Procedūra : 2008/2031(INI)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumenta lietošanas cikls : A6-0309/2008

Iesniegtie teksti :

A6-0309/2008

Debates :

PV 03/09/2008 - 14
CRE 03/09/2008 - 14

Balsojumi :

PV 04/09/2008 - 7.4
CRE 04/09/2008 - 7.4
Balsojumu skaidrojumi

Pieņemtie teksti :

P6_TA(2008)0405

ZIŅOJUMS     
PDF 230kWORD 209k
15.7.2008
PE 405.920v03-00 A6-0309/2008

par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā

(2008/2031(INI))

Ārlietu komiteja

Referente: Hélène Flautre

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
 PASKAIDROJUMS
 Attīstības komitejaS ATZINUMS
 Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS
 KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

EIROPAS PARLAMENTA REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS

par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā

(2008/2031(INI))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

–   ņemot vērā visas Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas un to fakultatīvos protokolus,

   ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un divus tā fakultatīvos protokolus,

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un jo īpaši to 1. un 25. pantu un VII nodaļas 39. un 41. pantu,

–    ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un tās protokolus,

–   ņemot vērā Parīzes Hartu par jaunu Eiropu,

–   ņemot vērā Helsinku Noslēguma aktu,

–   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6., 11., 13., 19., 21., 29. un 39. pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 60., 133., 296., 297., 301. un 308. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu(1),

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli pasaulē,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās debates un steidzamības rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma neievērošanas gadījumiem,

–   ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanas iekļaušanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (COM(1995)0216)(2),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu starptautiskās saistības, tostarp tās, kas iekļautas PTO nolīgumos,

–   ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū („Kotonū Nolīgums”)(3), un jo īpaši tā 8., 9., 33., 96. un 98. pantu, un minētā nolīguma grozījumus(4),

–   ņemot vērā 2004. gada 22. janvāra dokumentu „Ārlietu padomnieku darba grupas „Sankciju” struktūras izveide (RELEX/Sankcijas)”,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2004. gada 7. jūnija „Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu”(5),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības „Pamatnostādnes par ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanu un novērtēšanu saistībā ar ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku”, ko pēdējo reizi pārskatīja 2005. gada 2. decembrī(6),

–   ņemot vērā 2007. gada 9. jūlija dokumentu „ES paraugprakse ierobežojošu pasākumu efektīvai īstenošanai” (7),

–    ņemot vērā Kopējo nostāju 96/697/KĀDP par Kubu, kas pieņemta 1996. gada 2. decembrī,

–   ņemot vērā Padomes kopīgo nostāju 2001/930/KĀDP par terorisma apkarošanu(8) un 2001/931/KĀDP par īpašu pasākumu piemērošanu, lai apkarotu terorismu(9), kas abas pieņemtas 2001. gada 27. decembrī, un Padomes 2001. gada 27. decembra Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām(10),

–   ņemot vērā Padomes kopējo nostāju 2002/402/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida organizācijas un Taliban locekļiem un citiem indivīdiem, grupām, uzņēmumiem un struktūrām, kas ar tām saistīti(11), un Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban(12), kas pieņemtas 2002. gada 27. maijā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Kopējo militāro preču sarakstu(13),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs (COM(2001)0252)(14),

–   ņemot vērā 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos(15),

–   ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm un šajos nolīgumos iekļautās cilvēktiesību klauzulas,

–   ņemot vērā 1982. gada 11. oktobra rezolūciju par nozīmi un ietekmi, kas ekonomiskām sankcijām, jo īpaši tirdzniecības embargo un boikotiem, ir Eiropas Ekonomikas Kopienas ārējās attiecībās(16),

–   ņemot vērā rezolūciju par sankciju un jo īpaši embargo ietekmi uz to valstu iedzīvotājiem, kurām šos pasākumus piemēro(17), ko 2001. gada 1. novembrī Briselē (Beļģija) pieņēma ĀKK un ES Apvienotā parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā 2007. gada 6. septembra rezolūciju par cilvēktiesību dialogu un apspriežu norisi ar trešām valstīm(18),

–   ņemot vērā rezolūciju 1597 (2008) un ieteikumu 1824 (2008) par Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes un Eiropas Savienības „melnajiem sarakstiem”, kuru pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja,

–   ņemot vērā Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu(19), kas parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī un kas domājams stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un atzinumus (A6-0309/2008),

A.  tā kā Līguma par ES 11. pantā cilvēktiesību ievērošana ir atzīta par vienu no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem un tā kā Līguma par ES jaunais 21. pants, ko ieviestu ar Lisabonas Līguma 1. panta 24. punktu, nosaka, ka „Savienības starptautiskās darbības virzītājspēks ir principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi, attīstību un paplašināšanos un kurus tā tiecas veicināt visā pasaulē, proti, demokrātija, tiesiskums, universāls un nedalāms cilvēktiesību un pamatbrīvību princips, cilvēka cieņas neaizskaramība, vienlīdzības un solidaritātes princips, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un starptautisko tiesību ievērošana”,

B.   tā kā sankcijas tiek piemērotas, īstenojot konkrētus kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 11. pantā un kas cita starpā ietver cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības veicināšanu;

C.  tā kā 2004. gada Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu ir pirmais pragmatiskais dokuments, kas nosaka sistēmu, ar kuru saskaņā ES piemēro sankcijas, lai gan ES šādas sankcijas piemēro kopš 1980. gadu sākuma un jo īpaši pēc Līguma par ES stāšanās spēkā 1993. gadā; tā kā šis dokumentus oficiāli nosaka, ka sankcijas ir KĀDP instruments, un tādējādi ir uzskatāms par sākuma punktu Eiropas politikai sankciju jomā;

D.  tā kā šīs sankciju politikas pamatā galvenokārt ir šādi pieci mērķi: aizsargāt Eiropas Savienības kopīgās vērtības, galvenās intereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem; visos veidos nostiprināt Eiropas Savienības drošību; saglabāt mieru un nostiprināt starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu un Helsinku Noslēguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp attiecībā uz ārējām robežām; veicināt starptautisko sadarbību; attīstīt un nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

E.   tā kā pieaug starptautiskais konsess attiecībā uz to, ka ikviens smags un apzināts pārkāpums pret vidi rada kaitējumu starptautiskajam mieram un drošībai un ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu;

F.   tā kā ES ir apņēmusies sistemātiski piemērot sankcijas, par ko ANO Drošības padome pieņēmusi lēmumu saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, un vienlaikus piemēro autonomas sankcijas, ja nav ANO Drošības padomes mandāta, gadījumos, kad ANO Drošības padomei nav pilnvaru rīkoties vai tai rīkoties neļauj vienošanās trūkums starp tās locekļiem; šajā sakarā uzsverot gan ANO, gan ES pienākumu piemērot sankcijas atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

G.  tā kā ES sankciju politika tādējādi ietver ANO Drošības padomes sankcijas, bet tās apjoms un mērķi ir plašāki nekā ANO Drošības padomes politikai (starptautiskais miers un drošība),

H.  tā kā sankcijas ir viens no tiem instrumentiem, ko ES var izmantot, lai īstenotu savu cilvēktiesību politiku; atgādinot, ka sankciju izmantošanai jāatbilst kopējai Eiropas Savienības stratēģijai šajā jomā, tai jābūt pēdējam mēģinājumam prioritāšu sarakstā, lai sasniegtu KĀDP konkrētos mērķus; tā kā sankciju efektivitāte ir atkarīga no to vienlaicīgas piemērošanas visās dalībvalstīs;

I.    tā kā ne ES, ne starptautiskie tiesību akti neietver juridisku definīciju par to, kas ir sankcija, tādēļ šo jēdzienu plaši apspriež starptautiskajā juridiskajā doktrīnā, un pašreizējās viedokļu atšķirības vēl nav pienācīgi precizētas; tā kā saskaņā ar KĀDP sankcijas vai ierobežojošus pasākumus lielākajā daļā gadījumu uzskata par pasākumiem, ar kuriem pilnībā vai daļēji pārtrauc diplomātiskās vai ekonomiskās attiecības un, iespējams, ierobežo sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm un kuru mērķis ir panākt izmaiņas noteiktās darbībās vai politikā, piemēram, saistībā ar starptautisko tiesību aktu vai cilvēktiesību pārkāpumiem vai politiku, saskaņā ar ko trešo valstu valdības, nevalstiskas struktūras, fiziskas vai juridiskas personas neievēro tiesiskumu vai demokrātijas principus;

J.    tā kā ierobežojošie pasākumi ietver tādus dažādus pasākumus kā ieroču embargo, tirdzniecības sankcijas, finansiālās/ekonomiskās sankcijas, aktīvu iesaldēšanu, lidojumu aizliegumus, uzņemšanas ierobežojumus, diplomātiskās sankcijas, sporta un kultūras pasākumu boikot us un sadarbības pārtraukšanu ar kādu trešo valsti;

K.  tā kā atbilstīgi ES vispārējai praksei šajā rezolūcijā termini „sankcijas” un „ierobežojoši pasākumi” tiek lietoti ar vienādu nozīmi; tā kā šajā rezolūcijā ir pieņemta definīcija, kas attiecīgajiem pasākumiem sniegta Kotonū Nolīguma 96. pantā(20),;

