Ziņojums - A6-0269/2008Ziņojums
A6-0269/2008

ZIŅOJUMS par Afganistānas stabilizāciju — uzdevumi ES un starptautiskajai sabiedrībai

26.6.2008 - (2007/2208(INI))

Ārlietu komiteja
Referents: André Brie
Atzinuma sagatavotājs (*):
Jürgen Schröder, Attīstības komiteja
(*) Iesaistītā komiteja – Reglamenta 47. pants

Procedūra : 2007/2208(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls :  
A6-0269/2008

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par Afganistānas stabilizāciju — uzdevumi ES un starptautiskajai sabiedrībai

(2007/2208(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā daudzās Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Afganistānu un jo īpaši pēdējo, kas pieņemta 2006. gada 18. janvārī[1],

–   ņemot vērā 2006. gada 1. februārī Londonas konferencē panākto vienošanos par Afganistānas Līgumu, kā arī to, ka Afganistānas valdība un starptautiskā sabiedrība ir atzinušas, ka nepieciešama stingra apņemšanās politiskajā, drošības un finansiālajā jomā, lai nodrošinātu šī līguma panākumus un noteiktajā termiņā sasniegtu izvirzītos kritērijus, un ka līguma panākumu pamatā ir efektīvs saskaņošanas un uzraudzības mehānisms,

–   ņemot vērā deklarāciju, ko sniedza valstu vadītāji, kas sniedz ieguldījumu daudznacionālajos spēkos (ISAF) Afganistānā, un ko publiskoja NATO sammitā Bukarestē 2008. gada 3. aprīlī,

–   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2007. gada 21. septembra ziņojumu „Par situāciju Afganistānā un tās ietekmi uz starptautisko mieru un drošību”,

–   – ņemot vērā Afganistānas valdības Nacionālo narkotiku kontroles stratēģiju (NNKS), ko izvirzīja Londonas konferencē 2006. gada janvārī,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 25. oktobra ieteikumu Padomei par opija ražošanu medicīniskiem nolūkiem Afganistānā[2],

–   ņemot vērā visus attiecīgos Padomes secinājumos un jo īpaši 2008. gada 10. marta, 29. aprīļa un 26.–27. maija secinājumus,

–   ņemot vērā Padomes 2007. gada 30. maijā pieņemto Vienoto rīcību 2007/369/KĀDP, ar ko izveido Eiropas Savienības Policijas misiju Afganistānā (EUROPOL AFGANISTAN)[3] un Padomes 2007. gada 13. novembrī pieņemto Vienoto rīcību 2007/733/KĀDP, lai grozītu Vienoto rīcību 2007/369/KĀDP[4],

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2008. gada budžeta pieņemšanu,

–   ņemot vērā Komisijas nacionālo indikatīvo programmu, ar ko 2007.–2010. budžeta gadā Afganistānas Islāma Republikai piešķir 610 miljonus eiro,

–   - ņemot vērā Afganistānas parlamenta (Wolesi Jirga) delegācijas vizīti Eiropas Parlamentā laikā no 2007. gada 26. līdz 30. novembrim,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A6-0000/2008) un Attīstības komitejas atzinumu,

A. tā kā Afganistāna atrodas krustcelēs, ko apliecina terora aktu un vardarbīgu nemieru pastiprināšanās, nopietna drošības situācijas pasliktināšanās un opija ražošanas pieaugums; tā kā, par spīti starptautiskās sabiedrības pūlēm un daļējiem panākumiem pilsoniskās sabiedrības atjaunošanā, dzīves apstākļi ievērojamai daļai Afganistānas iedzīvotāju nav uzlabojušies; tā kā Afganistānas pašreizējo draudu novēršanai nepieciešama īstermiņa rīcība, bet ilgtermiņa risinājumi ir panākami vienīgi ar vispusīgiem pārvaldības uzlabojumiem un spēcīgākas valsts izveidi;

B.  tā kā prezidenta Hamid Karzai valdība kontrolē trešo daļu Afganistānas, kas atbilst platībai, kura ir trīs reizes lielāka par teritoriju, ko kontrolē Taliban;

C. tā kā Amerikas Savienotās Valstis ar Apvienotās Karalistes atbalstu 2001. gada 7. oktobrī sāka operāciju Enduring Freedom; tā kā četras citas ES dalībvalstis — Čehija, Francija, Polija un Rumānija — piedalās operācijā koalīcijas spēku sastāvā; tā kā visas ES dalībvalstis, izņemot Kipru un Maltu, ir nosūtījušas karaspēka vienības — kopskaitā vairāk nekā 21 500 karavīru — NATO vadītajā ISAF misijā; tā kā pirmās provinču atjaunošanas vienības (PRT) sāka darbu 2001. gada nogalē un pašlaik visā valstī darbojas aptuveni 25 PRT vienības;

