ZIŅOJUMS par zivsaimniecību un akvakultūru Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā
2.7.2008 - (2008/2014(INI))
Zivsaimniecības komiteja
Referents: Ioannis Gklavakis
EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
par zivsaimniecību un akvakultūru Eiropas piekrastes zonu integrētas pārvaldības kontekstā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. maija ieteikumu par integrētas piekrastes zonas apsaimniekošanas īstenošanu Eiropā[1],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu ar nosaukumu „Ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Integrētās piekrastes zonas pārvaldības (IPZP) Eiropā novērtējums” (COM(2007)0308),
– ņemot vērā Padomes 2006. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 1198/2006 par Eiropas Zivsaimniecības fondu[2],
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija direktīvu, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras vides stratēģijas pamatdirektīva)[3], un Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam ar nosaukumu „Jūras vides aizsardzības un saglabāšanas tematiskā stratēģija” (COM(2005)0504),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu „Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par piekrastes zvejniecību un piekrastes zvejniecības kopienu problēmām[4],
– ņemot vērā Komisijas 2006. gada 9. marta paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par zvejniecības nozares ekonomiskās situācijas uzlabošanu (COM(2006)0103) un Parlamenta 2006. gada 28. septembra rezolūciju par šo tematu[5],
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam ar nosaukumu “Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģija” (COM(2002)0511),
– ņemot vērā Eiropas Parlamenta pētījumu „Reģionu atkarība no zvejniecības”[6],
– ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,
– ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A6‑0286/2008),
A. tā kā integrēta piekrastes zonas apsaimniekošana (IPZA) nav tikai vides politikas daļa, bet arī pastāvīgs process nolūkā uzlabot piekrastes zonu ekonomiskos un sociālos apstākļus un nodrošināt visu attiecīgo reģionu saimniecisko darbību, piemēram, zvejas un akvakultūras, ilgtspējīgu attīstību;
B. tā kā IPZA īstenošana ir ilgtermiņa pasākums un lielāko daļu valstu stratēģiju, kuras pieņēma saistībā ar iepriekš minēto ieteikumu, sāka īstenot tikai 2006. gadā;
C. tā kā piekrastes zonu apsaimniekošanu līdz šim veica vidēji ilgā laikā, neņemot vērā to, ka ir runa par sarežģītām dabas ekosistēmām, kuras laika gaitā mainās;
D. tā kā pieņemtie lēmumi un pasākumi attiecās uz atsevišķu darbību un ar tiem nevarēja risināt piekrastes zonu degradācijas problēmu kopumā;
E. tā kā pašreizējā plānošana līdz šim ir bijusi vairāk vērsta uz sauszemi un nav ņemta vērā atsevišķu piekrastes darbību ietekme uz citām tajā pašā reģionā veiktajām darbībām;
F. tā kā ir paredzams, ka valstu IPZA stratēģiju īstenošana neizmaksās dārgi un turklāt radīs ievērojamus finansiālus ieguvumus;
G. tā kā plānošanas un īstenošanas pasākumos nav izdevies pienācīgi iekļaut visas nozares, lai risinātu piekrastes zonu problēmas, un tādējādi tiek apdraudētas atsevišķu nozaru intereses;
H. tā kā saskaņotas pārvaldības politikas īstenošanā jāplāno, kā piekrastes zonas izmanto iedzīvotāji, kā tās tiek izmantotas tūrismā un tautsaimniecībā, kā arī šo zonu ainavas un vides aizsardzība;