L.   tā kā pašām ES sankcijām ir dažādi juridiskie pamati atkarībā no ierobežojošo pasākumu konkrētā veida un no tā, kāda veida juridiskās attiecības pastāv ar attiecīgo trešo valsti, kā arī no attiecīgajām nozarēm un mērķiem; tā kā šie faktori nosaka gan procedūru sankciju pieņemšanai — kam bieži, bet ne vienmēr ir nepieciešama KĀDP kopējā nostāja un tādējādi vienprātība Padomē —, gan normatīvo procedūru, kas jāievēro, lai sankcijas padarītu juridiski saistošas un piemērojamas, un tā kā parasti izmanto to procedūru, kas izklāstīta EK Līguma 301. pantā;

M.  tā kā aizliegumi un ieroču embargo ir kļuvuši par visbiežāk piemērotajām KĀDP sankcijām un ir viens no pirmajiem pasākumiem ES sankciju secībā; tā kā abi šie pasākumi ir vienīgie, ko tiešā veidā īsteno dalībvalstis, tā apstākļa dēļ, ka tiem nav nepieciešami īpaši sankciju tiesību akti saskaņā ar EK Līgumu; tā kā, no otras puses, finansiālajām sankcijām (aktīvu iesaldēšana) un tirdzniecības sankcijām ir nepieciešama īpašu sankciju tiesību aktu pieņemšana,

N.  tā kā saskaņā ar vienu no iepriekš minētajiem Pamatprincipiem par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajām pamatnostādnēm mērķtiecīgas sankcijas ir noteikti vēlamas pretstatā vispārīgākām sankcijām, pirmkārt tāpēc, ka tās ļauj novērst iespējamas kaitīgas sekas attiecībā uz plašākām cilvēku grupām, un otrkārt tāpēc, ka tās tiešā veidā skar atbildīgās personas vai personas, kurām pieder vara, un tādējādi tās var būt efektīvākas attiecībā uz politikas izmaiņu panākšanu;

O.  tā kā ir pasākumi, ko nesauc par „sankcijām”, lai gan Padome tos pieņēmusi prezidentūras secinājumos, un kas tajā pašā laikā atšķiras no citiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri minēti kā KĀDP līdzeklis,

P.   tā kā ekonomiskās attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē nozaru divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri Eiropas Savienībai, piemērojot sankcijas, ir jāievēro; tā kā, attiecīgos gadījumos Eiropas Savienībai attiecīgais nolīgums tādēļ ir jāaptur vai jādenonsē pirms ekonomisko sankciju piemērošanas, kuras nav saderīgas ar tiesībām, kas attiecīgajai trešai valstij piešķirtas ar pastāvošo nolīgumu,

Q.  tā kā attiecības starp ES un trešām valstīm bieži vien regulē divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi, kuri ļauj vienai no pusēm veikt atbilstošus pasākumus gadījumos, ja otra puse ir pārkāpusi kādu būtisku nolīguma sastāvdaļu, proti, cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanu (cilvēktiesību klauzula), — šajā ziņā labs piemērs ir Kotonū Nolīgums,

R.   tā kā ierobežojošu pasākumu ieviešanai un īstenošanai ir jābūt saskaņā ar cilvēktiesībām un humānisma principiem, kas ietverti starptautiskajos tiesību aktos, tostarp taisnīgu procesu un tiesībām uz efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī samērīgumu, un saistībā ar tiem ir jāparedz atbilstoši atbrīvojumi, lai ņemtu vērā to personu humānās pamatvajadzības, pret kurām vērsti šādi pasākumi, piemēram, piekļuve pamatizglītībai, dzeramajam ūdenim, kā arī primārajai veselības aprūpei un pamata medikamentiem; tā kā saistībā ar sankciju režīmu ir pilnībā jāņem vērā Ženēvas Konvencijā, Konvencijā par bērnu tiesībām, Paktā par ekonomiskajām, sociālajām un politiskajām tiesībām noteiktie standarti, kā arī ANO rezolūcijas saistībā ar civiliedzīvotāju un bērnu aizsardzību bruņotajos konfliktos;

S.   tā kā uzticamība ES un tās atsevišķām dalībvalstīm tiek kompromitēta, kad ES sankcijas šķietami vai faktiski netiek ievērotas, un tā kā Roberts Mugabe tika uzaicināts piedalīties ES un Āfrikas sammitā Lisabonā 2007. gada 8. – 9. decembrī par spīti tam, ka viņam bija oficiāli aizliegts uzturēties visās ES dalībvalstu teritorijās saskaņā ar 2004. gada 19. februāra Kopējo nostāju 2004/161/KĀDP, ar ko tika atjaunoti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz Zimbabvi(21) kurā jaunākie ierobežojumi ieviesti ar 2008. gada 18. februāra Kopējo nostāju 2008/135/KĀDP(22)

Vispārēji apsvērumi ceļā uz efektīvu ES sankciju politiku

1.   pauž nožēlu par to, ka līdz pat šai dienai nav veikts neviens vērtējums, ne ietekmes pētījums par ES sankciju politiku un ka tāpēc ir ārkārtīgi grūti noteikt to ietekmi un efektivitāti uz vietas un izdarīt vērā ņemamus secinājumus; aicina Padomi un Komisiju veikt šādu novērtējumu; šajā saistībā norāda, ka šī novērtējuma pamatkritērijam ir jābūt ilgstošu rezultātu sasniegšanai; tomēr uzskata, ka sankciju politika, ko izmanto pret Dienvidāfriku, ir izrādījusies efektīva, jo tā palīdzēja izbeigt aparteīdu;

2.   uzskata, ka atšķirīgie juridiskie pamati ES sankciju politikas īstenošanai, kuri paredz dažādus lēmumu pieņemšanas, īstenošanas un kontroles līmeņus, rada šķēršļus Eiropas sankciju politikas pārskatāmībai un konsekvencei un tādējādi arī tās uzticamībai;

3.   uzskata, lai sankcijas būtu efektīvas, ir nepieciešams, lai Eiropas un starptautiskā sabiedriskā doma, kā arī to valstu sabiedriskā doma, kurās tiek gaidītas izmaiņas, uzskatītu, ka to piemērošana ir leģitīma; uzsver, ka apspriešanās ar Eiropas Parlamentu lēmuma pieņemšanas procesā pastiprina šo leģitimitāti;

4.   atzīmē arī, ka sankcijām var būt simboliska nozīme, paužot ES morālo nosodījumu un tādējādi veicinot tās ārpolitikas uzskatāmības un uzticamības nostiprināšanu; tomēr brīdina, ka, pārlieku uzsverot ideju par sankcijām kā simboliskiem pasākumiem, tās var pilnībā zaudēt savu vērtību;

5.   uzskata, ka sankciju izmantošana jāparedz tādas iestāžu rīcības gadījumos, kas rada nopietnu kaitējumu personu drošībai un tiesībām, vai gadījumos, kad tiek konstatēts, ka trešās puses dēļ ir izsmeltas un izlietotas visas līgumiskās un/vai diplomātiskās attiecības;

6.   uzskata, ka jebkāda apzināta un nelabojama vides pasliktināšana ir apdraudējums drošībai, kā arī smags cilvēktiesību pārkāpums; šajā sakarībā prasa, lai Padome un Komisija jebkādu apzinātu un nelabojamu kaitējumu videi iekļautu starp iemesliem, kuru dēļ var pieņemt sankcijas;

7.   atzīst, ka kopumā ES sankciju instrumenti tiek piemēroti elastīgi un saskaņā ar to, kas vajadzīgs katrā atsevišķā gadījumā; tomēr pauž nožēlu par to, ka ES savu sankciju politiku bieži vien ir piemērojusi nekonsekventi, izturoties pret trešām valstīm atšķirīgi, lai gan to rīcība cilvēktiesību un demokrātijas jomā ir līdzīga, un tādējādi izraisījusi kritiku par „dubultstandartu” izmantošanu;

8.   uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

9.   pauž nožēlu, ka nesaskaņas Eiropas Savienībā par politiku, kāda politika nepieciešama attiecībā uz to vai citu valsti, piemēram, Kubu, vai dalībvalstu atturīgā attieksme, lai nesadusmotu lielos darījumu partnerus, piemēram, Krieviju, noveda pie tā, ka prezidentūras secinājumos tika pieņemtas tikai "neoficiālas sankcijas", kas izsaka to, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošana ir nelīdzsvarota un nekonsekventa; tomēr atzīst, ka pasākumi, kas iekļauti Padomes secinājumos, piemēram, nolīgumu parakstīšanas atlikšana ar dažām valstīm, piemēram, Serbiju, var būt spiediens uz trešām valstīm, lai tās pilnībā sadarbotos ar starptautiskajiem mehānismiem;

10. atgādina, ka saistībā ar Kubu 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja, kas tiek periodiski atjaunota, atspoguļo to plānu, kas veicinās mierīgu pāreju uz demokrātiju, joprojām ir spēkā un neizraisa Eiropas Savienības iestāžu domstarpības; pauž nožēlu, ka līdz šim nav panākti nekādi nozīmīgi uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atzīmē Padomes 2008. gada 20. jūnija Lēmumu atcelt neoficiālās sankcijas pret Kubu, vienlaikus pieprasot visu politisko ieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu, atvieglot piekļuvi cietumiem, kā arī ratificēt un īstenot Starptautisko pilsoņu un politisko brīvību paktu; atzīmē, ka Padome pēc gada lems, vai tā turpina politisko dialogu ar Kubu, atkarībā no tā ir vai nav būtiski uzlabojumi cilvēktiesību jomā; atgādina, ka Padomes nostāja ir saistoša arī Eiropas Savienības iestādēm attiecībā uz dialogu ar Kubas valsts iestādēm, kā arī ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem; atkārtoti pauž savu nostāju attiecībā uz A. Saharova balvas laureātiem, Oswaldo Payá Sardiñas un grupu "Damas de Blanco";