D. tā kā Taliban militārās darbības nerada tiešus draudus Afganistānas suverenitātei un to galvenais mērķis ir sēt neuzticību starp NATO sabiedrotajiem un radīt iespaidu, ka reģionā nav iespējams panākt mieru, tā lai tiktu apturēta jaunu NATO spēku nosūtīšana uz Afganistānu;

E.  tā kā pastāv ievērojama neatbilstība starp naudas daudzumu, ko starptautiskā sabiedrība tērē cīņai ar al-Qaida un Taliban, no vienas puses, un pilsoniskās sabiedrības atjaunošanai un humānajai palīdzībai, no otras puses;

F.  tā kā vairāk nekā puse Afganistānas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un valsts ekonomika ir viena no vājākajām pasaulē, un bezdarbs sasniedz 40 %;

G. tā kā Afganistānas veselības aprūpes nozarē ir vērojami pirmie daudzsološie rezultāti, piemēram, bērnu mirstības samazināšanās par 24 % kopš Taliban krišanas, lielāks to bērnu skaits, kas pārsniedz gada vecumu, un lielāks to afgāņu īpatsvars, kuriem ir tieša piekļuve primārajai veselības aprūpei;

H. tā kā Afganistānas izglītības sistēmā iezīmējas pirmās pozitīvās tendences, piemēram, skolās atgriežas arvien lielāks skaits bērnu un jo īpaši meiteņu, kā arī studentu un skolotāju, un notiek sākumskolu atjaunošana un skolotāju sagatavošana;

I    tā kā, lai gan trūkst oficiālu datu par civiliedzīvotāju nāves gadījumu skaitu Afganistānā, ANO ģenerālsekretāra 2008. gada ziņojumā par stāvokli Afganistānā ir norādīts, ka „2007. gadā nemiernieku un teroristu darbības līmenis krasi pieauga, salīdzinot ar iepriekšējā gada līmeni. 2007. gadā tika reģistrēti vidēji 566 incidenti mēnesī, salīdzinot ar 425 incidentiem mēnesī iepriekšējā gadā. No vairāk nekā 8000 nāves gadījumiem saistībā ar konfliktiem 2007. gadā — 1500 ir civiliedzīvotāju nāves gadījumi, kas ir lielākais upuru skaits kopš Taliban režīma gāšanas 2001. gadā;

J.   tā kā jaunā Afganistānas Konstitūcija nenodrošina pilnīgu reliģijas brīvību, jo atteikšanās no islāma joprojām ir sodāms nodarījums;

K. tā kā Afganistānas Apvienotās koordinācijas un uzraudzības valdes sanāksme 2008. gada 5. un 6. februārī sāka gatavot starptautisku konferenci, kurā paredzēts pārskatīt progresu, kas sasniegts 2006. gada Londonas konferencē pieņemtā plāna īstenošanā (Afganistānas Līgums);

L.  tā kā 2008. gada ziemas ātrās novērtēšanas apsekojumā par opija ražošanu Afganistānā (ko veica Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības birojs) ir apstiprinātas 2007. gada apsekojuma tendences, kurā teikts, varētu palielināties to provinču skaits ziemeļu un centrālajos apgabalos, kurās opija nav, bet ka ir paredzams, ka audzēšanas līmenis dienvidu un austrumu apgabalos pieaugs; tā kā 2007. gada ziņojumā, no vienas puses, tiek atkārtoti pausts nepareizais priekšstats, ka opija nav tajās provincēs, kurās magones neaudzē vai gandrīz neaudzē, bet, no otras puses, tiek uzvērta saikne starp nedrošību un narkotiku ražošanu; tā kā narkotiku apkarošanas galvenais līdzeklis ir ražas iznīcināšana, aizliegšana (kas ir daudz sarežģītāka nekā kontrabandistu aizturēšana) un attīstība (alternatīvi iztikas līdzekļi), ko īsteno vienlaikus;

1.  uzskata, ka kopš pēdējiem trīsdesmit gadiem Afganistānas vēsturē, ko raksturoja Padomju okupācija, cīņa starp dažādiem Mudžahedīnu grupējumiem un Taliban režīma īstenotās represijas, tagad valsts ir sākusi nozīmīgu un grūtu sabiedrības atjaunošanas posmu un tai jāturpina stiprināt valsts iestādes un nodrošināt tās pilsoņus pamatvajadzības tādās jomās, kā izglītība, apgāde ar mājokļiem, veselības aprūpe, pārtikas nodrošināšana un sabiedrības drošība; atzinīgi vērtē Afganistānas tautas centienus un progresu, ko tā panākusi kopš 2002. gada, lai ieviestu tiesiskumu un demokrātiju, kā arī stabilitātes meklējumus;