I. tā kā vēl nav izdevies panākt piekrastes zonu apsaimniekošanas iestāžu efektīvu koordināciju, izņemot atsevišķus gadījumus;
J. tā kā atsevišķos gadījumos, lai īstenotu IPZA veicināšanas politiku, ir vajadzīgi liela apjoma izdevumi, kurus nevar segt vietējās kopienas, un tādēļ šo politiku uzdod īstenot augstākos administratīvos līmeņos, kavējot tās īstenošanu;
K. tā kā, ņemot vērā daudzu piekrastes procesu pārrobežu raksturu, ir nepieciešama reģionāla saskaņošana un sadarbība, tostarp pat ar trešām valstīm;
L. tā kā zveja un akvakultūra ir divas tipiskākās piekrastes darbības, kuras ir atkarīgas no piekrastes ūdeņu kvalitātes;
M. tā kā akvakultūrā vēl nav panākts tāds tehnoloģijas attīstības līmenis, kurš dotu iespēju intensīvu zveju veikt tālu no piekrastes zonām;
N. tā kā ir jāņem vērā pamatloma, kāda no zvejas atkarīgajos reģionos ir sievietēm, un tas, ka līdz šim šī loma ir par maz atzīta;
O. tā kā piekrastes zveja veido 80 % no Kopienas zvejas flotes un veicina piekrastes kopienu saimniecisko un sociālo kohēziju, kā arī to kultūras tradīciju saglabāšanu;
P. tā kā zvejniecība pati par sevi nav piesārņojuma avots, bet tā cieš no piesārņojuma, kuru rada citas piekrastes zonās veiktās darbības, tādējādi apdraudot zvejniecības dzīvotspēju;
Q. tā kā zvejai un akvakultūrai ir liela saimnieciskā un sociālā nozīme, jo ar šīm darbībām nodarbojas galvenokārt piekrastes reģionos ar trauslu ekonomiku, un daudzi šie reģioni ir mazāk attīstīti un nevar nodrošināt iedzīvotājiem alternatīvas darba iespējas;
R. tā kā tīra un vesela jūras vide dos ieguldījumu zvejniecības produkcijas pieaugumā, uzlabojot šīs nozares nākotnes izredzes;
S. tā kā akvakultūra cieši balstās uz ilgtspējīgas attīstības principu, un jebkura ietekme uz vidi ir atrunāta Kopienas noteikumos;
T. tā kā situācijā, kad zivju krājumi samazinās, bet pasaulē pieprasījums pēc zivīm un čaulgliemjiem palielinās, pastāvīgi pieaug akvakultūras nozīme Eiropā;
U. tā kā visas dalībvalstis vēl nav pabeigušas teritoriālplānojumus, ievērojot IPZA principus, lai līdzsvaroti attīstītu darbības šajās zonās;
V. tā kā piekrastes zonās valda nežēlīga konkurence platības ziņā, akvakultūras saimniecībām un zvejniekiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā citiem lietotājiem;
W. tā kā attālākie reģioni, kuri ir minēti EK Līguma 299. panta 2. punktā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā, var pieprasīt īpašas saskaņotas valsts IPZA stratēģijas izveidi un IPZA atbilstīgu pielāgošanu ES līmenī,
1. uzsver zvejniecības un akvakultūras saimniecisko un sociālo nozīmi piekrastes reģionos un prasa, lai tie saņemtu palīdzību saistībā ar integrētu piekrastes zonas apsaimniekošanu;
2. uzsver, ka ir jānodrošina, lai zivsaimniecības un akvakultūras nozares iesaistītos un aktīvi piedalītos starptautiskās jūras apvienībās, un mudina Komisiju veicināt šo procesu;
3. uzsver, ka Eiropas Zivsaimniecības fonds var dot ieguldījumu IPZA pasākumu ilgtermiņa finansēšanā, jo tas atbalsta darbības, kuras veicina zvejas reģionu ilgtspējīgu attīstību;
4. norāda, ka ir jāprecizē attiecīgo piekrastes zonu administratīvo iestāžu kompetence un jāizveido saskaņota stratēģija, lai šīs iestādes varētu būt efektīvākas;