11. uzskata, ka argumentu par sankciju „neefektivitāti” nevar izmantot, lai tās atceltu, šī neefektivitāti jāizmanto pašas sankcijas pārorientēšanai un pārvērtēšanai; turklāt uzskata, ka tam, vai sankcijas turpināt vai ne, ir jābūt atkarīgam tikai un vienīgo no tā, vai ir sasniegti sankciju mērķi, savukārt to veidu var pastiprināt vai mainīt atkarībā no to novērtējuma; uzskata, ka šim nolūkam sankcijas vienmēr ir jāpapildina ar skaidriem novērtēšanas kritērijiem;

12. uzskata, ka sankciju efektivitāte jāanalizē vairākos līmeņos — gan pasākumu tiešās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz spēju ietekmēt to personu privāto vai profesionālo darbību, pret kurām tie vērsti kā pret konkrēta režīma locekļiem, vai spēju ietekmēt paša konkrētā režīma darbību, gan to politiskās efektivitātes līmenī, proti, attiecībā uz to, vai attiecīgie pasākumi ir piemēroti, lai veicinātu to darbību vai politiku izbeigšanu vai mainīšanu, kuru dēļ tie tika pieņemti;

13. uzskata, ka sankcijas efektivitāte ir atkarīga no Eiropas Savienības spējas to saglabāt visu laika posmu, un šajā saistībā pauž nožēlu par tādu noteikumu kā „termiņa izbeigšanās klauzulu” izmantošanu, kas paredz sankciju automātisku atcelšanu;

14. neatbalsta vispārīgu, nekritisku sankciju piemērošanu jebkādām valstīm, jo šādas pieejas rezultātā de facto tiek pilnībā izolēti iedzīvotāji; uzskata, ja vien tās nav saskaņotas ar citiem politiskajiem instrumentiem, ekonomiskās sankcijas var būt sekmīgas tikai, ja ir lielas grūtības veicināt politiskās reformas attiecīgajā režīmā; tāpēc uzsver, ka jebkāda sankciju piemērošana pret valsts iestādēm ir sistemātiski jāpapildina ar atbalstu attiecīgās valsts pilsoniskajai sabiedrībai;

Sankcijas kā daļa no vispārējas cilvēktiesību stratēģijas

15. norāda, ka lielāko daļu ES sankciju piemēro drošības apsvērumu dēļ; tomēr uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumiem jābūt pietiekamam pamatam sankciju piemērošanai, jo arī tie apdraud drošību un stabilitāti;

16. norāda, ka sankciju galvenais mērķis ir panākt politikas vai darbību izmaiņas atbilstoši KĀDP kopīgās nostājas mērķiem vai Padomes pieņemtajiem secinājumiem, vai starptautiskiem lēmumiem, kas ir sankciju pamatā;

17. uzsver, ka Padome, pieņemot iepriekš minētos Pamatprincipus par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu, ir uzņēmusies saistības izmantot sankcijas kā daļu no visaptverošas un integrētas politiskas pieejas; šajā sakarībā uzsver, ka šāda pieeja vienlaikus paredz politisko dialogu, stimulus un nosacījumus un ka tā varētu kā galējo līdzekli ietvert arī piespiedu pasākumu izmantošanu, kā noteikts Pamatprincipos; uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas, vispārējo preferenču sistēma un attīstības atbalsts jāizmanto kā šādas visaptverošas un integrētas politiskās pieejas rīki;

18. uzsver, ka cilvēktiesību klauzulas īstenošanu nevar uzskatīt par pilnīgi autonomu vai vienpusēju ES sankciju, jo tā tiešā veidā izriet no attiecīgā divpusējā vai daudzpusējā nolīguma, kas nosaka savstarpējas saistības ievērot cilvēktiesības; uzskata, ka atbilstoši pasākumi, kas veikti saskaņā ar šo klauzulu, attiecas tikai un vienīgi uz konkrētā nolīguma īstenošanu, nodrošinot katrai pusei likumīgu pamatu apturēt vai atcelt nolīgumu; tāpēc uzskata, ka cilvēktiesību klauzulu īstenošana un autonomas vai vienpusējas sankcijas katrā ziņā ir savstarpēji papildinoši aspekti;

19. tāpēc atzinīgi vērtē cilvēktiesību klauzulu sistemātisku iekļaušanu un uzstāj, lai konkrēts īstenošanas mehānisms tiktu ietverts visos jaunos divpusējos nolīgumos, tostarp īpašos nozaru nolīgumos, ko paraksta ar trešām valstīm; šajā sakarā atgādina ieteikumu nozīmi, kas pieņemti, lai efektīvāk un sistemātiski iekļautu klauzulu, proti, mērķu un atsauces kritēriju noteikšanā, kā arī regulārā novērtēšanā, atkārtoti pauž aicinājumu ieviest cilvēktiesību klauzulas, izmantojot pārskatāmākas pušu, tostarp Eiropas Parlamenta un pilsoniskās sabiedrības apspriežu procedūras, sīki izklāstot izmantojamos politiskos un juridiskos mehānismus gadījumā, ja izteikta prasība pārtraukt divpusēju sadarbību atkārtotiem un/vai sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, neievērojot starptautiskās tiesības; atbalsta Kotonū nolīgumā (KN) izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (KN 8. pants) un apspriežu (KN 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

20. mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību Augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

21. uzskata, ka atbilstīgu vai ierobežojošu pasākumu nepiemērošana tādā situācijā, ko raksturo pastāvīgi cilvēktiesību pārkāpumi, nopietni apdraud Eiropas Savienības cilvēktiesību stratēģiju, sankciju politiku un uzticamību;

22. uzskata, ka sankciju politika būs daudz efektīvāka, ja to iekļaus konsekventā cilvēktiesību stratēģijā; atgādina savu prasību Padomei un Komisijai katrā valsts stratēģijas dokumentā un visos tāda paša veida dokumentos iekļaut konkrētu stratēģiju attiecībā uz cilvēktiesībām un stāvokli demokrātijas jomā;

23. uzskata, ka sankciju piemērošanas gadījumā cilvēktiesību dialogos un apspriešanās procesos ir katrā ziņā sistemātiski jāiekļauj diskusijas par progresu, kas panākts, īstenojot mērķus un kritērijus, kuri noteikti ierobežojošo pasākumu pieņemšanas laikā; vienlaikus uzskata, ka mērķi, kas sasniegti dialogos par cilvēktiesībām un apspriešanās procesos, nekādā gadījumā nevar aizstāt to mērķu sasniegšanu, kuri ir attiecīgo sankciju pamatā;

Starptautiskās sabiedrības koordinēta rīcība

24. uzskata, ka koordinētai starptautiskās sabiedrības rīcībai ir spēcīgāka ietekme nekā izkliedētai un nevienmērīgai valstu vai reģionālo struktūru rīcībai; tāpēc atzinīgi vērtē to, ka ES sankciju politikas pamatā arī turpmāk jābūt domai par priekšroku ANO režīmam;

25. aicina Padomi, ja nav ANO Drošības padomes sankciju, sadarboties ar valstīm, kas nav ES dalībvalstis un kas piemēro sankcijas, dalīties ar informāciju, strādāt pie kopīga to personu saraksta, kurām piemērojama aktīvu iesaldēšana, ceļošanas aizliegumi vai citi pasākumi, un koordinēt rīcību starptautiskā līmenī, lai novērstu izvairīšanos no sankcijām, un maksimāli palielinātu ES un citu sankciju efektivitāti un īstenošanu atbilstīgi starptautiskajām tiesībām;

26. uzskata, ka ES ir jāmēģina sadarboties ar citām reģionālajām organizācijām, piemēram, Āfrikas Savienību un Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociāciju (ASEAN), lai veicinātu cilvēktiesības un nodrošinātu ar sankcijām saistītu darbību koordināciju;

27. aicina ES sistemātiski attīstīt dialogu ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, lai panāktu kopēju nostāju attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem, jo īpaši reģionālā līmenī; norāda, kā liecina Birmas/Mjanmas gadījums, ka sankcijas bieži nenodrošina vajadzīgās izmaiņas politikā vai darbībās, ja starptautiskā sabiedrība nav vienota un ja to īstenošanā nav iesaistīti nozīmīgākie dalībnieki;

28. aicina Padomi un Komisiju to politisko dialogu darba kārtībā, kurus īsteno ar valstīm, kas nepiemēro sankcijas, sistemātiski iekļauj jautājumu par to lomu un ietekmi uz attiecīgo režīmu vai nevalstiskajiem dalībniekiem, pret kuriem vērstas sankcijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir indivīdi, organizācijas vai arī uzņēmumi;

29. uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīguma parakstīšanas perspektīva ar reģionu, kurā ir valsts, pret kuru vērstas sankcijas, jāizmanto kā „burkāns” un spiediena izdarīšanas līdzeklis un ka jebkurā gadījumā šāds nolīgums nedrīkst attiekties uz valsti, kurai piemēro sankciju režīmu;

Skaidru lēmumu pieņemšanas procesu, mērķu, kritēriju un pārskatīšanas mehānismu izveide