2.  ir pārliecināts, ka valsts ir kļuvusi par izmēģinājumu, kurā pārbauda starptautiskās attīstības palīdzības, kā arī divpusējās un daudzpusējās sadarbības izdošanos; uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāturpina strādāt ar Afganistānas valdību un Afganistānas tautu, lai pierādītu spēju pārraut vardarbības un nabadzības apburto loku un nodrošināt valstī ilgtspējīgu mieru un attīstību; aicina Padomi un Komisiju izvirzīt iniciatīvu izveidot starptautisku padomi, kurā būtu iekļauti lielākie līdzekļu devēji, militāro spēku nodrošinātāji un ANO organizācijas, kuru varētu vadīt Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības misija Afganistānā un kuras pamatā būtu ANO Miera nostiprināšanas komisijas koncepcija, lai saskaņotu dažādos atjaunošanas centienus Afganistānā;

3.  vērš uzmanību uz paliekošajām sekām, ko izraisījuši valstī notikušie kari, miljoniem upuru, invalīdu, bēgļu un pārvietoto personu un materiālajām izmaksām, ko radījusi gandrīz visas galvenās infrastruktūras iznīcināšana;

4.  atzinīgi vērtē Afganistānas tautas centienus un progresu, ko tā panākusi kopš 2002. gada, un institūcijas, kas izveidotas, lai ieviestu tiesiskumu un demokrātiju, kā arī stabilitātes meklējumus; uzskata, ka šie sasniegumi ir ārkārtīgi svarīgi attiecībā uz tādām strukturālām problēmām kā likumības un cilvēktiesību ievērošanas trūkums, kas Afganistānu raksturoja Padomju režīma un Taliban valdīšanas laikā;

5.  it īpaši uzskata, ka plašā līdzdalība valsts dažādajās vēlēšanās liecina par Afganistānas sieviešu un vīriešu vēlmi palīdzēt izveidot valsti, kuras pamatā ir aktīvas līdzdalības demokrātijas principi; uzsver, ka šīs vēlēšanas ir kalpojušas par piemēru reģionālā kontekstā un jaunattīstības valstīm, kuras piedzīvo nopietnus bruņotus konfliktus;

6.  uzsver, ka Afganistānas institūcijām ir jāturpina cīnīties pret visām korupcijas izpausmēm un jāievieš efektīvas stratēģijas, lai uzlabotu iedzīvotāju sociālos apstākļus;

7.  uzsver, ka Afganistānā Eiropas Savienību galvenokārt pazīst kā humānās palīdzības organizāciju, bet uzskata, ka ir arī nepieciešams, lai Eiropas Savienību uzlūkotu kā spēcīgāku politisko spēku, un tāpēc aicina Komisiju ierosināt stratēģijas, ar kurām, ievērojot Afganistānas tautas dabisko suverenitāti, Eiropas Savienība varētu palielināt savas darbības uzskatāmību, nostiprinot attiecīgo pilsonisko, politisko un administratīvo aparātu, līdz pārvaldes infrastruktūra būs sasniegusi lielāku stabilitāti un noturību;

8.  uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai ir labāk jākoordinē savi centieni sniegt efektīvu un ilgtspējīgu palīdzību pilsoniskās sabiedrības atjaunošanai; tāpēc aicina arī nodrošināt līdzsvarotu budžetu, kas paredzētu pietiekamus līdzekļus pilsoniskās sabiedrības atjaunošanai un humānajai palīdzībai, tā kā drošības panākšana un tiesiskuma ievērošana ir ārkārtīgi svarīgi aspekti;

9.  uzsver, ka ir būtiski jāpastiprina politiskā griba un saistības un ka tas jāpapildina ne vien ar gatavību nodrošināt papildu bruņotos spēkus visgrūtākajos apgabalos, ko neierobežo valstu atrunas, bet arī ar steidzamiem un pastiprinātiem pilsoniskās sabiedrības atjaunošanas centieniem priekšplāna apgabalos, lai nostiprinātu militāros sasniegumus un atjaunotu Afganistānas iedzīvotāju uzticību uz ilgtermiņa un ilgtspējīgiem pamatiem; it īpaši uzskata, ka operāciju Enduring Freedom varētu sākt uzskatīt par neproduktīvu, ja militāro spiedienu uz nemierniekiem nepapildina ar atbilstošu politiskā procesa nostiprināšanu, kas Afganistānas iestādēm ļautu sasniegt visus to iedzīvotāju slāņus, kuri atzīst Konstitūciju un noliek ieročus; šajā sakarībā arī atzīmē, ka humānās palīdzības kopienai — ANO un NVO — ir jāpastiprina koordinācija, jāizvairās no ad hoc iniciatīvām un jāattīsta sagatavotība un plānošana neparedzētu apstākļu gadījumiem;

10. uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāizmanto to dalībvalstu pieredze un zināšanas, kuru militārie vai civilie speciālisti jau atrodas Afganistānas teritorijā, Afganistānas stabilizācijas un atjaunošanas procesā;

11. pauž atbalstu NATO spēku centieniem uzlabot drošību valstī un apkarot vietējo un starptautisko terorismu un uzskata, ka šo spēku klātbūtnei ir būtiska nozīme valsts nākotnes nodrošināšanā;