5. atzīst, ka pastāv grūtības ar piekrastes zonu administratīvo iestāžu darbības koordinēšanu, un aicina Komisiju, uzraugot IPZA īstenošanu, pēc apspriešanās ar dalībvalstīm vēlreiz pārbaudīt, vai vispār ir nepieciešams izveidot koordinējošu iestādi;
6. uzsver, ka IPZA plānošanas un virzības pasākumos ir jāiesaista zvejniecības un akvakultūras nozares pārstāvji (paturot prātā, ka viņu iesaistīšanās ilgtspējīgas attīstības stratēģijās palielinās viņu produktu pievienoto vērtību), un atgādina, ka šādas kopīgas darbības var atbalstīt Eiropas Zivsaimniecības fonds;
7. atzīst sieviešu nozīmīgo lomu no zivsaimniecības atkarīgajos reģionos un mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai dažādajos Eiropas Zivsaimniecības fonda posmos (tostarp izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un izvērtēšanas posmos) veicinātu un iekļautu iespēju vienlīdzības principu, kā to paredz Regulas (EK) Nr. 1198/2006 11. pants;
8. prasa kompetentajām iestādēm ciešāk sadarboties reģionālā līmenī, apmainoties ar informāciju par piekrastes zonu stāvokli, kā arī pieņemt kopējas stratēģijas, lai uzlabotu vietējo jūras ekosistēmu ekoloģisko stāvokli;
9. aicina attālāko reģionu valstu un reģionālās valdības sagatavot saskaņotas IPZA stratēģijas, lai nodrošinātu piekrastes reģionu ilgtspējīgu attīstību;
10. saistībā ar iepriekš minēto uzsver, cik nozīmīga ir atbilstīga teritorijas plānošana;
11. akvakultūra ar mērķi atjaunot populāciju ir pamatlīdzeklis, lai panāktu vides saglabāšanu atsevišķās piekrastes zonās, un tāpēc tā ir jāveicina, jāsekmē un finansiāli jāatbalsta;
12. uzsver to, cik liela ir akvakultūras nozīme pārtikas rūpniecībā, lai dažas ES piekrastes kopienas attīstītos sociālā un tautsaimnieciskā ziņā;
13. uzskata, ka saskaņā ar jaunajām jūras politikas pamatnostādnēm zivsaimniecības un akvakultūras nozares ir transversālā veidā jāiekļauj visās ar jūru saistītajās rīcībās, kuras notiek piekrastes zonās, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību;
14. uzsver, ka ir jāizveido un jāīsteno stratēģijas, lai pielāgotos draudiem, ar kuriem sastopas piekrastes zonās, tostarp klimata pārmaiņām, pilnīgi ņemot vērā ietekmi uz zvejniecību un akvakultūru;
15. uzskata, ka ir jāturpina datu, tostarp datu par bioloģiskās daudzveidības un zivju krājumu stāvokli, vākšanas centieni, lai varētu apmainīties ar informāciju un to izmantot nolūkā veikt salīdzinošu pētījumu;
16. uzskata, ka akvakultūras jomā ir jāveic lielāki pētījumi nolūkā ieviest audzēšanas sistēmas, kuru pamatā ir slēgta intensīvā audzēšana;
17. ierosina, ka IPZA ir jādod prioritāte tiem akvakultūras projektiem, kuros izmanto neizsīkstošos enerģijas avotus un kuros nenodara kaitējumu reģioniem, kurus aizsargā ES tiesību akti vides jomā;
18. aicina Komisiju, apspriežoties ar dalībvalstīm, noteikt precīzu grafiku, kurā jāpārbauda IPZA īstenošanas virzība Eiropas Savienībā;
19. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.
PASKAIDROJUMS
1. Ievads – ES Ieteikums par integrēto piekrastes zonas pārvaldību (IPZP)
Doma par integrēto piekrastes zonas pārvaldību pirmo reizi tika minēta 1994. gadā, kad Padomes rezolūcijā tika uzsvērta nepieciešamība pēc Kopienas piekrastes zonu stratēģijas, pamatojoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem.
