēšanas vai izmēģinājuma projekti vietējām un reģionālajām valsts iestādēm;

- tādu transporta ašu urbānā plānošana, kuras nav automobiļu asis;

- kampaņas ar mērķi mazināt automobiļu kā transporta veida izmantošanu un piedāvāt alternatīvus transporta veidus;

- nodokļu atvieglojumi;

- apmācības kampaņas, lai veicinātu ekoloģisku braukšanu;

23. uzsver nepieciešamību veicināt apspriedes un sadarbību starp vietējām iestādēm visās dalībvalstīs, lai tādējādi apmainītos ar paraugpraksi, pieredzi un informāciju par pasākumiem;

24. atzinīgi vērtē darbu, ko paveica CIVITAS (pilsēta-vitalitāte-ilgtspējība) iniciatīvas[2] ietvaros, un uzsver Komisijas lomu iegūtās pieredzes un informācijas par labāko un sliktāko praksi aktīvā izplatīšanā pilsētās, kuras nepiedalās iniciatīvas īstenošanā;

25. uzskata, ka, ņemot vērā ES pastāvošās ievērojamās reģionālās atšķirības saistībā ar transporta kvalitāti, būtu vēlams vietējām iestādēm darīt pieejamu speciālu profesionālu informāciju (know-how) nesaistošu pamatnostādņu formā;

26. aicina Eiropas Komisiju veicināt ieguldījumus pētniecībā un izmēģinājuma projektos saistībā ar energoefektivitāti, videi draudzīgiem transporta veidiem un automatizētām transporta sistēmām; mudina ar standartizācijas un sistēmu savietojamības palīdzību novērst tehniskos šķēršļus, kuri kavē ekoloģisku automatizētu transporta sistēmu ieviešanu;

27. uzsver, ka visu ilgtspējīgu transporta sistēmu pamatā jābūt ārējo izmaksu pareizai internalizācijai; tomēr metožu un uzlikto maksājumu izvēli, lai cīnītos pret ārējām izmaksām (galvenokārt satiksmes sastrēgumiem, gaisa piesārņojumu, troksni), pilsētu teritorijās vajadzētu regulēt ar subsidiaritātes principa palīdzību, kas nozīmē, ka subsidiaritātes principam skaidri jāatteicas uz vides nodokļu uzlikšanu visiem transportlīdzekļiem (mašīnām un kravas furgoniem), kas brauc pa Eiropas komunikāciju tīklu automaģistrālēm pilsētu teritorijā;

28. aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka tās politikas prioritātes saistībā ar ilgtspējīgu pilsētas transportu un CO2 emisiju samazināšanu ir saderīgas ar to, kā tiek izmantoti struktūrfondi un Kohēzijas fonds;

29. aicina Eiropas Komisiju noteikt vides prasības reģionālo fondu līdzekļu piešķiršanai pilsētu mobilitātes projektiem;

30. aicina Eiropas Komisiju mudināt vietējās iestādes sniegt uzņēmējiem un privātiem lietotājiem finansiālus un nefinansiālus stimulus, lai tie pārietu uz transporta veidiem, kuri izdala nelielu emisiju daudzumu, un/vai atjaunotu esošos transporta parkus, vai arī tos uzlabotu, izmantojot videi draudzīgas tehnoloģijas; atgādina, ka visaptverošiem pilsētu un lauku attīstības projektiem, kuri var ietvert ar transportu saistītus ieguldījumus, ES līmenī ir pieejami vairāki finansēšanas avoti, piemēram, struktūrfondi, Kohēzijas fonds un Eiropas Investīciju bankas aizdevumi; atgādina, ka saistībā ar pētniecību un jauninājumiem pilsētas un reģioni var piedalīties paraugprakses apmaiņā un kopējos projektos („zināšanu reģionu” un „ekonomisko pārmainu reģionu” projektos) un projektos, kas saistīti ar infrastruktūru, automobiļu satiksmes un mobilitātes pārvaldību, kā arī sadarbību, izmantojot ES pamatprogrammas pētniecībai un attīstībai, un jauninājumiem (piemēram, CIVITAS);

31. uzsver, ka maksimāli lielu labvēlīgo ietekmi var panākt tikai tad, ja vietējās un dalībvalstu iestādes izmanto visaptverošu un sistemātisku pieeju pilsētu mobilitātei, īpašu uzmanību pievēršot ilgtermiņa pilsētplānošanai;