12. mudina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis atbalstīt centienus apkarot terorismu, reliģisko ekstrēmismu, etnisko ekstrēmismu, etnisko separātismu un jebkādu rīcību ar mērķi izjaukt Afganistānas teritoriālo integritāti, valsts vienotību un nacionālo suverenitāti;

13. vērš uzmanību uz domu par to, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāpalīdz Afganistānai veidot savu valsti ar spēcīgākām demokrātijas institūcijām, kas spēj nodrošināt nacionālo suverenitāti, valsts vienotību, teritoriālo integritāti, ilgtspējīgu ekonomikas attīstību un Afganistānas tautas labklājību, kā arī visu Afganistānas teritorijā esošo etnisko un reliģisko kopienu vēsturisko, reliģisko, garīgo un kultūras tradīciju ievērošanu;

14. atzīmē, ka attīstības atjaunošana ir nepieciešama visā Afganistānā, taču problēma, kas saistīta ar palīdzības sadalīšanu un drošību, ir atsevišķā problēma, kas raksturīga tieši apgabalā, kurā dominē paštuni, un tāpēc aicina paātrināt atjaunošanas centienus Afganistānas dienvidu daļā;

15. vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienībai ir jāmudina Eiropas ieguldītāji un tiem jāpalīdz iesaistīties Afganistānas atjaunošanā, būt klāt uz vietas un attīstīt tur uzņēmējdarbību;

16. norāda, ka valsts galvenās problēmas ir drošības atjaunošana un funkcionējošas valsts izveide; atzīmē, ka Afganistānas drošības problēmas ir sarežģītākas nekā tikai karš pret terorismu un tāpēc to atrisināšanai nepietiek ar militāru risinājumu; norāda, ka drošība un tiesiskums ir savstarpēji atkarīgi, kas savukārt rada humānajai attīstībai labvēlīgu atmosfēru, un ka tiesiskuma stiprināšana ir nepieciešama, lai valsts iedzīvotāji var izdarīt ekonomiskās un sociālās izvēles, kuras tiem ļaus dzīvot jēgpilnu un veselīgu dzīvi, ja to papildina pasākumi, kuru mērķis ir atjaunot funkcionējošu valsti, lai aizsargātu tiesiskumu, nodrošinātu galveno sabiedrisko pakalpojumu pieejamību un vienlīdzīgas iespējas tās tautai;

17. atzinīgi vērtē Afganistānas Līgumā pausto apņemšanos „veidot stabilu, pārticīgu, labi pārvaldītu un tiesisku Afganistānu, kurā ikvienam būtu nodrošinātas viņa cilvēktiesības”; uzskata, ka skaidru prioritāšu vai secīguma trūkuma dēļ līgumā bija jādefinē pamatnostādnes šo vērienīgo mērķu sasniegšanai, un tādēļ akcentē to, ka atbalsta sniedzēju programmām jābūt saskaņā ar šīm prioritātēm centrālajā un provinču līmenī un ka piešķirtajiem resursiem jābūt atbilstīgiem un efektīvi izlietotiem;

18. uzsver, ka steidzami ir jāattīsta līdzsvarota un ilgtspējīga pieeja drošības sektora reformai, nodrošinot profesionālas valsts armijas un policijas izveidi; uzsver, ka Afganistānas tiesu sistēmai ir ārkārtīgi nepieciešami ieguldījumi un ka ir steidzami jāpievērš uzmanība tās atjaunināšanai un kapacitātei;

19. vērš uzmanību uz to, ka, par spīti dažiem līdzšinējiem sasniegumiem, vispārējie policijas reformas rezultāti pagājušo piecu gadu laikā ir bijuši relatīvi, un atklāj nopietnās grūtības, kas starptautiskajai sabiedrībai rodas uz vietas iestāžu veidošanas jomā; mudina starptautisko sabiedrību kopumā un it īpaši ES policijas misiju turpināt to centienus attīstīts Afganistānas policijas spēkus, ko raksturotu cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums;

20. vērš uzmanību uz to, ka EUPOL mandāts paredz uzdevumus „atbalstīt saikni starp policiju un plašāku tiesiskumu”, un tādēļ aicina Padomi un Komisiju turpināt cieši saskaņot attiecīgās darbības, lai nodrošinātu, ka ES politikas virzieni ir saskanīgāki un efektīvāki; uzskata, ka ir vienlīdz svarīgi, lai ES ievērojami palielinātu EUPOL paredzētos resursus gan personāla, gan finansējuma ziņā; uzsver to, ka bez Iekšlietu ministrijas visaptverošas reformas, kas pirmkārt ir politisks uzdevums un mazākā mērā tehniska problēma, policijas reformas centieni cietīs neveiksmi, un tāpēc piešķir lielu nozīmi vēl vienam EUPOL mērķim, proti, „uzraudzīt, mācīt, sniegt ieteikumus un apmācīt Afganistānas Iekšlietu ministrijas līmenī, reģionos un provincēs”; pauž atbalstu EUR 2,5 miljonu programmai saskaņā ar Stabilitātes instrumentu attiecībā uz pasākumiem ar mērķi reformēt tiesnešu un prokuroru iecelšanu un vēlas, lai šīs izmēģinājuma projekts nodrošinātu būtisku ilgtermiņa tieslietu sektora reformu programmu 2009. gadam;