30. uzsver nepieciešamību veikt padziļinātu analīzi par katru konkrēto situāciju pirms sankciju pieņemšanas, lai novērtētu dažādu sankciju potenciālo ietekmi un noteiktu, kuras no tām ir visefektīvākās, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus un līdzīgu pieredzi; uzskata, ka šāda iepriekšēja analīze ir pamatota vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc tam, kad sankciju process jau ir uzsākts, ir grūti spert soli atpakaļ, nekaitējot ES uzticamībai vai tā atbalsta izpausmei, kas Eiropas Savienībai jāsniedz iedzīvotājiem trešā valstī, pret kuru vērstas sankcijas, ņemot vērā šīs valsts iestāžu iespēju izmantot ES lēmumu savā labā; šajā sakarā atzīmē pašreizējo praksi, saskaņā ar kuru ierosināto sankciju piemērotību, veidu un efektivitāti apspriež Padomē, pamatojoties uz attiecīgās valsts misiju vadītāju novērtējumu, un aicina šādā novērtējumā iekļaut neatkarīga eksperta ziņojumu;

31. tomēr uzsver, ka šādu analīzi nedrīkst izmantot, lai aizkavētu sankciju pieņemšanu; šajā sakarā uzsver, ka divu posmu procedūra sankciju piemērošanai saskaņā ar KĀDP nodrošina steidzamas politiskas reakcijas iespēju, sākotnēji pieņemot kopējo nostāju, ko sagatavo pēc padziļinātas regulas analīzes, kurā precizēts sankciju konkrētais veids un piemērošanas joma;

32. aicina juridiskajos instrumentos sistemātiski iekļaut skaidrus un konkrētus kritērijus kā nosacījumus sankciju atcelšanai; jo īpaši uzstāj, ka, pamatojoties uz neatkarīgu ekspertīzi, ir jāizveido atskaites kritēriji un ka tos nedrīkst laika gaitā grozīt atbilstoši politiskajām pārmaiņām Padomē;

33. aicina Padomi un Komisiju izveidot sankciju pārskatīšanas tipveida procesu, jo īpaši ieviešot tādu pārskatīšanas klauzulu sistemātisku iekļaušanu, kas paredz sankciju režīma pārskatīšanu, pamatojoties uz noteiktajiem kritērijiem un novērtējumu par to, vai ir sasniegti izvirzītie mērķi; norāda uz to, ka deklarācijas par nodomu vai vēlmi ieviest noteiktas procedūras, kas varētu nodrošināt pozitīvus rezultātus, jāvērtē atzinīgi, bet uzsver, ka, novērtējot sankcijas, tās nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt reāla un patiesa progresa sasniegšanu, lai tiktu izpildīti konkrētie kritēriji;

34. uzskata, ka Ķīnai piemērotais ieroču embargo ilustrē ES saskaņotību un konsekvenci , ņemot vērā to, ka lēmumu par šo embargo sākotnēji pieņēma pēc slaktiņa Tjaņmeņas laukumā 1989. gadā un ka ES līdz šim nav saņēmusi nekādus paskaidrojumus par šo slaktiņu, un ka tādēļ nav iemesla atcelt šo embargo;

35. aicina Ārlietu padomnieku darba grupas „Sankciju” struktūru (RELEX/Sankcijas) pilnībā īstenot savu mandātu; jo īpaši uzsver, ka pirms sankciju pieņemšanas ir jāveic iepriekšēja izpēte un ka pēc to pieņemšanas regulāri jāsniedz atjaunināta informācija par notiekošajām izmaiņām, un ir jāattīsta paraugprakse attiecībā uz ierobežojošu pasākumu īstenošanu un piemērošanu;

36. atzīst, ka valstīm, tāpat kā starptautiskām un reģionālām organizācijām ir jāuzņemas atbildība par starptautisku prettiesisku rīcību piemērojot sankcijas un uzsver, šajā sakarā, ka ir nepieciešams tiesisks kontroles mehānisms, lai garantētu sankciju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un humanitārajām tiesībām;

37. prasa iesaistīt Parlamentu visās sankciju procesa stadijās: lēmumu pieņemšanas procesā par sankcijām, attiecīgajai situācijai vispiemērotāko sankciju atlasē, kā arī kritēriju noteikšanā un to izpildes novērtēšanā saskaņā ar pārskatīšanas mehānismu un sankcijas atcelšanu;

Mērķtiecīgas sankcijas kā efektīvāks instruments?

38. pauž nožēlu par to, ka novērtējuma trūkuma dēļ nav iespējams spriest par mērķtiecīgu pasākumu efektivitāti, taču atzīst ES spēcīgos humānos apsvērumus, kuru dēļ tā ir atteikusies no vispārējām ekonomiskām sankcijām, kā agrāk tika darīts Irākas gadījumā, un izmanto mērķtiecīgākas, „viedas” sankcijas, kas vērstas uz to, lai panāktu maksimālu ietekmi uz tiem, kuru rīcību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot humāno ietekmi vai negatīvas sekas personām, pret kurām attiecīgās sankcijas netiek vērstas, vai kaimiņvalstīm;

39. uzskata, ka ir ārkārtīgi maza iespēja, ka ekonomiskās sankcijas izolēti no citiem politiskajiem instrumentiem varētu piespiest režīmu, pret kuru tās vērstas, īstenot ievērojamas politiskās izmaiņas; turklāt uzsver, ka tālejoši ekonomiski ierobežojumi var izraisīt pārāk lielas ekonomiskās un humānās palīdzības izmaksas, un tādēļ atgādina savu aicinājumu piemērot rūpīgāk izstrādātas un mērķtiecīgākas ekonomiskās sankcijas, kas izstrādātas tā, lai pirmkārt skartu galvenos to režīmu līderus, pret kuriem vērstas sankcijas, un tos, kas izdarījuši cilvēktiesību pārkāpumus;

40. uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei;

41. atbalsta mērķtiecīgu finansiālu sankciju izmantošanu pret attiecībā uz to režīmu galvenajiem līderiem, pret kuriem vērstas sankcijas, lai tās tiešā veidā skartu to personu ienākumus, kam piemērotas sankcijas; uzsver, ka šīs sankcijas ir jāpapildina ar atbilstīgiem pasākumiem pret ES uzņēmējiem, kas sadarbojas ar šādām personām; uzsver, ka mērķtiecīgas preču sankcijas, kas vērstas pret konkrētu vai svarīgu režīma ienākumu avotu, rada risku, ka var rasties plašākas sekas, kas vienādā mērā skar arī iedzīvotājus, un var veicināt „melnās ekonomikas” attīstību;

42. uzskata, ka ekonomiskās un finanšu sankcijas, pat ja tās ir mērķtiecīgas, ir jāpiemēro visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību Eiropas Savienībā, tostarp trešo valstu pilsoņiem, kā arī Eiropas iedzīvotājiem vai juridiskajām personām, kas ir reģistrētas vai izveidotas saskaņā ar ES dalībvalsts tiesību aktiem un kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību ārpus ES;

43. aicina ierobežot „ārkārtas atbrīvojumu” piemērošanu aktīvu iesaldēšanai; tomēr aicina ieviest „izņēmumus humānu apsvērumu dēļ”, piemēram, sistēmu, lai sniegtu piekļuvi primārajai medicīniskajai aprūpei; aicina izveidot īpašu procedūru iebildumu iesniegšanai gadījumā, ja kāda dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumu no aktīvu iesaldēšanas, jo šādas procedūras trūkums mazina ierobežojošo pasākumu efektivitāti, tā kā dalībvalstīm par šādu atbrīvojumu ir tikai iepriekš jāpaziņo Komisijai;

44. aicina rīkoties, lai pilnveidotu ES mērķtiecīgo finansiālo sankciju piemērošanu, lai nodrošinātu, ka šādi pasākumi praksē visaptveroši liedz noteiktajām personām un struktūrām piekļūt visiem finanšu pakalpojumiem ES jurisdikcijā, tostarp tiem, kas šķērso ES norēķinu centrus vai kādā citādā veidā izmanto finanšu pakalpojumus ES jurisdikcijā; uzsver, ka ir nepieciešama lielāka elastība saistībā ar sankciju sarakstu izplatīšanu ES un dalībvalstīs visām tām personām, uz kurām attiecas pienākumi, kas noteikti trešajā Naudas atmazgāšanas direktīvā(23); ierosina katrai dalībvalstij iecelt vienu iestādi, kas būtu atbildīga par šīs informācijas izplatīšanu;

45. aicina Padomi pastiprināt sadarbību ar SWIFT vadību un akcionāriem Eiropā, lai panāktu labākus rezultātus to kontu iesaldēšanā, kuri iekļauti „melnajos sarakstos”, un nepieļautu naudas pārskaitījumus no/uz šādiem kontiem;

46.  aicina Padomi un Komisiju izskatīt iespējas un veidus, kā konstruktīvā veidā izmantot to iestāžu ienākumu iesaldēšanu, pret kurām vērstas sankcijas, piemēram, tos piešķirot attīstības vajadzībām;

47. atzīmē, ka ieroču embargo ir sankciju veids, kas paredzēts, lai izbeigtu ieroču un militārā aprīkojuma plūsmu uz konfliktu apgabaliem vai režīmiem, kas tos varētu izmantot iekšējai apspiešanai vai agresijai pret kādu ārvalsti, kā noteikts Rīcības kodeksā par ieroču eksportu;

48. aicina starp dalībvalstīm un Komisiju koordinēt sadarbību attiecībā uz ES ieroču embargo īstenošanu, kurus piemēro katra dalībvalsts;

49. aicina dalībvalstis pieņemt kopēju nostāju par ieroču embargo, kas pastāvošo Rīcības kodeksu par ieroču eksportu padarītu juridiski saistošu;

50. mudina Padomi, Komisiju un dalībvalstis turpināt darbu, lai pilnveidotu ANO uzraudzības un īstenošanas iespējas, un pauž atbalstu viedoklim, ka ir jāizveido pastāvīga ANO grupa, kas vērtētu tirdzniecību ar konfliktu izraisošām precēm un saistībā ar tiem piemēroto sankciju vērtību;