32. ar gandarījumu atzīmē, ka vietējās iestādēs dara aizvien vairāk, lai ierobežotu vispiesārņojošāko transportlīdzekļu iebraukšanu pilsētās, tādējādi nodrošinot labāku atbilstību gaisa kvalitātes normām to teritorijā, un lai izveidotu zonas bez piesārņojuma un sastrēgumiem, tā saucamās zaļās zonas; aicina Komisiju sagatavot ieteikumus saistībā ar pilsētu zaļo zonu definīciju, pamatojoties uz ES ceļa radītāju uzstādīšanas standarta kārtību un ekoloģisku transportlīdzekļu harmonizētu marķēšanu;

33. uzsver, ka pilsētu zaļo zonu efektivitāte ir atkarīga no noteikumu, kuri attiecas uz šīm zonām, pārrobežu piemērošanas; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu ceļu satiksmes sodu, tostarp arī par nekrimināliem nodarījumiem, pārrobežu piemērošanu, lai tādējādi būtu iespējams izsekot ārvalstu transportlīdzekļiem, kuri nelikumīgi iebrauc šajās zonās;

34. uzsver, ka Komisijas pasākumi būtu īpaši noderīgas zaļo zonu pamatnostādņu izstrādei, lai ar šo pamatnostādņu palīdzību nodrošinātu, ka sistēmas dažādās ES dalībvalstīs un pilsētās ir saderīgas;

35. norāda, ka gaisa piesārņojums vēl joprojām ir viens no galvenajiem veselības problēmu cēloņiem ES; tāpēc uzsver, ka pilsētām ar ievērojamu gaisa piesārņojumu vajadzētu apsvērt iespēju īstenot stingus pasākumus, tostarp ieviest maksu par sastrēgumiem un izveidot zonas, kurās emisiju līmenis ir mazs un kur automobiļu iebraukšana ir aizliegta; uzsver, ka braukšanas ātruma ierobežošana līdz 30 km/h pilsētu centros ne tikai samazina satiksmi un gaisa piesārņojumu, bet var arī mazināt ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaitu;

36. vērš uzmanību uz matemātiskās modelēšanas piedāvātajām iespējām (novērtējot transporta plūsmas un piesārņojošu vielu emisijas), lai efektīvāk pārvaldītu pilsētas transporta infrastruktūru;

37. aicina Komisiju veicināt piesārņojošu transporta veidu samazināšanu pilsētu vēsturiskajos centros un paplašināt gājēju zonas, vienlaikus nodrošinot piekļuvi un saglabājot tradicionālos izmantošanas veidus;

38. uzsver nepieciešamību ieviest jaunu pilsētu mobilitātes kultūru izglītības sākumposmā, sākot ar pamatskolu;

39. uzsver, ka pilsētu zaļajam zonām nevajadzētu kļūt par robežām, kuras ierobežo iedzīvotāju un preču mobilitāti; šajā sakarā aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes par to, kā nepieļaut, ka zaļās zonas ierobežo mobilitāti (gājēju, velosipēdu, sabiedriskā transporta un preču mobilitāti); vispirms aicina Komisiju izveidot tīmekļa vietni, kurā tiktu sniegta informācija par noteikumiem saistībā ar dažādām pilsētu zaļajām zonām visā ES un par to, kā piekļūt šīm zonām;

40. vērš uzmanību uz to, cik nozīmīga ir pareiza transportlīdzekļu uzturēšana;

41. vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir apmainīties ar paraugpraksi starp dalībvalstīm;

42. vērš uzmanību uz vispārējo nepieciešamību pēc taupības transporta jomā; tas nozīmē ne tikai pāreju no automobiļiem uz sabiedrisko transportu vai no automobiļiem uz riteņiem, bet arī pāreju no lieliem automobiļiem uz maziem automobiļiem vai no nepiepildītiem automobiļiem uz piepildītiem automobiļiem; jebkādas šāda veida pārejas ir atzinīgi vērtējamas un atbalstāmas;

43. vērš uzmanību uz zemes izmantošanas plānošanas nozīmību; pilsētplānošana daudzējādā ziņā ir galvenais faktors, kas var nodrošināt ilgtspējīgu transportu, un ES līmeņa pētījums un ES līmeņa pamatnostādnes palīdzētu novērst pašreizējās nepilnības;