Komisija 2002. gadā izstrādāja ieteikumu, nosakot astoņus principus, kuriem ir jābūt IPZP pamatā. Šajā ieteikumā piekrastes dalībvalstis tiek aicinātas līdz 2006. gada februāra beigām iesniegt Komisijai progresa ziņojumus par savu IPZP stratēģiju izstrādi un īstenošanu. Tajā arī Komisija tika aicināta iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei novērtējuma ziņojumu par sasniegto IPZP īstenošanā.
No 20 ES piekrastes dalībvalstīm 14 ir nosūtījušas Komisijai oficiālus ziņojumus; tas veido 65 % no ES piekrastes valstīm un vairāk nekā 70 % no Eiropas piekrastes kopējā garuma.
2. Mērķi un uzdevumi
Pašreizējā Komisijas paziņojumā ir novērtēts IPZP īstenošanā sasniegtais progress, vienlaikus norādot uz trūkumiem.
Galvenie secinājumi ir šādi: IPZP īstenošanā nav bijis efektīvas koordinācijas; informācijas apmaiņa ir nepilnīga; ne visi piekrastes zonu lietotāji ir pienācīgi pārstāvēti; IPZP ir pamatota uz pašreizējām nozaru politikām atbilstoši piekrastes zonu vajadzībām; ir jāizstrādā politikas, lai sagatavotu piekrastes zonas klimata pārmaiņu ietekmei.
3. Piekrastes zonas šodien – ietekme uz zivsaimniecību un akvakultūru
Kādreiz tika uzskatīts, ka piekrastes zonām ir otršķirīga nozīme ekonomiskajā attīstībā, taču tagad tās ir visintensīvāk izmantotie reģioni. Pētījumā, kurā novērtēta IPZP sociālā un ekonomiskā ietekme, ir uzskaitītas 18 kategorijas darbībām, ko veic piekrastes reģionos, un 14 problēmas, ar kurām šie reģioni saskaras pārmērīgas izmantošanas dēļ.
Zivsaimniecība un akvakultūra ir divas šādas darbības; tās ir atkarīgas no piekrastes zonām, un tāpēc jebkuras izmaiņas šajās zonās tās ietekmē. Šī nozare bieži cieš no sekām, ko rada citas darbības piekrastes zonās. Kad, piemēram, 2002. gadā kuģis „Prestige” nogrima atklātā jūrā pie Spānijas krastiem, šajā reģionā, kurš ir ekonomiski atkarīgs no zivsaimniecības un akvakultūras, tika piesārņoti apmēram 1000 km2 no piekrastes teritorijas. Aprēķināts, ka 41 600 cilvēku bija tieši atkarīgi no zivsaimniecības, bet dažos reģionos līdz pat 47,2 % strādājošo iedzīvotāju bija nodarbināti zivsaimniecības un akvakultūras sfērā. Aptuveni 6000 piekrastes zvejas kuģu pārtrauca zvejniecību, un pat tad, kad ierobežojumi tika atcelti, notikušā vides piesārņojuma dēļ ražošana samazinājās. Ir aprēķināts, ka pilnīgai jūras vides atveseļošanai būs vajadzīgi 10-25 gadi[1].
Ārpus naftas noplūdes, jūras transports bieži ir vainojams arī pie nejaušas kaitīgu eksotisku sugu transportēšanas, kas izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos tajās ekosistēmās, kuras šīs sugas pārņem[2].
Arī ūdeņu eitrofikācijai, ko izraisa rūpniecības, pilsētu un lauksaimniecības atkritumi, ir ietekme uz zivsaimniecības ražošanu. Šī problēma ir jo īpaši nopietna piekrastes un daļēji slēgtās jūras teritorijās. Saskaņā ar Starptautiskās jūras pētniecības padomes (ICES) sagatavoto ziņojumu eitrofikācija ir vainojama pie zivju krājumu samazināšanās Melnajā jūrā. 50 % no piesārņojuma ar nitrātiem rada sauszemes krasta darbības, kas sadalās šādi: 50 % no lauksaimniecības darbībām, 25 % no rūpniecības darbībām un atlikušie 25 % no pilsētu darbībām[3]. Šī problēma kļūst vēl sarežģītāka, kad upju izraisītais piesārņojums rodas trešās valstīs.