51. atgādina, ka ierobežojumi attiecībā uz uzņemšanu (ceļošanas aizliegumi, vīzu aizliegumi) ir viens no pirmajiem soļiem ES sankciju secībā, kas paredz aizliegumu „melnajos sarakstos” iekļautajām personām vai nevalstiskām struktūrām piedalīties oficiālās ES sanāksmēs, kā arī aizliegumu doties uz ES privātu iemeslu dēļ;

52. ar bažām atzīmē, ka tas, kā dalībvalstis ievēro ES vīzu aizliegumus, nav bijis pilnībā apmierinoši; aicina dalībvalstis pieņemt kopēju pieeju, ceļojumu ierobežošanas un attiecīgo izņēmuma klauzulu piemērošanā;

Cilvēktiesību ievērošana, mērķtiecīgas sankcijas piemērojot cīņā pret terorismu

53. atzīmē, ka gan par autonomām ES pretterorisma sankcijām, gan par ES īstenotām Drošības padomes pretterorisma sankcijām ir ierosinātas vairākas lietas Pirmās instances tiesā un EK Tiesā;

54. atgādina ES dalībvalstu pienākumu sankcijas izstrādāt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu, kurš nosaka, ka Eiropas Savienībai ir jāievēro pamattiesības, ko nodrošina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām; uzsver, ka pašreizējās "melnā saraksta'" veidošanas procedūras gan ES, gan ANO līmenī juridiskās noteiktības un tiesiskās aizsardzības līdzekļu apsektā ir nepilnīgas;

55. aicina Padomi un Komisiju atbalstīt pašreizējo procedūru iekļaušanai „melnajā sarakstā” un svītrošanai no tā, lai ievērotu ES iedzīvotāju procesuālās un materiālās cilvēktiesības, jo īpaši tiesības uz personas dzīvību, brīvību un drošību; šajā pašā sakarībā prasa, lai ES dalībvalstis veicinātu šādu pārskatīšanu ANO mehānismos ar mērķi nodrošināt pamattiesību ievērošanu, kad tiek piemērotas mērķtiecīgas sankcijas cīņā pret terorismu;

56. uzskata, ka Līguma par ES darbību 75. pants būtu izdevība, kas Eiropas Parlamentam ir jāizmanto, lai novērstu trūkumus, kuri pašlaik pastāv, un pauž atbalstu visam Parlamenta pašreizējam darbam, ko paredzēts iekļaut 2009. gada likumdošanas programmas darba kārtībā;

57. pauž nožēlu par to, ka neviena tiesībsargājošā struktūra nevar izvērtēt „melno sarakstu” atbilstību, jo pierādījumi, kuru dēļ iekļauj „melnajā sarakstā”, balstās galvenokārt uz informāciju, kas ir slepeno dienestu rīcībā, kuri ipso facto darbojas slepeni; tomēr uzskata, ka šāda būtiska piesardzība nav jāpārveido par nesodāmību starptautisko tiesību pārkāpumu gadījumos; šajā sakarā aicina ES dalībvalstis nodrošināt efektīvu parlamentāro kontroli pār slepeno dienestu darbu; uzskata šajā sakarā, ka ir nepieciešams Eiropas Parlamentu iesaistīt dalībvalstu jau esošās Izlūkošanas struktūru uzraudzības komiteju konferences darbā;

58. tomēr atkārtoti norāda, ka pretterorisma sarakstu sistēma, ja tā ievēro jaunāko Eiropas Kopienu tiesas praksi, ir efektīvs instruments un viens no Eiropas Savienības pretterorisma politikas pīlāriem;

59. uzsver, ka terorisms apdraud drošību un brīvību, un tāpēc mudina Padomi pārskatīt un atjaunināt teroristisko organizāciju sarakstu, ņemot vērā to darbību visos kontinentos;

Dažāda sankciju politika

60. atzīmē, ka ES vienmēr sekmējusi pozitīvu pieeju sankciju pielietošanā, lai sekmētu izmaiņas; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi piešķirt prioritāti integrētiem vispārējiem pasākumiem, izmantojot progresīvu spiediena un pamudinājumu stratēģiju;

61. uzskata, ka atvērtības politika un sankciju politika viena otru neizslēdz; tādēļ uzskata, ka ES sankciju politika var palīdzēt uzlabot cilvēktiesību ievērošanu valstī, uz kuru attiecas sankcija, ja tā tiek pārskatīta ar skaidru nolūku ieviest pozitīvas rīcības politiku; šajā sakarībā atzīmē sankciju ciklu, ko laikā no 2007. gada novembra līdz 2008. gada aprīlim piemēroja Uzbekistānai: lai gan Padome vienu gadu turpināja piemērot sankcijas, kas tika noteiktas par to, ka netika pildīti sākotnējie kritēriji attiecībā uz Andižānas slaktiņa izmeklēšanu un cilvēktiesību ievērošanu, tā tomēr nolēma apturēt vīzu aizlieguma īstenošanu, dodot Uzbekistānas režīmam sešus mēnešus, lai izpildītu noteiktu cilvēktiesību kritēriju kopumu, un draudot automātiski atjaunot vīzu aizliegumu; atzīmē, ka saistību un sankciju apvienošana radīja dažas pozitīvas izmaiņas, pateicoties iespējamajai sankciju automātiskai atjaunošanai un precīzu nosacījumu noteikšanai; uzsver, ka jāpsēj šos nosacījumus izpildīt ierobežotā termiņā un ka tiem jābūt saistītiem ar vispārējo sankciju režīmu; tomēr pauž nožēlu, ka nav bijušas pozitīvas izmaiņas un ka joprojām netiek veidota sadarbība ar Uzbekistānas valdību;

62. mudina, lai saskaņā ar daudzpusīgu stratēģiju sankcijas tiktu sistemātiski papildinātas ar pastiprinātiem pozitīviem pasākumiem, kas paredzēti, lai sniegtu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, cilvēktiesību aizstāvjiem un visu veidu projektiem, kas veicina cilvēktiesības un demokrātiju; aicina nodrošināt, lai tematiskās programmas un instrumenti (Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīva, nevalstiskie dalībnieki, ieguldījumi cilvēkos) pilnā mērā veicinātu šī mērķa sasniegšanu;

63. aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija un tai sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide, lai nodrošinātu atbilstības palielināšanu starp dažādajiem ES ārējās darbības instrumentiem, kas ir galvenais aspekts sankciju politikas efektivitātes panākšanai nākotnē;

Ieteikumi attiecībā uz ES iestādēm un dalībvalstīm

64. aicina Komisiju un Padomi veikt ES sankciju politikas visaptverošu un padziļinātu novērtējumu, lai noteiktu politikas ietekmi un nepieciešamos pasākumus tās stiprināšanai; mudina Komisiju un Padomi iesniegt šādu pasākumu programmu; aicina Komisiju un Padomi novērtēt sankciju ietekmi uz minēto valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

65. aicina Komisiju nodrošināt to, lai attīstības atbalsta stratēģijas, kuras nosaka Attīstības sadarbības instruments (ASI) un Eiropas Attīstības fonds (EAF), atbilstu esošajiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem, būtu nepārprotami saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

66. aicina Padomi un Komisiju izmantot iespēju, ko sniedz Lisabonas Līguma ratifikācija, Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības politikas jautājumos iecelšana — kurš vienlaikus būs arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks un Ārlietu ministru padomes priekšsēdētājs — un tam sekojošā Eiropas Ārējās darbības dienesta izveide, lai ES ārējo darbību padarītu konsekventāku un saskaņotāku, uzlabotu to ES attiecīgo dienestu pieredzi, kuri strādā sankciju jomā, un pastiprinātu sadarbību starp dažādajiem dienestiem;

67. vienlaikus aicina īstenot ciešāku sadarbību starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un Komisiju, lai nodrošinātu ierobežojošo pasākumu konsekventāku un efektīvāku īstenošanu;

68. aicina dalībvalstis, kas ir ANO Drošības padomes locekles, sistemātiski censties panākt, lai Eiropas Savienības noteiktās sankcijas tiktu atzītas starptautiskā līmenī, saskaņā ar Līguma par ES 19. pantu;

69. aicina dalībvalstis, kad tās darbojas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē, nepārkāpt saistības, ko tās uzņēmušās attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību konvenciju;

70. uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

71. uzskata, ka sankciju politikas leģimitāte, kas ir svarīga un jūtīga KĀDP sastāvdaļa, ir jānostiprina, Eiropas Parlamentu iesaistot visās procedūras stadijās saskaņā ar Līguma par ES 21. pantu, un jo īpaši sankciju izstrādē un īstenošanā, sistemātiski apspriežoties ar Komisiju un Padomi un saistībā ar to sniegtiem ziņojumiem; uzskata, ka Parlaments ir arī jāiesaista uzraudzībā par to, kā tie, kuriem piemērotas sankcijas, pilda noteiktos kritērijus; uzdod Cilvēktiesību apakškomitejai sistematizēt un pārraudzīt darbu šajā jomā attiecībā uz visām sankcijām, kuru mērķi un kritēriji ir saistīti ar cilvēktiesībām;

72. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1)

OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

(2)

OV C 320, 28.10.1996., 261. lpp.

(3)

OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.

(4)

OV L 209, 11.8.2005., 27. lpp.

(5)

Padomes dok. 10198/04.

(6)

Padomes dok. 15114/05.

(7)

Padomes dok. 11679/07.