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	2.4.2008
Galīgais balsojums	+: –: 0:	[41] [3] [0]
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Adamos Adamou, Georgs Andrejevs, Margrete Auken, Johannes Blokland, John Bowis, Frieda Brepoels, Hiltrud Breyer, Martin Callanan, Chris Davies, Avril Doyle, Mojca Drčar Murko, Edite Estrela, Jill Evans, Anne Ferreira, Matthias Groote, Françoise Grossetête, Satu Hassi, Gyula Hegyi, Jens Holm, Marie Anne Isler Béguin, Dan Jørgensen, Christa Klaß, Urszula Krupa, Jules Maaten, Linda McAvan, Marios Matsakis, Roberto Musacchio, Riitta Myller, Vladko Todorov Panayotov, Vittorio Prodi, Guido Sacconi, Richard Seeber, Kathy Sinnott, Bogusław Sonik, Evangelia Tzampazi, Thomas Ulmer, Marcello Vernola, Anja Weisgerber, Glenis Willmott
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Christofer Fjellner, Johannes Lebech, Kartika Tamara Liotard, Miroslav Mikolášik, Bart Staes
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

• [1]  OV C 306 E, 15.12.2006., 182. lpp.
• [2]  www.civitas-initiative.eu.

Reģionālās attīstības komitejas atzinums (10.4.2008)

Transporta un tūrisma komitejai

par ceļu uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru
(2008/2041(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jan Olbrycht

IEROSINĀJUMI

Reģionālās attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Transporta un tūrisma komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.  piekrīt Komisijas Zaļajā grāmatā „Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (COM(2007)0551) paustajam atzinumam, ka pilsētu mobilitāte būtiski sekmē ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, kā arī līdzsvarotu reģionālo attīstību, tādējādi veicinot Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju mērķu sasniegšanu;

2.  uzsver, ka saskaņotu un kvalitatīvu transporta, tostarp sabiedriskā transporta pakalpojumu vienlīdzīgas un ērtas pieejamības nodrošināšana visiem pilsētu un piepilsētu iedzīvotājiem ir būtiska, lai īstenotu ES teritoriālo kohēziju; aicina īpašu uzmanību pievērst invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām;

3.  uzsver, ka pilsētu mobilitātei ir būtiska nozīme iekšējās kohēzijas nodrošināšanā pilsētu aglomerācijas rajonos un ka tādēļ pilsētu transporta attīstības stratēģijām ir jābūt cieši saistītām ar plašākām telpiskās attīstības un pilsētu attīstības stratēģijām;

4.  ir pārliecināts, ka, lai gan transporta infrastruktūras un pakalpojumu kvalitāte ir būtisks faktors, kas nodrošina pilsētu centru pievilcību un konkurētspēju, tomēr ieguldījumu efektivitāte transporta nozarē ir atkarīga no piesaistes atsevišķu pilsētu aglomerācijas rajonu ilgtspējīgas attīstības stratēģijai; tādēļ uzskata, ka ir būtiski pilsētplānošanas programmās ņemt vērā pilsētas transporta pašreizējo un turpmāko ietekmi konurbācijas līmenī;

5.  aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās varas iestādes pieņemt integrētu pieeju ieguldījumu plānošanai pilsētu un piepilsētu rajonu transportā, ņemot vērā sociālos, ekonomiskos un vides faktorus; uzsver, cik svarīgi ir organizēt sabiedrisko apspriešanu, lai izstrādātu veiksmīgas un ilgtspējīgas pilsētplānošanas stratēģijas;

6.  aicina Komisiju sekmēt integrētas pieejas izstrādi, veicot pētījumus par šādas pieejas priekšrocībām un uzsverot neintegrētas pieejas izmaksas; turklāt aicina Komisiju sniegt norādījumus, piemēram, kontrolsarakstu veidā, personām, kuras veic sagatavošanas darbus, lai viņas iepazīstinātu ar integrētas pieejas praktiskajiem jautājumiem;

7.  aicina Komisiju pārskatīt Kopienas tiesību aktus un pamatnostādnes, kas tieši vai netieši ietekmē veidu, kādā tiek panākta ilgtspējīga pilsētu attīstība, lai reģionus un pilsētas nodrošinātu ar vienotu atsauces sistēmu, kas atvieglotu izvēles izdarīšanu attiecībā uz attīstības stratēģijas plānošanu un īstenošanu;