Tomēr zivsaimniecības un akvakultūras dzīvotspēju ietekmē arī ļoti straujā dabisko piekrastes zonu pārveidošana par mākslīgām platībām. Ir aprēķināts, ka laikā no 1900. gada līdz 2000. gadam mākslīgās platības paplašinājās par 190 km2 gadā. 61 % no šīs paplašināšanās ir saistīts ar mājokļu celtniecību, tūrismu un atpūtu, kas aizvieto citas darbības[4]. Līdz šim reģionālā plānošana ir bijusi orientēta uz sauszemi un tajā nav ņemta vērā piekrastes attīstības ietekme uz konkrētām jūras darbībām. Tas ir novedis pie zvejas vietu ierobežošanas un jūras biotopu degradācijas attiecībā uz dažu sugu barošanās, nārstošanas un vairošanās teritorijām. Vienlaikus vietas trūkums ir arī galvenais šķērslis Eiropas akvakultūras attīstībai.
Jāuzsver, ka klimata pārmaiņas vēl saasinās piekrastes zonu pārmērīgās izmantošanas sekas. Lai gan nav atbilstīgu datu par ietekmi uz zivsaimniecību un akvakultūru, sākotnējā pētījumā ir minēts, ka šīs nozares zaudējumi nākotnē saistībā ar klimata pārmaiņām tiek lēsti 200 miljoni EUR gadā. Un atkal — vislielākais risks ir slēgtām un daļēji slēgtām teritorijām, tādām kā Baltijas jūra un Ziemeļjūra[5].
4. Zivsaimniecība saistībā ar integrēto piekrastes zonas pārvaldību
Integrētā piekrastes zonas pārvaldība ir ļoti nozīmīga zivsaimniecībai trīs galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, zivsaimniecība ir tipiskākā piekrastes darbība, un tādējādi to ietekmē izmaiņas vietējā vidē. Zivju krājumi piekrastes ūdeņos ir daudzu nozveju pamats, un daudzas sugas, ko zvejo atklātā jūrā, izšķiļas un izaug piekrastes ūdeņos.
Otrkārt, zivsaimniecība nav piesārņojuma avots, bet drīzāk cieš no tā piesārņojuma sekām, ko rada citas piekrastes zonās veiktās darbības.
Treškārt, 80 % Kopienas zivsaimniecības darbību notiek tajos piekrastes reģionos, kas ļoti lielā mērā no tās ir atkarīgi[6]. Tie ir reģioni ar trauslu ekonomiku, kuri nespēj nodrošināt savus iedzīvotājus ar alternatīvu darbu un lielākoties atrodas nelabvēlīgā situācijā. 2003. gadā aptuveni 63 % zvejnieku mazāk labvēlīgos reģionos bija atkarīgi no zivsaimniecības nozares[7].
Šeit ir jāuzsver, ka pēdējo desmit gadu laikā zivsaimniecība ir piedzīvojusi nopietnu krīzi sakarā ar zivju krājumu samazināšanos, un tādēļ mums būtu līdz minimumam jāsamazina jebkādi turpmāki draudi šai nozarei. Konkrētāk zivsaimniecības nozare ir piedzīvojusi darbavietu skaita samazināšanos par 35 %, kuģu skaita samazināšanos par 20 % un nozvejas samazināšanos par 28 %.
Tādējādi zivsaimniecībai jābūt ietvertai IPZP, vēl jo vairāk, zivsaimniecības attīstība un pārvaldība piekrastes zonās ir jāizskata par daļu no piekrastes zonu attīstības un pārvaldības.
Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF) var veicināt šo procesu, jo tas finansē pasākumus, lai nodrošinātu zivsaimniecības dzīvotspējīgu attīstību un jūras vides, kā arī tās dzīvo resursu aizsardzību.