21. vērš uzmanību uz to, ka EUPOL misijai vēl ir tikai jāsasniedz pilns spēks vairāk nekā desmit mēnešus pēc tas īstenošanas uzsākšanas 2007. gada 15. jūnijā, un atzīmē, ka pat tad, kad tā būs pilnībā izvērsta, tās personālu veidos tikai 195 personas, kas pārraudzīs augsta līmeņa lēmumus Kabulā un provinču centros; ņem vērā Afganistānas ārlietu ministra neseno paziņojumu, ka valstī ir steidzami vajadzīgi vismaz 700 papildu instruktori, un to, kā instruktoru trūkumus ir novedis pie situācijas, kurā mirušo skaits policijā ir ievērojami augstāks nekā armijā; norāda, ka Vācijas valdība ir piedāvājusi savu ieguldījumu palielināt no 60 līdz 120 instruktoriem, ja līdzīgas saistības uzņemsies arī citas ES dalībvalstis, bet ka neviena valsts šādas saistības nav uzņēmusies; aicināt pastiprināt ES un ASV darba koordinēšanu saistībā ar Afganistānas policijas apmācību;

22. aicina Padomi un Komisiju saistībā ar palīdzības programmu Afganistānai uzņemties saistības reformēt tiesisko sistēmu, lai ar tās galveno iestāžu palīdzību nodrošinātu Afganistānas tiesnešu profesionalitāti, galveno uzmanību pievēršot Augstākajai tiesai, ģenerālprokuroram un Tieslietu ministrijai, lai aizsargātu apsūdzēto tiesības, nodrošinātu nepieciešamo juridisko palīdzību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām un nodrošinātu tiesības uz aizstāvību; aicina nodrošināt, lai ANO rezolūcijas par nāves soda moratoriju ievērošanu, būtu viena no galvenajām prioritātēm Eiropas centienos reformēt Afganistānas tiesu sistēmu;

23. noteikti uzskata, ka PRT vienībām galvenokārt jāpievērš uzmanība konkrētiem uzdevumiem, kas saistīti ar drošību, Afganistānas policijas un militāro spēku apmācīšanu un sadarbošanos ar tiem, kā arī ar atbalstu centrālajai valdībai, lai tā varētu sasniegt nedrošas teritorijas; uzsver, ka ir nepieciešams atkārtoti noteikt PRT nozīmi, jo īpaši attiecībā uz koordinēšanu un labākās prakses apmaiņu starp šīm vienībām; ir pārliecināts, — lai gan drošība un attīstība ir savstarpēji atkarīgi nosacījumi Afganistānā, pastāv skaidra robeža starp militārajām un humanitārajām darbībām, kas ir jāatbalsta, un ka profesionāļiem drošības un attīstības jomā tādēļ ir jābūt nozīmīgai lomai to stiprināšanā un to profesionālajā pieredzē; uzskata, ka ir jāpalielina PRT strādājošo Afganistānas iedzīvotāju skaits un ka pēc iespējas jāveicina vietējās īpašumtiesības;

24. stingri atbalsta steidzamu nepieciešamību attīstīt un nostiprināt pilsonisko sabiedrību, kas veidojas Afganistānā, un ka ilgstošs darbs būs vajadzīgs, lai pakāpeniski veidotu plašu izprati par cilvēktiesību, demokrātijas un pamatbrīvības, it īpaši dzimumu līdztiesības, izglītības un minoritāšu aizsardzības svarīgumu; uzsver, ka spēcīga pilsoniskā sabiedrība var attīstīties tikai tādā politiskajā vidē, ko raksturo stabilas un efektīvas institūcijas, kā arī labi organizētas politiskās partijas; lai pārvarētu Afganistānas sabiedrībā valdošo „vardarbības kultūru”, starptautiskajiem ziedotājiem būtu jāsniedz finansiāls un tehnisks atbalsts tiem vietējiem projektiem, kas vērsti uz izlīgumu; uzskata, ka jāpastiprina Eiropas Savienības loma Afganistānas pilsoniskās sabiedrības atbalstīšanā; uzsver nepieciešamību pilnībā iesaistīt Afganistānas parlamentu un pilsonisko sabiedrību ES attīstības sadarbības programmu izstrādē, jo īpaši izstrādājot valsts stratēģijas dokumentus un ikgadējos rīcības plānus;

25. uzskata, ka Afganistānas pilsoniskās sabiedrības nostiprināšana būs sekmīga tikai tad, ja būs pārstāvētas un tiks uzklausītas visas etniskās un reliģiskās grupas, kas ietver arī sadarbību ar tradicionālajiem cilšu līderiem (kā jau tiek darīts tā sauktajos „cilšu saziņas birojos”);

26. uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu neatkarībai ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības veidošanā; pauž nopietnas bažas par to, ka pieaug uzbrukumu skaits žurnālistiem, un aicina Afganistānas iestādes šos pārkāpumus nopietni izmeklēt; 10. atzinīgi vērtē darbu, ko Afganistānā veic neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi, kuri ir būtībā atjaunojuši informācijas plurālismu valstī pēc gadu desmitiem, kuru laikā nebija vārda brīvības; uzskata, ka preses brīvība un vārda brīvība ir būtiski nosacījumi valsts sociālajai attīstībai un attiecībām un Afganistānu un Eiropas Savienību; 10. pauž bažas par prezidenta H. Karzai atteikšanos 2007. gada 15. decembrī parakstīt plašsaziņas līdzekļu likumu, lai gan tas iepriekš tika apstiprināts abās parlamenta palātās; aicina prezidentu precizēt plašsaziņas likuma projekta statusu un atgādina Afganistānas Līgumā pausto valdības apņemšanos izveidot „neatkarīgus un plurālistiskus” plašsaziņas līdzekļus; pauž bažas par vārda brīvības stāvokli, ko apdraud emuāru veidotāju un neatkarīgu žurnālistu notiesāšana, un aicina Afganistānas valdību uzņemties saistības nodrošināt reālu vārda brīvību visiem tās pilsoņiem, sākot ar interneta brīvības aizsardzību;

27. uzsver uz nākotni vērsta plašsaziņas līdzekļu likuma svarīgumu, lai varētu veidot iekļaujošāku, iecietīgāku un demokrātiskāku sabiedrību, kurā respektē valsts reliģiskās un kultūras vērtības bez plašsaziņas līdzekļu neatkarības ierobežojumiem, aizbildinoties ar valsts drošības vai reliģijas un kultūras apsvērumiem;

28. pauž bažas par Wolesi Jirga locekles Malalai Joya fizisko neaizskaramību un aicina Afganistānas iestādes nodrošināt viņas aizsardzību; aicina Afganistānas iestādes atcelt mājas arestu Afganistānas nacionālās kongresa partijas dibinātājam Latif Pedram un atcelt apsūdzības pret viņu, kā arī garantēt viņa drošību;

29. atgādina par Parlamenta aicinājumu Afganistānas iestādēm ieviest nāves soda moratoriju; pauž ļoti nopietnas bažas par Pervez Kambash un citu indivīdu dzīvību, kuriem draud nāves sods tiesu sistēmā, kura vēl nespēj nodrošināt taisnīgu tiesu, un aicina prezidentu H. Karzai aizstāt viņu spriedumus;

30. atzinīgi vērtē Afganistānas sasniegumus sieviešu politiskās pārstāvības uzlabošanā; pauž solidaritāti ar visām sievietēm šajā valstī, kuras cīnās, lai aizsargātu un veicinātu savas tiesības; joprojām pauž bažas par milzīgajām atšķirībām starp vīriešu un sieviešu ienākumiem, ļoti zemo rakstītprasmes un lasītprasmes līmeni sieviešu vidū, netaisnību pret sievietēm un meitenēm — ko rada kultūras paražas —, ko rada tas, ka ģimenes locekļi un kopienas liedz sievietēm piekļūt tādiem pamatpakalpojumiem kā veselības aprūpe un izglītība, gan nodarbinātības iespēju trūkumā, kā arī vardarbības un diskriminācijas ģimenē augsto līmeni; uzsver, ka sieviešu tiesību aizsardzības pasākumi nekavējoties jāiekļauj tiesiski politiskajā reformā; aicina Padomi un Komisiju aktīvi atbalstīt šādu iniciatīvu un paredzēt līdzekļus tādiem pasākumiem, kuri palīdzētu attīstīt valsts spēju aizsargāt sieviešu, meiteņu un bērnu tiesības, jo arī tie cieš no sadzīves vardarbības, seksuālas izmantošanas, ko rada kultūras paražas, un ekspluatējoša darba un tirdzniecības; aicina arī izstrādāt īpašus pasākumus, lai risinātu problēmas, ar kurām veselības un izglītības sektoros saskaras afgāņu sievietes;

31. vērš uzmanību uz to, ka kopš 2002. gada marta ANO Augstā komisāra bēgļu lietās birojs ir palīdzējis 3,69 miljoniem afgāņu bēgļu atgriezties Afganistānā, īstenojot lielāko atbalstīto atgriešanās operāciju tās vēsturē, tomēr, par spīti šiem skaitļiem, aptuveni 3,5 miljoni reģistrētu un nereģistrētu afgāņu joprojām atrodas Pakistānā un Irānā; pauž bažas par afgāņu bēgļiem paredzētā finansējuma samazināšanos un uzsver, ka sekmīgas repatriācijas programmas saglabāšana, iespējams, kļūs dārgāka, jo tiem bēgļiem, kuri palikuši Pakistānā un Irānā, ir mazāk resursu un vājāka saikne ar Afganistānu nekā tiem, kuri atgriezušies agrāk; uzsver, ka afgāņu bēgļu un pārvietoto personu drošas un brīvprātīgas atgriešanās jautājumam jāsaglabā augsta prioritāte Afganistānā un starptautiskajā sabiedrībā;