(8)

OV L 344, 28.12.2001., 90. lpp.

(9)

OV L 344, 28.12.2001., 93. lpp.

(10)

OV L 344, 28.12.2001., 70. lpp.

(11)

OV L 139, 11.8.2005., 4. lpp.

(12)

OV L 139, 11.8.2005., 9. lpp.

(13)

OV L 88, 29.3.2007., 58. lpp.

(14)

OV C 131 E, 5.6.2003., 147. lpp.

(15)

OV C 290 E, 29.11.2006., 107. lpp.

(16)

OV C 292, 8.11.1982., 13. lpp.

(17)

ĀKK un ES 3201/A/01/galīgā red., OV C 78, 2.4.2002., 32. lpp.

(18)

Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0381.

(19)

OV C 306,17.12.2007., 1. lpp.

(20)

96. PANTS

Pamatelementi: apspriežu procedūra un atbilstoši pasākumi, kas attiecas uz cilvēktiesībām, demokrātijas principiem un tiesiskumu

1. Šā panta nozīmē termins „Puse” attiecas uz Kopienu un Eiropas Savienības dalībvalstīm, no vienas puses, un katru ĀKK valsti, no otras puses.

2.a) Ja, neskatoties uz politisko dialogu, kas regulāri notiek starp Pusēm, kāda Puse uzskata, ka otra Puse nav izpildījusi pienākumu, kas izriet no cilvēktiesību, demokrātijas principu un tiesiskuma ievērošanas, kas minēts 9. panta 2. punktā, tā, izņemot īpaši steidzamos gadījumos, sniedz otrai Pusei un Ministru padomei būtisku informāciju, kas nepieciešama situācijas pamatīgai pārbaudei, lai meklētu Pusēm pieņemamu risinājumu. Šim nolūkam tā uzaicina otru Pusi organizēt apspriedes, kas pievēršas pasākumiem, kurus attiecīgā puse veikusi vai kuri tai jāveic, lai uzlabotu situāciju.

Apspriedes veic līmenī un veidā, kas tiek uzskatīts par vispiemērotāko risinājuma atrašanai. Apspriedes sākas ne vēlāk kā 15 dienas pēc uzaicinājuma un turpinās ar savstarpēju vienošanos noteiktu laika periodu atkarībā no pārkāpuma veida un smaguma. Jebkurā gadījumā apspriedes turpinās ne ilgāk kā 60 dienas.

Ja apspriedes nenoved pie abām Pusēm pieņemama risinājuma, ja apspriede tiek noraidīta, vai īpašas steidzamības gadījumos var veikt atbilstošus pasākumus. Šos pasākumus atceļ, tiklīdz vairs nepastāv iemesli to veikšanai;

b) termins „īpašas steidzamības gadījumi” attiecas uz kāda no 9. panta 2. punktā minētā pamatelementa īpaši nopietnu un smagu pārkāpumu izņēmuma gadījumiem, kuri prasa tūlītēju rīcību.

Puse, kas izmanto īpašas steidzamības procedūru, par to informē atsevišķi otru Pusi un Ministru padomi, ja vien tai ir laiks to darīt;

c) „Atbilstoši pasākumi”, kas minēti šajā pantā, ir pasākumi, ko veic saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem un kas ir samērīgi ar pārkāpumu. Izvēloties šos pasākumus, priekšroka jādod pasākumiem, kuri vismazāk traucē šā nolīguma piemērošanu. Apturēšana tiek saprasta kā pasākums ļaunākajā gadījumā.

Ja pasākumi tiek veikti īpašas steidzamības gadījumos, par tiem nekavējoties ziņo otrai Pusei un Ministru padomei. Pēc attiecīgās Puses pieprasījuma tad var sasaukt apspriedes, lai pamatīgi pārbaudītu situāciju un, ja iespējams, atrastu risinājumus. Šīs apspriedes veic atbilstīgi pasākumiem, kas izklāstīti a) punkta otrajā un trešajā daļā.

(21)

OV L 50, 20. 2.2004., 66. lpp.

(22)

OV L 43, 19. 2. 2008., 39. lpp.

(23)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK 2005. gada 26. oktobris par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309. 25.11.2005., 15. lpp.).


PASKAIDROJUMS

Saskaņā ar Kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) Eiropas Savienība piemēro ierobežojošus pasākumus, ko dēvē par sankcijām, ar mērķi panākt KĀDP mērķu ievērošanu, jo īpaši cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu(1). Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (ANO DP) var noteikt sankcijas situācijās, par kurām tā uzskata, ka tās rada draudus starptautiskajam mieram un stabilitātei. ES var neatkarīgi nolemt īstenot savu sankciju politiku, lai sasniegtu plašākus mērķus. Prakse liecina, ka tā pat to dara vispārējā veidā (bet ne ekskluzīvā), tā piemēro autonomas sankcijas, kad nav paredzēts, ka Drošības padomei ir jārīkojas, vai kad tā nespēj panākt attiecīgu vienošanos.

Sankcijas ir instruments, kas ir KĀDP sastāvdaļa vai precīzāk — ANO cilvēktiesību ievērošanas veicināšanas politikas sastāvdaļa. Lai gan KĀDP šodien neparedz normatīvu un oficiālu sankciju definīciju, var uzskatīt, ka šie ierobežojošie pasākumi ir „ir diplomātisks vai ekonomisks instruments, kura mērķis ir panākt izmaiņas tādās darbībās vai politikās kā starptautisko tiesību vai cilvēktiesību pārkāpumi vai politikās, kas pārkāpj tiesiskuma vai demokrātijas principus(2).

Bija nepieciešams sagaidīt 2003. gadu un to, ka tika publicētas „Pamatnostādnes par ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanu un novērtēšanu saistībā ar ES Kopējo ārpolitiku un drošības politiku”, kā arī 2004. gada jūnija „Pamatprincipi par ierobežojošu pasākumu (sankciju) izmantošanu”, lai oficiālajos dokumentos blakus tādiem piesardzīgākiem terminiem kā „ierobežojošie” vai „negatīvie” pasākumi vispār parādītos pats termins „sankcijas”.

Lai gan praksi, kas paredz „autonomu” sankciju piemērošanu, tas ir, tādu sankciju piemērošanu, kas pieņemtas gadījumos, kad nav ANO mandāta, Eiropas Savienība ir īstenojusi jau vairāk nekā 20 gadus, tās ir samērā slikti pazīstams instruments un, kā nākas konstatēt, ir saistītas ar noteiktu skepsi attiecībā uz to efektivitāti un noteiktu nepatiku attiecībā uz to izmantošanu.

Sankciju politiskā efektivitāte, to pakārtotās negatīvās sekas šodien ir jautājums, par ko notiek strīdi (iedzīvotāju ciešanas pēc pārāk plašu sankciju noteikšanas, embargo tips (Irāka), kriminālo sektoru veicināšana, melnie tirgi noteiktiem izstrādājumiem (Mjanma), cilvēktiesību pārkāpšanas risks „melno sarakstu” veidošanas praksē). To uzticamību mazina arī kritika par „dubultstandartu” izmantošanu atkarībā no partnera stratēģiskā svarīguma (Krievija), politisko viedokļu atšķirībām Padomē (Izraēla, Kuba) vai atkarībā no attiecīgā partnera ģeogrāfiskā stāvokļa. Pat ja šī kritika ir pamatota, tai nebūtu jākļūst par argumentu par labu tam, lai no šī instrumenta vienkārši atteiktos, bet tā ir jāņem vērā, lai to pilnveidotu. Šī ziņojuma mērķis ir formulēt ieteikumus, lai panāktu pārredzamu, konsekventu un efektīvu sankciju politiku.

Nav šaubu, ka Eiropas Savienība ir „soft power”, kas apzināti veicina tādu pieeju, kurā pasākumi starp sankcijām un stimuliem ir savstarpēji cieši saistīti, īstenojot centienus apvienots „burkāna un pātagas” paņēmienus. V. Agnoletto ziņojumā par „Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos” un E. Valenciano ziņojumā par „divpusēju sarunu un apspriešanās ar trešām valstīm norisi” jau ir aplūkoti šie ES politikas aspekti un ir parādīts šo instrumentu potenciāls šajā ziņā. Lai gan sankcijas, ko piemēro saskaņā ar KĀDP, nedrīkst sajaukt ar tādu divpusējo nolīgumu apturēšanu, kuros iekļauta cilvēktiesību klauzula, tām līdzīgi kā cilvēktiesību klauzulām un nolīgumiem jābūt daļai no plašākas un saskaņotākas stratēģijas cilvēktiesību veicināšanai valstīs, kurām piemērotas sankcijas. Sankcijas, piemēram, nevarēs būt efektīvas, ja tās nepapildinās pozitīvi pasākumi attiecībā uz pilsonisko sabiedrību un gatavība sākt pārdomātu, līdzsvarotu un skaidru politisko dialogu ar konkrēto režīmu.

ES ir jāīsteno sava pārdomātu un mērķtiecīgu sankciju politika, tās īpaši pielāgojot katram gadījumam, lai panāktu maksimālu iedarbību uz tiem, kuru darbību tā vēlas ietekmēt, vienlaikus līdz minimumam samazinot „humānās sekas” vai kaitīgas sekas personām, uz kurām sankcijas neattiecas, vai kaimiņvalstīm. Turklāt, piemērojot sankcijas, ir vajadzīgi skaidri, atbilstoši un ar konkrētiem nosacījumiem saistīti kritēriji, jo tikai tie var nodrošināt reālistisku un objektīvu viedokli par stāvokli attiecīgajā valstī un kalpot par saprotamiem mērķiem, kuri attiecīgajai valstij ir jāsasniedz. Šajā ziņā ES ir jāstrādā, lai uzlabotu savu pieredzi sankciju jomā, jāpastiprina sadarbība un koordinācija ar ANO un jāpieņem tipveida sistemātisks process sankciju pārskatīšanai, kas nodrošinātu to optimālu izmantošanu.