8.  aicina Komisiju papildus tās Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta nesen publicētajai rokasgrāmatai par pilsētām izstrādāt visaptverošu rokasgrāmatu, kurā būtu sistemātiski norādītas visas pilsētu transporta jomā pieejamās finansēšanas programmas (pamatprogramma pētniecības, tehnoloģijas attīstības un demonstrējumu jomā, reģionālie fondi, programmas Life+ un Marco Polo) un Eiropas Investīciju bankas piedāvātās iespējas;

9. atgādina, ka Komisijai ir jāmudina vietējās ieinteresētās aprindas attīstīt publiskā un privātā sektora partnerību;

10. uzsver, ka pilsētu attīstības plānošana ir vietējo varas iestāžu kompetencē; aicina Komisiju atbalstīt vietējās varas iestādes, sekmējot izmēģinājuma projektu un eksperimentālo projektu īstenošanu, jo īpaši atbalstot tādus projektus, kuru mērķis ir ieviest integrētu pieeju pilsētu mobilitātes jautājumam, kā arī sniedzot palīdzību pilsētplānošanas izpētē un mudinot izmantot dalībvalstīs pieejamos finanšu resursus;

11. aicina Komisiju, izmantojot dalībvalstu piemērus, uzskatāmi demonstrēt labas prakses priekšrocības integrētas mobilitātes plānošanas jomā, ja ir jāīsteno lieli projekti, un aicina apsvērt iespēju ieviest apbalvošanas sistēmu pilsētām, kuras pirmās rod risinājumus, kā novērst sastrēguma problēmas pilsētu transporta sistēmās;

12. ir cieši pārliecināts, ka, izstrādājot integrētu stratēģiju pilsētu un piepilsētu reģionu ilgtspējīgai attīstībai, ir jāiekļauj nosacījums par piekļuvi atbalstam no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda;

13. uzsver pilsētu un reģionu sadarbības nozīmi optimālu attīstības stratēģiju izstrādē un aicina Komisiju iekļaut pilsētu mobilitātes jautājumu pieredzes un labas prakses apmaiņas pasākumos, jo īpaši saistībā ar URBACT programmu un iniciatīvu „Reģioni ekonomiskām pārmaiņām”.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	08.4.2008
Galīgais balsojums	+: –: 0:	47 0 3
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā	Emmanouil Angelakas, Stavros Arnaoutakis, Elspeth Attwooll, Rolf Berend, Jana Bobošíková, Victor Boştinaru, Antonio De Blasio, Petru Filip, Gerardo Galeote, Iratxe García Pérez, Eugenijus Gentvilas, Gábor Harangozó, Filiz Hakaeva Hyusmenova, Mieczysław Edmund Janowski, Rumiana Jeleva, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Evgeni Kirilov, Miloš Koterec, Constanze Angela Krehl, Miguel Angel Martínez Martínez, Sérgio Marques, Miroslav Mikolášik, James Nicholson, Lambert van Nistelrooij, Jan Olbrycht, Maria Petre, Markus Pieper, Pierre Pribetich, Elisabeth Schroedter, Grażyna Staniszewska, Catherine Stihler, Margie Sudre, Kyriacos Triantaphyllides, Vladimír Železný.
Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Bernadette Bourzai, Jan Březina, Brigitte Douay, Den Dover, Emanuel Jardim Fernandes, Francesco Ferrari, Madeleine Jouye de Grandmaison, Ramona Nicole Mănescu, Ljudmila Novak, Mirosław Mariusz Piotrowski, Zita Pleštinská, Samuli Pohjamo, Manfred Weber,
Aizstājējs(-a/-i/-as) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā	Jean-Paul Gauzès, Jacques Toubon.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums	29.5.2008
Galīgā balsojuma rezultāti	+: –: 0:	27 2 0
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā	Inés Ayala Sender, Paolo Costa, Arūnas Degutis, Petr Duchoň, Saïd El Khadraoui, Robert Evans, Emanuel Jardim Fernandes, Francesco Ferrari, Brigitte Fouré, Mathieu Grosch, Georg Jarzembowski, Timothy Kirkhope, Sepp Kusstatscher, Jörg Leichtfried, Marian-Jean Marinescu, Erik Meijer, Seán Ó Neachtain, Willi Piecyk, Paweł Bartłomiej Piskorski, Luís Queiró, Reinhard Rack, Brian Simpson, Yannick Vaugrenard
Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Nathalie Griesbeck, Zita Gurmai, Leopold Józef Rutowicz
Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā	Astrid Lulling, Rovana Plumb, Bart Staes