32. pauž nopietnas bažas par nemitīgi pieaugošo opija audzēšanu un kontrabandu, kurai ir nopietnas sekas politiskajā un valsts drošības jomā Afganistānā un tās kaimiņvalstīs; uzsver, ka opija ekonomika joprojām ir korupcijas avots, kā arī vājina valsts iestāžu darbu, it īpaši drošības un tieslietu nozarē; tā kā nav acīmredzama risinājuma un represīvi pasākumi ar mērķi iznīcināt magoņu ražu nav devuši gaidītos rezultātus, aicina starptautisko sabiedrību un Afganistānas valdību izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kuras galvenais mērķis būtu vispusīga lauku attīstība, kā arī vajadzīgās infrastruktūras un funkcionējošu administratīvo iestāžu izveidošana; atzinīgi vērtē dialoga pastiprināšanu starp Afganistānu, Irānu un starptautisko sabiedrību par veidiem, kā ierobežot opija ražošanu un eksportu;

33. pauž bažas par ievērojamajām sociālajām un veselības problēmām, ko rada atkarībā no narkotikām kopumā, un it īpaši par sociālajām un ekonomiskajām sekām, kas rodas no narkotikām atkarīgām Afganistānas sievietēm; atsaucas uz ANO Narkotiku un noziedzības biroja 2005. gada apsekojumu, kurā teikts, ka Afganistānā ir 920 000 narkotiku lietotāji, no kuriem 120 000 ir sievietes; uzsver minētajā apsekojumā teikto, ka tā vietā, lai atkarību no narkotikām uzlūkotu kā sociālu problēmu, Afganistānas sabiedrība to uzskata par individuālu problēmu un ka daudzas sievietes lieto narkotikas medicīniskā nolūkā, lai atvieglotu un mazinātu vairākas fiziskas un psiholoģiskas problēmas; atzīmē, ka, lai gan par narkotisko vielu audzēšanu, kontrabandu un lietošanu ir paredzēti bargi sodi, Afganistānas valdība pašlaik nespēj piemēro šajā ziņā pieņemtos likumus; mudina Afganistānas valdību un starptautisko sabiedrību izstrādāt, finansēt un īstenot atbilstošas programmas, darbības un informējošus pasākumus, kas paredzēti sievietēm, kuras lieto narkotikas, un viņu ģimenēm;

34. pauž atbalstu Komisijas centieniem palīdzēt Afganistānai un aicina Komisiju regulāri izvērtēt Eiropas Savienības finansiālā atbalsta efektivitāti, it īpaši Komisijas devumu ieguldījumu fondos, lai panāktu lielāku pārredzamību; mudina Komisiju pienācīgi informēt Eiropas Parlamentu par šī izvērtējuma rezultātiem;

35. atgādina par Eiropas Parlamenta iniciatīvu, kas tā 2008. gada budžetā paredzēta, lai sniegtu atbalstu demokrātijas nostiprināšanai ar trešo valstu parlamentiem, un apņemas to izmantot kapacitātes nostiprināšanai un tehniskai palīdzībai, kas paredzēta tam, lai palielinātu Afganistānas Parlamenta spēju pieņemt tiesību aktus un uzraudzīt izpildvaru, it īpaši veicinot tiesiskumu un cilvēktiesību, un jo īpaši sieviešu tiesību, ievērošanu;

36. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, NATO ģenerālsekretāram, kā arī ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Afganistānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

Attīstības komitejaS ATZINUMS (10.3.2008)

Ārlietu komitejai

par Afganistānas stabilizāciju — ES un starptautiskās sabiedrības uzdevumi
(2007/2208(INI))

Atzinumu sagatavoja: Jürgen Schröder

* Komiteju iesaistīšanas procedūra – Reglamenta 47. pants

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzsver nepieciešamību pārstrukturēt un koordinēt to NVO darbību, kuras jau praktiski strādā Afganistānā; pauž nožēlu par to, ka Afganistānas valdības un NVO attiecības reizēm nav tik labas, cik būtu iespējams, un aicina tās veidot dialogu, lai attiecības uzlabotu; ierosina veikt pārskatu par NVO, kuras praktiski darbojas Afganistānā, lai izvērtētu problēmas, ar kurām tās saskaras, un pētītu iespējamos risinājumus;

2.   uzsver nepieciešamību atkārtoti izvērtēt militāro provinču atjaunošanas vienību (PRT) izmantošanu, lai veiktu atjaunošanas un/vai attīstības darbus dažās Afganistānas provincēs; atzīmē, ka šādam darbības mehānismam ir vāji rezultāti un zema rentabilitāte un ka atšķirība starp civilās attīstības darbiniekiem un militāro personālu tiek padarīta neskaidra, un neitrālie civilie darbinieki var tikt pakļauti riskam; norāda, ka šāda neskaidra atšķirība ir arī pretrunā ar neitralitātes, cilvēcīguma, objektivitātes un neatkarības principiem, kam vajadzētu būt jebkādu humanitāro intervenču pamatā;