Šajā sakarībā ir svarīgi izstrādāt tādu sankciju politiku, kas pilnībā atbilst saistībām humānajā un cilvēktiesību jomā. Runājot par „melno sarakstu” veidošanu, šis process ir jāpārskata, lai nodrošinātu juridisko skaidrību un atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

Ir skaidrs, ka pašlaik ES sankciju politika cieš no tā, ka ir pārāk daudz ad hoc risinājumu. Sankcijas ir jāuzskata un pret tām jāizturas kā pret daļu no visaptverošas ārpolitikas pieejas, kas ietver politisko apmaiņu, cilvēktiesību dialogus un apspriešanos. Tāpēc ir pienācis laiks pārskatīt Eiropas sankciju politiku un praksi un sankciju instrumentu pielāgot jaunajai drošības videi, neaizmirstot par sekām uz cilvēktiesībām un to iespējamiem pārkāpumiem, ko var izraisīt šī politika.

(1)

Līguma par ES 11. pants.

(2)

Eiropas Komisijas tīmekļa vietne, http://ec.europa.eu/external_relations/cfsp/sanctions/index_fr.htm


Attīstības komitejaS ATZINUMS (25.6.2008)

Ārlietu komitejai

par ES sankciju kā daļas no ES pasākumiem un politikas cilvēktiesību jomā novērtējumu

(2008/2031(INI))

Atzinumu sagatavoja: Renate Weber

IEROSINĀJUMI

Attīstības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata, ka cilvēktiesību un demokrātisko principu smagu pārkāpumu gadījumos, kad valdības neveido dialogu ar starptautisko kopienu un kad visi citi pasākumi ir izrādījušies neveiksmīgi, sankcijas ir svarīgs politisks instruments; uzskata, ka, ņemot vērā iespējamo negatīvo blakusiedarbību, sankcijas ir jāpiemēro tikai tad, ja visi citi mazāk stingri ietekmēšanas līdzekļi ir izrādījušies neefektīvi;

2.   uzsver, ka valstīs, uz kurām attiecas ES ierobežojošie pasākumi, humānā palīdzība ir jāsniedz, stingri ievērojot humānās palīdzības principus, ko apstiprinājis ES konsenss par humāno palīdzību (t. i., cilvēcību, neitralitāti, objektivitāti un neatkarību);

3.   uzdod tā parlamentārajām struktūrvienībām, jo īpaši pastāvīgajām un ad hoc delegācijām, izmantot savus sakarus ar parlamentiem valstīs, kas nepiemēro sankcijas, lai veicinātu izpratni par ES īstenotajiem sankciju režīmiem, kas attiecas uz attiecīgo reģionu, un izskatītu iespējas veikt saskaņotas darbības cilvēktiesību veicināšanai;

4.   atbalsta neseno Eiropas Savienības pievēršanos mērķtiecīgām sankcijām, tostarp vīzu izsniegšanas aizliegumiem, ieroču embargo un līdzekļu iesaldēšanai, kas palīdz samazināt negatīvo ietekmi uz cilvēkiem un attīstību; uzsver, ka, lai mērķtiecīgas sankcijas pret indivīdiem būtu efektīvas, Padomei un Komisijai vienmēr ir jāapsver to piemērošana arī indivīdu tuvākajiem ģimenes locekļiem; jebkurā gadījumā ir jāievēro tiesības uz tiesas pieejamību;

5.   uzskata, ka ekonomiskie un politiskie stimuli, tostarp pašreizējo sankciju apturēšana, ir svarīgs līdzeklis pārmaiņu veicināšanai, jo ietekmē vietējo pilsonisko sabiedrību, liekot tai izdarīt spiedienu uz attiecīgās valsts valdību; uzsver, ka stimuli, gluži tāpat kā sankcijas, ir jāpiemēro pārskatāmā veidā, jāsaista ar skaidriem kritērijiem un par tiem ir jārunā attiecīgajā valstī un ārpus tās;

6.   uzskata, ka sankcijas ir efektīvākas, ja valstī, kurai piemērotas sankcijas, ir mobilizēta demokrātiska opozīcija / pilsoniskā sabiedrība, kas atbalsta pārmaiņu procesu;

7.   aicina Parlamentam piešķirt aktīvu lomu sankciju un stimulu politikas virzienu veidošanā, īstenošanā un uzraudzīšanā;

8.   uzsver cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu nozīmi ES nolīgumos un uzskata, ka šīs klauzulas ir jāizmanto saskaņotākā un konsekventākā veidā; atbalsta Kotonū nolīgumā (KN) izveidoto procedūras modeli par rīcību smagu cilvēktiesību, demokrātisko principu un tiesiskuma pārkāpumu gadījumos; uzskata, ka intensīva politiskā dialoga (KN 8. pants) un konsultāciju (KN 96. pants) sistēma pirms un pēc attiecīgu pasākumu pieņemšanas vairākos gadījumos ir bijusi veiksmīgs līdzeklis reālās situācijas uzlabošanai;

9.   pauž nožēlu par to, ka ES un dalībvalstis sankcijas nepiemēro konsekventi; uzskata, ka, lai saglabātu ticamību un izvairītos no apsūdzības par „dubultiem standartiem”, ES ir jāspēj pamatot sankciju pieņemšanu vai nepieņemšanu, galvenokārt balstoties uz cilvēktiesību apsvērumiem un argumentiem par efektivitāti;

10. aicina Padomi un Komisiju, cieši apspriežoties ar Parlamentu, noteikt saskaņotu sankciju stratēģijas politiku; uzskata, ka šajā stratēģijā ir jānosaka principi un procedūras, kas nodrošina, ka tiek ņemta vērā pilsoniskās sabiedrības nostāja un demokrātiska opozīcija attiecīgajās valstīs; uzsver, ka, balstoties uz šo stratēģiju, katrs gadījums pirms rīcības uzsākšanas ir jāanalizē atsevišķi, ņemot vērā kontekstu un paredzamo efektivitāti; uzskata, ka stratēģijā jāparedz arī ārkārtas procedūras apstākļiem, kad ES ir nekavējoties jāreaģē, veicot pasākumus, kuriem paredzams pozitīvs rezultāts; norāda, ka sankcijas ir efektīvākas, ja tās piemēro, reaģējot uz konkrētiem, pēkšņiem starpgadījumiem, un ja to mērķis ir panākt, lai mērķa valsts veic konkrētus un identificējamus pasākumus;

11. uzsver, ka Padomei un Komisijai ir jāvelta pietiekams laiks un resursi, tostarp personāls, kas specializējies cilvēktiesībās, lai veiktu analīzi pirms sankciju izstrādāšanas, kā arī sankciju un to efektivitātes novērtēšanu;

12. iesaka izveidot sankciju komitejas un ekspertu padomes ES sankciju īstenošanas uzraudzībai, lai pastiprinātu ES politikas pārskatāmību un saskaņotību; turklāt aicina Padomi un Komisiju uzņemties iniciatīvu pastiprināt ANO sankciju režīmu atbilstoši šiem ieteikumiem;

13. aicina Komisiju nodrošināt, lai Attīstības sadarbības instrumenta (ASI) un Eiropas Attīstības fonda (EAF) attīstības palīdzības stratēģijas atbilstu pašreizējiem sankciju režīmiem un cilvēktiesību dialogiem; aicina Komisiju nodrošināt, lai nosacījumi atbalstam no vispārējā budžeta, tostarp tā sauktajiem „Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) līgumiem”, būtu skaidri saistīti ar cilvēktiesību un demokrātijas kritērijiem;

14. uzsver, ka jebkurām ekonomiskajām sankcijām vispirms un galvenokārt ir jāattiecas uz tām nozarēm, kurās nav intensīva nodarbinātība un kuras mazāk ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus, kas ir nozīmīgi ekonomikas attīstībai un ienākumu pārdalei.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.6.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

0

1

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Thijs Berman, Josep Borrell Fontelles, Danutė Budreikaitė, Marie-Arlette Carlotti, Corina Creţu, Nirj Deva, Fernando Fernández Martín, Alain Hutchinson, Filip Kaczmarek, Glenys Kinnock, Maria Martens, Gay Mitchell, José Javier Pomés Ruiz, Horst Posdorf, José Ribeiro e Castro, Frithjof Schmidt, Feleknas Uca, Johan Van Hecke, Jan Zahradil, Mauro Zani

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Miguel Angel Martínez Martínez, Manolis Mavrommatis, Mihaela Popa, Renate Weber


Starptautiskās tirdzniecības komitejaS ATZINUMS (24.6.2008)

Ārlietu komitejai

par ES sankciju izvērtēšanu, kas ir daļa no ES pasākumiem un stratēģijām cilvēktiesību jomā

(2008/2031(INI))

Atzinumu sagatavoja: Vittorio Agnoletto

IEROSINĀJUMI

Starptautiskās tirdzniecības komiteja aicina par jautājumu atbildīgo Ārlietu komiteju savā rezolūcijas priekšlikumā iekļaut šādus ierosinājumus:

1.   uzskata, ka cilvēktiesības ir būtisks aspekts tirdzniecības nolīgumu sarunu mandātā, ko Padome piešķir Komisijai, un ka Parlamentam vienmēr jāpiedalās šā mandāta noteikšanā, it īpaši ņemot vērā, ka Eiropas Savienībai ir nozīmīga loma cilvēktiesību un demokrātijas veicināšanā pasaulē, kā arī ņemot vērā to, ka ekonomiskās un politiskās sankcijas ir svarīgs instruments attiecībās ar valstīm, kas nevērīgi izturas pret cilvēktiesībām;

2.   aicina Komisiju pastāvīgi informēt Parlamentu par uzlikto sankciju ietekmi uz mērķu sasniegšanu un iesniegt priekšlikumus par iespējamām izmaiņām, ņemot vērā stāvokli attiecīgajā valstī;

3.   uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi iekļaut Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) saistošās darbinieku pamattiesības ikvienā turpmākā brīvās tirdzniecības nolīgumā (BTN) starp Eiropas Savienību un trešām valstīm;

4.   atzīmē, ka tikai komerciālas sankcijas daudzos gadījumos ir izrādījušās ļoti neefektīvas, jo īpaši tad, ja tās nav piemērotas visā pasaulē un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārraudzībā un kaitē vairāk civiliedzīvotājiem nekā to valstu valdībām, kurām sankcijas piemērotas;

5.   uzskata, ka cilvēktiesību klauzulas būtisks elements un priekšnoteikums tirdzniecības nolīgumu parakstīšanai ar trešām valstīm ir tas, lai tirdzniecības partneri ratificētu galvenās SDO konvencijas, ANO konvencijas par nediskrimināciju un Konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

6.   aicina Padomi un Komisiju sagatavot skaidru analīzi par jau piemēroto sankciju efektivitāti un to ietekmi uz ES tirdzniecības attiecībām;

7.   uzskata, ka ES tirdzniecības sankcijām nav jāietekmē visa sabiedrība, bet ir vairāk jāattiecas uz to personu un privāto un/vai valsts uzņēmumu finansiālajām interesēm, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumiem, neskarot iedzīvotājus un jo īpaši nozares, kurās valsts visnabadzīgākie iedzīvotāji nopelna iztiku;

8.   uzskata, ka sankcijām ir jābūt vērstām arī uz tām ekonomikas nozarēm, kas valdībām, kuras pārkāpj cilvēktiesības, ir stratēģisks ieņēmumu avots, kas ļauj šīm valdībām turēties pie varas;

9.   uzskata, ka, pieņemot ar sankcijām saistītus lēmumus, pirms sankciju piemērošanas un novērtējot pašreizējo sankciju efektivitāti, ES iestādēm cieši jāsadarbojas ar attiecīgās valsts pilsonisko sabiedrību un nevalstiskajām organizācijām;

10. uzskata, ka Eiropas Savienības sankciju piemērošanā un novērtēšanā cilvēktiesību pārkāpumiem principā ir jābūt svarīgākiem par jebkādu kaitējumu, ko sankciju piemērošana izraisa Eiropas Savienības un tās pilsoņu tirdzniecības interesēm;

11. uzskata, ka, tā kā sankcijām ir ļoti svarīga simboliska loma cilvēktiesību atbalstīšanā (jo tās piemēro par konkrētiem, noteiktiem un smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem), tās nebūtu jāatceļ, kamēr nav novērsts to piemērošanas cēlonis, neatkarīgi no šo sankciju ietekmes uz ES tirdzniecības interesēm;

12. uzskata, ka gadījumā, ja novērtējuma ziņojumā ir teikts, ka sankciju piemērošanai nav vēlamās ietekmes, sankciju veids ir jāmaina (piemēram, no vispārējām uz mērķtiecīgi vērstām);

13. aicina cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu attiecināt uz visiem jaunajiem nolīgumiem starp Eiropas Savienību un trešām valstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir rūpnieciski attīstītas valstis vai jaunattīstības valstis, un minēto klauzulu jo īpaši iekļaut tirdzniecības un nozaru nolīgumos;

14. uzskata, ka tirdzniecības sankcijas ir jāpapildina ar cita veida sankcijām, kuras nav saistītas ar tirdzniecību, — tādām metodēm kā lidojumu aizliegums, īpaši embargo (piemēram, ieroču importam), aizliegums ieceļot Eiropas Savienībā, finansiāli ierobežojumi, diplomātiski brīdinājumi, kultūras un sporta pasākumu boikots u. c.; turklāt uzsver, ka visām dalībvalstīm bez izņēmuma ir jāievēro piemērotās sankcijas;

15. atzinīgi vērtē to, ka ES vispārējo tarifa preferenču sistēma (VPS) paredz papildu tarifa preferences valstīm, kuras ir ratificējušas un īstenojušas dažādas konvencijas par cilvēktiesībām, darba tiesībām, vides aizsardzību un labu pārvaldību; tāpat uzsver, ka VPS paredz preferenču apturēšanu valstīm, kas šādas konvencijas nepiemēro;

16. mudina Komisiju un dalībvalstis neierosināt brīvās tirdzniecības nolīgumus un/vai asociācijas nolīgumus (arī tad, ja ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas) ar to valstu valdībām, kurās saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību augstā pārstāvja biroja ziņojumiem ir izdarīti milzīgi cilvēktiesību pārkāpumi;

17. aicina Komisiju pārraudzīt tirdzniecības sankciju efektivitāti un kritērijus, ko izmanto to noteikšanai un atcelšanai, informēt Parlamentu par sasniegtajiem rezultātiem un iesniegt tam priekšlikumu par konsekventāku stratēģiju sankciju piemērošanā valstīm, kuras pārkāpj cilvēktiesības, lai no vienas puses mazinātu ad hoc sankciju kaitīgo ietekmi un no otras puses vienlaikus palielinātu sankciju efektivitāti, ar attiecīgās valsts situācijas detalizētas un kompleksas analīzes palīdzību padarot sankcijas atbilstīgākas;

18. lūdz Komisiju novērtēt, vai sankcijas skar tos, kas ir atbildīgi, un vai izvēlētie termiņi ir adekvāti;

19. aicina gadījumos, kad sankcijas piemēro kādai jaunattīstības valstij, kura saņem jaunattīstības valstīm piešķirto ES palīdzību, par prioritāti principā izvirzīt mērķtiecīgas „viedās” sankcijas un nevis vispārīgās sankcijas, kas, loģiski spriežot, būtu pretrunā attīstības palīdzībai;

20. aicina Komisiju un Padomi novērtēt sankciju ietekmi uz attiecīgo valstu attīstības politiku un uz ES tirdzniecības politiku;

21. sankciju pasākumu novērtēšanā aicina ņemt vērā sankcijas, ko īsteno citas struktūras un valstis (it īpaši ASV), kuras visbiežāk tirgojas ar valstīm, kurām tiks piemērotas sankcijas;

22. aicina Komisiju uzsākt sarunas ar tām valstīm, kas rīkojas tā, lai mazinātu ES piemēroto sankciju efektivitāti valstī, kurā sankcijas ir piemērotas;

23. aicina Komisiju, īstenojot sankcijas attiecīgā reģionā, pastāvīgi sadarboties ar valstīm, kas robežojas ar valsti, kurai ir piemērotas sankcijas, gan sankciju veida noteikšanā, gan sankciju īstenošanā, kā arī tad, kad tiek novērtēta šo sankciju efektivitāte un ietekme uz visa reģiona tirdzniecības politiku.

KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

24.6.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

23

1

2

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Francisco Assis, Graham Booth, Carlos Carnero González, Daniel Caspary, Françoise Castex, Christofer Fjellner, Béla Glattfelder, Ignasi Guardans Cambó, Jacky Hénin, Syed Kamall, Marusya Ivanova Lyubcheva, Erika Mann, David Martin, Vural Öger, Georgios Papastamkos, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Tokia Saïfi, Peter Šťastný, Robert Sturdy, Gianluca Susta, Iuliu Winkler, Corien Wortmann-Kool

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Vittorio Agnoletto, Jan Tadeusz Masiel, Salvador Domingo Sanz Palacio

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Małgorzata Handzlik


KOMITEJAS GALĪGAIS BALSOJUMS

Pieņemšanas datums

7.7.2008

 

 

 

Galīgais balsojums

+:

–:

0:

26

2

17

Deputāti, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Vittorio Agnoletto, Roberta Alma Anastase, Bastiaan Belder, Elmar Brok, Colm Burke, Marco Cappato, Véronique De Keyser, Giorgos Dimitrakopoulos, Hélène Flautre, Michael Gahler, Jas Gawronski, Maciej Marian Giertych, Ana Maria Gomes, Anna Ibrisagic, Emilio Menéndez del Valle, Francisco José Millán Mon, Ria Oomen-Ruijten, Justas Vincas Paleckis, Alojz Peterle, Samuli Pohjamo, Bernd Posselt, Libor Rouček, Christian Rovsing, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, György Schöpflin, István Szent-Iványi, Charles Tannock, Inese Vaidere, Geoffrey Van Orden, Ari Vatanen, Kristian Vigenin, Jan Marinus Wiersma, Luis Yañez-Barnuevo García, Zbigniew Zaleski

Aizstājēji, kas bija klāt galīgajā balsošanā

Laima Liucija Andrikienė, Irena Belohorská, Árpád Duka-Zólyomi, Martí Grau i Segú, Pierre Jonckheer, Jaromír Kohlíček, Nickolay Mladenov

Aizstājēji (178. panta 2. punkts), kas bija klāt galīgajā balsošanā

Florencio Luque Aguilar, Gérard Onesta, Salvador Domingo Sanz Palacio, Jaroslav Zvěřina

Juridisks paziņojums - Privātuma politika