Turklāt EZF var atbalstīt specifiskus IPZP principus, tādus kā kopīga plānošana un piekrastes kopienu īpašo iezīmju uzsvēršana. Papildus tam EZF atbalsta arī vairāku tādu izmēģinājuma projektu finansēšanu, kuri būtiski stiprina zivsaimniecības lomu IPZP, kā arī selektīvāku un videi draudzīgāku zvejas metožu veicināšanu.
Visos gadījumos vissvarīgākais elements zivsaimniecības veiksmīgai iekļaušanai IPZP ir zivsaimniecības organizāciju iesaistīšana plānošanas posmā. Vietējo zvejnieku pieredzes izmantošana palīdzēs noteikt reālās problēmas un tādējādi nodrošināt, lai piekrastes zivsaimniecības kopienas saglabātos un pastāvētu līdzās citām piekrastes zonās veiktajām darbībām.
5. Akvakultūra saistībā ar IPZP
Arī akvakultūra ir darbība, ko pārsvarā veic piekrastes zonās. Kopš 1970. gada tā ir attīstījusies straujāk nekā citas pārtikas ražošanas nozares, sasniedzot rekordlielu gada vidējo pieauguma rādītāju – 8 % – un gada produkciju ap 45 miljoniem tonnu visā pasaulē[8].Apstākļos, kad zvejas resursi kļūst ierobežoti un pasaules pieprasījums pēc zivīm un vēžveidīgajiem nepārtraukti palielinās, akvakultūra kļūst aizvien nozīmīgāka. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (PLO) prognozē, ka zivju produktu patēriņš līdz 2030. gadam pieaugs par 50 %, un šī pieprasījuma lauvas daļu apmierinās akvakultūra. Pārvēršot skaitļos, ražošanas pieaugums būs 40 miljoni tonnu[9].
Tādējādi Eiropas akvakultūra varētu gūt labumu no šīs tendences un izmantot savas salīdzināmās priekšrocības. Tās ir šādas: ES ir lielākais zivju produktu tirgus, tai ir senas tradīcijas vēžveidīgo audzēšanā un zivju audzēšanā saldūdenī un jūrā, tai ir dinamiskas, pašas mūsdienīgākās pētniecības iespējas un modernas tehnoloģijas, kvalificēti un pieredzējuši zivkopji, piemēroti klimatiskie apstākļi un ideālas vietas audzētajām sugām[10].
Turklāt ir rūpīgi jāpatur prātā šīs nozares ieguldījums to reģionu ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā, kuros to praktizē. ES kopumā akvakultūru praktizē galvenokārt piekrastes zonās, un tā nodrošina 80 000 darbavietu. Dažās dalībvalstīs saimniecībās izaudzēto produktu vērtība ir lielāka nekā nozvejoto produktu vērtība. Citās dalībvalstīs akvakultūra veido nozīmīgu kopējās produkcijas daļu. Piemēram, Grieķijā 50 % no kopējās gada produkcijas dod akvakultūra.
Nevarētu teikt, ka Eiropas akvakultūru neskar grūtības, kas ietekmē tās izaugsmi. Galvenā no šīm grūtībām ir neatbilstīga reģionālā plānošana un konkurence par vietu ar citām piekrastes darbībām. Paredzams, ka plānošana jūras jomā būs pamatinstruments līdzsvarotai visu IPZP darbību, tostarp akvakultūras, attīstībai.
Attiecībā uz finansējumu EZF var palīdzēt sasaistīt akvakultūru ar IPZP, jo tas nodrošina kvalitatīvu datu iegūšanas iespēju, lai izstrādātu integrētās piekrastes zonu pārvaldības plānus. Turklāt EZF 2. prioritātes ass atbalsta tādu metožu attīstību, kas mazinātu jebkādu ražošanas ietekmi uz jūras vidi.