3.   uzsver nepieciešamību atbalstīt Afganistānas parlamentu, jo īpaši, sniedzot tehnisko palīdzību un palīdzot palielināt institucionālo veiktspēju, un norāda, ka Parlaments ir šādam uzdevumam vispiemērotākā ES iestāde, īpaši veidojot Attīstības komitejas, Ārlietu komitejas un Delegācijas attiecībām ar Afganistānu ciešāku sadarbību; uzsver nepieciešamību pilnībā iesaistīt Afganistānas parlamentu un pilsonisko sabiedrību EK attīstības sadarbības programmu izstrādē, jo īpaši izstrādājot valsts stratēģijas dokumentus (CSP) un ikgadējos rīcības plānus (AAP);

4.   uzsver tādu dažu būtisku jomu nozīmi, kas netiek iekļautas valstu stratēģijas dokumentos, bet kurām vajadzētu pievērsties, plānojot Eiropas sadarbību, piemēram, enerģētika, infrastruktūra un atbalsts Afganistānas parlamentam, kā arī resursu sadalījuma lielā nozīme sieviešu neatkarības nodrošināšanā Afganistānā;

5.   uzsver to, cik svarīgi būtu uzlabot pakalpojumus veselības un izglītības jomā; aicina izstrādāt programmas Afganistānas sabiedrības veselības ministrijas veiktspējas palielināšanai, lai uzlabotu tās spēju vadīt veselības sektoru, kā arī palielinātos līdzekļus izglītības jomā; aicina arī izstrādāt īpašus pasākumus, lai risinātu problēmas, ar kurām veselības un izglītības sektoros saskaras afgāņu sievietes;

6.   atzīmē, ka nedrošība nopietni apdraud palīdzības sniegšanu un tās efektivitāti, kā arī ģeogrāfiski viendabīgu palīdzības sadalījumu; uzsver nepieciešamību uzlabot drošības situāciju, kā arī ģeogrāfisko palīdzības sadalījumu, jo abi šie faktori viens otru veicina.

7.   pieprasa ES finansiālā atbalsta lielāku uzraudzību un pārskatatbildību.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

27.2.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

29

1

0

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Alessandro Battilocchio, Thijs Berman, Josep Borrell Fontelles, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Thierry Cornillet, Corina Creţu, Nirj Deva, Beniamino Donnici, Fernando Fernández Martín, Hélène Goudin, Alain Hutchinson, Filip Kaczmarek, Glenys Kinnock, Maria Martens, Luisa Morgantini, Horst Posdorf, Frithjof Schmidt, Jürgen Schröder, Feleknas Uca, Johan Van Hecke, Ralf Walter, Luis Yañez-Barnuevo García, Anna Záborská, Mauro Zani

Aizstājējs(-a/-i/-as), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Ana Maria Gomes, Fiona Hall, Manolis Mavrommatis, Linda McAvan, Gabriele Zimmer

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.6.2008

 

 

 

Galīgā balsojuma rezultāti

+:

–:

0:

51

4

3

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsojumā

Roberta Alma Anastase, Christopher Beazley, Bastiaan Belder, André Brie, Elmar Brok, Colm Burke, Giorgos Dimitrakopoulos, Michael Gahler, Maciej Marian Giertych, Ana Maria Gomes, Alfred Gomolka, Klaus Hänsch, Jana Hybášková, Anna Ibrisagic, Jelko Kacin, Ioannis Kasoulides, Metin Kazak, Maria Eleni Koppa, Helmut Kuhne, Vytautas Landsbergis, Johannes Lebech, Francisco José Millán Mon, Pasqualina Napoletano, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Raimon Obiols i Germà, Ioan Mircea Paşcu, Tobias Pflüger, João de Deus Pinheiro, Samuli Pohjamo, Michel Rocard, Libor Rouček, Christian Rovsing, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Jacek Saryusz-Wolski, György Schöpflin, Marek Siwiec, Hannes Swoboda, István Szent-Iványi, Charles Tannock, Geoffrey Van Orden, Ari Vatanen, Luis Yañez-Barnuevo García, Zbigniew Zaleski, Josef Zieleniec

Aizstājējs(-i), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Laima Liucija Andrikienė, Cristian Silviu Buşoi, Giulietto Chiesa, Árpád Duka-Zólyomi, James Elles, Carlo Fatuzzo, Gisela Kallenbach, Tunne Kelam, Jaromír Kohlíček, Nickolay Mladenov, Aloyzas Sakalas, Antolín Sánchez Presedo

Aizstājējs(-i) (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsojumā

Alessandro Foglietta, Lambert van Nistelrooij