6. Secinājumi — referenta komentāri
Referents uzskata, ka šī politika integrētajai piekrastes zonu pārvaldībai varētu būt piemērota sistēma piekrastes zonu ilgtspējīgai attīstībai, kā arī šajās zonās veikto darbību dzīvotspējīgai attīstībai. Viņš arī uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāvelta zivsaimniecībai un akvakultūrai, jo tās ir darbības, kas ir tieši atkarīgas no piekrastes zonām, un uzsver, ka jūras reģionālās plānošanas integrācija IPZP veicinās piekrastes zonās veikto darbību līdzsvarotu attīstību, tādējādi dodot stimulu akvakultūras attīstībai.
Referents apgalvo, ka, pirmkārt, ir vajadzīga visu piekrastes zonu nozaru pārstāvju iesaistīšanās ilgtermiņa plānošanā. Otrkārt, ir jābūt efektīvai visu to iestāžu koordinācijai, kuras ir iesaistītas šo zonu pārvaldībā. Gadījumā, ja arī nākamajā novērtējuma ziņojumā par IPZP īstenošanu tiks konstatēti trūkumi koordinācijā, ir jāpārskata priekšlikums par iestādes izveidošanu šim mērķim.
Koordinācijas pamatā ir jābūt atbilstīgai informācijai. Tādēļ ir jāuzlabo datu apkopošana, lai sagatavotu pārvaldības pētījumus par piekrastes zonām. Šajos datos ir jāiekļauj arī dati par bioloģiskās daudzveidības, tostarp zivsaimniecības resursu, stāvokli piekrastes zonās.
Informācijas un datu apmaiņai ir jānotiek arī reģionālā līmenī un ar trešām valstīm, jo reģionālajai sadarbībai ir izšķiroša nozīme to pārrobežu jautājumu risināšanā, kas attiecas uz piekrastes zonām.
Attiecībā uz finansiālo aspektu referents vēlas uzsvērt Eiropas Zivsaimniecības fonda ieguldījumu zvejas un akvakultūras iekļaušanā IPZP.
Visbeidzot, referents uzskata, ka pēc apspriešanās ar dalībvalstīm Komisijai ir jāizstrādā skaidrs grafiks, lai pārbaudītu progresu attiecībā uz integrēto piekrastes zonu pārvaldību Eiropas Savienībā.
- [1] http://www.accede.org/prestige/documentos/efectoseconom-ing.pdf.
- [2] Eiropas Vides aģentūra, 2006, „Prioritārie jautājumi Vidusjūras vidē”.
- [3] http://www.ices.dk/reports/germanqsr/23222_ICES_Report_samme.pdf.
- [4] Eiropas Vides aģentūra, 2006, „Piekrastes teritoriju mainīgās teritorijas”.
- [5] http://www.ipolnet.ep.parl.union.eu/ipolnet/cms/pid/1402.
- [6] COM(2007)0828.
- [7] A6‑0266/2006.
- [8] PLO, 2006, „Pasaules zivsaimniecību un akvakultūras stāvoklis”.
- [9] http://www.europa.nl/fisheries/press_corner/speeches/archives/speeches_2007/speech07_11_en.htm.
- [10] A6-0001/2008.
KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS
|
Pieņemšanas datums |
26.6.2008 |
|
|
|
||
|
Galīgais balsojums |
+: –: 0: |
21 0 0 |
||||
|
Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā |
Elspeth Attwooll, Marie-Hélène Aubert, Iles Braghetto, Niels Busk, Paulo Casaca, Zdzisław Kazimierz Chmielewski, Avril Doyle, Emanuel Jardim Fernandes, Carmen Fraga Estévez, Ioannis Gklavakis, Pedro Guerreiro, Ian Hudghton, Heinz Kindermann, Rosa Miguélez Ramos, Philippe Morillon, Seán Ó Neachtain, Struan Stevenson, Catherine Stihler, Margie Sudre, Daniel Varela Suanzes-Carpegna, Cornelis Visser |
|||||